pirmdiena, 2016. gada 29. augusts

Filma. Mans draugs nenopietns līķis (Swiss Army Man)

Filma, kuras esenci es varētu izteikt tieši tiem pašiem vārdiem, kas kā pēdējie filmā izskan "What the Fu**?"

Šo filmu Latvijas skatītājam atgādājis kinoprojekts "Spektrs", kas šo to jau izsaka par tās raksturu. Un vēl pilnīgi varu piekrist Sergeja Timoņina un Sergeja Musatova ievadvārdiem pirms filmas - skatītājus var iedalīt divās daļās - ļoti patīk un ļoti nepatīk. 

svētdiena, 2016. gada 28. augusts

Andris Trautmanis “Izlūkošanas noslēpumi”

Andra Trautmaņa apjomīgā hronika “Izlūkošanas noslēpumi” uzrunās 20. gadsimta pirmās puses specdienestu vēstures entuziastus. Cilvēkiem, kas par vēsturi interesējas vispārīgi, šī grāmata varētu šķist pārlieku sausa un šauras ievirzes. Darbā galvenokārt stāstīts par nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS spiegu dienestu veidošanu un to darbībām. Dažbrīd trūkst vispārējā vēstures notikumu konteksta, kas gan grāmatu noteikti padarītu vismaz divtik biezu. Atsvaidzinošas ir nodaļas par atsevišķiem izlūkdienestu darbiniekiem, kuru vidū gana daudz latviešu vārdu.

Autors ir bijis ne vien Drošības policijas Ārējās izlūkošanas nodaļas vadītājs, bet arī VDK Pretizlūkošanas nodaļas virsnieks, tādējādi grāmatas tapšanā palīdzējusi arīdzan paša darba pieredze. Šis darbs sniedz ieskatu izlūkdienestu darbības aizkulisēs, kā arī vienā grāmatā hronoloģiski apkopo vēstures cienītāju kārajai acij ne vienu vien pilsētas mītu.

Grāmatas apraksts sākotnēji publicēts žurnālā "Laiks Pasaulei" 2016.gada februārī



pirmdiena, 2016. gada 8. augusts

Filma "Tas ir tikai pasaules gals"


Dusmīgi, dusmīgi cilvēki. Neiecietīgi, nevēlas klausīties citā, vēlas dzirdēt tikai sevi un ticēt saviem pieņēmumiem. Tā divos teikumos es raksturotu režisora Ksavjē Dolana (Xavier Dolan) filmu "Tas ir tikai pasaules gals". Kanādas un Francijas kopražojuma filma pirmizrādi jau piedzīvoja Kannu kinofestivālā, bet Latvijā plašākai publikai to dos vēl tikai oktobrī, to izrādīs Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (13.-23. oktobris). Es un vēl bariņš interesentu to jau redzējām īpašā seansā. 

Nevaru sevi saukt par Dolana cienītāju vai pazinēju, biju dzirdējusi par šo kanādiešu brīnumbērnu, bet šī bija pirmā viņa filma, ko redzēju. Neko nelasīju pirms seansa ne par filmu, ne režisoru un viņa darbiem, tāpēc arī skatīties gāju kā tukša lapa, bez īpašām gaidām, gatava "tikt aprakstīta" un iespaidota. Patika, Iesaku.

Piecu aktieru saspēle, drāma, klusuma mirkļi un monologi spēj noturēt skatītāju visā filmas garumā. Tas šai psiholoģiskajai ģimenes spēlei, starp citu, ir īsti atbilstošs jeb pusotra stunda. Tā teikt: ne par daudz, ne par maz. Pēc filmas atliek vien domāt, cik tuvu tu esi saviem tuvākajiem radiniekiem, ko tu par viņiem zini un cik daudz viņi zina par tevi? Vai ir bijušas situācijas, ka kāds nācis pie manis ar vēstījumu, bet tu neesmu ļāvusi otram cilvēkam sakāmo pateikt? Par šādām situācijām mēs, cilvēki, varam tā arī nekad neuzzināt.

Galvenajās lomās: Gaspārs Ulī (Gasspard Ulliel), Mariona Kotijāra (Marion Cotillard), Vincents Kassels (Vincent Cassel), Lea Seidū (Léa Seydoux). Filmas scenārijs veidots pēc Žana Lika Lagarsa (1957-1995) lugas motīviem. Īpašu uzmanību vēlos pievērst Vincentam Kasselam, kuru pēdējā laikā jaunajās filmās esmu pamanījusi ārkārtīgi bieži (viena no tām jaunākā ir Borna filma). Tieši Kassela attēlotais īpaši dusmīgais Antuāns šajā filmā, galu galā  bija tas, kuru gribējās pažēlot un nopaijāt. 

"Tas ir tikai pasaules gals" nominēta Zelta palmas zaram un žūrijas Grand Prix šī gada Kannu kinofestivālā.  Starp citu, Kannu kinofestivāls nosaka ne tikai pasuales kino tendences un, kas šajā sezonā "ir kruti", bet arī paziņo par jauniem talantiem. Ksavjē Dolans ir viens no tiem režisoriem, kas savulaik atklāti Kannu kinofestivāla ietvaros, turklāt tas ar viņu notika 2009.gadā, 19 gadu vecumā. 

Rudens ir lielisks laiks, kad mūzikas festivālu sezonu plūdeni pārvērst kino festivālu sezonā. Sāciet ar Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu (7. - 11.septembris) un turpiniet ar Rīgas Starptautisko kino festivālu! Ņemiet labas filmas, kad tās pienes jums "uz paplātes"!

otrdiena, 2016. gada 26. aprīlis

Džoanna Ketrīna Roulinga "Nejaušā vakance"



Acīmredzot, Džoanna Ketrīna Roulinga nevēlējās palikt zināma vien kā Harija Potera radītāja. Viņa turpmākos darbus rakstījusi gan ar pseidonīmu, gan ar savu vārdu un manās rokās nonāca viņas pirmais veikums pieaugušajiem "Nejaušā vakance".

Maza Anglijas pilsētiņa Pegforda, tās pārvalde, viena vīrieša - domnieka - nāve un viss no uzskaitītā izrietošais. Stāsts nav diez ko sarežģīts, bet visus pieminētos cieši savijošs, noteikti. Nekā ārkārtīgi jauna grāmatā nav, tie visi ir mūžvecie konflikti - naudīgie pret nabagajiem, slimie pret veselajiem, bērni pret vecākiem un sievas pret vīriem, paaudžu, dzimumu un sabiedrības slāņu konflikti. Katram pieminētajam cilvēkam gan ir kāds noslēpums un viena lielā intriga, kas man personīgi šķita mazsvarīga,bet lika kustēties gandrīz visai pilsētiņai, proti, kurš gan uzvarēs vēlēšanās.

trešdiena, 2016. gada 13. aprīlis

Imants Liepiņš "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija"

Kulšanās un malšanās Ukrainas politikā nerimst un nestāsies, šķiet, vēl ilgi. Valstī norisinās cīņa par došanos pretim rietumiem un rietumnieciskai domāšanai. Daži situāciju zināmā mērā salīdzina arī ar Latviju. Kad Krievija agresiju Krimā tikai uzsāka, izskanēja bažas, ka līdzīgs scenārijs sagaida arī Baltijas valstis, tostarp Latviju. Atšķirība esot vien tajā,ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, bet Ukraina vēl tikai tēmē uz starptautiskām aliansēm. BBC izveidoja daudz kritizētu un apspriestu filmu par to "kā būtu, ja būtu", ja krievi iebruktu Latvijā.

Vērojot mediju vidi, šķiet, ka viens no nedaudzajiem žurnālistiem Ukrainas jautājumu ekspertiem ir Imants Liepiņš. Viņš šajā valstī uz dienvidaustrumiem no Latvijas atrodas bieži, gana bieži, lai zinātu un redzētu. Imants pieredzēja arī lielo Eiromaidanu jeb Pašcieņas revolūciju. Materiāla par Ukrainu Imantam ir daudz vairāk, nekā viņš var nopublicēt avīzē vai izstāstīt TV un radio, tāpēc ir arī grāmata.

piektdiena, 2016. gada 1. aprīlis

Vilis Kasims "Lielā pasaule"




Viļa Kasima darbs "Lielā pasaule" jau ir tā teikt pagājušais gads. Laikam jācenšās skriet līdzi, pat, ja tas notiek ar kavēšanos. Tagad gan man ir nelielas mieles par to, ka Lieldienu brīvdienās gandrīz veselu dienu veltīju šim darbam. Kārtējo reizi lasīju līdz galam spīta vadīta. Galu galā jāsecina, ka ir viens variants no diviem: 
1. es galīgi nesaprotu jaunos latviešu autorus;
2. jaunie latviešu autori "sūkā".

Līdzīgi kā izlasot Jāņa Joņeva "Jelgava 94", man radās sajūta, ka šie jaunie vīrieši sirgst ar grafomāniju jeb slimīgu, pastiprinātu tieksmi rakstīt. Es nesaprotu sajūsmu un augstos vērtējumus citu blogeru apskatos. Ja Joņevam, manuprāt, šķita svarīgi aprakstīt dropēšanu, tad Kasimam tuvi ir sēņu tripi un kurīšana.

trešdiena, 2016. gada 13. janvāris

Guna Roze "101. kilometrs. Padomju kauna zona"

Viena liktenīga sakritība, maza nejaušība un meitenei no laukiem ilgi gaidītā tikšanās ar māsu pārvēršas par zīmogu visai dzīvei. Ar naida vārdiem izejot no mājām, Zelma nemaz nevarēja iedomāties, ka mātes acis vairs neredzēs nekad. 
Simbolisma pilns darbs, kur arī nelaimē var saskatīt mazu laimes iedīgli. Guna Roze "101. kilometrs. Padomju kauna zona".

svētdiena, 2016. gada 3. janvāris

Jakobs Aržuni "Idioti. Piecas pasakas"

No pasakām cilvēks neizaug nekad. Ar pasakām mazs cilvēkbērns iesāk pazīšanos ar grāmatu pasauli, bet pieaugušais caur pasakām var iepazīt sevi pašu. Nejaušs atradums drauga grāmatplauktā. Vācu rakstnieks Jakobs Aržuni caur savām modernajām mūsdienu pasakām liek palūkoties uz sevi kā idiotu - vienu no daudzajiem.
Pieci cilvēki piecās krīzes situācijās un katram viena feja ar vienu iespēju vēlēties kaut ko. Tas ir Jaobs Aržuni un viņa grāmata "Idioti. Piecas pasakas"

pirmdiena, 2015. gada 14. decembris

Nora Ikstena "Mātes piens"

Romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ir kaut kas vienreizējs Latvijas literatūrai, jo vairāki rakstnieki "pēc pasūtījuma" raksta par vienu noteiktu posmu Latvijas vēsturē 20.gadsimtā. Kritiķi var strīdēties, ka "literatūra uz pasūtījumu" nav nekas labs pēc būtības, taču šie darbi ir lielisks ieskats laikmetā un tā norisēs. Iepriekš lasīju Māra Bērziņa "Svina garša". Šoreiz ķēros klāt Noras Ikstenas radītajam "Mātes piens". Tiesa, grāmatnīcā pārdevējām cītīgi stāstīju, ka man vajag Ingas Gailes "Mātes pienu". Tas nekas, viņas lieliski saprata, ko patiesībā meklēju un tas apliecina grāmatas popularitāti. Nokaunējos es pēc tam vienatnē.  Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Berlīnes mūra krišanai 1989.gadā.

trešdiena, 2015. gada 9. decembris

Dace Rukšane "Mīlasstāsti"

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”
Biju reklāmas upuris un nopirku Daces Rukšanes jaunāko stāstu krājumu "Mīlasstāsti". Vienlaikus es sevi pārbaudīju, vai esmu kļuvusi par Rukšānes lasītāju, vai viņa ir mainījusies kā autore manā izpratnē. Nekā, par Rukšanes lasītāju kļuvusi neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka esmu vīlusies šajā grāmatā. Pašās begās atcerējos vienu no retajām grāmatām, ko biju pametusi puslasītu aiz nespējas turpināt - Rukšānes "Sarunas par attiecībām". Varbūt nebija istais prāta stāvoklis šim darbam. Mīlasstāsti gan nāca tieši laikā pārdomām.