ceturtdiena, 2021. gada 30. decembris

"Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949"

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata izlasīto plauktiņā savu atsauksmi gaida jau kādu brīdi. Daudz par to prātoju, domājot, ko teikt. Jo ilgāk prātoju, jo mazāk saprotu, ko gribu pateikt. Vīrietis dienasgrāmatu sāka rakstīt 1927. gadā, būdams 21 gadu vecs un savas domas pierakstīja līdz pat savai nāvei 90 gadu vecumā, 1996. gadā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un sabiedrības finansiālu atbalstu šobrīd izdota pirmā dienasgrāmatu daļa par laika posmu no 1927. līdz 1949. gadam. Ar ko ievērojama Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata? Ar ko tā atšķiras no citiem šī laika posma atmiņu pierakstiem? Tā ir homoseksuāla cilvēka dienasgrāmata, kas turēta un rakstīta slepenībā. Aiz rozā papīra apvāka slēpjas zaigojoši krāsu mainoši lillā un rozā auduma vāki, jo “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata” ir par dzīvi un kaisli, ko nedrīkst atklāt citiem. Grāmatu izdeva biedrība "Ascendum" kopā ar LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka".

trešdiena, 2021. gada 29. decembris

Zane Daudziņa "Dienasgrāmata"

Tik krāsu piesātinātu un košu vāku, kāds ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas darbam "Dienasgrāmata" nevar nepamanīt! Es šķiet paspēju sagaidīt trešo vai pat ceturto grāmatas piedruku līdz tiku pie sava eksemplāra pirkšanas. Kā nu ne? Pandēmijas laika pārdomas ir pārdodams temats, arī dienasgrāmatas, atmiņas Latvijas lasītājam, šķiet, patīk. Piemēram, es pandēmijas sākumā nespēju koncentrēties grāmatām vai pat žurnāliem un mana lasīšana aprobežojās ar Latviešu folkloras krātuves kolekciju "Pandēmijas dienasgrāmatas". Domāju, arī autores personība ir gana labs piesaistes faktors. Manu vēlmi lasīt papildināja arī tas, ka savos radio laikos pie Zanes Daudziņas apmeklēju dažas runas nodarbības un man bija izveidojies ļoti labs iespaids par viņu gan kā pedagogu, gan kā cilvēku.

pirmdiena, 2021. gada 27. decembris

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas"

Ziemassvētki pavadīti un par Ziemassvētku vecīti šķietami varētu aizmirst līdz nākamajai gada nogalei. Taču, vai tiešām jums nav interesanti, ko Ziemassvētku vecītis un rūķi dara, kad dāvanas izdalītas? Kurš gan cits, ja ne somu rakstnieks Mauri Kunnass, zinās labāk gan, kas ir Ziemassvētku vecītis, gan, ko viņš dara pēc svētkiem? Šogad mūsu Ziemassvētku gaidīšanas grāmata bija Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecīša ziemas brīvdienas".

Mēs ar mazo klausītāju pēcsvētku laikam dienu pēc dienas izejam cauri kopā ar Korvantunturu iemītniekiem. Ziemassvētku vecīša un rūķu brīvdienas ilgst trīspadsmit dienas un tās ir prieka un līksmības piepildītas. Korvantunturos līksmo no Pirmajiem Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai. Arī rūķi, tāpat kā cilvēki, saņem dāvanas, mielojas ar neskaitāmiem ēdieniem, iesaistās spēlēs, sacensībās, dzied un dejo. Dažas tradīcijas sakņojas senos ticējumos, bet ir arī unikālas tieši Ziemassvētku vecīša namam un iedzīvotājiem raksturīgas delverības. Un arī cilvēciskas vājības vecītim un rūķim nav svešas - patīk gan kūkām pamieloties, gan paklačoties un laimes spēles izmēģināt. Bet vispār labi, ka brīvdienu ir vairāk nekā viena, jo īpaši, ja tās ir vienīgās brīvdienas visā gadā! 

pirmdiena, 2021. gada 6. decembris

Anna Starobiņeca "Plūktiņš. Zvērīgs detektīvs"


Esmu jau rakstījusi par krievu rakstnieces Annas Starobiņecas zvērīgajiem detektīviem un nupat latviešu valodā iznācis ceturtais darbs sērijā. Jau saņemot grāmatu, biju pārsteigta, ka tā ir biezāka nekā iepriekšējās trīs. Sākumā šķita, ka arī izmērs ir mainīts, taču tā bija tikai ilūzija. Arī ceturtajā grāmatā "Plūktiņš. Zvērīgs detektīvs" darbība noris Tālmežā un galvenie varoņi ir nemainīgi - Āpsis vecākais un Āpškāns. Trešajā grāmatā Āpškāns mīlestības un dabas dziņu skubināts beidzot pieņēma to, ka ir minkāns nevis āpsis. Taču mīlestība aizmigloja Āpškāna skatu un iedzina postā. Ceturtajā grāmatā stāsts turpinās un lasītājs vienlaikus var sekot līdzi divām sižeta līnijām.

pirmdiena, 2021. gada 29. novembris

Ieva Samauska "Kas tu būsi, kad izaugsi jeb Bērnudārza noslēpums"

"Jānīša grāmatu!" Tā vakarā man sauc dēls, izvēloties grāmatu lasīšanai pirms miega. Un vēl viņš kaulē izlasīt vēl pa vienai nodaļai klāt virs norunātā daudzuma. Grāmata, kas tik ļoti saistījusi mana piecgadnieka interesi ir ražīgas autores Ievas Samauskas "Kas tu būsi, kad izaugsi jeb Bērnudārza noslēpums". Sākumā mani grāmata mulsināja, jo nevarēju saprast mērķauditoriju. Burti tai lielā drukā - gana, lai jaunie lasītāji varētu iepazīties ar tekstu paši. Taču stāsts ir par bērnudārzu, kad tas, kurš jau prot lasīt, būs tūlīt ārā no tā. Savukārt tiem, kuri paši vēl ir dārziņā un tekstu paši vēl nelasa, ir šķietami pārāk maz ilustrāciju. Lai kā tur arī būtu - piecus gadus vecam lasīt nepratējam un daudz bildīšu gribētājam, šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, jo notur ar sižetu.

Mihaels de Koks un Kristīne Ārstena "Kā vecmamma vislaik samazinājās"

Ak, kā noraudājos, lasot šķietami vienkāršu bērnu grāmatiņu! Flāmu rakstnieka Mihaela de Koka (Michael De Cock) grāmata "Kā vecmamma vislaik samazinājās" (Hoe oma almaar kleiner werd) ar Kristīnes Ārtsenas (Kristien Aertssen) ilustrācijām ir īsts raudamais gabals par mīlestību un tuvo cilvēku aiziešanu viņsaulē. Šī grāmata nav nekāds jaunums, jo iznākusi Ineses Paklones tulkojumā jau 2017. gadā, taču bija paslīdējusi garām manai uzmanībai maz pamanīta. Brīnumainā kārtā es to pat nepamanīju, kad grāmata 2018. gadā bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas sarakstā. Toreiz biju ļoti aizrāvusies ar Andželas Naneti sirsnīgo stāstu "Mans vectēvs bija ķiršu koks", kas arī veltīta tuvinieku nāves tēmai, bet bija ielikta lasīšanai vecāku kategorijā. Ņemot vērā, ka man patika Mihaela de Koka stils, runājot vienkārši par sarežģītiem tematiem, jāpalūko arī vai varu dabūt otru latviešu valodā tulkoto grāmatu "Rozija un Musa, meitene un zēns".

piektdiena, 2021. gada 26. novembris

Fransuāza Sagāna "Visos sirds nostūros"

Franču rakstniece Fransuāza Sagāna man zināmākā šķita ar savu pirmo grāmatu "Esiet sveicinātas skumjas", jo citas nebiju lasījusi. Kad uzzināju, ka latviešu valodā iznāk iepriekš nepublicētais, autores dzīves laikā (1935 - 2004) pēdējais tapušais romāns, iekšēji jutu, ka man to noteikti vajag. Anotācijā sola, ka tekstā ir Sagānai raksturīgais nesavažotais gars, absolūtā brīvība, griezīgais humors un uzdrīkstēšanās. Kā nu netieksies pēc ikoniskas autores darba, kurš sola viņas vispārzināmā stila turpinājumu? Protams, ka vajag! Un ziniet, ko? Izrādās, ka "Esiet sveicinātas skumjas" man galvā iezagušās pašas, neprasītas un nemaz nelasītas. Izrādās, ka tieši ar "Visos sirds nostūros" es iepazīstu Sagānu nevis saņemu man jau zināmo un gaidīto. Interesanti gan, kā nelasīts darbs (tās skumjas) var šķist sev tik pazīstams un tuvs, ja patiesībā nav nemaz lasīts? Bet nopirkusi gan savulaik es šo grāmatu biju un nu laikam ir īstais brīdis to izlasīt. Bet atgriezīšos pie nupat patiešām izlasītā romāna.

pirmdiena, 2021. gada 22. novembris

Svens Kuzmins "Dizažio"

Dizažio nav nekāds pagalmā dižākā un brangākā āža apzīmējums. Dizažio ir veiksmīgā uzņēmēja ekscentriskais alter ego. Nu un vēl dizažio ekonomikas terminos esot procenti, ko atskaita no naudas vai vērtspapīru nominālvērtības, ja to kurss biržā ir krities zem nomināla. Taču Tēzaurs var pastāvēt pie ratiem, jo pēc Svena Kuzmina romāna izlasīšanas Dizažio man tagad ir īpašvārds, kas tērpies gaiļa spalvās, baltā samtā un lillā ādā, aizrūcina garām dzeltenā zemūdenē. Viens vareni traks gabals! Svenam Kuzminam izdevies ar savu tekstu izveidot karnevāla cienīgu karuseli, kurā sēžot (lasot) brīžiem pavelk uz vēmienu, bet lielāko daļu laika gar acīm zib krāsains, raibs, košs, gaismas un visu laiku ausīs skan kaut kādi dīvaini brēcieni.

pirmdiena, 2021. gada 15. novembris

Jennija Fāgelunda "24 labie darbi"

Ja nevarat vien sagaidīt Ziemassvētku noskaņu ar lampiņām, sniegu un svētku krāsiņām vai tās radīšanai vajadzīgs pamudinājums, man ir īstā grāmata šim nolūkam! Zviedru žurnālistes un rakstnieces Jennijas Fāgelundas (Jenny Fagerlund) romāns "24 labie darbi" (24 goda gärningar) liks jums pagatavot tasīti pēc kanēļa, apelsīniem un krustnagliņām smaržojoša dzēriena un vajadzīgo atmosfēru radīs. Uz grāmatas pēdējā vāka rakstīts, ka autore raksta labsajūtas romānus un tāds šis darbs patiesi ir - ieritinoties segā ar krūzi tējas, jūti Ziemassvētkus tuvojamies. Tiesa romāna galvenajai varonei Emmai Ziemassvētki nav diez ko priecīgs laiks, jo uzjundī sāpīgas atmiņas un vainas sajūtu.

piektdiena, 2021. gada 12. novembris

Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"


Krievu rakstnieces Jevgēņijas Ņekrasovas (Евгения Некрасова) grāmata "Katja un Kikimora" (Калечина‑Малечина) tulkotājas Ilzes Paegles Mkrtčjanas latviskojumā ir no tām grāmatām, kas acīs pati neiekritīs ne ar nosaukumu ne ar vāku. Arī es par šo grāmatu uzzināju caur citiem lasītājiem un pēc stāstiem par to sapratu, ka arī man tā obligāti jāizlasa. Grūti aprakstīt, cik ļoti apmierināta es esmu ar savu izvēli! "Katja un Kikimora" šķietami iemeta mani atpakaļ tajā bērnībā, kur skolēni pēc stundām ar sevi tika galā paši, un arī no rīta neviens viņiem nepalīdzēja. Taču patiesībā šī šķietamā pagātnes skolēna ikdiena notiek tepat mūsdienās, uz ko norāda mobilie telefoni skolas bērnu rokās. Tikai ne Katjai. Viņai mobilā telefona nav un par savu atnākšanu mājās pēc skolas jāziņo mammai no stacionārā mājas telefona uz mammas darba tālruni.

Jūtu pienākumu uzslavu tulkotājai par latviskojumu un vārdu spēlēm paust jau savas atsauksmes sākumā. Bravo! Trūkst vārdu, cik skaisti!

svētdiena, 2021. gada 7. novembris

Keita Listere "Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture"


"Ielasmeita sabiedrībā ir tas pats, kas noteka uz kuģa vai atejas bedre pilī. Ja tās nebūtu, tad piegānīta būtu visa pils. Sv. Augustīns De Ordine, 386." / 47.lpp./

Nezinu, vai kaut kas kaiš manai tikumībai vai saprātam, bet prostitūtas nekad man nav šķitušas kā nicināma darba darītājas. Ir pieprasījums, ir piedāvājums, tā teikt. Tirgus ekonomika. Bet gana daudzi cilvēki nav tik neķītri liberālās domās kā es. Priekameitas ir daudz apspriestas un peltas, uzskatītas par visa ļaunuma sakni. Pār šo profesiju gulst daudz aizspriedumu un stereotipu. Protams, tādas lietas nerodas no tukša gaisa, tomēr visus vienā maisā vai veneriskajā dispanserā tomēr bāzt arī nevarētu. Jau no seniem laikiem līdz pat mūsdienām prostitūcijas apkarotāji vispirms vēršas pret pašiem naktstauriņiem nevis pret tiem, kuri pērkamās mīlas pakalpojumu gatavi apmaksāt. Taču izrādās, ka bieži vien ir bijis brīdis, kad lielie cīnītāji nav iebilduši gūt kādu daļu peļņas no prostitūcijas.

Ar lielu interesi vienmēr esmu tvērusi dažādus kultūras produktus, kas attēlo prostitūcijas tematu, tieši šī noslēpumainības plīvura dēļ un te manās rokās nokļuva īsta enciklopēdija, ko sarakstījusi britu pētniece Keita Listere (Kate Lister). Grāmata "Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture" Ilmāra Zvirgzda tulkojumā ir patiesi izsmeļoša zinātkāres un ziņkāres apmierinātāja. 

svētdiena, 2021. gada 17. oktobris

Anne Franka "Sētas māja"

Ir kāda grāmata, ko varu nosaukt par vienu no manu literāro gaumi visvairāk ietekmējušo. Tā ir 1963. gadā Latvijas Valts izdevniecībā iznākusī Annas Frankas dienasgrāmata. Mazo melno grāmatiņu ar sarkanu aizlauztu rozi uz vāka pirmo reizi izlasīju pirms gadiem 20. Kopš tā brīža mani interesē vēsturiskā proza, atmiņu stāsti un jo īpaši - holokausta temats. Brīnumaini, kā viens mazs sējumiņš var atstāt milzīgu ietekmi uz visu turpmāko mūžu! 

Toreiz lasītā ir manas mammas grāmata, tāpēc vēlākos gados vienmēr esmu lūkojusi iegūt arī pati savu. Īsti līdz šim nav sanācis, tāpēc liels bija mans prieks redzēt, ka Annes Frankas dienasgrāmata vēstulēs no 1942. gada 12. jūnija līdz 1944. gada 1. augustam jeb "Sētas māja" jaunākajā redakcijā šoruden tiek izdota apgādā "Zvaigzne ABC". Anne Franka bija ebrejiete un tas bija spriedums viņas dzīvei un nāvei.

ceturtdiena, 2021. gada 14. oktobris

Finns Skorderuds "Nemiers"


"Nekad iepriekš nav tik daudz runāts par to, kā audzināt bērnu, un vienlaikus cilvēki nekad nav jutušies tik bezpalīdzīgi. Modernajā ģimenē par paplašinātās ģimenes locekli kļūst terapeits." /100. lpp./


Norvēģu psihiatrs un psihoterapeits Finns Skorderuds (Finn Skårderud) grāmatu "Nemiers. Ceļojums mūsdienu patībā" (Uro. En reise i det moderne selvet) sarakstīja 1998. gadā, bet latviešu valodā tā izdota 2021. gadā. Latviešu psihoterapeits Nilss Sakss-Konstantinovs grāmatas pēcvārdā, ka nevar būt aktuālāka laika šīs grāmatas izdošanai latviešu valodā par laiku, kad pasaule piedzīvo ne tikai koronovīrusa, bet arī psihiskās veselības pandēmiju. 

"Starp lasīšanu un ceļošanu pastāv acīmredzama radniecība. Literatūra audzina ceļotāju, bet ceļojumi - lasītāju. Lasot cilvēks meklē kaut ko svešu un var atrast svešo arī sevī pašā. /37. lpp./

otrdiena, 2021. gada 21. septembris

Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"

Trīs pieci astoņi. Šie skaitļi apzīmē jaunas bites rašanos. Tagad es to zinu! Un nākamvasar uz bitēm savā dārzā skatīšos pavisam atšķirīgu skatu. 

Pēdējais laiks bijis ļoti saspringts darba vietā, tāpēc grāmatas lasīt sanācis gausi - pāris lappuses vakarā, jau gultā esot, un miegs klāt, neatkarīgi no izvēlētās lasāmvielas. Vācu autores Petras Postertes grāmata bērniem "Gads, kad ieradās bites" bija mana sabiedrotā šajā piesātinātajā laikā. Šajā stāstā divpadsmit gadus vecā Jozefīne jeb Jozija manto vectētiņa bišu saimi. Tas varbūt nebūtu nekas dīvains, ja Jozija nebūtu pilsētniece. Katra grāmatas nodaļa ir viens mēnesis un gada garumā Jozija ne tikai apgūst biškopību, bet arī noskaidro, kāpēc opis veicis dīvainu izvēli bites novēlēt tieši viņai.

otrdiena, 2021. gada 7. septembris

Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"


"... tikt galā ar jūtām ir māksla nevis zinātne." /52.lpp./ 

Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem.  Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.

Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.

ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris

Paolo Džordāno "Sērgas laikā"


Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.



pirmdiena, 2021. gada 30. augusts

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte 3. grāmata"

Skudriņai Kāpēcītei ir jauni piedzīvojumi un daudz jautājumu. Mūsu rokās nonākusi lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) trešā Skudriņas Kāpēcītes piedzīvojumu grāmata jau atkal iepazīstina ar dažādiem mežu un pļavu iemītniekiem, ielūkojas zem ūdens un aktualizē arī ekoloģijas tematu. Mūsu mājās ir Skudriņas Kāpēcītes 2.grāmata, par ko jau rakstīju, tāpēc turpinājums bija gaidīts.

Iepriekšējā grāmatā skudriņas stāsts bija kā rāma pastaiga un satiktā, redzētā aprakstīšana un iepazīšana caur skudras jautājumiem. Savukārt trešā grāmata jau sāk atgādināt spraiga sižeta filmu. Skudriņa iekrīt dīķī, taču viņai palaimējas kritienā iegūt gaisa burbuli. Tad skudrulim uzklūp vēzis, pēcāk laipni uzņem milzu sams, jāslēpjas no līdakas un jāpalīdz izglābties bruņurupucim. Savukārt dīķa tuvumā skudra uzzina, kā dzīvo meža pele un kā no tās atšķiras sikspārnis. Turklāt vēl Kāpēcītei jāglābjas no ugunsgrēka un pazemes tuneļos jāsastop iepriekšējās grāmatās iegūtie draugi. Patiesi spraigi, vai ne?

piektdiena, 2021. gada 27. augusts

Ieva Samauska "Gulošais policists un sapnis"

Lai arī pati ar dzeju esmu uz "jūs", dēlam cenšos piedāvāt daiļliteratūru dažādos veidos. Jaunākā dzejas grāmata Ievas Samauskas "Gulošais policists un sapnis" mūsmājās ienāca kā izdevniecības dāvana. Latviešu rakstniece Ieva Samauska roku jau pamatīgi ietrenējusi dažādos literārajos žanros, taču man līdz šim viņas darbus nebija sanācis lasīt. Viņas jaunākajam veikumam, dzejas krājumam bērniem, ilustrācijas veidojusi Evija Timma-Novika. Grāmata paredzēta bērniem vecumā no pieciem gadiem, tāpēc drošu sirdi ķēros tai klāt kopā ar savu bez piecām minūtēm piecgadnieku.

trešdiena, 2021. gada 25. augusts

Pireta Rauda "Kā izglābt mazītiņo mammu"

Igauņu rakstnieces Piretas Raudas grāmata "Kā izglābt mazītiņo mammu" manā redzeslokā nonāca, jo tā iekļauta lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2021. gada programmā. Grāmata ieteikta lasīšanai vecuma kategorijā no deviņiem gadiem. Taču varu viennozīmīgi teikt, ka šis stāsts ir ļoti iepaticies manam dēlam jau nepilnu piecu gadu vecumā. 

Patiesībā par šo grāmatu saņēmu vienu pamatīgu skandālu no dēla. Atļāvu izpētīt ilustrācijas un izpildot dēla vēlmi palasīt priekšā, lasīju pa pāris nodaļām vakaros. Kādu vakaru viņš ar tēti lasīja citu grāmatu tikmēr es otrā istabā nolēmu pati palasīt uz priekšu šo. Valters ieraudzīja, ka turpinu bez viņa lasīt mammas stāstu un sašutis kliedza, ka izlasīšu visu bez viņa un tad viņš nezinās, kas notika ar mammu!

pirmdiena, 2021. gada 23. augusts

Eve Hietamies "Tētis skolā"


Ir klāt! Ir klāt! Gaidīju ļoti, ļoti, kā Anti Pasanens tiks galā ar spriedzi, aizsūtot dēlu Pāvo uz pirmo klasi? Sagaidīju! Somu rakstnieces Eve Hietamies pirmo grāmatu "Tētis uz pilnu slodzi" un otro turpinājumu "Tētis diviem" abas lasīju pavasarī, 2019. un 2020.gadā. Trešā grāmata "Tētis skolā" bija jāgaida līdz vasaras beigām, tāpēc biju īpaši priecīga to pagājušā nedēļā beidzot saņemt e-pastā. Īsumā par Pasanenu ģimenītes stāstu: Karsto punktu žurnālists un vispār normāls vecis Anti Pasanens gatavojās kļūt par jauno tēvu, taču negaidīti nonāca vientuļā tēva lomā. Ar to visa viņa dzīve, pašsaprotami, sagriezās kājām gaisā. Sievietei vismaz ir grūtniecības laiks, lai sagatavotos gaidāmajām bezmiega naktīm, autiņiem, rotaļlietām un bērna attīstības/miega fāzēm. Vīrietim, kurš nav diez ko iejūtīgs pret savu sievu grūtnieci, sagatavošanās paskrējusi secen. Pirmajā grāmatā Anti tiek pāri zīdaiņa posmam un iegūst savu atbalsta komandu. Otrajā grāmatā dēlēns Pāvo dodas uz bērnudārzu, kamēr tētis cenšas nesajukt prātā, apgūstot arī meiteņu audzināšanas īpatnības. Trešās grāmatas nosaukums jau pasaka priekšā - Pāvo sasniedzis skolas vecumu. Arī šajā posmā tētim jāapgūst daudz jauna un pie viena jācenšas neprojicēt uz dēlu paša skolas laika psiholoģiskās traumas.

sestdiena, 2021. gada 21. augusts

Nora Ikstena un Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti”

Rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieka Aivara Vilipsona kopdarbs "Suņa dzīve. Stāsti un suneti" iznākusi jau 2019.gadā, taču nupat atguvusi aktualitāti. Līdz augusta beigām Rīgas vasaras kultūras programmas laikā norisinās projekts “Dzilvēku stāsti”. Tas ir aicinājums uz kulturālu pastaigu cauri desmit Rīgas parkiem, ko īsteno biedrība "Suns ar misiju". Ķeros klāt sunetiem un stāstiem, vienlaikus cerot uz mazāk slapju laiku, lai dotos arī pastaigā. Stāsti un suneti ir viena vakara darbiņš, savukārt sausāks laiks ir garāka posma izaicinājums. Beigu beigās samierinos ar trīs savam Rīgas galam tuvāko suņu apmeklējumu. Apciemojām medīgo Ripsi, dzīvelīgo Džekiju un Vīnogactiņu Klāru.

Sameklējiet pastaigas karti biedrības "Suns ar misiju" lapā, izplānojiet krietnu strēķīti brīva laika un dodieties apskatīt tēlnieka Kristapa Andersona veidotās skulptūras. To apgleznošanā piedalījušies dažādi mākslinieki. Pie katras skulptūras arī izvietots QR kods, kuru noskenējot ar telefonu, var noklausīties stāsta audio versiju, ko ierunājusi aktrise Marija Bērziņa. Diemžēl divi no projekta mākslas darbiem, Frīda un Pipars, cietuši vandālismā un vairs nav apskatāmi, taču viņu stāsti aizvien klausāmi Operas skvērā un A.Briāna un Palīdzības ielas skvērā.

ceturtdiena, 2021. gada 19. augusts

Lina Žutaute "Kika Mika un milzu netaisnība"

 

Laimīgais Kikas Mikas fans un draugs, mans dēls, pie jaunākās sērijas grāmatas tika otrajā dienā pēc tās parādīšanās veikalā un esam to jau krietni izpētījuši. Grāmata "Kika Mika un milzu netaisnība" ir devītais Linas Žutautes darbs stāstu sērijā par ņipro meitēnu. Šoreiz mācāmies tikt galā ar to, kas citiem ir, bet pašam nav jeb vienā vārdā ar NETAISNĪBĀM! Īsāk sakot, šoreiz Kikai Mikai skauž un ir dikti grūti atvainoties un kļūmes labot.

trešdiena, 2021. gada 18. augusts

Klēra Norta "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"

Piedzimt atkal un atkal no jauna, vienā un tajā pašā laikā un vietā, ar tiem pašiem cilvēkiem apkārt, un atkal no jauna gūt iespēju savu dzīvi veidot citādāk. Pirmie četri gadi parasti ir diezgan garlaicīgi, bet pirmās trīs dzīves - grūtākās. Otrajā un trešajā no izmisuma pat nākas pastrādāt pašnāvību. Patiesībā pašnāvība ir visai ērts veids izkulties no nepatikšanām esošajā dzīvē, tikai pēc tam atkal jāpārcieš kaitinošā bērnība un pusaudzības gadi. Pēc tam jau pamazām pierod un daudzās dzīves un iegūtās zināšanas kalačakra sāk izmantot sev par labu. 

Britu autore Klēra Norta (Claire North, pseidonīms. Autores īstais vārds ir Katrīna Veba (Catherine Webb)) liek galvenajam varonim Harijam Augustam piedzimt un nomirt vismaz 15 reižu. Romānā "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves" lasītājs ienirs piecpadsmit dažādās pasaulēs, kurās šķietami mainās tikai nedaudz, taču viss var beigties postoši visām pasaulēm vienlaikus.

pirmdiena, 2021. gada 16. augusts

Juhani Pitseps un Gundega Muzikante "Ir mēness zelta kuģis"

Ir mēness zelta kuģis, ir zvaigzne sudrabairis. Ja atkal, atkal es pie tevis tikšu, būs mēness zelta kuģis, būs zvaigzne sudrabairis, un naktī tavi smiekli skanēs kairi.


Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps un latviešu māksliniece Gundega Muzikante kopīgi radījuši grāmatu "Ir mēness zelta kuģis" par to, kā 1944. gada rudenī Igaunijas un citu Baltijas valstu civiliedzīvotāji glābās no kara, dodoties bīstamā ceļā pāri jūrai uz Zviedriju. Bēgļu laivās galvenokārt bija bērni, sievietes un vecāki cilvēki. Tūkstošiem cilvēku devās pēdējo cerību ceļā. Dažiem tas bija pēdējais ceļš šajā saulē. Juhani Pitseps licis uzsvaru uz Igaunijas bēgļiem. Apļveida kompozīcijā lasītājs vispirms iepazīstas ar sirmo Kēti un viņas nopluskāto plīša lācīti Pekaini, satiek mazo meitenīti Kēti, izviļņojas cauri vētrai Baltijas jūrā, nonāk Zviedrijā pie kakao, utu pirts un karantīnas vingrotavā uz grīdas, līdz atkal atgriežas pie vecās sievietes mūsdienās. Cik labi būt mūsdienu bērnam, ne bez savām mazajām raizītēm, taču karā mūsdienu bērniem nav jādzīvo.

trešdiena, 2021. gada 4. augusts

Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"


Biju lasījusi, ka Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink) romāns "Priekšlasītājs" (Der Vorleser) ir viena no grāmatām, kas mūža laikā obligāti jāizlasa. Kādam tas pat bijis visu dzīvi mainošs darbs. Latviešu valodā "Izdevniecība AGB" 2002. gadā izdotā versija šai grāmatai man nebija pieejama, tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka "Priekšlasītājs" 2020. gadā izdots vēlreiz "Zvaigzne ABC" paspārnē un tapis atkal pieejams.

Nevaru noliegt, ka grāmata patiesi ir lieliska! Tajā ir holokausts, mīlestība, kauns, kritika iepriekšējai paaudzei un analfabētisms. Lieli temati, ja tā var teikt, taču iekļauti nelielā apjomā. Par to vien autors apbrīnojams. Berhnards Šlinks ir ne tikai rakstnieks, bet arī Vācijā labi pazīstams tiesību zinātnieks un praktiķis. Autors strādājis par tiesnesi, pasniedzis tiesību filozofiju un publiskās tiesības vairākās universitātēs, piedalījies dažādu tiesību aktu izstrādē. Šādā ziņā no Šlinka grāmatā ir ļoti daudz gan galvenajā varonī, gan viņa ģimenes locekļos. Vai arī pārējos aspektos? Nav ne jausmas.

trešdiena, 2021. gada 28. jūlijs

Vladis Spāre "Tu nevari dabūt visu, ko gribi"

Lielajos kapos pastaigājas trīs īpatni personāži. Viens strādā krematorijā, viena sapņo par skaistu dzīvi un mammas mīlestību un viens mīl otro un mākslu, cerot ar to kādreiz sagādāt daiļo dzīvošanu. Vlada Spāres rakstīšanas stils man bija pazīstams no stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" un biju apņēmusies izlasīt arī iepriekšējo viņa grāmatu - romānu "Tu nevaru dabūt visu, ko gribi". Nevaru noliegt, visu gribēto dabūt nevar. Vismaz ne tūlīt un tagad, uz vakardienu. Villijs, Sofija un Pepiņš izvadā lasītāju pa dažādiem pakšiem, gluži kā ignorēdami. Visa šī grāmata ir kā milzīgs dialogs, kurā tēli dzīvo savu dienu, pārspriež dziļākus un mazāk dziļus jautājumus, prāto par nākotni un vienkārši ir - tik dzīvi, mazliet skaudruma, mazliet skumju, bet traģikomiska humora pilni.

piektdiena, 2021. gada 23. jūlijs

Maija Migla-Streiča "Matildes gadsimts"

Biju sailgojusies pēc tāda kvalitatīva un skaista dzimtas stāsta, pēc dokumentālās prozas, un atcerējos e-grāmatā gaidošo Maijas Miglas-Streičas "Matildes gadsimts". No šīs grāmatas gaidīto saņēmu pilnā apjomā. Turklāt varēju arī mazliet ielūkoties Padomju Latvijas Liepājā. Galvenā varone, autores vecmāmiņa Matilde dzimusi pašā 20.gadsimta sākumā un pieredzējusi gan pirmo, gan otro pasaules karu, dažādas varas un valdīšanas, sapņos pie viņas ar viedu padomu nācis pazudušais tēvs, bet citi pirms nāves vēl ienākuši sapņos atvadīties. Vieda seno latviešu gudrība ieklausīties senču padomos un sirdaspziņā, kā arī nebāzt savu degunu tur, kur bez tā itin labi var iztikt. Caur "Matildes gadismts" lasītājs pieredz Latviju sešās cilvēku paaudzēs.

ceturtdiena, 2021. gada 22. jūlijs

Nanda Milbreta "Kommunalka Child"


Dzīve komunālajā dzīvoklī un komunālā valstī caur pieaugušā muti un atmiņām. Latviete Nanda Milbreta savu debijas grāmatu "Kommunalka Child" izvēlējusies rakstīt angļu valodā. Iespējams, lai tā iegūtu plašāku atpazīstamību arī ārzemēs un nepaliktu tikai Latvijas lasītāju plauktiņos. Pirmo reizi par to dzirdēju grāmatu klubā, taču patiesi sakāroju izlasīt, kad ieraudzīju kādā Instagram fotogrāfijā. Ar fotogrāfijas licēju arī sazinājos un aizņēmos grāmatu lasīšanai (tagad priekšā lielais darbs šķirstīt sarakstes un atrast, no kuras dāmas ņēmu grāmatu). Nanda pavērusi aizkaru uz Padomju Latviju, virzoties uz savienības norietu. Viņa atcerējusies savas ģimenes paradumus, savus pārdzīvojumus, pirmās sastapšanās ar ārpasaules lietām (košļājamās gumijas, Ozijs Osborns, rietumu viesnīcas, lidojums Lufthansa ekonomiskajā klasē u.c.). Autore pievērsusies arī savu vecāku rīcību un kopdzīves, kā arī audzināšanas metožu atcerei, pavisam nedaudz arī analīzei. 

sestdiena, 2021. gada 10. jūlijs

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas"

Aušīgi mīlīgā Mārīte Punktīte atkal dodas pie latviešu mazajiem lasītājiem. Šoreiz grāmatā "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas" mazais kukainītis mēģina tikt skaidrībā par dāvanām un māmiņas iepriecināšanu, kā arī par to, kas svarīgākais rotaļās. Ja par pirmās grāmatiņas ceļu pie mums zināju, tad otrās ierašanās pakomātā mums ar dēlu bija vislielākais pārsteigums. Man šķiet, ka šādi pārsteigumi ir ļoti patīkami. 

Pirmajā grāmatiņā Mārīte Punktīte meklē draugus un mēģina saprast māju sajūtu. Arī otrajā grāmatiņā ir divi stāsti, kas ietilpina daudz tēmu. Bērni var uzzināt gan par dažādiem pļavas iemītniekiem, gan kaut ko iemācīties par draudzēšanos un to, kā būt jaukam pret citiem. Košās ilustrācijas papildinātas ar ne pārāk lielu teksta apjomu, ka pacietības izlasīt varētu pietikt arī tiem, kuri tikai sper savus pirmos soļus burtu pasaulē.  Savukārt tiem, kuri vēl nelasa, būs aizraujoši pētīt košos attēlus. Šāda plāna grāmatiņa derēs arī tajās ģimenēs, kur ar vienu grāmatu vakarā nepietiek. Pat, ja tā viena grāmata būtu ļoti bieza, vajag vēl un vēl citas grāmatas par spīti tam, ka acis jau pašas krīt ciet.

Pasakās ietvertā morāle ir ļoti labi nolasāma, varbūt pat kā ar pirkstu acī iebakstīta, taču man personīgi tas netraucēja. Man īpaši jauka šķita pirmajā stāstā paslēptais padoms mēģināt saskatīt, kas novērtējams un labs ir tevī pašā, mazāk raugoties uz citiem esošo.

Mārītes Punktītes jaunāko piedzīvojumu un mācību grāmata piesaistīs, ja patīk multfilmu stila ilustrācijas un vecākus nostalģija sauc atgriezties pie tēliem ar uzrautajiem piemīlīgajiem degunteļiem. Starp citu, šajā grāmatā teksta ritums priekšā lasīšanai bija ļoti patīkams, mēle neķērās, kā tas bija pirmo grāmatu lasot.



ceturtdiena, 2021. gada 8. jūlijs

Einata Carfati "Varēja būt trakāk"


Izraēlas mākslinieces Einatas Carfati grāmata "Kaimiņi" mūsu mājās bija un aizvien ir ārkārtīgi iemīļota jau vairāk nekā divus gadus. Ieraudzījusi grāmatu jaunumos vēl vienu šīs autores darbu, skaidri zināju, ka mums ar dēlu to vajag. Jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Varēja būt trakāk", manuprāt, ir lielisks dzīves moto dažādām dzīves ķibelēm. Sagaidījuši jaunāko Einatas Carfati grāmatu mūsmājās, ar skubu ķērāmies klāt lasīšanai un pētīšanai un darījām to turpmākajās nedēļās vēl un vēl. 

Pēc kuģa avārijas divi jūrnieki patvērušies uz peldlīdzekļa atliekām. Albertīni ir sašļucis pesimists, savukārt Džordžs ir allaž mundrs un pozitīvisma pārpilns. Lietusgāzē, kopā ar caurejas mocītu lidojošu zivju baru, briesmīgi dziedošām jūras vāravām, vaļa vēderā un tumšā alā, ēdot smirdīgu jūras aļģu zupu, Džordžs nebeidz skandēt, ka viss varēja būt vēl trakāk. Galu galā arī Albertīni pārliecinās, ka nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk un, skatoties uz notiekošo atvērtu prātu, kopējā aina paveras gaišāka.

pirmdiena, 2021. gada 14. jūnijs

Sandro Veronēzi "Kolibri"


Uzreiz pēc francūzietes Mailisas de Kerangalas "Izglābt dzīvos" ķēros klāt itāļa Sandro Veronēzi "Kolibri", kur arī gana daudz sāpju un mirušo. Šī grāmata pie manis ceļoja neparastos veidos - izsūtīta uz veikalu, kurš slēgts uz remontu, kādu laiku kavējās. Taču nekur pavisam tā nepazuda, tai vienkārši bija savs atnākšanas stāsts, līdzīgi kā Marko Karreras tēva grāmatām ir savējie. Grāmatu gaidot, biju paspējusi salasīties citu blogeru rakstīto par to, kā šī grāmata nav gājusi pie sirds. Biju arī lasījusi, kā patīk. Ķēros klāt Veronēzi iepazīšanai ar bažīgu sirdi un prātu, taču apmēram pusē aizrakstīju Agrim ziņu, ka piekrītu viņa māsai - viņš pelnījis pērienu par "Kolibri". Taču iztiksim bez vardarbības un mīlēsim grāmatas, atmiņas un savus tuvos, kamēr vēl viņi ir blakus.

trešdiena, 2021. gada 2. jūnijs

Mailisa de Kerangala "Salabot dzīvos"

Vajadzēja kādu laiku nogaidīt līdz saņēmos uzrakstīt plašāk par franču rakstnieces Mailisas de Kerangalas (Maylis de Kerangal) romānu "Salabot dzīvos" (Réparer les vivants). Gaidīt vajadzēja ne tāpēc, ka būtu kārtīgi jāsagremo orgānu ziedošanas vai jauna cilvēka nāves temats, bet gan tā dēļ, kā grāmata uzrakstīta. Ar tiem franču rakstniekiem man kā pa kalniem. Man ārkārtīgi patikušas Delfīnas de Vigānas grāmatas, autoru duo Silēnas Egāras un Pola Beorna darbs, arī Olivjē Burdo un Daniels Penaks, bet ar Annu Gavaldu vai Ežēnu Grīnu man nav bijis īsti pa ceļam. Ar Mailisu de Kerangala laikam man arī īsti stilistiski nav lemts tēju kopā dzert. Man ārkārtīgi patika grāmatas pamattēma - atvases zaudējums, nāve, samierināšanās ar to, medicīna, orgānu ziedošana. Taču man īsti nepatika forma, kādā šis viss iekļauts. Franču valodu nedaudz esmu mācījusies, tāpēc aptuveni nojaušu, cik milzīgu un neapskaužami sarežģītu darbu paveikusi tulkotāja Vineta Berga.

trešdiena, 2021. gada 26. maijs

Tereza Sediva "Kurmis melni baltā alā"

Pēc čehu ilustratores Terezas Sedivas grāmatas "Kurmis melni baltā alā" varētu izveidot plaša ģeogrāfiskā areāla ekskursiju. Autore dzimusi un dzīvo Čehijā, grāmata pirmo reizi publicēta Lielbritānijā Thames & Hudson Ltd. paspārnē un latviešu valodā tulkotais izdevums iespiests un iesiets Ķīnas tipogrāfijā. Varena lēkāšana pa pasauli, vai ne? Taču, atmetot visu ģeogrāfiju, linogriezuma tehnikā veidotais ilustrāciju stāsts mazo un lielo lasītāju ieved pazemē un mudina izkūņāties no ierastās alas, lai ieraudzītu krāsaino pasauli.

"Tur var atrast tik daudz krāsu un dzīvības! Bet, lai atrastu, ir jāmeklē" /Kroņlukturis/

sestdiena, 2021. gada 15. maijs

Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"

Zviedru rakstnieks Matiass Edvardsons (Mattias Edvardsson) man jau bija zināms no trillera "Gandrīz normāla ģimene" lasīšanas. Viņa jaunākā latviešu valodā tulkotā grāmata "Labie kaimiņi" kādu laiku gaidīja savu lasīšanas kārtu pie krēsla līdz man radīsies atbilstošs noskaņojums. Arī šoreiz lasītājs tiek mazliet pavazāts aiz deguna un sastopas ne tikai ar noziegumu, bet arī ar vairākiem noslēpumiem, kas piemīt katrai no lielajām tēlu grupām. Sporta skolotājs Mīkaels un nekustamo īpašumu aģente Bjanka no trauksmainās Stokholmas pārcēlušies uz dzīvi klusajā Skones lēnes pilsētā Čēpingā. Ar diviem maziem bērniem šī šķiet kā sapņu vieta. Matiass un Bjanka mēģina salāgot, kā attiekties pret kaimiņiem, lai būtu pieklājīgi, bet vienlaikus arī ievērotu principu turēt kaimiņus izstieptas rokas attālumā, lai būtu labi kaimiņi, nepiekāpjoties saviem principiem. Kādu vakaru notiek nelaime - kaimiņiene Žaklīna ar auto notriec Bjanku.

otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Delfīne de Vigāna "No un es"




Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

sestdiena, 2021. gada 8. maijs

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"


Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

otrdiena, 2021. gada 4. maijs

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

sestdiena, 2021. gada 1. maijs

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!






trešdiena, 2021. gada 28. aprīlis

Eiropas Savienības Literatūras balvai izvirzītās grāmatas 2021.gads

 

Izsludinātas četras Latvijas grāmatas, kas pretendē uz Eiropas Savienības Literatūras balvu 2021.gadā, attiecīgi arī uz subsidētas tulkošanas iespējām citās Eiropas Savienības valodās. No 14 dalībvalstīm kopumā nominēti 55 darbi un uzvarētāji tiks izsludināti 18.maijā tiešsaistes ceremonijā. Latvijas žūrija lēmusi balvai virzīt Janu Egli ar stāstu krājumu "Dzimšanas diena", Lauru Vinogradovu ar garstāstu "Upe", Rasas Bugavičutes-Pēces darbu "Puika, kurš redzēja tumsā" un Svenu Kuzminu ar romānu/stāstu krājumu "Hohma". Pārmaiņas pēc esmu lasījusi visas šīs grāmatas un par visām arī kaut ko rakstījusi. Par Latvijas izvirzītajām grāmatām neko daudz jaunu pateikt nevaru. Mana sirds pieder Janai Eglei un jebkuram no viņas stāstu krājumiem. Kamēr saprotu, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu ieguvušo pulciņā vislabāk iederēsies Svena Kuzmina "Hohma". Tik varētu padomāt, ka "Hohmu" būs pagrūti pārnest citās valodās, nezaudējot tās hohmisko burvību.

Katru gadu Eiropas Savienības Literatūras balvu iegūst pa vienai grāmatai no trešdaļas valstu, kuras piedalās programmā "Radošā Eiropa" (Creative Europe). Līdz ar Latviju šogad uz balvu pretendē arī autori no Albānijas, Armēnijas, Bulgārijas, Čehijas, Islandes, Maltas, Moldovas, Nīderlandes, Portugāles, Serbijas, Slovēnijas, Zviedrijas un TunisijasApskatot pilno nominantu sarakstu, grūti kaut ko spriest par citu valstu pretendentiem uz balvām. Varu savilkt tikai matemātiskas darbības - Latvija uz finālu virza četrus darbus, kamēr citas valstis virza pat piecus, bet dažas tikai divus vai trīs.

Eiropas Savienības Literatūras balva izveidota 2009. gadā, lai veicinātu Eiropas jauno rakstnieku atpazīstamību. Būtisks autoru izvēles kritērijs ir, lai pirmais nominanta darbs būtu iznācis pēdējo piecu gadu laikā, izvirzītajā prozas darbā jābūt atklātai Eiropas kultūras dimensijai un autoram jāpiemīt literārajam nākotnes potenciālam. Kopš 2009.gada balvu ieguvuši 135 autori, kuru darbi pēcāk tulkoti daudzās Eiropas valodās. Iepriekšējos gados no Latvijas balvu ieguvusi Inga Žolude par "Mierinājums Ādama kokam" (2011, tulkota 6 valodās), Jānis Joņevs par "Jelgava 94" (2014, tulkota 13 valodās) un Osvalds Zebris par "Gaiļu kalna ēnā" (2017, tulkota 8 valodās).

Gaidām 18.maiju un uzzināsim, kurš Latvijas autors tuvākajos gados daudz stāstīs par sevi svešās mēlēs!

otrdiena, 2021. gada 27. aprīlis

Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"


Ielēkt LaLiGaBa 2021.gada nomināciju vilcienā kamēr tas vēl nav kļuvis par laureātu sarakstu? Jā, labprāt! Andra Kalnozola debiju literatūrā "Kalendārs mani sauc" steidzu iegādāties otrajā piedrukā, kad pamanīju masveidīgas pozitīvas atsauces par šo grāmatu. Taču, kā jau daudz ko no pēdējā laikā pirktā, lasīšanu aizvien atliku. Jums taču arī tā mēdz gadīties - pirms grāmatas pirkšanas esi tik daudz ko dzirdējis un redzējis par to, ka nopērkot savu eksemplāru, ir sajūta, ka jau esi to izlasījis? Nav? Nu, man tā mēdz gadīties. Dīvaini, bet mani laikam piemeklējis tā dēvētais grāmatkluba lāsts. Nevaru īsti piedalīties vispārējā lasītāju sajūsmā par šo grāmatu. Tā bija interesanta, neparasta un sevī ieraujoša, tomēr nosaukt to par kaut ko ģeniālu un nepārspējamu laikam gan nevarēšu. 

svētdiena, 2021. gada 25. aprīlis

Inga Ābele "Balta kleita" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)


Šis raksts pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303). Ingas Ābeles stāstu krājums "Balta kleita" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai labākā prozas darba kategorijā.

Gaisīgu skatu un domu uz piezemētām cilvēciskām vājībām

Ābele Inga Balta kleita, izdevniecība Dienas grāmata 2020, 158 lpp.

 

Viena no mūsdienu ražīgākajām latviešu literātēm Inga Ābele nodevusi lasītājiem jaunāko stāstu krājumu Balta kleita. Grāmata ir veltījums Andrai. Tā var būt pērn martā aizsaulē devusies rakstniece Andrai Neiburga, kuru Ābele intervijās piemin kā sev nozīmīgu cilvēku. Un mazliet Neiburgas stilu arī atgādina šis Ābeles krājums – tie ir noskaņu un sajūtu teksti. Bet tikpat labi, tā var būt arī cita rakstniece – krāsainos ziedu rakstu lakatos un sarkanām lūpām rotātā Andra Manfelde. Viens plašāk neizvērsts vārds “Andrai” lappusē uzreiz aiz titullapas, tā atšifrējums lai paliek autores pašas ziņā.

Grāmatā ir deviņi stāsti, kuru galvenās varones ir deviņas sievietes. Taču varoņu kopskaits ir daudz lielāks un balta kleita stāstos ir tikai simbols. Katram stāstam nosaukumā sievietes vārds, attiecīgi piešķirot tekstam nosacītu personību ne tikai ar to, kas pēc nosaukuma, bet jau ar pirmo vārdu.  Ābeles jaunie stāsti nosacīti iedalāmi divās daļās – daži ir proza “tīrā” veidā, bet daži ir žanru sakausējums – dzjeproza, kurā rakstniece izpaudusies jau agrāk. Visos stāstos ir noraugāms sižets vai tā aizmetņi, taču daži no tekstiem ir liriskāki un šķietami nepabeigti, bezgalīgās nebeidzamās pārdomās plūstoši. Dzejprozai piederīgajos stāstos nav izteiktas kulminācijas, līdz ar to arī atrisinājuma vai lūzuma. Taču tajos noteikti ir tēli ar gaisīgiem, garīguma un nosacītas filozofijas pilniem spriedumiem. Pārdomās par cilvēku sev blakus un laika gaitā mainījušām attiecībām slīgst Alise:

Alise gribētu, lai viņš domā uz lielu. Uz lielu domājot, nekad nevar zaudēt. Vai viņa dzīvē vairs nav nekā liela? Riez dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli. Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu. Vieglums nekad nesniedz piepildījumu, viņa gribēja teikt. Bet kā lai to pasaka? Ceļā vienmēr gadījās kaķis. Bet nu kaķis ir miris un viņa to pateikts. /stāsts “Alise” 39. – 40.lpp./

Līdzīgi arī stāstā “Donna”. Šie teksti ir ēteriski, šķietami lidojošu domu plūdumi. Vienlaikus tie ir arī par piezemētām lietām:

Acu skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcas ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar milzīgiem saldajiem ķiršiem līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā. Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav svelmes Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pār pamalei un dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. /stāsts “Donna” 50. – 51. lpp./

 

Stāsti “Malda”, “Sandra” un arī “Klinta” jau ir konkrētāki, skaidrākām robežām, par vienkāršām un ikdienišķām lietām, zināmā mērā par dzīves netaisnībām. Sandras un Klintas stāstos īpaši koncentrējoties uz cilvēciskām attiecībām. Klinta iesprūdusi slēgtā vidē, gaidot atceltu lidmašīnas reisu uz Latviju, uz mātes bērēm. Tikmēr viņai ir iespēja apdomāt savas attiecības gan ar nelaiķi, gan dzimtenē palikušo māsu, gan padomāt par svešatnē izveidotajām attiecībām ar vīrieti. Savukārt Sandra risina telefonsarunas un apmainās īsziņām ar dēlu, kurš nespēj noturēties nevienā vietā un darbā, nesameklējis problēmas un pie tām vainīgos. Nosaukums “Malda” jēdzieniski jau ar pirmo vārdu dod mājienu par kaut ko ačgārnu, greizu jeb maldīgu. Un Malda nudien ir apmaldījusies dzīves vērtībās un tajā, kā dzīvot. Lai arī Malda spēj saņemties un turēt dzīves grožus rokās, ik pa laikam tomēr sanāk atkal nošļūkt no kārtīgās dzīves ceļa, atpakaļ iekšā maldu grāvī.

Atšķirīgs no pārējiem ir stāsts “Margarēta”, jo tajā vērotājs un stāstītājs ir vīrietis un viņa skatījums uz sievieti. Pārējos stāstos domas pludinās pašu galveno varoņu vai citu vērotāju sieviešu galvā. Taču arī vīrietis ir melanholisks, šķietams dīvainis, kurš atdevis sevi visu rozēm.

Vēl īpaši uz pārējo fona izceļas stāsts “Linda”. Tas ir kā skaists veltījums lībiešiem un lībiešu valodai, tautas mutvārdu daiļradei, iekļaujot arī Valta Ernštreita atdzejojumu. Šis stāsts ir kā maza mīlestības vēstule Kurzemei un cilvēkiem jūras ciemos, atzinība dvēselēm, kas ar siltu skatu seko uz zemes palikušo gaitām un sarunām:

Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu. /no stāsta “Linda” 65. lpp./

Ingai Ābelei nenoliedzami ir savs lirisks, unikāls stils. Tam raksturīga ārkārtīgi skaista valodas bagātība, krāšņums. Vienlaikus Ābele spēj šo bagātību izmantot, nesavijot no vārdiem mūsdienu lasītājam nesaprotams valodas mežģīnes. Viņas radītie tēli ir spēcīgi katrs savā veidā un ir arī pārlaicīgi, nepiesaistīti kādam noteiktam vēsturiskam laikam. Un tā baltā kleita – to varētu uzģērbt katrai no stāstu varonēm gan kā godu kārtu, gan kā metafizisku sirdsapziņas tīrības simbolu. Balta kleita ir tikai ietvars un vāka noformējumam izmantotā grafiķes Aleksandras Beļcovas šķīvja “Jūrmala” attēls dīvainā kārtā ar pirmo acu uzmetienu atgādina skatu uz veļas mašīnas durtiņām.

trešdiena, 2021. gada 21. aprīlis

Leonīds Dobičins "Enpils"


Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн).  Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!

sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Anna Starobiņeca "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs"


Bērnu grāmatas, manuprāt, var iedalīt divās lielās grupās - pamācošās un izklaidējošās. Protams, arī pamācošajās ir kāda deva izklaides un izklaidējošajās var rast kādu pamācību. Annas Starobiņecas grāmatu sērija "Zvērīgs detektīvs", domāju, pieder pie izklaidējošās literatūras. Tās iesūc sevī ar humoriņu, ar grūti uz priekšu paredzamu sižetu un, kā jau labā detektīvā pienākas, vainīgais nekad nav paredzams jau no pirmajām divām nodaļām. Nupat esmu izlasījusi trešo grāmatu "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs". Atzīšos, ka darīju to bez dēla iesaistes, jo kopā ar viņu tas gluži vienkārši ir pārāk lēni. Pirmo grāmatu "Vilka midzenis" lasīju puikam priekšā un tas prasīja vairākus vakarus, jo teksta ir salīdzinoši daudz, tas izkārtots blīvi, bet vienā apsēšanās reizē daudz izlasīt balsī nesanāk, es nogurstu. Otro grāmatu "Plēsēja tiesības" es dēlam priekšā izlasīju līdz pusei un tad es neizturēju. Sagaidīju, kad viņš iemieg un ātri pabeidzu lasīt viena. Pie trešās grāmatas "Naida nagi" ķēros tikai tad, kad puika jau gulēja. Es nespēju gaidīt, ka man ir lēnām jāvirzās cauri tekstam, jāčubinās cauri stāstam ar bērnu vairāki vakari, lai uzzinātu, kā risināsies šaušalīgie notikumi Tālmežā! Kad gatavojos izlasītās grāmatas pa kluso pārvietot no sava lasāmstūra uz dēla plauktu, es pieļāvu lielu kļūdu - es to darīju dēlam redzot. Kas tas bija par skandālu! Es esmu izlasījusi šīs košās un krāsainās grāmatas bez viņa. Mana nedēļas lielākā kļūda un nožēlojamākais lēmums...

Anna Starobiņeca "Plēsēja tiesības. Zvērīgs detektīvs"


Pērn rudenī lasīju detektīvu bērniem "Vilka midzenis. Zvērīgs detektīvs", ko sarakstīja krievu autore Anna Starobiņeca. Mani šī grāmata sajūsmināja, taču jaunumu, ko gribas lasīt, ir tik daudz, ka otro daļu "Plēsēja tiesības" izlasīju tikai, kad iznāca jau trešā. Un kas par to? Tas tikai ļāva man otro un trešo izlasīt vienu pēc otras un nešķirties no amizantajiem tēliem mazliet ilgāk. Turklāt pirmo daļu biju aizņēmusies lasīšanai grāmatu klubiņā un iecerējusi iegādāties dēla grāmatu plauktam kaut kad vēlāk. Apņemšanās arī piemirsās, taču paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kas man to atgādināja, sarūpēja visas trīs daļas pašu lietošanai un vēl vienu bonusā izspēlēšanai konkursā! Sadarbība vairāk nekā 10 gadu garumā, kas silda manu sirdi. Bez glaimiem un liekulības!

trešdiena, 2021. gada 14. aprīlis

Inese Krūmiņa "Vilkme"


Dzimtas stāsts cauri gadu desmitiem, cauri Latvijas vēsturei, cauri cilvēku likteņiem - Ineses Krūmiņas romāns "Vilkme" ir caur dzimtas vairākām paaudzēm izstāstīta mūsu valsts vēsture. Vēsture prozā. Izdevniecības "Drīzumā" sadaļā šai grāmatai manu skatu piesaistīja vāks, kas nedaudz tā kā atgādināja spocīgus tēlus, nedaudz tā kā - kailus kokus. Tā dizains man ļoti atsauca padomju literatūras iesējumus, visticamāk, krāsu gammas dēļ - dzeltenīgi brūnais, melnais, sarkanais. Sajūtu līmenī šķita, ka redzu kādu vēl nelasītu grāmatu no mammas plaukta. Arī pēc anotācijas spriedu, ka žanrs un temats man ir saistošs - vēsturiskā proza caur cilvēku likteņiem. Iegādājos grāmatu elektroniski un gaidīju īsto vilkmi pie tās.