ceturtdiena, 2020. gada 3. decembris

Olga Gromova "Cukura bērns"

"Labs cilvēks var izturēt.

Izrādījās, ka izturēt nav nemaz tik sarežģīti. Nevajag raudāt - ir jāievelk elpa un jānogaida. Ja uzreiz neapraudies, pēc tam to darīt jau ir smieklīgi." /17.lpp./


Tik skaists un izsmalcināts krievu rakstnieces grāmatas "Cukura bērns" vāks slēpj ārkārtīgi aizkustinošu
stāstu. Lai arī par grūtībām un nežēlību, taču caur neizmērojamu gaišumu un labestību. Grāmata paredzēta kā stāsts apmēram pamatskolas vecuma bērniem, vismaz stāstītāja tā autorei novēlējusi - uzrakstīt stāstu bērniem, nevis kārtējās banālās represiju atmiņas. Diemžēl man bail, ka tieši manām pieaugušā acīm tīkamais, estētiskais vāks kavēs grāmatas nonākšanu pie bērniem. Vienlaikus, es nespēju iedomāties grāmatai par vāku neko bērnišķīgāku un šķietami bērna acij krāsaini tīkamāku. Piecus gadus vecās Stellas Nudoļskas stāsts noteikti ir ieteicamā literatūra palielākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, jo tas ir ne tikai par vēsturi, bet arī par labestību.

"Domāju par to, cik mums tagad grūta dzīve. Kur tētis - nav zināms un kā gan lai viņš mūs atrastu, ja mēs esam tik tālu? Un kālab ar mums nemitīgi notiek kaut kas slikts? Bet mamma diezin kāpēc visu laiku stāsta, ka labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizētonu. Kā tad tā - vairāk? Kāpēc tad mēs esam šeit? Un no senās brīnišķīgās dzīves man nekas nav palicis pāri. Asaras birst pašas no sevis.

Kā tā - nekas? Ir palicis galvenais - mamma. Drīz mamma atnāks no darba. Smiesies. Pajokos. Pastāstīs kādu interesantu atgadījumu, kas tai dienā noticis, iekurinās krāsni. Un, darot mājas darbus, dziedās - dziedās visu, ko man gribēsies vēlreiz dzirdēt." /115. lpp./

svētdiena, 2020. gada 29. novembris

Kevins Kvans "Pasakaini bagātā draudzene"


Nemaz tik ilgi nebija jāgaida, kad latviešu valodā būs lasāms grāmatas "Traki bagātie aziāti" turpinājums "Pasakaini bagātā draudzene". Tāpat kā ar pirmo grāmatu, arī šo izlasīju burtiski divās dienās. Un, kāda sakritība, arī šoreiz tās bija pēdējās divas dienas no neliela atvaļinājuma, ko biju paņēmusi. Manuprāt, šī bija lieliska izvēle atvaļinājumam - krāšņi, mazliet neticami, cukursaldi, mazliet romantikas un mazliet arī negaidītu notikumu. Patiesībā uz vieglo un aizraujošo "Pasakaini bagātā draudzene" pārmetos no mākslinieciski sarežģītās Alesandro Bariko "Okeāns jūra" (gan jau pabeigšu arī to kaut kad drīzumā). Bija sajūta, ka ar Bariko nekādi neiet uz priekšu un manas smadzenes nespēj pieslēgties tiem filozofiskajiem paisumiem un bēgumiem, taču ar aziātiem lasīšana aizgāja "kā pa sviestu" un varēju justies apmierināta ar sevi. Lasītājs arī otrajā grāmatā turpina klīst pa bagāto Singapūras iedzīvotāju mājām un sabiedriskām vietām, ienirstot pārbagātos un krāšņos izklaižu un ikdienas aprakstos.

trešdiena, 2020. gada 25. novembris

Rēli Reinausa "Marks, maģija un vilkate Vilma"


"... dzīvojot šādā mazā vietā, vairums cilvēku kļūst vai nu sarūgtināti vai drusku ķerti..." 66.lpp.

Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas (Reeli Reinaus) vārds man vēl nebija pazīstams, lai arī izrādās, ka viņa sarakstījusi jau vairāk nekā 20 darbus. Aizraujošais un pārdabiskā pilnā grāmata "Marks, maģija un vilkate Vilma" iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada izlasē un ieteikta bērniem no 11 gadiem. Tikai BJVŽ dēļ es par grāmatu arī uzzināju, jo pati neesmu mērķauditorijas vecumā un arī mans bērns vēl par jaunu. Tas gan nenozīmē, ka es šo darbu nevarētu izbaudīt. Tā bija aizraujoša un labdabīga lasāmviela, kuru caurvij gan piedzīvojums, gan mītiskais un mistiskais.

piektdiena, 2020. gada 20. novembris

Dace Vīgante "Bumbulītis"


Latviešu autore Dace Vīgante turpina priecēt lasītāju ar stāstiem. Biju lasījusi iepriekšējos divus krājumus "Ledus apelsīns" un "Tad jau redzēs". Šoreiz manās rokās nonācis jaunākais krājums "Bumbulītis", kurā ir 13 stāsti. Bet pirms teksta, manuprāt, lasītāju "paņem" vāks. Tam izmantota fantastiska Gundegas Dūdumas glezna "Pliante dance". Tā  ir grezna un gluži vai aptaustāmas faktūras pilna. Mazliet kā no Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskā Getsbija" laika atvesta. Lasot tekstus, es varēju šādā pozā iedomāties vairākas no Vīgantes radītajām varonēm. Savu brīdi šādi pār krēslu varētu noslīgt tuvību mūžīgi neīstajos meklējošā Lelde no stāsta "Bumbulītis". Arī stāsta "Šanel" galvenā varone šādi varētu izliekties, lai nedomātu par ledusskapja iekarojumiem (ja vien viņai netraucētu nedaudz nekonkrētās izplūdušo ovālu proporcijas). Un mūžīgo svētku svinētāja varētu, šādi izliekusies, mēģināt ieklausīties omītes padomos. Ikkatrā stāstā visa centrā ir sieviete un viņas dzīves līkloči. Jā, pat stāstā "Īssavienojums", lai arī teicējs ir vīrietis, galvenās te ir sievietes.

otrdiena, 2020. gada 17. novembris

Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts" un "Liecinieces"

Es drīkstu:

Braukt autobusā
Gulēt kailu miesu
Lasīt grāmatas
Rakstīt tekstus
Strādāt un saņemt algu
Dzert kafiju, vīnu, šampanieti
Braukt ar velosipēdu
Iepirkties par naudu
Sarunāties
Nodarboties ar seksu, kad gribu
Dzemdēt, cik bērnus gribu
Pacelt acis augstāk par kurpju purngaliem
Ģērbties, kā gribu
Krāsot/Nekrāsot lūpas (nagus, matus, acis utt.)

Šķiet elementāras iespējas vai ne? Nē, ja esi sieviete Gileādā - Mārgaretas Atvudas izdomātā valstī, kas aprakstīta divās grāmatās. Izlasot divas grāmatas, es patiešām apdomāju, kas ir tas, ko drīkstu. Kas ir pašsaprotami un ikdienā nemanāmi, bet, man atņemts, būtu neiedomājami.

"Nelikties ne zini nav tas pats, kas neziņa, pie tās jāpiestrādā."

Šoreiz blogā uzreiz par divām grāmatām. Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas grāmata "Kalpones stāsts" kopš tās iznākšanas 1985. gadā kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, leģendāru un ārkārtīgi populāru grāmatu. Latviešu valodā tā lasāma no 2015. gada, taču es šo distopiju iepazinu caur seriālu "Handmaid's tale", apņemoties kādreiz izlasīt arī grāmatu. 


Pagājuši 35 gadi un autore radījusi turpinājumu stāstam par Gileādas republiku - "Liecinieces". Līdz ar latviešu tulkojumu otrajai daļai, arī pirmā daļa ieguvusi jaunu, otrajai stilistiski pieskaņotu, vāku un es sapratu, ka tagad ir īstais laiks lasīt abas uzreiz. Pabeigusi lasīt, secinu, ka darīju pareizi. Mana lasītāja sirds sāpētu, ja pēc "Kalpones stāsta" man nebūtu nekāda turpinājuma, kam pieķerties. Iespējams, nāktos vēlreiz skatīties seriālu. Ja 2015. gadā latviešu izdevums trāpīja uz mēģinājumiem Latvijā ierobežot sievietes tiesības lemt par savu ķermeni, tad tagad otrā grāmata trāpa uz notikumiem, ne vairs vieglām vēsmām, Polijā. 

pirmdiena, 2020. gada 16. novembris

Kriss Vormels un Lilija Marija "Laipni lūgti muzejā: Dinosaurium"

Muzejs grāmatā. Un kāpēc gan ne, ja īstu dinozauru Latvijas muzejos atrast nav nemaz tik viegli? Enciklopēdiju sērijā “Laipni lūgti muzejā” jaunākā grāmata ir par dinozauriem. Izmērā iespaidīga grāmata "Laipni lūgti muzejā: Dinosaurium" ir krāšņām un reālistiskām ilustrācijām pilna. Lasītājs muzeju iepazīst ar ieeju un dodas tālāk cauri sešām galerijām. Satura rādītājā lasāmie vārdi ir īsts izaicinājums iepriekš par dinozauriem neko daudz nezinošam cilvēkam. Zauropodomorfi, Teropodi, Ornitopodi, Tireofori, Marginocefali – pie muzeja ieejas stāvošam cilvēkam tie varētu būt absolūti neizprotami nosaukumi, kurus sarežģīti pat izlasīt, par izrunāšanu nemaz nemēģinot domāt. Visbeidzot pēdējā muzeja galerijā ir dinozauru līdzinieki un ieskats šo milzīgo vēsturisko dzīvnieku izmiršanas stāstā. 

ceturtdiena, 2020. gada 12. novembris

Simona Deivisa "Montesori mazulis"

"Mazu bērnu iesaistīšana nozīmē, ka darbs norit nekārtīgāk un lēnāk. Taču mēs veidojam saikni un
atmiņas, kas nepazudīs  visu mūžu. Tie no mums, kas cenšas atrast tam vaļu dienās un nedēļās, kas aizpildītas ar darbu un sadzīves lietām, var sākt ar brīžiem, kad mums ir laiks. Tas var nozīmēt stundas vai divu stundu izbrīvēšanu katrā nedēļas nogalē, kad paliekam mājās un kopā mazgājam veļu vai cepam kūku, aprūpējam telpaugus vai strādājam dārzā. Jāņem vērā, ka darbdienās mums var nebūt tik daudz laika vai pacietības, lai ļautu bērniem palīdzēt ēdiena gatavošanā, taču viņus var iesaistīt galda klāšanā, pašiem sava dzēriena ieliešanā pie vakariņām un šķīvja aiznešanā līdz izlietnei pēc maltītes. Varam sākt ar to, kas mums patīk vislabāk un ko labprāt darītu kopā ar bērniem" /101.lpp./

Mans mazulis jau vairs nav mazulis pedagoģes Simonas Deivisas izpratnē, jo mazulis ir līdz trīs gadu vecumam. Tomēr arī man kā četrus gadus veca bērna mammai viņas grāmatas "Montesori mazulis" tulkojums bija gan interesants, gan šur tur noderīgs. Simona Deivisa ir austrāliešu izcelsmes Montesori pasniedzēja kura dzīvo Nīderlandē. Savukārt, ja man kāds jautā, kas ir Montesori, tad vienā teikumā varētu atbildēt, ka tā ir: metode, kā bērnus audzināt patstāvīgus un par sevi pārliecinātus cieņpilni, nesagraujot viņu psihi. Montesori nav tikai ļoti dārgas, īpašas rotaļlietas un laikietilpīga aktivitāšu kartīšu laminēšana. Montesori vispirms ir domāšanas veids un pastāvīgs mācību process arī pieaugušajam. Turklāt jau pirmajā rindkopā pievienošu savu pārdomu graudu: Montesori pedagoģijai nav jābūt izņēmumam un ekstrai, tikai īpašās pirmsskolas izglītības iestādēs un maksas privātskolās. Man šķiet, ka tai jābūt normai! Ar cieņu visos dzīves aspektos - arī pieaugušo dzīvē.

otrdiena, 2020. gada 10. novembris

Markuss Zusaks "Grāmatu zagle"


"Vienpadsmit gadus veca paranoja ir jaudīga. Vienpadsmit gadus vecs atvieglojums ir eiforisks"


Grāmata, kuru kā fantastisku slavē daudzi lasītāji. Grāmata, kuru regulāri kāds vēlas nopirkt un neatrod lietotu grāmatu maiņas un tirgošanas grupās. Grāmata, kuras papildmetienu septiņus gadus pēc tam, kad tā primo reizi izdota latviešu valodā, sagaidīja ar lielu sajūsmu. Tā ir grāmata par mīlestību pret grāmatām. Markuss Zusaks "Grāmatu zagle". Nu nav jau tā, ka tā ir grāmata tikai par grāmatām, tā būtībā ir grāmata par vēsturi, par vāciešiem Vācijā Otrā pasaules kara laikā, par ebrejiem un to, ka caur pilsētu dzīvu nomocīto ebreju kolonnas ne visiem vāciešiem sagādāja prieku.

Galvenā stāstītāja ir nāve un tas šajā grāmatā ir īpaši. Nāvei Hitlera Vācijā un kara plosītajā pasaulē nudien bija daudz darba un nepavisam nebija laika ziņkārības dzītai uzkavēties un pavērot tāpat vien, nesagaidot pēc vērošanas arī dvēseli promnešanai. Tomēr kaut kā nāvei acīs patrāpījusies Līžele Memmingere un viņas dzīvē notiekošais. Attiecīgi caur nāves stāstījumu (kā viņa to visu uzzināja, neminot meitēnam visu laiku uz papēžiem, lasītājs izlasa grāmatā pats) arī es varu iepazīties ar Līželi parastiem cilvēkiem nabadzīgā priekšpilsētā hitleriskās Vācijas laikā.

trešdiena, 2020. gada 4. novembris

Frīda Nilsone "Pērtiķa zvaigzne"

Dažādi saraksti man palīdz motivēties, saņemties un vadīties, tāpēc neesmu aizmirsusi arī par lasāmo sarakstu no Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada kolekcijas grāmatām. Zviedru rakstnieces Frīdas Nilsones grāmata "Pērtiķa zvaigzne" ieteikta lasītājiem vecuma kategorijā 11+ gadi. Šīs pašas autores grāmata "Ledusjūras pirāti" bija žūrijas lasīšanai 2019.gadā un lasītāju vērtējumā savā kategorijā ieguva trešo vietu. Es pērn nepieķēros tai, tāpēc autore un stils man nav pazīstams. 

Romānā lasītājs iepazīstas ar bērnu namu "Biškrēsliņi" un galvenā stāsta varone ir Jonna. Mēs nezinām, kāpēc viņa tur nokļuvusi, bet skaidri ieraugām, kā ir dzīvot šādā iestādē. Visi audzēkņi kā viens gaida, kad viņus kāds adoptēs. Visi grib labi ģērbtu mammu, kura patīkami smaržo un samīļo. Kādu no saimniecisko darbu pilnajām dienām pārtrauc sagrabējuša volvo ietraukšanās pa svaigi grābto grants celiņu. No grūti nosakāmās krāsas auto izkāpj lempīga gorilla, kuras bikses nošļukušas līdz ceļgaliem. Tādu mammu gan neviens negrib, bet Jonna tieši pie tādas tiek. Jonnas jaunās mājas ir piebāztas dažādām grabažām un pagalms ir lūžņu izgāztuve, no kuras gorilla pelna sev iztiku. Viss nav tik briesmīgi kā mazajai metenei sākumā šķiet, taču idillisko ģimeni iztraucē naudaskārs pilsētas galva.

otrdiena, 2020. gada 3. novembris

Ketija Deinesa un Pīters Allens "Izzini planētu Zeme"

Man iepatikusies enciklopēdiju sērija ar atveramiem lodziņiem. Par klimatu jau rakstīju, arī par mehānismu darbības izzināšanu. Izpārdošanā tiku pie planētas Zemes enciklopēdijas. Ketijas Deinesas un Pītera Allena enciklopēdija "Izzini planētu Zeme" ietur kopējo sērijas stilu - biezas lapas, daudz atveramu lodziņu katrā un dažādi skaidrojoši teksti sīkā drukā. No šīs grāmatas lasītājs var uzzināt par Zemes atrašanās vietu Visumā un to, kas mums apkārt netveramajās debesu tālēs. Nedaudz tuvāk zemes virsai jau stāsts par Zemes gaisa apvalku, tad par globālo sasilšanu un jau uz pašas zemeslodes virsmas runa ir par ūdens pasauli, kā arī karstiem un aukstiem tuksnešiem, kalniem, upēm un mežiem. Visbeidzot nonākam līdz klimata pārmaiņām un mūsu planētas saudzēšanai. 

piektdiena, 2020. gada 30. oktobris

Laura Vinogradova "Upe"

"Rute ir vecā māja. Tā viņa domā vēl ilgi pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Rutei nav bērnu. Viņa negrib bērnus, nekad nav gribējusi. Rute nav strādājusi tālu prom kā Kristofs. Viņa tā īsti nav strādājusi ārpus mājas. Rutei nav rudu un stipru matu. Nav smejošu zobu. Rute ir veca un tukša māja. Saltām ziemas asinīm pilna." /33. lpp./

Lauras Vingoradovas vārds man šķiet jau labi pazīstams, vismaz man. Viņa raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sirsnīgās Mežpasakas divās grāmatās caur dzīvnieku pasauli, tiem piešķirot spēju runāt, aizved pie dažādiem morāliem apsvērumiem. Snīpulīša un viņa vecāku stāsts ir mīļš atgādinājums par tuvību un ikdienu ģimenē. Tikmēr krājums "izelpas. Stāsti" pievērsās dažādām nelaimībām.