svētdiena, 2018. gada 30. decembris

Kerija Drūrija "Septītā diena"

Vairs īsti neesmu izlasītās grāmatas mērķauditorija tomēr ziņkāre par stāsta turpinājumu ņēma virsroku. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas ietvaros lasīju Kerijas Drūrijas darbu "Septītā kamera", kas bija ieteikta jauniešu auditorijai un ir pirmā no triloģijas par pilnīgi distopisku pasauli. Otrajai daļai "Septītā diena" nupat esmu pāršķīrusi pēdējo lapu un ilgi jāapdomā, ko teikt. Vērtējot šo grāmatu, stingri jāpatur prātā, ka tā ir jauniešiem paredzēts stāsts par pasauli, kāda tā varētu kļūt, ja cilvēki pārstātu uzdot jautājumus un vērtēt apkārt notiekošo kritiski. Pieaugušajam šis stāsts varētu šķist naivs un paredzams, bet es pilnīgi jūtu, kā padsmitniekus notikumi parauj līdzi un liek alkt pēc ātrāka trešās daļas "Final 7" tulkojuma.

piektdiena, 2018. gada 28. decembris

Dace Judina "Ēnas spogulī"


Nesen tiku uzrunāta jaunam projektam. Vai zināt "Lata Romāns" grāmatu sēriju? Nu, to nevar nezināt, jo sērija iznāk jau 20 gadus un vismaz reizi par to būs dzirdējis ikkatrs. No lata jau labu laiku esam atvadījušies un arī sērijai "Lata Romāns" pienācis laiks mainīties. Arī turpmāk katru mēnesi iznāks jauns romāns - 12 grāmatas, 12 autori, bet turpmāk ar jaunu logo lasītāji saņems sēriju "Vakara Romāns". Vēl pirms jaunā gada un pirmās jaunās sērijas grāmatas iznākšanas man bija iespēja ar to iepazīties un pirmā būs Daces Judinas "Ēnas spogulī".

ceturtdiena, 2018. gada 27. decembris

Ar ūdeni krāsojamas grāmatas bērniem

Ziemassvētku rūķis mūsu mājās ienesa divas grāmatiņas pavisam maziem māksliniekiem no Zvaigzne ABC - "Pārvērt ūdeni krāsās! Svētkus gaidot" un "Pārvērt ūdeni krāsās! Jautrie kukainīši". Dēlam ļoti patīk krāsot ar pirkstiņkrāsām un ūdenskrāsām, bet, atklāti sakot, man vakaros bieži ir liels slinkums pēc lielās krāsošanas veikt lielo tīrīšanu, tāpēc dēlu pierunāju uz citām mazāk šmucīgām un mazāk radošām aktivitātēm. Šīs grāmatiņas tādā ziņā ir daudz parocīgākas - vajadzīga tikai otiņa un ūdens trauciņš, krāsas iestrādātas papīrā un aktivizējas, saskaroties ar ūdeni. Tādējādi netīrība pēc šādas krāsošanas ir tuva nullei, tik vien kā no slapjākas lapas, enerģiski krāsojot, kaut kas var pašķīst apkārt.

Viegls mitras otiņas pieskāriens papīra lapai un mazie, amizantie zvēriņi iegūst krāsas. Brīnumi brīnumu galā! Šīm grāmatiņām ir tikai viens mīnuss - ja bērns tās dabūjis abas uzreiz, viņš tās arī grib izkrāsot visas lapas vienā darbošanās reizē - pēc tam vairs nav ko krāsot. Reiz izkrāsota grāmatas lapa paliek izkrāsota. Šādas grāmatiņas esot bijušas populāras arī manas mammas bērnībā, es gan tādas savā bērnībā neatceros. Žēl, ka šajā sērijā ir tikai divas grāmatiņas, Valčukam patika! Atvainojiet par ierasti miglainajām fotogrāfijām ar Valteru darba procesā, to zibenszelli nevar notvert mierā, arī mūsu ģimenes albumā vairums fotogrāfiju ir miglainas.

Šīm grāmatām varētu likt dubulti pozitīvu vērtējumu, ja tās būtu daudzkārt lietojamas. Tas gan prasītu citu tehnoloģiju izmantošanu, bet būtu tuvāk mūsdienās populārajai mazāk atkritumu ražošanas filozofijai. Nezinu, kā būtu citam bērniņam ar gribēšanu izkrāsot visu grāmatu vienā reizē. Redzot šādu mana bērna azartu uz krāsošanu, man grūti sevi pierunāt iegādāties vienam vakaram izmantojamu izklaidi, kas pēc tam noliekama plauktā vai ieliekama makulatūras kastē. No otras puses domājot - viņš bija nodarbināts vismaz 40 minūtes un divgadniekam noturēt uzmanību uz vienu darbību tik ilgi ir daudz.


pirmdiena, 2018. gada 24. decembris

Vladimirs Nabokovs "Camera Obscura"

Ja man jautātu, vai man patīk Vladimira Nabokova daiļrade, es noteikti atbildētu apstiprinoši. Taču tas ir dīvaini, jo līdz šim biju lasījusi tikai vienu Nabokova darbu un tā bija "Lolita", jāatzīst gan, ka mazās nimfetes stāstu esmu lasījusi vairākas reizes. 
Iznākot jaunam Nabokova daiļrades tulkojumam latviešu valodā, nolēmu šo savu mīlestību pret autoru neatstāt tikai viena izlasīta darba līmenī un likos gultā ar "Camera Obscura".

piektdiena, 2018. gada 21. decembris

Miks Koljers "Ceturtais lielākais Latvijā"

Par Miku Koljeru jau biju dzirdējusi kā par meistarīgu humoristiskā žanra rakstnieku no kādreizējiem kolēģiem, bet viņa pirmā grāmata latviešu valodā "Ceturtais lielākais Latvijā" līdz šim nebija nonākusi manās rokās. Apgādā Mansards uz palodzes "dzīvo" grāmatas, kuras meklē jaunus lasītājus, ar savu jaunieguvumu maisiņu pa kāpnēm ārā ejot, tur var paķert vēl kādu jaunu draugu (tā it kā ar tikko saņemto pasūtījumu būtu par maz, vai ne?) un tā pie manis nonāca "Ceturtais lielākais Latvijā". Pelēcīgas nokrāsas vākos ar lillā cūku, dūraiņiem un lielu akmeni paslēpies satīrisks skatījums uz politikas ekspertu konferencēm un ekspertiem kā tādiem, Latvijas dažādajiem lepnumiem, izrādīšanos, dažu labu politikas seju un latviešiem kopumā. Autors īpaši norādījis, ka līdzības ar sabiedrībā zināmām personībām, kā jau mākslā ierasts, ir tikai nejauša sakritība.

ceturtdiena, 2018. gada 20. decembris

Mārgareta Atvuda "Sirds mirst pēdējā"

Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas darbus lasījusi esmu maz (elektroniskajā grāmatu lasītājā mani gaida vesela mape Atvudas angļu valodā), taču man ļoti patīk pēc viņas romāna "Kalpones stāsts" veidotais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Beidzot esmu izlasījusi vienu latviešu valodā tulkoto Mārgaretas Atvudas grāmatu viņai tik ierastajā speculative fiction žanrā - "Sirds mirst pēdējā". Šī vārdu spēle uztverama gan no ķermeņa fizioloģijas, gan no psiholoģiskā attiecību aspekta raugoties un tieši šīs divas līnijas visa stāsta garumā savijas kā DNS spirāle.

Lēlo Tungala, Regīna Luka-Tompere "Sniegavīra Ludviga laime"

Saņemot jaunāko grāmatu sūtījumu no izdevniecības, ar dēlu aši, aši padarījām sniegavīru Ludvigu laimīgu, jo pienesām viņu uz foto pie eglītes! Grāmatām tāpat kā sniegavīriem taču ir dvēsele! Vai ne? Man šķiet, ka grāmatas top laimīgākas, jo nolasītākas un nomīļotākas tās ir. Igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas un mākslinieces Regīnas Lukas-Tomperes "Sniegavīra Ludviga laime" mūsu mājās jau saņēmusi pirmos svaigi ēstās sviestmaizes sviestainās plaukstiņas skāvienus, kā arī pirmās fotogrāfijas pie eglītes gaismiņām. Tā, manuprāt, ir Ziemassvētku laikam un garam ļoti atbilstoša grāmata!

pirmdiena, 2018. gada 17. decembris

Deivids Hoknijs, Mārtins Geifords "Attēlu vēsture bērniem"

Grāmatas ir mana atkarība, man nākas sev sist pa pirkstiem grāmatu veikalā un atgādināt sev par to, ka visas pasaules grāmatas es nespēju ne izlasīt, ne apskatīt. Īpaši grūti savaldīties ir pie bērnu grāmatu plauktiem, jo mani vilina gan jaunie izdevumi ar dažādām inovatīvām bērnu piesaistīšanas metodēm, gan arī pašas bērnībā lasītais un mūsdienās no jauna izdotais. Pagaidām cenšos sevi ierobežot ar to, ka iegādājos tikai mana bērna vecumam atbilstošo un to, ko viņš varētu lasīt un lietot apmēram tuvāko divu gadu laikā. Tiesa, ne vienmēr šis ierobežojums nostrādā. Pēc šī garā ievada vēlos jūs iepazīstināt ar grāmatu, kura manu bērnu visticamāk neinteresēs vismaz līdz apmēram 10 gadu vecumam, bet ar lielu patiku to izlasīju un kārtīgi izpētīju es pati: Deivida Hoknija un Mārtina Geiforda "Attēlu vēsture bērniem". 

pirmdiena, 2018. gada 10. decembris

Grāmatas meklē jaunus lasītājus

Grāmatas meklē jaunas mājas! Esmu veikusi milzu revīziju savos grāmatu plauktos, kur bēdīgas bija daudzas, jo daudzas grāmatas. Lielākā daļa no tām lasīta vēl tajā laikā, kad par izlasīto nerakstīju blogā, bet gan papīra kladītē. Uz aprakstīto šeit blogā pielieku saites, spiediet uz nosaukuma, lai lasītu aprakstu, ja tāds grāmatai ir bijis. Par taisnīgu un gardu apmaiņu vienosimies individuāli: liva.alksne@gmail.com


Debora Hārknesa "Raganu atklājums"
Luīze Begšeiva "Pirmdienas bērns"
Kolinsa "Bada spēles"
Džozefs O'Konors "Mūza"
Megija Stīvotera "Trīsas"
Amēlija Notomba "Antikrista"
Alisona Pīrsa "Es nezinu, kā viņa to dara"
Helēna Fīldinga "Bridžita Džonsa: saprāta robeža"
Žans Pols Kofmans "Kurzeme francūža acīm"
Džūlija Gārvuda "Netraucē man spēlēties"
Kendaisa Bušnela "Pieslīpēšanās"
Emīlija Gifina "Krītošie eņģeļi"
Sofija Kinsela "Tikai nevienam nesaki"
Džuliāns Bārnss "Atklāti runājot"

 Lorena Olivera "Delīrijs"
Anita Šrīva "Viņa vienīgā vēlēšanās"
Karmena Rīda "Trīs vienā gultā"
Luīze Begšeiva "Venēras skaudība"
Linda Frānsisa Lī "Sātans sieviešu līgā"
Džūda Devero "Kārdinājums"
Džeina Ena Krenca "Bīstamā patiesība"
Alise Manro "Meiteņu un sieviešu dzīves"
Amēlija Notomba "Bailes un trīsas"
Ketrīna Kuksona "Keita Hanigena"
Ketrīna Kuksona "Keitas Hanigenas meita"
Ulrika Kjenborga "Verdzene"
Megija O'Farela "Pēc Tavas aiziešanas"
A.Mariņina "Objekta maiņa"

Артур Конан Дойл "Записки о Шерлоке Холмсе"
Паулу Коельо "Ведьма с Портобелло"
Паулу Коельо "Одиннадцать минут"
Mo Hayder "Pig island"
Peter Robinson "Wednesday's child"
Candace Bushnell "Sex and the city"
Judy Astley "All inclusive"
Jenny Colgan "Do you remember the first time?"

Mairita "Uguntiņa pelnos" (Lata romāna sērija)
Mairita "Vecais mērkaķis" (Lata romāna sērija)
Andris Puriņš "Divu brāļu divas kaislības" (Lata romāna sērija)
Andris Puriņš "Tarzāns Latvijā" (Lata romāna sērija)
Jānis Kaplinskis "Dzejas izlase"
Žurnāla Patiesā dzīve "Likteņu stāsti"
Elita Veidemane "Atmoda. Mani dārgumi"
Māris Putniņš "Mežonīgie pīrāgi un pelmeņkatepetls"
Ežēns Grīns "Universālā kopiena"


Kerija Drūrija "Septītā diena"
Susanna Kubelka "Kundze būs mājās vēlāk"
Miks Koljers "Ceturtais lielākais Latvijā"



piektdiena, 2018. gada 7. decembris

Par gulētiešanu un lielajām slāpēm + Kriss Ridels "Reiz biezā, tumšā mežā"

Attēls iegūt šeit
Pirms gulētiešanas bērnus jau anekdotiski piemeklē lielais bads un slāpes, jo ko tikai neizdomāsi, lai neietu gulēt. Mūsu mājās ir vēl viens miega atlikšanas veids: "gibu gamatu". Tas raisa ļoti divējādas sajūtas. No vienas puses bērna patika uz grāmatām dikti glaimo un silda sirdi. No otras puses es redzu, ka ar manis pašas vājību mani "smagi čakarē" un es nezinu, kā to gudrāk apiet. Tā nu rit mūsu vakari ar variācijām sēdēt mammai vai tētim klēpī, sēdēt blakus, lēkāt mammai pa galvu, sēdēt dīvānā vai gultā, šķirstīt pašam vai pavēlēt šķirstīt otram, uzmanīgi klausīties stāstu vai aktīvi iesaistīties apspriešanā (cik nu valodiņa ļauj), izbesīties, ka gulēt tomēr galu galā ir jāiet. Bet šķiet, ka nu jau nav neviena vakara bez grāmatām. Viena no grāmatām, ko ar dēlu esam testējuši vairākus vakarus ir britu mākslinieka Krisa Ridela krāšņā pasaka "Reiz biezā, tumšā mežā".

ceturtdiena, 2018. gada 6. decembris

Jānis Riekstiņš "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni "

Viena no grāmatām, kas lasīšanu plauktā gaidīja ilgu laiku nopirkta jau sen bija Jāņa Riekstiņa "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni". Šai grāmatai bija nepieciešams attiecīgs noskaņojums. Vienu brīdi lasīt kavēja pagājušā gada "Dod Pieci" akcija, kas aicināja ziedot, lai izveidotu atbalsta programma ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus, kuri nonākuši bērnunamā. Attiecīgi arī bērnunamu tematika mūsdienu aspektā tika ļoti plaši tiražēta ne tikai sabiedriskajā medijā, bet arī citos. Bija par daudz, lai par bāreņiem lasītu arī grāmatu, pat, ja grāmata ir par Otrā pasaules kara laika tematiku. Citu brīdi atkal vienkārši nebija noskaņojuma šādai grāmatai.

trešdiena, 2018. gada 5. decembris

Mikolajs Ložiņskis "Grāmata"

Tik vienkāršs, cik vienkāršs ir nosaukums, ir arī saturs. Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis uzrakstījis par savu ģimeni pavisam vienkāršās kategorijās darbu "Grāmata". Tas ir savstarpēji saistītu īsu, šķietami ikdienišķu darbību un notikumu apraksts. "Grāmata" atspoguļo trīs paaudžu attiecību risinājumus, mezglus un šķetinājumus 20.gadsimtā, galvenokārt Polijā. Protams, ka rakstot par ģimenes dzīvi neizbēgama ir arī sastapšanās ar lieliem 20.gadsimta notikumiem - karš, ebreju emigrācija, bēgšana, neaizbēgšana. Īsi epizodiski uzplaiksnījumi kā momentuzņēmumi ģimenes fotogrāfiju albūmā. Tāpat kā darba nosaukums "Grāmata" ir askētisks, tā arī nodaļu nosaukumi ir eleganti vienkārši, piemēram, Brilles, Telefons un citi.

otrdiena, 2018. gada 4. decembris

Ežēns Grīns "Universālā kopiena"

Franču kinorežisora, rakstnieka un dramaturga Ežēna Grīna (Eugène Green) grāmatu "Universālā kopiena" paņēmu apgāda "Mansards" mājās no palodzes grāmatām, kas meklē jaunas mājas. Mani uzrunāja anotācija uz pēdējā vāka, bet es neveicu vienu sev ierastu darbību - nepašķīru kādu lapu grāmatas vidū, lai paskatītos vai mani uzrunā arī nejauši izvēlēts teikums tekstā. Šī grāmata ir ļoti izteikts gaumes jautājums, man nepatika, bet Goodreads lapā var lasīt arī gluži pretējas - izteikti sajūsmas pilnas atsauksmes.

piektdiena, 2018. gada 30. novembris

Lilija Berzinska "Meža pasaka"

Bērna grāmatu plaukts turpina papildināties straujā tempā. Šoreiz vēl viena grāmata, kas mums pagaidām der vakara pasaciņas lasīšanai, bet vēlāk būs lielisks laika kavēklis patstāvīgai lasīšanai (kaut nu bērnam vēl būtu interese par lasīšanu atbilstošajā vecumā!) - Lilijas Berzinskas "Meža pasaka" ir pašas autores sacerēta un ilustrēta grāmata, kas ir pirmā no iecerētas vairāku grāmatu sērijas. Ar autori jau esmu pazīstama gan pieaugušo literatūras žanrā ("Pasaules centrs"), gan bērnu ("Skelets skapī"). Šoreiz varu pa īstam teikt, ka man grāmata tiešām patika un aizrāva!

trešdiena, 2018. gada 28. novembris

Laura Vinogradova "Snīpulītis no Snīpuļciema"


Neuzbāzīgi krāsaina un vizuāli gaumīga grāmata, kas starp ilustrācijām ietver sirsnīgus un "kopā darīšanu" skaidrojošus stāstus bērniem un viņu vecākiem. Šādi vienā teikumā es varētu raksturot Lauras Vinogradovas grāmatu bērniem "Snīpulītis no Snīpuļciema". Aizgājusi uz rakstnieces jaunākās grāmatas "izelpas. Stāsti" atklāšanas pasākumu, mājās gāju pilnām rokām. "Snīpulītis no Snīpuļciema" bērniem paredzētās literatūras jaunumos man bija paskrējis garām nemanīts un patiess paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, ka šis darbs tomēr ir mani atradis!

otrdiena, 2018. gada 20. novembris

Klēra Makintoša "Es tevi redzu"

Jau kādu laiku nebiju lasījusi nevienu grāmatu, kas tik ļoti turētu ciet sevī. Britu rakstniece Klēra Makintoša pirms rakstniece karjeras divpadsmit gadus strādāja policijā, tostarp kriminālizmeklēšanas nodaļā un tas vislabākajā veidā izpaužas viņas grāmatā "Es tevi redzu". Esmu aizvērusi pēdējo vāku mūsdienīgam un aizraujošam romānam, kas liek kritiski analītisku aci paskatīties arī savām ikdienas gaitām.

Kāds visu redzošais ļaundaris izmanto to, ka cilvēki ir paredzami, ka viņu ierastās gaitas ik dienas atkārtojas solis solī. Sievietes ne tikai ir paredzamas savās darbībās, bet vairumā gadījumu arī ignorantas pret apkārt notiekošo - iegrimušas savos ekrānos, grāmatās, žurnālos vai gluži vienkārši domās. Tas viss ir lieliska augsne kāda ļaunprāša vēlmei nopelnīt. 

piektdiena, 2018. gada 16. novembris

Hīss Kaujers "Lielā grāmata par Madaru"

Sākumā lēnām pa pāris stāstiņiem ik vakaru lasīju Nīderlandiešu rakstnieka Hīsa Kaujera "Lielā grāmata par Madaru", taču vēlāk jau nenoturējos un izlasīju pusi grāmatas vienā vakarā. Tulkotāja Inese Paklone grāmatas latviskojumā ir rakstījusi "Nēderlande", bet es nespēju šādu formu pieņemt un lietošu "Nīderlande". Autors Hīss Kaujers (Guus Kuijer) 2012.gadā ieguva Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu un ir sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas, tostarp arī piecas par meiteni ar puķes vārdu. Tulkotājas Ineses Paklones pārnesumā galvenās varones vārds ir Madara. 

svētdiena, 2018. gada 11. novembris

Laura Vinogradova "izelpas. Stāsti"

Lauras Vinogradovas grāmatas "izelpas. Stāsti" man midžinājās gar acīm sociālajos tīklos labu laiku līdz sapratu, ka mani uzrunā gaisīgais vāka noformējums, izlasīju anotāciju un nolēmu dot stāstiem iespēju uzrunāt mani. Izrādījās, ka esmu palūgusi izdevniecībai grāmatu izlasīšanai tieši dienu pirms tās atklāšanas pasākuma un tiku uzaicināta arī uz šīm mazajām svinībām. Šī ir Lauras Vinogradovas otrā grāmata. Pirmā grāmata bija bērniem paredzētā "Snīpulītis no Snīpuļciema", par kuru arī rakstīšu blogā. Tā stāstu atklāšanas svētkos pie viena tika tik ļoti labi noreklamēta, ka nespēju turēties pretī un stiepu mājas arī Snīpulīti.

trešdiena, 2018. gada 7. novembris

Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"

Nebūšu oriģināla - es raudāju, lasot Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Galu galā tā arī nesapratu, vai šī bija grāmata bērniem, vai vecākiem, vai abiem? Šī bija pēdējā grāmata manā izaicinājumā piedalīties lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", uz kuru turklāt ilgi gaidīju rindā bibliotēkā (gaidīšana un bibliotēkas ir atsevišķa ieraksta vērts stāsts). Izlasījusi bibliotēkas eksemplāru, nospriedu, ka man noteikti vajag arī savu eksemplāru plauktā. Pārlasīšu kādreiz vēl, pilnā garumā lasīšu dēlam. Pavisam maza un plāna grāmatiņa, bet ar ļoti ietilpīgu saturu starp diviem daiļiem vākiem. Man šķiet, ka "Mans vectēvs bija ķiršu koks" izlasīšanu nevar nožēlot!

otrdiena, 2018. gada 6. novembris

Viktors Peļevins "Čapajevs un Tukšums"

Vai maz ir jēga mēģināt rakstīt atsauksmi krievu rakstnieka Viktora Peļevina darbam "Čapajevs un Tukšums"? Manuprāt, īsti nav, jo jēgas patiesībā arī nemaz nav. Ir tikai tukšums un tukšums esam mēs paši. Taču par šo grāmatu var mēģināt uzrakstīt pieturas punktus apjukušam lasītājam. Varētu par šo grāmatu varētu arī pateikt īsi - kas par murgu?! Taču man šķiet, ka Viktoram Peļevinam šis īsais izteikums varētu būt pat lielisks kompliments!

Viktors Peļevins ir pazīstams mūsdienu rakstnieks, tiek uzskatīts par krievu modernās literatūras celmlauzi, reti sniedz intervijas, rakstnieku burziņos nepiedalās, apreibinošas vielas nelieto un vispār pastāv pat mīts, ka tāda Peļevina nemaz nav (cik ļoti saskanīgi ar autora pausto viņa darbos!). Viņa lasītāji vai nu slavē un ceļ autoru dieva vietā vai klusē, kritiku izteikt par Peļevinu nav īsti pieņemts, jo beigās kritizētājs riskē sevi parādīt par neaptēstu augstākas matērijas saskatīt nespējīgu ļautiņu.

ceturtdiena, 2018. gada 1. novembris

Anšlavs Eglītis "Homo novus" grāmata un filma

Man šķiet, ka šodien vairs nav neviena puslīdz inteliģenta cilvēka, kurš patērē ziņu medijus un nezinātu, kas ir Anšlava Eglīša "Homo novus". Tā ir? Arī es turpinu misiju "redzēt visas Latvijas simtgades filmas", bet šai izvēlējos pirms skatīšanās arī izlasīt grāmatu. Manās rokās nenonāca jaunais par godu filmai izdotais glancētais "Homo novus" grāmatas eksemplārs. Tamdēļ lasīju 1992.gadā izdevniecībā "Zinātne" sērijā "Romāns - pagātnes liecinieks" iznākušo grāmatu. Ak, un lasīju ar neizmērojamu baudu! Starp citu, vērts piebilst, ka grāmatas beigās ir izskaidroti pieminētie termini, varoņu leksikā izmantotie svešvalodu vārdi un īsi aprakstīti pieminētie reāli dzīvojušie mākslinieki.

Īsumā stāsts ir par Juri Upenāju - lauku puisi, mākslinieku ar Daugavpils skolas diplomu, kurš atbraucis uz Rīgu jaunu dzīvi meklēt. Laimīgas sakritības pēc viņš pa taisno no vilciena nonāk īsteni bohēmiskā mākslinieku burziņā un var veiksmīgi veidot savu karjeru puslīdz kā iecerējis. Tikai līdz ar karjeru un jaunu dzīvi patiesībā veidojas arī pavisam jauns cilvēks jeb homo novus.

trešdiena, 2018. gada 24. oktobris

Inga Gaile "Piena ceļi"

Lai arī nebiju plānojusi, Rīgas grāmatu svētkos tiku pie sava eksemplāra Ingas Gailes jaunajam stāstu krājumam "Piena ceļi". Par stāstu krājumiem man vienmēr rakstīt ir grūtāk nekā par viengabalainiem darbiem. Var katru stāstu aprakstīt un novērtēt atsevišķi, tā riskējot potenciālajam lasītājam atklāt par daudz un sabojāt lasīšanas un jaunatklājuma prieku. Var rakstīt par krājumu kopumā, neiegrimstot detaļās, taču atkal riskējot nepateikt tā īsti neko. Stāstu krājums tapis ilgi, man stāstīja, ka 10 gadus. Dažus stāstus jau biju pat kaut kur pirms tam lasījusi - vai Satori portālā vai kur citus, neatminu. Līdz lasītājam nonākusi pavisam plāna grāmatiņa, kurā ir astoņi stāsti. ļoti sievišķīgi, piepildīti, pārdomām pilni un neizbrīna, ka ilgi tapuši. Vienlaikus šie stāsti ir arī asprātību un humora pilni, tieši kā ar bomi pa pieri un atklājoši.

ceturtdiena, 2018. gada 18. oktobris

Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs "Varēt. Solvita Āboltiņa"

Pirms nesen notikušajām Saeimas vēlēšanām politikas manā sociālo tīklu burbulī un patērētajos masu medijos bija vairāk nekā pietiekami. Draudzenes pamudināta tomēr palūdzu izdevniecībai Latvijas mediji nesen iznākušo vairāku autoru sarakstīto grāmatu "Varēt. Solvita Āboltiņa", taču uzreiz nolēmu, ka par to kaut ko rakstīšu tikai pēc vēlēšanām. Man bija iekšējā sajūta, ka internetam nav vajadzīgi arī mani "pieci centi" par politiku. 

otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Andruss Kivirehks "Oskars un lietas"

Sociālajos tīklos ar lielu sajūsmu jau dalījos ar igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas" fragmentu, kas ievietots portālā "Satori", un nedaudz vēlāk tiku arī pie sava grāmatas eksemplāra izdevniecībā "Liels un mazs". Lasīju salīdzinoši ilgi un pamatīgi, bet tikai tāpēc, ka ik pa laikam kādus fragmentus centos lasīt priekšā dēlam pirms miedziņa. Galu galā sanāca tā, ka viņam izlasīju salīdzinoši nedaudz un lielāko daļu "apēdu" viena pati. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu pārāk aizrāva un smīdināja manis lasītie Oskara un dažādo lietu dialogi, tad pēc lielas smiešanās miegs puikam vairs nenāca nevienā acī. Īpaši dēlu aizrāva skapja stāstījums par asinskāro blūzīti, kā tā kļuvusi ļauna, jo Oskara vecmāmiņa viņu sagriezusi lupatiņās "šņirks, šņirks, šņirks". Kā nesmiesies? 

sestdiena, 2018. gada 29. septembris

Irma Kalniņa "Pie galda"

Meklējot dzimšanas dienas dāvanu mazam erudītam radiniekam, veikala plauktā pamanīju šo grāmatu - etiķetes speciālistes Irmas Kalniņas "Pie galda". Grāmatai nebija plēves iepakojuma tāpēc kritu kārdinājumā to ne tikai pašķirstīt pirms pirkšanas, bet arī izlasīt jau mājās. 

Galvenokārt šis darbs paredzēts galda manieru apgūšanai 7 līdz 13 gadus veciem bērniem, taču arī vecākiem nenāk par skādi izlasīt grāmatiņu pirmo reizi kopā un varbūt pat atsvaidzināt zināšanas šķietami tik pašsaprotamajās - galda kultūras - zināšanās. 

Pieaugušajam grāmata izlasāma pāris elpas vilcienos, jo lielu daļu lapas aizņem ilustrācijas un apraksti ir samērā īsi un vienkārši, taču valoda nav plakana, pārlieku vienkāršota - tai ir skaisti sinonīmi un ikdienā retāk izmantoti vārdi. Reiņa Pētersona radītie zīmējumi, manuprāt, ir interesanti, bērnam saprotami un gana paskaidrojoši. Mazie un lielie lasītāji īsumā uzzina par to kā ēduši vēl pirms galda piederumu izgudrošanas, kā tie radušies un pats galvenais - kā tie izmantojami. Galu galā, ja palicis vēl kas neskaidrs par rīcību pie galda - vienmēr jāvēro namamātes uzvedība vai jālūdz padoms pieaugušajam. 

Kādreiz bērni nemaz neesot sēdējuši pie galda ar visiem, bet gan stāvējuši vecākiem aiz muguras un ēduši, kas atmests. Pēcāk pie galda apsēdināti, bet nedrīkstējuši pat iepīkstēties. Mūsdienās bērni vairs nepaliek mājās ar auklēm, bet gan bieži pievienojas saviem vecākiem gaitās ārpus mājām. Bērni, kuri pieraduši atrasties sabiedrībā, bieži vien ir erudīti un interesanti sarunbiedri. Šādos apstākļos, manuprāt, bērniem ir jāzina, kas un kāda ir galda kultūra.

Manuprāt, ļoti noderīga grāmatiņa sākumskolas vecuma bērniem, lai iemācītos pieklājīgu un patīkamu uzvedību pie galda. Savukārt vecākiem mazāk var noderēt savu zināšanu atsvaidzināšanai, vairāk - kopā būšanai ar bērnu, jauniem ierosinājumiem būt kopā bez ekrāniem.

Papildus bonuss - uzzināju par iepriekš man nepazīstamu izdevniecību "Droši koši".

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Lilija Berzinska "Skelets skapī"

Latviešu autores un ilustratores Lilijas Berzinskas darbi man jau pazīstami, pirms tam lasīju pasaku pieaugušajiem "Pasaules centrs", tagad esmu saņēmusi grāmatu, kas domāta bērnu auditorijai "Skelets skapī". Šī grāmata ir autores rakstīta un ilustrēta, piedaloties Katrīnai Vasiļevskai. Tā ir arī turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai "Lamzaks meklē Lamzaku", kas bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai.

Iepriekšējo darbu neesmu lasījusi, bet jaunā darba anotācija sola ļaut atkal satikties gan ar žiperīgo Sipriki, lādzīgo Lamzaku un ēdelīgo Krakānu, gan ar racionālo domātāju Acaini un vientulības cienītāju jūras ezi Boiku. Jūrmalas ciemā tagad dzīvo arī jauni varoņi - jūras braucējs Vilks un sen zudušajam draugam uzticīgais kurmis Migriki, Puskuitala, kura meklē savu otru pusi, negausīgā Plikadīda un Ūdensmērītājs, kurš nemitīgi tiecas pēc kāda mērķa. Jāsaka uzreiz, ka nevajag bīties, ja pirmā "Lamzaks meklē Lamzaku" nav lasīta, "Skelets skapī" ir sižetiski savstarpēji nesaistītu stāstu kopums, kurus nav pat obligāti lasīt pēc kārtas.

otrdiena, 2018. gada 25. septembris

Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts"

Ar bibliotēkām ir līdzīgi kā ar grāmatu veikaliem atlaižu laikā - ja esi iegājis, ir gandrīz neiespējami iziet ārā bez grāmatas. Šoreiz plauktā uz mani lūkojās pavisam plāna sējumiņa baltā muguriņa - Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts". Grāmata tika nominēta Latvijas literatūras gada balvai 2016 kategorijā "Spilgtākā debija" un tas nozīmē, ka kaut kāda vērtība tajā saskatīta. Tas ir ne tikai stāsts par mīlestību, bet arī par attiecībām, ko šķir kilometri, domu mākoņi un aizspriedumi, par sevis pētniecību, meklēšanu un atrašanu (kaut uz laiku), par pasaules aktualitātēm un pusaudžu dzīvi paaudžu konflikta gaisotnē - galu galā par to, kas tad īsti nosaka saprašanos un spēju saprasties? Šis Sabīnes Košeļevas darbs tiek dēvēts par miniromānu vai mikroromānu, bet es sev jautāju - ar ko tad tas atšķiras no garstāsta?

ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris

Kai Ārelaida "Pilsētu dedzināšana"

Grāmatas dažādu sakritību rezultātā mēdz "atnākt" pie manis pašas, jau kādu laiku man seko mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - autoru darbi. Šoreiz igauņu rakstnieces Kai Ārelaidas darbs "Pilsētu dedzināšana" par Tartu 1950-tajos un 1960-tajos gados. Igaunijā grāmata iznāca 2016.gadā un esot ieguvusi lielu popularitāti, latviešu valodā grāmata bija pirmais tulkotais izdevums un, manuprāt, lieliski iekļaujas laikā, kad Latvijā iznāk latviešu autoru darbi sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Tas ir vēl viens stāsts par laiku kad daudz runāt bija bīstami. Cilvēki ir tik ļoti pazuduši klusumā, ka paši kļuvuši par klusumu.

otrdiena, 2018. gada 18. septembris

Batists Boljē "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā"

Iepriekš jau biju lasījusi labas atsauksmes par franču autora Batista Boljē ātrās palīdzības ārsta ikdienas atspoguļojumu "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā", arī anotācija uz pēdējā vāka solīja vieglu izklaidi apvienojumā ar aizkustinājuma asarām. Grāmata nudien izklaidēja, viegli padevās acīm un pāris dienas bija lielisks sabiedrotais. Nedaudz pasmaidīju, taču tā arī nesagaidīju solītās asaras vai vismaz valgumu acīs. Dzīvei nav ne vainas, tā rit uz priekšu līdz mēs visi pārvēršamies par varavīkšņu ponijiem, kas aizauļo sapņainajās tālēs mūzikas pavadībā.

trešdiena, 2018. gada 12. septembris

Kerija Drūrija "Septītā kamera"

Turpinu lasīt grāmatas no lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija". Šoreiz darbiņš no vecuma grupai 15+ noteiktajām grāmatām - Kerija Drūrija "Septītā kamera". Atgādināšu, ka vecākiem jāizlasa ne tikai sev noteiktās 4 grāmatas, bet arī vēl divas grāmatas no bērnu vecuma grupām noteiktajām. Iepriekš jau biju lasījusi Andras Manfeldes "Kurš no mums lidos", kas ielikta kategorijā 11+ , tiesa lasīšanas brīdī vēl nedomāju par dalību lasīšanas veicināšanas programmā un nezināju, ka šī grāmata būs žūrijas vērtējumam. Nupat esmu izlasījusi un apskatījusi arī grāmatu no kategorijas 9+ Hokons Ēvreoss "Brūne" . It kā savu normu esmu izpildījusi, bet vēlējos ieskatīties arī, ko iesaka lasīt pusaudžiem, tāpēc paņēmu bibliotēkā tobrīd pieejamo "Septītā kamera".

otrdiena, 2018. gada 11. septembris

Marina Stepnova "Bezdievju iela"

Par krievu rakstnieci Marinu Stepnovu un viņas daiļradi biju dzirdējusi tikai labus vārdus. Arī viņas grāmatu latviešu izdevumu vāku noformējums ir bauda acīm. Atlika vien ķerties pie lasīšanas un smadzeņu palutināšanas ar teikumu baudām. "Bezdievju iela" bija no tām grāmatām, kas manā plauktā bija nonākusi nejauši un diezgan ilgu laiku gaidīja uz savu zvaigžņu stundu. Šis ir stāsts par dzīvē brīžiem apjukušu vīrieti Ivanu Ogarjovu. Bet kuram gan no mums nav dzīvē sanācis nonākt tādā pozīcijā, ka vairs nezini, kuru taku izvēlēties? Lai vai kā, bet Ogarjovs iegūst amatu, ir cienīts ārsts, apņem sievu, viņam ir mašīna un vīrietis šķietami izraujas no pilsētas nomales pelēkajām skavām, kā arī disfuncionālajiem vecākiem. Taču viss nav tik vienkārši kā šķiet, Ogarjovam trūkst gandarījuma par paša paveikto vai likteņa šķietami nejauši izlikto. 

trešdiena, 2018. gada 5. septembris

Hokons Ēvreoss "Brūne"

Šogad mani izaicinājums lasīšanas jomā, ko jau esmu blogā pieminējusi. Lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" vecākiem jāizlasa ne tikai četras savā kategorijā noteiktās grāmatas, bet arī divas grāmatas no bērniem ieteiktajām. Bibliotēkā manās rokās nonāca norvēģu rakstnieka Hokona Ēvreosa darbs "Brūne" - maza formāta, ne pārāk bieza grāmatiņa ar bērnišķīgu ilustrāciju uz vāka, paredzēta lasītājiem vecuma grupā 9+. Pusotra stunda lasīšanas un stāsts ir galā.

pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

Staņislava Hobjana - Šerona "Klaida magones"


Aizver grāmatas pēdējo lappusi, uz galda stāv kafijas krūze, no laukiem vedot ieplīsuši tomāti, medus saldas plūmes, vēl atlikusi maza pussaujiņa melleņu, māla krūkā asteres no mammas dārza. Ar "Paulig Cafe Havana" kafiju Tu esi komunisma piesūcinātajā un saules apspīdētajā Kubā, ievelc tumīgi biezos garaiņus nāsīs un nonāc tropiskā naktī, bet visi pārējie uz galda esošie atribūti Tevi atsviež atpakaļ rudenīgajā Rīgā. Šāda kontrastu pilna, liriska kafijas pauze ir par īsu, lai sakopotu savas domas par nupat izlasīto grāmatu, tāpēc vēl vairākas dienas nēsāju vārdus sev līdzi galvā un sirdī. Staņislava Hobjana - Šerona, vilciena riteņiem klaudzot, ir aizvedusi lasītāju uz komunisma meku - Padomju savienību. Kā viņa pati raksta - uz "vētrainās jaunības atmiņām", bet šis otrais virsraksts absolūti disonē ar grāmatas "Klaida magones" garu. Jā, autores agrīnā jaunība noteikti nav plūdusi kā laiviņa miera vējos, bet "vētrains" jaunības izpratnē parasti asociējas ar ballītēm, izklaidēm un priecāšanos. Par prieku un priecāšanos jaunajai Staņislavai nācās sīvi pacīnīties ar padomju varu.

otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"

Jaunākais ieguvums manam grāmatu plauktam "Jātiek vaļā no Edija” ir jaunā franču rakstnieka Eduāra Luī (Édouard Louis, 1992) pirmais romāns. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts (lai arī angļu apraksta versijas apgalvo, ka pilnībā autobiogrāfisks)par zēna bērnību un skolas gadiem strādnieku ciemā Francijas ziemeļos. Šeit katra zēna un meitenes dzīvesgājums ir jau iepriekš noteikts un paredzams. Taču Edijs — grāmatas varonis — nejūtas iederīgs iepriekš noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš izmisīgi cenšas atbilst apkārtējo gaidām. Par visām varītēm viņš vēlas izrauties no homofobijas, alkohola, nabadzības un netīrības ķetnām.

ceturtdiena, 2018. gada 16. augusts

Paulu Koelju "Sānsolis"

Kādreiz Paulu Koelju darbi man ļoti patika, tajos spēju saskatīt filozofijas dzirksti, kas nenoslīka izklaidējošā saturā un otrādi - izklaide nebija pazudusi aiz pamācošas filozofijas aizkara. Pēdējo reizi kaut ko no Koelju lasīju pirms gadiem 10 un laikam nelasīšu vēl 10. Jau sen draudzene man bija iedevusi izlasīt Paulu Koelju darbu "Sānsolis". Tik sen, ka pati jau aizmirsusi, ka viņai tāda grāmata piederēja (čau, Pūce!). Ceļā uz mūzikas festivālu negribēju savu galvu piesārņot ar kaut ko ļoti nopietnu un somu apgrūtināt ar kaut ko ļoti smagu - sacīts, darīts, no plaukta paķēru pirmo nelielo grāmatiņu un tas bija Koelju.

pirmdiena, 2018. gada 6. augusts

Daniels Penaks "Kā romāns"

Jau kādu laiku sekoju līdzi lasīšanas veicināšanas akcijai "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", šogad nolēmu iesaistīties arī pati, jo ietilpstu kādā no kategorijām - pagaidām vecāku grupā. Izvēli iesaistīties noteikti atviegloja arī tas, ka vienu no 4 savas grupas grāmatām (Inguna Ula Cepīte "Ulsiks") jau esmu izlasījusi, esmu apskatījusi arī vienu grāmatu kategorijā 11+ (Andra Manfelde "Kurš no mums lidos?"). Devos uz sev tuvāko bibliotēku, dikti iepriecināju bibliotekāri ar savu pausto vēlmi iesaistīties akcijā un saņēmu pirmo no grāmatām Daniels Penaks "Kā romāns". Lai cik grūti sākumā bija ielauzties šajā nebūt ne biezajā grāmatā, apmēram otrajā pusē filozofiskā doma mani aizrāva un spēju beidzot saskatīt labumu arī sev.

piektdiena, 2018. gada 3. augusts

Marija Platace Futchs Fine "Platās acis"

Marija Platace Futchs Fine ir kundze, kura 70 gadus pēc aizbraukšanas no Latvijas atklāj sev dzimteni no jauna.  Grāmata sākotnēji iznāca 2016. gadā ASV angļu valodā, bet latviešu valodā to tulkoja Zigurds Skābardis un apgādā "Mansards" tā izdota šogad.

Nacistu karavīri 1944.gada martā gadu veco mazuli Mariju kā noziedznieci kopā ar māti Solomeju apcietina un kā politiskās ieslodzītās nogādā vispirms Rēzeknes cietumā, pēc tam Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bērns no mātes tiek šķirts un kļūst par dzīvu vecāku bāreni. Pats bērns nebija noziedzies neko, arī māte ne - viņas abas maksāja par tēva grēkiem. Marijas tēvs Broņislavs bija līdzdalīgs partizānu darbībā Latgalē, bet pārliecināts, ka vācieši bērnus un sievietes neaiztiek paspēja no apcietināšanas aizmukt purvā. Jaunā sieviete un zīdainis tika aizsūtīti uz cietumu Broņislava vietā, kā ķīla, kā atriebība, kā miesas blāķi, ķeksis apcietināmo sarakstā, nevis kā dzīvi cilvēki.

trešdiena, 2018. gada 1. augusts

Inguna Ula Cepīte "Ulsiks"

Uz vāka redzamais jautrais un delverīgais meitēns, kā arī šķietami nenopietnais nosaukums vedina domāt, ka lasītājs iegūs tādu paviegla rakstura lasāmvielu par vasarīgām blēņām un liderībām. Patiesībā autore pavēra man logu uz pasauli, ar kuru esmu maz pazīstama, uz noteiktu aprindu inteliģences dzīvi caur maza bērna skatījumu. Tieši maza bērna redzētais nereti ir vispatiesākais un vismazāk ideoloģijas sakropļotais vai iegrožotais un tā tas ir arī šoreiz. "Ulsiks" ir mazas meitenes skatījums uz dzīvi 20.gadsimta 60. - 70.gados, paralēli norisot gan vecāku, kordiriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša, darba, radošajai un ikdienas dzīvei, gan dažādiem vietēji un starptautiski svarīgiem kultūras notikumiem.

svētdiena, 2018. gada 29. jūlijs

Andra Manfelde "Zemnīcas bērni"

Izlasījusi Andras Manfeldes jaunāko grāmatu "Mājās pārnāca basa", savā plauktā atradu arī vienu no iepriekšējām grāmatām "Zemnīcas bērni". Šīs abas grāmatas ir savā starpā saistītas, jo "Zemnīcas bērnu" veidošanas laikā autore ieguvusi tik daudz stāstu no izsūtītajiem, ka nav spējusi tos paturēt pie sevis. Kā par brīnumu "Zemnīcas bērni" manā plauktā bija sen, bet nespēju atcerēties, ka tos būtu lasījusi. Grāmatas vēstījums savīts no diviem elementiem - zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda foto attēliem. Grāmata ir pašas autores izdevums un noformējums. Uz vāka fotogrāfijas redzami autores vecvecāki jaunībā – Anna un Kristaps ar saviem trim bērniem zemnīcas priekšā Omskā. Nozīmīga grāmatas daļa ir Kristapa Manfelda izsūtījumā paša uzņemtie fotoattēli. Starp citu, fotoaparāts bijis viens no svarīgiem izdzīvošanas instrumentiem skarbajā klimatā.

Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

Kaut ko no latviešu autora Viļa Lācīša (īstajā vārdā - Aleksandrs Ruģēns) jau biju lasījusi, ar rakstīšanas stilu aptuveni esmu pazīstama, tāpēc bez lielām bažām un gaidām par augsti intelektuālu saturu ķēros klāt grāmatai "Asterdamas princips", pat anotāciju īsti nelasījusi. Par Amsterdamu šajā grāmatā nekā neatradīsiet un stāsta varoņi uz turieni pat nedodas. Galvenā darbības vide ir dažādas vietas Latvijā un Skotijā. Vareni labi strādājoši noziedznieki atlido ar helikopteru, nosēžas uz preses nama jumta, kaut ko pamestajā ēkā nozog un aizlido prom. Šo lietu atrast nav viegli, bet, piesaistot īstos cilvēkus īstajā laikā un vietā, tas izdodas. Līdz ar nozagtās mantas meklēšanas niansēm un izmantotajām darbībām lasītājs pamazām uzzina, kas tad ir šī meklētā lieta. Tā uzzinām arī dažādas sazvērestības teorijas par tehnoloģijām, politiku un pat Padomju savienības ģenerālsekretāriem.

otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Lēlo Tungala "Biedrs bērns"

Vienlaikus ar Latviju savu simtgadi svin arī pārējās Baltijas valstis, Lietuva un Igaunija, un nupat izlasīto igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas grāmatu "Biedrs Bērns" es varētu nosaukt par vēl vienu simtgades pasākumu vispozitīvākajā šī vārdu salikuma nozīmē. Lai arī grāmata rakstīta astoņus gadus un igauņu valodā izdota jau 2008.gadā, šogad kā viens no Igaunijas simtgades pasākumiem kaimiņvalstī iznākusi filma pēc šīs grāmatas motīviem. Ak, cik ļoti ceru to kādreiz skatīt arī Latvijas kinoteātrī, jo grāmata man ļoti, ļoti patika! Romāna pilnais nosaukums ir “Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts”, kas vienlaikus ir gan ļoti aprakstošs, gan nedaudz melojošs.

piektdiena, 2018. gada 20. jūlijs

Bērna grāmatu plaukta papildinājums


Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, jo man patīk, ka visas viena veida lietas tiek glabātas vienkopus. Iegādājos vienkāršu atvērtā tipa grāmatu plauktu dēla grāmatām ar domu, ka tur vēl vietas būs atliku likām. Ak, es naivā dvēsele! Vajadzēja ņemt lielāku plauktu! Dēla grāmatu plauktu aptuveni pusi uz pusi veido vēl mazulīšu grāmatiņas ar lieliem attēliem un pirkstiņu nodarbināšanas elementiem un nopietnākas grāmatas, kuras jālasa priekšā. Pamazām virzāmies arī uz to, ka dēlam ir pacietība klausīties manu lasīto un rūpīgāk apskatīt sarežģītākas zīmējumu kombinācijas, ne tikai  ātri izpētīt bildes un steigties uz nākamo lapu. Pēdējās grāmatas jaunpienācējas arī ir jau no nopietnākā gala. Varbūt gan iztiksim ar to pašu jauniegādāto plauktu, ja drīzumā noglabāsim nākotnes bērniem bēbīšu grāmatiņas. Tad nu par jaunpienācējiem dēla grāmatu kolekcijā.

ceturtdiena, 2018. gada 19. jūlijs

Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Divi stāsti par Barsu". Mani intriģēja dzejiskā anotācija par pseidointelektuāļiem un emigrantiem , apjukušiem cilvēkiem, tāpēc nolēmu ļauties stāstam, kas kā žanrs man parasti atstāj nepabeigtības sajūtu un vēmi pēc "VĒL". Tā varēja būt grāmata par futbola klubu, varēja arī būt par ģeogrāfisku punktu Barsu kā mēdz dēvēt Barselonu, vai Barsa ir arī ciemats Sīrijā Idlibas provincē un arī par to varēja būt šī grāmata. Bet patiesībā Barsa ir kaut kas, kas lasītājam pašam jāatklāj caur šo darbu.

Paša Matsinovs "Gogoļa disko"

Pēdējos mēnešus, lasot grāmatu, veicu piezīmes par lasāmo, fiksēju savas tā brīža domas, idejas, lai ieskatītos šajās piezīmēs vēlāk, rak...