piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"



Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai grāmatai manu uzmanību piesaistīja vāka noformējums, tam izmantots mākslinieces Ilzes Bindemanes darbs "Domas iziet vējā". Vai nav feina saskaņa grāmatu ilustrējošā materiāla nosaukumā un pašā grāmatas saturā? Nudien bijusī politiķe, tagad viesnīcas vadītāja Linda Mūrniece ar šo darbu palaiž vējā vai vienkārši gaisā savas domas un piedzīvoto.

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

Emmi Iteranta "Ūdens atmiņa"

Dīvainā kārtā manai uzmanībai nemanīta garām bija paslīdējusi somu rakstnieces Emmi Iterantas grāmata "Ūdens atmiņa". Pirmpublicējums šim darbam bija 2012.gadā, savukārt Latvijā Jāņa Rozes apgāds šo darbu izdevis 2016.gadā. Diezgan daudz blogeru jau paspējuši to izlasīt pirms līdz tam esmu nonākusi arī es. Lasītājs tiek aizvests uz tālu nākotni, kurā laiku vairs neskaita un nedēvē kā mūsdienās, tāpēc nav īsti nosakāms, cik tāla ir iedomātā pasaule un aprakstītā Skandināvijas Savienība.

ceturtdiena, 2018. gada 5. aprīlis

Andra Konste, Andris Sproģis "Aleksandra Čaka logi"

Svešā grāmatu plauktā ciemos man pati "virsū uzskrēja" divu autoru izveidotā grāmata par urbāno latviešu dzejnieku Aleksandru Čaku (1901 - 1950). Andras Konstes un Andra Sproģa darbā "Aleksandra Čaka logi" ir grāmata, kas izveidojusies no laikraksta Latvijas Vēstnesis un Aleksandra Čaka memoriālā muzejdzīvokļa veidotājas veiksmīgās sadarbības, veidojot par Čaku laikraksta kioska logā informatīvās instalācijas. Publikāciju sērija "Uzrunā Aleksandra Čaka logi", aizvien pieejama laikraksta Latvijas Vēstnesis arhīvā. 2000.gadā durvis apmeklētājiem vēra arī muzejs literāta pēdējā mājvietā Rīgā, Lāčplēša ielā.

svētdiena, 2018. gada 1. aprīlis

Vizmas Belševicas Arhīva burtnīcas


Vizma Belševica (1931 - 2005) man pazīstama no skolas laika, kad obligātajā literatūrā bija jālasa "Bille". Mums gan lika lasīt tikai pirmo daļu, bet mamma bija nopirkusi visas trīs un es tās izlasīju ar aizrautību vienā elpas vilcienā. Arī vēlākajos gados ik pa laikam esmu triloģiju pārlasījusi. Tuvojoties filmas "Bille" pirmizrādei, nolēmu paplašināt savu redzējumu par Belševicas daiļradi. Pirmā Vizmas Belševicas arhīva burtnīca "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" izdota 2016.gadā, tūdaļ nonāca manā krājumā, taču lasīšanu vēl gaidīja. Šogad grāmatu izstādē pamanīju, ka bez lielas publicitātes izdota arī otrā arhīva burtnīca "Bille, Anss un citi" un arī to tūdaļ iegādājos. Par abām grāmatām atsauksmi nolēmu rakstīt kopā, jo tajās ir gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes, atraut tās vienu no otras atsauksmē šķita pretdabiski.

otrdiena, 2018. gada 27. marts

Aktuālā literatūra 1,5 gadu vecam bērnam

Iedvesmojos no tā, ka šobrīd Itālijā notiek 55. Boloņas bērnu grāmatu tirgus un nolēmu padalīties ar manam bērnam aktuālo literatūru. Starp citu, Latvijas izdevniecība "Liels un mazs" Boloņā nominēta Gada labākā bērnu grāmatu izdevēja balvai. Uz šo balvu pretendē arī Beļģijas, Krievijas, Polijas un Vācijas izdevniecības un par uzvarētāju lems paši izstādes dalībnieki kopā ar vispasaules izdevēju asociāciju un nozīmīgu nozares institūciju pārstāvjiem.

Bet, pievēršoties pusotru gadu veca bērna aktuālajai lasāmvielai, jāsaka, ka tā drīzāk ir taustām- un bīdāmviela, nekā lasāmviela. Valteram aizvien nav pacietības un intereses klausīties manis priekšā lasīto. Jā, esmu mēģinājusi pasaku un stāstu grāmatas ar bildītēm, atveramiem lodziņiem, pieaugušo literatūru, žurnālus IR un Klubs. Neinteresē. Punkc.

pirmdiena, 2018. gada 26. marts

Viktors Šklovskis "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917–1922"

Sev netipiski ilgi lasīju krievu rakstnieka, literatūras un kino teorētiķa un kritiķa Viktora Šklovska (1893 - 1984) darbu "Sentimentālais ceļojums. Atmiņas 1917–1922". Sen nebiju lasījusi neko tik tieši līdzīgu vēstures mācību grāmatai, jo pēdējā laikā biju aizrāvusies ar vēsturisko prozu. Līdz ar to esmu arī atradinājusies lasīt literatūru, kur gada datums ir datuma galā un personas uzskaitītas vienā garā, šķietami bezgalīgā, rindā. Apgāda Jānis Roze izdevumā ir latviešu vēsturnieka Jura Ciganova ievads, kas ieskicē laikmetu un Šklovska biogrāfiju, tādējādi jau ievadot lasītāju kopējā darba noskaņā.

Izstāde 100 priekšmeti no Somijas

Simtgadi svin ne tikai Latvija un citas Baltijas valstis, bet arī Somija. Tieši tamdēļ līdz Latvijai nonākusi Somijas simtgades ceļojošā izstāde "100 priekšmeti no Somijas". To vēl līdz 8.aprīlim var paspēt apskatīt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10/20). Ekspozīcija izkārtota muzeja pirmajā stāvā, apmeklētājs saņem laminētu brošūru spirāles iesējumā, kur var izlasīt pāris rindiņu aprakstu par katru no 100 dizaina priekšmetiem un var mesties iekšā apskatīt 100 priekšmetus - pa vienam no katra Somijas neatkarības gada.

otrdiena, 2018. gada 6. marts

Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu"

Aizej uz youtube.com, ieslēdz Ninas Simones ierakstus, sākot ar dziesmu "Mr.Bojangles", un iepeldi noskaņā. Aizraujies Olivjē Burdo grāmatā ar pavasarīgi saulaini krāsaino vāku "Gaidot Bodžanglu". Šī darba nosaukums ir saspēle starp jau pieminēto skaņdarbu (bet tieši 1958.gadā rakstītās dziesmas versiju Simones izpildījumā) un īru rakstnieka Semjuela Beketa absurda lugu "Gaidot Godo". Ninas Simones izpildījumā skaņdarbam ir būtiska loma stāstā. Tas ir vienlaicīgi skumjš un arī izklaidējošs, gluži kā viena no stāsta varonēm.

pirmdiena, 2018. gada 5. marts

Frēdriks Bakmans "Te bija Brita Marija"

Cik gan svarīgi, ka kāds zina, kur tu esi! Vēl svarīgāk ir pašam zināt, kur atrodies! Jā, jā, nevis zināt KAS tu esi, bet gan KUR! Ar grāmatu "Te bija Brita Marija" noslēdzu pagaidām latviešu valodā iztulkoto Frēdrika Bakmana darbu lasīšanu. Autoru iepazinu caur grāmatu "Vīrs vārdā Ūve", turpināju ar "Omce sūta sveicienus un atvainojas" un galu galā esmu izlasījusi arī Britas Marijas lielo lēcienu. Ar Britu Mariju lasītājs var iepazīties jau grāmatā par trako Pepijas Garzeķes pēcteci literatūrā - Omci. Abas grāmatas viena otru papildina, taču nav obligāti lasāmas viena pēc otras.
Rūgumķērne, brīžiem kaitinošā Brita Marija ir stingra noteikumu ievērotāja un sarakstu veidotāja, bet sarakstus rakstīt un krustvārdu mīklas risināt ar pildspalvu ir liela iedrošināšanās. Labāk palikt pie zīmuļa. Ilgus gadus Brita Marija ir dzīvojusi citiem, bet vienā dienā saņemas vairs nepaciest vīra neuzticību un cilvēks, kurš nemēdz lēkt, LEC!

trešdiena, 2018. gada 28. februāris

Frēdriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"


No zviedru rakstnieka un blogera Frēdrika Bakmana jau biju lasījusi stāstu par īgno opi Ūvi ("Vīrs vārdā Ūve") un apmēram nojautu, ko saņemšu grāmatā "Omce sūta sveicienus un atvainojas". Es patiesi saņēmu dzirkstošu un krāsainu valodu (šeit noteikti liels nopelns arī tulkotājam), humora šļakatas un izteiksmīgus tēlus, bet es nebiju gaidījusi tik daudz pārdomu. Sagaidot tīru humoru, lasītājs tiek ieslānīts ar smeldzi, vientulību un cīņu ar samierināšanos visās tās aspektos. Sagaidīju labdabīgu pasmiešanos par cilvēku dīvainībām, putniņiem galvā, bet iegūsti dvēseles akačus. Pēcsajūta neļāva man aizvērt pēdējo vāku un uzreiz ķerties pie atsauksmes rakstīšanas, man bija nepieciešams laiks, lai apdomātos. Nu, es ceru, ka neiekritu par dziļu.

svētdiena, 2018. gada 25. februāris

Filma "Kriminālās ekselences fonds"



Nemēģināšu atstāstīt to, kas rakstīts jau daudzās citās atsauksmēs/recenzijās par šo kriminālkomēdiju. Lamuvārdi, vintāžs un spriedze. Imants Veide raksta scenāriju TV seriālam par krāpniekiem, bet viņa draugs aktieris Harijs Kuharjonoks viņam palīdz aprakstīto iedzīvināt vēl pirms tas nonāk TV ekrānā. Stāsta darbība noris nenoteiktā, gluži vai mistiskā laikā - kaut kur starp 70tajiem, 80tajiem un 90tajiem. Šis līdz galam nenoteiktais sižeta izpausmes laiks, manuprāt, padara šo filmu pārlaicīgu - tā nezaudē savu aktualitāti.

"Kriminālās ekselences fonds" ir humora pilna filma, kas sniedz visu no tās gaidīto. Jau sen esi "piesekojis" filmas facebook kontam, noskaties filmu un beidzot pa īstam saproti gan humoru gifos, gan asprātību komentāros. Līdz filmai viss interneta saturs izsauc vien tādu vāju smīniņu. Filmu skatoties, smejies par kontrastiem, par apģērbu, izturēšanos, lamuvārdiem un dažādiem sīkumiem. Bet ko vērts ir skats no televīzijas ēkas uz Maskačku?! Tas jāredz! To kurš katrs vis katru dienu nevar ieraudzīt! Un personāži, personāži ir izcili! Cilvēki, kas nav profesionāli aktieri, spēj parādīt klasi! Varbūt nākamajai "Svešās sejas" sezonai jāņem cilvēki "no tautas"? Un Rupenheitu par režisoru.

Biju patīkami pārsteigta par to, cik pilna bija kinozāle pat 3 nedēļas pēc pirmizrādes, varēju izvēlēties vienu no 3 brīvajām normālām vietām ne pirmajās rindās. Manuprāt, ļoti apsveicami sasniegumi pašmāju ražojumam. Īpaši jauka nodarbošanās Latvijā, jo īpaši Rīgā, filmētajos darbos meklēt pazīstamas lokācijas. Nu aizejiet, novērtējiet paši humoru, lokācijas, tērpus, skaņu celiņu, cilvēkus un visu, visu, visu!

Viss, mani 50 centi pasaules tīmeklī par šo filmu iemesti blogā. Nevarēju noklusēt savu sajūsmu.


P.S. Noskatoties "Nameja gredzenu", man nebija tādas uzmācīgas vēlmes paust savu sajūsmu. Namejs it kā patika, bet kaut kas tur līdz galam nenostrādāja manī. Tā teikt, skatāms gabals, bet bez īpašas sajūsmas. Turpretim skaņu celiņš Namejam tik tiešām ir atsevišķa diska vērts!

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"

Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai gr...