Latviešu autores un ilustratores Lilijas Berzinskas darbi man jau pazīstami, pirms tam lasīju pasaku pieaugušajiem "Pasaules centrs", tagad esmu saņēmusi grāmatu, kas domāta bērnu auditorijai "Skelets skapī". Šī grāmata ir autores rakstīta un ilustrēta, piedaloties Katrīnai Vasiļevskai. Tā ir arī turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai "Lamzaks meklē Lamzaku", kas bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai.
Iepriekšējo darbu neesmu lasījusi, bet jaunā darba anotācija sola ļaut atkal satikties gan ar žiperīgo Sipriki, lādzīgo Lamzaku un ēdelīgo Krakānu, gan ar racionālo domātāju Acaini un vientulības cienītāju jūras ezi Boiku. Jūrmalas ciemā tagad dzīvo arī jauni varoņi - jūras braucējs Vilks un sen zudušajam draugam uzticīgais kurmis Migriki, Puskuitala, kura meklē savu otru pusi, negausīgā Plikadīda un Ūdensmērītājs, kurš nemitīgi tiecas pēc kāda mērķa. Jāsaka uzreiz, ka nevajag bīties, ja pirmā "Lamzaks meklē Lamzaku" nav lasīta, "Skelets skapī" ir sižetiski savstarpēji nesaistītu stāstu kopums, kurus nav pat obligāti lasīt pēc kārtas.
Kā jau bērnu grāmatai piedien, samērā īsajos stāstos ir ne vien kāda problēma un tās atrisinājums, bet arī morāle, ko var dažādi interpretēt. Kāds "skelets skapī" ir katram no mums un tāds fiziski ir arī grāmatas pirmā stāsta varonim. Varētu jau citiem tādā nepiespiestā atmosfērā savu noslēpumu atklāt, bet ko gan citi nodomās? Skeleti pa laikam jāpavēdina jeb noslēpās atmiņas jāpārcilā, vēlams tā lai citi nemana. Kā izrādās, citi tomēr pamana šo skeletu vēdināšanu, bet neko nekomentē, jo patiesībā nav baigi nosodoši vai ieinteresēti. Tad jau tiešām varētu savus noslēpumus atklāt, bet nezinot to, ka citi jau zina, tāpat bail atklāties.
Vēl Lilijas Berzinskas grāmatā ir stāsts par uzbāzīgu mīlestību, stāsts par patērēšanu kā bēgšanu no sevis - pirkt, pirkt, pirkt, neesot mierā ar sapirkto. Vēl es kādā stāstā saskatīju nespēju pieņemt laika ritējumu un otrās puses jeb veseluma meklējums, ar "vesels" domājot kā vienotam kopumam nevis kā antonīms slimam. Man patika ļoti sirsnīgais stāsts par draudzību un neļaušanos apkārt valdošai panikai krīzes mirklī, meklējot mieru pie sev tuvākajiem. Es apzināti nenorādu, kurā konkrētā stāstā šīs pazīmes saskatīju, jo tie patiesi ir dažādi interpretējami atkarībā no lasītāja gara stāvokļa un ikdienas pārdomām tajā dzīves posmā.
Tomēr vissvarīgākais ir piebilst, ka grāmata tomēr pamatā paredzēta bērnu auditorijai, drukāta lieliem burtiem un bagātināta ar krāšņām un izdomas pilnām ilustrācijām, tāpēc bērni tajā noteikti var saklausīt (ja vecāki lasīs priekšā) vai izlasīt (kad lasīs paši) kaut ko pilnīgi atšķirīgu no manām pārdomām. Manam dēlam pagaidām bija dzīva interese par ilustrācijām, taču tajās redzamās radības viņam vēl pārāk sarežģītas, jo ir tuvas īstiem zvēriņiem, bet tomēr ar fantāzijas "piesitienu". Es teiktu, ka vislabāk šis darbs varētu patikt sākot no apmēram 5 gadu vecuma, kad priekšā lasa vecāki un no dzirdētā raisīsies ļoti bagātīgi un krāsaini sapnīši, un sākumskolēniem, kas jau paši lasa.
Ja autores daiļrade pieaugušajiem varētu būt stiprs gaumes jautājums, tad bērniem sarakstītie darbi, man šķiet ļoti sirsnīgi, fantāziju raisoši un interesanti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru