otrdiena, 2021. gada 7. septembris

Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"


"... tikt galā ar jūtām ir māksla nevis zinātne." /52.lpp./ 

Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem.  Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.

Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.

ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris

Paolo Džordāno "Sērgas laikā"


Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.



pirmdiena, 2021. gada 30. augusts

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte 3. grāmata"

Skudriņai Kāpēcītei ir jauni piedzīvojumi un daudz jautājumu. Mūsu rokās nonākusi lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) trešā Skudriņas Kāpēcītes piedzīvojumu grāmata jau atkal iepazīstina ar dažādiem mežu un pļavu iemītniekiem, ielūkojas zem ūdens un aktualizē arī ekoloģijas tematu. Mūsu mājās ir Skudriņas Kāpēcītes 2.grāmata, par ko jau rakstīju, tāpēc turpinājums bija gaidīts.

Iepriekšējā grāmatā skudriņas stāsts bija kā rāma pastaiga un satiktā, redzētā aprakstīšana un iepazīšana caur skudras jautājumiem. Savukārt trešā grāmata jau sāk atgādināt spraiga sižeta filmu. Skudriņa iekrīt dīķī, taču viņai palaimējas kritienā iegūt gaisa burbuli. Tad skudrulim uzklūp vēzis, pēcāk laipni uzņem milzu sams, jāslēpjas no līdakas un jāpalīdz izglābties bruņurupucim. Savukārt dīķa tuvumā skudra uzzina, kā dzīvo meža pele un kā no tās atšķiras sikspārnis. Turklāt vēl Kāpēcītei jāglābjas no ugunsgrēka un pazemes tuneļos jāsastop iepriekšējās grāmatās iegūtie draugi. Patiesi spraigi, vai ne?

piektdiena, 2021. gada 27. augusts

Ieva Samauska "Gulošais policists un sapnis"

Lai arī pati ar dzeju esmu uz "jūs", dēlam cenšos piedāvāt daiļliteratūru dažādos veidos. Jaunākā dzejas grāmata Ievas Samauskas "Gulošais policists un sapnis" mūsmājās ienāca kā izdevniecības dāvana. Latviešu rakstniece Ieva Samauska roku jau pamatīgi ietrenējusi dažādos literārajos žanros, taču man līdz šim viņas darbus nebija sanācis lasīt. Viņas jaunākajam veikumam, dzejas krājumam bērniem, ilustrācijas veidojusi Evija Timma-Novika. Grāmata paredzēta bērniem vecumā no pieciem gadiem, tāpēc drošu sirdi ķēros tai klāt kopā ar savu bez piecām minūtēm piecgadnieku.

trešdiena, 2021. gada 25. augusts

Pireta Rauda "Kā izglābt mazītiņo mammu"

Igauņu rakstnieces Piretas Raudas grāmata "Kā izglābt mazītiņo mammu" manā redzeslokā nonāca, jo tā iekļauta lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2021. gada programmā. Grāmata ieteikta lasīšanai vecuma kategorijā no deviņiem gadiem. Taču varu viennozīmīgi teikt, ka šis stāsts ir ļoti iepaticies manam dēlam jau nepilnu piecu gadu vecumā. 

Patiesībā par šo grāmatu saņēmu vienu pamatīgu skandālu no dēla. Atļāvu izpētīt ilustrācijas un izpildot dēla vēlmi palasīt priekšā, lasīju pa pāris nodaļām vakaros. Kādu vakaru viņš ar tēti lasīja citu grāmatu tikmēr es otrā istabā nolēmu pati palasīt uz priekšu šo. Valters ieraudzīja, ka turpinu bez viņa lasīt mammas stāstu un sašutis kliedza, ka izlasīšu visu bez viņa un tad viņš nezinās, kas notika ar mammu!

pirmdiena, 2021. gada 23. augusts

Eve Hietamies "Tētis skolā"


Ir klāt! Ir klāt! Gaidīju ļoti, ļoti, kā Anti Pasanens tiks galā ar spriedzi, aizsūtot dēlu Pāvo uz pirmo klasi? Sagaidīju! Somu rakstnieces Eve Hietamies pirmo grāmatu "Tētis uz pilnu slodzi" un otro turpinājumu "Tētis diviem" abas lasīju pavasarī, 2019. un 2020.gadā. Trešā grāmata "Tētis skolā" bija jāgaida līdz vasaras beigām, tāpēc biju īpaši priecīga to pagājušā nedēļā beidzot saņemt e-pastā. Īsumā par Pasanenu ģimenītes stāstu: Karsto punktu žurnālists un vispār normāls vecis Anti Pasanens gatavojās kļūt par jauno tēvu, taču negaidīti nonāca vientuļā tēva lomā. Ar to visa viņa dzīve, pašsaprotami, sagriezās kājām gaisā. Sievietei vismaz ir grūtniecības laiks, lai sagatavotos gaidāmajām bezmiega naktīm, autiņiem, rotaļlietām un bērna attīstības/miega fāzēm. Vīrietim, kurš nav diez ko iejūtīgs pret savu sievu grūtnieci, sagatavošanās paskrējusi secen. Pirmajā grāmatā Anti tiek pāri zīdaiņa posmam un iegūst savu atbalsta komandu. Otrajā grāmatā dēlēns Pāvo dodas uz bērnudārzu, kamēr tētis cenšas nesajukt prātā, apgūstot arī meiteņu audzināšanas īpatnības. Trešās grāmatas nosaukums jau pasaka priekšā - Pāvo sasniedzis skolas vecumu. Arī šajā posmā tētim jāapgūst daudz jauna un pie viena jācenšas neprojicēt uz dēlu paša skolas laika psiholoģiskās traumas.

sestdiena, 2021. gada 21. augusts

Nora Ikstena un Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti”

Rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieka Aivara Vilipsona kopdarbs "Suņa dzīve. Stāsti un suneti" iznākusi jau 2019.gadā, taču nupat atguvusi aktualitāti. Līdz augusta beigām Rīgas vasaras kultūras programmas laikā norisinās projekts “Dzilvēku stāsti”. Tas ir aicinājums uz kulturālu pastaigu cauri desmit Rīgas parkiem, ko īsteno biedrība "Suns ar misiju". Ķeros klāt sunetiem un stāstiem, vienlaikus cerot uz mazāk slapju laiku, lai dotos arī pastaigā. Stāsti un suneti ir viena vakara darbiņš, savukārt sausāks laiks ir garāka posma izaicinājums. Beigu beigās samierinos ar trīs savam Rīgas galam tuvāko suņu apmeklējumu. Apciemojām medīgo Ripsi, dzīvelīgo Džekiju un Vīnogactiņu Klāru.

Sameklējiet pastaigas karti biedrības "Suns ar misiju" lapā, izplānojiet krietnu strēķīti brīva laika un dodieties apskatīt tēlnieka Kristapa Andersona veidotās skulptūras. To apgleznošanā piedalījušies dažādi mākslinieki. Pie katras skulptūras arī izvietots QR kods, kuru noskenējot ar telefonu, var noklausīties stāsta audio versiju, ko ierunājusi aktrise Marija Bērziņa. Diemžēl divi no projekta mākslas darbiem, Frīda un Pipars, cietuši vandālismā un vairs nav apskatāmi, taču viņu stāsti aizvien klausāmi Operas skvērā un A.Briāna un Palīdzības ielas skvērā.

ceturtdiena, 2021. gada 19. augusts

Lina Žutaute "Kika Mika un milzu netaisnība"

 

Laimīgais Kikas Mikas fans un draugs, mans dēls, pie jaunākās sērijas grāmatas tika otrajā dienā pēc tās parādīšanās veikalā un esam to jau krietni izpētījuši. Grāmata "Kika Mika un milzu netaisnība" ir devītais Linas Žutautes darbs stāstu sērijā par ņipro meitēnu. Šoreiz mācāmies tikt galā ar to, kas citiem ir, bet pašam nav jeb vienā vārdā ar NETAISNĪBĀM! Īsāk sakot, šoreiz Kikai Mikai skauž un ir dikti grūti atvainoties un kļūmes labot.

trešdiena, 2021. gada 18. augusts

Klēra Norta "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"

Piedzimt atkal un atkal no jauna, vienā un tajā pašā laikā un vietā, ar tiem pašiem cilvēkiem apkārt, un atkal no jauna gūt iespēju savu dzīvi veidot citādāk. Pirmie četri gadi parasti ir diezgan garlaicīgi, bet pirmās trīs dzīves - grūtākās. Otrajā un trešajā no izmisuma pat nākas pastrādāt pašnāvību. Patiesībā pašnāvība ir visai ērts veids izkulties no nepatikšanām esošajā dzīvē, tikai pēc tam atkal jāpārcieš kaitinošā bērnība un pusaudzības gadi. Pēc tam jau pamazām pierod un daudzās dzīves un iegūtās zināšanas kalačakra sāk izmantot sev par labu. 

Britu autore Klēra Norta (Claire North, pseidonīms. Autores īstais vārds ir Katrīna Veba (Catherine Webb)) liek galvenajam varonim Harijam Augustam piedzimt un nomirt vismaz 15 reižu. Romānā "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves" lasītājs ienirs piecpadsmit dažādās pasaulēs, kurās šķietami mainās tikai nedaudz, taču viss var beigties postoši visām pasaulēm vienlaikus.

pirmdiena, 2021. gada 16. augusts

Juhani Pitseps un Gundega Muzikante "Ir mēness zelta kuģis"

Ir mēness zelta kuģis, ir zvaigzne sudrabairis. Ja atkal, atkal es pie tevis tikšu, būs mēness zelta kuģis, būs zvaigzne sudrabairis, un naktī tavi smiekli skanēs kairi.


Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps un latviešu māksliniece Gundega Muzikante kopīgi radījuši grāmatu "Ir mēness zelta kuģis" par to, kā 1944. gada rudenī Igaunijas un citu Baltijas valstu civiliedzīvotāji glābās no kara, dodoties bīstamā ceļā pāri jūrai uz Zviedriju. Bēgļu laivās galvenokārt bija bērni, sievietes un vecāki cilvēki. Tūkstošiem cilvēku devās pēdējo cerību ceļā. Dažiem tas bija pēdējais ceļš šajā saulē. Juhani Pitseps licis uzsvaru uz Igaunijas bēgļiem. Apļveida kompozīcijā lasītājs vispirms iepazīstas ar sirmo Kēti un viņas nopluskāto plīša lācīti Pekaini, satiek mazo meitenīti Kēti, izviļņojas cauri vētrai Baltijas jūrā, nonāk Zviedrijā pie kakao, utu pirts un karantīnas vingrotavā uz grīdas, līdz atkal atgriežas pie vecās sievietes mūsdienās. Cik labi būt mūsdienu bērnam, ne bez savām mazajām raizītēm, taču karā mūsdienu bērniem nav jādzīvo.

trešdiena, 2021. gada 4. augusts

Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"


Biju lasījusi, ka Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink) romāns "Priekšlasītājs" (Der Vorleser) ir viena no grāmatām, kas mūža laikā obligāti jāizlasa. Kādam tas pat bijis visu dzīvi mainošs darbs. Latviešu valodā "Izdevniecība AGB" 2002. gadā izdotā versija šai grāmatai man nebija pieejama, tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka "Priekšlasītājs" 2020. gadā izdots vēlreiz "Zvaigzne ABC" paspārnē un tapis atkal pieejams.

Nevaru noliegt, ka grāmata patiesi ir lieliska! Tajā ir holokausts, mīlestība, kauns, kritika iepriekšējai paaudzei un analfabētisms. Lieli temati, ja tā var teikt, taču iekļauti nelielā apjomā. Par to vien autors apbrīnojams. Berhnards Šlinks ir ne tikai rakstnieks, bet arī Vācijā labi pazīstams tiesību zinātnieks un praktiķis. Autors strādājis par tiesnesi, pasniedzis tiesību filozofiju un publiskās tiesības vairākās universitātēs, piedalījies dažādu tiesību aktu izstrādē. Šādā ziņā no Šlinka grāmatā ir ļoti daudz gan galvenajā varonī, gan viņa ģimenes locekļos. Vai arī pārējos aspektos? Nav ne jausmas.

trešdiena, 2021. gada 28. jūlijs

Vladis Spāre "Tu nevari dabūt visu, ko gribi"

Lielajos kapos pastaigājas trīs īpatni personāži. Viens strādā krematorijā, viena sapņo par skaistu dzīvi un mammas mīlestību un viens mīl otro un mākslu, cerot ar to kādreiz sagādāt daiļo dzīvošanu. Vlada Spāres rakstīšanas stils man bija pazīstams no stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" un biju apņēmusies izlasīt arī iepriekšējo viņa grāmatu - romānu "Tu nevaru dabūt visu, ko gribi". Nevaru noliegt, visu gribēto dabūt nevar. Vismaz ne tūlīt un tagad, uz vakardienu. Villijs, Sofija un Pepiņš izvadā lasītāju pa dažādiem pakšiem, gluži kā ignorēdami. Visa šī grāmata ir kā milzīgs dialogs, kurā tēli dzīvo savu dienu, pārspriež dziļākus un mazāk dziļus jautājumus, prāto par nākotni un vienkārši ir - tik dzīvi, mazliet skaudruma, mazliet skumju, bet traģikomiska humora pilni.

piektdiena, 2021. gada 23. jūlijs

Maija Migla-Streiča "Matildes gadsimts"

Biju sailgojusies pēc tāda kvalitatīva un skaista dzimtas stāsta, pēc dokumentālās prozas, un atcerējos e-grāmatā gaidošo Maijas Miglas-Streičas "Matildes gadsimts". No šīs grāmatas gaidīto saņēmu pilnā apjomā. Turklāt varēju arī mazliet ielūkoties Padomju Latvijas Liepājā. Galvenā varone, autores vecmāmiņa Matilde dzimusi pašā 20.gadsimta sākumā un pieredzējusi gan pirmo, gan otro pasaules karu, dažādas varas un valdīšanas, sapņos pie viņas ar viedu padomu nācis pazudušais tēvs, bet citi pirms nāves vēl ienākuši sapņos atvadīties. Vieda seno latviešu gudrība ieklausīties senču padomos un sirdaspziņā, kā arī nebāzt savu degunu tur, kur bez tā itin labi var iztikt. Caur "Matildes gadismts" lasītājs pieredz Latviju sešās cilvēku paaudzēs.

ceturtdiena, 2021. gada 22. jūlijs

Nanda Milbreta "Kommunalka Child"


Dzīve komunālajā dzīvoklī un komunālā valstī caur pieaugušā muti un atmiņām. Latviete Nanda Milbreta savu debijas grāmatu "Kommunalka Child" izvēlējusies rakstīt angļu valodā. Iespējams, lai tā iegūtu plašāku atpazīstamību arī ārzemēs un nepaliktu tikai Latvijas lasītāju plauktiņos. Pirmo reizi par to dzirdēju grāmatu klubā, taču patiesi sakāroju izlasīt, kad ieraudzīju kādā Instagram fotogrāfijā. Ar fotogrāfijas licēju arī sazinājos un aizņēmos grāmatu lasīšanai (tagad priekšā lielais darbs šķirstīt sarakstes un atrast, no kuras dāmas ņēmu grāmatu). Nanda pavērusi aizkaru uz Padomju Latviju, virzoties uz savienības norietu. Viņa atcerējusies savas ģimenes paradumus, savus pārdzīvojumus, pirmās sastapšanās ar ārpasaules lietām (košļājamās gumijas, Ozijs Osborns, rietumu viesnīcas, lidojums Lufthansa ekonomiskajā klasē u.c.). Autore pievērsusies arī savu vecāku rīcību un kopdzīves, kā arī audzināšanas metožu atcerei, pavisam nedaudz arī analīzei. 

sestdiena, 2021. gada 10. jūlijs

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas"

Aušīgi mīlīgā Mārīte Punktīte atkal dodas pie latviešu mazajiem lasītājiem. Šoreiz grāmatā "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas" mazais kukainītis mēģina tikt skaidrībā par dāvanām un māmiņas iepriecināšanu, kā arī par to, kas svarīgākais rotaļās. Ja par pirmās grāmatiņas ceļu pie mums zināju, tad otrās ierašanās pakomātā mums ar dēlu bija vislielākais pārsteigums. Man šķiet, ka šādi pārsteigumi ir ļoti patīkami. 

Pirmajā grāmatiņā Mārīte Punktīte meklē draugus un mēģina saprast māju sajūtu. Arī otrajā grāmatiņā ir divi stāsti, kas ietilpina daudz tēmu. Bērni var uzzināt gan par dažādiem pļavas iemītniekiem, gan kaut ko iemācīties par draudzēšanos un to, kā būt jaukam pret citiem. Košās ilustrācijas papildinātas ar ne pārāk lielu teksta apjomu, ka pacietības izlasīt varētu pietikt arī tiem, kuri tikai sper savus pirmos soļus burtu pasaulē.  Savukārt tiem, kuri vēl nelasa, būs aizraujoši pētīt košos attēlus. Šāda plāna grāmatiņa derēs arī tajās ģimenēs, kur ar vienu grāmatu vakarā nepietiek. Pat, ja tā viena grāmata būtu ļoti bieza, vajag vēl un vēl citas grāmatas par spīti tam, ka acis jau pašas krīt ciet.

Pasakās ietvertā morāle ir ļoti labi nolasāma, varbūt pat kā ar pirkstu acī iebakstīta, taču man personīgi tas netraucēja. Man īpaši jauka šķita pirmajā stāstā paslēptais padoms mēģināt saskatīt, kas novērtējams un labs ir tevī pašā, mazāk raugoties uz citiem esošo.

Mārītes Punktītes jaunāko piedzīvojumu un mācību grāmata piesaistīs, ja patīk multfilmu stila ilustrācijas un vecākus nostalģija sauc atgriezties pie tēliem ar uzrautajiem piemīlīgajiem degunteļiem. Starp citu, šajā grāmatā teksta ritums priekšā lasīšanai bija ļoti patīkams, mēle neķērās, kā tas bija pirmo grāmatu lasot.



ceturtdiena, 2021. gada 8. jūlijs

Einata Carfati "Varēja būt trakāk"


Izraēlas mākslinieces Einatas Carfati grāmata "Kaimiņi" mūsu mājās bija un aizvien ir ārkārtīgi iemīļota jau vairāk nekā divus gadus. Ieraudzījusi grāmatu jaunumos vēl vienu šīs autores darbu, skaidri zināju, ka mums ar dēlu to vajag. Jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Varēja būt trakāk", manuprāt, ir lielisks dzīves moto dažādām dzīves ķibelēm. Sagaidījuši jaunāko Einatas Carfati grāmatu mūsmājās, ar skubu ķērāmies klāt lasīšanai un pētīšanai un darījām to turpmākajās nedēļās vēl un vēl. 

Pēc kuģa avārijas divi jūrnieki patvērušies uz peldlīdzekļa atliekām. Albertīni ir sašļucis pesimists, savukārt Džordžs ir allaž mundrs un pozitīvisma pārpilns. Lietusgāzē, kopā ar caurejas mocītu lidojošu zivju baru, briesmīgi dziedošām jūras vāravām, vaļa vēderā un tumšā alā, ēdot smirdīgu jūras aļģu zupu, Džordžs nebeidz skandēt, ka viss varēja būt vēl trakāk. Galu galā arī Albertīni pārliecinās, ka nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk un, skatoties uz notiekošo atvērtu prātu, kopējā aina paveras gaišāka.

pirmdiena, 2021. gada 14. jūnijs

Sandro Veronēzi "Kolibri"


Uzreiz pēc francūzietes Mailisas de Kerangalas "Izglābt dzīvos" ķēros klāt itāļa Sandro Veronēzi "Kolibri", kur arī gana daudz sāpju un mirušo. Šī grāmata pie manis ceļoja neparastos veidos - izsūtīta uz veikalu, kurš slēgts uz remontu, kādu laiku kavējās. Taču nekur pavisam tā nepazuda, tai vienkārši bija savs atnākšanas stāsts, līdzīgi kā Marko Karreras tēva grāmatām ir savējie. Grāmatu gaidot, biju paspējusi salasīties citu blogeru rakstīto par to, kā šī grāmata nav gājusi pie sirds. Biju arī lasījusi, kā patīk. Ķēros klāt Veronēzi iepazīšanai ar bažīgu sirdi un prātu, taču apmēram pusē aizrakstīju Agrim ziņu, ka piekrītu viņa māsai - viņš pelnījis pērienu par "Kolibri". Taču iztiksim bez vardarbības un mīlēsim grāmatas, atmiņas un savus tuvos, kamēr vēl viņi ir blakus.

trešdiena, 2021. gada 2. jūnijs

Mailisa de Kerangala "Salabot dzīvos"

Vajadzēja kādu laiku nogaidīt līdz saņēmos uzrakstīt plašāk par franču rakstnieces Mailisas de Kerangalas (Maylis de Kerangal) romānu "Salabot dzīvos" (Réparer les vivants). Gaidīt vajadzēja ne tāpēc, ka būtu kārtīgi jāsagremo orgānu ziedošanas vai jauna cilvēka nāves temats, bet gan tā dēļ, kā grāmata uzrakstīta. Ar tiem franču rakstniekiem man kā pa kalniem. Man ārkārtīgi patikušas Delfīnas de Vigānas grāmatas, autoru duo Silēnas Egāras un Pola Beorna darbs, arī Olivjē Burdo un Daniels Penaks, bet ar Annu Gavaldu vai Ežēnu Grīnu man nav bijis īsti pa ceļam. Ar Mailisu de Kerangala laikam man arī īsti stilistiski nav lemts tēju kopā dzert. Man ārkārtīgi patika grāmatas pamattēma - atvases zaudējums, nāve, samierināšanās ar to, medicīna, orgānu ziedošana. Taču man īsti nepatika forma, kādā šis viss iekļauts. Franču valodu nedaudz esmu mācījusies, tāpēc aptuveni nojaušu, cik milzīgu un neapskaužami sarežģītu darbu paveikusi tulkotāja Vineta Berga.

trešdiena, 2021. gada 26. maijs

Tereza Sediva "Kurmis melni baltā alā"

Pēc čehu ilustratores Terezas Sedivas grāmatas "Kurmis melni baltā alā" varētu izveidot plaša ģeogrāfiskā areāla ekskursiju. Autore dzimusi un dzīvo Čehijā, grāmata pirmo reizi publicēta Lielbritānijā Thames & Hudson Ltd. paspārnē un latviešu valodā tulkotais izdevums iespiests un iesiets Ķīnas tipogrāfijā. Varena lēkāšana pa pasauli, vai ne? Taču, atmetot visu ģeogrāfiju, linogriezuma tehnikā veidotais ilustrāciju stāsts mazo un lielo lasītāju ieved pazemē un mudina izkūņāties no ierastās alas, lai ieraudzītu krāsaino pasauli.

"Tur var atrast tik daudz krāsu un dzīvības! Bet, lai atrastu, ir jāmeklē" /Kroņlukturis/

sestdiena, 2021. gada 15. maijs

Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"

Zviedru rakstnieks Matiass Edvardsons (Mattias Edvardsson) man jau bija zināms no trillera "Gandrīz normāla ģimene" lasīšanas. Viņa jaunākā latviešu valodā tulkotā grāmata "Labie kaimiņi" kādu laiku gaidīja savu lasīšanas kārtu pie krēsla līdz man radīsies atbilstošs noskaņojums. Arī šoreiz lasītājs tiek mazliet pavazāts aiz deguna un sastopas ne tikai ar noziegumu, bet arī ar vairākiem noslēpumiem, kas piemīt katrai no lielajām tēlu grupām. Sporta skolotājs Mīkaels un nekustamo īpašumu aģente Bjanka no trauksmainās Stokholmas pārcēlušies uz dzīvi klusajā Skones lēnes pilsētā Čēpingā. Ar diviem maziem bērniem šī šķiet kā sapņu vieta. Matiass un Bjanka mēģina salāgot, kā attiekties pret kaimiņiem, lai būtu pieklājīgi, bet vienlaikus arī ievērotu principu turēt kaimiņus izstieptas rokas attālumā, lai būtu labi kaimiņi, nepiekāpjoties saviem principiem. Kādu vakaru notiek nelaime - kaimiņiene Žaklīna ar auto notriec Bjanku.

otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Delfīne de Vigāna "No un es"




Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

sestdiena, 2021. gada 8. maijs

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"


Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

otrdiena, 2021. gada 4. maijs

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

sestdiena, 2021. gada 1. maijs

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!






trešdiena, 2021. gada 28. aprīlis

Eiropas Savienības Literatūras balvai izvirzītās grāmatas 2021.gads

 

Izsludinātas četras Latvijas grāmatas, kas pretendē uz Eiropas Savienības Literatūras balvu 2021.gadā, attiecīgi arī uz subsidētas tulkošanas iespējām citās Eiropas Savienības valodās. No 14 dalībvalstīm kopumā nominēti 55 darbi un uzvarētāji tiks izsludināti 18.maijā tiešsaistes ceremonijā. Latvijas žūrija lēmusi balvai virzīt Janu Egli ar stāstu krājumu "Dzimšanas diena", Lauru Vinogradovu ar garstāstu "Upe", Rasas Bugavičutes-Pēces darbu "Puika, kurš redzēja tumsā" un Svenu Kuzminu ar romānu/stāstu krājumu "Hohma". Pārmaiņas pēc esmu lasījusi visas šīs grāmatas un par visām arī kaut ko rakstījusi. Par Latvijas izvirzītajām grāmatām neko daudz jaunu pateikt nevaru. Mana sirds pieder Janai Eglei un jebkuram no viņas stāstu krājumiem. Kamēr saprotu, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu ieguvušo pulciņā vislabāk iederēsies Svena Kuzmina "Hohma". Tik varētu padomāt, ka "Hohmu" būs pagrūti pārnest citās valodās, nezaudējot tās hohmisko burvību.

Katru gadu Eiropas Savienības Literatūras balvu iegūst pa vienai grāmatai no trešdaļas valstu, kuras piedalās programmā "Radošā Eiropa" (Creative Europe). Līdz ar Latviju šogad uz balvu pretendē arī autori no Albānijas, Armēnijas, Bulgārijas, Čehijas, Islandes, Maltas, Moldovas, Nīderlandes, Portugāles, Serbijas, Slovēnijas, Zviedrijas un TunisijasApskatot pilno nominantu sarakstu, grūti kaut ko spriest par citu valstu pretendentiem uz balvām. Varu savilkt tikai matemātiskas darbības - Latvija uz finālu virza četrus darbus, kamēr citas valstis virza pat piecus, bet dažas tikai divus vai trīs.

Eiropas Savienības Literatūras balva izveidota 2009. gadā, lai veicinātu Eiropas jauno rakstnieku atpazīstamību. Būtisks autoru izvēles kritērijs ir, lai pirmais nominanta darbs būtu iznācis pēdējo piecu gadu laikā, izvirzītajā prozas darbā jābūt atklātai Eiropas kultūras dimensijai un autoram jāpiemīt literārajam nākotnes potenciālam. Kopš 2009.gada balvu ieguvuši 135 autori, kuru darbi pēcāk tulkoti daudzās Eiropas valodās. Iepriekšējos gados no Latvijas balvu ieguvusi Inga Žolude par "Mierinājums Ādama kokam" (2011, tulkota 6 valodās), Jānis Joņevs par "Jelgava 94" (2014, tulkota 13 valodās) un Osvalds Zebris par "Gaiļu kalna ēnā" (2017, tulkota 8 valodās).

Gaidām 18.maiju un uzzināsim, kurš Latvijas autors tuvākajos gados daudz stāstīs par sevi svešās mēlēs!

otrdiena, 2021. gada 27. aprīlis

Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"


Ielēkt LaLiGaBa 2021.gada nomināciju vilcienā kamēr tas vēl nav kļuvis par laureātu sarakstu? Jā, labprāt! Andra Kalnozola debiju literatūrā "Kalendārs mani sauc" steidzu iegādāties otrajā piedrukā, kad pamanīju masveidīgas pozitīvas atsauces par šo grāmatu. Taču, kā jau daudz ko no pēdējā laikā pirktā, lasīšanu aizvien atliku. Jums taču arī tā mēdz gadīties - pirms grāmatas pirkšanas esi tik daudz ko dzirdējis un redzējis par to, ka nopērkot savu eksemplāru, ir sajūta, ka jau esi to izlasījis? Nav? Nu, man tā mēdz gadīties. Dīvaini, bet mani laikam piemeklējis tā dēvētais grāmatkluba lāsts. Nevaru īsti piedalīties vispārējā lasītāju sajūsmā par šo grāmatu. Tā bija interesanta, neparasta un sevī ieraujoša, tomēr nosaukt to par kaut ko ģeniālu un nepārspējamu laikam gan nevarēšu. 

svētdiena, 2021. gada 25. aprīlis

Inga Ābele "Balta kleita" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)


Šis raksts pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303). Ingas Ābeles stāstu krājums "Balta kleita" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai labākā prozas darba kategorijā.

Gaisīgu skatu un domu uz piezemētām cilvēciskām vājībām

Ābele Inga Balta kleita, izdevniecība Dienas grāmata 2020, 158 lpp.

 

Viena no mūsdienu ražīgākajām latviešu literātēm Inga Ābele nodevusi lasītājiem jaunāko stāstu krājumu Balta kleita. Grāmata ir veltījums Andrai. Tā var būt pērn martā aizsaulē devusies rakstniece Andrai Neiburga, kuru Ābele intervijās piemin kā sev nozīmīgu cilvēku. Un mazliet Neiburgas stilu arī atgādina šis Ābeles krājums – tie ir noskaņu un sajūtu teksti. Bet tikpat labi, tā var būt arī cita rakstniece – krāsainos ziedu rakstu lakatos un sarkanām lūpām rotātā Andra Manfelde. Viens plašāk neizvērsts vārds “Andrai” lappusē uzreiz aiz titullapas, tā atšifrējums lai paliek autores pašas ziņā.

Grāmatā ir deviņi stāsti, kuru galvenās varones ir deviņas sievietes. Taču varoņu kopskaits ir daudz lielāks un balta kleita stāstos ir tikai simbols. Katram stāstam nosaukumā sievietes vārds, attiecīgi piešķirot tekstam nosacītu personību ne tikai ar to, kas pēc nosaukuma, bet jau ar pirmo vārdu.  Ābeles jaunie stāsti nosacīti iedalāmi divās daļās – daži ir proza “tīrā” veidā, bet daži ir žanru sakausējums – dzjeproza, kurā rakstniece izpaudusies jau agrāk. Visos stāstos ir noraugāms sižets vai tā aizmetņi, taču daži no tekstiem ir liriskāki un šķietami nepabeigti, bezgalīgās nebeidzamās pārdomās plūstoši. Dzejprozai piederīgajos stāstos nav izteiktas kulminācijas, līdz ar to arī atrisinājuma vai lūzuma. Taču tajos noteikti ir tēli ar gaisīgiem, garīguma un nosacītas filozofijas pilniem spriedumiem. Pārdomās par cilvēku sev blakus un laika gaitā mainījušām attiecībām slīgst Alise:

Alise gribētu, lai viņš domā uz lielu. Uz lielu domājot, nekad nevar zaudēt. Vai viņa dzīvē vairs nav nekā liela? Riez dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli. Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu. Vieglums nekad nesniedz piepildījumu, viņa gribēja teikt. Bet kā lai to pasaka? Ceļā vienmēr gadījās kaķis. Bet nu kaķis ir miris un viņa to pateikts. /stāsts “Alise” 39. – 40.lpp./

Līdzīgi arī stāstā “Donna”. Šie teksti ir ēteriski, šķietami lidojošu domu plūdumi. Vienlaikus tie ir arī par piezemētām lietām:

Acu skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcas ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar milzīgiem saldajiem ķiršiem līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā. Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav svelmes Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pār pamalei un dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. /stāsts “Donna” 50. – 51. lpp./

 

Stāsti “Malda”, “Sandra” un arī “Klinta” jau ir konkrētāki, skaidrākām robežām, par vienkāršām un ikdienišķām lietām, zināmā mērā par dzīves netaisnībām. Sandras un Klintas stāstos īpaši koncentrējoties uz cilvēciskām attiecībām. Klinta iesprūdusi slēgtā vidē, gaidot atceltu lidmašīnas reisu uz Latviju, uz mātes bērēm. Tikmēr viņai ir iespēja apdomāt savas attiecības gan ar nelaiķi, gan dzimtenē palikušo māsu, gan padomāt par svešatnē izveidotajām attiecībām ar vīrieti. Savukārt Sandra risina telefonsarunas un apmainās īsziņām ar dēlu, kurš nespēj noturēties nevienā vietā un darbā, nesameklējis problēmas un pie tām vainīgos. Nosaukums “Malda” jēdzieniski jau ar pirmo vārdu dod mājienu par kaut ko ačgārnu, greizu jeb maldīgu. Un Malda nudien ir apmaldījusies dzīves vērtībās un tajā, kā dzīvot. Lai arī Malda spēj saņemties un turēt dzīves grožus rokās, ik pa laikam tomēr sanāk atkal nošļūkt no kārtīgās dzīves ceļa, atpakaļ iekšā maldu grāvī.

Atšķirīgs no pārējiem ir stāsts “Margarēta”, jo tajā vērotājs un stāstītājs ir vīrietis un viņa skatījums uz sievieti. Pārējos stāstos domas pludinās pašu galveno varoņu vai citu vērotāju sieviešu galvā. Taču arī vīrietis ir melanholisks, šķietams dīvainis, kurš atdevis sevi visu rozēm.

Vēl īpaši uz pārējo fona izceļas stāsts “Linda”. Tas ir kā skaists veltījums lībiešiem un lībiešu valodai, tautas mutvārdu daiļradei, iekļaujot arī Valta Ernštreita atdzejojumu. Šis stāsts ir kā maza mīlestības vēstule Kurzemei un cilvēkiem jūras ciemos, atzinība dvēselēm, kas ar siltu skatu seko uz zemes palikušo gaitām un sarunām:

Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu. /no stāsta “Linda” 65. lpp./

Ingai Ābelei nenoliedzami ir savs lirisks, unikāls stils. Tam raksturīga ārkārtīgi skaista valodas bagātība, krāšņums. Vienlaikus Ābele spēj šo bagātību izmantot, nesavijot no vārdiem mūsdienu lasītājam nesaprotams valodas mežģīnes. Viņas radītie tēli ir spēcīgi katrs savā veidā un ir arī pārlaicīgi, nepiesaistīti kādam noteiktam vēsturiskam laikam. Un tā baltā kleita – to varētu uzģērbt katrai no stāstu varonēm gan kā godu kārtu, gan kā metafizisku sirdsapziņas tīrības simbolu. Balta kleita ir tikai ietvars un vāka noformējumam izmantotā grafiķes Aleksandras Beļcovas šķīvja “Jūrmala” attēls dīvainā kārtā ar pirmo acu uzmetienu atgādina skatu uz veļas mašīnas durtiņām.

trešdiena, 2021. gada 21. aprīlis

Leonīds Dobičins "Enpils"


Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн).  Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!

sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Anna Starobiņeca "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs"


Bērnu grāmatas, manuprāt, var iedalīt divās lielās grupās - pamācošās un izklaidējošās. Protams, arī pamācošajās ir kāda deva izklaides un izklaidējošajās var rast kādu pamācību. Annas Starobiņecas grāmatu sērija "Zvērīgs detektīvs", domāju, pieder pie izklaidējošās literatūras. Tās iesūc sevī ar humoriņu, ar grūti uz priekšu paredzamu sižetu un, kā jau labā detektīvā pienākas, vainīgais nekad nav paredzams jau no pirmajām divām nodaļām. Nupat esmu izlasījusi trešo grāmatu "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs". Atzīšos, ka darīju to bez dēla iesaistes, jo kopā ar viņu tas gluži vienkārši ir pārāk lēni. Pirmo grāmatu "Vilka midzenis" lasīju puikam priekšā un tas prasīja vairākus vakarus, jo teksta ir salīdzinoši daudz, tas izkārtots blīvi, bet vienā apsēšanās reizē daudz izlasīt balsī nesanāk, es nogurstu. Otro grāmatu "Plēsēja tiesības" es dēlam priekšā izlasīju līdz pusei un tad es neizturēju. Sagaidīju, kad viņš iemieg un ātri pabeidzu lasīt viena. Pie trešās grāmatas "Naida nagi" ķēros tikai tad, kad puika jau gulēja. Es nespēju gaidīt, ka man ir lēnām jāvirzās cauri tekstam, jāčubinās cauri stāstam ar bērnu vairāki vakari, lai uzzinātu, kā risināsies šaušalīgie notikumi Tālmežā! Kad gatavojos izlasītās grāmatas pa kluso pārvietot no sava lasāmstūra uz dēla plauktu, es pieļāvu lielu kļūdu - es to darīju dēlam redzot. Kas tas bija par skandālu! Es esmu izlasījusi šīs košās un krāsainās grāmatas bez viņa. Mana nedēļas lielākā kļūda un nožēlojamākais lēmums...

Anna Starobiņeca "Plēsēja tiesības. Zvērīgs detektīvs"


Pērn rudenī lasīju detektīvu bērniem "Vilka midzenis. Zvērīgs detektīvs", ko sarakstīja krievu autore Anna Starobiņeca. Mani šī grāmata sajūsmināja, taču jaunumu, ko gribas lasīt, ir tik daudz, ka otro daļu "Plēsēja tiesības" izlasīju tikai, kad iznāca jau trešā. Un kas par to? Tas tikai ļāva man otro un trešo izlasīt vienu pēc otras un nešķirties no amizantajiem tēliem mazliet ilgāk. Turklāt pirmo daļu biju aizņēmusies lasīšanai grāmatu klubiņā un iecerējusi iegādāties dēla grāmatu plauktam kaut kad vēlāk. Apņemšanās arī piemirsās, taču paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kas man to atgādināja, sarūpēja visas trīs daļas pašu lietošanai un vēl vienu bonusā izspēlēšanai konkursā! Sadarbība vairāk nekā 10 gadu garumā, kas silda manu sirdi. Bez glaimiem un liekulības!

trešdiena, 2021. gada 14. aprīlis

Inese Krūmiņa "Vilkme"


Dzimtas stāsts cauri gadu desmitiem, cauri Latvijas vēsturei, cauri cilvēku likteņiem - Ineses Krūmiņas romāns "Vilkme" ir caur dzimtas vairākām paaudzēm izstāstīta mūsu valsts vēsture. Vēsture prozā. Izdevniecības "Drīzumā" sadaļā šai grāmatai manu skatu piesaistīja vāks, kas nedaudz tā kā atgādināja spocīgus tēlus, nedaudz tā kā - kailus kokus. Tā dizains man ļoti atsauca padomju literatūras iesējumus, visticamāk, krāsu gammas dēļ - dzeltenīgi brūnais, melnais, sarkanais. Sajūtu līmenī šķita, ka redzu kādu vēl nelasītu grāmatu no mammas plaukta. Arī pēc anotācijas spriedu, ka žanrs un temats man ir saistošs - vēsturiskā proza caur cilvēku likteņiem. Iegādājos grāmatu elektroniski un gaidīju īsto vilkmi pie tās.

svētdiena, 2021. gada 11. aprīlis

Vai viegli? (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)


Izsludinātas Latvijas Literatūras Gada balvas nominācijas par 2020.gadā iznākušajām grāmatām. Daži autori, nepamierināti ar žūrijas sastāvu pret izvirzīto literāro darbu klāstu, sašutuši lūdz savus darbus turpmāk LaLiGa balvai vairs nevērtēt. Tāpēc man šķiet iederīgi tieši šobrīd ielikt blogā rakstu, kas pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303) - par Latvijas literatūras šauro pīļu dīķi. Laipni lūgti lasīt un arī komentēt, ja viedoklis ir! Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Vai viegli lasīt latviešu autoru darbus un par tiem rakstīt?

Rakstot par to, ko esmu izlasījusi, ieraudzījusi, paņēmusi sev līdzi un vēlos pastāstīt citiem lasītājiem, es katru domu esmu ilgāku laiku iznēsājusi. Es savu rakstīto apdomīgi cenšos nesaukt par kritiku, jo neesmu studējusi literatūrzinātni, pēc izglītības un sirds aicinājuma esmu komunikācijas speciāliste. Savus tekstus par izlasīto dēvēju par atsauksmēm. Tomēr kritikas jēdziens ir jāsaprot, arī atsauksmes rakstot.

Apkopojot vairākas definīcijas, kritika ir salīdzinoša analīze, kur uzsvars tiek likts uz kļūdām, neprecizitātēm, ko vajadzētu darīt citādāk. Kritika ir arī vērtējums, izceļot pozitīvo. Lai arī kritika parasti tiek uzskatīta tikai kā kaut kas negatīvs, tā ir arī pozitīva. Kritika būtībā balstās uz trīs pamata pīlāriem – vērtējuma, sprieduma un interpretācijas. Kritikai nevajadzētu kādam kalpot vai kādu nosodīt. Kritikai, manuprāt, būtu jārada iespēja saprast mākslas darbus dažādos veidos, turklāt sasaistot tos ar aktuālajām sabiedrības norisēm.

Ar ārzemju autoru veikumu viss ir salīdzinoši vienkārši. Izlasi, uzraksti, cenšoties saprast vēstījumu un miers. Ārzemju autorus mēs, latviešu lasītāji, varam satikt varbūt kādreiz grāmatu izstādē, bet arī tad tikai uz mirkli, klāt nepieiet un nekautrēties par iepriekš paustu kritisku vērtējumu, kas vienmēr būs subjektīvs. Kādreiz komunikācijas zinātnes studiju laikā vairāki pasniedzēji teica: “Objektivitāte ir subjektīva”. Un tā arī ir. Taču, ja jau autora darbu kāds izdevējs ir lēmis iespiest un izdot, ārzemju literatūras gadījumā arī tulkot, piesaistot visiem izdošanas procesiem lielu skaitu profesionāļu, tad jau tas darbs kāda, ne tikai paša autora, acīs ir bijis kaut kā vērts. Izsakoties mūzikas vārdiem - tur kaut kam ir jābūt!

Grūtības sākas ar izpaušanos par latviešu valodā rakstošu, Latvijā dzīvojošu autoru veikumu. Lai kā tur būtu ar latvju tautas diženumu un varenumu, mūs ir maz. Latvija it kā ir liela, bet Rīga pavisam maza. Ja esi lasītājs, kurš mēdz aiziet uz grāmatu svētkiem Ķīpsalā, kādreiz Kongresu namā, bet nu jau Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ja mēdz ieklīst jaunu grāmatu atklāšanas svētkos un autogrāfu sniegšanas pasākumos, tu satiksi autorus. Varbūt nesatiksi, bet ieraudzīsi un centīsies klusiņām nolīst tumšā stūrītī, lai autori tevi neieraudzītu. Literārās aprindas, gluži tāpat kā citās profesijās, ir šaurs pīļu dīķis, kur visi labākie pazīst tādus pašus labākos un visi arī vienotā bariņā pārnēsā ziedus un laba vēlējumus viens uz otra grāmatu atklāšanām. Pat, ja aizej uz svētkiem ļoti patikušai grāmatai, var izrādīties, ka tur satiec autoru, kura grāmata tev nemaz nav patikusi. Var arī gadīties, ka kāda kopumā sevis iecienīta autora viens no darbiem šķitis sirdij ne pārāk tuvs.  Var gadīties, ka esi rakstījis godīgi, meklējot labo, cenšoties neaizvainot ne citus literārā darba cienītājus, ne autoru, bet tomēr kāds tur kaut ko aizvainojošu tomēr ir saskatījis un nēsā sev līdzi sirdī sāpes par tavu rakstīto. Visādi var gadīties, bet vispār strīdēties par labu gaumi jau ir bezgaumīgi.

1930. gados amerikāņu filozofs Džons Djūijs (John Dewey) savā darbā Māksla kā pieredze (Art as experience) ierosināja, ka mākslas kritikai nevajadzētu novērtēt vai izteikt spriedumu, bet mākslas darbu vajadzētu uztvert kā procesu, kam ir gājis cauri mākslinieks radot darbu.

Djūija ieteiktajā virzienā aptuveni esmu centusies iet arī es, tomēr tas nemazina grūtības izteikties par savu tautiešu literārajiem pūliņiem. Viegli ir uzrakstīt savas domas, bet grūti ir uzrakstīt tā, lai par tavām domām neapvainojas. Sameklēt labo ikkatrā, pat sēnalā. Kāpēc vispār ir bailes rakstīt tieši tā, kā domā? Kāpēc šis patiesais vērtējums paliek tikai šauram lokam mutiskai apspriešanai? Šos jautājumus esmu apspriedusi gan ar citiem lasītājiem, gan cilvēkiem, kuri paši nelasa daudz, bet ik pa laikam palūdz man padomu lasāmvielas izvēlē un interesējas par to, ko es daru. No sarunām esmu izsijājusi dažus gadījumus, kad literāro darbu ir grūti vērtēt dažādu morāli ētisko dilemmu dēļ.

Grūti ir rakstīt par nesen mirušu autoru grāmatām, precīzāk – par pēdējo grāmatu, kas, iespējams, izdota īsti pirms autora nāves. Atsauksmes šādos gadījumos top maigas, jo bail aizvainot sērojošos radus, draugus un mirušā daiļrades cienītājus. Par aizgājēju medijos atceras labo, izceļ pozitīvo, noklusē ēnas puses, jo par mirušajiem vai nu labu, vai neko. Ar sen mirušiem autoriem ir vieglāk – tuvinieki lielās sēras izsāpējuši, masu mediji un literārās aprindas pieklusuši ar labā atcerēšanos. Galu galā pašu autoru arī vairs satikt nevari un ne paprasīt par to, kāpēc viņš kaut ko risinājis tādi vai citādi, ne pats dabūt taisnoties par sarakstīto vērtējumu un nesaskatītajām dziļdomām.

Ar dzīviem autoriem tā vis viegli neizgrozīsies. Augstāk manis jau pieminētos apstākļos, dzīvu autoru var gadīties satikt, var gadīties, ka viņš tevī atpazīst sava darba kritiķi un pats atnākt aprunāties. Tam pat nav jānotiek ar kādu agresīvu aizstāvības pozīciju savam darbam, lai atsauksmes rakstītājā autora klātbūtne radītu bijību. Galu galā arī atsauksmes rakstītājs vai kritiķis, ja tā labpatīk teikt, var uzrunāt autoru un apvaicāties par to, kas literārajā darbā starp rindām nav nolasījies. Bet ir arī stāsta gaišā puse. Rakstnieki atceras labās atsauksmes, nekautrējas paši pienākt un pateikt paldies par labo vērtējumu jaunākajai grāmatai. Kādreiz, kad esi bikli saņēmies aiziet pēc autogrāfa vēl nelasītam jaunākajam veikumam, autors paceļ acis un pateicas par labo iepriekšējās grāmatas vērtējumu. Mulsums un neliela kautrēšanās ir abējādi – gan tad, ja autors pateicas par labu vērtējumu, gan tad, kad nāk skaidrot ko neesi sapratis.

Grūti rakstīt par labi zināmu un atzītu autoru darbiem, par literatūru, kas aprindās apriori tiek vērtēta kā lasīšanas cienīga. Ja kā lasītājs neesi sapratis tās zemdegas, kas gruzdējušas autorā un viņa literārajā veikumā, bet citi lasītāji saskatījuši, bail sarunās un vērtējošos tekstos justies neizglītotam, nesaprotošam, neredzošam, galu galā, bail izrādīties vienkārši muļķim. Tad ar šādiem darbiem iznāk laipot pa robežlīnijām, censties saskatīt iemeslus savai nezināšanai vai nesapratnei.

Atbildot uz virsrakstā uzdoto salikto jautājumu, lasīt latviešu autoru darbus ir viegli, tā ir dzimtā valoda, vairumā gadījumu tā ir arī literatūrā ieliktā kolektīvā pieredze, vēstures izpratne, kolektīvā atmiņa. Taču rakstīt par latviešu autoru darbiem ir grūti, visbiežāk gan savu iekšējo morāles kompasu un kompleksu dēļ. Grūti rakstīt, cenšoties nesanīsties ar to mazo saujiņu cilvēku, kur visi visus pazīst, mēģinot neradīt iemeslus pārpratumiem un aizvainojumiem. Zinot, ka literārais darbs autoram, visticamāk, nav tapis viegli, arī uzrakstīt par to viegli nav. Un ja vēl jāsāk aizstāvēties pret citiem lasītājiem, kuriem darbs ļoti paticis, bet tev - nu tā…

Galu galā, ja tev nepatīk, kā raksta citi, uzraksti labāk pats! Gadu gaitā izstrādājas iekšēja intuīcija par to, kas patīk literatūrā, kura autora valodas un domas plūdums ir vieglāk uztverams, kurš literārais žanrs patiks gandrīz bez izņēmumiem. Attiecīgi, sevi pazīstot, daudz nekļūdīgāk izvēlies literāro darbu, par kuru nebūs daudz jāpūlas uzrakstīt tā, lai nav kauns autoram acīs trāpīties un kādu vārdu pārmīt.

trešdiena, 2021. gada 7. aprīlis

Kevins Kvans "Bagāto ļaužu problēmas"


Kevins Kvans pieliek punktu ļoti bagātu aziātu dzīves atspoguļojumam ar triloģijas noslēdzošo grāmatu "Bagāto ļaužu problēmas". Ieturot savu stilu, Singapūrā dzimušais autors apžilbina lasītājus ar dārgiem zīmoliem, mirdzošiem dārgakmeņiem un atver vienu, otru skapi, lai parādītu tajā mītošos skeletus. Daži tēli tiek pamatīgi pārmācīti, savukārt citi šoreiz tiek pasaudzēti un var svētlaimīgi baudīt savu lielisko dzīvi. Jā, iepriekšējās grāmatās pavisam nedaudz iepazītā, bet ļoti kolorītā matrona ir uz nāves gultas, taču nav jēgas skumt - Nikolasa Janga vecmāmiņa aizvadījusi garu mūžu. Turklāt pamazām atklājas, ka mūžs bijis arī ļoti krāsains un pārsteidzoši atšķirīgs no tā, kas par vecmāmiņu bija zināms viņas dzīves laikā. Taču tā ir tikai viena no stāsta līnijām. 

ceturtdiena, 2021. gada 1. aprīlis

Andrea Erne "Atklājam visumu!"

Vai man patīk kosmoss? Nu tā, lielas aizrautības laikam nav. Vai man patīk tas, kā mans bērns visu uztver ar plaši atvērtu prātu un acīm bez kādiem aizspriedumiem vai iesīkstējušiem šabloniem? Jā, noteikti! Protams, ka man bija jāpapildina skaisto enciklopēdiju plaukts mājās ar jaunāko "Laipni lūgti muzejā" sērijas tulkojumu "Planetarium". Tērējot savu vārda dienas dāvanu karti, biju arī mākslīgā intelekta upuris un ar acs kaktiņu pamanīju vēl vienu grāmatu par kosmosu. Pirms ātri klikšķināt tālāk, apdomājos, ka līdzīgi kā citas muzeja enciklopēdijas sērijas grāmatas arī "Planetarium" manam četrus gadus vecajam puikam vēl būs pārāk abstrakta un sarežģīta, bet plašumi "tur augšā" viņu interesē jau tagad. Metu grozā arī Andreas Ernes enciklopēdiju četrus līdz septiņus gadus veciem bērniem "Atklājam visumu!". Šī grāmata ir viena no daudzām "Kādēļ? Kāpēc? Kā tā?" sērijā zinātkārajiem un latviešu valodā iznākusi apgāda Madris paspārnē. Jā, jā, grūti tiešsaistē pirkt grāmatas bērniem, vieglāk un drošāk ir izšķirstīt veikalā un saprast, cik piemērota tā būs tieši tavam bērnam. Es šo "grūtību" risinu, turoties pie izdevējiem, kuru stils man zināms. Līdz šim gandrīz visas mūsmāju "Madris" grāmatas izraisījušas sajūsmu un ilgstošu atkarību, tāpēc ļāvos pirkšanas priekam.

otrdiena, 2021. gada 30. marts

Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"

Mana lasāmviela kaut kā pēdējā laikā aiztipinājusi pa vardarbības temata taciņu. Nesen lasītā Taras Vestoveras "Izglītotā" par reliģisko fanātiķi tēvu, kurš savus bērnus tur dīvainā greizo spoguļu karaļvalstī. Tagad citas amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanja Yanagihara) "Mazliet dzīvības" (A Little Life) par četriem draugiem, no kuriem vienam ir ļoti sāpinoši, dzīvi kropļojoši pagātnes noslēpumi.

Romāns “Mazliet dzīvības” saņēmis vairākas prestižas literārās balvas, citām nominēts. Tulkots daudzās pasaules valodās, dramatizēts un rādīts uz teātru skatuvēm un visur un vienmēr radījis vērienīgu ažiotāžu. Tulkojums latviešu valodā Laura Dreiže. Arī romāna parādīšanās tirdzniecībā latviešu valodā grāmatu lasītāju grupās tika plaši apsveikta. 

Piekrītu, ka šī grāmata ir ārkārtīgi spēcīga emocionālā ziņā un paceļ apspriešanai ļoti svarīgus jautājumus, piemēram, par seksuālo vardarbību pret bērniem un tās sekām pieaugušā dzīvē, kā arī par cilvēka vēlmi veikt pašnāvību.

pirmdiena, 2021. gada 29. marts

Petri Tamminens un Valpuri Kertula "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi padomi"


Kad izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja ziņu, ka iznākusi somu rakstnieka Petri Tamminena un ilustratores Valpuri Kertulas grāmata ar padomiem, kā sagaidīt citplanētieti, es sākumā atteicos no tās. Nedaudz sāku iepazīstināt dēlu ar kosmosu, bet negribēju vēl jaukt viņam prātu ar citplanētiešiem, kamēr viņš pats par tiem neinteresējas. Turklāt mums abiem ar puiku pēdējā laikā ir ļoti daudz lasāmā un dēls arī mēdz aizvien biežāk teikt, ka noguris no mācīšanās dārziņā, tāpēc vakaros vairāk ļauju viņam brīvo darbošanos un ar jaunumiem cenšos nepārslogot. Savukārt brīvdienas cenšamies piesātināt ar būšanu ārā un kustēšanos. 
Apmēram nedēļu pēc pirmās ziņas ieraudzīju arī man piedāvātās grāmatas "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi jautājumi" anotāciju, sapratu, ka citplanētietis te ir tikai metafora, lai apzīmētu kaut ko nepazīstamu, nesaprotamu un varbūt pat biedējošu.

piektdiena, 2021. gada 26. marts

Ketija Vilisa un Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum"


Turpinu pamazām virzīties cauri lielo enciklopēdiju sērijai. Iepriekš jau rakstīju par dinozauru enciklopēdiju, par dzīvnieku enciklopēdiju un iepazinos ar cilvēka uzbūvi. Tagad kārta pienākusi augu pasaulei - Ketija Vilisa, Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum". Keitija Skota jau ilustrējusi "Animalium", savukārt bioloģe Ketija Vilisa ir profesore Oksfordas Universitātes Bioloģiskās daudzveidības departamentā un Zinātnes departamenta vadītāja Kjū Karaliskajā botāniskajā dārzā. Viņa caur fosilijām un ar modernām metodēm galvenokārt pēta bioloģisko daudzveidību dažādās ainavās un dažādos laika posmos. Īsāk sakot, dāmas saprot, ko dara un par ko raksta. Šī, tāpat kā pārējās sērijas lielās enciklopēdijas, ir ārkārtīgi krāšņa un īsta estētiska bauda. Enciklopēdijas parasti nemēdz lasīt kā prozu - no vāka līdz vākam - taču es laikam esmu ar enciklopēdijām bērna prātā un pētu no sākuma līdz galam. 

trešdiena, 2021. gada 24. marts

Džordžs Orvels "Mācītāja meita"


Pēc grāmatas "Posts Parīzē un Londonā" Džordžam Orvelam rakstīšana (un publicēšanās), šķiet, gājusi no rokas. Grāmata par Parīzi un Londonu pirmpublicēta 1933.gadā, pēc tam 1934. gadā lasītājiem nodots darbs "Toreiz Birmā" (Burmese Days) un vēl gadu vēlāk, 1935.gadā, arī manis nupat izlasītā "Mācītāja meita" (A Clergyman's Daughter). Šo grāmatu iegādāju kā mierinājumu sev, kad nespēju atrast "Posts Parīzē un Londonā". Kad to beidzot biju atradusi un izlasījusi, uzreiz ķēros klāt arī mācītāja meitas stāstam, jo Londonas padibeņu dzīves apraksts mani gluži vienkārši uzreiz nelaida vaļā. Šis romāns autora dzīves laikā atkārtoti nav izdots, ne arī tulkots citās valodās, jo Orvels to uzskatīja par cenzūras nejēdzīgi izkropļotu un tamdēļ neizdevušos. 

pirmdiena, 2021. gada 22. marts

Džordžs Orvels "Posts Parīzē un Londonā"

"Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību - jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši." /18.lpp./

Džordža Orvela darbu "Posts Parīzē un Londonā" man ierunāja brālis, viņš to bija klausījies angļu valodā, tālus ceļus mērodams. Viņam kā pavāram īpaši patika Parīzes apraksta daļa un galvenā varoņa darbs viesnīcas restorānā. No brāļa stāsta man bija āķis lūpā un viena bēda - šī grāmata latviešu valodā vairs nebija nopērkama, jo tulkota un izdota 2006.gadā. Nepārspīlēšu sakot, ka meklēju to grāmatu pārdošanas grupās un vietnēs vairākus gadus, apjautājos arī izdevējam vai nav kas noliktavā aizķēries. Nebija. Jau biju samierinājusies ar to, ka nāksies lasīt angļu valodā un biju pat jau pieteikusies rindā uz angļu versiju grāmatu klubiņā. Taču cauri nelaimei man uzspīdēja laime. Manā darba vietā likvidēja bibliotēku un darbinieki drīkstēja grāmatas paņemt sev. Šeku-reku es beidzot tiku pie sava Orvela eksemplāra un mierīgu sirdi noliku to plauktiņā vēlākai lasīšanai! Tas novietojās blakus vēl no plēves neizpakotajai tā paša Orvela grāmatai "Mācītaja Meita", ko biju nopirkusi kā mierinājumu savai Parīzes un Londonas posta alkstošajai dvēselei. Taču beidzot grāmatu izlasīt mani pamudināja tas, ka Dienas grāmata to nolēma izdot atkārtoti. Sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nedrīkstu un jāķeras klāt!

piektdiena, 2021. gada 19. marts

Laura Knaidla "NePazaudē mani"

Foto no izdevēja Facebook

Rudenī lasīju vācu rakstnieces Lauras Knaidlas (Laura Kneidl) romānu "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht) un dikti sadusmojos par to, ka rakstniece atstāj lasītāju karāties kraujas malā un jāgaida otrā grāmata. Vācu valodā tā jau bija, bet jāgaida bija tulkojums. Esmu sagaidījusi! Burtiski divos vakaros to arī ātri nokraukšķināju kā popkorna paku. Tūlīt, tūlīt otrā grāmata "NePazaudē mani" (Verliere mich. Nicht) jau būs pieejama visiem nepacietīgajiem gaidītājiem, bet man bija iespēja to dabūt vēl pirmsdrukas versijā. Seidžu aizvien moka pagātnes rēgi un Luka gatavs uzklausīt mīļoto, ja vien viņa spētu runāt.

ceturtdiena, 2021. gada 18. marts

Halina Vdovičenko "36 un 6 kaķi"

Jautājums: Cik gan kaķu iespējams ietilpināt vienā dzīvoklī, ja tiem nelaimīgā kārtā gadījies zaudēt pat savas necilās ielas "mājas"? Atbilde: vienā dzīvoklī ietilpst 36 un 6 kaķi. Lapzemē dzimusi ukraiņu autore Halina Vdovičenko radījusi aizraujošu stāstu "36 un 6 kaķi" par to, kā pagaidu iespējas kļūst par ilgtermiņa risinājumiem. Pie kāda daudzdzīvokļu nama un tā pagrabā mitinās neliela kolonija. Taču kādu dienu tiek aizmūrētas visas ieejas pagrabā, tāpēc kaķiem vairs nav patveršanās vietas. Runājošie dzīvnieki nolemj šarmēt pirmajā stāvā dzīvojošu kundzi un izlūgties naktsmājas kaut uz vienu lietaino nakti. Sākotnēji skeptiskā kundze ir pielaidīga un ļauj kaķiem ieņemt viņas nelielo mitekli un jau drīz 36 un 6 kaķu kopa kundzei un viņas krustdēlam atklāj arī savus pārējos talantus.

sestdiena, 2021. gada 13. marts

Tara Vestovera "Izglītotā"

"Vienmēr biju apzinājusies, ka mans tēvs tic citādam Dievam. Jau bērnībā biju apjautusi: lai gan mana ģimene iet vienā baznīcā ar visiem pārējiem pilsētniekiem, mūsu reliģija nav tāda pati kā viņējā. Viņi ticēja pieticībai; mēs to piekopām. Viņi ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā. Viņi ticēja, ka vajag gatavoties Otrajai atnākšanai; mēs tai bijām sagatavojušies. Cik vien spēju atcerēties, es vienmēr biju zinājusi, ka manas ģimenes locekļi ir vienīgie īstenie mormoņi, kurus jebkad esmu pazinusi, tomēr nez kāda iemesla dēļ šeit, šajā universitātē, šajā kapelā, es pirmo reizi sajutu, cik milzīgs bezdibenis mūs šķir."

Ar amerikāņu autores Taras Vestoveras grāmatu "Izglītotā" tapu iekārdināta grāmatu klubiņa sanāksmē tajā īsajā starplaikā, kad tikšanās bija iespējamas klātienē. It kā grasījos to aizņemties un lasīt angļu valodā pēc kāda no kluba biedriem, bet visai drīz ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC to jau tulko izdošanai latviešu valodā. Pacietos, sagaidīju tulkojumu un to uzreiz arī iegādājos, taču lasīšanas kārta grāmatai pienāca, kad kluba mēneša temats bija reliģijas un kulti. Ļoti atbilstoša izvēle tematam. 

Īsumā - jauna sieviete hronoloģiski izstāsta savu uzaugšanu reliģiozā ģimenē un par ceļu ārā no despotiska un slima tēva ietekmes valgiem. Ceļš ārā bija pa izglītības taku. Lai arī romānā šķita manam prātam daudz neticamā, saprotu, ka lasīju to kā eiropiete ar savām zināšanām par to, kā lietas notiek te, un mazu izpratni par to, kādi melnie caurumi ir ASV. Lai arī zināju, ka Taras Vestoveras bērnība bijusi nesen, visnotaļ apzināti biju no savas apziņas izstūmusi precīzu laiku, par kuru ir stāsts. Aptuveni grāmatas vidū savilku kopā, ka runa galvenokārt ir par 1980-tajiem gadiem un 1990-to gadu sākumu. Laikam to ir visgrūtāk sasiet kopā - kā mūsdienās, laikā, kad cilvēks lido kosmosā, ir iespējams dzīvot tik noslēgtu un fantastisku maldu pilnu dzīvi.

svētdiena, 2021. gada 7. marts

Agnese Zarāne "Laba meitene"


Jaunās rakstnieces Agneses Zarānes debija bija 2019.gadā ar grāmatu "Slīdošās kāpnes". To gan neesmu lasījusi pati, bet citu atsauksmes lasītas tikai vislabākās. Jaunākais viņas veikums ir stāstu krājums "Laba meitene", kas iznāca pandēmijas laikā un bija sērgas krietni iespaidots - grāmatnīcās drīkstēja izņemt tikai attālināti pasūtītas preces. Izdevniecība piesardzīgi fiziskās grāmatas iznākšanu nedaudz atlika, tā vietā pie lasītājiem palaižot grāmatas e-formātu. Veikalu un grāmatnīcu ierobežojumiem, nedaudz atslābstot, nu jau pieejama arī stāstu papīra versija. Varētu domāt, ka šis ir kārtējais/ vēl viens/atkal/kā tur vēl ne apzīmējams sievietes autores stāstu apkopojums. Faktiski tā arī ir - Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem. Katra stāsta ievadā ir dzejolis, kas, manā skatījumā, lieliski uzskaņo lasītāju uz turpmāk lasāmā stāsta atmosfēru. 

pirmdiena, 2021. gada 1. marts

D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.
Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.