Tā ir pasaule bērna acīm. Turklāt šī pasaule nav nebūt tā vienkāršākā. Māras Zālītes darbā "Pieci pirksti" izklāstīts sarežģīts vēsturisks laiks un notikumi caur maza bērna skatu punktu. „Pieci pirksti” ir bērnības atmiņu grāmata, kurā autore vēsta par atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē. Atgriezties ir viens, bet kaut kā taču ir arī jādzīvo. Stāstījumam izvēlēta prozas forma, kas rakstniecei ļauj būt brīvākai nekā stingri iegrožotajā autobiogrāfiskajā žanrā. Turklāt šis ir pirmais Māras Zālītes prozas darbs. Līdz šim viņa bijusi zināma kā dzejniece un dramaturģe. Interesanti, vai ne?
Šo grāmatu lasīju jau Lieldienu brīvdienās, mēģināju uzrakstīt par to uzreiz pēc tam. Nevarēju. Vajadzēja apdomāties. Vēlreiz gribēju rakstīt jūnijā, kad Latvijā piemin represiju upurus. Atkal nespēju. Bija jāpaiet laikam.
Šis stāsts liek uzdot daudzus jautājumus sev pašam. Tie ir jautājumi ne tikai par vēsturi un notikumiem, ne tikai par nelaimīgiem likteņiem. Tie ir arī jautājumi par naivumu, par spēju palūkoties uz visu vienkāršākā skatījumā. Vienlaikus jādomā, vai bērna skatījums uz notikumiem apkārt ir tas vienkāršākais? Varbūt patiesībā tas ir vēl sarežģītāks, caur fantāziju un pasaku prizmu izveidotais redzējums?
Jāsecina, ka Māte Daba nav muļķe. Cilvēka prāts ir izveidots tā, lai iznīcinošas un traumatiskas pieredzes ar laiku mazāk čakarētu smadzenes. Tas noteikti sākas jau maza bērna prātā. Kā gan citādi, lai par normāliem cilvēkiem izaugtu un kļūtu, piemēram, tie bērni, kas dzīvo alkohola un vardarbības izkropļotās ģimenēs?
Māras Zālītes grāmata "Pieci pirksti" ir starp tām, kas noteikti jāizlasa. Tai vienkārši ir jāiziet cauri apziņai, lai bagātinātu to. Turklāt šis ir darbs, ko nevar nolikt malā nepabeigtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru