piektdiena, 2020. gada 7. augusts

Kaspars Zaviļeiskis "Pilnīgs Šahs"

Īss un jautrs lasāmgabals ir mūzikas žurnālista, dažādu kultūras projektu redaktora un rakstnieka Kaspara Zaviļeiska garstāsts "Pilnīgs Šahs". Aizrautīga melomāna muzikāli alkoholiskā ikdiena divdesmit gadus senā pagātnē, izdaiļota ar tumšu mīlestības sulu, izrauj cauri gadu tūkstošu mijai kā vienas nakts gadījuma sakarā. Brīva valoda, brīvi uzskati, brīva jaunība.

Šahs aizraujas ar mūziku un piektdienās sapošas Svampvilidžai netipiski, piesaista skatienus Purvciema trolejbusā uz centru un uzspēlē tumši šaurā Vecrīgas bārā "Makšeins", Šahs ir viņa DJ vārds, bet tādi paši izdomāti vārdi ir arī viņa draugiem - Smukais, Autosportists, Garais, Fiksais, Limbažos ir Gaterists. Dažiem cilvēkiem, kuri izplīvo cauri Šaha dzīvei, ir arī vārdi, bet uz tiem tāpat nav vērts ieciklēties. Iemīlas viņš Tumšajā, kura dzīvo turpat virs "Makšeina". Visi izdomāti tēli, izdomātās un tomēr šķietami pazīstamās vietās. Šahs spēlē arī šahu. Šaha gājieni izmantoti arī nodaļu nosaukumu vietā, taču es šahu spēlēt īsti neprotu, tāpēc uz to arī neieciklējos. Šīs spēles pratējam gan jau tās burtu un ciparu kombinācijas izteiks ko vairāk.

Patiešām šis stāsts ir izraujams cauri vienā vakarā, daudz nedomājot un nesasprindzinot smadzenes. Jauna cilvēka jaunības trakumi ar kūpināmām vielām, dzeramām substancēm, izklaidēm, ironiskiem un asredzīgiem pārspriedumiem par dzīvi un cilvēkiem, kā arī sirds lāpīšanu kā nu jauni cilvēki prot.  Manās divdesmitgadnieka trakulībās no Medovvilidžas uz Vecrīgu apmēram desmit gadus pēc Šaha trakulībām daudz nekas nebija mainījies, tāpēc spēju identificēties, līdzi just un atviegloti nopūsties par to, ka tādi laiki manā dzīvē pagājuši. Īsāk sakot, Kaspara Zaviļeiska radītais ir izklaidējoši arī lasītājam. Ne ko pielikt, bet ir ko atņemt. Manuprāt, pēdējā nodaļa bija lieka. Visādi citādi - cepuri nost.

Vāka un iekšlapu dizainam izmantota Aivara Vilipsōna grafika “Meitene”.

Ja lasīsiet, uzlieciet fonā garstāstā pieminētās dziesmas, kas galvenajam varonim pa laikam skan galvā un es apkopoju šajā atskaņošanas sarakstā Youtube.
Palīdzēs iejusties noskaņā, ja kas no pieminētā aizmirsies vai nedzirdēts.

trešdiena, 2020. gada 5. augusts

Ilze Jansone "Vīru lietas"

Stāstu krājums vai īss romāns? Ļoti īss romāns ar dažiem stāstiem iespraudumos starp romāna nodaļām? Īsti nezinu, kurā kastītē ielikt nupat izlasīto Ilzes Jansones grāmatu "Vīru lietas". Starp citu, arī anotāciju uz pēdējā vāka lielāku skaidrību nesniegs, jo tur ir rakstnieka Svena Kuzmina un grāmatu redaktores Gundegas Blumbergas viedokļi par to. Krāsainajos Kaspara Groševa tāda paša nosaukuma gleznas rotātajos vākos paslēpušies vairāki dzīves un sevis pašu pamocīti varoņi, draugu vai drīzāk paziņu grupiņa, šķiet, pusmūžā. Kam monogrāfija top jau nezkuro gadu un intelektuālās akadēmiķu aprindu sarunas līdz ar mūžīgo gaušanos par finansējuma trūkumu pētniecībai jau aknās sēž, kam mīlestība sirdi grauž vairāk nekā mīlamajam objektam, kas sāk apšaubīt izvēlēto profesionālo ceļu, jo līdz pusmūžam šķietami nekas vēl īsti nav izdevies. Viņi ir dažādi, viens otru kaitina, atbalsta un mēdz iedzert jau dienvidū.

pirmdiena, 2020. gada 3. augusts

Maikls Ondatje "Ēnas pār Temzu"

Londona, 1945. gads, Otrais pasaules karš beidzies, bet izrādās, ka tikai šķietami. Kara ēnas aptumšo daudzu cilvēku pagātni, tagadni un nākotni. Četrpadsmit gadus vecais Nataniels un viņa nedaudz vairāk kā gadu vecākā māsa Reičela paliek Lielbritānijā kamēr tēvam jādodas komandējumā uz Singapūru un mamma dodas līdzi. Paredzēts, ka vecāku nebūs tikai gadu, turklāt bērni dosies uz internātskolām, savukārt nedēļas nogalēs un brīvlaikos viņiem iecelts aizgādnis - svešinieks, ko jaunieši savā starpā iesaukuši par Naktstauriņu. 

Kanādiešu autora Maikla Ondatje (Michael Ondaatje) vārds manām ausīm un acīm nebija pazīstams, taču, apskatījusi bibliogrāfiju, vismaz nosaukumu "Angļu pacients" spēju pazīt. Tiesa, ne pēc tā, ka zināju grāmatu ar šādu nosaukumu, bet gan pēc 1996. gada ekranizācijas. “Angļu pacients” ir autora zināmākais romāns, tas 1992. gadā ieguva Bukera balvu un 2018. gadā saņēma Golden Man Booker balvu. Tas nozīmē, ka “Angļu pacients” tika atzīts arī par labāko Bukera laureātu 50 Bukera piešķiršanas gados. Kopumā Ondatje sarakstījis sešus romānus, memuārus, grāmatu par kino un vairākus dzejas krājumus. Arī Ondatje nupat latviešu valodā iznākušais jaunākais romāns "Ēnas pār Temzu" nominēts Bukera balvai 2018. gadā, kad tas tika publicēts oriģinālvalodā, taču piekāpās Annai Bērnsai un viņas romānam "Milkman".

otrdiena, 2020. gada 28. jūlijs

Edvards van de Vendels "Zilās zāles vasara"

Holandiešu autors Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) radījis romānu pusaudžiem par iemīlēšanos. Neesmu gluži Tiho un Ulivera mīlas stāsta mērķauditorija, bet mani ieinteresēja pieteikums par dažādību, ka grāmata būs diskusiju rosinātāja. Izlasīju un ilgi domāju, ko lai rakstu par to, jo būtībā tā patiešām ir grāmata par pusaudžu mīlestību, bet nekādas lielās diskusijas manā galvā neraisījās. Varbūt esmu pārāk brīva savos uzskatos? Viena alga vai puika vai meitene, visi savos padsmit gados, veidojot pirmās attiecības, pirmās reizes iemīloties vai domājot, ka iemīlas, sadara visādas dumjības.

pirmdiena, 2020. gada 27. jūlijs

Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita"

Vasara un bērnu traumatisms šķiet kā vienā batutā nesaraujami lēkājoši jēdzieni. Domājot par Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Bērns, kas neiekrita" atsauksmi, nejauši uzgāju interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Aigaru Pētersonu portālā ārsts.lv. Viņš tajā norādīja, ka Latvija bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā, bet vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu. Taču, lai vecāki zinātu, kas viņiem jādara, tas ir jāmāca visdažādākajos veidos. 

Vismaz virsrakstu līmenī, man ziņas par bērnu traumām nepaslīd garām nemanītas. Šādi apraksti palīdz laiku pa laikam pārskatīt situāciju arī mūsu mājās un pagalmos un laikus novērst iespējamos riskus. Biedinoši ziņu virsraksti neļauj atslābināt modrību, jo pieaugušā modrība, manuprāt, ir galvenais priekšnoteikums bērna drošībai.

trešdiena, 2020. gada 22. jūlijs

Mariana Lekija "Ko var redzēt no šejienes"

Vai esat pamanījuši tādu pelēcīgi dūmakainu grāmatas vāku, no kura mistiskās miglas raugās ziņkārīgas piemīlīga zvēra acis? Man vācu rakstnieces Marianas Lekijas romāns "Ko var redzēt no šejienes" iekrita acīs ar šo mākslinieces Gitas Treices radīto miglas apvīto skatienu, kas tevī raugās gluži kā no īsta meža. Savukārt anotācija sākumā atstāja diezgan vienaldzīgu, tomēr nolēmu dot grāmatai iespēju. Šī grāmata man uzdāvināja tādu dzejiski, romantiski apcerīgu noskaņu, bet īstu skaidrību neviesa, mazliet ievedot miglā.

svētdiena, 2020. gada 19. jūlijs

Džejs Ašers "Trīspadsmit iemesli"

"Neviens skaidri nezina, cik liela ietekme viņam ir uz apkārtējo cilvēku dzīvi. Bieži mums nav ne mazākās jausmas. Un mēs turpinām pieļaut vienas un tās pašas kļūdas." /153.lpp./

Nosaukumu "Trīspadsmit iemesli" jeb "Th1rteen R3asons why" jau biju sev piefiksējusi, bet kā seriālu, ko vēlos noskatīties "kaut kad, kad būs laiks". Tā sanāca, ka Džeja Ašera romāns jauniešiem "Trīspadsmit iemesli" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šī gada sarakstā lasītājiem no 15 gadu vecuma. 

Klejs uz lieveņa atrod pasta sūtījumu ar savu vārdu, bet bez sūtītāja adreses. Kastē ir septiņas audio kasetes, kurās pirms divām nedēļām mirusī klasesbiedrene Hanna Beikere atklāj, kāpēc veikusi pašnāvību. Trīspadsmit iemesli ir trīspadsmit cilvēki (un vēl mazliet visa kā cita).

Autoram Džejam Ašeram ideja par romāna formu radusies audio ekskursijas laikā muzejā. Savukārt temats nācis pakāpeniski, tostarp arī no pieredzes ģimenē. Par romāna tapšanu lasāms grāmatas beigās nodaļā "13 jautājumi Džejam Ašeram". Tā nav ierasta lieta grāmatās, bet šeit, manuprāt, ļoti labi iederas.

ceturtdiena, 2020. gada 16. jūlijs

Jūlija Jakovļeva "Debesis dimantos"


Pavisam nesen guvu iespēju izlasīt jaunāko Jūlijas Jakovļevas romāna tulkojumu vēl pirms tas nonācis uz papīra. Pirmā grāmata “Mednieks tieši virsū skrien” pievilināja ar to, ka paralēli detektīva līnijai, lasītājs iepazīstas arī ar mākslu. Savukārt pie otrās grāmatas “Sarkanā zirga savaldīšana” aizveda pirmā romāna atvērtās beigas, taču paralēli izmeklēšanai izklāstītie temati jau bija saistīti ar zirgiem un hipodromu. Trešajā sērijas grāmatā "Debesis dimantos" izmeklētājs Zaicevs turpina brīžiem pietēlot naivo un padumjo miltonu, bet kopumā ir ļoti asu prātu, plašām zināšanām un vērīgām acīm, un šoreiz izmeklē mēmā kino norietējušās zvaigznes nāvi. Pirmā grāmata mani ievilka līdz ausīm, otrā tīri labi patika, bet vairāk izlasījās pēc inerces, tad tagad trešā grāmata atkal ievilka līdz ausīm.

trešdiena, 2020. gada 8. jūlijs

Anna Ļenasa "Krāsu Mošķis"

Katalāņu izcelsmes autores Annas Ļenasas grāmata "Krāsu mošķis" iekļauts lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2020. gada programmā lasītājiem vecumā no pieciem gadiem. Mēs tai būtu pieķērušies agrāk vai vēlāk tieši BJVŽ dēļ, bet sanāca ātrāk, jo izdevējs, sūtot man citu grāmatu, pārsteidza arī ar "Krāsu mošķi" bērnam paciņā. Tā ir ļoti plāna, piecgadniekam piemērota izmēra un apjoma grāmatiņa, kas iepazīstina bērnu ar emocijām. Taču šī iepazīstināšana veidota ļoti interesantā, asociatīvā veidā. Izmēģinājuši grāmatu ar dēlu, secinu, ka arī nepilnu četru gadu vecumā tā ir ļoti universāls palīglīdzeklis un aizraujoša izklaide, kas sniedz arī zināšanas.

otrdiena, 2020. gada 7. jūlijs

Nataša Kampuša "3096 dienas"

Grāmatu lasītāju klubiņa mēneša temats bija true crime jeb, vienkārši skaidrojot, grāmatas, kurās aprakstīti patiesi noziegumi. Neesmu šī žanra cienītāja, attiecīgi neko daudz arī nezinu par populārākajām grāmatām. Pēc īsas konsultācijas ar šausmas iecienījušu kolēģi Rīgas centrālās bibliotēkas katalogā pasūtīju sev Natašas Kampušas "3096 dienas". Tas ir patiess stāsts par 10 gadus vecu austriešu meiteni, kuru 1998. gadā ceļā uz skolu nolaupa telekomunikāciju tehniķis Volfgangs Priklopils. Jaunais vīrietis ievilka meiteni savā preču piegādes mikroautobusā un astoņas gadus viņu turēja gūstā savas mājas pagrabā. Nataša izbēga 18 gadu vecumā. Viņas nolaupītājs izdarīja pašnāvību, mezdamies zem vilciena. 

"Tāds noziedznieks kā Volfgangs Priklopils ir nepieciešams šai sabiedrībai, lai ļaunums, kas mīt viņā, iegūtu seju un atdalītos no viņa. Tai vajadzīga izpausme klusās pagraba telpās, lai nebūtu jāieskatās visos dzīvokļos, kur vardarbībai ir mietpilsonisks, buržuāzisks veidols. Tiek izmantoti tādi upuri kā es, lai tiktu novelta atbildība par daudzajiem ikdienišķos noziegumos cietušajiem, kuriem neviens nepalīdz, pat, ja viņi palīdzību lūdz." /176.lpp./ 

sestdiena, 2020. gada 4. jūlijs

Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"

"Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība". /94.lpp./

Vienā elpas vilcienā izrāvu cauri franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Lojalitātes". Patiesībā nelielā apjoma dēļ, 160 lappuses, īsti pat neceļas roka nosaukt par romānu. Tas vienlaikus ir gan šīs grāmatas pluss, gan mīnuss. Man ļoti būtu gribējies lasīt tālāk, kaut kādu atrisinājumu, to, ka pieaugušie ieraudzīs postu, kurā krīt bērni, precīzāk sakot, gribēju izlasīt, kā pieaugušie rīkosies, jo pašās pēdējās rindās uzzināt uzzināja. Īpaši sadrumstalotu visu padara arī tas, ka ir četri stāstītāji. Man šīs grāmatas bija par maz, es būtu lasījusi arī divtik biezāku.

Teo un Matisam ir trīspadsmit gadu. Abu stāstījums romānā ir trešajā personā izklāstīts skatījums no malas. Vienlaikus ar savu redzējumu dalās arī abu puišu klases audzinātāja un vēl arī Matisa mamma, kuras "runā" ar lasītāju pašas. Četri stāstītāji, četri redzējumi vienam un tam pašam, bet neizmērojami liels aklums un neredzēšana vai pat atsacīšanās redzēt problēmas.