piektdiena, 2019. gada 20. septembris

Anete Melece "Kiosks"

Bērnu grāmatas tiek lasītas vairākas reizes pēc kārtas, taču tāpat izlasāmas un novērtējamas ātrāk nekā literatūra, ko lasu savam priekam, tāpēc turpinu atsauksmju birumu par bērnu grāmatām. Šoreiz vēl viens guvums no izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanas - Anetes Meleces "Kiosks", kas ir ilustratores debija kā grāmatas teksta autorei. Rīgā ir kāds kiosks, kuru atceros, man šķiet, jau kopš savas bērnības - tas atrodas Aspazijas bulvāra sadurē ar Krišjāņa Barona ielu un Audēju ielu. Kaut gan savām atmiņām nemaz tā īsti nevar uzticēties. Lai kā ar atmiņām, Anetei Melecei šis kiosks ir bijis par iedvesmu nepilnas septiņas minūtes garai animācijas īsfilmai, kas skatāma kopš 2013.gada. Tā guva starptautisku atzinību dažādos festivālos un salīdzinoši nesen pieejama arī grāmatas formātā. Grāmata šogad saņēma augstāko apbalvojumu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Latvijā - Jāņa Baltvilka balvu un to plāno tulkot un izdot septiņās valodās.

ceturtdiena, 2019. gada 19. septembris

Serhijs Žadans "Mezopotāmija"

Mezopotāmiju jeb Divupi - reģionu mūsdienu Irākas teritorijā starp Tigras un Eifratas upēm - mēdz saukt par civilizācijas šūpuli. Serhija Žadana (Сергій Жадан) Mezopotāmija jeb Ukrainas pilsēta (Žadana dzimtā Harkiva varētu būt literārais prototips) pakalnos starp divu upju ielejām nav nekāds civilizācijas šūpulis. Tā drīzāk šķiet kā visu nelaimju auklētāja - kautiņi, nāve, parādi, nelaimīgas iemīlēšanās un neizveidojušās attiecības. Taču tas ir tikai šķitums. Caur deviņu dažādu vecumu vīriešu stāstiem un biogrāfijām, pagātni, tagadni un nenosakāmu nākotni atklājas vāji nosakāms laiks kaut kad starp 20.gadsimta astoņdesmitajiem gadiem un mūsdienām, šo vīriešu cilvēcība, vājums, spēks, pārdomas, varēšana un nespēja.

"Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš bija iemācījies priecāties par aizritošo laiku un nenožēlot, ka tas aizrit tik ātri. Viņa paradumi sen bija izstrādājušies, nemiers uzsūcies, atkarības ieguvušas skaidras aprises. Vasarā sevišķi skaudri gribējās neaizmigt, noglabājot sevī visas pasaules tumsas netveramību un acumirklīgumu." /103.-104.lpp./

trešdiena, 2019. gada 18. septembris

Toms Kreicbergs "Lopu ekspresis"

Esi aizmirsis mājās lielo, smago papīra grāmatu vai vienkārši nav gribējies stūķēt lasāmvielu mazajā rokassomā? Nav nekādu problēmu - atver elektronisko bibliotēku 3td.lv un izvēlies lasāmvielu pēc vēlmēm un interesēm. Jāpaspēj tik izlasīt divreiz divu nedēļu termiņā. Tā man ar paspēšanu bija jāizlasa Toma Kreicberga "Lopu ekspresis". Izlasījusi jaunāko Kreicberga romānu "Havanas kaķu karalis", kādā "nepaņēmu līdzi grāmatu" reizē nospriedu, ka jāizlasa arī autora pirmais romāns.

Šis romāns ar tā saturu un arī nosaukumu ir kā vienots apzīmējums diviem dažādiem laikiem un šķietami dažādiem notikumu foniem (un arī pašiem notikumiem, protams), taču patiesībā atklājas, ka vilcienā cilvēki ir braukuši tiklab uz Sibīriju, cik turpina neizkāpt no neviena neapsargātā vagona arī mūsdienās. "Lopu ekspresis" ir stāsts par diviem laikiem un divām pasaulēm visdažādākajos apsektos. Viena stāsta norises laiks un vide ir Latvija 20. gadsimta pirmajā pusē - Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.  Savukārt otra vide un laiks ir Ņujorka 21. gadsimtā. Šajā pasaulē ir Volstrītas bankas, nauda, daudzsološa, spoža dzīve.

"Mēs vienmēr esam katrs savā dimensijā un nedz varam kādu citu sasniegt, nedz paši tikt sasniegti. Mēs to nemanām, bet tā ir."

piektdiena, 2019. gada 13. septembris

Kārlis Skalbe "Pasakas"

Šogad aprit 140 gadi kopš rakstnieka Kārļa Skalbes (1879 - 1945) dzimšanas un vēl pavasarī saņēmu ziņu no izdevēja par autora  jauna pasaku krājuma izdošanu. Man Kārlis Skalbe asociējas ar pasaku "Kaķīša dzirnavas" un 1993.gadā uzņemto režisores Rozes Stiebras animācijas filmu. Jo īpaši man multfilma un pasaka patika nevis kādas dziļi iekšā ieliktās domas dēļ, bet gan tāpēc, ka arī man mājās bija sniegbalts kaķis. Kā nu nepatiks multfilma ar paša mīluli "galvenajā lomā"? Man kā bērnam ļoti patika saredzēt literatūrā un multfilmās arī daļiņu no savas dzīves, lai cik arī "aiz matiem pievilkta" šī daļiņa būtu. Vēl man no Skalbes atmiņā palikusi "Pasaka par vērdiņu", gan grāmatas, gan 1969.gadā uzņemtās animācijas filmas veidā. Nenoliegšu gan, ka video formā pasaka atstājusi dziļāku atmiņu rievu nekā grāmata. Pēc tāda ievada redzat, ka mana asociācija ar Skalbi un atmiņas par viņa darbiem varētu būt visai romantiskas un literatūra ar ekrāna tēliem cieši savēlušās kopā. Tagad, lasot krājumu, sapratu, ka nebiju lasījusi ne daudz piesaukto "Kā es braucu Ziemeļmeitas  lūkoties", ne arī kaut ko citu no viņa darbiem. Taču "par vēlu" ir tikai kapsētā zem zemes, tāpēc nejūtos neko nokavējusi un ar lielu azartu ķēros klāt jauniegūtajai grāmatai.

Avoti vēsta, ka dzīves laikā Skalbe kopumā sarakstījis 76 pasakas, kas apkopotas septiņos krājumos. Rakstnieka jubilejas gadā iznākušajā krājumā apkopotas visas Kārļa Skalbes pasakas no rakstnieka dzīves laikā publicētajām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem. Šajā krājumā gan ir 79 pasakas.

"Viņi neaizgāja tālu pa lauku; tie tūliņ sāka meklēt akmeņus un celt namus. Un te ir izaugusi šī akmeņu kaudze, kurā mēs maldāmies un nevaram atrast cilvēka." /91.lpp./

trešdiena, 2019. gada 11. septembris

Sergejs Timofoejevs un Rūta Briede "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi"

Domājot par aktualitātēm mūsmājās un disciplīnas uzturēšanu caur izklaižu metodi, iegādājos Sergeja Timofejeva grāmatu "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi", māksliniece Rūta Briede. Nezinu, vai šo grāmatu pirku vairāk sev vai bērnam? Kaut gan nē, vēl nevaru skaidri nodalīt grāmatas tikai bērnam - tās visas ir mums kopā kā ģimenei. Grāmatu tēli bērnam (un vecākiem) lieliski kalpo kā disciplinēšanas līdzeklis, kā piemērs, kuram līdzināties vai gluži otrādi - no kura vairīties. Lai kā centāmies dēlu pēc iespējas ilgāk atturēt no konfekšu ēšanas, pirmos "kaitīgos" saldumus dēls nogaršoja privātajā dārziņā pusotra gada vecumā (un audzinātāja, ieraugot manas lielās acis, tik vien kā bailīgi izdvesa "ā, jūs viņam nedodat...") un pusotra gada laikā progresējis par īstu konču ekspertu.

otrdiena, 2019. gada 10. septembris

Līva Ozola un Inese Zandere "Eju meklēt"

Cik daudz gan visa kā var atrast, ja labi pameklē! Šogad īpašu uzmanību sāku pievērst ne tikai lasīšanas veicināšanas programmām, bet arī dažādām pašmāju balvām grāmatniecībā. Līvas Ozolas un Ineses Zanderes izveidoto grāmatu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem "Eju meklēt" pamanīju Jāņa Baltvilka balvas nominantu sarakstā. Līvai Ozolai šī grāmata bija diplomdarbs Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpēc, gluži likumsakarīgi, tā pretendēja uz speciālbalvu "Jaunaudze" par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.


Skaitāmpantiņus krāsainajām ilustrācijām pievienoja jau labi zināmā dzejniece Inese Zandere. Tā ir sīksīku detaļu pārpilna grāmatu mazajiem bērniem un vienlaikus arī savstarpējas sarunas veidojošs elements ar viņu pieaugušajiem priekšā lasītājiem. Šī būs grāmata par bērna iztēli, par pieaugušo spēju interpretēt un fantazēt līdzi mazajam lasītājam. Grāmatas stāsts ir pavisam vienkāršs - Vilma nevēlas iet gulēt tāpēc piedāvā tētim spēlēt savu mīļāko spēli - paslēpes. Tētis piekrīt un sākas mazās Vilmas lielais ceļojums pa mājvietu, apskatot katru iespējamo un neiespējamo telpu, minot, kur gan tētis noslēpies.

Ak, šie labi pazīstamie vecāku mēģinājumi pārspēt savu bērnu viltībā, mēģinājumi panākt vēlamo rezultātu ar minimāliem zaudējumiem paša vecāka vakara brīvajā laikā. Un, ak, šis saldais uzvaras prieks, kad izdevies panākt pieaugušajam vajadzīgo, neizraisot vētrainu mazā cilvēka protestu!

trešdiena, 2019. gada 4. septembris

Jūlija Jakovļeva (Юлия Яковлева) "Укрощение красного коня"

Kamēr līdz papīram un veikaliem ceļoja krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) pirmā grāmata par izmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu latviešu valodā "Mednieks tieši virsū skrien", es esmu paspējusi izlasīt otro daļu oriģinālajā krievu valodā - "Укрощение красного коня" jeb latviešu tulkojums, pieļauju, ka skanētu apmēram kā "Sarkanā zirga pieradināšana (vai pakļaušana)". Izrādās, ka retrodetektīvu sērijā ir iznākusi arī trešā grāmata "Небо в алмазах", kuru pagaidām laikam atturēšos lasīt, jo vairāki viena žanra vai sērijas darbi, lasīti pēc kārtas, mazina manu patiku pret tiem.

Arī otrā grāmata retrodetektīvu sērijā ir viegla lasāmviela, kurā lasītājam ne viss tiek paskaidrots līdz galam. Turklāt, pēc otrās Jakovļevas grāmatas izlasīšanas jāsecina, ka šī sērija par izmeklētāja Zaiceva darbu noteikti nav tikai detektīvs, tā drīzāk ir vēsture, jo īpaši, ja cilvēkam interesē 20.gadsimta 30.gadi.  Savukārt valoda ir vēl vienas rindkopas vērta atkāpe. Jakovļevas krievu valoda ir skaista, izkopta, taču atbilstoša aprakstītajam. Nevilšus vairākas reizes sevi pieķēru pie domas, ka es labprāt pati pārnestu šo romānu no krievu valodas latviešu mēlē, kas vienlaikus būtu gan liels izaicinājums, gan milzu lingvistiskā bauda.

pirmdiena, 2019. gada 2. septembris

Inese Dreimane "Vēstule ar pielikumu"

" Pēkšņi es skaidri sapratu: man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara." /214.lpp./

Citās atsauksmēs un profesionālās recenzijās izslavēta grāmata izlasīta grāmata ierindojusies arī manā izlasīto grāmatu sarakstā. Vēsturniece Inese Dreimane grāmatas neraksta, taču pamatdarbā izcilātā un iegūtā informācija un atmiņu stāsti nav pametusi viņu tik ilgi, ka radies romāns "Vēstule ar pielikumu". Es ar lielu baudu turu rokās iespiestas grāmatas, kuras ietērptas gaumīgā "āriņā" un šis nudien ir viens taustei ārkārtīgi patīkams sējums - gluži kā nosaukumā ir par vēstuli arī grāmatas fiziskā formā vāciņš ir izveidots kā iztaustāms kuvērs. Un vai nu man tā vienmēr veiksmīgi trāpījies vai tā gluži vienkārši ir likumsakarība, ka skaistai "āriņai" ir arī itin baudāma "iekšiņa". Divi mīlētāji, kuru jūtām nav bijis auglīgs laikmets, naidnieku izšķirti, tomēr uz mūžu ir kopā. Tas šķietami ir ārkārtīgi daudz apspēlēts un izmuļļāts, pat nedaudz noguris temats, bet risināts ļoti atjautīgā formā. "Vēstule ar pielikumu" ir galvenās varones saruna ar kādu. 

ceturtdiena, 2019. gada 29. augusts

Sīri Petešena "Burbulis"

Grāmatas pavisam maziem bērniem mani mudina izpētīt dēls, savukārt par grāmatām vecākiem bērniem uzzinu dažādos veidos. Šoreiz ar Lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" pamudinājumu esmu izlasījusi norvēģu rakstnieces Sīri Petešenas (Siri Pettersen) grāmatu "Burbulis" ("Bobla"). Žūrija šo grāmatu ievietojusi 11+ vecuma kategorijā, bet man ir aizdomas, ka tas darīts vien tamdēļ, ka galvenā varone Kīne ir 11 (gandrīz 12) gadus veca, nemaz īpaši neiedziļinoties saturā. Šī grāmata cenšas balansēt uz vairākām nostieptām virvēm - tas cenšas būt jauniešu problēmas atklājošs darbs par to, cik nesaprasti bērni jūtas, vienlaikus parādot bērnu kā egocentrisku iegribu apmierinājuma meklētāju. Savukārt tos, kuri nav uzrunāti ar iepriekšējo virzienu, mēģināts paķert ar fantāzijas un fantastikas elementiem. Ja ar to vēl ir bijis par maz, autore centusies aktualizēt arī dabas aizsardzības, kā arī nevajadzīga pārpatēriņa un dabas piesārņojuma problēmu.

Kīne it kā ir parasta meitene, ar parastām problēmām, bet iekļūst pavisam neparastā vietā vai lietā - burbulī. Sākotnējais glābiņš pārvēršas par piespiedu ieslodzījumu un sodu, atklājot Kīnei visu, ko, ar savām egoistiskajām kapēm uz acīm, viņa nav pamanījusi.

trešdiena, 2019. gada 28. augusts

Jūlija Jakovļeva "Mednieks tieši virsū skrien"

Lasu visdažādāko žanru literatūru, arī detektīvromānus, ar vienu atrunu - tikai to, kas mani kaut kādā, grūti raksturojamā, veidā uzrunā un ne vairākus pēc kārtas. Viens no nupat izlasītajiem detektīviem ir krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) "Mednieks tieši virsū skrien" ("Вдруг охотник выбегает"), kurš mani ļoti aizrāva un ar atvērtajām beigām lika meklēt papildu informāciju par to un iespējamiem turpinājumiem. Mazs bija mans izbrīns, kad noskaidroju, ka sērijā par kriminālizmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu pagaidām ir divas grāmatas (otrā "Укрощение красного коня").

Atkārtošos - "Mednieks tieši virsū skrien" mani ļoti aizrāva, bet ar to uzrunāšanu sākotnēji bija interesanti. Anotācija šķita ne pārāk aizraujoša, apzīmējums "retrodetektīvs" darīja aizdomīgu, bet izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja latviešu valodā vēl neiznākušās grāmatas elektronisko versiju un devu medniekam iespēju. Sākusi lasīt, vairs nespēju apstāties, raujot cauri lapu pēc lapas. Iespējams, ka kaismīgākiem detektīvu lasītājiem daudz kas būtu skaidrs jau grāmatas pusē un būtu daudz pārāk traucējošu un kaitinošu sīkumu. Taču es ar lielu degsmi veidoju tēlu kokus ar saiknēm un sakarībām, piefiksēju daudzos pieminētos personāžus ar īsiem parakstiem, lai man būtu pie kā pieķerties, cenšoties šķetināt nežēlīgos noziegumus līdz ar Jūlijas Jakovļevas izdomāto izmeklētāju. Taustāmā formā veikalos grāmata būšot septembrī.

Krievu lasītāji interneta vietnēs gan raksta neglaimojošas atsauksmes. Tajās pausts, ka autore esot pārāk vērienīgi atvēzējusies un pārāk vāji trāpījusi, ko gan vispār baleta kritiķe un bērnu grāmatiņu autore var zināt par detektīvu rakstīšanu un Jakovļevas mērķis esot bijis vien parādīt, cik pelēka un riebīga bijusi padomju Krievija iepretim spožajiem cara laikiem, kā arī citi pārmetumi. Neko nemācēšu teikt par pārmetumu pamatojumu, klajas nesakritības un pretrunas tekstā nepamanīju, bet lasītājs jebkurā citā valstī (un valodā) noteikti uztver uzrakstīto atšķirīgi no tā, kā to uztver lasītājs, par kura dzimteni rakstīts viņa dzimtajā valodā.

otrdiena, 2019. gada 27. augusts

Margarita Del Maso un Rosio Bonilja "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es"

Bērna grāmatu plaukts lūzt no pārpilnības? Nekas! Tur vienmēr atradīsies vieta "vēl vienai" grāmatiņai. Tā šoreiz man ar sirsnīgo lielformāta darbu ar garu nosaukumu "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es". Pagājušā mēnesī iepazināmies ar Lapsu un Zaķi, ko dēls izvēlējās pats pēc jautājuma "gribi grāmatu par lapsu un zaķi vai lāčiem?". Šajā mēnesī tomēr izvēli veicu es un paņēmu iepriekš noraidītos lāčus. Spāņu autores rakstniece Margarita Del Maso (Margarita Del Mazo) un māksliniece Rosio Bonilja (Rocio Bonilla) iepazīstina ar sirsnīgu varoņu trio, kas mēģina skaidrot mīlestību pavisam maziem bērniņiem. Mazajai meitenītei vienmēr līdzās ir divi lāči - viens var sasildīt viņu, otru silda meitene pati. Tas ir stāsts ne tikai par pretstatiem - liels un mazs - bet arī par draudzību, mīlestību, palīdzību un sadarbību.