piektdiena, 2020. gada 20. novembris

Dace Vīgante "Bumbulītis"


Latviešu autore Dace Vīgante turpina priecēt lasītāju ar stāstiem. Biju lasījusi iepriekšējos divus krājumus "Ledus apelsīns" un "Tad jau redzēs". Šoreiz manās rokās nonācis jaunākais krājums "Bumbulītis", kurā ir 13 stāsti. Bet pirms teksta, manuprāt, lasītāju "paņem" vāks. Tam izmantota fantastiska Gundegas Dūdumas glezna "Pliante dance". Tā  ir grezna un gluži vai aptaustāmas faktūras pilna. Mazliet kā no Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskā Getsbija" laika atvesta. Lasot tekstus, es varēju šādā pozā iedomāties vairākas no Vīgantes radītajām varonēm. Savu brīdi šādi pār krēslu varētu noslīgt tuvību mūžīgi neīstajos meklējošā Lelde no stāsta "Bumbulītis". Arī stāsta "Šanel" galvenā varone šādi varētu izliekties, lai nedomātu par ledusskapja iekarojumiem (ja vien viņai netraucētu nedaudz nekonkrētās izplūdušo ovālu proporcijas). Un mūžīgo svētku svinētāja varētu, šādi izliekusies, mēģināt ieklausīties omītes padomos. Ikkatrā stāstā visa centrā ir sieviete un viņas dzīves līkloči. Jā, pat stāstā "Īssavienojums", lai arī teicējs ir vīrietis, galvenās te ir sievietes.

Lai arī stāsti ir pausti pirmajā personā, tie pilni niansētu pārējo personāžu un situāciju vērojumu. Autore pati jūtami daudz vērojusi cilvēkus, lai radītu šādus tipāžus. Tās ir jutekliskas sievietes, tās ir sievietes ar lielākām un mazākām ķibelēm, arī vājībām, kā jau mēs visi. Un viņas tiek pāri un cauri notikumiem, kā jau mēs visi. Man ārkārtīgi patīk, kā autore spēj ar izmantoto valodu ienest lasītāju attiecīgajā laika posmā. Piemēram, caur stāstu "Jeļena" arī es gluži vai ietinos tveicīgās Maskavas ielās vējojošajā maijpuķīšu aromātā un gluži vai sataustīju Olimpisko spēļu lācīša nobružāšanos cauri Jeļenas-Olimpiādes dzīves grubuļiem. 

"Rit 1980. gads. Maskavas ielu un pagalmu negludais asfalts ož pēc maijpuķīšu ziepēm. Sētnieki, sapucējušies kā līgavaiņi baltos kreklos, nomainījuši vecos, teju pie miesas pieaugušos kamzoļus pret tīriem priekšautiem, neveikli lokās gar apmalēm, uzlasot papeļpūku un cigarešu galu kamolus. "Kā Intūrista bārā aiz letes, vai zin," viņi uzrūc cits citam. It ā kaut viens tādā būtu degunu sildījis." /45.lpp./

Savukārt uz persiešu sagrauto Akropoli Atēnās 450 gadus pirms mūsu ēras aizrauj stāsts "Mākslinieka darbnīcā". Šis, starp citu, arī no pārējiem ļoti atšķirīgs teksts. Šis vienīgais arī man īsti pie sirds negāja, bet tas tāds gaumes jautājums. Man senā Grieķija nekad īsti nav patikusi.

"Mūsu laicīgais ķermenis ir vien īsa saldme - māneklis, kas zudīs rīt vai parīt. Kā mūžīgs un ideāls veidols, rotāts ar ziloņkaulu, zeltu un dārgakmeņiem acu dobuļos, tas paliks vien mūsu pēctečiem, kas to uzlūkos pielūgsmē paceltām rokām." /119.lpp./

Šos stāstus lasīt ir kā ļauties reibinošam virpulim te vienā, te citā dzīvē. Izbaudīt, pašam neciešot likstās, nedaudz pasmaidīt par kāda lētticību vai muļķīgumu. Var arī sašust un līdzi just. Iespējamo emociju gamma ļoti dažāda. Patiesībā stāsta formāts šīm etīdēm bija ir īsti piemērots, jo viens otrs, lielākā garumā izstiepts, pārvērstos par banālu un paredzamu ziepju operu. Taču rakstnieces savlaicīgi ieliktā daudzpunkte ļauj lasītājam pašam fantazēt un prātot, kā tad tur viss varētu turpināties.

Nebiju maldījusies, kad lasīju stāstu "Princese" un prātoju, ka tas man jau zināms. Stāsts 2018. gadā publicēts interneta žurnālā "Satori". Savukārt stāsts "Šarms" 2019. gadā publicēts literatūras un filozofijas žurnālā "Punctum". Pārējos 11 stāstus lasīju pirmo reizi. Šāda tendence atsevišķus stāstus vai fragmentus publicēt brīvpieejā internetā, manuprāt, ir laba. Tādējādi lasītājs, kuram autora daiļrade vēl nav zināma, var iepazīties ar valodu un stilu, saprast, vai patiks un spēs izlasīt šādā valodā visu grāmatu. Ja ar tiem vēl par maz, autores mājas lapā titulstāsta "Bumbulītis" fragments.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana