Dženifera Linna Bārnsa "Mantojuma spēles"

Ko darītu tu, ja pēkšņi saņemtu prāvu mantojumu? Un tie nav kaut kādi nieka daži tūkstoši, bet gan vairāki miljardi dolāru un krietns daudzums īpašumu piedevām. Jāievēro vien daži nosacījumi un mazliet jāpaspēlējas ar pārējiem līdzmantiniekiem. Eiverija ir vienmēr spiedīgos apstākļos dzīvojusi pusaudze, viņas plāns ir izcili pabeigt skolu, lai iegūtu studiju stipendiju un mācītos to, kas nākotnē potenciāli nesīs labus ienākumus.

Teksasas bagātākais cilvēks Tobaiass Hotorns maina Eiverijas ikdienu, izvēloties meiteni par savu galveno mantinieci. Ar savu nāvi svešinieks Eiveriju ne tikai padara stāvus bagātu, bet arī nemitīgi apdraudētu, kā arī iesaista viņu atjautības uzdevumu spēlē. Āķīgās mīklas Eiverijai jāmin kopā ar četriem Tobaiasa Hotorna mazdēliem. Nav grūti iztēloties, cik neapmierināti ar vecā vīra izvēli ir citi ģimenes locekļi.

Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā dzīve"

Skrēblakas Royal Grand Golden Hotel apmetas dārza rūķi, suņi, jūrascūkas, bruņurupuči un bērni! Šepat varat apskatīt arī apjomīgu izbāzeņu kolekciju un izauklēt dižās kinofilmu idejas. Ko jūs, ko jūs! Šī ir tikai nedaudz neparasta māja ar pavisam mazliet ekscentriskiem iedzīvotājiem. Turklāt viens no viņiem pa vasaras brīvlaiku iecerējis kļūt populārs. Kā nu neizmantosi izdevību, kad no lielas pilsētas, kur neesi bijis īpaši iecienīts vienaudžu vidū, esi pārvācies dzīvot uz mazpilsētu, kur tevi vēl neviens nepazīst? Sige nav dārza rūķis, kas redzams uz grāmatas "Mana kolosālā dzīve" vāka. Viņš ir divpadsmit gadus vecs zēns un viņš ir ceļā uz popularitātes piesātinātu kolosālo dzīvi.

Šīs grāmatas autore Jennija Jērfelde (Jenny Jägerfeld) ir ne tikai zviedru rakstniece, bet arī psiholoģe, un viņa spēj palūkoties uz plašu spektru problēmjautājumu, piemēram, vienaudžu apcelšana skolas vidē, savas vietas meklējumi jaunā vietā, draudzība bērniem vai pēdas, ko atstāj vecāku šķiršanās, kā arī to, cik dažādi ir cilvēki.

Delīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"

"Nav nekādas vajadzības izrādīties, lai kļūtu redzams, izsekojams, identificējams, reģistrējams un arhivējams. Novērošanas kameras, kā arī saziņas, pārvietošanās un maksājumu izsekojamība, neskaitāmi digitālie nospiedumi, ko atstājam it visur, ir izmainījuši mūsu attiecības ar tēlu un intimitāti." /213. lpp./

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - "Lojalitātes". Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - "No un es". Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā. 

Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan  citur, kur tā izdota tulkota.