pirmdiena, 2017. gada 4. decembris

Zuzanna Kubelka "Kundze būs mājās vēlāk" un "Ofēlija mācās peldēt"


Vienu pēc otras izķēru cauri divus Zuzannas Kubelkas dāmu romānus "Ofēlija mācās peldēt" un "Kundze būs mājās vēlāk". Ko lai saka? Vajadzēja starp šiem abiem darbiem ieturēt pāris gadu pauzīti, citādi visu laiku mocīja Déjà vu sajūta.  Abu grāmatu galvenās varones ir sievietes īsi pēc 40 gadu sliekšņa, izglītotas, gudras, skaistas un mūžīgi pār pleciem krītošām kuplām cirtām. Tikai viena rudmate, bet otra blondīne. Šī "kaut kur lasīts" sajūta nemitīgi atkārtojās arī vārdu izvēlē, aprakstot seksa ainas, galveno varoņu seksa partneru fiziskos dotumus un arī apkārtni, kā arī to, cik veselīgs ir veģetārisms.  Darbība abās grāmatās pamatā noris Parīzē. Pilsētu gan šīs autores darbos var visnotaļ jauki "apskatīt", tas Kubelkai sanāk.

Sekss dāmu romānos ir bijis vienmēr, vēl pirms Greja 40 nokrāsām, bet man šķiet, ka Kubelkai tā ir īpaši daudz. Taču Kubelkas varones nav nekādas naivās aitas, bet gan spēcīgas, pašpietiekamas un gudras sievietes, ar dzīves mērķi, kurā ir kas vairāk par pelēku laulību un veicīgu bērnu radīšanu.

trešdiena, 2017. gada 29. novembris

"Bērnība Jūrmalā. Padomju laiki. Atmiņu stāsti"

Nezinu kad un kādā veidā pie manis nokļuva šī grāmata. Nojaušu, ka esmu to kaut kur nopirkusi, jo patika vāka krāsa un ziedu raksts (atzīstu savu vājību uz gaiši zilu krāsu un ziedu ornamentiem). "Bērnība Jūrmalā. Padomju laiki" ir četru cilvēku atmiņu stāsti par dzīvošanu un sadzīvi Jūrmalā laikā, kad manis vēl nebija. Plāna grāmatiņa, 110 lappuses, taču ļoti sīkā drukā. 2011.gadā šo grāmatiņu izdevis Jūrmalas pilsētas muzejs ar pilsētas domes atbalstu.

Atmiņu stāstu autori Inga Sarma un Dace Ulpe ir dzīvojušas Jūrmalā cauru gadu, Agris Andžāns atminas vasaru pionieru nometnē, savukārt Jana Rāve ar ģimeni uz Jūrmalu devās vasarās. Viņu visu pieredze un atmiņas par Jūrmalu ir atšķirīga, bet tajās ir arī ļoti daudz kopīga. Jūrmalas "iedzimtās" Inga Sarma un Dace Ulpe dala atmiņas par mācību iestādēm un pedagogiem, kā arī Jūrmalu rudenī, ziemā un pavasarī, Dace Ulpe arī ļauj iemest aci Atmodas laikā. Savukārt Agrim Andžānam Jūrmalas atmiņas ir samērā ierobežotas telpā, jo rakstītas par nepilniem diviem mēnešiem, kas kā sods par sliktu uzvedību pavadīti nometnē.

Kopumā varu teikt, ka šī ir ļoti interesanta grāmatiņa, kas ieved pagātnē ar garām rindām pārtikas veikalos, gardu saldējumu, kinoteātriem uz katra stūra, kur biļetes maksā pāris kapeikas un vienā reizē var aiziet pat uz divām filmām, ar bērnības izklaidēm laikā, kad vēl nebija datoru un tikai parādījās pirmie televizori, naivām bērnu sarunām, noklusēto un nepateikto. Ar lielu aizrautību pāris stundās "apēdams" darbiņš un tam patērētā laika nemaz nebija žēl.

otrdiena, 2017. gada 28. novembris

Osvalds Zebris "Koka nama ļaudis"

Jau diezgan sen savu zvaigžņu stundu manā plauktā gaidīja Osvalda Zebra grāmata "Koka nama
ļaudis", bet roka pēc tās nestiepās. To iegādājos, neko nezinot par rakstnieku un viņa daiļradi, vēloties būt informēta par jaunākajām tendencēm latviešu literatūrā. Nesen lasītais Zebra romāns "Gaiļu kalna ēnā" no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" man tīri labi patika, ķēros pie lapām arī "Koka nama ļaudīm". Ko lai saka? Esmu vīlusies? Varbūt ne gluži vīlusies, bet ar Zebri mums noteikti "nav pa ceļam". Pat nezinu, vai dotu viņam vēl vienu iespēju ar kādu citu darbu. Es gan ļoti priecājos, ka pazīšanos ar šo rakstnieku sāku tieši ar "Gaiļu kalna ēnā", nevis ar dīvainajiem ļaudīm no koka mājas

"Koka nama ļaudis" ir stāstījums par cilvēkiem, kas mīt klusā ieliņā novietotā ar lasītāju runājošā koka mājā, vēl tur dzīvo tāds mazliet no Bulgakova palienēts kaķis. Es pat vizualizēju šo koka namu kā vienu no daudzajiem Āgenskalna graustiem, tramvajs tepat blakus un arī fabrikas grausts ap stūri. Vizualizēt nebija grūti. Grūtāk bija izsekot trakajiem, mošķiem un lodājošām sardzes čūskām. Pēc divu darbu izlasīšanas jāsecina, ka Zebrim patīk rakstīt par trakajiem. Interesanti, vai autoram pašam arī putni knābā tarakānus? 

Izdota 2013.gadā, Latvijas Literatūras gada balvas 2012 pretendents kategorijā "Labākais prozas darbs". Grāmata tapusi izdevniecības “Dienas Grāmata” latviešu literatūras projekta “Prāta piedzīvojums” ietvaros. Jā, nu piedzīvojums tas bija. Varbūt es vienkārši biju gaidījusi kādus dzīvē balstītus interesantu cilvēku portretus, nevis trako domu lidojumus un ļaunuma un apmātības uzplaiksnījumus. Darbā var saskatīt arī skatījumu uz mūždien esošām problēmām sabiedrībā - vecāku bezatbildība pret bērniem, alkoholisms, karjerisms, gļēvums, neiecietība jauniešu vidū un citas, taču tās tik cieši savijušās ar misticismu, kas man liedza pilnu baudu no šī darba.

Par autoru: Osvalds Zebris (1975) ar rakstniecību nodarbojas kopš 2007. gada. Pirmā grāmata – stāstu krājums “Brīvības tīklos” (2010) 2011. gadā novērtēta ar gada balvu literatūrā nominācijā “Spilgtākā debija”. “Koka nama ļaudis” ir Osvalda Zebra otrais darbs.


Filma "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2"



Ģimenes filma, kurā sirsnīgi nosmieties un arī paraudāt, jeb "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2". Varbūt man vienkārši acis slapjā vietā, bet es šo animēto komēdiju gan sāku skatīties ar miklumu plakstiņos, gan noslēdzu ar pamatīgām prieka asarām. Pa vidam paspēju arī riktīgi pasmieties par amizantā lāčuka neveiklajām izdarībām. Kopš pirmās filmas par Padingtonu iznākšanas pagājuši trīs gadi un no 1.decembra kinoteātros gan bērni, gan vecāki var sekot līdzi lācēna jaunajiem piedzīvojumiem.

Lācēns Padingtons nu jau kādu laiku ir laimīgi iedzīvojies Braunu ģimenē un ir labi ieredzēts visā apkaimē. Tuvojas viņa tantes Lūsijas 100 gadu jubileja, viņa aizvien nav piepildījusi savu sapni apmeklēt Londonu, bet Padingtonam ir laba dāvana padomā. Tās iegādei gan nepieciešama prāva summa, Padingtons nolemj sapelnīt naudu, uzņemoties dažnedažādus dīvainus darbiņus. Taču ļaundaris dāvanu nozog, turklāt aizdomās tiek turēts Padingtons.
Es jau biju piemirsusi, cik ļoti man patika Padingtona piedzīvojumi pirmajā skatīšanās reizē, bet nudien šis dzīvnieciņš prot sagādāt ķibeles.  Tagad multfilmas un animētās filmas skatos caur prizmu "vai es to skatītos kopā ar savu bērnu" un "ko no šīs filmiņas varam mācīties". Padingtonu no šiem abiem skatu punktiem varu ieteikt un noteikti pēc pāris gadiem ar to iepazīstināšu arī dēlu. Sirsnīga, labestīga un mīļa filmiņa. Grūti gan spriest, cik viegli maziem delveriem ir nosēdēt stundu un 45 minūtes krēslā, bet manu uzmanību ekrāns neatlaida. 

Lomās Hjū Grants, Brendans Glīsons, Pīters Kapaldi, Džūlija Valtersa un citi.

Izrādās, ka bijis arī seriāls par Peru lācīša Padingtona piedzīvojumiem Londonā, tas uzņemts no 1975. līdz 1993.gadam un youtube šo to vēl var atrast. Sērijas īsas, ap 5 minūtēm.

pirmdiena, 2017. gada 27. novembris

Filma "Maģiskais kimono"



Rāmi melodiski plūstoša, jā, arī maģiska filma "Maģiskais kimono", kuras režisors un scenārija autors Māris Martinsons. Pusotrā stundā rāmu garu sapludināta Rīga un tik tālā Japāna, veidojot ne vien mākslas produktu, bet arī tūrisma pakalpojumu.

Blogeriem un mediju pārstāvjiem bieži ir ekskluzīva iespēja ieraudzīt filmu vēl pirms tās oficiālās pirmizrādes. Dažreiz arī pats režisors un aktieri kinoteātrim paredzēto gala versiju ierauga reizē ar mediju pārstāvjiem, tā tas esot bijis arī šoreiz kinoteātrī Splendid Palace mediju seansā filmai "Maģiskais Kimono".

Darba valoda pamatā ir japāņu un skatītājam būs jālasa subtitri, taču tas netraucē un viss ir saskatāms un salasāms. Stāsts ir par japāņu sievieti, kura daudz savā dzīvē pārdzīvojusi un jau 20 gadus nelaiž pagātni vaļā. Latvijā Keiko ir nokļuvusi bez draugiem, svešā vidē un arī domāšanā. Viņa atkailina savu dvēseli cilvēkiem, kuri valodas barjeras dēļ to nemaz "nedzird". Cik, manuprāt, simboliska bija šī aina! Tu cilvēks vari runāt un izklāties, bet patiesībā palikt nesadzirdēts un nesaprasts. Taču dažreiz ar izrunāšanos, pat bez sapratnes, pietiek, lai spētu palaist savu ilgi turēto sāpi vaļā. Paralēli viscaur filmai vijas arī ēdiena kā mākslas līnija. Iet uz šo filmu cilvēks neēdis nedrīkst nekādā gadījumā!

Man šķiet, ka režisoram kopā ar saviem aktieriem ir izdevies panākt tādu netveramu un vārdos neizsakāmu saspēli, tik dažādo rietumu un austrumu pasauļu saplūšanu. Režisors arī stāstīja, ka filmēšanas procesā viņš bija vienīgais, kurš saprata japāņu aktieru runāto, jo viņam austiņā runāts tulkojums. Andris Keišs un Mārtiņš Sirmais abi atzina, ka tieši šī ekrāna partneru runātā nesaprašana ir bijis viens no faktoriem, kas ļāvis iegūt tik interesantu mākslas darbu. Sirmais filmu arī vērtēja sev raksturīgi lakoniski, sakot - redzams, ka filma nav sūds. 

Domāju, ka darbs patiks gan tiem, kuri ar Japānas kultūru ir uz "Tu", gan citiem skatītājiem. Pats režisors sacīja, ka nevēlas dalīt skatītājus kādās kategorijās un filma piemērota tiem, kuri vēlas sev atklāt jaunu pasauli. 

Režisora Māra Martinsona spēlfilma ir Latvijas un Japānas kopražojums un Latvijas skatītājiem būs pieejama no šī gada 1. decembra. Savukārt Japānā "Maģiskais kimono" pirmizrādi piedzīvoja šī gada 24. jūnijā, klātesot režisoram un galveno lomu atveidotājiem - Kaori Momoi un Issey Ogata. Filmu vēl joprojām izrāda Japānas kinoteātros. Tā ir filmēta gan Latvijā, gan Japānā un filmēšana 2015.gadā ilga apmēram pusotru mēnesi. Galvenās lomas ir pazīstamiem japāņu aktieriem Kaori Momoi un Issey Ogata. No Latvijas puses filmā redzēsiet Artūru Skrastiņu, Andri Keišu, Andri Buli un Alisi Polačenko, kā arī īpašo lomu atveidotājus Mārtiņu Sirmo un grupu Prāta vētra.

Ar japāņu aktrisi Kaori Momoi režisors Martinsons jau bija strādājis kopā pie filmām Honkongā (Amaya, 2010) un Losandželosā (Oki - okeāna vidū, 2014).




Filma "Ar putām uz lūpām"

Latviešu ražotā kino šogad un pērn tāds birums kā nekad. Pēc iespējas tos arī cenšos apmeklēt gan ziņkāres mākta, gan, lai orientētos šajā mūsdienu mākslā un saprastu par ko citi runā. Par iepriekš apmeklēto režisora Aika Karapetjana darbu "Pirmdzimtais" neko nerakstīju, jo nekā daudz laba arī nebija ko rakstīt. Vien piebildīšu, ka Kaspars Znotiņš vienā no galvenajām lomām bija izcils.

Turpretim Jāņa Norda režisētā filma "Ar putām uz lūpām" lika vēlēties dalīties ar to. Noskatījos un īsumā  savā vērtējumā varu teikt, ka tas ir gaumīgs, nesamuļļāts un nepārgudrots darbs. Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojums, kas veidots pēc amerikāņu scenārista Meta Goseta darba "Origin of Species" motīviem, Nords scenārija adaptēšanā Latvijas vajadzībām līdzdarbojies. Filma "Ar putām uz lūpām" tiek saukta par attiecību trilleri. Tas stāsta par Didzis (Vilis Daudziņš), kurš ir bijis policists, trenē kaujas suņus un veiksmīgs treniņš ar mīluļiem vācu aitu suni un diviem beļģu aitu suņiem viņam rada patiesu un gaišu prieku. Drīz vien viņa dzīve samudžinās - suņi inficējas ar trakumsērgu, bet sieva (Ieva Puķe) izskatās, ka krāpj Didzi ar skolnieku (Raimonds Celms).

Kā jau trilleris, filma neatlaiž skatītāja uzmanību, tas panākts gan ar meistarīgo scenāriju, gan lielisko aktierspēli. Mūsdienu Latvijas režisoru filmām parasti raksturīgi neveikli dialogi vai to trūkums (visticamāk, bēgot no neveiklības), taču šoreiz tā nebija. Sarunas starp tēliem šķita dabiskas un nepiespiestas. Acīmredzot, dažiem aktieriem vienkārši nesanāk nokāpt no teātra skatuves un iekāpt ekrānā, bet dažiem tas ir šūpulī ieliktais vai izkoptais talants. Ar aktierspēli ārpus teātra nav tik bēdīgi kā varētu domāt, raugoties latviešu ikvakara seriālos.

Kopumā "Ar putām uz lūpām" ir skatāma filma un ļoti iesaku aiziet uz kinoteātri, atbalstot latviešu radītu kino.

sestdiena, 2017. gada 25. novembris

Sanita Reinsone "Meža meitas"

Pagājušā gadsimta Latvijā meži bija pavisam citādāki nekā mūsdienās. Tie bija ne tikai biezāki un dižākiem kokiem pilni - aptuveni desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām meži Latvijā nebija gluži vienkārši vieta, kur ogot un sēņot, tā bija ne tikai metaforiska vieta kurp iet. Cilvēki, kuri nevēlējās pakļauties Padomju varai, tās prasībām un represijām, devās mežā. Latvijas Universitātes Kopējais nacionālo partizānu skaits Latvijā bijis ap 13 tūkstošiem. Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone grāmatā „Meža meitas” ielikusi 12 sieviešu stāstus.

 

piektdiena, 2017. gada 17. novembris

Maija Sepa "Migrēna. Izlaušanās"

Daudzdzīvokļu nama vannas istabā čuguna vannā ieklāta sega, uz tās miesa, piespiedusi pieri aukstajam emaljas klātajam metālam, virsū vēl viena sega. Tumsa, klusumu pārtrauc caur plānajām sienām apslāpēti dzirdamā kaimiņu ikdiena. Sāp galva, deniņos āmurus klaudzina ļauno rūķīšu armija, kreiso aci uz āru mēģina izspiest smadzenēs iesprūdušais ātrvilciens. Vemt šoreiz negribas.
Epizode 2. Vemt, sega mīksta, spilvens perfekts, iemigt, svētlaime.
Epizode 3. Eksplozijas viena pēc otras mēģina izspert kreiso aci no dobuļa kā skvoša bumbiņas cirtieniem pret sienu, nav vairs spēka, pavemt nepalīdzēja, ātrās palīdzības ārsti aizdomīgi, bet aplaimo ar dūrienu vēnā, kas pa vēnām izdzen karstumu, miegs, mīksts kā mākonis, labi.

trešdiena, 2017. gada 15. novembris

Džodžo Moja "Pirms atkal tiksimies" un "Pēc Tevis"


Klusiņām, klusiņām, nakts aizsegā līdz trijiem no rīta. Tā varētu raksturot lasīšanas stilu un apstākļus šīm grāmatām. Skarbi saldsērais Džodžo Mojas romāns "Pirms atkal tiksimies" nemanot ievelk sevī uz vairākām stundām, lai arī esi paņēmis grāmatu rokā uz pusstundiņu pirms miega. Lūisai Klārkai ir neparasts ģērbšanās stils, viņa daudz pļāpā un labprāt piedāvā pagatavot tasi tējas, vēl Lūisa dzīvo mazā Lielbritānijas pilsētiņā, kur ar darbu ir pašvaki un visa dzīve griežas ap seno pili. Bet Lūisas dzīve mainās līdz ar jauno darbu, nīgro priekšnieku Vilu Treinoru, atklājas arī dažs labs noslēpums.

pirmdiena, 2017. gada 13. novembris

Andra Manfelde "Virsnieku sievas"

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pamazām tuvojos noslēgumam. Šoreiz esmu izlasījusi Andras Manfeldes skatījumu uz Liepāju un tās daļu Karostu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos jeb "Virsnieku sievas". Pagriežamais tilts, sargpostenis un kuģu/zemūdeņu tilts starp divām tik dažādām pasaulēm. Zilo zvaniņu piebērtajās pļavās izaug silikātķieģeļu piecstāvenes, baznīcas kupola virsotnē tiek uzvilkts Padomju savienības karogs, bet visu vēro pētīgais skatiens ko nespēj slēpt pat tumši sarkanā svina krāsa.