Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Dace Vīgante "Romantiķis"

Ja man būtu iespēja dot nupat izlasītajai grāmatai citu nosaukumu, es teiktu, ka Daces Vīgantes jaunākajam romānam jāsaucas "Grēksūdze" vai "Atvainošanās". Taču autore darbam izvēlējusies nosaukumu "Romantiķis". Pēc vairākiem stāstu krājumiem Dace Vīgante izvēlējusies romāna žanru un man viņa patīk arī "garajā formā". Iepriekš lasītie Vīgantes stāstu krājumi "Ledus apelsīns", "Tad redzēs" un "Bumbulītis". Par "Tad redzēs" es savulaik rakstīju - ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis. Tad šoreiz "Romantiķis" nebūs vis nekāds gaisīgo krāsas plūdumu mākslas darbs, bet gan ķepīgi eļļas krāsām triepts vīrieša dzīves gājums, ko bagātīgi izraibinājuši motoreļļas, jūras ūdens un dubļu šļaksti.

Maija Migla-Streiča "Matildes gadsimts"

Biju sailgojusies pēc tāda kvalitatīva un skaista dzimtas stāsta, pēc dokumentālās prozas, un atcerējos e-grāmatā gaidošo Maijas Miglas-Streičas "Matildes gadsimts". No šīs grāmatas gaidīto saņēmu pilnā apjomā. Turklāt varēju arī mazliet ielūkoties Padomju Latvijas Liepājā. Galvenā varone, autores vecmāmiņa Matilde dzimusi pašā 20.gadsimta sākumā un pieredzējusi gan pirmo, gan otro pasaules karu, dažādas varas un valdīšanas, sapņos pie viņas ar viedu padomu nācis pazudušais tēvs, bet citi pirms nāves vēl ienākuši sapņos atvadīties. Vieda seno latviešu gudrība ieklausīties senču padomos un sirdaspziņā, kā arī nebāzt savu degunu tur, kur bez tā itin labi var iztikt. Caur "Matildes gadismts" lasītājs pieredz Latviju sešās cilvēku paaudzēs.

Nanda Milbreta "Kommunalka Child"

Dzīve komunālajā dzīvoklī un komunālā valstī caur pieaugušā muti un atmiņām. Latviete Nanda Milbreta savu debijas grāmatu "Kommunalka Child" izvēlējusies rakstīt angļu valodā. Iespējams, lai tā iegūtu plašāku atpazīstamību arī ārzemēs un nepaliktu tikai Latvijas lasītāju plauktiņos. Pirmo reizi par to dzirdēju grāmatu klubā, taču patiesi sakāroju izlasīt, kad ieraudzīju kādā Instagram fotogrāfijā. Ar fotogrāfijas licēju arī sazinājos un aizņēmos grāmatu lasīšanai (tagad priekšā lielais darbs šķirstīt sarakstes un atrast, no kuras dāmas ņēmu grāmatu). Nanda pavērusi aizkaru uz Padomju Latviju, virzoties uz savienības norietu. Viņa atcerējusies savas ģimenes paradumus, savus pārdzīvojumus, pirmās sastapšanās ar ārpasaules lietām (košļājamās gumijas, Ozijs Osborns, rietumu viesnīcas, lidojums Lufthansa ekonomiskajā klasē u.c.). Autore pievērsusies arī savu vecāku rīcību un kopdzīves, kā arī audzināšanas metožu atcerei, pavisam nedaudz arī analīzei. 

Lalita Muižniece "Pēdas. Melita Rīgā"

" - Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? - pēkšņi vaicāja Karga.

Ko tu vēl prasi, Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem, zvaigznēm un saulēm. Visās ielās. Uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varētu aiziet.

Bet viņa teica: - Nē, es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.

Melita neskatījās Kargas sejā.

- Tas ir labi,, ka tu to apzinies, - Karga teica pēc brīža. - Tu nevarētu. Jūs neviens nevarētu. Jūs noietu dibenā pirmajā nedēļā.

- Kodols jums ir, - viņš turpināja, - Labs, vesels! Bet čaulas, tās trīsdesmit gadus audzētās čaulas jums nav. Ar visu to reizēm ir grūti. Bet bez tās neiespējami. /118. - 119. lpp./

Par Lalitas Muižnieces grāmatas izdošanu pirmo reizi dzirdēju radio raidījumā. Tobrīd izdevēja "Apgāds Mansards" mājas lapā nekādas informācijas par to vēl nebija un apņēmos gaidīt. Šis ir gadījums, kad vislabākā reklāma ir paša autora un izdevēja stāstījums par topošo darbu, tas ir personisks aicinājums lasītājam gaidīt un ķerties klāt. 

Es biju pārsteigta saņemt plauksta izmēra mīksto vāku sējumiņu, jo šķita, ka temats taču ir tik apjomīgs, ka mazā lappušu daudzumā ne aptaustāms. Proti, pavisam nelielā apjoma grāmatiņā ir divi stāsti vai divi dzīves posmi. Lalita Muižniece stāsta par Rīgu 1941.-1945. gadā un it kā to pašu, bet citādo Rīgu 1974. gadā. Vienā grāmatas daļā galvenais vēstītājs ir vēl mazs bērns. Otrā darba daļā Rīga jau tiek skatīta pieauguša cilvēka nobriedušām acīm, zināšanām prātā. Tā varētu būt tā pati pilsēta, bet ir pavisam atšķirīga. 

Dace Rukšāne "Krieva āda"

"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./

Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi. 

Ketlina Kaldmā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi"

Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.

Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.

Māra Zālīte luga "Lācis" un Latvijas Nacionālā teātra izrāde iekš "Teātris.zip"

 

Kārtējo reizi vakarā, gaidot, kad bērns aizies gulēt un varēšu ķerties klāt grāmatu lasīšanai, prokrastinēju sociālajos tīklos. Twiterī bija diskusija par Latvijas Televīzijā rādīto Latvijas seriālu "Sarkanis mežs" un kāds no komentētājiem bija ielicis saiti uz rakstnieces Māras Zālītes interneta vietni, kur izlasāma luga par vienu no Latvijas okupācijas laika kolaboracionistiem Vili Lāci un viņa darbiem varas amatos Latvijas okupācijas laikā. Luga "Lācis" iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī un sarakstīta īpaši teātrim, kā skaidro autore, domājot par 90 gadu jubilejas sezonu, kas pagāja ar moto “Sapnis par Latviju”, bet dažādu iemeslu dēļ iestudēta vēlāk. Izrādes pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī notika 2009.gada 14.novembrī.

Lugas pilnā versija publicēta Māras Zālītes mājas lapā 2010.gada martā ar autores komentāru kā atbilde uz “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicēto Ingrīdas Sokolovas rakstu par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi „Lācis”. Tikusi līdz lugas tekstam sāku lasīt arī to, sākumā ar ziņkārību "nu, nu, kas tad te būs", bet pēcāk jau, ieraujoties tekstā aizgūtnēm un nespējot to nolikt malā, kamēr nebiju izlasījusi visu lugu. Un te jāpiebilst, ka luga kā žanrs lasīšanai  mani vienmēr izteikti kaitinājusi, nekad neesmu spējusi lugas tekstu uztvert un paturēt prātā kā vienotu veselumu.

Gundega Repše "Ugunszīme"

Uz Gundegas Repšes viļņa uzkāpusi ķēros pie rakstnieces pirmā romāna "Ugunszīme". Romāns sarakstīts 1987.gadā, pirmo reizi publicēts četros turpinājumos žurnālā "Avots" 1988.gadā, bet grāmatas formāts dienasgaismu ieraudzīja 1990.gadā. Ļoti drosmīgs sižets un stāsts 1987.gadam, kad Latvijas brīvības vēsmas gaisā jau virmo, bet tā patiesā nākotne vēl ir nākotnes dūmakā tīta. Galvenā darbība noris Latvijā pagājušā gadsimta vidū, Rīgas radošas inteliģences lokā.  Darba dokumentālais pamats saistīts ar latviešu inteliģenci pēckara gados jeb konkrētāk tā sauktās „franču grupas” dalībnieku traģiskajā liktenī. Un saliekot romānā lasīto kopā ar Gundegas Repšes dzīves pieturpunktiem, atklājas daudzas sakritības, veidojas sajūta, ka daudz "no sevis" norakstīts.

Kai Ārelaida "Pilsētu dedzināšana"

Grāmatas dažādu sakritību rezultātā mēdz "atnākt" pie manis pašas, jau kādu laiku man seko mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - autoru darbi. Šoreiz igauņu rakstnieces Kai Ārelaidas darbs "Pilsētu dedzināšana" par Tartu 1950-tajos un 1960-tajos gados. Igaunijā grāmata iznāca 2016.gadā un esot ieguvusi lielu popularitāti, latviešu valodā grāmata bija pirmais tulkotais izdevums un, manuprāt, lieliski iekļaujas laikā, kad Latvijā iznāk latviešu autoru darbi sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Tas ir vēl viens stāsts par laiku kad daudz runāt bija bīstami. Cilvēki ir tik ļoti pazuduši klusumā, ka paši kļuvuši par klusumu.

Andris Akmentiņš "Skolotāji"

Ir beidzies viens apjomīgs posms manā lasīšanas dzīvē, proti, noslēdzies izdevniecības "Dienas Grāmata" 13 romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pēdējā šī latviešu autoru kopuma grāmata ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas sniedz ieskatu 50. un 60. gados jeb tā sauktajā Hruščova laikmetā, atkusnī. Lasītājs tiek ielikts just un dzīvot līdzi varoņiem laikā, kad tiek nosodītas Staļiniskās represijas, totalitārais režīms, pirms tam izsūtītie cilvēki tiek atbrīvoti no izsūtījuma vietām un GULAGa nometnēm (tiesa gan ne bez nosacījumiem), vienlaikus komunistiskā partija ir visa māte un lojalitāti tai, kā arī dažādu plānu izpildi neviens nav atcēlis. 

Līdz šim Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) rakstīja dzeju un līdzīgi kā Inga Gaile ar savu šīs sērijas romānu "Stikli" arī Akmentiņš ar "Skolotājiem" debitē prozas žanrā. Tas uzliek savu vērtētāja zīmogu - debiju vienmēr vērtē mazliet atšķirīgāk, kas gan nav ne labi, ne slikti.

"Bērnība Jūrmalā. Padomju laiki. Atmiņu stāsti"

Nezinu kad un kādā veidā pie manis nokļuva šī grāmata. Nojaušu, ka esmu to kaut kur nopirkusi, jo patika vāka krāsa un ziedu raksts (atzīstu savu vājību uz gaiši zilu krāsu un ziedu ornamentiem). "Bērnība Jūrmalā. Padomju laiki" ir četru cilvēku atmiņu stāsti par dzīvošanu un sadzīvi Jūrmalā laikā, kad manis vēl nebija. Plāna grāmatiņa, 110 lappuses, taču ļoti sīkā drukā. 2011.gadā šo grāmatiņu izdevis Jūrmalas pilsētas muzejs ar pilsētas domes atbalstu.

Atmiņu stāstu autori Inga Sarma un Dace Ulpe ir dzīvojušas Jūrmalā cauru gadu, Agris Andžāns atminas vasaru pionieru nometnē, savukārt Jana Rāve ar ģimeni uz Jūrmalu devās vasarās. Viņu visu pieredze un atmiņas par Jūrmalu ir atšķirīga, bet tajās ir arī ļoti daudz kopīga. Jūrmalas "iedzimtās" Inga Sarma un Dace Ulpe dala atmiņas par mācību iestādēm un pedagogiem, kā arī Jūrmalu rudenī, ziemā un pavasarī, Dace Ulpe arī ļauj iemest aci Atmodas laikā. Savukārt Agrim Andžānam Jūrmalas atmiņas ir samērā ierobežotas telpā, jo rakstītas par nepilniem diviem mēnešiem, kas kā sods par sliktu uzvedību pavadīti nometnē.

Kopumā varu teikt, ka šī ir ļoti interesanta grāmatiņa, kas ieved pagātnē ar garām rindām pārtikas veikalos, gardu saldējumu, kinoteātriem uz katra stūra, kur biļetes maksā pāris kapeikas un vienā reizē var aiziet pat uz divām filmām, ar bērnības izklaidēm laikā, kad vēl nebija datoru un tikai parādījās pirmie televizori, naivām bērnu sarunām, noklusēto un nepateikto. Ar lielu aizrautību pāris stundās "apēdams" darbiņš un tam patērētā laika nemaz nebija žēl.

Kristīne Ulberga "Tur"

Kristīnes Ulbergas grāmata "Tur" iekļaujas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" kā pirmspēdējais darbs. Tas ir stāsts par kaut ko netveramu. Tur purvā, tur astoņdesmitajos, tur ezotērikā un kaut kur vēl. Spītīgi lasīju grāmatu klasiski kā ierasts, no sākuma uz beigām, lai arī  vairākās citās recenzijās bija ieteikts vispirms izlasīt autores pēcvārdu. Nebūšu oriģināla un ieteikšu pēcvārdu lasīt pirms visa pārējā darba. Tas noteikti padarīs iespaidu labāku.

Pāvels mūk no savas esamības, pagātnes, ģimenes, no visa un iemūk purvā, kur viņu izglābj kādas komūnas locekļi. Soli pa solim lasītājs pamazām uzzina, no kā bēga Pāvels, kas tā par komūnu un aptuveni, kas notiek pasaulē apkārt. Stāsta darbība noris vairākos laikos, bet pamatā tie ir astoņdesmitie gadi, uz ko norāda vien Černobiļas kodolreaktora katastrofa , VDK aģenti viesnīcas "Latvija" tuvumā un Brežņeva bēres. Romāns balstās patiesos notikumos, un tā centrā ir domubiedru komūna, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem pašu izveidotā vidē – mājās „Vadaiņi” purvaina meža vidū Smiltenes apkaimē.

Helēna Celmiņa "Kā plika pa nātrām"

Kā biju plānojusi, ķēros klāt otrajai noskatītajai Helēnas Celmiņas grāmatai "Kā plika pa nātrām". Pirms tam lasīju par sievietēm PSRS cietumos. Lai arī šī izdota 1998.gadā, bet tā par cietumiem jau 1980.gadā, jāsaka, ka hronoloģiski tomēr vajadzētu sākt ar šo darbu un tiki pēc tam lasīt par cietumiem. "Kā plika pa nātrām" beidzas ar Celmiņas pirmstiesas izmeklēšanā apcietinājumā pavadītā laika īsu izklāstu, bet "Sievietes PSRS cietumos", ar šī dzīves posma aprakstu sākas.

Guna Roze "101. kilometrs. Padomju kauna zona"

Viena liktenīga sakritība, maza nejaušība un meitenei no laukiem ilgi gaidītā tikšanās ar māsu pārvēršas par zīmogu visai dzīvei. Ar naida vārdiem izejot no mājām, Zelma nemaz nevarēja iedomāties, ka mātes acis vairs neredzēs nekad. 

Simbolisma pilns darbs, kur arī nelaimē var saskatīt mazu laimes iedīgli. Guna Roze "101. kilometrs. Padomju kauna zona".

Nora Ikstena "Mātes piens"

Romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ir kaut kas vienreizējs Latvijas literatūrai, jo vairāki rakstnieki "pēc pasūtījuma" raksta par vienu noteiktu posmu Latvijas vēsturē 20.gadsimtā. Kritiķi var strīdēties, ka "literatūra uz pasūtījumu" nav nekas labs pēc būtības, taču šie darbi ir lielisks ieskats laikmetā un tā norisēs. Iepriekš lasīju Māra Bērziņa "Svina garša". Šoreiz ķēros klāt Noras Ikstenas radītajam "Mātes piens". Tiesa, grāmatnīcā pārdevējām cītīgi stāstīju, ka man vajag Ingas Gailes "Mātes pienu". Tas nekas, viņas lieliski saprata, ko patiesībā meklēju un tas apliecina grāmatas popularitāti. Nokaunējos es pēc tam vienatnē.  Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Berlīnes mūra krišanai 1989.gadā.