piektdiena, 2018. gada 16. novembris

Hīss Kaujers "Lielā grāmata par Madaru"

Sākumā lēnām pa pāris stāstiņiem ik vakaru lasīju Nīderlandiešu rakstnieka Hīsa Kaujera "Lielā grāmata par Madaru", taču vēlāk jau nenoturējos un izlasīju pusi grāmatas vienā vakarā. Tulkotāja Inese Paklone grāmatas latviskojumā ir rakstījusi "Nēderlande", bet es nespēju šādu formu pieņemt un lietošu "Nīderlande". Autors Hīss Kaujers (Guus Kuijer) 2012.gadā ieguva Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu un ir sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas, tostarp arī piecas par meiteni ar puķes vārdu. Tulkotājas Ineses Paklones pārnesumā galvenās varones vārds ir Madara. 

svētdiena, 2018. gada 11. novembris

Laura Vinogradova "izelpas. Stāsti"

Lauras Vinogradovas grāmatas "izelpas. Stāsti" man midžinājās gar acīm sociālajos tīklos labu laiku līdz sapratu, ka mani uzrunā gaisīgais vāka noformējums, izlasīju anotāciju un nolēmu dot stāstiem iespēju uzrunāt mani. Izrādījās, ka esmu palūgusi izdevniecībai grāmatu izlasīšanai tieši dienu pirms tās atklāšanas pasākuma un tiku uzaicināta arī uz šīm mazajām svinībām. Šī ir Lauras Vinogradovas otrā grāmata. Pirmā grāmata bija bērniem paredzētā "Snīpulītis no Snīpuļciema", par kuru arī rakstīšu blogā. Tā stāstu atklāšanas svētkos pie viena tika tik ļoti labi noreklamēta, ka nespēju turēties pretī un stiepu mājas arī Snīpulīti.

trešdiena, 2018. gada 7. novembris

Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"

Nebūšu oriģināla - es raudāju, lasot Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Galu galā tā arī nesapratu, vai šī bija grāmata bērniem, vai vecākiem, vai abiem? Šī bija pēdējā grāmata manā izaicinājumā piedalīties lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", uz kuru turklāt ilgi gaidīju rindā bibliotēkā (gaidīšana un bibliotēkas ir atsevišķa ieraksta vērts stāsts). Izlasījusi bibliotēkas eksemplāru, nospriedu, ka man noteikti vajag arī savu eksemplāru plauktā. Pārlasīšu kādreiz vēl, pilnā garumā lasīšu dēlam. Pavisam maza un plāna grāmatiņa, bet ar ļoti ietilpīgu saturu starp diviem daiļiem vākiem. Man šķiet, ka "Mans vectēvs bija ķiršu koks" izlasīšanu nevar nožēlot!

otrdiena, 2018. gada 6. novembris

Viktors Peļevins "Čapajevs un Tukšums"

Vai maz ir jēga mēģināt rakstīt atsauksmi krievu rakstnieka Viktora Peļevina darbam "Čapajevs un Tukšums"? Manuprāt, īsti nav, jo jēgas patiesībā arī nemaz nav. Ir tikai tukšums un tukšums esam mēs paši. Taču par šo grāmatu var mēģināt uzrakstīt pieturas punktus apjukušam lasītājam. Varētu par šo grāmatu varētu arī pateikt īsi - kas par murgu?! Taču man šķiet, ka Viktoram Peļevinam šis īsais izteikums varētu būt pat lielisks kompliments!

Viktors Peļevins ir pazīstams mūsdienu rakstnieks, tiek uzskatīts par krievu modernās literatūras celmlauzi, reti sniedz intervijas, rakstnieku burziņos nepiedalās, apreibinošas vielas nelieto un vispār pastāv pat mīts, ka tāda Peļevina nemaz nav (cik ļoti saskanīgi ar autora pausto viņa darbos!). Viņa lasītāji vai nu slavē un ceļ autoru dieva vietā vai klusē, kritiku izteikt par Peļevinu nav īsti pieņemts, jo beigās kritizētājs riskē sevi parādīt par neaptēstu augstākas matērijas saskatīt nespējīgu ļautiņu.

ceturtdiena, 2018. gada 1. novembris

Anšlavs Eglītis "Homo novus" grāmata un filma

Man šķiet, ka šodien vairs nav neviena puslīdz inteliģenta cilvēka, kurš patērē ziņu medijus un nezinātu, kas ir Anšlava Eglīša "Homo novus". Tā ir? Arī es turpinu misiju "redzēt visas Latvijas simtgades filmas", bet šai izvēlējos pirms skatīšanās arī izlasīt grāmatu. Manās rokās nenonāca jaunais par godu filmai izdotais glancētais "Homo novus" grāmatas eksemplārs. Tamdēļ lasīju 1992.gadā izdevniecībā "Zinātne" sērijā "Romāns - pagātnes liecinieks" iznākušo grāmatu. Ak, un lasīju ar neizmērojamu baudu! Starp citu, vērts piebilst, ka grāmatas beigās ir izskaidroti pieminētie termini, varoņu leksikā izmantotie svešvalodu vārdi un īsi aprakstīti pieminētie reāli dzīvojušie mākslinieki.

Īsumā stāsts ir par Juri Upenāju - lauku puisi, mākslinieku ar Daugavpils skolas diplomu, kurš atbraucis uz Rīgu jaunu dzīvi meklēt. Laimīgas sakritības pēc viņš pa taisno no vilciena nonāk īsteni bohēmiskā mākslinieku burziņā un var veiksmīgi veidot savu karjeru puslīdz kā iecerējis. Tikai līdz ar karjeru un jaunu dzīvi patiesībā veidojas arī pavisam jauns cilvēks jeb homo novus.

trešdiena, 2018. gada 24. oktobris

Inga Gaile "Piena ceļi"

Lai arī nebiju plānojusi, Rīgas grāmatu svētkos tiku pie sava eksemplāra Ingas Gailes jaunajam stāstu krājumam "Piena ceļi". Par stāstu krājumiem man vienmēr rakstīt ir grūtāk nekā par viengabalainiem darbiem. Var katru stāstu aprakstīt un novērtēt atsevišķi, tā riskējot potenciālajam lasītājam atklāt par daudz un sabojāt lasīšanas un jaunatklājuma prieku. Var rakstīt par krājumu kopumā, neiegrimstot detaļās, taču atkal riskējot nepateikt tā īsti neko. Stāstu krājums tapis ilgi, man stāstīja, ka 10 gadus. Dažus stāstus jau biju pat kaut kur pirms tam lasījusi - vai Satori portālā vai kur citus, neatminu. Līdz lasītājam nonākusi pavisam plāna grāmatiņa, kurā ir astoņi stāsti. ļoti sievišķīgi, piepildīti, pārdomām pilni un neizbrīna, ka ilgi tapuši. Vienlaikus šie stāsti ir arī asprātību un humora pilni, tieši kā ar bomi pa pieri un atklājoši.

ceturtdiena, 2018. gada 18. oktobris

Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs "Varēt. Solvita Āboltiņa"

Pirms nesen notikušajām Saeimas vēlēšanām politikas manā sociālo tīklu burbulī un patērētajos masu medijos bija vairāk nekā pietiekami. Draudzenes pamudināta tomēr palūdzu izdevniecībai Latvijas mediji nesen iznākušo vairāku autoru sarakstīto grāmatu "Varēt. Solvita Āboltiņa", taču uzreiz nolēmu, ka par to kaut ko rakstīšu tikai pēc vēlēšanām. Man bija iekšējā sajūta, ka internetam nav vajadzīgi arī mani "pieci centi" par politiku. 

otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Andruss Kivirehks "Oskars un lietas"

Sociālajos tīklos ar lielu sajūsmu jau dalījos ar igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas" fragmentu, kas ievietots portālā "Satori", un nedaudz vēlāk tiku arī pie sava grāmatas eksemplāra izdevniecībā "Liels un mazs". Lasīju salīdzinoši ilgi un pamatīgi, bet tikai tāpēc, ka ik pa laikam kādus fragmentus centos lasīt priekšā dēlam pirms miedziņa. Galu galā sanāca tā, ka viņam izlasīju salīdzinoši nedaudz un lielāko daļu "apēdu" viena pati. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu pārāk aizrāva un smīdināja manis lasītie Oskara un dažādo lietu dialogi, tad pēc lielas smiešanās miegs puikam vairs nenāca nevienā acī. Īpaši dēlu aizrāva skapja stāstījums par asinskāro blūzīti, kā tā kļuvusi ļauna, jo Oskara vecmāmiņa viņu sagriezusi lupatiņās "šņirks, šņirks, šņirks". Kā nesmiesies? 

sestdiena, 2018. gada 29. septembris

Irma Kalniņa "Pie galda"

Meklējot dzimšanas dienas dāvanu mazam erudītam radiniekam, veikala plauktā pamanīju šo grāmatu - etiķetes speciālistes Irmas Kalniņas "Pie galda". Grāmatai nebija plēves iepakojuma tāpēc kritu kārdinājumā to ne tikai pašķirstīt pirms pirkšanas, bet arī izlasīt jau mājās. 

Galvenokārt šis darbs paredzēts galda manieru apgūšanai 7 līdz 13 gadus veciem bērniem, taču arī vecākiem nenāk par skādi izlasīt grāmatiņu pirmo reizi kopā un varbūt pat atsvaidzināt zināšanas šķietami tik pašsaprotamajās - galda kultūras - zināšanās. 

Pieaugušajam grāmata izlasāma pāris elpas vilcienos, jo lielu daļu lapas aizņem ilustrācijas un apraksti ir samērā īsi un vienkārši, taču valoda nav plakana, pārlieku vienkāršota - tai ir skaisti sinonīmi un ikdienā retāk izmantoti vārdi. Reiņa Pētersona radītie zīmējumi, manuprāt, ir interesanti, bērnam saprotami un gana paskaidrojoši. Mazie un lielie lasītāji īsumā uzzina par to kā ēduši vēl pirms galda piederumu izgudrošanas, kā tie radušies un pats galvenais - kā tie izmantojami. Galu galā, ja palicis vēl kas neskaidrs par rīcību pie galda - vienmēr jāvēro namamātes uzvedība vai jālūdz padoms pieaugušajam. 

Kādreiz bērni nemaz neesot sēdējuši pie galda ar visiem, bet gan stāvējuši vecākiem aiz muguras un ēduši, kas atmests. Pēcāk pie galda apsēdināti, bet nedrīkstējuši pat iepīkstēties. Mūsdienās bērni vairs nepaliek mājās ar auklēm, bet gan bieži pievienojas saviem vecākiem gaitās ārpus mājām. Bērni, kuri pieraduši atrasties sabiedrībā, bieži vien ir erudīti un interesanti sarunbiedri. Šādos apstākļos, manuprāt, bērniem ir jāzina, kas un kāda ir galda kultūra.

Manuprāt, ļoti noderīga grāmatiņa sākumskolas vecuma bērniem, lai iemācītos pieklājīgu un patīkamu uzvedību pie galda. Savukārt vecākiem mazāk var noderēt savu zināšanu atsvaidzināšanai, vairāk - kopā būšanai ar bērnu, jauniem ierosinājumiem būt kopā bez ekrāniem.

Papildus bonuss - uzzināju par iepriekš man nepazīstamu izdevniecību "Droši koši".

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Lilija Berzinska "Skelets skapī"

Latviešu autores un ilustratores Lilijas Berzinskas darbi man jau pazīstami, pirms tam lasīju pasaku pieaugušajiem "Pasaules centrs", tagad esmu saņēmusi grāmatu, kas domāta bērnu auditorijai "Skelets skapī". Šī grāmata ir autores rakstīta un ilustrēta, piedaloties Katrīnai Vasiļevskai. Tā ir arī turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai "Lamzaks meklē Lamzaku", kas bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai.

Iepriekšējo darbu neesmu lasījusi, bet jaunā darba anotācija sola ļaut atkal satikties gan ar žiperīgo Sipriki, lādzīgo Lamzaku un ēdelīgo Krakānu, gan ar racionālo domātāju Acaini un vientulības cienītāju jūras ezi Boiku. Jūrmalas ciemā tagad dzīvo arī jauni varoņi - jūras braucējs Vilks un sen zudušajam draugam uzticīgais kurmis Migriki, Puskuitala, kura meklē savu otru pusi, negausīgā Plikadīda un Ūdensmērītājs, kurš nemitīgi tiecas pēc kāda mērķa. Jāsaka uzreiz, ka nevajag bīties, ja pirmā "Lamzaks meklē Lamzaku" nav lasīta, "Skelets skapī" ir sižetiski savstarpēji nesaistītu stāstu kopums, kurus nav pat obligāti lasīt pēc kārtas.

otrdiena, 2018. gada 25. septembris

Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts"

Ar bibliotēkām ir līdzīgi kā ar grāmatu veikaliem atlaižu laikā - ja esi iegājis, ir gandrīz neiespējami iziet ārā bez grāmatas. Šoreiz plauktā uz mani lūkojās pavisam plāna sējumiņa baltā muguriņa - Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts". Grāmata tika nominēta Latvijas literatūras gada balvai 2016 kategorijā "Spilgtākā debija" un tas nozīmē, ka kaut kāda vērtība tajā saskatīta. Tas ir ne tikai stāsts par mīlestību, bet arī par attiecībām, ko šķir kilometri, domu mākoņi un aizspriedumi, par sevis pētniecību, meklēšanu un atrašanu (kaut uz laiku), par pasaules aktualitātēm un pusaudžu dzīvi paaudžu konflikta gaisotnē - galu galā par to, kas tad īsti nosaka saprašanos un spēju saprasties? Šis Sabīnes Košeļevas darbs tiek dēvēts par miniromānu vai mikroromānu, bet es sev jautāju - ar ko tad tas atšķiras no garstāsta?

ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris

Kai Ārelaida "Pilsētu dedzināšana"

Grāmatas dažādu sakritību rezultātā mēdz "atnākt" pie manis pašas, jau kādu laiku man seko mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - autoru darbi. Šoreiz igauņu rakstnieces Kai Ārelaidas darbs "Pilsētu dedzināšana" par Tartu 1950-tajos un 1960-tajos gados. Igaunijā grāmata iznāca 2016.gadā un esot ieguvusi lielu popularitāti, latviešu valodā grāmata bija pirmais tulkotais izdevums un, manuprāt, lieliski iekļaujas laikā, kad Latvijā iznāk latviešu autoru darbi sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Tas ir vēl viens stāsts par laiku kad daudz runāt bija bīstami. Cilvēki ir tik ļoti pazuduši klusumā, ka paši kļuvuši par klusumu.

otrdiena, 2018. gada 18. septembris

Batists Boljē "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā"

Iepriekš jau biju lasījusi labas atsauksmes par franču autora Batista Boljē ātrās palīdzības ārsta ikdienas atspoguļojumu "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā", arī anotācija uz pēdējā vāka solīja vieglu izklaidi apvienojumā ar aizkustinājuma asarām. Grāmata nudien izklaidēja, viegli padevās acīm un pāris dienas bija lielisks sabiedrotais. Nedaudz pasmaidīju, taču tā arī nesagaidīju solītās asaras vai vismaz valgumu acīs. Dzīvei nav ne vainas, tā rit uz priekšu līdz mēs visi pārvēršamies par varavīkšņu ponijiem, kas aizauļo sapņainajās tālēs mūzikas pavadībā.

trešdiena, 2018. gada 12. septembris

Kerija Drūrija "Septītā kamera"

Turpinu lasīt grāmatas no lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija". Šoreiz darbiņš no vecuma grupai 15+ noteiktajām grāmatām - Kerija Drūrija "Septītā kamera". Atgādināšu, ka vecākiem jāizlasa ne tikai sev noteiktās 4 grāmatas, bet arī vēl divas grāmatas no bērnu vecuma grupām noteiktajām. Iepriekš jau biju lasījusi Andras Manfeldes "Kurš no mums lidos", kas ielikta kategorijā 11+ , tiesa lasīšanas brīdī vēl nedomāju par dalību lasīšanas veicināšanas programmā un nezināju, ka šī grāmata būs žūrijas vērtējumam. Nupat esmu izlasījusi un apskatījusi arī grāmatu no kategorijas 9+ Hokons Ēvreoss "Brūne" . It kā savu normu esmu izpildījusi, bet vēlējos ieskatīties arī, ko iesaka lasīt pusaudžiem, tāpēc paņēmu bibliotēkā tobrīd pieejamo "Septītā kamera".

otrdiena, 2018. gada 11. septembris

Marina Stepnova "Bezdievju iela"

Par krievu rakstnieci Marinu Stepnovu un viņas daiļradi biju dzirdējusi tikai labus vārdus. Arī viņas grāmatu latviešu izdevumu vāku noformējums ir bauda acīm. Atlika vien ķerties pie lasīšanas un smadzeņu palutināšanas ar teikumu baudām. "Bezdievju iela" bija no tām grāmatām, kas manā plauktā bija nonākusi nejauši un diezgan ilgu laiku gaidīja uz savu zvaigžņu stundu. Šis ir stāsts par dzīvē brīžiem apjukušu vīrieti Ivanu Ogarjovu. Bet kuram gan no mums nav dzīvē sanācis nonākt tādā pozīcijā, ka vairs nezini, kuru taku izvēlēties? Lai vai kā, bet Ogarjovs iegūst amatu, ir cienīts ārsts, apņem sievu, viņam ir mašīna un vīrietis šķietami izraujas no pilsētas nomales pelēkajām skavām, kā arī disfuncionālajiem vecākiem. Taču viss nav tik vienkārši kā šķiet, Ogarjovam trūkst gandarījuma par paša paveikto vai likteņa šķietami nejauši izlikto. 

trešdiena, 2018. gada 5. septembris

Hokons Ēvreoss "Brūne"

Šogad mani izaicinājums lasīšanas jomā, ko jau esmu blogā pieminējusi. Lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" vecākiem jāizlasa ne tikai četras savā kategorijā noteiktās grāmatas, bet arī divas grāmatas no bērniem ieteiktajām. Bibliotēkā manās rokās nonāca norvēģu rakstnieka Hokona Ēvreosa darbs "Brūne" - maza formāta, ne pārāk bieza grāmatiņa ar bērnišķīgu ilustrāciju uz vāka, paredzēta lasītājiem vecuma grupā 9+. Pusotra stunda lasīšanas un stāsts ir galā.

pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

Staņislava Hobjana - Šerona "Klaida magones"


Aizver grāmatas pēdējo lappusi, uz galda stāv kafijas krūze, no laukiem vedot ieplīsuši tomāti, medus saldas plūmes, vēl atlikusi maza pussaujiņa melleņu, māla krūkā asteres no mammas dārza. Ar "Paulig Cafe Havana" kafiju Tu esi komunisma piesūcinātajā un saules apspīdētajā Kubā, ievelc tumīgi biezos garaiņus nāsīs un nonāc tropiskā naktī, bet visi pārējie uz galda esošie atribūti Tevi atsviež atpakaļ rudenīgajā Rīgā. Šāda kontrastu pilna, liriska kafijas pauze ir par īsu, lai sakopotu savas domas par nupat izlasīto grāmatu, tāpēc vēl vairākas dienas nēsāju vārdus sev līdzi galvā un sirdī. Staņislava Hobjana - Šerona, vilciena riteņiem klaudzot, ir aizvedusi lasītāju uz komunisma meku - Padomju savienību. Kā viņa pati raksta - uz "vētrainās jaunības atmiņām", bet šis otrais virsraksts absolūti disonē ar grāmatas "Klaida magones" garu. Jā, autores agrīnā jaunība noteikti nav plūdusi kā laiviņa miera vējos, bet "vētrains" jaunības izpratnē parasti asociējas ar ballītēm, izklaidēm un priecāšanos. Par prieku un priecāšanos jaunajai Staņislavai nācās sīvi pacīnīties ar padomju varu.

otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"

Jaunākais ieguvums manam grāmatu plauktam "Jātiek vaļā no Edija” ir jaunā franču rakstnieka Eduāra Luī (Édouard Louis, 1992) pirmais romāns. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts (lai arī angļu apraksta versijas apgalvo, ka pilnībā autobiogrāfisks)par zēna bērnību un skolas gadiem strādnieku ciemā Francijas ziemeļos. Šeit katra zēna un meitenes dzīvesgājums ir jau iepriekš noteikts un paredzams. Taču Edijs — grāmatas varonis — nejūtas iederīgs iepriekš noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš izmisīgi cenšas atbilst apkārtējo gaidām. Par visām varītēm viņš vēlas izrauties no homofobijas, alkohola, nabadzības un netīrības ķetnām.

ceturtdiena, 2018. gada 16. augusts

Paulu Koelju "Sānsolis"

Kādreiz Paulu Koelju darbi man ļoti patika, tajos spēju saskatīt filozofijas dzirksti, kas nenoslīka izklaidējošā saturā un otrādi - izklaide nebija pazudusi aiz pamācošas filozofijas aizkara. Pēdējo reizi kaut ko no Koelju lasīju pirms gadiem 10 un laikam nelasīšu vēl 10. Jau sen draudzene man bija iedevusi izlasīt Paulu Koelju darbu "Sānsolis". Tik sen, ka pati jau aizmirsusi, ka viņai tāda grāmata piederēja (čau, Pūce!). Ceļā uz mūzikas festivālu negribēju savu galvu piesārņot ar kaut ko ļoti nopietnu un somu apgrūtināt ar kaut ko ļoti smagu - sacīts, darīts, no plaukta paķēru pirmo nelielo grāmatiņu un tas bija Koelju.

pirmdiena, 2018. gada 6. augusts

Daniels Penaks "Kā romāns"

Jau kādu laiku sekoju līdzi lasīšanas veicināšanas akcijai "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", šogad nolēmu iesaistīties arī pati, jo ietilpstu kādā no kategorijām - pagaidām vecāku grupā. Izvēli iesaistīties noteikti atviegloja arī tas, ka vienu no 4 savas grupas grāmatām (Inguna Ula Cepīte "Ulsiks") jau esmu izlasījusi, esmu apskatījusi arī vienu grāmatu kategorijā 11+ (Andra Manfelde "Kurš no mums lidos?"). Devos uz sev tuvāko bibliotēku, dikti iepriecināju bibliotekāri ar savu pausto vēlmi iesaistīties akcijā un saņēmu pirmo no grāmatām Daniels Penaks "Kā romāns". Lai cik grūti sākumā bija ielauzties šajā nebūt ne biezajā grāmatā, apmēram otrajā pusē filozofiskā doma mani aizrāva un spēju beidzot saskatīt labumu arī sev.

piektdiena, 2018. gada 3. augusts

Marija Platace Futchs Fine "Platās acis"

Marija Platace Futchs Fine ir kundze, kura 70 gadus pēc aizbraukšanas no Latvijas atklāj sev dzimteni no jauna.  Grāmata sākotnēji iznāca 2016. gadā ASV angļu valodā, bet latviešu valodā to tulkoja Zigurds Skābardis un apgādā "Mansards" tā izdota šogad.

Nacistu karavīri 1944.gada martā gadu veco mazuli Mariju kā noziedznieci kopā ar māti Solomeju apcietina un kā politiskās ieslodzītās nogādā vispirms Rēzeknes cietumā, pēc tam Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bērns no mātes tiek šķirts un kļūst par dzīvu vecāku bāreni. Pats bērns nebija noziedzies neko, arī māte ne - viņas abas maksāja par tēva grēkiem. Marijas tēvs Broņislavs bija līdzdalīgs partizānu darbībā Latgalē, bet pārliecināts, ka vācieši bērnus un sievietes neaiztiek paspēja no apcietināšanas aizmukt purvā. Jaunā sieviete un zīdainis tika aizsūtīti uz cietumu Broņislava vietā, kā ķīla, kā atriebība, kā miesas blāķi, ķeksis apcietināmo sarakstā, nevis kā dzīvi cilvēki.

trešdiena, 2018. gada 1. augusts

Inguna Ula Cepīte "Ulsiks"

Uz vāka redzamais jautrais un delverīgais meitēns, kā arī šķietami nenopietnais nosaukums vedina domāt, ka lasītājs iegūs tādu paviegla rakstura lasāmvielu par vasarīgām blēņām un liderībām. Patiesībā autore pavēra man logu uz pasauli, ar kuru esmu maz pazīstama, uz noteiktu aprindu inteliģences dzīvi caur maza bērna skatījumu. Tieši maza bērna redzētais nereti ir vispatiesākais un vismazāk ideoloģijas sakropļotais vai iegrožotais un tā tas ir arī šoreiz. "Ulsiks" ir mazas meitenes skatījums uz dzīvi 20.gadsimta 60. - 70.gados, paralēli norisot gan vecāku, kordiriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša, darba, radošajai un ikdienas dzīvei, gan dažādiem vietēji un starptautiski svarīgiem kultūras notikumiem.

svētdiena, 2018. gada 29. jūlijs

Andra Manfelde "Zemnīcas bērni"

Izlasījusi Andras Manfeldes jaunāko grāmatu "Mājās pārnāca basa", savā plauktā atradu arī vienu no iepriekšējām grāmatām "Zemnīcas bērni". Šīs abas grāmatas ir savā starpā saistītas, jo "Zemnīcas bērnu" veidošanas laikā autore ieguvusi tik daudz stāstu no izsūtītajiem, ka nav spējusi tos paturēt pie sevis. Kā par brīnumu "Zemnīcas bērni" manā plauktā bija sen, bet nespēju atcerēties, ka tos būtu lasījusi. Grāmatas vēstījums savīts no diviem elementiem - zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda foto attēliem. Grāmata ir pašas autores izdevums un noformējums. Uz vāka fotogrāfijas redzami autores vecvecāki jaunībā – Anna un Kristaps ar saviem trim bērniem zemnīcas priekšā Omskā. Nozīmīga grāmatas daļa ir Kristapa Manfelda izsūtījumā paša uzņemtie fotoattēli. Starp citu, fotoaparāts bijis viens no svarīgiem izdzīvošanas instrumentiem skarbajā klimatā.

Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

Kaut ko no latviešu autora Viļa Lācīša (īstajā vārdā - Aleksandrs Ruģēns) jau biju lasījusi, ar rakstīšanas stilu aptuveni esmu pazīstama, tāpēc bez lielām bažām un gaidām par augsti intelektuālu saturu ķēros klāt grāmatai "Asterdamas princips", pat anotāciju īsti nelasījusi. Par Amsterdamu šajā grāmatā nekā neatradīsiet un stāsta varoņi uz turieni pat nedodas. Galvenā darbības vide ir dažādas vietas Latvijā un Skotijā. Vareni labi strādājoši noziedznieki atlido ar helikopteru, nosēžas uz preses nama jumta, kaut ko pamestajā ēkā nozog un aizlido prom. Šo lietu atrast nav viegli, bet, piesaistot īstos cilvēkus īstajā laikā un vietā, tas izdodas. Līdz ar nozagtās mantas meklēšanas niansēm un izmantotajām darbībām lasītājs pamazām uzzina, kas tad ir šī meklētā lieta. Tā uzzinām arī dažādas sazvērestības teorijas par tehnoloģijām, politiku un pat Padomju savienības ģenerālsekretāriem.

otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Lēlo Tungala "Biedrs bērns"

Vienlaikus ar Latviju savu simtgadi svin arī pārējās Baltijas valstis, Lietuva un Igaunija, un nupat izlasīto igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas grāmatu "Biedrs Bērns" es varētu nosaukt par vēl vienu simtgades pasākumu vispozitīvākajā šī vārdu salikuma nozīmē. Lai arī grāmata rakstīta astoņus gadus un igauņu valodā izdota jau 2008.gadā, šogad kā viens no Igaunijas simtgades pasākumiem kaimiņvalstī iznākusi filma pēc šīs grāmatas motīviem. Ak, cik ļoti ceru to kādreiz skatīt arī Latvijas kinoteātrī, jo grāmata man ļoti, ļoti patika! Romāna pilnais nosaukums ir “Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts”, kas vienlaikus ir gan ļoti aprakstošs, gan nedaudz melojošs.

piektdiena, 2018. gada 20. jūlijs

Bērna grāmatu plaukta papildinājums


Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, jo man patīk, ka visas viena veida lietas tiek glabātas vienkopus. Iegādājos vienkāršu atvērtā tipa grāmatu plauktu dēla grāmatām ar domu, ka tur vēl vietas būs atliku likām. Ak, es naivā dvēsele! Vajadzēja ņemt lielāku plauktu! Dēla grāmatu plauktu aptuveni pusi uz pusi veido vēl mazulīšu grāmatiņas ar lieliem attēliem un pirkstiņu nodarbināšanas elementiem un nopietnākas grāmatas, kuras jālasa priekšā. Pamazām virzāmies arī uz to, ka dēlam ir pacietība klausīties manu lasīto un rūpīgāk apskatīt sarežģītākas zīmējumu kombinācijas, ne tikai  ātri izpētīt bildes un steigties uz nākamo lapu. Pēdējās grāmatas jaunpienācējas arī ir jau no nopietnākā gala. Varbūt gan iztiksim ar to pašu jauniegādāto plauktu, ja drīzumā noglabāsim nākotnes bērniem bēbīšu grāmatiņas. Tad nu par jaunpienācējiem dēla grāmatu kolekcijā.

ceturtdiena, 2018. gada 19. jūlijs

Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Divi stāsti par Barsu". Mani intriģēja dzejiskā anotācija par pseidointelektuāļiem un emigrantiem , apjukušiem cilvēkiem, tāpēc nolēmu ļauties stāstam, kas kā žanrs man parasti atstāj nepabeigtības sajūtu un vēmi pēc "VĒL". Tā varēja būt grāmata par futbola klubu, varēja arī būt par ģeogrāfisku punktu Barsu kā mēdz dēvēt Barselonu, vai Barsa ir arī ciemats Sīrijā Idlibas provincē un arī par to varēja būt šī grāmata. Bet patiesībā Barsa ir kaut kas, kas lasītājam pašam jāatklāj caur šo darbu.

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Andris Akmentiņš "Skolotāji"

Ir beidzies viens apjomīgs posms manā lasīšanas dzīvē, proti, noslēdzies izdevniecības "Dienas Grāmata" 13 romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pēdējā šī latviešu autoru kopuma grāmata ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas sniedz ieskatu 50. un 60. gados jeb tā sauktajā Hruščova laikmetā, atkusnī. Lasītājs tiek ielikts just un dzīvot līdzi varoņiem laikā, kad tiek nosodītas Staļiniskās represijas, totalitārais režīms, pirms tam izsūtītie cilvēki tiek atbrīvoti no izsūtījuma vietām un GULAGa nometnēm (tiesa gan ne bez nosacījumiem), vienlaikus komunistiskā partija ir visa māte un lojalitāti tai, kā arī dažādu plānu izpildi neviens nav atcēlis. 

Līdz šim Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) rakstīja dzeju un līdzīgi kā Inga Gaile ar savu šīs sērijas romānu "Stikli" arī Akmentiņš ar "Skolotājiem" debitē prozas žanrā. Tas uzliek savu vērtētāja zīmogu - debiju vienmēr vērtē mazliet atšķirīgāk, kas gan nav ne labi, ne slikti.

svētdiena, 2018. gada 1. jūlijs

Kristians Bang Foss "Nāve brauc ar audi"

Devos uz Apgāds Mansards telpām Rīgas Klusajā centrā pēc vienas grāmatas, bet iznācu ar 8 grāmatām divos maisos. Viena no lielā guvuma grāmatām bija dāņu rakstnieka Kristiana Bang Fosa darbs ar intriģējošo nosaukumu "Nāve brauc ar audi". Lai arī nosaukums varētu rosināt domāt, ka sižeta galvenā līnija būs saistīta ar kādu aizdomīgu slepkavību un tās atklāšanu, tā nebūt nav. Tā ir melna pasmiešanās par slimībām, nāvi, normālību un cilvēkiem vispār. Šīs grāmatas galvenā doma, manuprāt, ir par to, ka mēs neviens nespējam iedomāties, cik patiešām grūti ir citam cilvēkam. Ir pilnīgi neiespējami sajust to pašu, ko jūt otrs, jo īpaši, ja šis otrs ar savu diagnožu bagāžu ir kā staigājoša medicīnas enciklopēdija vai medicīnas muzejs. Var tikai nojaust, just līdzi un pieņemt.

Yuval Zommer "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata"

Britu izcelsmes ilustratora Yuval Zommer grāmatas iekāroju sava bērna grāmatu plauktam jau no pirmās reizes, kad tās ieraudzīju. Viss sākās ar "Lielā sīkbūtņu grāmata", kas ir slavas dziesma kukaiņiem, tārpiņiem, simtkājiem un visām citām sīkajām radībām, jo nekas nevar būt tik sīks, ka ir nenozīmīgs. Pat vismazākajai šīs zemeslodes daļiņai, vismazākajam puteklītim ir sava loma ekosistēmā. Samērā drīz pēc sīko būtņu atklāšanas, pie lasītājiem nonākusi arī "Lielā ūdeņu grāmata", kur stāstīts ne tikai par maziem ūdens iemītniekiem, bet arī par ļoti lieliem, piemēram, vaļiem. Interesanti, ka grāmata par ūdens būtnēm angļu valodā iznāca pavisam nesen, 10.maijā, un latviešu valodas izdevums Lauras Romanovskas tulkojumā apgādā "Mansards" iznāca vienlaikus ar oriģinālvalodas versiju. Kad ieraudzīju pirmo signāleksemplāru fotogrāfijas, manī sarosījās krājēja gēns, vācēja balss un acīm saskatāmas dailes gars. Arī grāmata par ūdenī mītošajām radībām ir filigrāni izstrādāta un ar humoristisku dzirksti tekstuālajā saturā.

piektdiena, 2018. gada 22. jūnijs

Ērvins Velšs "Asmens mākslinieks"

Nupat izlasīju skotu rakstnieka Ērvina Velša romānu "Porno" un uzreiz arī ķēros klāt jaunākajai autora grāmatai "The Blade Artist" jeb "Asmens mākslinieks". Autors turpina pavērt lasītājam noziedzīgās pasaules aizkaru šoreiz īpašu uzmanību pievēršot vardarbīgajam Frenkam Begbijam. L;ielāko mūža daļu aizvadījis vardarbīgos kautiņos, naida uzplaiksnījumos, tam sekojošos cietumsoda izciešanas posmos un bezjēdzīgā destruktīvismā, Frenks Begbijs beidzot ir nomierinājies. Viņš ir iemācījies kontrolēt savas dusmas un saņemt savas emocijas ciešā tvērienā, viņš dzīvo ar sievu un divām lolotām meitiņām okeāna otrā pusē - Kalifornijā. Vispār tur viņu sauc par Džeimsu Frensisu un Velša darbu lasītājam labi zināmais ļaundaris ir kļuvis par pieprasītu mākslinieku. Māksla starp citu arī ir daļa no dusmu kontroles terapijas.

pirmdiena, 2018. gada 18. jūnijs

Andra Manfelde "Mājās pārnāca basa"

Pēc ļoti jūsmīgas Marii atsauksmes izlasīšanas, steidzu meklēt rokās arī savu eksemplāru Andras Manfeldes grāmatai "Mājās pārnāca basa". To sāku lasīt vēl pirms oficiālās atklāšanas, kas Rīgā bija nolikta un notika 14.jūnijā. Nu nevar taču izvēlēties vēl piemērotāku datumu par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, lai atklātu grāmatu ar deportēto stāstiem. Lai kā cerēju doties arī uz šo pasākumu, šoreiz izvēlējos ģimenes prioritāti un apmierinājos ar grāmatas lasīšanu vien. Ar Andras Manfeldes daiļradi man ir kā pa kalniem, te ļoti patīk, te nespēju sajust saikni. Tomēr katru reizi es dodu viņas darbiem jaunu iespēju ieurbties manā dvēselē un atdodu tiem savu laiku, jo rezultātā manā attieksmē tāpat viss ir līdzsvarā.

Kā ledusaukstu ūdeni dzer maziem malciņiem, lai neapsvilinātu rīkli, tā šo grāmatu lasa maziem fragmentiem, lai nesadedzina dvēseli.

svētdiena, 2018. gada 17. jūnijs

Ērvins Velšs "Porno"

Ja gribat krānus, narkotikas un lamuvārdus katrā grāmatas lappusē, laipni lūgti lasīt Ērvina Velša "Porno". Bet patiesībā stāsts jau nemaz nav par seksu, bet gan par to, vai un kā cilvēki spēj dzīvot tālāk, pārkāpt savai pagātnei un mainīties. "Porno" ir arī stāsts par robežām, pārpratumiem, meliem, definīcijām, dzīves pozīcijām, patērēšanu un pārtērēšanu. Tas ir skatiens iekšā pašam sevī, jo Velša pasaule ir nekaunīga, pretīga, netīra un rupja.

"Cigaretes, alkohols, heroīns, kokaīns, amfetamīns, trūkums un smadzeņu pišana medijos: kapitālisma ieroči cilvēka iznīcināšanai ir smalkāki un efektīvāki nekā nacisma..." (345.lpp)

svētdiena, 2018. gada 3. jūnijs

Mārja Kangro "Stikla bērns"

Šī nu reiz bija grāmata, kuras lasīšanu ilgi apsvēru. Bērni un jo īpaši neveseli bērni ir ļoti jūtīgs temats, baidījos noraudāt visu grāmatas lasīšanas laiku. Galu galā līdz oficiālajam grāmatas atklāšanas pasākumam biju lēmumu pieņēmusi un devos uz sanākšanu, kur arī iegādājos grāmatu. Par to ne mirkli nenožēloju, bet arī emocijas, no kurām bijos, manī neradās.  Mārja Kangro (1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas, bet vispirms viņa noteikti ir stipra sieviete. Dokumentālais romāns “Stikla bērns” ir dienasgrāmatai līdzīgā formā izklāstīts stāts par autores personīgo traģēdiju. Ilgi gaidījusi bērniņu savā dzīvē, viņa beidzot ir stāvoklī, taču uzzina par to, ka bērnam ir nedziedināma slimība un pat piedzimis bērniņš visticamāk ilgi nedzīvotu.

Andris Kolbergs "Mendela Davidsona briljanti"

Detektīvžanra un kriminālžanra grāmatas manā grāmatu plauktā nav patstāvīgi iemītnieki un pat ne biežs viesis. Saņemot izdevniecības "Dienas grāmata" piedāvājumu, nespēju pretoties vilinājumam izlasīt uzreiz trīs sev neierasta žanra grāmatu tiesu vienos vākos. Latviešu autors Andris Kolbergs labi zināms tiem, kuri iecienījuši lasīt par visādie žmurikiem un noziegumiem, bet man viņš ir jaunatklājums. Grāmata "Mendela Davidsona briljanti" ir triloģija vienos vākos - kopā salikti trīs romāni, kas iepriekšējos gados iznākuši katrs atsevišķi. Darbu "Pulkstenis ar atpakaļgaitu", "Klaunu maršs šausmu tirgū" un "Sieviete melnā" vienojošais elements ir triloģijas kopīgajā nosaukumā pieminētie Mendela Davidsona briljanti, arī daži varoņi ceļo līdzi no pirmās līdz pēdējai grāmatai.

otrdiena, 2018. gada 22. maijs

Mets Heigs "Iemesli dzīvot tālāk"

Apgāda Zvaigzne ABC mājas lapā manu skatu piesaistīja lakonisks grāmatas vāciņš. Balts fons, cilvēciņš bez sejas vaibstiem stāv kraujas malā, autors Mets Heigs, nosaukums "Iemesli dzīvot tālāk". Kurš gan no mums nav stāvējis iedomātas vai pat īstas kraujas malā un domājis, kā lai tālāk dzīvo? Patiesībā vēl svarīgāks šajā situācijā cilvēkam ir jautājums "kāpēc?". Pārsteigums mani sagaidīja, kad savās rokās saņēmu mazu, palielākas kabatas formāta grāmatiņu, kaut kā zemapziņā bija šķitis, ka pašpalīdzības grāmatas cenšas izmēra ziņā no citām neatšķirties, lai arī plauktā tās iekļautos kopējā ainā.

Tev ir meningīts? Saņemies un tiec tam pāri!

trešdiena, 2018. gada 9. maijs

Džesika Nolla "Laimīgā meitene"

Pēdējos mēnešos miegs mani mēdza noķert jau ļoti agri, ja salīdzina ar kādu laiku senākā pagātnē, kad varēju lasīt pat pusi nakts. Vakaros pat gadās brīži, kad divas dārgās lasīšanai veltāmās stundas miegs pārtrauc pusceļā. Vai zināt to ieradumu filmas laikā "tikai nedaudz pievēršu acis" un jau pēc īsa mirkļa tu esi ne tikai pievēris acis, bet arī smadzenes? Līdzīgi pēdējā laikā man gadās ar lasīšanu - tikai nedaudz pievēršu acis un tad strauji pamostos no mazā krācieniņa, galva atmesta, mute sausa, atvērtā grāmata aizvien klēpī. Taču šoreiz stāsts ir par grāmatu, kura mani nelaida vaļā kamēr nebiju izlasījusi visu. 73 reizes mainot pozīcijas uz neērtā dīvāna, dīdoties un grozoties, divos vakaros/agrās nakts stundās esmu izlasījusi Džesikas Nollas "Laimīgā meitene". Šis Zvaigzne ABC izdotais romāns varētu šķist kārtējā paviegla rakstura sieviešu auditorijai paredzētais romāniņš, taču šķietums ir mānīgs.

trešdiena, 2018. gada 2. maijs

Zenta Ērgle "Pāri gadiem bērnības zemē"

Populārā bērnu grāmatu autore Zenta Ērgle (1920 - 1998) palīdzējusi izaugt ar garīgi krāsainiem, humora un arī ikdienas vides attēlojuma pilniem stāstiem ne vienai vien latviešu lasītāju paaudzei. Šķietami ikkatram zināmās grāmatas "Starp mums, meitenēm, runājot" un "Mūsu sētas bērni" bija arī mūsu ģimenes grāmatu plauktā. Taču šis teksts nebūs par klasiskajām grāmatu plaukta vērtībām. Zināmā mērā tas ir par laiku pirms tām, bet vienlaikus arī par laiku pēc. Grāmata "Pāri gadiem bērnības zemē" izdota 2010.gadā jeb 12 gadus pēc autores nāves, lai arī grāmata rakstīta jau 1987. - 1997.gadā. Nenosauktu iemeslu dēļ Zentas Ērgles bērnības atmiņu tēlojumi toreiz netika izdoti. Tās ir īsas, bet kolorītas etīdes par Rīgu, cilvēkiem, bērniem un sabiedrību, ģimeni, saitēm ar senčiem. 

piektdiena, 2018. gada 27. aprīlis

Guntis Berelis "Es nekad nerunāju muļķības"

Paskatieties, kas par elegantu un absurdu vāku! Kam? Gunta Bereļa stāstu krājumam "Es nekad nerunāju muļķības". Muļķības? Nē, nekādu muļķību uz tā vāka nav! Krupis Napoleons ir ļoti nopietni un bez muļķībām. Arī stāstos nekādu muļķību nav, drīzāk gan brīnišķīgi apburošs absurds. Krājumā "Es nekad nerunāju muļķības" apkopoti desmit stāsti, katrā no tiem vairāki kolorīti varoņi. No anotācijas saņemu solījumu tikt izvadīta cauri visiem elles lokiem ar visām šausmām un priekiem. Autors vēlējies iekustināt smadzenes tiem, kam tās vēl ir un prot ar tām rīkoties. Pat anotācija ir provokatīva, vai ne?

pirmdiena, 2018. gada 23. aprīlis

Sergejs Brauns "Viņpus pagātnes"

Īsā laika posmā esmu izlasījusi divas līdzīga žanra grāmatas. Pirmā bija Viktora Šklovska "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917 - 1922" par pirmo pasaules karu un dzīvi Krievijā tajā laikā. Savukārt otrā grāmata, Sergeja Brauna "Viņpus pagātnes", aptver nākamo lielo pasaules vēstures posmu - otro pasaules karu un laiku pēc tā, pamatā gan Krievijas plašumos un iekarotajās zemēs. Arī filozofijas doktora un biotehnoloģiju profesora Sergeja Brauna darbs ir zināma sentimenta caurvīts, taču bezgala tiešs, atklāts un caurspīdīgs, nesaudzējot un aprakstot pat intīmākās norises. Negribu būt pesimistiski noskaņota par grāmatas lasošo sabiedrību Latvijā, bet domāju, ka šis darbs izteikti ir no tiem, kurus plašas masas nelasīs un arī nespēs izprast vai just līdzi. Tas noteikti ir šī darba pluss, bet var kalpot arī par mīnusu no komerciālā viedokļa.

piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"



Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai grāmatai manu uzmanību piesaistīja vāka noformējums, tam izmantots mākslinieces Ilzes Bindemanes darbs "Domas iziet vējā". Vai nav feina saskaņa grāmatu ilustrējošā materiāla nosaukumā un pašā grāmatas saturā? Nudien bijusī politiķe, tagad viesnīcas vadītāja Linda Mūrniece ar šo darbu palaiž vējā vai vienkārši gaisā savas domas un piedzīvoto.

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

Emmi Iteranta "Ūdens atmiņa"

Dīvainā kārtā manai uzmanībai nemanīta garām bija paslīdējusi somu rakstnieces Emmi Iterantas grāmata "Ūdens atmiņa". Pirmpublicējums šim darbam bija 2012.gadā, savukārt Latvijā Jāņa Rozes apgāds šo darbu izdevis 2016.gadā. Diezgan daudz blogeru jau paspējuši to izlasīt pirms līdz tam esmu nonākusi arī es. Lasītājs tiek aizvests uz tālu nākotni, kurā laiku vairs neskaita un nedēvē kā mūsdienās, tāpēc nav īsti nosakāms, cik tāla ir iedomātā pasaule un aprakstītā Skandināvijas Savienība.

ceturtdiena, 2018. gada 5. aprīlis

Andra Konste, Andris Sproģis "Aleksandra Čaka logi"

Svešā grāmatu plauktā ciemos man pati "virsū uzskrēja" divu autoru izveidotā grāmata par urbāno latviešu dzejnieku Aleksandru Čaku (1901 - 1950). Andras Konstes un Andra Sproģa darbā "Aleksandra Čaka logi" ir grāmata, kas izveidojusies no laikraksta Latvijas Vēstnesis un Aleksandra Čaka memoriālā muzejdzīvokļa veidotājas veiksmīgās sadarbības, veidojot par Čaku laikraksta kioska logā informatīvās instalācijas. Publikāciju sērija "Uzrunā Aleksandra Čaka logi", aizvien pieejama laikraksta Latvijas Vēstnesis arhīvā. 2000.gadā durvis apmeklētājiem vēra arī muzejs literāta pēdējā mājvietā Rīgā, Lāčplēša ielā.

svētdiena, 2018. gada 1. aprīlis

Vizmas Belševicas Arhīva burtnīcas


Vizma Belševica (1931 - 2005) man pazīstama no skolas laika, kad obligātajā literatūrā bija jālasa "Bille". Mums gan lika lasīt tikai pirmo daļu, bet mamma bija nopirkusi visas trīs un es tās izlasīju ar aizrautību vienā elpas vilcienā. Arī vēlākajos gados ik pa laikam esmu triloģiju pārlasījusi. Tuvojoties filmas "Bille" pirmizrādei, nolēmu paplašināt savu redzējumu par Belševicas daiļradi. Pirmā Vizmas Belševicas arhīva burtnīca "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" izdota 2016.gadā, tūdaļ nonāca manā krājumā, taču lasīšanu vēl gaidīja. Šogad grāmatu izstādē pamanīju, ka bez lielas publicitātes izdota arī otrā arhīva burtnīca "Bille, Anss un citi" un arī to tūdaļ iegādājos. Par abām grāmatām atsauksmi nolēmu rakstīt kopā, jo tajās ir gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes, atraut tās vienu no otras atsauksmē šķita pretdabiski.

otrdiena, 2018. gada 27. marts

Aktuālā literatūra 1,5 gadu vecam bērnam

Iedvesmojos no tā, ka šobrīd Itālijā notiek 55. Boloņas bērnu grāmatu tirgus un nolēmu padalīties ar manam bērnam aktuālo literatūru. Starp citu, Latvijas izdevniecība "Liels un mazs" Boloņā nominēta Gada labākā bērnu grāmatu izdevēja balvai. Uz šo balvu pretendē arī Beļģijas, Krievijas, Polijas un Vācijas izdevniecības un par uzvarētāju lems paši izstādes dalībnieki kopā ar vispasaules izdevēju asociāciju un nozīmīgu nozares institūciju pārstāvjiem.

Bet, pievēršoties pusotru gadu veca bērna aktuālajai lasāmvielai, jāsaka, ka tā drīzāk ir taustām- un bīdāmviela, nekā lasāmviela. Valteram aizvien nav pacietības un intereses klausīties manis priekšā lasīto. Jā, esmu mēģinājusi pasaku un stāstu grāmatas ar bildītēm, atveramiem lodziņiem, pieaugušo literatūru, žurnālus IR un Klubs. Neinteresē. Punkc.

pirmdiena, 2018. gada 26. marts

Viktors Šklovskis "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917–1922"

Sev netipiski ilgi lasīju krievu rakstnieka, literatūras un kino teorētiķa un kritiķa Viktora Šklovska (1893 - 1984) darbu "Sentimentālais ceļojums. Atmiņas 1917–1922". Sen nebiju lasījusi neko tik tieši līdzīgu vēstures mācību grāmatai, jo pēdējā laikā biju aizrāvusies ar vēsturisko prozu. Līdz ar to esmu arī atradinājusies lasīt literatūru, kur gada datums ir datuma galā un personas uzskaitītas vienā garā, šķietami bezgalīgā, rindā. Apgāda Jānis Roze izdevumā ir latviešu vēsturnieka Jura Ciganova ievads, kas ieskicē laikmetu un Šklovska biogrāfiju, tādējādi jau ievadot lasītāju kopējā darba noskaņā.

Izstāde 100 priekšmeti no Somijas

Simtgadi svin ne tikai Latvija un citas Baltijas valstis, bet arī Somija. Tieši tamdēļ līdz Latvijai nonākusi Somijas simtgades ceļojošā izstāde "100 priekšmeti no Somijas". To vēl līdz 8.aprīlim var paspēt apskatīt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20). Ekspozīcija izkārtota muzeja pirmajā stāvā, apmeklētājs saņem laminētu brošūru spirāles iesējumā, kur var izlasīt pāris rindiņu aprakstu par katru no 100 dizaina priekšmetiem un var mesties iekšā apskatīt 100 priekšmetus - pa vienam no katra Somijas neatkarības gada.

otrdiena, 2018. gada 6. marts

Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu"

Aizej uz youtube.com, ieslēdz Ninas Simones ierakstus, sākot ar dziesmu "Mr.Bojangles", un iepeldi noskaņā. Aizraujies Olivjē Burdo grāmatā ar pavasarīgi saulaini krāsaino vāku "Gaidot Bodžanglu". Šī darba nosaukums ir saspēle starp jau pieminēto skaņdarbu (bet tieši 1958.gadā rakstītās dziesmas versiju Simones izpildījumā) un īru rakstnieka Semjuela Beketa absurda lugu "Gaidot Godo". Ninas Simones izpildījumā skaņdarbam ir būtiska loma stāstā. Tas ir vienlaicīgi skumjš un arī izklaidējošs, gluži kā viena no stāsta varonēm.

pirmdiena, 2018. gada 5. marts

Frēdriks Bakmans "Te bija Brita Marija"

Cik gan svarīgi, ka kāds zina, kur tu esi! Vēl svarīgāk ir pašam zināt, kur atrodies! Jā, jā, nevis zināt KAS tu esi, bet gan KUR! Ar grāmatu "Te bija Brita Marija" noslēdzu pagaidām latviešu valodā iztulkoto Frēdrika Bakmana darbu lasīšanu. Autoru iepazinu caur grāmatu "Vīrs vārdā Ūve", turpināju ar "Omce sūta sveicienus un atvainojas" un galu galā esmu izlasījusi arī Britas Marijas lielo lēcienu. Ar Britu Mariju lasītājs var iepazīties jau grāmatā par trako Pepijas Garzeķes pēcteci literatūrā - Omci. Abas grāmatas viena otru papildina, taču nav obligāti lasāmas viena pēc otras.
Rūgumķērne, brīžiem kaitinošā Brita Marija ir stingra noteikumu ievērotāja un sarakstu veidotāja, bet sarakstus rakstīt un krustvārdu mīklas risināt ar pildspalvu ir liela iedrošināšanās. Labāk palikt pie zīmuļa. Ilgus gadus Brita Marija ir dzīvojusi citiem, bet vienā dienā saņemas vairs nepaciest vīra neuzticību un cilvēks, kurš nemēdz lēkt, LEC!

trešdiena, 2018. gada 28. februāris

Frēdriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"


No zviedru rakstnieka un blogera Frēdrika Bakmana jau biju lasījusi stāstu par īgno opi Ūvi ("Vīrs vārdā Ūve") un apmēram nojautu, ko saņemšu grāmatā "Omce sūta sveicienus un atvainojas". Es patiesi saņēmu dzirkstošu un krāsainu valodu (šeit noteikti liels nopelns arī tulkotājam), humora šļakatas un izteiksmīgus tēlus, bet es nebiju gaidījusi tik daudz pārdomu. Sagaidot tīru humoru, lasītājs tiek ieslānīts ar smeldzi, vientulību un cīņu ar samierināšanos visās tās aspektos. Sagaidīju labdabīgu pasmiešanos par cilvēku dīvainībām, putniņiem galvā, bet iegūsti dvēseles akačus. Pēcsajūta neļāva man aizvērt pēdējo vāku un uzreiz ķerties pie atsauksmes rakstīšanas, man bija nepieciešams laiks, lai apdomātos. Nu, es ceru, ka neiekritu par dziļu.

svētdiena, 2018. gada 25. februāris

Filma "Kriminālās ekselences fonds"



Nemēģināšu atstāstīt to, kas rakstīts jau daudzās citās atsauksmēs/recenzijās par šo kriminālkomēdiju. Lamuvārdi, vintāžs un spriedze. Imants Veide raksta scenāriju TV seriālam par krāpniekiem, bet viņa draugs aktieris Harijs Kuharjonoks viņam palīdz aprakstīto iedzīvināt vēl pirms tas nonāk TV ekrānā. Stāsta darbība noris nenoteiktā, gluži vai mistiskā laikā - kaut kur starp 70tajiem, 80tajiem un 90tajiem. Šis līdz galam nenoteiktais sižeta izpausmes laiks, manuprāt, padara šo filmu pārlaicīgu - tā nezaudē savu aktualitāti.

"Kriminālās ekselences fonds" ir humora pilna filma, kas sniedz visu no tās gaidīto. Jau sen esi "piesekojis" filmas facebook kontam, noskaties filmu un beidzot pa īstam saproti gan humoru gifos, gan asprātību komentāros. Līdz filmai viss interneta saturs izsauc vien tādu vāju smīniņu. Filmu skatoties, smejies par kontrastiem, par apģērbu, izturēšanos, lamuvārdiem un dažādiem sīkumiem. Bet ko vērts ir skats no televīzijas ēkas uz Maskačku?! Tas jāredz! To kurš katrs vis katru dienu nevar ieraudzīt! Un personāži, personāži ir izcili! Cilvēki, kas nav profesionāli aktieri, spēj parādīt klasi! Varbūt nākamajai "Svešās sejas" sezonai jāņem cilvēki "no tautas"? Un Rupenheitu par režisoru.

Biju patīkami pārsteigta par to, cik pilna bija kinozāle pat 3 nedēļas pēc pirmizrādes, varēju izvēlēties vienu no 3 brīvajām normālām vietām ne pirmajās rindās. Manuprāt, ļoti apsveicami sasniegumi pašmāju ražojumam. Īpaši jauka nodarbošanās Latvijā, jo īpaši Rīgā, filmētajos darbos meklēt pazīstamas lokācijas. Nu aizejiet, novērtējiet paši humoru, lokācijas, tērpus, skaņu celiņu, cilvēkus un visu, visu, visu!

Viss, mani 50 centi pasaules tīmeklī par šo filmu iemesti blogā. Nevarēju noklusēt savu sajūsmu.


P.S. Noskatoties "Nameja gredzenu", man nebija tādas uzmācīgas vēlmes paust savu sajūsmu. Namejs it kā patika, bet kaut kas tur līdz galam nenostrādāja manī. Tā teikt, skatāms gabals, bet bez īpašas sajūsmas. Turpretim skaņu celiņš Namejam tik tiešām ir atsevišķa diska vērts!

Hīss Kaujers "Lielā grāmata par Madaru"

Sākumā lēnām pa pāris stāstiņiem ik vakaru lasīju Nīderlandiešu rakstnieka Hīsa Kaujera "Lielā grāmata par Madaru", taču vēlāk ...