Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"

"... tikt galā ar jūtām ir māksla nevis zinātne." /52.lpp./ 

Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem.  Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.

Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.

Man nav bijusi problēma, ka bērns man nestāstītu par saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Pārsvarā viņš ļoti labprāt dalās gan ar priecīgajiem, gan bēdīgajiem brīžiem. Šo veiksmi norakstu gan uz bērna sabiedrisko dabu un atvērtību, gan uz to, ka vienmēr esmu izvairījusies palikt pie visvienkāršākā jautājuma "kā tev šodien gāja?", bet gan centusies izzināt viņa ikdienu ar dažādiem precīzākiem jautājumiem, piemēram, par to, kas iepriecinājis, kas apbēdinājis, kas licis smieties vai gluži otrādi - bēdāties. Vienlaikus cenšos nepārspīlēt ar iztaujāšanu, bet gan aktīvi klausīties, ko viņš saka man bez jautāšanas. Taču mana problēma bija, kā runāt ar bērnu, lai viņš klausītos. Īpaši, tuvojoties dēla piecu gadu vecumam, šķita, ka esmu kļuvusi neredzama un nedzirdama.

Pieaugušo un bērnu saskarsmes ekspertes Adele Fābere un Eleina Mazliša katra izaudzinājusi trīs bērnus un nu jau ir arī vecmāmiņas. Pirmo reizi grāmata izdota 1980. gadā, tomēr neļaujieties skepsei, ka tajā būs mūsdienu bērnu audzināšanai pagalam nepiemērotas metodes. Nē! Fābere un Mazliša  māca sadarboties ar bērniem mūsdienās ļoti pieņemamā un aktuālā veidā - sadzirdot bērnu, palīdzot viņam saprast, ka vecāki patiešām dzird, kā arī atbalstot bērnu viņa izvēlēs un domās, tā izaudzinot pašapzinīgu un par sevi parūpēties spējīgu cilvēku. Pēdējo nodaļu "Nākamā paaudze" veidojusi Adeles Fāberes meita, kura dalās gan ar kaunu par savām kļūmēm, gan veiksmēm, izmantojot mammas un viņas kolēģes metodes savā ģimenē un arī darbā. 

Man īpaši patika tā grāmatas daļa, kurā bija publicētas lasītāju saņemtās vēstules. Īpaši interesantas bija tās, kurās bija pausts, ka nekas nesanāk un autoru metode nekam neder. Atbildēs uz vēstulēm analizēts, ko tieši vecāki darījuši, kāpēc tas nav bijis iedarbīgi un sniegti padomi, kā darīt citādāk. Patiesībā šajās atbildēs un analīzē redzams, ka pietiek pateikt vienu nelielu frāzi no "vecās skolas", lai bērns aizvērtos un vecāku jaunuzsāktie pūliņi būtu kaķim zem astes. Vienlaikus redzams arī, ka viss ir labojams. Tikai dažreiz vajadzīgs ilgāks laiks sava bērna uzticības atjaunošanai.

Patiesībā grāmata ir ļoti vienkārši un ātri lasāma, jo tajā diezgan daudz vietas atvēlēts savu rīcības variantu pierakstīšanai, tekstus papildina arī komiksiem līdzīgas karikatūras un lomu spēles. Grāmata palīdz apzināties bērna jūtas (vilšanos, dusmas, skumjas u.c.), vecākiem neslēpt pašiem savas dusmas, taču nenodarīt ar to pāri bērnam. Šie abi virzieni man šķita jau daudzkārt izpētīti, taču noteikti bija vajadzīgi man jau esošo zināšanu atkārtošanai un sakārtošanai. Kādam citam vecākam tā var izrādīties pilnīgi jauna pasaule. 

Lai arī man nebija nekas nedzirdēts, ka bērns var izaugt nemaz nezinot vārdu "sods", man bija maz zināšanu par sodu alternatīvām. Nodaļa par šo tēmu man ir ļoti noderīga, tāpēc, ka sods nepalīdz iegūt uzticības pilnas attiecības starp bērnu un vecākiem un nepalīdz arī mierīgi atrisināt konfliktus. Viena no vērtīgākajām prasmēm, ko esmu sākusi mācīties - kā palīdzēt bērnam pašam izdomāt pāridarījuma novēršanas veidu bez soda par vairāk vai mazāk apzinātu nedarbu? Domāju, ka tieši šajā virzienā man ir visvairāk, ko apgūt, audzinot ļoti aktīvu puisi ar savu viedokli un tieksmi vispirms izdarīt un tad tikai padomāt.

Šī pirms vairāk nekā 40 gadiem tapusī grāmata ir ļoti mūsdienīga un aktuāla. Tās izdevums latviešu valodā un aizvien jauni tulkojumi citās valodās apliecina to, ka Fāberes un Mazlišas metodes ir laika pārbaudītas un iedarbīgas. Šī nebūs grāmata, ko paķert bibliotēkā uz pāris nedēļām un atdot atpakaļ. Šī ir grāmata, kurai jābūt pie rokas mājās.