piektdiena, 2020. gada 18. septembris

Dženifera Klementa "Lūgšanas par nolaupītajām"


“Šie skorpioni izturējās pret tevi žēlsirdīgāk, nekā jebkad izturēsies cilvēki, māte teica. Norāvusi sandali, viņa nosita visus četrus. Žēlsirdība ne vienmēr ir abpusēja, viņa sacīja.” /75. lpp./

ASV dzimusi, bet Mehiko uzaugusi autore Dženifera Klementa vairākus gadus vāca materiālus un sarunājās ar cilvēktirdzniecības upuriem Meksikā līdz tapa grāmata "Lūgšanas par nolaupītajām". Tematiski tas ir dokumentāls stāsts, bet tas ielikts prozā. Grāmatu slavēja manā grāmatu lasītāju klubiņā, iegādājos un tā gaidīja plauktā atbilstošu brīdi. Tāds pienāca, kad mēneša temats ir Latīņamerikāņu literatūra. Brīžiem hronoloģiskā secībā, brīžiem lēkājot turp un atpakaļ laikos, Klementa caur vienu meiteni pastāsta par dzīvi Meksikā narkokarteļu ēnā.

ceturtdiena, 2020. gada 17. septembris

Lina Žutaute "Kika Mika un Supertēta diena" un "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena"


Šoreiz atkal rakstu par divām grāmatām uzreiz. Lietuviešu rakstnieces Linas Žutautes Kika Mika ir mūsu mājās mīļš tēls, tāpēc pa vienai nemaz nav lasāmas. Ideāls vakars dēlam ir tad, ja vecāki izlasījuši vismaz trīs vai pat četras Kikas Mikas grāmatas. Pēc tam puslīdz mierīgu sirdi var doties pie Miega peles. Jaunākās sērijas grāmatas mūsu mājās ir par Kikas Mikas dienu ar Supertēti un par meitenes sapņu dzimšanas dienu. Es grāmatas (dažreiz arī rotaļlietas un izglītojoši izklaidējošus materiālus) mēdzu iepirkt savlaicīgi, kad redzu tiem labu cenu, un velku ārā no slēptuves, kad tuvojas kādi svētki. Dažreiz pērku šādi, domājot arī par radinieku un draugu bērnu svētkiem. Praktiskais latvietis vai praktiskais grāmatu tārps. Lai tur vai kā, bet grāmatas par dzimšanas dienu un Supertēta dienu biju apzināti paturējusi līdz dēla dzimšanas dienai, neilgi pēc kuras arī tēva diena. Tādējādi tematiski ar jaunāko lasāmvielu ietrāpījām arī svētku dienās.

trešdiena, 2020. gada 16. septembris

Evija Gulbe, Linda Lošina "Koko un Riko" un "Koko un Riko jaunie piedzīvojumi." Audiogrāmatas


Šoreiz neliels stāsts par atšķirīgu lasīšanas pieredzi. Izdevniecība Zvaigzne ABC laidusi klajā pirmās piecas audiogrāmatas. Turklāt šīs grāmatas ierunājuši paši to autori. Iepriekš ar dēlu bijām klausījušies latviešu tautas pasakas audio formātā caur telefona aplikāciju "Pasakas" un kaut ko no Latvijas radio Radioteātra bērniem, bet pilnvērtīgi grāmatas gan nebijām klausījušies. Savu iepazīšanos ar Zvaigzne ABC jaunumiem ceļā uz laukiem sākām sākām caur Evijas Gulbes un Lindas Lošinas varoņiem - žurkulēniem Koko un Riko. Iepriekš Koko un Riko mums rokās nebija nonākuši, tāpēc izvēlējāmies tieši šīs grāmatas, lai gūtu ieskatu skanošo grāmatu pasaulē.

Lai pie klausīšanās tiktu, vispirms jāreģistrējas platformā Māconis https://maconis.zvaigzne.lv/. Es jau biju reģistrēta Zvaigzne ABC mājas lapā interneta veikala izmantošanai, tāpēc ieejai Māconī izmantoju tos pašus pieejas datus un nekas par jaunu nebija jāreģistrē. 


Māconī augšā labajā pusē jāspiež "Aktivizēt licenci" un tajā laukā jāievada iegādātās audiogrāmatas kods. Materiāls būtībā tiek abonēts uz vienu gadu un būs pieejams lietošanai caur šo Zvaigzne ABC digitālo mācību platformu. Mācoņa lapai nepieciešama pieeja internetam. Mājās, tas var būt bezvadu tīkls, bet, piemēram, automašīnā lapu atver caur telefonu ar mobilo internetu. 

Mēs "Koko un Riko" klausījāmies automašīnā. Dēla autokrēslam galvas balstā ir iebūvēti skaļruņi, uz kuriem atskaņojamo materiālu nogādā caur telefonā iesprausto vadu. Tādējādi bērns var klausīties kādu sev interesantu materiālu, bet mēs pieaugušie varam klausīties sev tīkamo mūziku vai pārraides caur automašīnas skaņas iekārtu un mēs cits citam netraucējam. 

Es atvēru audiogrāmatu interneta pārlūkā telefonā, paturot visu kontroli savās rokās. Kad beidzas katra no grāmatas nodaļām, pārslēgšanās uz nākamo nenotiek automātiski. Piemēram, "Koko un Riko" ir desmit nodaļas (kopējais garums 43 minūtes un 22 sekundes), savukārt pelēnu piedzīvojumu otrajā grāmatā ir 12 nodaļas (kopējais garums 40 minūtes 28 sekundes). Manuāla nodaļu pārslēgšana man bija nedaudz traucējoša, jo es nedzirdu, kad dēlam ausīs nekas vairs neskan, un viņam nākas man pateikt, ka jāieslēdz nākamā nodaļa. Traucējoši tas ir tamdēļ, ka, klausoties pasaku, bērns var iemigt, bet katru reizi, kad jāpalūdz pārslēgt nodaļa, dēls no tuvā miega skavām izraujas ārā. Līdzīgi ir arī, ja audiogrāmata tiek izmantota kā iemidzināšanas veids mājās. Pieaugušajam jāsēž blakus un laikus jāpārslēdz grāmatas nodaļas, lai mazais klausītājs var iemigt, klausoties pasaku bez pārtraukumiem. Atstājot ierīci un nodaļu pārslēgšanu bērna rokās, baidos, ka gulētiešana izvērstos par bezgalīgu interneta pētīšanu vai spēlīšu bakstīšanu.

Katrai audiogrāmatas nodaļai ir arī viena līdz četras ilustrācijas no grāmatas, kas apskatāmas ierīces ekrānā. Mēs cenšamies dēlam rādīt iespējami mazāk dažādus ekrānus, tāpēc Koko un Riko piedzīvojumus dēls baudīja tikai ar ausīm. Ja arī jūs cenšaties ierobežot ekrānu lietojumu, bet mājās ir šīs jautrās grāmatiņas papīra formātā, klēpī var ņemt un šķirstīt tās. Tā mēs mēģināsim darīt ar Lauras Vinogradovas "Mežpasakām", kuras mums grāmatu plauktā jau ir.

Kopumā pieredze ar audiogrāmatām ir patīkama un man kā vecākam lielā mērā atslogojoša. Lai arī grāmatu priekšā lasīšana kopumā man grūtības nesagādā, dažreiz ir noderīgi, ja kāds to izdara tavā vietā, īpaši, ja šis "kāds" ir tehnoloģija. Ja vien būtu iespējams uzlikt automātisko pārslēgšanos uz priekšu starp nodaļām, tad laime būtu pilnīga.



otrdiena, 2020. gada 15. septembris

Džons Ferndons un Robs Bītijs "Iepazīsti lietas!"


Kādā izpārdošanu trakumā iegādājos Džona Ferndona un Roba Bītija grāmatu "Iepazīsti lietas!". Mani kaut kā piesaistīja grāmatas detalizētās ilustrācijas, kas parādīja dažādus procesus pilnā ciklā. Nemaz neiedziļinājos saturā un tekstā, kad to pirku. Arī dēlam šīs ilustrācijas tīri labi patika, lai arī daudz kas no apskatītajiem procesiem vēl šķiet pilnīgi un galīgi nesaprotamas. 

Vai dīvaini, ka trīs gadu vecam bērnam vismīļākais atvērums bija tieši par kanalizāciju? Nezinu, man nešķita dīvaini. Varbūt pat tieši kanalizācijas nodaļas dēļ es šo grāmatu pamanīju veikalā. Tās iegāde aptuveni sakrita ar laiku, kad dēls pēc vannas korķa izraušanas sāka vaicāt, kur dodas ūdens? Tā nu grāmata par lietu un procesu iepazīšanu mūsu mājās tika nodēvēta par kaku grāmatu (un to neizdomāju es). Nedaudz iepazināmies arī ar atkritumu procesiem un šķirošanu, jo nav lielākas laimes dienā, kā ieraudzīt atkritumu izvešanas mašīnu darbībā.

svētdiena, 2020. gada 13. septembris

Lina Žutaute "Kika Mika un draudzības slota", "Kika Mika un nozagtais laiks", "Kika Mika un lielā tumsa"

Šoreiz ieraksts uzreiz par trīs grāmatām. Lietuviešu autores Linas Žutautes radītā meitenīte Kika Mika mūsu grāmatu plauktā iesēdusies uz palikšanu un regulāri arī no plaukta tiek izņemta pārlasīšanai. Laikam dēlā ir kaut kas no manis. Apgriezis grāmatu otrādi, viņš ar pirkstu iebakstīja tur redzamajos citu sērijas grāmatu attēlos un norādīja, ka viņam vajag arī "to, to un šo". Šobrīd mūsu mājās ir Kikas Mikas enciklopēdija un septiņas līdz šim iznākušās grāmatas. No grāmatas par zobu feju pagaidām esmu izvairījusies un ceru to darīt arī turpmāk, jo nevēlos nākotnē ieviest mūsu mājās šādu nauda pret izkritušu piena zobu maiņas darījumu. Šoreiz Kika Mika mācāsdraudzēties un strādāt komandā grāmatā "Kika Mika un draudzības slota", meitene mācās saskatīt priecīgo tumsā "Kika Mika un lielā tumsa", kā arī iesper pa pakaļu vecākiem caur grāmatu "Kika Mika un nozagtais laiks".

Iepriekš Kika Mikas grāmatas izmantoju audzinošos nolūkos, mācot bērnam par mantiņu sakārtošanu un to, ka ar austiņām ir jāklausās, ko apkārtējie saka. Savukārt Kikas Mikas enciklopēdija ir lielisks vispārīgi izzinošs palīglīdzeklis. Jaunākā sērijas grāmata "Kika Mika un draudzības slota" turpina uzsākto pedagoģisko līniju un māca bērnam, kā uzvesties. Šajā grāmatiņā Kikai Mikai ļoti patīk sacensties ar draugiem dažādās bērniem saprotamās disciplīnās, piemēram, "kurš pirmais?" un "kurš augstāk?". Taču šādas sacensības var sagādāt sāpes un ne vienmēr tās ir fiziskas. Bērni nokļūst ķibelē un viņiem jāmeklē kopīgs ceļš ārā no tās, jo ierastā sacensību metode īsti nedarbojas. Patīkami, ka šajā stāstā bērni ir trīs, līdz ar to var labāk saskatīt, ka jādraudzējas ar visiem saviem draugiem vienādi. Īpaši tas svarīgi posmā, kad bērniem raksturīgi dalīt draugus un "mazāk draugus" tikai tāpēc, ka vēl vakardienas draugs šodien salikts pārī iešanai ar kādu citu bērnu. Draugi var būt vairāk nekā viens un pret visiem jāizturas vienlīdzīgi. 

Grāmata "Kika Mika un lielā tumsa" nedaudz atšķiras no līdz šim lasītajām ar to, ka nemāca bērnu par pareizāku uzvedību, bet gan iedrošina mazo. Ja reiz tikai tumsā saskatāms tāds skaistums kā zvaigznes, varbūt nav vērts baidīties no tās. Mūsmājās tumsas baiļu posms šobrīd ir pārvarēts, pie kā ceru neatgriezties. Taču, ja atkal tumsa kļūs biedējoša, ķeršos pie šīs grāmatas, lai iedrošinātu dēlu saskatīt labo.

Trešā šī apskata grāmata ir vēl atšķirīgāka nekā līdz šim lasītās Kikas Mikas sērijā. Grāmatā "Kika Mika un nozagtais laiks" pamatīgi iebaksta acī un sirdsapziņā tieši pieaugušajam. Atzīstieties godīgi, kurš no jums nekad nav teicis vārdus "paspēlējies pats, man šobrīd nav laika"? Varu saderēt, ka neviens nav bez šīs frāzes bērnu izaudzinājis. Johaidī un mums, pieaugušajiem, tiešām ir tik daudz riebīgu laika zagļu! Laiks nepazūd tāpat vien, tas tiek iztērēts darbībām, kuras varētu nedarīt, varētu darīt vēlāk vai darīt ašāk. Es patiešām sajutos vainīga, šo grāmatu dēlam priekšā lasot, īpaši tāpēc, ka šo lasīšanu viņš attiecīgajā vakarā bija pacietīgi gaidījis pēc veļas izkāršanas un daļas salikšanas žāvētājā, pēc vakariņām un trauku mazgāšanas. Šoreiz "Kika Mika un nozagtais laiks" ir didaktiski pamācošs materiāls vecākiem nevis bērniem.

Ar Kiku Miku turpinām draudzību, jo dzimšanas dienā dēls saņēma dāvanā grāmatas "Kika Mika un Supertēta diena", kā arī "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena".


ceturtdiena, 2020. gada 10. septembris

Hjū Hovijs "Maiņa" un "Putekļi"


Sākumā domāju, ka Hjū Hovija Elevatora sērijas grāmatas aprakstīšu katru atsevišķi. Straujā tempā izrāvusi cauri trešo daļu uzreiz pēc otrās, sapratu, ka atsevišķi nav iespējams. Abas grāmatas tik ļoti cieši savijās kopā, ka, aizšķīrusi pēdējo lapu, vairs īsti neatceros, kas bija kurā. Tāpēc šis apraksts uzreiz par divām grāmatām no #Siloseries "Maiņa" un "Putekļi"

Sačakarētā pasaule turpina savu sačakarēto pastāvēšanu. Jau pirmajā grāmatā "Vilna" stāstīts par to, ka 18. elevatorā notiek apvērsums. Otrajā Elevatora sāgas grāmatā "Maiņa" cilvēki 18. elevatorā mācās, kā dzīvot tālāk. Arī šajā grāmatā ir trīs stāsta līnijas, kuras, lēkājot starp norises laikiem, visbeidzot savienojas. Otra līnija skaidro, kā izdevies radīt pasauli, kurā neviens neko nezina par laiku "pirms". Bet vispār otrā grāmata sākas ar ainu "kongresmeņi Kapitolijā", 2049. gads. Kāds pārsteigums, ka pasauli sačakarēt nolēmuši ASV vadītāji. Nav pirmā grāmata, kur pasaules bojāejai atrasts šāds vaininieks. Savukārt trešā grāmata pievēršas 17. elevatoram un Solo.

svētdiena, 2020. gada 6. septembris

Karolīna Roka un Greguārs Mabīrs "Vilku skola"

Ja franču autores Karolīnas Rokas vārds mums bija svešs, tad mākslinieka Greguāra Mabīra stils mums jau pazīstams no grāmatas "Pat briesmoņi tīra zobus". Septembrim ļoti atbilstoši iznācis abu franču autoru kopdarbs "Vilku skola". Tā ir grāmata piecus līdz deviņus gadus veciem bērniem, kurā izklāstītas dažādās mazā vilcēna un viņa vecāku vēlmes saistībā ar skolu. Plānajā grāmatiņā paslēpti arī vairāki citi slāņi, piemēram, par dažādām personībām, kas attiecīgi ietekmē arī intereses un vēlmes, par draudzību un līdzās pastāvēšanu u.c.

Mazajam Vilcēnam jādodas uz baiso vilku skolu, kur audzēkņi mācās kauties, kaukt, trenkāt, ēst kā sušķi un lamāšanos. Lielie vilki sagaida, ka dēls kļūs par īstu slikto manieru paraugu. Turpretim pats vilcēns gribētu iemācīties lasīt, lai saprastu pasaku grāmatās rakstīto, un iemācīties skaitīt, lai izskaitītu zvaigznes debesīs. 

piektdiena, 2020. gada 4. septembris

Agnese Vanaga un Agate Liepētere "Pagalma enciklopēdija"

Latviešu autores Agneses Vanagas vārds mūsu grāmatu plauktā jau zināms, tāpēc ar sajūsmu piekritu doties uz viņas jaunākās grāmatas "Pagalma enciklopēdija" atklāšanas svētkiem. Protams, izdevīgi bija arī tas, ka pasākums notika tuvu maniem un dēla ikdienas maršrutiem Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Svinības nudien šķita izdevušās un ļoti interesantas ne tikai pieaugušajiem, bet arī mazajiem dalībniekiem. Šoreiz Agnese Vanaga sadarbībā ar mākslinieci Agati Lielpēteri radījusi enciklopēdisku stāstu.

Grāmatas galvenais varonis, britu pelēkais kaķis, bez viņa ziņas un gribas aizvests uz dzīvi piepilsētā. Pilsētas smalkais kundziņš nu iepazīstas ar dažādām dzīvām radībām, kas mīt mājas pagalmā un tuvākajā apkārtnē, mauriņā, ūdeņos un mežos.

ceturtdiena, 2020. gada 3. septembris

Dani Rabajoti un Niks Karuzo "Vai viņi purkšķina?"

Ilgi domāju, vai esmu gatava mājās purkšķu jokiem un ilgstošam to periodam. Visiem bērniem ir dažādu joku periodi un es tikko esmu pārdzīvojusi (cerams) kaku joku un apvainojumu posmu.  Taču galu galā sapratu, ka gan kakas, gan purkšķi ir dabiski procesi un par tiem jārunā nepārspīlēti normāli nevis jākaunina, jāklusē un jāsarkst. Niks Karuzo ir zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieks Virdžīnijas tehniskajā universitātē, arī Dani Rabajoti ir zinātniece, zooloģe un  Londonas Zooloģijas biedrības pārstāve. Viņu abu kopā izveidotā grāmata "Vai viņi purkšķina" ir jautra, asprātīga un balstīta zinātnes atklājumos nevis prastos zemjostas jokos. 

Bet patiesībā sarunas par purkšķiem un gāzēm vecākiem bērniem var maigi aizvadīt no jokiem līdz nopietnai izpratnei par to, ka purkšķi (jeb metāna gāze) veicina globālo sasilšanu. Pastāv uzskats, ka, piemēram, daudz purkšķinošie dzīvnieki, kurus audzē gaļas un piena ieguvei (govis, kazas u.c.) var kaitēt pasaulei gandrīz tikpat ļoti kā automašīnu izmeši gaisā. Eiropas Vides aģentūra savā ziņojumā secinājusi, ka lauksaimniecība ir visvairāk atbildīga par metāna emisiju – 50% nāk no lauksaimniecības un no šī apjoma 80% ir tieši zarnu radītais metāns.

trešdiena, 2020. gada 2. septembris

Anna Starobiņeca "Zvērīgs detektīvs. Vilka midzenis"

Krievu rakstnieces Annas Starobiņecas vārds man jau bija zināms no skaudra temata grāmatas, autores pašas pieredzes, zaudējot vēl nedzimušu bērnu "Paskaties uz viņu". Savukārt grāmata bērniem "Zvērīgs detektīvs. Vilka midzenis" pie manis atnāca caur grāmatu lasītāju klubiņu un iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020. gada programmā lasītājiem vecumā no deviņiem gadiem. "Vilka midzenis" ir pirmā no iecerētas četru grāmatu sērijas, šobrīd latviešu valodā izdota šī un otrā daļa "Plēsēja tiesības". Gana aizraujoša lasāmviela, lai izklaidēts būtu ne tikai mazais lasītājs, bet arī pieaugušais, kuram varbūt šī grāmata jāpalasa priekšā vai vienkārši jāpasēž lasīšanas gaitā blakus.

otrdiena, 2020. gada 1. septembris

Ķipara akadēmija. Darbošanās un uzdevumu grāmatiņas (1,5+ gadi)

Septembris klāt! Man šķiet, ka šogad nav bērnu, kuri bēdājas par pirmo septembri. Mēs ar dēlu priecīgi esam bijuši jau visu augustu, kad viņš varēja atgriezties dārziņā. Taču septembris zināmā mērā ir kaut kāda pierastāka robežšķirtne, kad jāsāk mācīties. Par mācīšanos arī šis ieraksts. Es ārkārtīgi ceru, ka mums vairāk nevajadzēs atgriezties pie mācīšanās/strādāšanas mājās. Skolotājs esmu diezgan nepacietīgs un straujš. 

Tomēr, ja kādam mācīšanās mājās sagādā lielāku prieku nekā došanās uz dārziņu, vai, ja dārziņa laiks vēl nav pienācis, esam ar dēlu atklājuši lielisku palīgmateriālu! Jau pirms kāda laika manās un dēla rokās nonāca dažādu uzdevumu un darbošanās grāmatiņu komplekts "Ķipara akadēmija".

sestdiena, 2020. gada 29. augusts

Hjū Hovijs "Vilna"

Ilgi nāca iedvesma sākt lasīt amerikāņu autora Hjū Hovija Elevatora sērijas (Silo series) grāmatas. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par to (lai gan labas atsauksmes no cienītājiem dzirdu par visām izdevniecības "Prometejs" izdotajām grāmatām), pilnīgi nejauši tiku pie otrās un trešās daļas, pēcāk ne bez pūlēm nomedīju arī pirmo. Grūti bija sākt, jo stāsts ir par iznīcinātu pasauli un apkārt jau tāpat ik pa brīdim viss šķietami "iet uz galu". Vēl grūti sākt, jo "Vilna" ir ļoti bieza grāmata, smaga svarā un diezgan sīkā drukā. Tas nozīmē, ka attiecības ar šo drukāto darbu ievilksies uz ilgāku laiku. Lai nu kā, iedvesmu sagaidīju un te nu varu pastāstīt savus iespaidus par pirmo daļu.

Sākumā gribēju izlasīt visas trīs un tikai tad rakstīt atsauksmi par tām kopā, taču sapratu, ka trīs grāmatās ir tik daudz informācijas, ka daļa var aizmirsties, kaut kas var paslīdēt garām nemanīts, galu galā - šis ieraksts sanāktu bezjēgā garš un nelasāms.

otrdiena, 2020. gada 25. augusts

Melānija Goldinga "Mazie mīlulīši"


Britu autores Melānijas Goldingas psiholoģiskais trilleris "Mazie mīlulīši" parauj lasītāju līdzi zem ūdens, kur savās domās ķepurojas jaunā māmiņa Lorēna, bet ārpusē savās jūtās un meistarībā pinas izmeklētāja Džo. Nav daudz jāprāto par to, kā stāsts beigsies, jo jau pirmās romāna rindiņas ir mazs ieskats nelaimes kulminācijā. Taču arī turpmākās lappuses būs aizraujošas, jo gribas taču zināt, kā līdz tam esam tikuši. Smalki savītas senas teikas un pasakas ar mūsdienām un jaunās māmiņas prāta nobīdi īsi pēc dzemdībām. Jaunajām māmiņām lasīt gan nav ieteicams. Patiesībā šī grāmata ir labs apliecinājums prāta neaptveramajam trauslumam un neparedzamībai. Jo īpaši, ja prātu sāk pārlieku ietekmēt hormoni un lieli pārdzīvojumi. 

otrdiena, 2020. gada 11. augusts

Kevins Kvans "Traki bagātie aziāti"


Singapūrā dzimušā, Ņujorkā dzīvojošā rakstnieka Kevina Kvana (Kevin Kwan) debijas romāns "Traki bagātie aziāti" (Crazy rich asians) ievelk no pirmajām lappusēm un ļauj aizbēgt pilnīgi atšķirīgā pasaulē. Tas ir gandrīz tipisks Pelnrušķītes stāsts (ar to izņēmumu, ka jaunā sieviete pati sevi nodrošina un viņai ir veiksmīga akadēmiska karjera, tas nekas, ka senču saknes miglā tītas) un lielisks literātā eskeipisma paraugs jeb grāmata, kas lasītāju aizvelk prom no realitātes. 

Izbaudīju katru burtu un teikumu divās dienās un uzskatu "Traki bagātie aziāti" par izcilu gara atvaļinājuma noslēgumu. Metieties iekšā pie galvenās varones, kurai viegli just līdzi, košas un bagātīgas Singapūras ar nelielu devu Āzijas valstu sabiedrības vēstures un asprātīgu ironiju par bagātnieku kaprīzēm un dzīves upuriem. Starp citu, viss aprakstītais nav parauts no zila gaisa, bet gan sakņojas Kevina Kvana paša pieredzē. Kritisks skats no malas caur pieredzes prizmu padara šo romānu īpaši gardu. 

piektdiena, 2020. gada 7. augusts

Kaspars Zaviļeiskis "Pilnīgs Šahs"

Īss un jautrs lasāmgabals ir mūzikas žurnālista, dažādu kultūras projektu redaktora un rakstnieka Kaspara Zaviļeiska garstāsts "Pilnīgs Šahs". Aizrautīga melomāna muzikāli alkoholiskā ikdiena divdesmit gadus senā pagātnē, izdaiļota ar tumšu mīlestības sulu, izrauj cauri gadu tūkstošu mijai kā vienas nakts gadījuma sakarā. Brīva valoda, brīvi uzskati, brīva jaunība.

Šahs aizraujas ar mūziku un piektdienās sapošas Svampvilidžai netipiski, piesaista skatienus Purvciema trolejbusā uz centru un uzspēlē tumši šaurā Vecrīgas bārā "Makšeins", Šahs ir viņa DJ vārds, bet tādi paši izdomāti vārdi ir arī viņa draugiem - Smukais, Autosportists, Garais, Fiksais, Limbažos ir Gaterists. Dažiem cilvēkiem, kuri izplīvo cauri Šaha dzīvei, ir arī vārdi, bet uz tiem tāpat nav vērts ieciklēties. Iemīlas viņš Tumšajā, kura dzīvo turpat virs "Makšeina". Visi izdomāti tēli, izdomātās un tomēr šķietami pazīstamās vietās. Šahs spēlē arī šahu. Šaha gājieni izmantoti arī nodaļu nosaukumu vietā, taču es šahu spēlēt īsti neprotu, tāpēc uz to arī neieciklējos. Šīs spēles pratējam gan jau tās burtu un ciparu kombinācijas izteiks ko vairāk.

Patiešām šis stāsts ir izraujams cauri vienā vakarā, daudz nedomājot un nesasprindzinot smadzenes. Jauna cilvēka jaunības trakumi ar kūpināmām vielām, dzeramām substancēm, izklaidēm, ironiskiem un asredzīgiem pārspriedumiem par dzīvi un cilvēkiem, kā arī sirds lāpīšanu kā nu jauni cilvēki prot.  Manās divdesmitgadnieka trakulībās no Medovvilidžas uz Vecrīgu apmēram desmit gadus pēc Šaha trakulībām daudz nekas nebija mainījies, tāpēc spēju identificēties, līdzi just un atviegloti nopūsties par to, ka tādi laiki manā dzīvē pagājuši. Īsāk sakot, Kaspara Zaviļeiska radītais ir izklaidējoši arī lasītājam. Ne ko pielikt, bet ir ko atņemt. Manuprāt, pēdējā nodaļa bija lieka. Visādi citādi - cepuri nost.

Vāka un iekšlapu dizainam izmantota Aivara Vilipsōna grafika “Meitene”.

Ja lasīsiet, uzlieciet fonā garstāstā pieminētās dziesmas, kas galvenajam varonim pa laikam skan galvā un es apkopoju šajā atskaņošanas sarakstā Youtube.
Palīdzēs iejusties noskaņā, ja kas no pieminētā aizmirsies vai nedzirdēts.

trešdiena, 2020. gada 5. augusts

Ilze Jansone "Vīru lietas"

Stāstu krājums vai īss romāns? Ļoti īss romāns ar dažiem stāstiem iespraudumos starp romāna nodaļām? Īsti nezinu, kurā kastītē ielikt nupat izlasīto Ilzes Jansones grāmatu "Vīru lietas". Starp citu, arī anotāciju uz pēdējā vāka lielāku skaidrību nesniegs, jo tur ir rakstnieka Svena Kuzmina un grāmatu redaktores Gundegas Blumbergas viedokļi par to. Krāsainajos Kaspara Groševa tāda paša nosaukuma gleznas rotātajos vākos paslēpušies vairāki dzīves un sevis pašu pamocīti varoņi, draugu vai drīzāk paziņu grupiņa, šķiet, pusmūžā. Kam monogrāfija top jau nezkuro gadu un intelektuālās akadēmiķu aprindu sarunas līdz ar mūžīgo gaušanos par finansējuma trūkumu pētniecībai jau aknās sēž, kam mīlestība sirdi grauž vairāk nekā mīlamajam objektam, kas sāk apšaubīt izvēlēto profesionālo ceļu, jo līdz pusmūžam šķietami nekas vēl īsti nav izdevies. Viņi ir dažādi, viens otru kaitina, atbalsta un mēdz iedzert jau dienvidū.

pirmdiena, 2020. gada 3. augusts

Maikls Ondatje "Ēnas pār Temzu"

Londona, 1945. gads, Otrais pasaules karš beidzies, bet izrādās, ka tikai šķietami. Kara ēnas aptumšo daudzu cilvēku pagātni, tagadni un nākotni. Četrpadsmit gadus vecais Nataniels un viņa nedaudz vairāk kā gadu vecākā māsa Reičela paliek Lielbritānijā kamēr tēvam jādodas komandējumā uz Singapūru un mamma dodas līdzi. Paredzēts, ka vecāku nebūs tikai gadu, turklāt bērni dosies uz internātskolām, savukārt nedēļas nogalēs un brīvlaikos viņiem iecelts aizgādnis - svešinieks, ko jaunieši savā starpā iesaukuši par Naktstauriņu. 

Kanādiešu autora Maikla Ondatje (Michael Ondaatje) vārds manām ausīm un acīm nebija pazīstams, taču, apskatījusi bibliogrāfiju, vismaz nosaukumu "Angļu pacients" spēju pazīt. Tiesa, ne pēc tā, ka zināju grāmatu ar šādu nosaukumu, bet gan pēc 1996. gada ekranizācijas. “Angļu pacients” ir autora zināmākais romāns, tas 1992. gadā ieguva Bukera balvu un 2018. gadā saņēma Golden Man Booker balvu. Tas nozīmē, ka “Angļu pacients” tika atzīts arī par labāko Bukera laureātu 50 Bukera piešķiršanas gados. Kopumā Ondatje sarakstījis sešus romānus, memuārus, grāmatu par kino un vairākus dzejas krājumus. Arī Ondatje nupat latviešu valodā iznākušais jaunākais romāns "Ēnas pār Temzu" nominēts Bukera balvai 2018. gadā, kad tas tika publicēts oriģinālvalodā, taču piekāpās Annai Bērnsai un viņas romānam "Milkman".

otrdiena, 2020. gada 28. jūlijs

Edvards van de Vendels "Zilās zāles vasara"

Holandiešu autors Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) radījis romānu pusaudžiem par iemīlēšanos. Neesmu gluži Tiho un Ulivera mīlas stāsta mērķauditorija, bet mani ieinteresēja pieteikums par dažādību, ka grāmata būs diskusiju rosinātāja. Izlasīju un ilgi domāju, ko lai rakstu par to, jo būtībā tā patiešām ir grāmata par pusaudžu mīlestību, bet nekādas lielās diskusijas manā galvā neraisījās. Varbūt esmu pārāk brīva savos uzskatos? Viena alga vai puika vai meitene, visi savos padsmit gados, veidojot pirmās attiecības, pirmās reizes iemīloties vai domājot, ka iemīlas, sadara visādas dumjības.

pirmdiena, 2020. gada 27. jūlijs

Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita"

Vasara un bērnu traumatisms šķiet kā vienā batutā nesaraujami lēkājoši jēdzieni. Domājot par Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Bērns, kas neiekrita" atsauksmi, nejauši uzgāju interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Aigaru Pētersonu portālā ārsts.lv. Viņš tajā norādīja, ka Latvija bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā, bet vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu. Taču, lai vecāki zinātu, kas viņiem jādara, tas ir jāmāca visdažādākajos veidos. 

Vismaz virsrakstu līmenī, man ziņas par bērnu traumām nepaslīd garām nemanītas. Šādi apraksti palīdz laiku pa laikam pārskatīt situāciju arī mūsu mājās un pagalmos un laikus novērst iespējamos riskus. Biedinoši ziņu virsraksti neļauj atslābināt modrību, jo pieaugušā modrība, manuprāt, ir galvenais priekšnoteikums bērna drošībai.

trešdiena, 2020. gada 22. jūlijs

Mariana Lekija "Ko var redzēt no šejienes"

Vai esat pamanījuši tādu pelēcīgi dūmakainu grāmatas vāku, no kura mistiskās miglas raugās ziņkārīgas piemīlīga zvēra acis? Man vācu rakstnieces Marianas Lekijas romāns "Ko var redzēt no šejienes" iekrita acīs ar šo mākslinieces Gitas Treices radīto miglas apvīto skatienu, kas tevī raugās gluži kā no īsta meža. Savukārt anotācija sākumā atstāja diezgan vienaldzīgu, tomēr nolēmu dot grāmatai iespēju. Šī grāmata man uzdāvināja tādu dzejiski, romantiski apcerīgu noskaņu, bet īstu skaidrību neviesa, mazliet ievedot miglā.

svētdiena, 2020. gada 19. jūlijs

Džejs Ašers "Trīspadsmit iemesli"

"Neviens skaidri nezina, cik liela ietekme viņam ir uz apkārtējo cilvēku dzīvi. Bieži mums nav ne mazākās jausmas. Un mēs turpinām pieļaut vienas un tās pašas kļūdas." /153.lpp./

Nosaukumu "Trīspadsmit iemesli" jeb "Th1rteen R3asons why" jau biju sev piefiksējusi, bet kā seriālu, ko vēlos noskatīties "kaut kad, kad būs laiks". Tā sanāca, ka Džeja Ašera romāns jauniešiem "Trīspadsmit iemesli" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šī gada sarakstā lasītājiem no 15 gadu vecuma. 

Klejs uz lieveņa atrod pasta sūtījumu ar savu vārdu, bet bez sūtītāja adreses. Kastē ir septiņas audio kasetes, kurās pirms divām nedēļām mirusī klasesbiedrene Hanna Beikere atklāj, kāpēc veikusi pašnāvību. Trīspadsmit iemesli ir trīspadsmit cilvēki (un vēl mazliet visa kā cita).

Autoram Džejam Ašeram ideja par romāna formu radusies audio ekskursijas laikā muzejā. Savukārt temats nācis pakāpeniski, tostarp arī no pieredzes ģimenē. Par romāna tapšanu lasāms grāmatas beigās nodaļā "13 jautājumi Džejam Ašeram". Tā nav ierasta lieta grāmatās, bet šeit, manuprāt, ļoti labi iederas.

ceturtdiena, 2020. gada 16. jūlijs

Jūlija Jakovļeva "Debesis dimantos"


Pavisam nesen guvu iespēju izlasīt jaunāko Jūlijas Jakovļevas romāna tulkojumu vēl pirms tas nonācis uz papīra. Pirmā grāmata “Mednieks tieši virsū skrien” pievilināja ar to, ka paralēli detektīva līnijai, lasītājs iepazīstas arī ar mākslu. Savukārt pie otrās grāmatas “Sarkanā zirga savaldīšana” aizveda pirmā romāna atvērtās beigas, taču paralēli izmeklēšanai izklāstītie temati jau bija saistīti ar zirgiem un hipodromu. Trešajā sērijas grāmatā "Debesis dimantos" izmeklētājs Zaicevs turpina brīžiem pietēlot naivo un padumjo miltonu, bet kopumā ir ļoti asu prātu, plašām zināšanām un vērīgām acīm, un šoreiz izmeklē mēmā kino norietējušās zvaigznes nāvi. Pirmā grāmata mani ievilka līdz ausīm, otrā tīri labi patika, bet vairāk izlasījās pēc inerces, tad tagad trešā grāmata atkal ievilka līdz ausīm.

trešdiena, 2020. gada 8. jūlijs

Anna Ļenasa "Krāsu Mošķis"

Katalāņu izcelsmes autores Annas Ļenasas grāmata "Krāsu mošķis" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2020. gada programmā lasītājiem vecumā no pieciem gadiem. Mēs tai būtu pieķērušies agrāk vai vēlāk tieši BJVŽ dēļ, bet sanāca ātrāk, jo izdevējs, sūtot man citu grāmatu, pārsteidza arī ar "Krāsu mošķi" bērnam paciņā. Tā ir ļoti plāna, piecgadniekam piemērota izmēra un apjoma grāmatiņa, kas iepazīstina bērnu ar emocijām. Taču šī iepazīstināšana veidota ļoti interesantā, asociatīvā veidā. Izmēģinājuši grāmatu ar dēlu, secinu, ka arī nepilnu četru gadu vecumā tā ir ļoti universāls palīglīdzeklis un aizraujoša izklaide, kas sniedz arī zināšanas.

otrdiena, 2020. gada 7. jūlijs

Nataša Kampuša "3096 dienas"

Grāmatu lasītāju klubiņa mēneša temats bija true crime jeb, vienkārši skaidrojot, grāmatas, kurās aprakstīti patiesi noziegumi. Neesmu šī žanra cienītāja, attiecīgi neko daudz arī nezinu par populārākajām grāmatām. Pēc īsas konsultācijas ar šausmas iecienījušu kolēģi Rīgas centrālās bibliotēkas katalogā pasūtīju sev Natašas Kampušas "3096 dienas". Tas ir patiess stāsts par 10 gadus vecu austriešu meiteni, kuru 1998. gadā ceļā uz skolu nolaupa telekomunikāciju tehniķis Volfgangs Priklopils. Jaunais vīrietis ievilka meiteni savā preču piegādes mikroautobusā un astoņas gadus viņu turēja gūstā savas mājas pagrabā. Nataša izbēga 18 gadu vecumā. Viņas nolaupītājs izdarīja pašnāvību, mezdamies zem vilciena. 

"Tāds noziedznieks kā Volfgangs Priklopils ir nepieciešams šai sabiedrībai, lai ļaunums, kas mīt viņā, iegūtu seju un atdalītos no viņa. Tai vajadzīga izpausme klusās pagraba telpās, lai nebūtu jāieskatās visos dzīvokļos, kur vardarbībai ir mietpilsonisks, buržuāzisks veidols. Tiek izmantoti tādi upuri kā es, lai tiktu novelta atbildība par daudzajiem ikdienišķos noziegumos cietušajiem, kuriem neviens nepalīdz, pat, ja viņi palīdzību lūdz." /176.lpp./ 

sestdiena, 2020. gada 4. jūlijs

Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"

"Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība". /94.lpp./

Vienā elpas vilcienā izrāvu cauri franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Lojalitātes". Patiesībā nelielā apjoma dēļ, 160 lappuses, īsti pat neceļas roka nosaukt par romānu. Tas vienlaikus ir gan šīs grāmatas pluss, gan mīnuss. Man ļoti būtu gribējies lasīt tālāk, kaut kādu atrisinājumu, to, ka pieaugušie ieraudzīs postu, kurā krīt bērni, precīzāk sakot, gribēju izlasīt, kā pieaugušie rīkosies, jo pašās pēdējās rindās uzzināt uzzināja. Īpaši sadrumstalotu visu padara arī tas, ka ir četri stāstītāji. Man šīs grāmatas bija par maz, es būtu lasījusi arī divtik biezāku.

Teo un Matisam ir trīspadsmit gadu. Abu stāstījums romānā ir trešajā personā izklāstīts skatījums no malas. Vienlaikus ar savu redzējumu dalās arī abu puišu klases audzinātāja un vēl arī Matisa mamma, kuras "runā" ar lasītāju pašas. Četri stāstītāji, četri redzējumi vienam un tam pašam, bet neizmērojami liels aklums un neredzēšana vai pat atsacīšanās redzēt problēmas.

ceturtdiena, 2020. gada 2. jūlijs

Kā sākt lasīt ar bērnu - mūsu pieredze

Viens no bērna grāmatu plauktiem ar "ejošajām" grāmatām
Mūsu ģimenē vislielākais grāmatu tārps esmu es, lai arī ne vienmēr sanāk lasīt tik daudz kā gribētos. Man šķiet, ka literatūra daudz devusi manai izaugsmei, vārdu krājumam, izpratnei par lietām un pasaules skatījumam kopumā. Grāmatas vienmēr esmu uztvērusi ne tikai kā brīvā laika aizpildītāju, bet gan kā pašizaugsmes veidu. Svarīgi, ka es redzēju, kā grāmatas lasa mana mamma un brālis. Viņiem abiem pie gultas vienmēr bija vairākas grāmatas lasīšanas procesā. Grāmatas mūsu mājās pirka, lasīja un lika plauktos. Tāpēc cenšos būt labais piemērs savam bērnam un lasīt grāmatas, kad viņš to redz.

Mirklis klusuma ap divu gadu vecumu
Lasīt vecmamma mani iemācīja, kad man bija četri gadi. Visu uzskaitīto un neuzskaitīto ieguvumu dēļ man ir liela vēlme, lai grāmatas mīl un savā labā izmanto arī mans bērns. Neizskatās, ka viņš būs lasītpratējs tikpat agri kā es, bet tas nemaina to, ka grāmatas var mīlēt, arī burtus vēl nepazīstot. Vairākas draudzenes, kurām ir nedaudz jaunāki bērni, man vaicājušas, kā un kad sāku lasīt bērnam. Daudz ko no laika, kad sāku dēlu iepazīstināt ar grāmatām, neatceros, bet man ir piezīmes. Kādu laiku, krājot jautājumus, saglabājot savas atbildes draudzenēm, pārskatot savus pierakstus, prātā pamazām veidoju arī bloga ierakstu par šo tematu. Te nu tas ir.

piektdiena, 2020. gada 26. jūnijs

Žaume Kabrē "Es atzīstos"

"Es domāju, ka mēs visi pēc īsāka vai garāka turpceļa pagriežamies atpakaļceļā, kas ved uz sākotni. Un ikviens cilvēks kādā mūža brīdī atgriežas pie sava sākuma. Ja vien viņu neapsteidz nāve..."

Tas, ka caur vienu ģimeni var izstāstīt Eiropas vēsturi, mani neizbrīna. Tas, ka to var izdarīt caur vienu vijoli, gan ir "oh un ah" vērts. Lorenzo Storioni Viāls daudz mainījis īpašniekus un šķietami nes tiem nelaimi, visbeidzot nonācis un ilgus gadus bijis Ardevulu īpašumā. Bet par šo vijoli tā īsti nedrīkst teikt, ka tā ir kāda īpašumā. Cilvēki drīzāk kalpo šim izcilajam mūzikas instrumentam. 


Izlasījusi katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē (Jaume Cabre) "Es atzīstos" (Jo Confesso), es pat nezinu, ko par to lai rakstu. Tas ir apjomīgs, varens darbs, filozofisks, traģisks, sāpīgs, pārbrauc lasītājam pāri kā ar tanku, vienlaikus priecē un tracina. Ārkārtīgi divējādu turklāt pretrunīgu sajūtu maisījums. 

sestdiena, 2020. gada 20. jūnijs

Sūzena Kolinsa "Balāde par dziedātājputniem un čūskām"

Kad Sūzenas Kolinsas "Bada spēles" bija populāras grāmatas formā, man tās paslīdēja garām nelasītas. Kad kinoteātrī redzēju reklāmas rullīti pirmajai "Bada spēļu" filmai, sapratu, ka man jāizlasa grāmatas. Sižets bija oriģināls, iepriekš neko tādu nebiju lasījusi, tas bija aizraujošs un aizkustinošs. Ātri izlasījusi visas trīs grāmatas, no emocionālā saviļņojuma spēju tik nodomāt "labi, ka viss beidzies". Es toreiz arī rakstīju, ka viss ir tā pabeigts, ka turpinājumu uzrakstīt vairs nav iespējams. Taču Sūzena Kolinsa neķēpājās ar turpinājumiem, viņa ķērās klāt aizsākumam. 

Maijā pie lasītājiem angļu valodā nonāca Bada spēļu ceturtā grāmata "The Ballad of Songbirds and Snakes", kurai piešķīra kārtas skaitli "0", jo tā apraksta laiku pirms tā, ko bijām iepazinuši pirmajās trīs iznākušajās.  Nepilnu mēnesi vēlāk šo grāmatu jau varēja lasīt arī latviešu valodā. Protams, gan jau tiesības uz to izdevējs iegādājās krietni ātrāk un tulkošanu sāka jau pirms laika, bet es tāpat dziļā cieņā noņemu iedomu cepuri par to, ka latviešu valodā lasītājs tādu pasaulē skaļu darbu saņem nepilnu mēnesi pēc tā iznākšanas oriģinālvalodā. Turklāt, kā pamanījuši citi vietējie lasītāji, grāmata latviešu valodā pat ir lētāka nekā angļu. Pat ar mūsu pilnapmēra PVN grāmatām - lētāk! 

pirmdiena, 2020. gada 15. jūnijs

Hetere Morisa "Cilkas ceļojums"

Izlasījusi Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs", kas būtībā bija vēsturiskā vidē un notikumos balstīta Lali atzīšanās mīlestībā Gitai, zināju, ka noteikti lasīšu arī otru Morisas grāmatu "Cilkas ceļojums". Holokaustu izdzīvojušo Lali un Gitas draudzene Cilka, kura arī izdzīvoja, tika pieminēta jau pirmajā grāmatā. "Skaistums izglāba viņai dzīvību un vienlaikus kļuva par viņas sodu," rakstīts grāmatas "Cilkas ceļojums" anotācijā. Šis viens teikums man sasaucās ar Ingas Gailes romānu "Skaistās" un pavadīja visu lasīšanas laiku. Taču jāpiemin, ka Cilka bija ne tikai skaista, bet arī ļoti vērīga, asredzīga, uzmanīga un prātīga. Tāds bija Heteres Morisas radītais literārais tēls, taču es nešaubos, ka arī dzīvē Cecilija tāda bija, jo citādi cilvēks gluži vienkārši nespētu izdzīvot tik šausminošos apstākļos.

Vēsture veido mūsu izpratni par tagadni. Šie stāsti ir jāstāsta, lai neaizmirstu. Un šāds "vieglais" veids, manuprāt, ir labs sākums. Gluži kā lasīšanu bērns sāk mācīties ar ābeci un dažādiem piemīlīgiem tekstiņiem, tā dokumentālo un vēsturisko prozu var iemīlēt pamazām caur šādiem romāniem. Tikai paturiet prātā, ka cauri kritizētām neprecizitātēm, spīd īstu cilvēku šausminošā pieredze.

ceturtdiena, 2020. gada 4. jūnijs

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte. 2. grāmata"

Lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) pirmā grāmata par skudriņu Kāpēcīti mums nebija pazīstama, bet otro grāmatu ieguvām negaidīti. Autore ir mākslas skolotāja bērnudārzā un izveidojusi grāmatu, kas ar visu savu būtību iemieso tipisku bērndārznieku apmēram mana dēla vecumā.

Šī grāmata ir pat "infekcioza" - tiklīdz mans bērns paņem šo grāmatu rokās, viņam rodas NENORMĀLI DAUDZ jautājumu. Man sāka vārīties smadzenes. Paskatoties uz to visu vēsu prātu, nevis pēc darba noguruša vecāka acīm un ausīm - tas ir lieliski. Skudriņa Kāpēcīte mūsu mājās tika iemīļota no pirmajiem mirkļiem. 

Tajā ir saprātīgs un izglītojošs teksts bez izteikti didaktiskas mācīšanas, apvienojumā ar piemīlīgām ilustrācijām, kas balansē uz robežas starp moderno Disneja studijas košumu un nedaudz manu bērnību atgādinošajām Padomju laika multfilmām.

sestdiena, 2020. gada 30. maijs

Elīna Brasliņa "Runājošie suņi"

Elīnas Brasliņas zīmētais komikss "Runājošie suņi" mūsu mājās ienāca pēc animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" skatīšanās un ar domu, lai ir mājās brīdī, kad bērns būs izaudzis līdz tā lasīšanai. Mācos no savām kļūdām un pērku arī bērnam vēl it kā pēc vecuma neatbilstošas grāmatas, jo vēlāk tās vienkārši var vairs nebūt nopērkamas. Liels bija mans pārsteigums, kad trīsarpus gadus vecais dēls ar lielu prieku ķērās klāt lielajai grāmatai tiklīdz to biju izņēmusi no maisa. Viņš ne tikai ķērās klāt šķirstīšanai, bet arī aktīvi pārstāstīja tur redzamo, atceroties vairākas nedēļas iepriekš skatīto animācijas filmu. Turklāt stāsts bija ārkārtīgi precīzs un detalizēts! Es biju ļoti, nu ļoti, pozitīvi pārsteigta. Animācijas filmu pirmo reizi skatījāmies kinoteātrī īpašajā seansā ar filmas veidotājiem, pareizi atbildot uz jautājumu, pat ieguvām plakātu. Pagaidām tas plauktā gaida ierāmēšanu un telpu, kurā rotāt sienu. Pēcāk filmu rādīja televīzijā mājās palikšanas laikā, kad puika to noskatījās par divreiz pēc kārtas. Tagad jāsarūpē arī DVD, lai varam skatīties, kad vēlamies.

piektdiena, 2020. gada 29. maijs

Carl-Johan Forssen Ehrlin "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt"

Cik gan radošs un izdomas bagāts ir mazs bērns, kurš negrib iet gulēt! Jā, arī mūsmājās. Mēs mēģinājām padomus par rituālu ievērošanu, rutīnu utt. bla bla bla, bieži vien attopoties ar to, ka midzinošais vecāks pats iemidzis lielajā gultā, bet bērns vēsā mierā aizgājis atpakaļ uz viesistabu paspēlēties vai ielīst azotē otram vecākam. Attiecīgi nosacīti brīvā vakara daļa midzinošajam/iemigušajam vecākam sačakarēta un pakāsta, bērns neiemidzis un vispār viss slikti. Beigās vienīgais veids, kā bērns ir ar mieru iemigt pirms iemieg vecāki paši, ir viesistabā uz dīvāna azotē vecākam. Protams rutīna un ritualitāte tiek ievērota - vakariņas, vannošanās, nakts drēbju "dancis", "miera laiks" (iekļauj puzles vai līdzīgas klusās spēles, grāmatu lasīšanu pašam vai vecāku izpildījumā), ielīšana azotē. Dažreiz vēl jālasa priekšā grāmata, dažreiz pietiek paturēt rociņu, bet fiziskam kontaktam jābūt vienmēr. Tā nebūšu es, ja neizmēģināšu sava vakara uzlabošanai kaut ko daudz ieteiktu, precīzāk sakot, Twiterī daudz ieteiktu un slavētu grāmatu. Metos ar skubu pasūtīt e-veikalā zviedru autora Carl-Johan Forssen Ehrlin (kura vārdu nez kāpēc nelatvisko) "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt".
Grāmatas anotācija, apraksts un dažas Twitter mammas sola maģisku bērna iemigšanu jau pēc dažām izlasītajām lappusēm (sākumā gan esot jāizlasa visa grāmata un ar laiku sanākot tikt arī pie gandrīz momentānas aizmigšanas). Pretī stājās citas Twitter mammas un tēti, kuri rakstīja, ka tā grāmata neko nemaina bērna iemigšanas ātrumā vai pat uzlabo vecāku pašu iemigšanas spējas.

otrdiena, 2020. gada 26. maijs

Silēna Edgāra un Pols Beorns "14-14"

Tas, ka grāmatai ir divi autori, ir mulsinoši. Man vienmēr šķitis neizprotami, kā divi cilvēki spēj tik labi "saburzīties", ka izveido vienu tekstu, kurā nav pamanāma pārslēgšanās no viena autora rakstītā uz otra autora radīto. Franču rakstniekiem Silēnai Edgārai un Polam Beornam, tas, manuprāt, izdevies lieliski. Jauniešu auditorijai paredzētajā romānā "14-14" nevienu pašu reizi neiedomājos par to, ka pie teksta strādājuši divi autori. Lai arī it kā neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, mani tā ārkārtīgi aizrāva, bet iemīlējos es vispirms tās vizuālajā veidolā.
Īpaši uzteicamo grāmatas romantiski maigo vizuālo noformējumu radījis mākslinieks Mārtiņš Zutis. Dūmakaini gaisīgie pasteļtoņi varbūt varētu šķist tādi meitenes vairāk piesaistoši, bet šādam vintage tematikas darbam šķiet ļoti iederīgi un man vispār nepatīk dalīt krāsas "meiteņu" un "puišu" krāsās.

Lakoniskais nosaukums neko daudz priekšā nepasaka, bet romantiski gaisīgais vāk šķiet tik ļoti piederīgs ceriņziedu laikam. Nopirku jau pirms kāda laika, apbrīnoju un noliku vēlākai lasīšanai. Savās ikdienas gaitās vienu pēc otras uz ielas ieraugot vairākas senatnīgas pasta spraugas ēku durvīs, sapratu, ka tas ir mājiens beidzot arī izlasīt "14-14". Izrādās, ka šī grāmata arī bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijā, 2017.gadā, lasītāju kategorijai 11+ gadi, kas man dod papildus aspektu, kurā balstīt izlasītā vērtējumu.

piektdiena, 2020. gada 22. maijs

Žiljēns Sandrels "Brīnumu istaba"

"Ir skaists rīts. Izbaudi savu dzīvi, Telma, izbaudi savējos. Laika pietiek. Izmanto to." /207.lpp./

Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā iekļauto franču autora Žiljēna Sandrela "Brīnumu istaba" biju noskatījusi jau pirms kāda laika, tās ārkārtīgi izsmalcinātā vāka dēļ. Grāmatas iegūšanu un lasīšanu gan uz kādu laiku atliku, jo pēc Lūka Alnata "Mums pieder debesis" šķita, ka neesmu gatava vēl kādam sāpīgam darbam par mirstošiem bērniem. Taču izaicinājums sev lasīt BJVŽ 2020 kolekcijas grāmatas jāpilda un tas vāks arī neizgāja no prāta, ķēros "Brīnumu istabai" pie vākiem. 

Stāsts ir par Telmu, kurai ļoti svarīga karjera, un par viņas dēlu Luī, kurš iekļūst satiksmes negadījumā. Likumsakarīgi, ka bērnam guļot komā, sievietes dzīve sametas lielā kamolā. Spēku nepadoties Telma atrod dēla dienasgrāmatā. Nelielā burtnīcā Luī pierakstījis, ko vēlētos piedzīvot savas dzīves laikā un Telma ķeras pie izpildes. Protams, ka viņa nevazā apkārt pa pasauli slimnīcas gultu ar komas stāvoklī esošo dēlu. Telma dara to, ko būtu vēlējies darīt Luī, un mudina dēlu mosties, lai viņš pats to visu varētu piedzīvot.

trešdiena, 2020. gada 20. maijs

Viesturs Ķerus "Meža meitene Maija"

Ornitologa un mežu aizstāvja Viestura Ķerus debijas grāmata ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākā bērnu grāmatu kategorijā. Turklāt tā iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020. gada izlasē lasītāju kategorijai 9+ gadi. Vēl pirms balvas iegūšanas un žūrijas jaunā saraksta biju pamanījusi lasītāju labās atsauksmes par šo grāmatu un piefiksēju sev, ka vēlos to kaut kad vēlāk izlasīt. Tieši tamdēļ, ka grāmata iekļauta gan LaLiGaBa, gan BJVŽ sarakstā, grūti izvēlēties, kā labāk par to rakstīt. 

Nevaru nesalīdzināt "Meža meitene Maija" ar otru bērnu kategorijā nominēto grāmatu, kuru paspēju izlasīt - Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā". Noteikti LaLiGaBa aspektā salīdzināšu arī trešo nominēto - Ineses Zanderes dzejas krājumu "Bērns, kas neiekrita". Ja es būtu bijusi vērtētāju vidū, es balvu drīzāk piešķirtu Rasas Bugavičutes-Pēces darbam (vismaz, cik varu spriest no šobrīd jau izlasītajiem), ar kompleksāku valodu un dziļāku psiholoģisko tvērumu, īpaši ceļot gaismā sabiedrības mazaizsargātās, bieži neredzamās vai ignorētās sabiedrības grupas.

otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Mālina Pēšsone Džolito "Plūstošās smiltis"

Jaunas grāmatas nāk virsū ar joni, bet pamazām cenšos tikt galā arī ar tām, ko esmu aizņēmusies izlasīšanai no citiem cilvēkiem. Šoreiz pienācis laiks zviedru rakstnieces Mālinas Pēšsones Džolito psiholoģiskajam tiesu romānam "Plūstošās smiltis". Lasītājam jau pašā sākumā tiek atklāta posta aina - Stokholmas turīgas priekšpilsētas vidusskolā noticis asiņains slaktiņš, nogalināts skolotājs un četri skolēni, par dalību noziegumā tiek tiesāta tikko 18 gadus sasniegusi meitene, jo asinspirts aizsācējs pats arī nogalināts. Apsūdzētā Maja drīz, iespējams, ne tikai pavisam zaudēs brīvību, bet jau zaudējusi mīļoto puisi, labāko draudzeni, normālu dzīvi un pat izredzes uz to. Lasītājs virzās cauri Majas tiesas procesam dienu pa dienai, gan pastāvot maliņā tiesas zālē, gan pasēžot uz lāviņas blakus meitenei izmeklēšanas cietuma kamerā. Soli pa solim tiek ritināti notikumi, kas noveduši pie traģiskā iznākuma. Lasītājs ir kopā ar galveno varoni katrā solī.

otrdiena, 2020. gada 12. maijs

Par lasīšanas veicināšanas programmu "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" un 2020. gada kolekciju

Šogad, šķiet, ātrāk nekā citus gadus izziņots jaunais lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" (turpmāk BJVŽ) grāmatu saraksts. Programmas būtība ir veicināt grāmatu lasīšanu bērnu un jauniešu vidū, uz labu piemēru aicinot arī vecākus. Publiskās bibliotēkas ir galvenais informācijas un arī pašu grāmatu izplatīšanas punkts. Lai arī šobrīd lasītājiem dažādos veidos pieejamas vien nedaudzas publiskās bibliotēkas, manuprāt, iniciatīva pati par sevi ir ļoti apsveicama. Bieži vien cilvēkam sagādā grūtības izvēlēties lasīšanai nākamo grāmatu, jo īpaši, ja lasīts tiek daudz. Šāda veida programmas ar attiecīgi gataviem ieteikumiem tad šo izvēles procedūru atvieglo. Ja esat kādas publiskās bibliotēkas lietotājs, mēģiniet sazināties ar to, lai noskaidrotu iespējas tikt pie grāmatām arī šajā laikā. Bibliotekāri tikai priecājas par lasītāju interesi un noteikti būs laipni un izpalīdzīgi.

Arī es šo programmu esmu izvēlējusies kā vienu no veidiem, kā strukturēt savu izvēli. Līdzīgiem mērķiem izmantoju arī Latvijas Literatūras Gada balvas nominantu sarakstu. Man BJVŽ palīdz iepazīties arī ar grāmatām, kurām, iespējams, es virsū neskatītos, jo pati neesmu attiecīgajā vecuma grupā, bet mans bērns vēl ir par mazu, lai piedalītos. Vienlaikus es varu arī labāk orientēties jaunākajā literatūrā un tendencēs, jo sarakstā iekļauj iepriekšējā gadā un attiecīgā programmas gada sākumā latviešu valodā iznākušās grāmatas. Programmā lasīšanai piedāvāta gan tulkotā, gan oriģinālliteratūra. Turklāt man kā vecākam palīdz izveidot galvā sarakstu, ko es savam bērnam varētu piedāvāt nākotnē un dažu labu no jaunākajiem bērniem paredzētā varu pielāgot arī savam trīsgadniekam. 

sestdiena, 2020. gada 9. maijs

“Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 3"

"Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri - vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt. Un kur lai atrod šo laimi vai nelaimi? Laime nenāk, un uz nelaimīgu mīlestību es ar savu vēja kazas raksturu neesmu spējīga." /87. lpp. 1951. gada 14. aprīlis/

Rakstniece Vizma Belševica (1931 - 2005) man vismīļākā tieši ar "Billes" triloģiju. Ar lielu interesi lasīju arī divas grāmatas, kas izdotas, gaidot nu jau aizsaulē esošās rakstnieces 90. jubileju - arhīva burtnīcas. Nesen iznākusi trešā arhīva burtnīca, ko nekavējos pasūtīt un arī lasīt. Pirmajās divās burtnīcās bija iepriekš rakstnieces dzīves laikā nepublicēti stāsti, savukārt trešā ir "Dienasgrāmata 1947 - 1960". Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim. Tātad tās bijušas aptuveni mana vecuma sievietes piezīmes pavisam atšķirīgā laikā.

Kas interesanti, priekšvārdā pirmajā burtnīcā Vizmas Belševicas literārā mantojuma sastādītājs, dēls Jānis Elsbergs, rakstīja, ka materiāla pietiktu vismaz četrām, piecām šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā Elsbergs rakstīja, ka viss, vairāk nebūs. Taču pagāja pāris gadi un klāt ir arī trešā, ļoti privāta burtnīca, turklāt tiek solīta arī ceturtā burtnīca ar iepriekš nepublicētu dzeju. Savukārt par dienasgrāmatas ierakstiem pēc 1960. gada vēl ļoti jāapdomājot un jāizvērtē vajadzība, jo daudzi no aprakstītajiem vēl esot dzīvi.

ceturtdiena, 2020. gada 7. maijs

Zelda "Stāstiņi pieaugušiem puišiem"

Uzlekusi uz seksuālu piedzīvojumu tematikas esmu ar Ingas Grencbergas "Sestā sieva", nolēmu turpināt. Manās rokās nonāca noslēpumainas autores Zeldas "Stāstiņi pieaugušiem puišiem", ko sākumā it kā nesu mājās savam vīrietim, bet beigās ķēros klāt pirmā. Zelda kā autore debitēja žurnālā "Klubs" un tur lasāmie stāsti salīdzinoši īsajā formātā man ļoti patika. Ne par daudz, ne par maz. Tieši tik, cik vajadzīgs vienai erotiskas domas raisošai "devai". Līdzīgā veidā es lasītu arī nesen iznākušo grāmatu - pa stāstiņam vakarā pirms došanās uz gultu, lai tur iemigtu, bet varbūt arī ne. Tie ir samērā īsi stāstiņi, kuru it kā notikuši tepat un tikko, un varbūt pat tev gluži blakus. Tajos iesaistītie cilvēki arī tepat vien netālu varētu staigāt un risināt savu dzīvi, īsti, dzīvi un saprotami, savukārt daži nāk vēl no Zeldas jaunības dienām un tur arī palikuši.

ceturtdiena, 2020. gada 30. aprīlis

Lienīte Medne-Spāre "Dziedošās smiltis"

Zini to skaņu, kas rodas, kad pludmalē pa sausām smiltīm ej nedaudz šļūkājot kājas? Tāda it kā griezīga un ausīs cērtoša kā nagu skrāpēšana pa stiklu, bet vienlaikus arī tik ļoti tīksmīgi skrienoša no papēža līdz pašām matu saknītēm. Tā, manuprāt, dzied smiltis. Vajadzēja būt tādai sakritībai, ka pabeidzu lasīt Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā" , uzreiz atvēru Lienītes Mednes-Spāres "Dziedošās smiltis" un tur pirmais stāsts "Paklausies, kā smiltis dzied" ir par līdzīgu tematu. Nemaitāšu nākotnes lasītājam grāmatas atklāšanas prieku jau pirmajā stāstā. Vien piebildīšu, ka mazās meitenītes sāpe manī iedūrās visvairāk. Jau ar pirmo krājuma stāstu, biju ierauta iekšā līdz ausīm un sevi apzināti bremzēju, cenšoties neizlasīt visu vienā rāvienā. Krājumiņš šķiet ļoti plāns, bet ir ārkārtīgi ietilpīgs, noslīpēts un meistarīgs bez pašmērķīgas izcakināšanās izpausmēm. Tur viss ir savās vietās.

trešdiena, 2020. gada 29. aprīlis

Rasa Bugavičute-Pēce "Puika, kurš redzēja tumsā"

Par dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces grāmatas iznākšanu uzzināju no izdevniecības "Latvijas Mediji" un pat grasījos doties uz atklāšanas pasākumu Nacionālajā teātrī. Man bija uznākusi vēlme rauties uz visiem iespējamiem grāmatu atklāšanas pasākumiem. Kaut kas kaut kur ar kaut ko sabumsījās un sakrita tā, ka tomēr uz "Puika, kurš redzēja tumsā" atklāšanu netiku, bet apņēmos grāmatu nopirkt Grāmatu svētkos Ķīpsalā, ko arī darīju. 

Ar lasīšanu vēl kavējos, jo biju paspējusi izlasīt un dzirdēt daudz labu atsauksmju no citiem lasītājiem un jutos ar to "paēdusi".  Tā bieži gadās ar daudzu cilvēku lasītu labu darbu. Grāmata plauktā gaidīja un līdz ar to prātā arī bija miers. Taču, kad "Puika, kurš redzēja tumsā" tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai bērnu literatūras kategorijā, vairs nevarēju kavēties ar lasīšanu. Vismaz tas, kas man jau mājās ir, bija jāpaspēj izlasīt līdz TV ceremonijai.

otrdiena, 2020. gada 28. aprīlis

Jānis Joņevs "Tīģeris"

"Solāns skatījās pa logu. Tas vienmēr nostrādāja, šī ilgā Latvijas krēsla, stunda, ko nepazīst Francijā, stunda, kad cilvēks ir aklāks nekā tumsā. Viss izskatās citāds, tālāks, tuvāks. Ne diena, ne nakts, nekā, bet kaut kas. Viņš dzirdēja, kā atvērās zārka vāks, mirušie ceļas augšā. Protams, viņš saprata, ka īstenībā tas ir tikai klavieru vāks." / 209. lpp./

Ne pārāk biju sadraudzējusies ar Jāņa Joņeva "Jelgava 94", lai arī citi lasītāji to slavēt slavēja. Kad īsi pirms mājās palikšanas sērgas izdevniecība "Dienas grāmata" informēja par Joņeva stāstu krājuma iznākšanu, pēc nelielām pārdomām lēmu mēģināt vēlreiz šo autoru iepazīt. Biju nedaudz pārsteigta, saņemot priekš stāstu krājum pabiezu grāmatu, jo kāds man zināms cilvēks teica, ka latviešu autoriem vairāk par simts lapiņām grūti izspiest (uz citāta precizitāti nepretendēju). Turklāt šis gandrīz 250 lappušu garadarbs iesiets spilgti oranžos mīkstajos vākos. Par iesējumu man šīs grāmatas saistībā vislielākās sāpes. Turklāt sāpes ir visburtiskākajā nozīmē. Tik biezai grāmatai mīkstie vāki, manuprāt neder, jo grāmata slikti šķiras un turas vaļā. Man tiešām sāpēja īkšķi, šo krājumu ilgāk rokās paturot. Tāpēc lasīšana bija lēnāka, nekā man gribētos. Grāmatu bieži liku malā un ņēmu citas, ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka sāp un bija dusmas.