piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"



Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai grāmatai manu uzmanību piesaistīja vāka noformējums, tam izmantots mākslinieces Ilzes Bindemanes darbs "Domas iziet vējā". Vai nav feina saskaņa grāmatu ilustrējošā materiāla nosaukumā un pašā grāmatas saturā? Nudien bijusī politiķe, tagad viesnīcas vadītāja Linda Mūrniece ar šo darbu palaiž vējā vai vienkārši gaisā savas domas un piedzīvoto.

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

Emmi Iteranta "Ūdens atmiņa"

Dīvainā kārtā manai uzmanībai nemanīta garām bija paslīdējusi somu rakstnieces Emmi Iterantas grāmata "Ūdens atmiņa". Pirmpublicējums šim darbam bija 2012.gadā, savukārt Latvijā Jāņa Rozes apgāds šo darbu izdevis 2016.gadā. Diezgan daudz blogeru jau paspējuši to izlasīt pirms līdz tam esmu nonākusi arī es. Lasītājs tiek aizvests uz tālu nākotni, kurā laiku vairs neskaita un nedēvē kā mūsdienās, tāpēc nav īsti nosakāms, cik tāla ir iedomātā pasaule un aprakstītā Skandināvijas Savienība.

ceturtdiena, 2018. gada 5. aprīlis

Andra Konste, Andris Sproģis "Aleksandra Čaka logi"

Svešā grāmatu plauktā ciemos man pati "virsū uzskrēja" divu autoru izveidotā grāmata par urbāno latviešu dzejnieku Aleksandru Čaku (1901 - 1950). Andras Konstes un Andra Sproģa darbā "Aleksandra Čaka logi" ir grāmata, kas izveidojusies no laikraksta Latvijas Vēstnesis un Aleksandra Čaka memoriālā muzejdzīvokļa veidotājas veiksmīgās sadarbības, veidojot par Čaku laikraksta kioska logā informatīvās instalācijas. Publikāciju sērija "Uzrunā Aleksandra Čaka logi", aizvien pieejama laikraksta Latvijas Vēstnesis arhīvā. 2000.gadā durvis apmeklētājiem vēra arī muzejs literāta pēdējā mājvietā Rīgā, Lāčplēša ielā.

svētdiena, 2018. gada 1. aprīlis

Vizmas Belševicas Arhīva burtnīcas


Vizma Belševica (1931 - 2005) man pazīstama no skolas laika, kad obligātajā literatūrā bija jālasa "Bille". Mums gan lika lasīt tikai pirmo daļu, bet mamma bija nopirkusi visas trīs un es tās izlasīju ar aizrautību vienā elpas vilcienā. Arī vēlākajos gados ik pa laikam esmu triloģiju pārlasījusi. Tuvojoties filmas "Bille" pirmizrādei, nolēmu paplašināt savu redzējumu par Belševicas daiļradi. Pirmā Vizmas Belševicas arhīva burtnīca "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" izdota 2016.gadā, tūdaļ nonāca manā krājumā, taču lasīšanu vēl gaidīja. Šogad grāmatu izstādē pamanīju, ka bez lielas publicitātes izdota arī otrā arhīva burtnīca "Bille, Anss un citi" un arī to tūdaļ iegādājos. Par abām grāmatām atsauksmi nolēmu rakstīt kopā, jo tajās ir gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes, atraut tās vienu no otras atsauksmē šķita pretdabiski.

otrdiena, 2018. gada 27. marts

Aktuālā literatūra 1,5 gadu vecam bērnam

Iedvesmojos no tā, ka šobrīd Itālijā notiek 55. Boloņas bērnu grāmatu tirgus un nolēmu padalīties ar manam bērnam aktuālo literatūru. Starp citu, Latvijas izdevniecība "Liels un mazs" Boloņā nominēta Gada labākā bērnu grāmatu izdevēja balvai. Uz šo balvu pretendē arī Beļģijas, Krievijas, Polijas un Vācijas izdevniecības un par uzvarētāju lems paši izstādes dalībnieki kopā ar vispasaules izdevēju asociāciju un nozīmīgu nozares institūciju pārstāvjiem.

Bet, pievēršoties pusotru gadu veca bērna aktuālajai lasāmvielai, jāsaka, ka tā drīzāk ir taustām- un bīdāmviela, nekā lasāmviela. Valteram aizvien nav pacietības un intereses klausīties manis priekšā lasīto. Jā, esmu mēģinājusi pasaku un stāstu grāmatas ar bildītēm, atveramiem lodziņiem, pieaugušo literatūru, žurnālus IR un Klubs. Neinteresē. Punkc.

pirmdiena, 2018. gada 26. marts

Viktors Šklovskis "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917–1922"

Sev netipiski ilgi lasīju krievu rakstnieka, literatūras un kino teorētiķa un kritiķa Viktora Šklovska (1893 - 1984) darbu "Sentimentālais ceļojums. Atmiņas 1917–1922". Sen nebiju lasījusi neko tik tieši līdzīgu vēstures mācību grāmatai, jo pēdējā laikā biju aizrāvusies ar vēsturisko prozu. Līdz ar to esmu arī atradinājusies lasīt literatūru, kur gada datums ir datuma galā un personas uzskaitītas vienā garā, šķietami bezgalīgā, rindā. Apgāda Jānis Roze izdevumā ir latviešu vēsturnieka Jura Ciganova ievads, kas ieskicē laikmetu un Šklovska biogrāfiju, tādējādi jau ievadot lasītāju kopējā darba noskaņā.

Izstāde 100 priekšmeti no Somijas

Simtgadi svin ne tikai Latvija un citas Baltijas valstis, bet arī Somija. Tieši tamdēļ līdz Latvijai nonākusi Somijas simtgades ceļojošā izstāde "100 priekšmeti no Somijas". To vēl līdz 8.aprīlim var paspēt apskatīt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20). Ekspozīcija izkārtota muzeja pirmajā stāvā, apmeklētājs saņem laminētu brošūru spirāles iesējumā, kur var izlasīt pāris rindiņu aprakstu par katru no 100 dizaina priekšmetiem un var mesties iekšā apskatīt 100 priekšmetus - pa vienam no katra Somijas neatkarības gada.

otrdiena, 2018. gada 6. marts

Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu"

Aizej uz youtube.com, ieslēdz Ninas Simones ierakstus, sākot ar dziesmu "Mr.Bojangles", un iepeldi noskaņā. Aizraujies Olivjē Burdo grāmatā ar pavasarīgi saulaini krāsaino vāku "Gaidot Bodžanglu". Šī darba nosaukums ir saspēle starp jau pieminēto skaņdarbu (bet tieši 1958.gadā rakstītās dziesmas versiju Simones izpildījumā) un īru rakstnieka Semjuela Beketa absurda lugu "Gaidot Godo". Ninas Simones izpildījumā skaņdarbam ir būtiska loma stāstā. Tas ir vienlaicīgi skumjš un arī izklaidējošs, gluži kā viena no stāsta varonēm.

pirmdiena, 2018. gada 5. marts

Frēdriks Bakmans "Te bija Brita Marija"

Cik gan svarīgi, ka kāds zina, kur tu esi! Vēl svarīgāk ir pašam zināt, kur atrodies! Jā, jā, nevis zināt KAS tu esi, bet gan KUR! Ar grāmatu "Te bija Brita Marija" noslēdzu pagaidām latviešu valodā iztulkoto Frēdrika Bakmana darbu lasīšanu. Autoru iepazinu caur grāmatu "Vīrs vārdā Ūve", turpināju ar "Omce sūta sveicienus un atvainojas" un galu galā esmu izlasījusi arī Britas Marijas lielo lēcienu. Ar Britu Mariju lasītājs var iepazīties jau grāmatā par trako Pepijas Garzeķes pēcteci literatūrā - Omci. Abas grāmatas viena otru papildina, taču nav obligāti lasāmas viena pēc otras.
Rūgumķērne, brīžiem kaitinošā Brita Marija ir stingra noteikumu ievērotāja un sarakstu veidotāja, bet sarakstus rakstīt un krustvārdu mīklas risināt ar pildspalvu ir liela iedrošināšanās. Labāk palikt pie zīmuļa. Ilgus gadus Brita Marija ir dzīvojusi citiem, bet vienā dienā saņemas vairs nepaciest vīra neuzticību un cilvēks, kurš nemēdz lēkt, LEC!

trešdiena, 2018. gada 28. februāris

Frēdriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"


No zviedru rakstnieka un blogera Frēdrika Bakmana jau biju lasījusi stāstu par īgno opi Ūvi ("Vīrs vārdā Ūve") un apmēram nojautu, ko saņemšu grāmatā "Omce sūta sveicienus un atvainojas". Es patiesi saņēmu dzirkstošu un krāsainu valodu (šeit noteikti liels nopelns arī tulkotājam), humora šļakatas un izteiksmīgus tēlus, bet es nebiju gaidījusi tik daudz pārdomu. Sagaidot tīru humoru, lasītājs tiek ieslānīts ar smeldzi, vientulību un cīņu ar samierināšanos visās tās aspektos. Sagaidīju labdabīgu pasmiešanos par cilvēku dīvainībām, putniņiem galvā, bet iegūsti dvēseles akačus. Pēcsajūta neļāva man aizvērt pēdējo vāku un uzreiz ķerties pie atsauksmes rakstīšanas, man bija nepieciešams laiks, lai apdomātos. Nu, es ceru, ka neiekritu par dziļu.

svētdiena, 2018. gada 25. februāris

Filma "Kriminālās ekselences fonds"



Nemēģināšu atstāstīt to, kas rakstīts jau daudzās citās atsauksmēs/recenzijās par šo kriminālkomēdiju. Lamuvārdi, vintāžs un spriedze. Imants Veide raksta scenāriju TV seriālam par krāpniekiem, bet viņa draugs aktieris Harijs Kuharjonoks viņam palīdz aprakstīto iedzīvināt vēl pirms tas nonāk TV ekrānā. Stāsta darbība noris nenoteiktā, gluži vai mistiskā laikā - kaut kur starp 70tajiem, 80tajiem un 90tajiem. Šis līdz galam nenoteiktais sižeta izpausmes laiks, manuprāt, padara šo filmu pārlaicīgu - tā nezaudē savu aktualitāti.

"Kriminālās ekselences fonds" ir humora pilna filma, kas sniedz visu no tās gaidīto. Jau sen esi "piesekojis" filmas facebook kontam, noskaties filmu un beidzot pa īstam saproti gan humoru gifos, gan asprātību komentāros. Līdz filmai viss interneta saturs izsauc vien tādu vāju smīniņu. Filmu skatoties, smejies par kontrastiem, par apģērbu, izturēšanos, lamuvārdiem un dažādiem sīkumiem. Bet ko vērts ir skats no televīzijas ēkas uz Maskačku?! Tas jāredz! To kurš katrs vis katru dienu nevar ieraudzīt! Un personāži, personāži ir izcili! Cilvēki, kas nav profesionāli aktieri, spēj parādīt klasi! Varbūt nākamajai "Svešās sejas" sezonai jāņem cilvēki "no tautas"? Un Rupenheitu par režisoru.

Biju patīkami pārsteigta par to, cik pilna bija kinozāle pat 3 nedēļas pēc pirmizrādes, varēju izvēlēties vienu no 3 brīvajām normālām vietām ne pirmajās rindās. Manuprāt, ļoti apsveicami sasniegumi pašmāju ražojumam. Īpaši jauka nodarbošanās Latvijā, jo īpaši Rīgā, filmētajos darbos meklēt pazīstamas lokācijas. Nu aizejiet, novērtējiet paši humoru, lokācijas, tērpus, skaņu celiņu, cilvēkus un visu, visu, visu!

Viss, mani 50 centi pasaules tīmeklī par šo filmu iemesti blogā. Nevarēju noklusēt savu sajūsmu.


P.S. Noskatoties "Nameja gredzenu", man nebija tādas uzmācīgas vēlmes paust savu sajūsmu. Namejs it kā patika, bet kaut kas tur līdz galam nenostrādāja manī. Tā teikt, skatāms gabals, bet bez īpašas sajūsmas. Turpretim skaņu celiņš Namejam tik tiešām ir atsevišķa diska vērts!

piektdiena, 2018. gada 23. februāris

Šoderlo de Laklo "Bīstamie sakari"


18.gadsimtā dzīvojušā franču rakstnieka Šoderlo de Laklo grāmata "Bīstamie sakari" ir romāns vēstuļu formā, kas moralizē par tikumību un tās trūkumu. Pirmo reizi izdots 1782.gadā. Šī darba 1990.gada "Liesmas" izdevums manā plauktā noteikti nonācis kā viens no literatūras klasikas darbiem, bet, visticamāk, tur nemaz nepaliks. Pašlaik veikalos varbūt varēsiet atrast izdevniecības "Valters un Rapa" 2008.gadā izdoto romāna versiju, vai to, kas izdota sērijā "Zelta klasika".

Franču rakstnieka radītais stāsts ir par kaislībām Francijā 18.gadsimtā ar laikmetam atbilstošu valodu un tikumiem, kā arī attiecību veidošanas modeļiem. Savā starpā krustu šķērsu vēstulēm apmainās seši iesaistītie un katram no viņiem ir savi mērķi un iemesli savai rīcībai.


Gregorijs Deivids Robertss "Kalna ēna"

Pirms apmēram 4 gadiem lasīju Gregorija Deivida Robertsa grāmatu "Šāntarāms", biju stāvā sajūsmā par to, alku turpinājuma, bet nemaz nenojautu, ka tāds jau ir tapis. Ieraugot izdevniecības "Zvaigzne ABC" instagram kontā ziņu, ka drīzumā gaidāma grāmata "Kalna ēna", kas ir jau pazīstamo varoņu bīstamību pilnās dzīves turpinājums, nedomājot pieteicos eksemplāram. Arī šī otrā grāmata ir iespaidīga izmēra un apmēra - 942 lappušu turēšana rokās nogurdina plaukstu locītavas. Starp citu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc dažreiz noliku grāmatu malā - nogurušas rokas. Par šo pašu sirdījos arī "Šāntarāmu" lasot. Daudz vieglāk un raitāk būtu lasīt elektroniskajā formātā.

pirmdiena, 2018. gada 12. februāris

Žans Pols Didjēlorāns "Lasītājs vilcienā 6.27"

Žana Pola Didjēlorāna darbs "Lasītājs vilcienā 6.27" ir liriska atzīšanās mīlestībā grāmatām - visām pasaules grāmatām, neatkarīgi no to satura un vecuma. Galvenais varonis Belnēns Vemols ir cilvēks, kurš kvēli vēlas būt neievērojams un tāds pats kā visi, taču šis pats cilvēks dara kaut ko, kas neļauj palikt neievērotam. Katru rītu Belnēns vilcienā lasa tekstus no lapām, kas izrautas no lielā nezvēra nagiem. Belnēns strādā papīra pārstrādes rūpnīcā un katru dienu veic mazu noziegumu, izglābj pēdējās nezvēra nesakošļātās grāmatu lapas, lai nākamajā rītā tās ņemtu ārā no dzēšlapu starpām un skaļā balsī lasītu citiem vilciena pasažieriem. 

trešdiena, 2018. gada 7. februāris

Arno Jundze "Sarkanais dzīvsudrabs"

Plauktā iegulst vēl viena grāmata no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tā ir Arno Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs", kas vēsta par Latviju deviņdesmitajos gados. Tā sākas ar 1989.gada 31.decembri un noslēdzas ar 1999.gada šo pašu datumu, aptverot desmit gadus. Šķietami neapzināti esmu izvēlējusies vispiemērotāko laiku, janvāra beigas un februāra sākumu, lai lasītu darbu, kurā nozīmīga līnija skar neuzsākto lustrāciju, neatklātās VDK aģentu kartotēkas, viņu iejušanos jaunās pasaules apstākļos un barikādes.

pirmdiena, 2018. gada 5. februāris

Iveta Harija meita "Vīna meditācija sievietei. Patiess stāsts"

Savas bailes var gremdēt darbu darbos, var mesties virsū saldumiem un var arī dzert vīnu. Latviešu autores Ivetas Harija meitas grāmata “Vīna meditācija sievietei” nav nekāda paviegla grāmatiņa, kurā apkopotas vīna dzeršanu attaisnojošas tēzes. Tā ir autores pašas terapija, drosmīga atzīšanās un varbūt kādam kalpos par iedvesmu vai stopkrānu. Lai arī uz vāka redzams gluži vai pseidonīms "Iveta Harija meita", autores pilnais vārds un līdz ar to arī internetā atrodamais dzīves un profesionālais gājums nav nekāds lielais noslēpums. Turklāt arī veids, kā autore sevi ir nodēvējusi uz grāmatas vāka, ir terapeitisks. 

svētdiena, 2018. gada 4. februāris

Pēteris Vollēbens "Koku slepenā dzīve. Ko jūt un kā cits ar citu sazinās koki - ieskats apslēptā pasaulē"

Izlasīju grāmatu un radās vēlme doties uz mežu. Paskatīties gan uz pilsētas ietvaros atrodamajiem mežu surogātiem Imantā, Pļavniekos, Ziepniekkalnā, Mežciemā un citur, gan aizbraukt uz mežu masīviem tālāk no Rīgas, kur mēdzam rudenī sēņot. Ar izdevniecības gādību esmu ieguvusi Pētera Vollēbena darbu par koku dzīvi - gan slēpto, gan acīm redzamāku. "Koku slepenā dzīve. Ko jūt un kā cits ar citu sazinās koki - ieskats apslēptā pasaulē" ir vācu mežziņa vairāk nekā 200 lappušu apjomīgs izklāsts par parastajam cilvēkam apslēpto meža pasaulē. Savus novērojumus un atziņas mežzinis pamato ar zinātnieku atklājumiem. Kā piedien pētījumam, darbu caurvij atsauces uz akadēmiskām un medijos lasāmām publikācijām un pēdējās lappusēs tās izmantoto avotu saraksts arī atbilstoši apskatāms.

pirmdiena, 2018. gada 22. janvāris

Inga Ābele "Duna"

Bīstoties grāmatas biezuma, ilgu laiku atliku Ingas Ābeles romānu "Duna", kas pērn iznāca vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un plauktā mani gaidīja no pašas tā prezentācijas dienas pērnajā grāmatu izstādē. Patiesi, ja salīdzina ar citām sērijas grāmatām, šī ir bieza. Taču velti bijos, jo 430 lappušu ķieģelis izlasāms ja ne vienā, tad divos elpas vilcienos noteikti. 

Pabeidzot darbu, lasītājs var pats izlemt, kura no daudzajām dunām ir tā "Duna", kas likta nosaukumā, vai tā ir darbība, vai skaņa, kara radītās atskaņas, kāpa, kuras vārdā nosaukts viens no grāmatas varoņiem - zirgs "Runhill Dune", vai galu galā Daugavas upe pate? Šī iespēja ar dažādajiem skaidrojumiem, manuprāt, spilgti ilustrē visa darba būtību - daudzslāņainību un dziļumu. Man šķiet, ka ar vārdiem ir par maz, lai izteiktu manu sajūsmu par šo grāmatu, bet mēģināšu.

otrdiena, 2018. gada 16. janvāris

Andra Manfelde "Kurš no mums lidos"

Ar izdevniecības "Dienas grāmata" gādību manās rokās nonākusi pašmāju autores Andras Manfeldes pirmā grāmata bērniem. Viņas pašas meitas devušas iedvesmu ar dažu labu jautājumu un iztēles spēli un rakstniece ražīgi turpināja darbu jaunā žanrā. Turklāt šajā darbā Manfelde devusi dzīvību ne tikai stāstam, bet arī ilustrācijām. Stāsta darbība tāpat kā romānā "Virsnieku sievas" risinās Liepājas Karostā. Šai grāmatai grūti piemērot vienu konkrētu žanru. Tajā ir kaut kas no pasakas, kaut kas no piedzīvojumu romāna un arī detektīva, kā arī fantāzijas/fantastikas. Ilustrācijas ir atsevišķa apraksta vērtas, jo tās vilktas brīvu roku, fantazējot, iedvesmojoties no bērniem raksturīga rokraksta. 

pirmdiena, 2018. gada 15. janvāris

Māra Zālīte "Paradīzes putni"

Vienā dienā izlasīta ilgi gaidītā Māras Zālītes otrā bērnības atmiņu grāmata "Paradīzes putni". 2013.gadā lasītāji saņēma autores pirmo prozas darbu "Pieci pirksti" un palika gaidot. Mazais Sibīrijas bērns Laura dzīvo tālāk bagātās un plašās tēvu zemes PSRS nostūrī - auglīgajā Lamē. Par pirmo grāmatu nevarēju savas pārdomas uzrakstīt ilgi, savukārt par otro grāmatu nespēju tās noturēt pie sevis ne dienu ilgāk.

"Pieci pirksti" bija piecgadīga bērna skatījums uz pasauli pēc atgriešanās no Sibīrijas, "Paradīzes putni" ir turpinājums 10 gadus veca bērna acīm. Vēl aizvien pieaugušie Laurai visu atklāti nestāsta un nekas nav mainījies - par Sibīriju runāt ar svešiem neklājas, arī tuvie par šo laiku ne pārāk alkst uzzināt, labāk ir ļauties šodienai. Atņemto taču tāpat neatgūt, ne ar olu kasti, miltu maisu vai biezpiena maišeli. Viss kolhoza, vēlāk sovhoza spožums un posts krāšņi un atklāti - no žūpības un nesaprātīgas saimniekošanas līdz uzplaukumam un lielās sistēmas "čakarēšanai" pelēkā cilvēka labā. Līdz asarām sāpīgas atmiņas par to kā bija "pirms", ilgi gaidītas satikšanās, cerības un ilgas. Tik tiešām pāris reizes arī raudāju. Asaras plūda par lielajām netaisnībām pret latviešu tautu, pret lielām saimēm un katru cilvēku atsevišķi. Asaras plūda arī par sirsnību, daudzus gadus neizteiktiem un iekrātiem mīļiem vārdiem. Silti vārdi jāsaka ik dienas, citādi tie neizteikti sakrājas un sāk bojāties.

Īpašs laikmeta atspoguļojums, kas, neskatoties uz bērna redzējumu, nezaudē realitātes izjūtu. Ir grūti izcelt kādu vienu notikumu, kas īpaši spilgti attēlotu vēstures laika īpatnības. Spilgti ilustratīvs ir gan Lauras gājiens ar tēvu uz "cirku" jeb biedru tiesu, gan bērnu dažādie darbiņi putnu fabrikā, gan mākslinieka Ugas duālais darbs - komunistiskās propagandas sarkanie plakāti baltiem trafaretu burtiem, teātra dekorācijas, revolucionāras tehnoloģijas radioaparāts "Spīdola" un Parīzes krāsainie zīmuļi vienā darbnīcā, kā arī daudz kas cits.

Ja "Pieci pirksti" lasīts pirms laika, noteikti iesaku vēlreiz pārlasīt, atsvaidzināt atmiņu un tad ķerties klāt "Paradīzes putni". Interesanti, ka pirmo grāmatu izdeva apgāds "Mansards", savukārt otrā iznākusi jau "Dienas grāmata" paspārnē. Pēc internetā atrodamā "Pieci pirksti" papīra formātā pārdošanā šobrīd nekur nebūs, bet e-grāmata gan ir pieejama kā alternatīva. Ja pašam nav, nāksies meklēt bibliotēkās, bet noteikti ir tā vērts!

Lauras mamma prāto: "Kāpēc, mēs pieaugušie, savus sirds akmeņus gribam bērniem kārt kaklā?" (51.lpp)

Šīs grāmatas oponenti sašutīs, kāpēc jāatceras pagātnes sāpes, kāpēc jāturpina ciešanu kults?
Lai saprastu prieku, par ko priecāties, lai lietas nekļūtu pašsaprotamas!

Emīls Zolā "Terēza Rakēna"

Franču rakstnieks naturālisma žanra pārstāvis Emīls Zolā jau ierindojams klasiķu plauktiņā, taču
romānu "Terēza Rakēna" esmu izlasījusi tikai tagad. Skolas laikā (ja pareizi atceros) mēs varējām izvēlēties starp vairākiem Zolā romāniem, ko lasīt vasarā vai arī īsi pirms pēc plāna nonācām pie tās apspriešanas. Izvēlējos "Dāmu paradīzi" un tā kļuva par manu mīļāko pavasara grāmatu. Tā vienkārši man asociējas ar pavasari un viss. Ik pa laikam tieši pavasarī man ir neizmērojama vēlme to pārlasīt. Tieši šādā kārtā "Terēza Rakēna" skolas laikā man paskrēja garām nemanīta. Tagad vairs neatceros, vai vienkārši tā man palidoja gar ausīm vai gluži vienkārši mēs to pat neapspriedām, jo to izvēlējies nebija neviens. Lai vai kā, grāmata man jau pāris gadus plauktā ir un tagad esmu to arī izlasījusi.


otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Īsais ieskats redzētajās filmās "Cilvēks vilcienā", "Kvadrāts", "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām"

Aizvadītās dienas man bijušas kino piesātinātas un šoreiz nolēmu apkopot atziņas par vairākām redzētajām filmām vienkopus. Rakstīšu par filmām "Cilvēks vilcienā", "Kvadrāts", "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām".

svētdiena, 2018. gada 7. janvāris

Ēriks Hānbergs "Tirgus stāsti"

Rīgas Centrāltirgus mūsdienās ir ne tikai iepirkšanās un dažādu neredzētu lietu atklāsmes vieta, bet arī tūristu apskates objekts. Vien tēlnieka Zaļkalna cūkas monumenta tur vēl trūkst. Salīdzinoši nesen tirgus autoostas pusē ir ieguvis modernu un acij tīkamu skatu ar greznām laternām un puķu podiem, bet Ērika Hānberga grāmatā "Tirgus stāsti" varēsiet ieraudzīt tirgus veidošanos no tā pirmsākumiem. Mūsdienu Centrāltirgus savu vietu atrada 1922.gadā, kad lēma par tā izveidi un 8 gadus vēlāk tas tika atvērts tirgotājiem. Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet tas bija kļuvis par šauru un arī ar sanitāro normu ievērošanu tur bija švaki.

Grāmatas trīs slāņos savijas "Rīgas Centrāltirgus" toreizējās valdes priekšsēdētājas Nanas Cibuļskas atmiņas monologā, Ērika Hānberga proza un Misiņa bibliotēkā atrastie ieskati hronikās. Grāmata spēj ievest ne tikai pirkšanas un pārdošanas vēsturē, bet arī dzīves stāstos. Un stāsti jau ir ne tikai par Rīgas centrālo tirgu.

 

pirmdiena, 2018. gada 1. janvāris

Maija Dambe-Kollinsa "Sveika, Amerika!"

Veco gadu aizvadīju un jauno iesāku ar vēl vienu grāmatu, kas manā plauktā bija ieklīdusi jau sen. Maijas Dambes-Kollins atmiņu stāsts "Sveika, Amerika!" aizrauj lasītāju tālu prom pagātnē, kad Latviju plosīja karš, latvieši zaudēja savu dzimteni, karjeru, draugus un ģimeni, bija spiesti doties prom svešatnē ar pašu mazumiņu un nemitīgi mainīt dzīvesvietas. Amerikā dzīvojusī latviete savā grāmatā parādījusi vēl vienu, manuprāt, mazāk apskatītu vēstures šķautni.

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"

Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai gr...