piektdiena, 2019. gada 15. novembris

Ketlina Kaldmā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi"

Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.

Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.

ceturtdiena, 2019. gada 14. novembris

Alesandro Bariko "Jaunā Līgava"

"Tādi nu viņi bija: dienu secība viņiem bija vienaldzīga, jo viņi allaž tiecās izdzīvot tikai vienu vienīgu perfektu dienu, atkārtojot to bezgala daudz reižu; tāpēc laiks viņu uztverē bija parādība ar mainīgām aprisēm un viņu dzīvēs skanēja kā svešvaloda." /18.lpp./

Neatceros, vai itāļu autora Alesandro Bariko darbu "Jaunā Līgava" soctīklos aktīvi slavēja grāmatas tulkotāja vai tā bija izdevniecības aktīvā reklāmas kampaņa turpat soctīklos. Lai kā būtu bijis, grāmata man iekrita acīs, vispirms, protams, ar skaisto vāka attēlu. Arī anotācija solīja stāstu par kādu ģimeni un piesaistīja, tāpēc lēmu doties Bariko valgos. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi, bet grāmatu lasītāju klubiņā atklāju, ka autors jau gadiem ir ļoti cienīts lasītāju vidū un viņam ir daudz latviešu valodā tulkotu darbu. Caur "Jaunā Līgava" arī es iepazinos ar Bariko un secināju, ka kādreiz gan vēl paņemšu rokās kaut ko no viņa, bet ne tūlīt un tagad uzreiz. Sākumā lasīšana ritēja lēni, jo nemitīgi apstājos izrakstīt kādu citātu. Taču, kad mitējos to darīt, lasīju aizgūtnēm un neapstādamās.

otrdiena, 2019. gada 12. novembris

Zane Zusta "Aiz durvīm"

Terapija, psihoterapija, iet terapijā... Šādi vārdi manā sociālo tīklu burbulī jau sāk izklausīties pēc modes. Tam, ka cilvēki par to runā nav nekādas vainas. Nepieciešamībai pēc ārsta palīdzības pamazām tiek noņemts nolemtības zīmogs. Par astmu un pulmonologa apmeklējumu taču cilvēki nekaunas, kāpēc tad, lai kaunētos no vajadzības apmeklēt psihoterapeitu? Caur soctīklos un intervijās pavērtām durvīm, izrādās, ka visādi citādi sabiedrībā šķietami normāli un veiksmīgi cilvēki, savu normalitāti pa laikam saglabā ar psihoterapijas seansiem, nevis tikai ar seleriju kātu un sulas kūrēm. Uz šādām pārdomām mani pamudināja nupat izlasītā Zanes Zustas grāmata "Aiz durvīm". Un runa par kaunu un stāstīšanu plašāk par psihoterapeita apmeklējumu nav par smagām psihiatriskām diagnozēm un traucējumiem, bet gan visbiežāk par cilvēkiem, kuri izdeg tajā, ko dara, izkūp uz sava izvēlētā ceļa.

otrdiena, 2019. gada 5. novembris

Meirs Šalevs "Balodis un zēns"

"Kas cilvēkam vispār vajadzīgs? Nekas daudz - kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz ko lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt." /26.lpp./

Vizuālais noformējums grāmatai ir ārkārtīgi svarīgs un tas bija pirmais, kas mani piesaistīja izraēļu rakstnieka Meira Šaleva grāmatai "Balodis un zēns". Latviešu valodas izdevumam grāmatas noformējumam izmantota mākslinieces Gitas Treices glezna "Lielais pelēkais" un šis noformējums, manuprāt, ir izcili atbilstošs. Apskatījos citās valodās tulkoto izdevumu vākus un neviens tik ļoti nepiesaista manu skatienu kā latviešu izdevums. Lai kā mani piesaistīja vāks, šī bija reize, kad mani īsti neieinteresēja anotācija un pat dažas uz labu laimi atšķirtās un izlasītās rindkopas. Vairākas reizes gāju uz veikalu grāmatu cilāt un gāju atkal prom bez tās. Visbeidzot nospriedu, ka jāmēģina lasīt. Pirmkārt, neesmu neko daudz lasījusi no izraēļu autoriem un par Izraēlu. Otrkārt, aizvien sapņoju par savu skaisto grāmatu plauktu (khm sienu), kādreiz pašai savā miteklī, un šī grāmata noteikti tajā iederētos, pagriezta ar vāku uz ārpusi, nevis tikai iespiesta kā neizteiksmīga muguriņa starp daudzām citām, šī grāmata rotātu telpu kā maza glezna.

otrdiena, 2019. gada 29. oktobris

Nora Ikstena "Mīlestība"

"Neviens nav teicis, ka mīlestību īstenot nav viegli. Visticamāk, tas būs grūti un būs brīži, kad rokas nolaidīsies. Bet tad pēkšņi aci priekšā mīļotā cilvēka galvas pagrieziens vai saruna pie pusdienām koka paēnā. Un atkal tiek iedots spēks." /123.lpp./

Rudenīgās krāsās ieturētā Aivara Vilipsōna grafika slēpj rudenīgi romantiskus un apcerīgus Noras Ikstenas stāstus grāmatā "Mīlestība". Lai arī dažās esejās aprakstītā darbība noris karstās zemēs un siltos laikapstākļos, citiem stāstiem īsti gadalaiks netiek uzsvērts, es nudien nespēju iedomāties citu, piemērotāku, gadalaiku šī stāstu un eseju krājuma lasīšanai. Ikstena tik lieliski iederējās pirmajās rudens dienās ar nelielu smeldzi, ar dažu retu vēl sildošu saules staru, ar vēju, ar virpuļojošām dzeltenām lapām. 

pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Ilze Šķipsna "Puse patiesības un citi stāsti"

Trimdas rakstnieces Ilzes Šķipsnas (1928–1981) stāsti "Puse patiesības un citi stāsti", kā vizuāli izskatās ir daļa no sērijas, ko izdod apgāds Zvaigzne ABC. Sērijā vēl ir Gunāra Janovska "Sōla" un Jāņa Poruka "Klusētājs. Proza". Stāsti kā prozas forma man pēdējā laikā iepatikušies un paķēru šo grāmatu bibliotēkā no jaunumu galda, īsti nezinādama, ko sagaidīt. Diemžēl šie stāsti man īsti nepatika, likās smagnēji un bieži arī vecišķi. No tiem gluži vai dvesa veca cilvēka gars, iespējams, tāpēc tie mani neuzrunāja.

Rakstniece 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, vēlāk devusies uz ASV un avoti vēsta, ka pārstāv latviešu modernisma literatūru. Šo informāciju par autori izlasīju jau pēcāk un uzreiz arī sapratu, kāpēc man nav bijusi nekāda piesaiste lasītajam, kāpēc neesmu varējusi iejusties ne stāstu laikā, ne garā, ne arī īsti valodā.

piektdiena, 2019. gada 18. oktobris

Dzintars Sodums "Post Scriptum"

Visas pasaules grāmatas un pat ne visas dzimtajā valodā iznākušās grāmatas viens cilvēks savas dzīves laikā nevar izlasīt. Cenšos šo domu pieņemt, cenšos ar to dzīvot un sadzīvot. Taču tas nekavē mēģināt aptvert vismaz tik daudz, cik iespējams. Par rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Dzintaru Sodumu (1922–2008) biju dzirdējusi vai lasījusi saistībā ar Soduma balvu literatūrā, bet galvenokārt saistībā ar viņa veikto apjomīgo darbu - īru rakstnieka Džeimsa Džeisa darba "Uliss" tulkojumu. Informatīvajos avotos Sodums tiek slavēts kā noteikti jau skolas solā izlasāms autors. Savukārt "Uliss" tiek dēvēts par iespējams garlaicīgāko grāmatu, bet arī noteikti izlasāmu. Vienlaikus, kā izskatās, pavisam nedaudzi spēj ar "Ulisu" tikt galā. Arī es mēģināju pāris fragmentos ielasīties, bet īsti nesanāca, nebija "mana tējas tase". Bet ko nu par to, kas par Sodumu man nav zināms. Jācenšas pateikt, ko par viņu uzzināju, izlasot grāmatu "Post Scriptum". Šajā grāmatā ir gan iepriekš nepublicēti fragmenti no rakstnieka paša tekstiem, kaut kas no tā, ko viņš pats sauca par "kompostu", gan arī, tādam lasītājam un Soduma nezinātājam kā es, ļoti noderīgi citi teksti - literatūrpētnieces Kristas Annas Belševicas skatījums uz Dzintara Soduma daiļradi un izlases sastādītājas (viņa bija arī tuva rakstnieka uzticības persona) Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu. 

pirmdiena, 2019. gada 14. oktobris

Karolīna Dž. Tjūdora "Krīta vīrs"

"Mēs domājam, ka gribam dzirdēt atbildes. Bet īstenībā mēs gribam saņemt pareizās atbildes. Tāda ir cilvēka daba. Mēs uzdodam jautājumus un ceram, ka dzirdēsim to patiesību, kuru vēlamies dzirdēt. Nelaime tā, ka patiesību nav iespējams izvēlēties. Patiesībai ir paradums vienkārši būt patiesībai. Vienīgā reālā izvēle ir ticēt vai neticēt."

Reiz izdevniecības vadītāja pati stāvēja pie tirdzniecības galda grāmatu svētkos Kongresu namā un kaismīgi reklamēja potenciālajiem pircējiem tās grāmatas, kuras pašai šķiet izcilas. Es aizkavējos pie galda un ilgi klausījos par šo un arī par Pračeta darbiem, bet beigās biju savaldīga savos pirkumos un aizgāju, iegādājusies tikai Plūdoņa "Zaķīšu pirtiņu" dēlam. Taču "Krīta vīrs" nepameta manas domas. Kad ieraudzīju to e-bibliotēkā 3td.lv, sapratu, ka jāizlasa taču beidzot  paša izdevēja tik ļoti slavētā grāmata.

piektdiena, 2019. gada 11. oktobris

Rūta Šepetis "Starp pelēkiem toņiem"

Es vairs nespēju atcerēties, kas mani pamudināja ar steigu "tūlīt un tagad" pirkt lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis sarakstīto "Starp pelēkiem toņiem". Tikai atceros, ka pārdevēja man piekodināja, ka šis ir atkārtotais izdevums un iepriekš tam bijis cits vāks, ieteica apdomāties, varbūt tomēr man mājās jau ir šī grāmata. Grāmata angļu valodā izdota 2011.gadā, uzreiz tulkota arī latviešu valodā un manis lasītais eksemplārs ar filmas kadru vāka noformējumā ir jau 4.izdevums latviešu valodā. 
Īsti nesaprotu arī, kāpēc, nopirkta jau pirms daudziem mēnešiem, grāmata tik ilgi plauktā gaidīja lasīšanu. Iespējams, ka es, sev pilnīgi neraksturīgi, biju acumirklīgs mārketinga upuris un man tik ļoti iepatikās filmas "Pelni sniegā" treileris, ka ķēru un grābu grāmatu, cik ātri vien spēju. Un es patiešām biju apņēmusies grāmatu "Starp pelēkiem toņiem" izlasīt vispirms un pēc tās veidoto filmu "Pelni sniegā" skatīties tikai pēc tam. Kaut kā tomēr sanāca otrādāk. 

trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Lāsma Gaitniece "Par to, ko es tev neteicu"

Šo grāmatu izlasīt mani uzrunāja pati autore, turklāt izrādījās, ka esam gandrīz vai kaimiņienes un satikšanās (jeb grāmatas nodošanas/saņemšanas akts) bija ātri un ērti nokārtojama. Lāsmas Gaitnieces "Par to, ko es tev neteicu" ir īsprozas jeb stāstu krājums, kuram necerēju pieķerties tik ātri kā to sanāca izdarīt. Man ir patiešām iespaidīga lasāmo grāmatu kaudze, gan pašas pirktas, gan izdevniecību piedāvātās. Šī grāmata ātri pacēlās uz šobrīd lasāmo kaudzes virspusi tās ērtā izmēra dēļ - tā ir nedaudz mazāka nekā lielākā daļa grāmatu, tieši tik liela, lai būtu ērti pārnēsājama rokassomā turklāt tā gluži vai pati iegulst plaukstās, aicinot to turpināt turēt rokās līdz pašai pēdējai lappusei. Vaļā to laist negribas ne tikai patīkamo taustes īpašību dēļ, bet arī satura aizraujošās burvības aicinātai. Es domāju, ka "Par to, ko es tev neteicu" tā arī paliktu ārpus manas apziņas apvāršņiem, ja autore nebūtu mani uzrunājusi pati, jo grāmata iznākusi man nezināmā apgādā "Vesta LK".

otrdiena, 2019. gada 1. oktobris

Tomijs Ungerers "Kāpēc es neesmu tu?"

Kāpēc mēs esam tie, kas esam, kā mēs veidojamies, kas liek mums domāt tā, kā domājam? Mūsu pieredze! Pirmais, kas piesaistīja manu uzmanību Tomija Ungerera "Kāpēc es neesmu tu?", bija amizantie pingvīni. Tomija Ungerera vārds man nebija zināms un nav brīnums, jo latviešu valodā līdz šim bija iznākusi tikai vēl viena viņa grāmata - bilingvāls latviešu un franču valodas izdevums "Trīs laupītāji". Izrādās, ka dzīves laikā Ungerers radījis vairāk nekā 140 bērniem un pieaugušajiem paredzētu grāmatu un par saviem darbiem saņēmis vairākas balvas. Reiz žurnālā Philosophie Magazin publicētās slejas latviešu valodā tulkotas un jau pēc Ungerera nāves. Šīs slejas būtībā ir atbildes uz žurnālam iesūtītiem bērnu jautājumiem. Arī "Kāpēc es neesmu tu?" grāmatā redzamās ilustrācijas ir Tomija Ungerera darbs.