Grāmatas dažādu sakritību rezultātā mēdz "atnākt" pie manis pašas, jau kādu laiku man seko mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - autoru darbi. Šoreiz igauņu rakstnieces Kai Ārelaidas darbs "Pilsētu dedzināšana" par Tartu 1950-tajos un 1960-tajos gados. Igaunijā grāmata iznāca 2016.gadā un esot ieguvusi lielu popularitāti, latviešu valodā grāmata bija pirmais tulkotais izdevums un, manuprāt, lieliski iekļaujas laikā, kad Latvijā iznāk latviešu autoru darbi sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Tas ir vēl viens stāsts par laiku kad daudz runāt bija bīstami. Cilvēki ir tik ļoti pazuduši klusumā, ka paši kļuvuši par klusumu.
Šim stāstam par Tīnu, viņas vecākiem un draudzības saitēm ir daudz sākumu. Grāmatu aizsāk Tīnas, jau pieauguša cilvēka, ierašanās ikdienā neapdzīvotā vasarnīcā, tur notikusi zādzība un viena no pazudušajām lietām ir Tīnas tēva Pētera portrets. Šis zaudējums paver ceļu Tīnas atmiņām. Stāstījums ļoti lēkā starp laikiem - no 1958.gada uz 2013., tad atpakaļ uz 1981.gadu, vēl uz 2003. un atpakaļ uz 1959.gadu. Īsāk sakot, galvenā darbība noris 1950-tajos un 1960-tajos ar īsiem iespraudumiem jeb Intermeco no mūsdienām. Lai arī intermeco tiek tulkots kā īss, nenozīmīgs iestarpinājums, šajā grāmatā tie ir nozīmīga un neatņemama stāsta daļa, kas paskaidro bērnības un jaunības notikumu ilgtermiņa ietekmi uz personības veidošanos un domāšanas veidu.
Estica nams jeb bijušās studentu korporācijas telpas atrodas tieši pretī Tīnas dzīvesvietai, tur notiek orķestra un dejotāju mēģinājumi, bet šī ēka ir kā mūžīgi klāt esošs atgādinājums par to, ka bija laiks arī pirms Padomju savienības - Igaunijas laiks. Korporācija padzīta, mēģinot šo vietu apklusināt, neļaut tai stāstīt, ka ir bijis laiks arī pirms Padomju savienības, bet pēc būtības skaļās nodarbības simboliski gluži vai kliedz par to, kas tiek noklusēts vai tiek atcerēts bez lieciniekiem.
Vēl viens stāsta motīvs ir Padomju savienībā praktizētā tautu sadraudzība, ko spilgti attēlo šķietami neiedomājamā Tīnas draudzība ar Vovu - krievu militārista dēlu, ģimene ceļo līdzi tēvam uz viņa dienesta nosūtījuma vietām.
Lai arī nosaukumā iekļautā “Pilsētu dedzināšana” būtībā ir kāršu spēles nosaukums, ko mēs Latvijā pazītu ar nosaukumu "Dzērāji" - nekādas kāršu skaitīšanas, krāpšanās un trumpju - vienlaikus, manuprāt, šie vārdi arī kalpo kā norāde uz to, ka tiek sagrautas gan pavisam reālas pilsētas, gan iedomu pilis. Tomēr visa pamats ir bērns un viņa redzējums par apkārt notiekošo, laikmeta iezīmēm, pieaugušajiem cilvēkiem, runāto un nepateikto, noklusēto. Šeit nav iespējams atrast labos un ļaunos tēlus, jo bērns gluži vienkārši tā pasauli neiedala, tā ir izpratne, ko ar laiku iemāca pieaugušie. Cilvēki iegrozās pastāvošajā laikmetā kā nu katrs prot - cits labāk, cits sliktāk. Daži izsprūk cauri sveikā, bet dažiem tas beidzas traģiski - norāde uz Tīnas tēva Pētera dzīvesveidu.
Ak, patiesībā tik grūti pateikt, kāpēc man šī grāmata patika. Igaunija izgājusi līdzīgus vēstures līkločus kā Latvija un tāpēc interesanti vēlreiz palūkoties Padomju savienībā, bet šoreiz caur kaimiņa lodziņu. Man grūti spriest par stāstījuma norišu ģeogrāfisko precizitāti, bet karti uzzīmēt galvā ir iespējams, jo autore Tartu raksturo ļoti detalizēti, zinātājs noteikti vidi atpazīs. Lai arī autore dzimusi 1972.gadā, viņa ļoti ticami spēj lasītāju aiznest uz laiku, ko pati nav piedzīvojusi. Vienu brīdi pat šķita, ka lasu kaut ko līdzīgu Vizmas Belševicas "Billes" atmiņām, taču salīdzināju autores dzimšanas laiku ar sižeta norises laikiem un atmetu šo domu. Acīmredzot, ir populāri izmantot bērnu kā stāstītāju un bērna skatu punktu kā veidu, caur kuru bez nosodījuma censties parādīt laikmetu.
Šo grāmatu lasīju lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku" žūrija ietvaros. Izcila!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru