otrdiena, 2020. gada 17. novembris

Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts" un "Liecinieces"

Es drīkstu:

Braukt autobusā
Gulēt kailu miesu
Lasīt grāmatas
Rakstīt tekstus
Strādāt un saņemt algu
Dzert kafiju, vīnu, šampanieti
Braukt ar velosipēdu
Iepirkties par naudu
Sarunāties
Nodarboties ar seksu, kad gribu
Dzemdēt, cik bērnus gribu
Pacelt acis augstāk par kurpju purngaliem
Ģērbties, kā gribu
Krāsot/Nekrāsot lūpas (nagus, matus, acis utt.)

Šķiet elementāras iespējas vai ne? Nē, ja esi sieviete Gileādā - Mārgaretas Atvudas izdomātā valstī, kas aprakstīta divās grāmatās. Izlasot divas grāmatas, es patiešām apdomāju, kas ir tas, ko drīkstu. Kas ir pašsaprotami un ikdienā nemanāmi, bet, man atņemts, būtu neiedomājami.

"Nelikties ne zini nav tas pats, kas neziņa, pie tās jāpiestrādā."

Šoreiz blogā uzreiz par divām grāmatām. Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas grāmata "Kalpones stāsts" kopš tās iznākšanas 1985. gadā kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, leģendāru un ārkārtīgi populāru grāmatu. Latviešu valodā tā lasāma no 2015. gada, taču es šo distopiju iepazinu caur seriālu "Handmaid's tale", apņemoties kādreiz izlasīt arī grāmatu. 


Pagājuši 35 gadi un autore radījusi turpinājumu stāstam par Gileādas republiku - "Liecinieces". Līdz ar latviešu tulkojumu otrajai daļai, arī pirmā daļa ieguvusi jaunu, otrajai stilistiski pieskaņotu, vāku un es sapratu, ka tagad ir īstais laiks lasīt abas uzreiz. Pabeigusi lasīt, secinu, ka darīju pareizi. Mana lasītāja sirds sāpētu, ja pēc "Kalpones stāsta" man nebūtu nekāda turpinājuma, kam pieķerties. Iespējams, nāktos vēlreiz skatīties seriālu. Ja 2015. gadā latviešu izdevums trāpīja uz mēģinājumiem Latvijā ierobežot sievietes tiesības lemt par savu ķermeni, tad tagad otrā grāmata trāpa uz notikumiem, ne vairs vieglām vēsmām, Polijā. 

Pavisam īsi par sižetu. Gileādas republika izveidojusies daļā ASV, balstoties uz reliģisku fanātiķu pulciņa pūliņiem, veicot pāris apvērsumus, kaudzīti slepkavību un ieguldot apjomīgu darbu jaunas ideoloģijas izveidē. Vīriešu smadzenes ir pārāka spar sieviešu un vispār pasaule bija nevajadzīgi saindēta ar sieviešu līdztiesības ideju. Sievietes Gileādā iedalāmas Kalponēs, Tantēs, Sievās un Martās, vēl ir arī Ekonsievas, Pērļu meitenes un meitas. Katrai sieviešu grupai ir noteikumi un ierobežojumi, neviena nav īsti brīva tādā izpratnē, kā to saprotam mūsdienās. Šajā stāstā līdz absurdai galējībai novesta doma par bērnu dzemdēšanu kā sievietes vienīgo sūtību zemes virsū. Kalpone ir tikai staigājoša dzemde.

Ak, jā, darbā "Kalpones stāsts" aprakstītie notikumi noris ap 2000. gadu, bet noslēgumā ir īss ieskats zinātniskā konferencē, kas notiek 2195. gadā. Šī "konference" palīdz izskaidrot to, kas lasītājam varbūt palicis vēl nesaprasts, piemēram to, ka Tantēm vārdi veidoti pēc populāriem higiēnas un skaistuma produktiem, ko lietoja sievietes. Laikam jau populāra metode distopijās, jo Džastins Kronins savu The Passage triloģiju par asinskārajiem vampīrveidīgajiem monstriem arī noslēdza ar konferenci.

Pirmajā grāmatā galvenā stāstītāja ir viena no Kalponēm - Zemfreda jeb Komandiera Freda un viņa sievas Kalpone. Zemfreda vēl atceras laiku, kad viņai bija savs bankas konts, darbs un iespēja braukt ar metro. Caur viņas stāstu lasītājs aptuveni iepazīstas ar Kalpoņu ikdienu, kā arī gūst nelielu ieskatu pārējo sieviešu kārtu dzīvē.

"Vēsture neatkārtojas, toties rīmējas."

Otrajā grāmatā "Liecinieces" ir trīs sievietes, kura katra paver nedaudz citu skatījumu uz Gileādu un ceļu uz tās bojāeju. Viena ir pirmajā grāmatā jau iepazītā Tante Lidija, pret kuru nevilšus sāc just līdzcietību, jo uzzini, kāda bijusi viņas dzīve pirms Gileādas. Otra stāstītāja ir jauna meitene, kurai Gileādā pienākuši precību gadi un trešā ir pavisam jauniņa, tikko 16 gadus sasniegusi, meitene Kanādā. Trīs sieviešu rokās ir Gileādas gals. 

Godīgi sakot, man bija grūti lasīt un nesalīdzināt ar seriālā redzēto. Tieši šī iemesla dēļ man šķiet, ka daudz kas palicis neizstāstīts, ka Atvuda varēja detalizētāk pievērsties gan dažādu šķiru sieviešu, gan vīriešu ikdienas izklāstam. Tāpat es pārmestu, ka pārāk maz stāstīts par to, kā Gileāda izveidojusies, kā tas varētu būt izdevies. Abās grāmatās kopā ņemtās, manuprāt, šis temats ir visnotaļ virspusēji skarts.  Vēl mani ļoti interesētu plašāks izklāsts, kas ir nebērni un kāpēc tādi rodas. BET, ja es nebūtu skatījusies seriālu, domāju, ka būtu diezgan apmierināta ar izlasītā daudzumu. Pēc pirmās grāmatas varētu domāt, ka Gileāda izveidojusies kādas dabas vai klimata katastrofas rezultātā, savukārt pēc otrās grāmatas jau saproti, ka te pie vainas tikai Atvudas izdomāto cilvēku slimais prāts. Svarīgi gan atcerēties, kas pausts "Liecinieces" pēcvārdā - viena no romāna aksiomām ir tā, ka tajā nedrīkst būt neviena notikuma, kuram nebūtu precedenta cilvēces vēsturē.

Kopumā es ar abām izlasītajām grāmatām esmu ārkārtīgi apmierināta un man tajās nav, ko kritizēt vai pārmest. Un es neesmu no tiem, kuri, pārmetot autoram naudas pelnīšanas kāri, rauc degunu par to, ka autors sarakstījis kaut kā turpinājumu daudzus gadus pēc sākuma.  Arī rakstniekam ir no kaut kā jādzīvo un, kāpēc gan lai tas nebūtu potenciāli komerciāli veiksmīgs turpinājums iepriekš veiksmīgam pirmajam darbam? 

Jā, to, kā trūkst un varētu vairāk, jau vienmēr var atrast šāda veida grāmatās, turpinājumos. Tomēr kā distopijas tās ir lieliskas, zināmā mērā strādā kā brīdinājums un liek paskatīties uz mūsdienu pasauli ar domām par to, kā varētu būt un ko darīt, lai tā nebūtu. Un patiesībā abās grāmatās būtu ārkārtīgi daudz izrakstāmu citātu gan par varu, kas samaitā, gan to, kā nenovērtējam mums esošo, tamdēļ palaižot garām tā atņemšanu un iespēju cīnīties vai par cīņas jēgu. Un pašā būtībā jau cilvēka daba un dziņas nav pavisam apspiežamas - skaudība, statusa apliecināšana, cīņa par turību un ietekmi, seksuālās kāres utt. -  to parāda arī Atvuda. Īsāk sakot, ir, par ko padomāt, arī pēc abu grāmatu izlasīšanas.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana