pirmdiena, 2021. gada 14. jūnijs

Sandro Veronēzi "Kolibri"


Uzreiz pēc francūzietes Mailisas de Kerangalas "Izglābt dzīvos" ķēros klāt itāļa Sandro Veronēzi "Kolibri", kur arī gana daudz sāpju un mirušo. Šī grāmata pie manis ceļoja neparastos veidos - izsūtīta uz veikalu, kurš slēgts uz remontu, kādu laiku kavējās. Taču nekur pavisam tā nepazuda, tai vienkārši bija savs atnākšanas stāsts, līdzīgi kā Marko Karreras tēva grāmatām ir savējie. Grāmatu gaidot, biju paspējusi salasīties citu blogeru rakstīto par to, kā šī grāmata nav gājusi pie sirds. Biju arī lasījusi, kā patīk. Ķēros klāt Veronēzi iepazīšanai ar bažīgu sirdi un prātu, taču apmēram pusē aizrakstīju Agrim ziņu, ka piekrītu viņa māsai - viņš pelnījis pērienu par "Kolibri". Taču iztiksim bez vardarbības un mīlēsim grāmatas, atmiņas un savus tuvos, kamēr vēl viņi ir blakus.

trešdiena, 2021. gada 2. jūnijs

Mailisa de Kerangala "Salabot dzīvos"

Vajadzēja kādu laiku nogaidīt līdz saņēmos uzrakstīt plašāk par franču rakstnieces Mailisas de Kerangalas (Maylis de Kerangal) romānu "Salabot dzīvos" (Réparer les vivants). Gaidīt vajadzēja ne tāpēc, ka būtu kārtīgi jāsagremo orgānu ziedošanas vai jauna cilvēka nāves temats, bet gan tā dēļ, kā grāmata uzrakstīta. Ar tiem franču rakstniekiem man kā pa kalniem. Man ārkārtīgi patikušas Delfīnas de Vigānas grāmatas, autoru duo Silēnas Egāras un Pola Beorna darbs, arī Olivjē Burdo un Daniels Penaks, bet ar Annu Gavaldu vai Ežēnu Grīnu man nav bijis īsti pa ceļam. Ar Mailisu de Kerangala laikam man arī īsti stilistiski nav lemts tēju kopā dzert. Man ārkārtīgi patika grāmatas pamattēma - atvases zaudējums, nāve, samierināšanās ar to, medicīna, orgānu ziedošana. Taču man īsti nepatika forma, kādā šis viss iekļauts. Franču valodu nedaudz esmu mācījusies, tāpēc aptuveni nojaušu, cik milzīgu un neapskaužami sarežģītu darbu paveikusi tulkotāja Vineta Berga.

trešdiena, 2021. gada 26. maijs

Tereza Sediva "Kurmis melni baltā alā"

Pēc čehu ilustratores Terezas Sedivas grāmatas "Kurmis melni baltā alā" varētu izveidot plaša ģeogrāfiskā areāla ekskursiju. Autore dzimusi un dzīvo Čehijā, grāmata pirmo reizi publicēta Lielbritānijā Thames & Hudson Ltd. paspārnē un latviešu valodā tulkotais izdevums iespiests un iesiets Ķīnas tipogrāfijā. Varena lēkāšana pa pasauli, vai ne? Taču, atmetot visu ģeogrāfiju, linogriezuma tehnikā veidotais ilustrāciju stāsts mazo un lielo lasītāju ieved pazemē un mudina izkūņāties no ierastās alas, lai ieraudzītu krāsaino pasauli.

"Tur var atrast tik daudz krāsu un dzīvības! Bet, lai atrastu, ir jāmeklē" /Kroņlukturis/

sestdiena, 2021. gada 15. maijs

Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"

Zviedru rakstnieks Matiass Edvardsons (Mattias Edvardsson) man jau bija zināms no trillera "Gandrīz normāla ģimene" lasīšanas. Viņa jaunākā latviešu valodā tulkotā grāmata "Labie kaimiņi" kādu laiku gaidīja savu lasīšanas kārtu pie krēsla līdz man radīsies atbilstošs noskaņojums. Arī šoreiz lasītājs tiek mazliet pavazāts aiz deguna un sastopas ne tikai ar noziegumu, bet arī ar vairākiem noslēpumiem, kas piemīt katrai no lielajām tēlu grupām. Sporta skolotājs Mīkaels un nekustamo īpašumu aģente Bjanka no trauksmainās Stokholmas pārcēlušies uz dzīvi klusajā Skones lēnes pilsētā Čēpingā. Ar diviem maziem bērniem šī šķiet kā sapņu vieta. Matiass un Bjanka mēģina salāgot, kā attiekties pret kaimiņiem, lai būtu pieklājīgi, bet vienlaikus arī ievērotu principu turēt kaimiņus izstieptas rokas attālumā, lai būtu labi kaimiņi, nepiekāpjoties saviem principiem. Kādu vakaru notiek nelaime - kaimiņiene Žaklīna ar auto notriec Bjanku.

otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Delfīne de Vigāna "No un es"




Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

sestdiena, 2021. gada 8. maijs

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"


Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

otrdiena, 2021. gada 4. maijs

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

sestdiena, 2021. gada 1. maijs

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!






trešdiena, 2021. gada 28. aprīlis

Eiropas Savienības Literatūras balvai izvirzītās grāmatas 2021.gads

 

Izsludinātas četras Latvijas grāmatas, kas pretendē uz Eiropas Savienības Literatūras balvu 2021.gadā, attiecīgi arī uz subsidētas tulkošanas iespējām citās Eiropas Savienības valodās. No 14 dalībvalstīm kopumā nominēti 55 darbi un uzvarētāji tiks izsludināti 18.maijā tiešsaistes ceremonijā. Latvijas žūrija lēmusi balvai virzīt Janu Egli ar stāstu krājumu "Dzimšanas diena", Lauru Vinogradovu ar garstāstu "Upe", Rasas Bugavičutes-Pēces darbu "Puika, kurš redzēja tumsā" un Svenu Kuzminu ar romānu/stāstu krājumu "Hohma". Pārmaiņas pēc esmu lasījusi visas šīs grāmatas un par visām arī kaut ko rakstījusi. Par Latvijas izvirzītajām grāmatām neko daudz jaunu pateikt nevaru. Mana sirds pieder Janai Eglei un jebkuram no viņas stāstu krājumiem. Kamēr saprotu, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu ieguvušo pulciņā vislabāk iederēsies Svena Kuzmina "Hohma". Tik varētu padomāt, ka "Hohmu" būs pagrūti pārnest citās valodās, nezaudējot tās hohmisko burvību.

Katru gadu Eiropas Savienības Literatūras balvu iegūst pa vienai grāmatai no trešdaļas valstu, kuras piedalās programmā "Radošā Eiropa" (Creative Europe). Līdz ar Latviju šogad uz balvu pretendē arī autori no Albānijas, Armēnijas, Bulgārijas, Čehijas, Islandes, Maltas, Moldovas, Nīderlandes, Portugāles, Serbijas, Slovēnijas, Zviedrijas un TunisijasApskatot pilno nominantu sarakstu, grūti kaut ko spriest par citu valstu pretendentiem uz balvām. Varu savilkt tikai matemātiskas darbības - Latvija uz finālu virza četrus darbus, kamēr citas valstis virza pat piecus, bet dažas tikai divus vai trīs.

Eiropas Savienības Literatūras balva izveidota 2009. gadā, lai veicinātu Eiropas jauno rakstnieku atpazīstamību. Būtisks autoru izvēles kritērijs ir, lai pirmais nominanta darbs būtu iznācis pēdējo piecu gadu laikā, izvirzītajā prozas darbā jābūt atklātai Eiropas kultūras dimensijai un autoram jāpiemīt literārajam nākotnes potenciālam. Kopš 2009.gada balvu ieguvuši 135 autori, kuru darbi pēcāk tulkoti daudzās Eiropas valodās. Iepriekšējos gados no Latvijas balvu ieguvusi Inga Žolude par "Mierinājums Ādama kokam" (2011, tulkota 6 valodās), Jānis Joņevs par "Jelgava 94" (2014, tulkota 13 valodās) un Osvalds Zebris par "Gaiļu kalna ēnā" (2017, tulkota 8 valodās).

Gaidām 18.maiju un uzzināsim, kurš Latvijas autors tuvākajos gados daudz stāstīs par sevi svešās mēlēs!

otrdiena, 2021. gada 27. aprīlis

Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"


Ielēkt LaLiGaBa 2021.gada nomināciju vilcienā kamēr tas vēl nav kļuvis par laureātu sarakstu? Jā, labprāt! Andra Kalnozola debiju literatūrā "Kalendārs mani sauc" steidzu iegādāties otrajā piedrukā, kad pamanīju masveidīgas pozitīvas atsauces par šo grāmatu. Taču, kā jau daudz ko no pēdējā laikā pirktā, lasīšanu aizvien atliku. Jums taču arī tā mēdz gadīties - pirms grāmatas pirkšanas esi tik daudz ko dzirdējis un redzējis par to, ka nopērkot savu eksemplāru, ir sajūta, ka jau esi to izlasījis? Nav? Nu, man tā mēdz gadīties. Dīvaini, bet mani laikam piemeklējis tā dēvētais grāmatkluba lāsts. Nevaru īsti piedalīties vispārējā lasītāju sajūsmā par šo grāmatu. Tā bija interesanta, neparasta un sevī ieraujoša, tomēr nosaukt to par kaut ko ģeniālu un nepārspējamu laikam gan nevarēšu. 

svētdiena, 2021. gada 25. aprīlis

Inga Ābele "Balta kleita" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)


Šis raksts pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303). Ingas Ābeles stāstu krājums "Balta kleita" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai labākā prozas darba kategorijā.

Gaisīgu skatu un domu uz piezemētām cilvēciskām vājībām

Ābele Inga Balta kleita, izdevniecība Dienas grāmata 2020, 158 lpp.

 

Viena no mūsdienu ražīgākajām latviešu literātēm Inga Ābele nodevusi lasītājiem jaunāko stāstu krājumu Balta kleita. Grāmata ir veltījums Andrai. Tā var būt pērn martā aizsaulē devusies rakstniece Andrai Neiburga, kuru Ābele intervijās piemin kā sev nozīmīgu cilvēku. Un mazliet Neiburgas stilu arī atgādina šis Ābeles krājums – tie ir noskaņu un sajūtu teksti. Bet tikpat labi, tā var būt arī cita rakstniece – krāsainos ziedu rakstu lakatos un sarkanām lūpām rotātā Andra Manfelde. Viens plašāk neizvērsts vārds “Andrai” lappusē uzreiz aiz titullapas, tā atšifrējums lai paliek autores pašas ziņā.

Grāmatā ir deviņi stāsti, kuru galvenās varones ir deviņas sievietes. Taču varoņu kopskaits ir daudz lielāks un balta kleita stāstos ir tikai simbols. Katram stāstam nosaukumā sievietes vārds, attiecīgi piešķirot tekstam nosacītu personību ne tikai ar to, kas pēc nosaukuma, bet jau ar pirmo vārdu.  Ābeles jaunie stāsti nosacīti iedalāmi divās daļās – daži ir proza “tīrā” veidā, bet daži ir žanru sakausējums – dzjeproza, kurā rakstniece izpaudusies jau agrāk. Visos stāstos ir noraugāms sižets vai tā aizmetņi, taču daži no tekstiem ir liriskāki un šķietami nepabeigti, bezgalīgās nebeidzamās pārdomās plūstoši. Dzejprozai piederīgajos stāstos nav izteiktas kulminācijas, līdz ar to arī atrisinājuma vai lūzuma. Taču tajos noteikti ir tēli ar gaisīgiem, garīguma un nosacītas filozofijas pilniem spriedumiem. Pārdomās par cilvēku sev blakus un laika gaitā mainījušām attiecībām slīgst Alise:

Alise gribētu, lai viņš domā uz lielu. Uz lielu domājot, nekad nevar zaudēt. Vai viņa dzīvē vairs nav nekā liela? Riez dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli. Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu. Vieglums nekad nesniedz piepildījumu, viņa gribēja teikt. Bet kā lai to pasaka? Ceļā vienmēr gadījās kaķis. Bet nu kaķis ir miris un viņa to pateikts. /stāsts “Alise” 39. – 40.lpp./

Līdzīgi arī stāstā “Donna”. Šie teksti ir ēteriski, šķietami lidojošu domu plūdumi. Vienlaikus tie ir arī par piezemētām lietām:

Acu skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcas ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar milzīgiem saldajiem ķiršiem līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā. Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav svelmes Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pār pamalei un dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. /stāsts “Donna” 50. – 51. lpp./

 

Stāsti “Malda”, “Sandra” un arī “Klinta” jau ir konkrētāki, skaidrākām robežām, par vienkāršām un ikdienišķām lietām, zināmā mērā par dzīves netaisnībām. Sandras un Klintas stāstos īpaši koncentrējoties uz cilvēciskām attiecībām. Klinta iesprūdusi slēgtā vidē, gaidot atceltu lidmašīnas reisu uz Latviju, uz mātes bērēm. Tikmēr viņai ir iespēja apdomāt savas attiecības gan ar nelaiķi, gan dzimtenē palikušo māsu, gan padomāt par svešatnē izveidotajām attiecībām ar vīrieti. Savukārt Sandra risina telefonsarunas un apmainās īsziņām ar dēlu, kurš nespēj noturēties nevienā vietā un darbā, nesameklējis problēmas un pie tām vainīgos. Nosaukums “Malda” jēdzieniski jau ar pirmo vārdu dod mājienu par kaut ko ačgārnu, greizu jeb maldīgu. Un Malda nudien ir apmaldījusies dzīves vērtībās un tajā, kā dzīvot. Lai arī Malda spēj saņemties un turēt dzīves grožus rokās, ik pa laikam tomēr sanāk atkal nošļūkt no kārtīgās dzīves ceļa, atpakaļ iekšā maldu grāvī.

Atšķirīgs no pārējiem ir stāsts “Margarēta”, jo tajā vērotājs un stāstītājs ir vīrietis un viņa skatījums uz sievieti. Pārējos stāstos domas pludinās pašu galveno varoņu vai citu vērotāju sieviešu galvā. Taču arī vīrietis ir melanholisks, šķietams dīvainis, kurš atdevis sevi visu rozēm.

Vēl īpaši uz pārējo fona izceļas stāsts “Linda”. Tas ir kā skaists veltījums lībiešiem un lībiešu valodai, tautas mutvārdu daiļradei, iekļaujot arī Valta Ernštreita atdzejojumu. Šis stāsts ir kā maza mīlestības vēstule Kurzemei un cilvēkiem jūras ciemos, atzinība dvēselēm, kas ar siltu skatu seko uz zemes palikušo gaitām un sarunām:

Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu. /no stāsta “Linda” 65. lpp./

Ingai Ābelei nenoliedzami ir savs lirisks, unikāls stils. Tam raksturīga ārkārtīgi skaista valodas bagātība, krāšņums. Vienlaikus Ābele spēj šo bagātību izmantot, nesavijot no vārdiem mūsdienu lasītājam nesaprotams valodas mežģīnes. Viņas radītie tēli ir spēcīgi katrs savā veidā un ir arī pārlaicīgi, nepiesaistīti kādam noteiktam vēsturiskam laikam. Un tā baltā kleita – to varētu uzģērbt katrai no stāstu varonēm gan kā godu kārtu, gan kā metafizisku sirdsapziņas tīrības simbolu. Balta kleita ir tikai ietvars un vāka noformējumam izmantotā grafiķes Aleksandras Beļcovas šķīvja “Jūrmala” attēls dīvainā kārtā ar pirmo acu uzmetienu atgādina skatu uz veļas mašīnas durtiņām.

trešdiena, 2021. gada 21. aprīlis

Leonīds Dobičins "Enpils"


Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн).  Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!

sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Anna Starobiņeca "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs"


Bērnu grāmatas, manuprāt, var iedalīt divās lielās grupās - pamācošās un izklaidējošās. Protams, arī pamācošajās ir kāda deva izklaides un izklaidējošajās var rast kādu pamācību. Annas Starobiņecas grāmatu sērija "Zvērīgs detektīvs", domāju, pieder pie izklaidējošās literatūras. Tās iesūc sevī ar humoriņu, ar grūti uz priekšu paredzamu sižetu un, kā jau labā detektīvā pienākas, vainīgais nekad nav paredzams jau no pirmajām divām nodaļām. Nupat esmu izlasījusi trešo grāmatu "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs". Atzīšos, ka darīju to bez dēla iesaistes, jo kopā ar viņu tas gluži vienkārši ir pārāk lēni. Pirmo grāmatu "Vilka midzenis" lasīju puikam priekšā un tas prasīja vairākus vakarus, jo teksta ir salīdzinoši daudz, tas izkārtots blīvi, bet vienā apsēšanās reizē daudz izlasīt balsī nesanāk, es nogurstu. Otro grāmatu "Plēsēja tiesības" es dēlam priekšā izlasīju līdz pusei un tad es neizturēju. Sagaidīju, kad viņš iemieg un ātri pabeidzu lasīt viena. Pie trešās grāmatas "Naida nagi" ķēros tikai tad, kad puika jau gulēja. Es nespēju gaidīt, ka man ir lēnām jāvirzās cauri tekstam, jāčubinās cauri stāstam ar bērnu vairāki vakari, lai uzzinātu, kā risināsies šaušalīgie notikumi Tālmežā! Kad gatavojos izlasītās grāmatas pa kluso pārvietot no sava lasāmstūra uz dēla plauktu, es pieļāvu lielu kļūdu - es to darīju dēlam redzot. Kas tas bija par skandālu! Es esmu izlasījusi šīs košās un krāsainās grāmatas bez viņa. Mana nedēļas lielākā kļūda un nožēlojamākais lēmums...

Anna Starobiņeca "Plēsēja tiesības. Zvērīgs detektīvs"


Pērn rudenī lasīju detektīvu bērniem "Vilka midzenis. Zvērīgs detektīvs", ko sarakstīja krievu autore Anna Starobiņeca. Mani šī grāmata sajūsmināja, taču jaunumu, ko gribas lasīt, ir tik daudz, ka otro daļu "Plēsēja tiesības" izlasīju tikai, kad iznāca jau trešā. Un kas par to? Tas tikai ļāva man otro un trešo izlasīt vienu pēc otras un nešķirties no amizantajiem tēliem mazliet ilgāk. Turklāt pirmo daļu biju aizņēmusies lasīšanai grāmatu klubiņā un iecerējusi iegādāties dēla grāmatu plauktam kaut kad vēlāk. Apņemšanās arī piemirsās, taču paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kas man to atgādināja, sarūpēja visas trīs daļas pašu lietošanai un vēl vienu bonusā izspēlēšanai konkursā! Sadarbība vairāk nekā 10 gadu garumā, kas silda manu sirdi. Bez glaimiem un liekulības!

trešdiena, 2021. gada 14. aprīlis

Inese Krūmiņa "Vilkme"


Dzimtas stāsts cauri gadu desmitiem, cauri Latvijas vēsturei, cauri cilvēku likteņiem - Ineses Krūmiņas romāns "Vilkme" ir caur dzimtas vairākām paaudzēm izstāstīta mūsu valsts vēsture. Vēsture prozā. Izdevniecības "Drīzumā" sadaļā šai grāmatai manu skatu piesaistīja vāks, kas nedaudz tā kā atgādināja spocīgus tēlus, nedaudz tā kā - kailus kokus. Tā dizains man ļoti atsauca padomju literatūras iesējumus, visticamāk, krāsu gammas dēļ - dzeltenīgi brūnais, melnais, sarkanais. Sajūtu līmenī šķita, ka redzu kādu vēl nelasītu grāmatu no mammas plaukta. Arī pēc anotācijas spriedu, ka žanrs un temats man ir saistošs - vēsturiskā proza caur cilvēku likteņiem. Iegādājos grāmatu elektroniski un gaidīju īsto vilkmi pie tās.

svētdiena, 2021. gada 11. aprīlis

Vai viegli? (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)


Izsludinātas Latvijas Literatūras Gada balvas nominācijas par 2020.gadā iznākušajām grāmatām. Daži autori, nepamierināti ar žūrijas sastāvu pret izvirzīto literāro darbu klāstu, sašutuši lūdz savus darbus turpmāk LaLiGa balvai vairs nevērtēt. Tāpēc man šķiet iederīgi tieši šobrīd ielikt blogā rakstu, kas pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303) - par Latvijas literatūras šauro pīļu dīķi. Laipni lūgti lasīt un arī komentēt, ja viedoklis ir! Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Vai viegli lasīt latviešu autoru darbus un par tiem rakstīt?

Rakstot par to, ko esmu izlasījusi, ieraudzījusi, paņēmusi sev līdzi un vēlos pastāstīt citiem lasītājiem, es katru domu esmu ilgāku laiku iznēsājusi. Es savu rakstīto apdomīgi cenšos nesaukt par kritiku, jo neesmu studējusi literatūrzinātni, pēc izglītības un sirds aicinājuma esmu komunikācijas speciāliste. Savus tekstus par izlasīto dēvēju par atsauksmēm. Tomēr kritikas jēdziens ir jāsaprot, arī atsauksmes rakstot.

Apkopojot vairākas definīcijas, kritika ir salīdzinoša analīze, kur uzsvars tiek likts uz kļūdām, neprecizitātēm, ko vajadzētu darīt citādāk. Kritika ir arī vērtējums, izceļot pozitīvo. Lai arī kritika parasti tiek uzskatīta tikai kā kaut kas negatīvs, tā ir arī pozitīva. Kritika būtībā balstās uz trīs pamata pīlāriem – vērtējuma, sprieduma un interpretācijas. Kritikai nevajadzētu kādam kalpot vai kādu nosodīt. Kritikai, manuprāt, būtu jārada iespēja saprast mākslas darbus dažādos veidos, turklāt sasaistot tos ar aktuālajām sabiedrības norisēm.

Ar ārzemju autoru veikumu viss ir salīdzinoši vienkārši. Izlasi, uzraksti, cenšoties saprast vēstījumu un miers. Ārzemju autorus mēs, latviešu lasītāji, varam satikt varbūt kādreiz grāmatu izstādē, bet arī tad tikai uz mirkli, klāt nepieiet un nekautrēties par iepriekš paustu kritisku vērtējumu, kas vienmēr būs subjektīvs. Kādreiz komunikācijas zinātnes studiju laikā vairāki pasniedzēji teica: “Objektivitāte ir subjektīva”. Un tā arī ir. Taču, ja jau autora darbu kāds izdevējs ir lēmis iespiest un izdot, ārzemju literatūras gadījumā arī tulkot, piesaistot visiem izdošanas procesiem lielu skaitu profesionāļu, tad jau tas darbs kāda, ne tikai paša autora, acīs ir bijis kaut kā vērts. Izsakoties mūzikas vārdiem - tur kaut kam ir jābūt!

Grūtības sākas ar izpaušanos par latviešu valodā rakstošu, Latvijā dzīvojošu autoru veikumu. Lai kā tur būtu ar latvju tautas diženumu un varenumu, mūs ir maz. Latvija it kā ir liela, bet Rīga pavisam maza. Ja esi lasītājs, kurš mēdz aiziet uz grāmatu svētkiem Ķīpsalā, kādreiz Kongresu namā, bet nu jau Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ja mēdz ieklīst jaunu grāmatu atklāšanas svētkos un autogrāfu sniegšanas pasākumos, tu satiksi autorus. Varbūt nesatiksi, bet ieraudzīsi un centīsies klusiņām nolīst tumšā stūrītī, lai autori tevi neieraudzītu. Literārās aprindas, gluži tāpat kā citās profesijās, ir šaurs pīļu dīķis, kur visi labākie pazīst tādus pašus labākos un visi arī vienotā bariņā pārnēsā ziedus un laba vēlējumus viens uz otra grāmatu atklāšanām. Pat, ja aizej uz svētkiem ļoti patikušai grāmatai, var izrādīties, ka tur satiec autoru, kura grāmata tev nemaz nav patikusi. Var arī gadīties, ka kāda kopumā sevis iecienīta autora viens no darbiem šķitis sirdij ne pārāk tuvs.  Var gadīties, ka esi rakstījis godīgi, meklējot labo, cenšoties neaizvainot ne citus literārā darba cienītājus, ne autoru, bet tomēr kāds tur kaut ko aizvainojošu tomēr ir saskatījis un nēsā sev līdzi sirdī sāpes par tavu rakstīto. Visādi var gadīties, bet vispār strīdēties par labu gaumi jau ir bezgaumīgi.

1930. gados amerikāņu filozofs Džons Djūijs (John Dewey) savā darbā Māksla kā pieredze (Art as experience) ierosināja, ka mākslas kritikai nevajadzētu novērtēt vai izteikt spriedumu, bet mākslas darbu vajadzētu uztvert kā procesu, kam ir gājis cauri mākslinieks radot darbu.

Djūija ieteiktajā virzienā aptuveni esmu centusies iet arī es, tomēr tas nemazina grūtības izteikties par savu tautiešu literārajiem pūliņiem. Viegli ir uzrakstīt savas domas, bet grūti ir uzrakstīt tā, lai par tavām domām neapvainojas. Sameklēt labo ikkatrā, pat sēnalā. Kāpēc vispār ir bailes rakstīt tieši tā, kā domā? Kāpēc šis patiesais vērtējums paliek tikai šauram lokam mutiskai apspriešanai? Šos jautājumus esmu apspriedusi gan ar citiem lasītājiem, gan cilvēkiem, kuri paši nelasa daudz, bet ik pa laikam palūdz man padomu lasāmvielas izvēlē un interesējas par to, ko es daru. No sarunām esmu izsijājusi dažus gadījumus, kad literāro darbu ir grūti vērtēt dažādu morāli ētisko dilemmu dēļ.

Grūti ir rakstīt par nesen mirušu autoru grāmatām, precīzāk – par pēdējo grāmatu, kas, iespējams, izdota īsti pirms autora nāves. Atsauksmes šādos gadījumos top maigas, jo bail aizvainot sērojošos radus, draugus un mirušā daiļrades cienītājus. Par aizgājēju medijos atceras labo, izceļ pozitīvo, noklusē ēnas puses, jo par mirušajiem vai nu labu, vai neko. Ar sen mirušiem autoriem ir vieglāk – tuvinieki lielās sēras izsāpējuši, masu mediji un literārās aprindas pieklusuši ar labā atcerēšanos. Galu galā pašu autoru arī vairs satikt nevari un ne paprasīt par to, kāpēc viņš kaut ko risinājis tādi vai citādi, ne pats dabūt taisnoties par sarakstīto vērtējumu un nesaskatītajām dziļdomām.

Ar dzīviem autoriem tā vis viegli neizgrozīsies. Augstāk manis jau pieminētos apstākļos, dzīvu autoru var gadīties satikt, var gadīties, ka viņš tevī atpazīst sava darba kritiķi un pats atnākt aprunāties. Tam pat nav jānotiek ar kādu agresīvu aizstāvības pozīciju savam darbam, lai atsauksmes rakstītājā autora klātbūtne radītu bijību. Galu galā arī atsauksmes rakstītājs vai kritiķis, ja tā labpatīk teikt, var uzrunāt autoru un apvaicāties par to, kas literārajā darbā starp rindām nav nolasījies. Bet ir arī stāsta gaišā puse. Rakstnieki atceras labās atsauksmes, nekautrējas paši pienākt un pateikt paldies par labo vērtējumu jaunākajai grāmatai. Kādreiz, kad esi bikli saņēmies aiziet pēc autogrāfa vēl nelasītam jaunākajam veikumam, autors paceļ acis un pateicas par labo iepriekšējās grāmatas vērtējumu. Mulsums un neliela kautrēšanās ir abējādi – gan tad, ja autors pateicas par labu vērtējumu, gan tad, kad nāk skaidrot ko neesi sapratis.

Grūti rakstīt par labi zināmu un atzītu autoru darbiem, par literatūru, kas aprindās apriori tiek vērtēta kā lasīšanas cienīga. Ja kā lasītājs neesi sapratis tās zemdegas, kas gruzdējušas autorā un viņa literārajā veikumā, bet citi lasītāji saskatījuši, bail sarunās un vērtējošos tekstos justies neizglītotam, nesaprotošam, neredzošam, galu galā, bail izrādīties vienkārši muļķim. Tad ar šādiem darbiem iznāk laipot pa robežlīnijām, censties saskatīt iemeslus savai nezināšanai vai nesapratnei.

Atbildot uz virsrakstā uzdoto salikto jautājumu, lasīt latviešu autoru darbus ir viegli, tā ir dzimtā valoda, vairumā gadījumu tā ir arī literatūrā ieliktā kolektīvā pieredze, vēstures izpratne, kolektīvā atmiņa. Taču rakstīt par latviešu autoru darbiem ir grūti, visbiežāk gan savu iekšējo morāles kompasu un kompleksu dēļ. Grūti rakstīt, cenšoties nesanīsties ar to mazo saujiņu cilvēku, kur visi visus pazīst, mēģinot neradīt iemeslus pārpratumiem un aizvainojumiem. Zinot, ka literārais darbs autoram, visticamāk, nav tapis viegli, arī uzrakstīt par to viegli nav. Un ja vēl jāsāk aizstāvēties pret citiem lasītājiem, kuriem darbs ļoti paticis, bet tev - nu tā…

Galu galā, ja tev nepatīk, kā raksta citi, uzraksti labāk pats! Gadu gaitā izstrādājas iekšēja intuīcija par to, kas patīk literatūrā, kura autora valodas un domas plūdums ir vieglāk uztverams, kurš literārais žanrs patiks gandrīz bez izņēmumiem. Attiecīgi, sevi pazīstot, daudz nekļūdīgāk izvēlies literāro darbu, par kuru nebūs daudz jāpūlas uzrakstīt tā, lai nav kauns autoram acīs trāpīties un kādu vārdu pārmīt.

trešdiena, 2021. gada 7. aprīlis

Kevins Kvans "Bagāto ļaužu problēmas"


Kevins Kvans pieliek punktu ļoti bagātu aziātu dzīves atspoguļojumam ar triloģijas noslēdzošo grāmatu "Bagāto ļaužu problēmas". Ieturot savu stilu, Singapūrā dzimušais autors apžilbina lasītājus ar dārgiem zīmoliem, mirdzošiem dārgakmeņiem un atver vienu, otru skapi, lai parādītu tajā mītošos skeletus. Daži tēli tiek pamatīgi pārmācīti, savukārt citi šoreiz tiek pasaudzēti un var svētlaimīgi baudīt savu lielisko dzīvi. Jā, iepriekšējās grāmatās pavisam nedaudz iepazītā, bet ļoti kolorītā matrona ir uz nāves gultas, taču nav jēgas skumt - Nikolasa Janga vecmāmiņa aizvadījusi garu mūžu. Turklāt pamazām atklājas, ka mūžs bijis arī ļoti krāsains un pārsteidzoši atšķirīgs no tā, kas par vecmāmiņu bija zināms viņas dzīves laikā. Taču tā ir tikai viena no stāsta līnijām. 

ceturtdiena, 2021. gada 1. aprīlis

Andrea Erne "Atklājam visumu!"

Vai man patīk kosmoss? Nu tā, lielas aizrautības laikam nav. Vai man patīk tas, kā mans bērns visu uztver ar plaši atvērtu prātu un acīm bez kādiem aizspriedumiem vai iesīkstējušiem šabloniem? Jā, noteikti! Protams, ka man bija jāpapildina skaisto enciklopēdiju plaukts mājās ar jaunāko "Laipni lūgti muzejā" sērijas tulkojumu "Planetarium". Tērējot savu vārda dienas dāvanu karti, biju arī mākslīgā intelekta upuris un ar acs kaktiņu pamanīju vēl vienu grāmatu par kosmosu. Pirms ātri klikšķināt tālāk, apdomājos, ka līdzīgi kā citas muzeja enciklopēdijas sērijas grāmatas arī "Planetarium" manam četrus gadus vecajam puikam vēl būs pārāk abstrakta un sarežģīta, bet plašumi "tur augšā" viņu interesē jau tagad. Metu grozā arī Andreas Ernes enciklopēdiju četrus līdz septiņus gadus veciem bērniem "Atklājam visumu!". Šī grāmata ir viena no daudzām "Kādēļ? Kāpēc? Kā tā?" sērijā zinātkārajiem un latviešu valodā iznākusi apgāda Madris paspārnē. Jā, jā, grūti tiešsaistē pirkt grāmatas bērniem, vieglāk un drošāk ir izšķirstīt veikalā un saprast, cik piemērota tā būs tieši tavam bērnam. Es šo "grūtību" risinu, turoties pie izdevējiem, kuru stils man zināms. Līdz šim gandrīz visas mūsmāju "Madris" grāmatas izraisījušas sajūsmu un ilgstošu atkarību, tāpēc ļāvos pirkšanas priekam.

otrdiena, 2021. gada 30. marts

Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"

Mana lasāmviela kaut kā pēdējā laikā aiztipinājusi pa vardarbības temata taciņu. Nesen lasītā Taras Vestoveras "Izglītotā" par reliģisko fanātiķi tēvu, kurš savus bērnus tur dīvainā greizo spoguļu karaļvalstī. Tagad citas amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanja Yanagihara) "Mazliet dzīvības" (A Little Life) par četriem draugiem, no kuriem vienam ir ļoti sāpinoši, dzīvi kropļojoši pagātnes noslēpumi.

Romāns “Mazliet dzīvības” saņēmis vairākas prestižas literārās balvas, citām nominēts. Tulkots daudzās pasaules valodās, dramatizēts un rādīts uz teātru skatuvēm un visur un vienmēr radījis vērienīgu ažiotāžu. Tulkojums latviešu valodā Laura Dreiže. Arī romāna parādīšanās tirdzniecībā latviešu valodā grāmatu lasītāju grupās tika plaši apsveikta. 

Piekrītu, ka šī grāmata ir ārkārtīgi spēcīga emocionālā ziņā un paceļ apspriešanai ļoti svarīgus jautājumus, piemēram, par seksuālo vardarbību pret bērniem un tās sekām pieaugušā dzīvē, kā arī par cilvēka vēlmi veikt pašnāvību.

pirmdiena, 2021. gada 29. marts

Petri Tamminens un Valpuri Kertula "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi padomi"


Kad izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja ziņu, ka iznākusi somu rakstnieka Petri Tamminena un ilustratores Valpuri Kertulas grāmata ar padomiem, kā sagaidīt citplanētieti, es sākumā atteicos no tās. Nedaudz sāku iepazīstināt dēlu ar kosmosu, bet negribēju vēl jaukt viņam prātu ar citplanētiešiem, kamēr viņš pats par tiem neinteresējas. Turklāt mums abiem ar puiku pēdējā laikā ir ļoti daudz lasāmā un dēls arī mēdz aizvien biežāk teikt, ka noguris no mācīšanās dārziņā, tāpēc vakaros vairāk ļauju viņam brīvo darbošanos un ar jaunumiem cenšos nepārslogot. Savukārt brīvdienas cenšamies piesātināt ar būšanu ārā un kustēšanos. 
Apmēram nedēļu pēc pirmās ziņas ieraudzīju arī man piedāvātās grāmatas "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi jautājumi" anotāciju, sapratu, ka citplanētietis te ir tikai metafora, lai apzīmētu kaut ko nepazīstamu, nesaprotamu un varbūt pat biedējošu.

piektdiena, 2021. gada 26. marts

Ketija Vilisa un Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum"


Turpinu pamazām virzīties cauri lielo enciklopēdiju sērijai. Iepriekš jau rakstīju par dinozauru enciklopēdiju, par dzīvnieku enciklopēdiju un iepazinos ar cilvēka uzbūvi. Tagad kārta pienākusi augu pasaulei - Ketija Vilisa, Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum". Keitija Skota jau ilustrējusi "Animalium", savukārt bioloģe Ketija Vilisa ir profesore Oksfordas Universitātes Bioloģiskās daudzveidības departamentā un Zinātnes departamenta vadītāja Kjū Karaliskajā botāniskajā dārzā. Viņa caur fosilijām un ar modernām metodēm galvenokārt pēta bioloģisko daudzveidību dažādās ainavās un dažādos laika posmos. Īsāk sakot, dāmas saprot, ko dara un par ko raksta. Šī, tāpat kā pārējās sērijas lielās enciklopēdijas, ir ārkārtīgi krāšņa un īsta estētiska bauda. Enciklopēdijas parasti nemēdz lasīt kā prozu - no vāka līdz vākam - taču es laikam esmu ar enciklopēdijām bērna prātā un pētu no sākuma līdz galam. 

trešdiena, 2021. gada 24. marts

Džordžs Orvels "Mācītāja meita"


Pēc grāmatas "Posts Parīzē un Londonā" Džordžam Orvelam rakstīšana (un publicēšanās), šķiet, gājusi no rokas. Grāmata par Parīzi un Londonu pirmpublicēta 1933.gadā, pēc tam 1934. gadā lasītājiem nodots darbs "Toreiz Birmā" (Burmese Days) un vēl gadu vēlāk, 1935.gadā, arī manis nupat izlasītā "Mācītāja meita" (A Clergyman's Daughter). Šo grāmatu iegādāju kā mierinājumu sev, kad nespēju atrast "Posts Parīzē un Londonā". Kad to beidzot biju atradusi un izlasījusi, uzreiz ķēros klāt arī mācītāja meitas stāstam, jo Londonas padibeņu dzīves apraksts mani gluži vienkārši uzreiz nelaida vaļā. Šis romāns autora dzīves laikā atkārtoti nav izdots, ne arī tulkots citās valodās, jo Orvels to uzskatīja par cenzūras nejēdzīgi izkropļotu un tamdēļ neizdevušos. 

pirmdiena, 2021. gada 22. marts

Džordžs Orvels "Posts Parīzē un Londonā"

"Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību - jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši." /18.lpp./

Džordža Orvela darbu "Posts Parīzē un Londonā" man ierunāja brālis, viņš to bija klausījies angļu valodā, tālus ceļus mērodams. Viņam kā pavāram īpaši patika Parīzes apraksta daļa un galvenā varoņa darbs viesnīcas restorānā. No brāļa stāsta man bija āķis lūpā un viena bēda - šī grāmata latviešu valodā vairs nebija nopērkama, jo tulkota un izdota 2006.gadā. Nepārspīlēšu sakot, ka meklēju to grāmatu pārdošanas grupās un vietnēs vairākus gadus, apjautājos arī izdevējam vai nav kas noliktavā aizķēries. Nebija. Jau biju samierinājusies ar to, ka nāksies lasīt angļu valodā un biju pat jau pieteikusies rindā uz angļu versiju grāmatu klubiņā. Taču cauri nelaimei man uzspīdēja laime. Manā darba vietā likvidēja bibliotēku un darbinieki drīkstēja grāmatas paņemt sev. Šeku-reku es beidzot tiku pie sava Orvela eksemplāra un mierīgu sirdi noliku to plauktiņā vēlākai lasīšanai! Tas novietojās blakus vēl no plēves neizpakotajai tā paša Orvela grāmatai "Mācītaja Meita", ko biju nopirkusi kā mierinājumu savai Parīzes un Londonas posta alkstošajai dvēselei. Taču beidzot grāmatu izlasīt mani pamudināja tas, ka Dienas grāmata to nolēma izdot atkārtoti. Sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nedrīkstu un jāķeras klāt!

piektdiena, 2021. gada 19. marts

Laura Knaidla "NePazaudē mani"

Foto no izdevēja Facebook

Rudenī lasīju vācu rakstnieces Lauras Knaidlas (Laura Kneidl) romānu "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht) un dikti sadusmojos par to, ka rakstniece atstāj lasītāju karāties kraujas malā un jāgaida otrā grāmata. Vācu valodā tā jau bija, bet jāgaida bija tulkojums. Esmu sagaidījusi! Burtiski divos vakaros to arī ātri nokraukšķināju kā popkorna paku. Tūlīt, tūlīt otrā grāmata "NePazaudē mani" (Verliere mich. Nicht) jau būs pieejama visiem nepacietīgajiem gaidītājiem, bet man bija iespēja to dabūt vēl pirmsdrukas versijā. Seidžu aizvien moka pagātnes rēgi un Luka gatavs uzklausīt mīļoto, ja vien viņa spētu runāt.

ceturtdiena, 2021. gada 18. marts

Halina Vdovičenko "36 un 6 kaķi"

Jautājums: Cik gan kaķu iespējams ietilpināt vienā dzīvoklī, ja tiem nelaimīgā kārtā gadījies zaudēt pat savas necilās ielas "mājas"? Atbilde: vienā dzīvoklī ietilpst 36 un 6 kaķi. Lapzemē dzimusi ukraiņu autore Halina Vdovičenko radījusi aizraujošu stāstu "36 un 6 kaķi" par to, kā pagaidu iespējas kļūst par ilgtermiņa risinājumiem. Pie kāda daudzdzīvokļu nama un tā pagrabā mitinās neliela kolonija. Taču kādu dienu tiek aizmūrētas visas ieejas pagrabā, tāpēc kaķiem vairs nav patveršanās vietas. Runājošie dzīvnieki nolemj šarmēt pirmajā stāvā dzīvojošu kundzi un izlūgties naktsmājas kaut uz vienu lietaino nakti. Sākotnēji skeptiskā kundze ir pielaidīga un ļauj kaķiem ieņemt viņas nelielo mitekli un jau drīz 36 un 6 kaķu kopa kundzei un viņas krustdēlam atklāj arī savus pārējos talantus.

sestdiena, 2021. gada 13. marts

Tara Vestovera "Izglītotā"

"Vienmēr biju apzinājusies, ka mans tēvs tic citādam Dievam. Jau bērnībā biju apjautusi: lai gan mana ģimene iet vienā baznīcā ar visiem pārējiem pilsētniekiem, mūsu reliģija nav tāda pati kā viņējā. Viņi ticēja pieticībai; mēs to piekopām. Viņi ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā. Viņi ticēja, ka vajag gatavoties Otrajai atnākšanai; mēs tai bijām sagatavojušies. Cik vien spēju atcerēties, es vienmēr biju zinājusi, ka manas ģimenes locekļi ir vienīgie īstenie mormoņi, kurus jebkad esmu pazinusi, tomēr nez kāda iemesla dēļ šeit, šajā universitātē, šajā kapelā, es pirmo reizi sajutu, cik milzīgs bezdibenis mūs šķir."

Ar amerikāņu autores Taras Vestoveras grāmatu "Izglītotā" tapu iekārdināta grāmatu klubiņa sanāksmē tajā īsajā starplaikā, kad tikšanās bija iespējamas klātienē. It kā grasījos to aizņemties un lasīt angļu valodā pēc kāda no kluba biedriem, bet visai drīz ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC to jau tulko izdošanai latviešu valodā. Pacietos, sagaidīju tulkojumu un to uzreiz arī iegādājos, taču lasīšanas kārta grāmatai pienāca, kad kluba mēneša temats bija reliģijas un kulti. Ļoti atbilstoša izvēle tematam. 

Īsumā - jauna sieviete hronoloģiski izstāsta savu uzaugšanu reliģiozā ģimenē un par ceļu ārā no despotiska un slima tēva ietekmes valgiem. Ceļš ārā bija pa izglītības taku. Lai arī romānā šķita manam prātam daudz neticamā, saprotu, ka lasīju to kā eiropiete ar savām zināšanām par to, kā lietas notiek te, un mazu izpratni par to, kādi melnie caurumi ir ASV. Lai arī zināju, ka Taras Vestoveras bērnība bijusi nesen, visnotaļ apzināti biju no savas apziņas izstūmusi precīzu laiku, par kuru ir stāsts. Aptuveni grāmatas vidū savilku kopā, ka runa galvenokārt ir par 1980-tajiem gadiem un 1990-to gadu sākumu. Laikam to ir visgrūtāk sasiet kopā - kā mūsdienās, laikā, kad cilvēks lido kosmosā, ir iespējams dzīvot tik noslēgtu un fantastisku maldu pilnu dzīvi.

svētdiena, 2021. gada 7. marts

Agnese Zarāne "Laba meitene"


Jaunās rakstnieces Agneses Zarānes debija bija 2019.gadā ar grāmatu "Slīdošās kāpnes". To gan neesmu lasījusi pati, bet citu atsauksmes lasītas tikai vislabākās. Jaunākais viņas veikums ir stāstu krājums "Laba meitene", kas iznāca pandēmijas laikā un bija sērgas krietni iespaidots - grāmatnīcās drīkstēja izņemt tikai attālināti pasūtītas preces. Izdevniecība piesardzīgi fiziskās grāmatas iznākšanu nedaudz atlika, tā vietā pie lasītājiem palaižot grāmatas e-formātu. Veikalu un grāmatnīcu ierobežojumiem, nedaudz atslābstot, nu jau pieejama arī stāstu papīra versija. Varētu domāt, ka šis ir kārtējais/ vēl viens/atkal/kā tur vēl ne apzīmējams sievietes autores stāstu apkopojums. Faktiski tā arī ir - Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem. Katra stāsta ievadā ir dzejolis, kas, manā skatījumā, lieliski uzskaņo lasītāju uz turpmāk lasāmā stāsta atmosfēru. 

pirmdiena, 2021. gada 1. marts

D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.
Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.

otrdiena, 2021. gada 23. februāris

Džeina Šteinberga "Lasītāja"


"Es atvēru dārgumu lādi, kuru man nebija paredzēts atvērt, un tagad par to tieku sodīta."


Pasaule bija trešā pasaules kara ēnā, taču lielvaras noslēdza miera paktu un dzīve beidzot kļuva tāda, kuru prieks dzīvot. Rīga no mazas valsts galvaspilsētas kļuvusi par vienu no pasaules metropolēm, vienu no Eiropas Federatīvās savienības lielākajām pilsētām, digitālajiem centriem, cilvēku prāta citadelēm. Tā ir nenosauktas nākotnes laika Rīga Džeinas Šteinbergas romānā "Lasītāja". Lai arī pēc Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta "konTEKSTS" aicinājuma jau izpaudos par šo grāmatu video formātā, vēlos atstāt arī tekstu blogā un varbūt paķert kādu šķautni, ko piemirsu vai nepaspēju video veidojot.
Džeinai Šteinbergai šis ir pirmais romāns, iepriekš krājumos kopā ar citu autoru tekstiem publicēti viņas stāsti. Dažus stāstus biju lasījusi arī viņas mājas lapā, kuru tieši šobrīd vairs neatrodu, taču tur publicētie man ļoti patika, īpaši par "garo" pienu. 

trešdiena, 2021. gada 17. februāris

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas"

Atceraties no deviņdesmitajiem to krāsaino grāmatu par Pelnrušķīti, kurā visiem tēliem bija tādi apaļi "ābolīšu" vaidziņi, mazs uzrauts deguntiņš un milzīgas sapņainas acis? Neatceros mākslinieku, izdevēju vai ko citu par to, tikai to, ka man tā bija atlīmējusies pa vienai lapai. Tieši šī Pelnrušķītes grāmata man vizuāli atausa atmiņā no manas bērnības, kad atvēru grāmatu, ko mums ar bērnu atsauksmei piedāvāja izdevniecība "Latvijas Mediji".

Divas lietuviešu autores - rakstniece Ilona Bakše un māksliniece Ieva Zalepugaite izveidojušas grāmatu "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas" trīs līdz septiņus gadus veciem bērniem. No lietuviešu valodas tulkojusi Jana Egle. Grāmatiņā ir divi stāsti - vienā mārīte uz īsu mirkli aizmirst savu būtību, taču viņas īstie draugi palīdz atkal novērtēt sevi, savukārt otrā stāstiņā mārīte iemācās novērtēt to, kas viņai ir - mājas.

sestdiena, 2021. gada 13. februāris

Vija Laganovska "Pirms un pēc"

Vijas Laganovskas stāstu krājumā "Pirms un pēc" vispirms ieskatījos gaisīgi zilā vāka dēļ. Tas man sasaucās ar pirms pāris gadiem lasīto Lauras Vinogradovas darbu "izelpas. Stāsti". Un stāsta žanrs man dzīvē aizvien ir ļoti saistošs. Kad paņēmu grāmatu rokās, noliku to tikai pilnībā izlasītu. Burtiski vienā elpas vilcienā apriju, domām prom nekur neklīstot. Iespējams tieši tāpēc, netipiski sev, nebiju lasīšanas laikā veikusi nevienu pašu piezīmi, ko vēlāk izmantot atsauksmes rakstīšanai. Ikdiena mani iegrieza darbu virpulī un manā galvā iestrēgušas vairākas atsauksmes. Kad bija jāstāsta par Laganovskas krājumu grāmatu kluba biedriem, sapratu, ka neatceros pilnīgi un galīgi neko. Jā, atceros, ka asociatīvās paralēles vilku ar jau pieminēto Vinogradovu, mazliet vējoja pēc Daces Vīgantes "Tad redzēs" un arī Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā". Atceros, ka pabeidzu lasīt visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku. Bet tas arī viss. 

ceturtdiena, 2021. gada 11. februāris

Šelija Fana "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos? 21.gadsimta ceļvedis"

Jūs esat domājuši par to, cik daudz mākslīgā intelekta ir mums apkārt? Viens mazs un ļoti veiktspējīgs ir gandrīz katram cilvēkam kabatā vai somā līdzi ik dienas. Vēl daudzi citi "sēž" netveramā visumā - internetā. Līdz izlasīju Šelijas Fanas (Shelly Fan) 21.gadsimta ceļvedi "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos?" nemaz nebiju aizdomājusies par mākslīgā intelekta daudzumu manā mūžā. Un runa nav par kaut kur it kā esošiem un lietotiem ledusskapjiem, kas paši internetā pasūta trūkstošo pārtiku, vai filmās redzētiem pārgudriem robotiem. Pat tik ierastā Google vai Facebook, arī viedtālrunis ir viens liels mākslīgs intelekts. Jā, pat seriālus tavai gaumei iesaka mākslīgais intelekts, balstoties uz diezgan vienkāršiem algoritmiem. 

Pārlecot pie atbildes uz grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu - nē. Mākslīgais intelekts mūs nespēs aizvietot, jo patiesībā mūsdienu mākslīgā intelekta sistēmas nav sevišķi gudras. Mākslīgajam intelektam jāspēj mācīties algoritmiski, lai tas spētu darīt kaut ko cilvēka vietā pilnīgi bez cilvēka iesaistes. "Kamēr MI nav sasniedzis cilvēku kompetences līmeni, cilvēki saglabās vadošo pozīciju." /103.lpp./ Atviegloti nopūšamies un dzīvojam tālāk, par ļaunajiem robotiem pasaules iznīcinātājiem vai vienkārši cilvēces nīdējiem turpinot lasīt vien grāmatās.

pirmdiena, 2021. gada 8. februāris

Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"

"Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā
gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu." /16.lpp./


Es arī gribu skriet lasīšanas modei līdzi un, šķiet, šobrīd moderni lasīt Vili Kasimu un Andri Kalnozolu. Ja pie Kalnozola man vēl jātiek, tad Kasims jau izlasīts. "Lizergīnblūzs" ir Kasima otrā paša rakstītā grāmata un arī otrā, ko lasu. Kas ir lizergīns un kāpēc tam ir jāraksta blūzs? Nekas cits neatliek, kā iet meklēt internetā (skat šī ieraksta P.S.). Ja autors to pats paskaidrojis kaut kur soctīklos, tad tas man veiksmīgi paslīdējis garām. Un arī izdevniecība "Orbīta" man vēl nav pazīstama un acīs trāpījusies. Tāpēc pirms lasīšanas man šī grāmata, lielākā vai mazākā mērā, ir mistika. Un nedaudz mistika tā paliek arī pēc izlasīšanas. Taču tā mistika man palikusi absolūti pozitīvā veidā. Kas interesanti man pašai, es biju veiksmīgi aizmirsusi pirms pieciem gadiem lasīto Kasima romānu "Lielā pasaule" un labi, ka tā. Pameklēju savā blogā, ka pret "Lielo pasauli" es biju ļoti negatīva un, spītīgi lasot līdz galam, jutos veltīgi iztērējusi laiku. Labi, ka to biju aizmirsusi, jo citādi, iespējams, nebūtu "Lizergīnblūzam" pat devusi iespēju. Un autors jau nav vainīgs, ka lasītājs viņa grāmatai pieķēries neatbilstošā omā un uz cita viļņa sēdēdams.

trešdiena, 2021. gada 3. februāris

Min Jin Lee "Pachinko"

"Patriotism is just an idea, so is capitalism or communism. But ideas can make men forget their own interests. And the guys in charge will exploit men who believe in ideas too much. You can't fix Korea. Not even a hundred of you or a hundred of men can fix Korea. The Japs are out and now Russia, China, and America are fighting over our shitty little country. You think you can fight them? Forget Korea. Focus on something you can have." /458. - 459.lpp./

Ik pa laikam cenšos kaut ko izlasīt arī ne latviešu valodā. Pirmkārt, lai trenētu valodas zināšanas, otrkārt, lai pārāk neatslābinātos. Korejas izcelsmes amerikāņu autores Min Jin Lee darbs "Pachinko" pie manis atnāca no grāmatu kluba biedra. Viņam patika grāmata, man ārkārtīgi patika vāks un aizņēmos grāmatu lasīšanai. Ja tobrīd baidījos, ka tik biezu grāmatu angļu valodā lasīšu ilgi, vēl nezināju, ka ilgs laiks paies arī līdz vispār saņemšos sākt. Bet viss izlasīts, domas izauklētas galvā un tagad varu dalīties arī ar citiem. 

Min Jin Lee grāmata "Pachinko" būtībā ir atskats uz Korejas vēsturi cauri laikam, kad no vienas Korejas tapa divas. Šādos vēstures dzirnakmeņos vienmēr tiek samalti arī cilvēki. Vēsture tiek iznesta cauri cilvēku stāstiem - caur vienas sievietes ceļu no nabadzīga lauku miesta, uz tikpat pieticīgu dzīvi kā imigrantei Japānā un līdz pat brīdim, kad viņas dēls ir bagāts uzņēmējs, bet mazdēls skolojies ASV. Vēsturiskā proza man patīk pati par sevi, taču šajā darbā es saskatīju iespēju arī paplašināt savu redzesloku un zināšanas par ģeogrāfiski attālāku valstu vēsturi, ko caurvij rasisma izpausmes, stereotipu spēks un varas dažādo izpausmju temats. Stāsta darbība noris ilgā laika posmā - sākas 1910.gadā un beidzas 1989.gadā.

pirmdiena, 2021. gada 18. janvāris

Aino Pervika "Prezidents"


Janvāris man "galu savilkšanas mēnesis" un velku no plaukta ārā grāmatas, kas tur iesēdējušās un pirmo lasīšanu gaida jau ilgi. Nu jau pasen iznākusi igauņu rakstnieces Aino Pervikas (Aino Pervik) grāmata "Prezidents". Tas ir mātes un meitas kopdarbs, jo ilustrāciju autore ir Pervikas meita Pireta Rauda (Piret Raud). Grāmatu savulaik iegādājos izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanā ar domu, ka izlasīšu pati un tad izvērtēšu, vai atstāt lasīšanai arī bērnam. Beidzot izlasīju un nolēmu - protams, ka atstāšu dēlam nākotnei! Humoristiskais stāsts par Igaunijas ļoti aizņemto, paveco, bet ļoti pieredzējušo prezidentu, paredzēts pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. 

trešdiena, 2021. gada 13. janvāris

Jurga Vile un Lina Itagaki "Sibīrijas haiku"


Manu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta apguvi noslēdz lietuviešu autore Jurga Vile un viņas "Sibīrijas haiku". Pašu labumiņu no tā, ko biju apņēmusies vai iecerējusi izlasīt, šķiet, biju atstājusi beigām. Šī ir neparasta grāmata, jo līdz ar stāstu vienlīdz svarīgas arī ilustrācijas, kuru autore Lina Itagaki. No lietuviešu valodas tulkoja lieliskā Dace Meiere (šķiet, viņa tulkotāja lomā ir kā garants labai literatūrai). 

Grafiskais romāns pamatskolas vecuma bērniem. Ja tā padomā, šis laikam ir pirmais grafiskais stāsts, ko lasīju. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā "Sibīrijas haiku" iesaka lasītājiem vecumā no 11 gadiem. Bet tas nenozīmē, ka to nevar lasīt arī pieaugušie. Šis biezais komikss ieņēma pirmo vietu starp izdevēja Liels un mazs 2020.gada grāmatām. Manuprāt, pelnīti.

pirmdiena, 2021. gada 11. janvāris

Ulfs Starks "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs"

Turpinu savilkt pagājušā gada galus ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju. Pirmspēdējā no saraksta ir zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) dzejoļu grāmata "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs". Latviešu valodā atdzejojis Juris Kronbergs (viņa paša dzejas grāmatu bērniem "Laika bikses" tikko jau apskatīju blogā). Ilustrāciju autore ir Somijas zviedru māksliniece Linda Bundestama (Linda Bondestam)

Grāmata paredzēta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada sarakstā ieteikta lasīšanai no piecu gadu vecuma. Vai es grāmatu sapratu? Īsti ne. Vai mans četrarpus gadus vecais bērns saprata? Nē, bet apskatīja ilustrācijas, meklēja katra dzejoļa galveno tēlu tajās un laikam jau saprata, ka tādas būtnes realitātē nepastāv, tāpēc tikai pāris reižu apjautājās, kāpēc mēs tādas neesam redzējuši un kur varam ieraudzīt. Būtībā šis dzejas kopums piecus un vairāk gadus veciem bērniem, domāju, varētu būt īsti piemērots gan interesēm, gan attīstībai un dažādu spēju treniņam.

svētdiena, 2021. gada 10. janvāris

Juris Kronbergs "Laika bikses"


Kaut kā esmu aizkavējusies ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta grāmatu apguvi. Līdz janvāra beigām jāaizpilda anketa par izlasīto un tāpēc steidzu izlasīt to, kas jau sen nopirkts gaida plauktā lasīšanu. Manā sarakstā lasāms bija Jura Kornberga dzejoļu krājums "Laika bikses", ko BJVŽ iesaka lasītājiem vecumā no 15 gadiem. Ilustrāciju autore mums ar dēlu jau zināmā Anete Melece (piemēram, viņas grāmata "Kiosks"). Jura Kronberga dzejoļu krājums izdots 2019.gadā, bet ieņem trešo vietu starp izdevniecības "Liels un mazs" 2020.gadā populārākajām grāmatām. Tajā Laiks apskatīts visai plašā redzējumā - kā kaut kas dzīvs, bet nemainīgi pastāvošs, ar ieradumiem, ar īpatnībām, bet negaistošs.

piektdiena, 2021. gada 8. janvāris

Lelde Jauja "Vīrs, bērni un pieci randiņi"

"Novēroto vīriešu reakciju var iedalīt trīs tipos: pirmie lecas pretī, reti novērojams ir otrais tips - tie atbild ar samierinošu joku, bet pārsvarā redzu trešo tipu, kas ielien savā gliemežvākā un tur pārlaiž vētru ūdensglāzē. Kirils pats uzskata, ka ir otrais tips, dažreiz viņš reaģē kā pirmais, bet lielākoties ir trešais. Sievas zāģētājas nekādos tipos nedalās, var izmērīt tikai zāģēšanas intensitāti."

Pēc nopietna un piņķerīga Italo Kalvino romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" man ļoti gribējās kaut ko vieglu, humoristisku un mazliet dzīvei pietuvinātu. Tādu lasāmvielu atradu jaunās autores Leldes Jaujas debijā "Vīrs, bērni un pieci randiņi". Papīra formātā šī grāmata ietērpta rozā vāciņos un jau labi liek noprast, kas gaidāms aiz tiem. Man ir grāmatas elektroniskā versija un mazliet pat nožēloju, ka rozā krāšņums man iet secen. Tieši rozā vāka dēļ ņēmu grāmatu rokās bez liekām ilūzijām par dziļu dzīves filozofiju, bet ar lielu vēlmi "atlaist smadzenes". Tas arī patiesi izdevās. Sievišķīgais romāns ir tik ievelkošs, ka neļauj aiziet gulēt, pat, ja esi iedzēris miega tabletīti un grāmatu paņēmis rokās tikai, lai sagaidītu, kad tā iedarbosies.

trešdiena, 2021. gada 6. janvāris

Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā"


Kā dāvana svētkos pie manis atceļoja pavisam neliela grāmatiņa mīkstos vākos - Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā". Autors pats ir žurnālists, dzejnieks un aizrautīgs ceļotājs. Savukārt no tā, ka vakaros meitai jāstāsta pasakas, tapusi šī pasaka par mazas meitenes neparastu ceļojumu. Piecus gadus vecā Sonora kopā ar ģimenes mīlules, suņa Heidi, atnesto blusu dodas neticamā piedzīvojumā. Blusa savos kamiešos aiznes meiteni uz Mēnesi, tālāk uz tuksnesi Ziemeļamerikā, aizceļo kuģī uz Antarktīdu pētīt pingvīnus, pēc tam viņas nokļūst Austrālijā, kur vietējo latviešu kopiena palīdz meitenei doties ceļā atpakaļ uz Latviju. Taču galu galā nav īsti skaidrs, vai tas bijis patiess ceļojums, vai apbrīnojami ticams sapnis.

Šis stāsts patiešām atgādina tos, kurus saviem bērniem izdomā vecāki, iepinot dažādus īstus faktus (piemēram, par dažādiem pingvīnu veidiem un to sugas nosaukuma izcelšanos), pašu bērnu personību un pievienojot mazliet pasaku motīva. Tieši tamdēļ nav vērts domās piesieties tam, ka mistiskā veidā jebkur pasaulē saprot piecgadīgā bērna dzimto latviešu valodu, bet par personificēto maģisko blusu vispār nerunāsim. Varbūt tieši tamdēļ gribas nedaudz paraukt pieri par neiespējamo, ja grāmatā ir ielikts iekšā tik daudz no tā, kas patiešām ir īsts un patiess. 

Kopumā lieliska vakara pasaciņa naskam jaunajam lasītājam vai ieinteresētam mazākam klausītājam. Burti gana lieli, lai bērns lasītu pats. Sējumiņš gana mazs, lai būtu ērti paķerams līdzi vai gluži vienkārši patīkami iegultos ne tikai pieauguša cilvēka rokās bet arī mazākās plaukstiņās. Starp citu, ilustrācijas grāmatai tapušas ar Jūrmalas Mākslas skolas audzēkņu palīdzību, skolotāju Katrīnas Eihes un Gundegas Muzikantes vadībā.




otrdiena, 2021. gada 5. janvāris

Lina Žutaute "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku"


Mums mājās ir gandrīz visas Lietuviešu autores Linas Žutautes (Lina Žutautėgrāmatas par meitenīti Kiku Miku un viņas dažādajiem piedzīvojumiem. Šoreiz Ziemassvētkos rūķis dēlam iedāvināja jaunāko latviešu valodā tulkoto grāmatu "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku". Stāstā par Kikas Mikas dzimšanas dienu ciemos ieradās arī briesmoņi jeb monstri un meitene ļoti priecājās. Enciklopēdijā monstru temats izvērsts krietni plašāk, skaidrojot, kā briesmoņi rodas, ko ēd, kā izskatās, kur dzīvo un ko viņi vispār grib no cilvēkiem. 

Būtībā, ja bērnam ir fāze, kurā viņš baidās no nesaprotamām lietām, izdomā dažādus briesmoņus un baisuļus, tad šī grāmata ir lielisks veids, kā tolerēt šo fāzi bērna dzīvē.  Turklāt tolerēšana notiek, nevis, noliedzot briesmoņu eksistenci, bet gan apstiprinot monstru vietu fantāzijā un pasaulē. Arī tad, ja baidīšanās posms nav aktualitāte bērna dzīvē, lasāmviela ir izklaidējoša. Mums kopā patika arī grāmatas pēdējās lappusēs atrodamie loģikas uzdevumi. Izrādās, ka tētis mūsu mājās par monstriem ir zinošākais vai loģiskāk spriest spējīgais (atbilstoši grāmatas loģikai, protams).

svētdiena, 2021. gada 3. janvāris

Italo Kalvino "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"


"Es tik labi esmu iemācījies nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši. Tas nav viegli: lasīt mums iemāca jau bērnībā, un visu mūžu mēs vergojam visam rakstītajam, ko mums liek priekšā. Sākumā arī man bija grūti iemācīties nelasīt, taču tagad tas nāk dabiski. Galvenais ir neatteikties skatīties uz rakstītiem vārdiem, taisni otrādi - vajag uz tiem skatīties tik cieši, ka tie pazūd." /54.lpp./

Šis bija viens garš ceļojums no 2020. gada iekšā 2021. gadā. Ja Rīgā būtu sniega kupenas, varētu iedomāties, ka brien par nepārskatāmu, neiebristu baltumu, meklējot ceļu vai virzienu. Itāļu rakstnieks Italo Kalvīno tulkotājas Daces Meieres pārcēlumā ar grāmatu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" izvazāja mani kā lasītāju aiz deguna desmit atsevišķos tekstuālos piedzīvojumos un vienā filozofiskā pārspriedumā par rakstīšanas un lasīšanas būtību. Ar šo grāmatu noslēdzu vienu 2020. gada apņemšanos - Latvijas Literatūras gada balvas nominantu saraksta apguvi.