piektdiena, 2019. gada 31. maijs

Gundega Repše triloģija "Smagais metāls"

Pēc Gundegas Repšes jaunākās grāmatas "Skiču burtnīca. Simts" izlasīšanas pievērsos arī rakstnieces agrākas daiļrades iepazīšanai, tuvākajā bibliotēkā pieteicu tur pieejamo un, pati nemanot, ieķēros uzreiz triloģijā "Smagais metāls". Tāds nu man tas putns galvā ieperinājies, kas neļauj izlasīt tikai vienu no komplekta, tāpēc lasīju vien visus pēc kārtas. Lai arī sākotnēji biju domājusi katrai no šīm grāmatām veidot atsevišķu ierakstu, sapratu, ka tās nevar "raut nost" citu no citas un veidoju par visām kopīgu rakstu. Gundegas Repšes triloģijā "Smagais metāls" ietilpst "Alvas kliedziens" (izdota 2002.gadā), "Vara rati" (izdota 2006.gadā) un "Dzelzs apvārdošana" (izdota 2011.gadā). Visas trīs grāmatas izdotas arī vienos vākos 2012.gadā.

Šīs triloģijas galvenā varone daļēji ir autores pašas personības atspoguļojums. Grāmatās iekļauti Gundegas Repšes pašas biogrāfiskie pieturpunkti, uz ko norāda, piemēram, "Alvas kliedzienā" iekļautie tēli, kas ir labi nolasāmi no autores pašas dzīves - tēvocis, tante, mamma. Vienlaikus, piemēram, "Dzelzs apvārdošanā" autore it kā izsmej tos lasītājus, kuri mēģina vienmēr sasaistīt literāro tēlu ar reālu cilvēku, meklē prototipus un iedvesmas, jo tas viss taču ir tikai autores prāta darbs, brīvo domu lidojums.

otrdiena, 2019. gada 28. maijs

Ielūdz radioteātris jeb citāda lasīšana



Nav noslēpums, ka latviešu valodā ar literatūru klausāmā formā ir čābīgi. Ja nav vēlmes klausīties angļu, krievu vai citā svešvalodā, jāmeklē alternatīvas. Protams, ja vien vispār ir vēlme kaut ko klausīties un spēja uztvert literatūru audiāli. Viena, manuprāt, lieliska alternatīva ierastajām klausāmgrāmatām ir radioteātris. Raidlugas un dažādus stāstus klausīties piedāvā Latvijas Radio projekts "Radioteātris". Par šādu iespēju klausīties literatūru vēlējos pastāstīt blogā jau sen, taču nesanāca tam laika.

Televīzijā seriāla sērijas garums ir ap divdesmit minūtēm, turklāt skatītāju ik pa laikam "izklaidē" arī reklāmas, kas vienas sērijas skatīšanos vēl pagarina. Turpretim radioteātrī viena sērija ilgst ap piecām minūtēm. Domāju, ka ikviens spēs šeit atrast kaut ko savai gaumei. Par nožēlu, salīdzinoši maz stāstu pieejami lejupielādei pašam savā ierīcē un klausīšanai, piemēram, pastaigu laikā, kad negribas izmantot mobilo internetu. Lielāko daļu tomēr jāklausās Radioteātra mājas lapā, tiešsaistē. Ja es par šo kļūdos, lūdzu labojiet mani un parādiet, kā iegūt savā ierīcē vairāk nekā spēju atrast. Nav īpaši ērti, stumjot ratus, turēt rokās telefonu ar atvērtu pārlūku un ik pēc pāris minūtēm pārslēgties uz nākamo sēriju.

Līdz šim esmu noklausījusies Leldes Stumbres īslugu seriālu "Stopētāji", projekta Restarts seriālu "Konteksti" un Arvja Kolmaņa rakstīto "Taksista stāsti", arī šo un to no obligātās literatūras cikla, kas tapis sadarbībā ar Latvijas radio jaunāko atvasi Pieci.lv. Hipnotizējoši aizraujoši bija grāmatas "Veļupes krastā" lasījumi četrās sērijās. Fragmentus no Melānijas Vanagas autobiogrāfiskās grāmatas lasīja četras aktrises, kuras arīdzan spēlēja filmā Viestura Kairiša režisētajā filmā "Melānijas hronika" - Lilita Ozoliņa, Baiba Broka, Maija Doveika un Guna Zariņa. Man patika viss no klausītā, bet tas noteikti tāpēc, ka izvēlējos to, kas bija ne tikai pieejams lejupielādei vai klausīšanai Soundcloud Pieci.lv profilā, bet arī interesēja tieši mani.

Ja atrodat kaut ko savai gaumei tematiski, tad izpildījumā vilties nenāksies. Stāstus ierunā profesionāli aktieri, tehnisko kvalitāti garantē Latvijas Radio kolektīvs un tas viss Radioteātri padara par demokrātisku un ļoti baudāmu izklaidi. Klausītāja iztēli rosina tas pats, kas parastā teātra uzvedumā - aktiera balss, mūzika, dažādas skaņas un trokšņi, atbilstoši situācijai, kā arī autora radītais teksts. Iztrūkst divu maņu kairinājums - redzes un ožas (nenoliegsim, teātrim ir arī sava īpašā smarža). Iesaku!

Starp citu, Radioteātra vadītāja Māra Eglīte pērn kļuva par piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri par nopelniem Latvijas valsts labā. Man šķiet, ka šāds apbalvojums ir apliecinājums kolēģes ieguldītajam vērienīgajam darbam, kā arī tā kvalitātei.

P.S. Es tiešām ceru, ka kļūdos un savā ierīcē varu lejupielādēt vairāk par pāris seriāliem. Lūdzu, parādiet man, kā to darīt (vēlams, legāli)!

pirmdiena, 2019. gada 27. maijs

Eve Hietamies "Tētis uz pilnu slodzi"

Viens milzīgi trekns pluss sadarbībai ar izdevniecībām ir iespēja dažu labu grāmatu izlasīt pat vēl pirms tās iznākšanas. Tā man šoreiz ir ar somu rakstnieces Eve Hietamies grāmatu "Tētis uz pilnu slodzi" (somu valodā Yösyöttö jeb Anti un Pāvo Pasaneni #1). Šobrīd rit pēdējie darbi un grāmatu taustāmā formātā visi var sagaidīt jūnija otrajā pusē.
Es savu grāmatu saņēmu e-pastā bez vāka attēla, ieliku elektroniskajā lasītājā un nemaz nepētot to lapu, kur parasti norādīts autors, tulkotājs, autortiesību informācija utt., pārlecu uz virsraksta lapu un sāku lasīt. Es pat nezināju, vai lasu vīrieša vai sievietes sarakstītu grāmatu (tā it kā tam būtu liela nozīme, ne?) un autoru pēcāk apskatīju tikai, gatavojoties rakstīt šo atsauksmi.

Kopumā pēc piecarpus stundām lasīšanas un tajā iekļauto prieka, bēdu, mazliet asaru un viszinīgu smīnu esmu absolūtā sajūsmā par šo grāmatu, izpētījusi visu angļu valodā pieejamo informāciju par autori un šādas tādas druskas tulkojusi google tulkotājā arī no somu valodas (kontekstu sapratu un tas ir galvenais), plus vēl sapratusi, ka šī grāmata ir tikai sākums Anti un Pāvo Pasanenu it kā gluži parastajai, bet vienlaikus arī neparastajai un emocionāli piesātinātajai dzīvei (Goodreads man stāsta, ka Eve Hietamies turpinājusi tēva un dēla stāstu vēl divās grāmatās). Vai es jau rakstīju, ka esmu zemajā startā, lai rīkotu piketu pie izdevniecības un pieprasītu obligāti tulkot arī abus šī stāsta turpinājumus? Izrādās, ka pēc piketa nebūs vajadzības, jo turpinājumi latviešu valodā būs!

piektdiena, 2019. gada 24. maijs

Gundega Repše "Ugunszīme"

Uz Gundegas Repšes viļņa uzkāpusi ķēros pie rakstnieces pirmā romāna "Ugunszīme". Romāns sarakstīts 1987.gadā, pirmo reizi publicēts četros turpinājumos žurnālā "Avots" 1988.gadā, bet grāmatas formāts dienasgaismu ieraudzīja 1990.gadā. Ļoti drosmīgs sižets un stāsts 1987.gadam, kad Latvijas brīvības vēsmas gaisā jau virmo, bet tā patiesā nākotne vēl ir nākotnes dūmakā tīta. Galvenā darbība noris Latvijā pagājušā gadsimta vidū, Rīgas radošas inteliģences lokā.  Darba dokumentālais pamats saistīts ar latviešu inteliģenci pēckara gados jeb konkrētāk tā sauktās „franču grupas” dalībnieku traģiskajā liktenī. Un saliekot romānā lasīto kopā ar Gundegas Repšes dzīves pieturpunktiem, atklājas daudzas sakritības, veidojas sajūta, ka daudz "no sevis" norakstīts.

Yuval Zommer "Lielā putnu grāmata"

Ar lielu nepacietību gaidīju, nu arī sagaidīju britu mākslinieka Yuval Zommer zīmēto "Lielā putnu grāmata". Mums mājās jau ir "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata", par kurām izveidoju kopīgu ierakstu un, uzzinājusi, ka latviešu valodā gaidāma arī grāmata par putniem, biju sajūsmā. Dēls jau apmēram pusgadu ļoti aktīvi interesējas gan par pilsētā ikdienā sastopamajiem putniem, gan par putniem, kas atlido uz barotavu laukos pie omes. Īpaši Valteram patīk skriet pakaļ vārnai vai balodim, uzdzīt to kokā un pēc tam skaļi komandēt: "Vārna nāc lejā! Nāc lejā, vārna!", ar roku parādot arī vietu sev blakus, uz kuru vārnai (vai jebkuram citam putnam attiecīgajā brīdī) būtu viņaprāt jānolaižas. Žēl, ka vēl krietnu laiku bērnam visticamāk pietrūks pacietības mierīgi sēdēt, gaidīt un klusi vērot putnus. Man tā šķistu lieliska nodarbe! Taču vēl ilgi pirms šīs runāšanās un komandēšanas vecuma sasniegšanas, Valters īpaši ilgu laiku zoodārzā pavadīja pie putnu voljēriem. Īsāk sakot - putni Valteram patīk.

ceturtdiena, 2019. gada 23. maijs

Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2019

Pērn ar lielu aizrautību iesaistījos Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasīšanas veicināšanas programmā vecāku kategorijā, par izlasīto rakstīju gan blogā, gan beigās, saņemot bibliotēkā pieejas kodu, aizpildīju atsauksmju anketu žūrijas lapā. Mazliet gan biju apbēdināta, ka par žūrijas noslēguma pasākumiem un rezultātiem sociālajos tīklos nemanīju necik daudz informācijas, lai neteiktu, ka tādas nebija vispār. Tamdēļ ar zināmu regularitāti apmeklēju žūrijas mājas lapu, lai ar nožēlu ieraudzītu, ka noslēguma pasākums aizritējis tieši pāris dienas iepriekš un varēju apskatīt tikai rezultātus, ne pati doties uz grāmatu svētkiem.

Par spīti 2018.gada pasākuma apbēdinājumiem, ar lielu prieku vakar Twitter ieraudzīju šī gada pasākuma plakātu. Nezinu, kad žūrijai lasāmās grāmatas tika izsludinātas 2018.gadā, jo iesaistījos tikai augustā, bet šogad šķiet, ka pasākums izziņots ļoti laicīgi. Bet atkal jāizsaka arī sava deva kritikas. Mājas lapā lasamkoks.lv saraksts ar grāmatām teksta formātā jau ievietots, bet ne plakāti, ne bukleti un citi vizuālie materiāli uz šī raksta publicēšanas brīdi nav pievienoti. Ilustrāciju aizņēmos no žūrijas Twitter konta. Savukārt mājas lapā esošais spraudnis uz Facebook kontu aizvirza pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas profilu (loģiski), kurā nav ne pušplēsta vārda par žūriju (bēdīgi).

otrdiena, 2019. gada 21. maijs

Jana Egle "Gaismā"

Iepriekš lasītais latviešu autores Janas Egles krājums "Svešie jeb miļeņkij ti moj" man patika un nesen lasītā intervija ar autori mani mudināja beidzot atrast man tuvāko bibliotēku, kurā iegūt lasīšanai Janas Egles pirmo stāstu krājumu "Gaismā". Ne bez pūlēm 2016.gadā iznākusī grāmata tomēr beidzot manās rokās nonākusi un arī izlasīta. Saņēmusi balvu kā labākais prozas darbs 2017.gadā. Astoņi stāsti, astoņi galvenie varoņi un stunda laika viņiem visiem kopā - tieši tik ātri var mierīgā vakarā, kad nekas nenovērš uzmanību, šo stāstu krājumu izlasīt. Un nevaru izmest no sevis par autori intervijā izlasīto, par ģimeni, darba dzīvi. Šīs zināšanas uzslāņojušās manām smadzenēm, ietekmē to, kā uztvēru tikko lasīto stāstu krājumu.

pirmdiena, 2019. gada 20. maijs

Narinē Abgarjana "No debesīm nokrita trīs āboli"

"Piektdien pēc pusdienlaika, kad saule jau bija pārvēlusies pār debesjuma augstāko punktu un cēli slīdēja uz rietumu pamali, Sevojancu Anatolija apgūlās gultā gaidīt nāvi." /7.lpp./


Viena no grāmatām, ko saņēmu kā dāvanu par centīgu Laligaba 2019 grāmatu lasīšanu, bija armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas "No debesīm nokrita trīs āboli". Jau biju pamanījusi, ka apraksti par šo grāmatu man ik pa laikam parādās kaut kur sociālo tīklu burbuļos, pēc kā secināju, ka grāmata ir daudz lasīta. Taču pati nezinu, kāpēc nebiju līdz tai nonākusi. Acīmredzot, tagad bija īstais laiks man ķerties klāt kā kalnu strautam bezgalīgi urdzošam stāstam. 

piektdiena, 2019. gada 17. maijs

Gundega Repše "Skiču burtnīca. Simts"

"Kad pēdējo reizi kāds dzirdējis sarunu par ideāliem? Apkaunojošs senilisms! Vērtības - tās gan! Tās tiek ņurkātas pa sasvīdušām cīņas dūrītēm līdz nodilumam (jo īpaši mūsu valsts jubilejai veltītajos tekstuļos), un ir grūti nepamanīt, ka ideālu aizstāšanai ar vērtībām pievienojas aklinošais naudas aromāts. Mākslas darba, grāmatas kvalitāte, lingvistiskās, stilistiskās vai simboliskās vērtības reālpolitiski tiek reducētas uz biznesa panākumiem (lai cik niecīgs tas Latvijā iespējams). Brīdī, kad rakstītāji to verdziski atzīs par pasaules kārtību, literatūrai vairs nebūs jēgas. Esamības apjēgums un ideālu radīšana (vai vismaz pārformulēšana), kas rāmi un mierīgi atdevusi pozīcijas popkultūras "vērtībām", liecina ne tikai par degradāciju, bet arī to, cik rakstnieki un tos apkalpojošā mašinērija (izdevēji, menedžeri, redaktori, tautās palaidēji - reklāmisti) kļuvuši nozīmes un jēgas ziņā bezprincipiāli un saturiski vāji." /9.maijs, 106.lpp.)

Pabeigusi lasīt Gundegas Repšes jaunāko grāmatu "Skiču burtnīca. Simts" esmu ievilkusi sevi vēl dziļāk "gribu izlasīt" purvā. Grāmatas, kuru izlasīšanu tuvākajā nākotnē izjūtu kā absolūtu vajadzību kraujas aizvien lielākā kaudzē un spiež aizvien smagāk uz manu miesu un garu. Lai vai kā tur būtu ar tiem spiedieniem, par Gundegas Repšes dokumentālās esejistikas žanrā tapušo grāmatu es vēlo pastāstīt arī savā blogā. Šo darbu veido rakstnieces dienasgrāmatas ieraksti, kas tapuši Latvijas valsts simtgades gadā no 2017. līdz 2018. gada 18. novembrim. Šajos ierakstos Gundega Repše fiksējusi savas pārdomas, novērojumus, izjūtas, risinājusi sarunas pati ar sevi. Latvijas simtgadi autore vēlējusies apskatīt caur viena cilvēka - savu - pieredzi. Nezinu, cik tur daudz no simtgades apskatīšanas sanācis, bet zinu gan, ka tā noteikti ir daudzu dziļāku un ilgu laiku prātu plosošu domu krātuve.

piektdiena, 2019. gada 10. maijs

Andra Neiburga "Stum, stum"

"Vējš ir neatlaidīgs te Jūrmalciemā. Reizēm nikns, līdz zemei liec zāli pļavās, sīksti ieķeras koku galotnēs, nelaiž vaļā, pa skaidiņai plucina vecos šķindeļu jumtus, auro, rēc divbalsīgi, kopā ar jūru.
(Jūru dzird vienmēr, jūras šņākoņa ir šejienes klusum. Pilsētas klusums ir nakts tramvaju zvani un vēlu garāmgājēju soļi uz asfalta, un sētnieka lāpstas gurkstoņa sniegā agros ziemas rītos.)
Reizēm vējš maigs, pieglaudīgs, luncinās kā suns, labinādamies trinas gar kājām, laiza tev muti." /vasaras pieraksti. zona 73.lpp./


Tā nu sanācis, ka ar Andras Neiburgas daiļradi sāku iepazīties jau pēc autores nāves. "Stāts par Tilli un Suņu vīru" gan bija lasīts vēl skolas laikā, bet maz ko atceros, tāpēc sanāk, ka ar stāstu krājumu "Stum, stum" sāku savu iepazīšanos ar Andru Neiburgu gluži vai no jauna. "Stum, stum" lasīju ilgi un lēni. Īsti nevaru atrast tam skaidrojumu, jo lasīšana bija raita, ja ielasījos, taču ielasīšanās prasīja ilgāku laiku un tā katru reizi no jauna. Stāstu krājums "Stum, stum" aptver labākos rakstnieces īsprozas paraugus no deviņdesmito gadu pirmās puses, presē publicētos darbus, bet lielākā daļa no piecpadsmit stāstiem ar šo grāmatu klajā nāca pirmo reizi.

ceturtdiena, 2019. gada 9. maijs

Evita Maurmane "39"

Ballītē pēc Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas mani uzrunāja Evita Maurmane. Mēs parunājām par to, kā blogeri izvēlas, ko lasīt, kā veidojas sadarbības un arī par dažādām citām lietām, ne tikai par grāmatām, lasīšanu un rakstīšanu. Vaicāta, kāds ir mans iecienītākais žanrs un kas galīgi nav "mans", atbildēju, ka "mans" noteikti ir proza un, jo īpaši, vēsturiskā proza, savukārt pašpalīdzības grāmatas, lai arī ir lasītas, nav īsti mans lauciņš. Un tad izrādījās, ka tieši par pašpalīdzības grāmatu varētu dēvēt to, ko Evita man grasījās piedāvāt. Jau nākamajā dienā e-pastā saņēmu Evitas Maurmanes jaunāko grāmatu "39", kuras lasīšanai uzreiz ķēros klāt. Taču apraksta tapšanai man bija vajadzīgs pārdomu laiks. Tā nu sanāca, ka grāmata atnāca pie manis pati. Lai arī temats "bērniņa zaudēšana" un sāpju pārvarēšana man pašai nav aktuāls, izlasīju šo nelielo grāmatiņu ar lielu interesi un aizrautību un nejūtos ne nieka zaudējusi. Es ieguvu dažus mirkļus pārdomu.

B.A.Parisa "Aiz slēgtām durvīm"

Perfekta dzīve bieži vien aiz slēgtām durvīm slēpj daudz noslēpumu. Un jau pirmajās lappusēs lasītājs aptuveni saprot, kas nav kārtībā ar Greisas un Džeka ģimeni B.A. Parisas romānā "Aiz slēgtām durvīm". Viņu laulība slēpj daudz dīvainību. Ja sākumā varētu šķist, ka kaut kas nav kārtībā ar Greisu un viņas emocionālo stabilitāti, tad lasītājs ātri vien, jau pēc pārdesmit lappusēm, uzzina, ka Džeks ir tas baisākais tēls šajā grāmatā. Tādējādi šajā grāmatā lasītājam nav ilgas minēšanas, kurš ir "trakais", kurš ir "vainīgais", bet gan rodas aizrautība ātrāk uzzināt - kā Greisa tiks ārā no šīs visas ķezas. Turklāt ķezā šī sieviete iekūlusies pati savām rociņām un kājiņām. Džeks ir izskatīgs un bagāts advokāts, ar labām manierēm, kurš dedzīgi aizstāv no vardarbības ģimenē cietušas sievietes. Greisa ir izglītota un apņēmīga sieviete, kura visu mūžu arī rūpējas par slimo māsu Milliju. Tieši māsas slimība un Greisas solījums māsai ņemt viņu dzīvot pie sevis pēc tam, kad māsa būs pilngadīga, līdz šim traucējis Greisai veidot ilgnoturīgas personiskās attiecības ar vīriešiem. Tāpēc Džeks, spējis vispirms iekarot Millijas simpātijas, nāk kā eņģelis no debesīm un Greisas pestītājs no vientulības. 

piektdiena, 2019. gada 3. maijs

Paula Hokinsa "Meitene vilcienā"

Ikdienas rutīna, brauciens ar rīta vilcienu plkst. 8.04, fantazēšana par dzelzceļa malā dzīvojošajiem cilvēkiem, var pēkšņi pārvērsties šausminošā ceļojumā ar nezināmām beigām. Ja psiholoģiskā trillera žanra grāmatu obligāts nosacījums ir padarīt par vainīgo vismazāk aizdomās turēto, tad Paulas Hokinsas "Meitene vilcienā" tas ievērots par visiem 100%. Ja sākumā lasītājs sastopas ar šķietami parastu sievieti, vienu no tūkstošiem, kura ikdienas dara vienu un to pašu, atkal un atkal, tad pamazām atklājas viņas pieredzētais un Reičela kļūst par tēlu, kurai vienlaikus ir gan grūti nejust līdzi, gan kuru viegli sākt apšaubīt un nicināt.

Reičela ir alkoholiķe, šķīrusies no vīra, dzīvo pie paziņas, katru rītu un vakaru brauc ar vienu un to pašu vilcienu un garāmbraucot fantazē par sliežu malā redzamajiem cilvēkiem. Viņa īpaši vēro pāri, kas dzīvo pāris mājas tālāk no pašas kādreizējās ģimenes ligzdiņas. Reičela devusi viņiem vārdus pati, jo īstos nezina - Džeisons un Džesa - izdomājusi arī dzīves stāstus.  Kādu vakaru Reičela ir piedzērusies tik ļoti, ka neatceras, ko izdarījusi apkaimē, kur kādreiz dzīvojusi pati un turpina dzīvot viņas šķirtais vīrs ar jauno sievu un mazuli. Bet dzērumā izdarītā neatcerēšanās Reičelai nav nekas jauns. Līdz ar Reičelu arī lasītājs izstrādā aizvien jaunas versijas par notikušo un savā prātā meklē pavedienus, norādes uz vainīgo.

ceturtdiena, 2019. gada 2. maijs

Ieva Auziņa un Ilze Raudiņa "Glābējcūka"

Ģimenes lasāmo vielu - Ievas Auziņas un Ilzes Graudiņas grāmatu "Glābējcūka" - saņēmu maisiņā līdz ar citām kā balvu par aktīvu piedalīšanos Latvijas literatūras gada balvai nominēto darbu lasīšanā. Mājās, pēc grāmatas izņemšanas no maisa, dēls uzreiz paziņoja, ka tā ir Valtera grāmata un mammai uz to nav lielu tiesību. Kaut kā pēc puikas aiziešanas gulēt, pie lasīšanas tiku arī es. Šī grāmata ir izdevniecības "Koši un droši" bērns un mājas lapā aprakstā par grāmatu ir arī apskatei ievietoti vairāki tās atvērumi. Un vēl par grāmatu angļu valodā var lasīt Ievas Auziņas lapā.