piektdiena, 2019. gada 19. jūlijs

Nīna Brokmane, Ellene Stēkene Dāle "Viva la vagina! Viss par sieviešu dzimumu"

Viva la vagina! Lai dzīvo vagīna! Ģeniālās ģenitālijas un visu tajās apslēpto pavisam vienkāršā, bet ne jēlā valodā atklājušas un paskaidrojušas divu norvēģu ārstes Nīna Brokmane un Ellene Stēkene Dāle savā grāmatā "Viva la vagina! Viss par sieviešu dzimumu".

Nav melots, ka šajā spilgtajos vākos ietērptajā grāmatā izklāstīts viss galvenais par sieviešu veselību zem jostasvietas vai autoru izmantotajos vārdos "vēderlejā". Tajā atradīsiet gan par hormoniem, kas regulē sievietes menstruālo ciklu, gan par DNS spēlītēm, kas nosaka cilvēka dzimumu (šī nodaļa var nepatikt ļoti konservatīviem cilvēkiem, jo tajā ir runa ne tikai par ģenētisko un fizisko dzimumu, bet arī psiholoģisko), gan arī par klitoru, matiem intīmajās ķermeņa daļās, seksu, orgasmu un mitrumu ģenitālijās un daudz ko citu jeb kopumā daudz informācijas, ko pusaudzes un arī pieaugušas sievietes var kautrēties uzdot savam ārstam vai kādai tuvai sievietei.

Abas autores ir Norvēģijā populāra bloga Underlivet autores un raksta tajā par seksuālās veselības jautājumiem. Grāmata “Viva la vagina!” (norvēģu val. “Gleden med skjeden”) apkopo atbildes uz jautājumiem, ko autorēm ik dienu uzdeva pacienti un bloga lasītāji. Šajā darbā ir vairāk nekā 250 atsauces uz dažādiem medicīnas pētījumiem un rakstiem, kas izklāstīto informāciju padara ticamu un loģisku. Vienlaikus šajā darbā izmantotā valoda nav ne pārlieku vienkārša ar vāverēm un krāniņiem leksikā, ne arī pārlieku sausa un medicīniski sarežģīta, es teiktu, ka valoda šajā grāmatā ir precīza.

trešdiena, 2019. gada 17. jūlijs

Osvalds Zebris "Māra"

Autors Osvalds Zebris vairs nav nekāds iesācējs literatūras lauciņā, esmu lasījusi romānu "Gaiļu kalna ēnā", kas iznāca sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", arī romānu "Koka nama ļaudis" (un interesanti palasīt pašai savas pārdomas, ka ar Zebri kā autoru "man nav pa ceļam", jo šobrīd tā gluži nedomāju). Nupat iznācis viņa veikums jauniešu auditorijai romāns "Māra". Nevaru ielikt Zebri savu mīļāko rakstnieku plauktiņā, bet kaut kas man viņā patīk. Un šis kaut kas ir tāds grūti noķerams un paskaidrojams arī jaunākajā grāmatā. 

Galvenā varone Māra meklē sevi, savu "es", pārdzīvo to, ko nu jaunieši mēdz pārdzīvot vecumā, kad mācās 10.klasē, un piedzīvo arī vairāk nekā jaunietim šajā vecumā būtu jāpiedzīvo, vidusskolā satiekas tik dažādi jaunieši, no tik dažādām ģimenēm, ar tik dažādām iespējām un vēlmēm, ir tehnoloģijas, to sniegtās iespējas un radītie draudi, ir visādi ietekmeļi, bagātie un ne tik bagātie, viltīgie un pilnīgi naivie. Mārai ir neparasti nobriedusi domāšana, taču tas nekavē viņu pieļaut arī neticami muļķīgas kļūdas (un šajā punktā mana 16 gadīgā Līva tik ļoti pašidentificējās ar šo tēlu, ka Māra mani brīžiem šausmīgi kaitināja - un mēs jau zinām, ka kaitinošais citos patiesībā ir tas, kas mūs visvairāk kaitina mūs pašos). Jaunietis šajā vecumā nudien meklē atbildes uz daudziem jautājumiem un, lai nebēdājas tie, kas neatrod. Daži atrod, daži turpina meklēt visu mūžu, bet daži šos jautājumus gadu gaitā uzdod atkal un atkal no jauna, meklējot jaunas atbildes uz tiem pašiem vecajiem jautājumiem (tās laikam mēdz dēvēt par tām dažādu vecumposmu krīzēm). Tas, man šķiet, ir pārlaicīgi, raksturīgi visām paaudzēm.

piektdiena, 2019. gada 12. jūlijs

Žoržs Pereks "Dzīve lietošanas pamācība"

Es nezinu nevienu cilvēku, kurš Žorža Pereka grāmatu "Dzīve lietošanas pamācība" būtu izlasījis ātri. Un tas ir ne tikai tās lielā apjoma dēļ (668 lappuses), bet arī tās saliktās un sarežģītās būtības dēļ. Arī es to lasīju apmēram divus mēnešus, izlaižot vien reto vakaru un katru reizi izlasot tikai pāris lappuses, jo visai ātri iesnaudos. Ne velti uz vāka maziem burtiņiem rakstīts arī vārds "romāni", tieši tā - daudzskaitlī. Nudien 99 nodaļās, kurās attēlots kāds Parīzes īres nams šķērsgriezumā, ir izklāstīts nevis viens stāsts, bet gan vairāki. Tajos ir mīlestība, traģēdijas, ģimenes sāgas, piedzīvojumi, noziegumi, ikdienišķas nebūšanas un mistiskas parādības. Nedaudz intelektuāli piepūloties, izlasot 99 nodaļas, sešās grāmatas daļās, jūs patiesībā būsiet izlasījuši vismaz 20 mazākas grāmatas, taču tās visas būs savijušās vienā lielā stāstā, ja tam ļausieties.

otrdiena, 2019. gada 25. jūnijs

Dace Vīgante "Ledus apelsīns"

Pļavas smilgu dziļais rāmums, Padomju savienības izjauktās ģimenes un kultūras ķēde, spēcīgi kontrasti, dzīve monologā, gari atmiņu virknējumi, Padomju sadzīves mini enciklopēdija un tik dažādā mīlestība. Tā es vienā teikumā varētu raksturot Daces Vīgantes stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Mazas ainiņas, etīdes par laiku, par zaudēto, iegūto, pagājušo, bet ne par nākošo, tādas sastingušas glezniņas, kas tomēr elpo pašas par sevi. Taču šāds raksturojums ir kopējā izjūta par grāmatu, jo krājuma apjomīgākais stāsts ir ļoti garš - lasot to, pat aizmirstas, ka jābūt arī citiem stāstiem. Lasot elektroniski nevaru pateikt precīzu sadalījumu starp stāstiem lappušu apjomā, bet pirmā grāmatas apmēram puse lasītājam mulsinoši liek domāt, ka rokās tiek turēts romāns.  Jau biju lasījusi autores otro stāstu krājumu "Tad redzēs", kas man patika, tāpēc ar lielu interesi ķēros klāt arī "Ledus apelsīnam". Taču rakstīt par šo grāmatu ir grūti, jo galvā grozās domas gandrīz kā par divām atsevišķām grāmatām, šo stāstu krājumu patiešām varētu gluži vai sacirst divās neatkarīgi dzīvojošās daļās - "Ledus okeāns" un pārējie.

piektdiena, 2019. gada 21. jūnijs

Zane Zuste, Diāna Zande "Tarakāni manā galvā"


Es pat īsti nezinu, ko gaidīju no Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatas "Tarakāni manā galvā". Tas, ka "tarakāni" manā (un mums ikvienam) galvā ir, bija jau skaidrs. Tas, ka tikai grāmata nevar palīdzēt tikt ar savām problēmām galā, arī tā kā būtu skaidrs. Laikam jau meklēju vieglu un ātru izklaidi, ko zināmā mērā arī ieguvu. Protams, arī vairākus pārdomu graudus izsijāt varēju un ar tiem padalīšos arī blogā. Grāmata veidota no vairāku sieviešu stāstiem, ko, iedvesmojoties no reāliem notikumiem, veidojusi žurnāliste Zane Zusta. Savukārt psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katram stāstam raksta atbildi vēstules formā. Katru no 15 stāstiem lasīšanas gaitā īsi konspektēju, piefiksējot arī, manuprāt, svarīgāko mācību no atbildes. Būtiski atcerēties jau priekšvārdā rakstīto, ka šīs vēstules nevajag uzskatīt par pilnvērtīgu terapijas aizstājēju (ja tāda lasītājam patiešām nepieciešama). Šīs vēstules ir skats uz cilvēku tikai no pāris īsām etīdēm, pāris fragmentiem, bet psihoterapija ir process, kurā ar cilvēku tā teikt "rok dziļāk" un pa mezgliņam atšķetina to lielo problēmu kamolu, kas cilvēkā savijies.

Skaidrs ir viens, ka ar "tarakāniem" un to padzīšanu vai vismaz sadzīšanu rāmai dzīvei aplociņā ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā un tas darbs nekad neapstājas. Šī padzīšana nav konstanta. Vienu brīdi cilvēks spēj ļauties plūdumam, par savu problēmu piedomājot un kontrolējot savus "tarakānus", bet jau nākamajā mirklī noraujas, kontrole zūd un "tarakāns", bungas sizdams un taures pūšot, gavilējot iesoļo smadzeņu centrā. Un tā ir visu laiku - kad šķiet, ka esi savācies, savaldījis savus prusakus, viss ir labi un esi harmonijā, bums un nokrīti uz pakaļas, pabaro tarakānus, lai pašaustot sevi par īso vājuma mirkli, celtos un mēģinātu atkal, un atkal, un atkal...

ceturtdiena, 2019. gada 20. jūnijs

Māra Zālīte luga "Lācis" un Latvijas Nacionālā teātra izrāde iekš "Teātris.zip"

 
Kārtējo reizi vakarā, gaidot, kad bērns aizies gulēt un varēšu ķerties klāt grāmatu lasīšanai, prokrastinēju sociālajos tīklos. Twiterī bija diskusija par Latvijas Televīzijā rādīto Latvijas seriālu "Sarkanis mežs" un kāds no komentētājiem bija ielicis saiti uz rakstnieces Māras Zālītes interneta vietni, kur izlasāma luga par vienu no Latvijas okupācijas laika kolaboracionistiem Vili Lāci un viņa darbiem varas amatos Latvijas okupācijas laikā. Luga "Lācis" iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī un sarakstīta īpaši teātrim, kā skaidro autore, domājot par 90 gadu jubilejas sezonu, kas pagāja ar moto “Sapnis par Latviju”, bet dažādu iemeslu dēļ iestudēta vēlāk. Izrādes pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī notika 2009.gada 14.novembrī.

Lugas pilnā versija publicēta Māras Zālītes mājas lapā 2010.gada martā ar autores komentāru kā atbilde uz “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicēto Ingrīdas Sokolovas rakstu par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi „Lācis”. Tikusi līdz lugas tekstam sāku lasīt arī to, sākumā ar ziņkārību "nu, nu, kas tad te būs", bet pēcāk jau, ieraujoties tekstā aizgūtnēm un nespējot to nolikt malā, kamēr nebiju izlasījusi visu lugu. Un te jāpiebilst, ka luga kā žanrs lasīšanai  mani vienmēr izteikti kaitinājusi, nekad neesmu spējusi lugas tekstu uztvert un paturēt prātā kā vienotu veselumu.

trešdiena, 2019. gada 19. jūnijs

Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"

Neesmu šausmu cienītāja ne literatūrā, ne filmu pasaulē. Šausmas mani ārkārtīgi iespaido un turpina sekot arī miegā, tāpēc, zinot savu prātu, parasti no šausmām izvairos. Tomēr ar Stīvenu Kingu nu reiz bija jāiepazīstas, kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu - par ko visi runā un kāpēc sajūsminās. Kāpēc Stīvenu Kingu mēdz dēvēt par šausmu karali? Sapratu. Izlasīju Stīvena Kinga "Zvēru kapiņi" un, lai arī vairāki cilvēki man teica, ka tas nav gluži labākais Kinga darbs, atzīstu to par labu esam. Šī grāmata nav nekas jauns, īsteni Kinga pazinēji to jau sen ir izlasījuši, taču man tā ir iepazīšanās ar autoru un viņa stilu. Lasīšanas gaitā mani nepameta sajūta, ka vismaz fragmentāri kaut kad sen esmu redzējusi šīs grāmatas 1989.gada ekranizāciju, taču neko daudz no tās neatceros. Turklāt pirms dažiem mēnešiem iznākusī jaunā filma no šīs grāmatas arī ir gana labs iemesls vispirms izlasīt pašu tekstu. Īsāk sakot - grāmata "Zvēru kapiņi izlasīta", tagad jāsagatavo popkorns un jānoskatās arī divas filmas.

otrdiena, 2019. gada 18. jūnijs

Bērns lasa, aktuālā literatūra 2 gadus un 9 mēnešus vecam bērnam

Lasīšana jeb grāmatu pētīšana galvenokārt ir process, kas veicams bērnam kopā ar pieaugušo, jo pieaugušais paskaidros, parādīs, izlasīs. Labums arī lielajam cilvēkam - pamanīt bērna attīstību, jaunās prasmes, intereses, trenēt savu vērību uz sīkumiem laikā, kad esam pieraduši interneta tekstus izlasīt ātri un garākos pa diagonāli, trenēt pacietību, atbildot uz vienu un to pašu jautājumu jau piekto reizi un trenēt radošumu, izdomājot loģiskas un bērna vecumam/izpratnei atbilstošas atbildes vienam un tam pašam jautājumam atkal un atkal.

Nevienam grāmatu lasītājam nav noslēpums, ka plaukti nav "no gumijas". Ja pieaugušā cilvēka grāmatu plauktā brīva vieta jāmeklē pēc principa - ko es nelasīšu vēlreiz un gribu dot lasīt citiem, tad bērna grāmatu plauktā ir nedaudz vieglāk - daļa grāmatu meklē jaunas mājas, kad vairs nav interesantas vai noderīgas bērnam konkrētā vecumā. Tā nu laiku pa laikam dēla grāmatu plaukts tiek pārkārtots un tālākai nodošanai no tā izņemu visu, par ko viņš ilgāku laiku nav interesējies. Pagaidām esam atvadījušies gandrīz no visām grāmatiņām, kas bija aktuālas pusotra gada vecumā - kustīgās bildītes, pirmo vārdu grāmatiņas un taustāmās grāmatiņas ar pūkainiem fragmentiem. Taču aizvien aktuālās ir grāmatas ar daudzām sīkām detaļām, kas jāuzmeklē zīmējumos, jo īpaši dēlam patīk grāmatas ar dažādiem transportlīdzekļiem un būvniecības darbiem. Vairākas grāmatas jau piedzīvojušas labošanas darbus, jo nespēj turēt slodzi. Arī teksta grāmatas ar lieliem attēliem un maz teksta aizvien ir aktuālas. Vēl arvien grāmatas manam bērnam šķiet vislabākais veids kā attālināt gulētiešanas laiku - ja mamma vai tētis pasaka, ka laiks pie miera, no plaukta tiek atstiepta vismaz viena grāmata ar tekstu "palasīsim", un tad tiek nesta vēl
viena, un vēl viena, un vēl viena... Turklāt no apmēram divarpus gadu vecuma bērns sācis kaulēties "vēl vienu grāmatiņu", "vēl vienu reizīti" vai "vēl vienu mirklīti". Gandrīz par visām grāmatām, ko Valters šobrīd nes no plaukta kā pirmās, jau esmu rakstījusi, bet šis tas blogā nav viesojies.

otrdiena, 2019. gada 11. jūnijs

Linda Malelija Hanta "Zivs kokā"

"Ja zivi vērtētu pēc prasmes rāpties kokos, tā taču uzskatītu sevi par nekam nederīgu radību..."

Ellija bieži maina skolas, jo tēvs ir karavīrs un tas nozīmē biežu pārvākšanos uz aizvien jaunu dienesta vietu. Un šķiet tieši biežās dekorāciju maiņas dēļ Ellijai izdevies līdz sestajai klasei noslēpt savu neprasmi lasīt. Un Ellija nav stulba, viņai labi padodas darbības ar skaitļiem un viņa ir izcila zīmētāja. Vienkārši Ellijai vajadzīga nedaudz atšķirīga pieeja visam, kas saistīts ar burtiem. Disleksija jeb grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes ir Lindas Malelijas Hantas grāmatas "Zivs kokā" galvenais temats un sižets saistīts ar to, kā Ellijai izdodas beidzot atklāties, jo viņas dzīvē ir ienācis īstais skolotājs, iegūt draugus un atrast savu vietu ne tikai skolā, bet arī pašas dzīvē. Šī ir viena no lasīšanas veicināšanas pasākuma Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šī gada programmas grāmatām un ieteikta lasīšanai vecākiem pašiem. Ļoti ceru, ka vecāki, paši izlasījuši šo darbu, iedos to izlasīt arī saviem bērniem, kuri prot lasīt. Savukārt vecāki, kuru bērniem ir kaut kādas mācīšanās grūtības, varētu šo grāmatu lasīt kopā ar bērnu.

pirmdiena, 2019. gada 10. jūnijs

Normans Olers "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā"

Žurnālists, scenārists un rakstnieks Normans Olers ir vācietis un viņš ar pedantisku vācieša pieeju izracies cauri dažādiem materiāliem, kas atklāj narkotiku attīstību un lietošanas posmu nacionālsociālistiskajā Vācijā, Hitlera valdīšanas laikā, kā arī narkotiku lielo lomu Otrajā pasaules karā kopumā. Paša autora vārdiem, viņš veicis darbu par aspektu, kas līdz šim Hitlera biogrāfijās nav padziļināti izpētīts un dažos gadījumos pat vispār ignorēts, proti, Hitlera atkarību no narkotiskiem līdzekļiem. Man nav iemesla apstrīdēt šo apgalvojumu, jo neesmu lasījusi ne tuvu visas par Hitleru un Otro pasaules karu sarakstītās grāmatas, bet tajā, ko esmu lasījusi, narkotikas nudien pieminētas maz. Šis bija gadījums, kad izdevniecība (turklāt igauņu izdevniecība) uzrunāja mani pati un piedāvāja apmaiņā pret godīgu atsauksmi izlasīt Normana Olera grāmatu "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā". Jāsaka gan, ka, agrāk vai vēlāk, es arī pati būtu nonākusi pie šīs grāmatas, jo to jau biju pamanījusi sociālajos tīklos grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos un ielikusi savā lasāmo sarakstā.  

ceturtdiena, 2019. gada 6. jūnijs

Dženifera Nivena "Mūsu spožās dienas"

Divi jaunieši ar dažādiem mērķiem tuvākai un tālākai nākotnei. Finčs un Violeta satiekas uz zvanu torņa dzegas. Viņi katrs atsevišķi bija uzkāpuši tur ar vienu mērķi - paskatīties kā būs, kāda būs sajūta. Violeta ir zaudējusi māsu un tagad palikusi par vienīgo savu vecāku cerību piepildītāju. Finčs izdomā sev aizvien jaunus tēlus, kuros iejusties, bet skolā tiek saukts par dīvaini. Divi cilvēki ar dažādām rētām viņu sirdī un prātā satiekas uz dzegas un tālākais jau ir Violetas ceļš uz dzīvotgribas atjaunošanu un vainas sajūtas izskaušanu un Finča kūleņu kūleņi caur viņa daudzajām personībām.  
Amerikāņu rakstnieces Dženiferas Nivenas darbs "Mūsu spožās dienas" nav vis nekāds cukursaldais, rozā mākoņiem piebērtais mīlas stāsts jauniešiem un jaunietēm. Šī ir ļoti nopietna grāmata, kuru patiesībā nemaz katrs jaunietis nedrīkstētu lasīt. Meitene atkal iemācās dzīvot no puiša, kurš to vien domā, kā nomirt, bet aizvien katru dienu atrod jaunus veidus, kā to neizdarīt. Autore aicina ar to runāt par savām psiholoģiskajām problēmām, nepalikt savā purvā vienam, turklāt viņa šo grāmatu rakstījusi no pašas pieredzes prizmas.