Ja jūs zinātu, kā mani kaitināja grāmatas nosaukums "Tūlīt paliks labāk"! Attiecīgi biju skeptiska arī par saturu. Un tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku - vien nieka trīs gadus pēc izdošanas esmu izlasījusi Ivetas Troalikas "Tūlīt paliks labāk". Novērtējumu saraksts grāmatai iespaidīgs: Iveta Troalika 2022. gada jūnijā par šo romānu saņēma Dzintara Soduma balvu; romāns iekļauts 2022. gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā un arī LaLiGaBa 2021 garajā sarakstā kā spilgtākā debija.
Romānā aprakstītais vidusskolēnu attiecības un pieaugšanas stāsts risinās tūkstošgades mijā. Taču hierarhijas un robežu brukšanai nav saistības ar milēniumu, bet gan ar pašu jauniešu pārmaiņām un dumpīgumu, apjukumu un pazaudēšanos sevī un apkārtējo prasībās. Lauras un Māra attiecības nav vienkāršas un ar laiku kļūst tikai sarežģītākas, sāpīgākas un neveselīgākas. Šķietami labklājīgi pusaudži no labām ģimenēm var būt visvientuļākie un savas dvēseliskās sāpes mēdz risināt visdestruktīvākajos veidos. Patiesības vecas kā pasaule - ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Un tomēr ir jāspēj kādam paskatīties dziļāk, pāri bravūras maskām un virspusējībai.
Lai kā sākotnēji bloķēju sevi pret šo grāmatu, ātri vien iesilu, sāku just līdzi, identificējos ar varoņiem pati, atcerējos savu vidusskolas laiku, kā kārtoju iestājeksāmenu, lai mācītos prestižā centra skolā (ne tajā gan, kas aprakstīta grāmatā). Atcerējos, kā cīnījos gan par, gan ar sevi, lai skolā paliktu un tā tālāk un tā joprojām, paralēli risinot personiskās attiecības. Šis stāsts mani ievilka ar déjà vu sajūtu. Sākumā dusmojos, salīdzināju - nu kā var nespēt aizvērt muti visādiem ņirgām un kas par stulbumu baidīties vai kautrēties ieiet puišu tualetē pakaļ savām mantām? Bet aprāvos, jo es taču neesmu Laura un Laura nav es. Ap 60. lappusi aizprātojos, vai "Laurai" pašas 30 gados ir (bija) citādāk nekā viņas uz ielas novērotajai trīsdesmitgadniecei ar diviem bērniem?
Mana skepse bija lieka, neatradu tekstā arī lielas piesiešanās iemeslus, lai kā gribētos ar kaut ko pamatot un nostiprināt savu sākotnējo nepatiku. Lielisks romāns jauniešiem! Tas derīgs arī tiem, kas paši reiz bijuši jauni un tagad iet dzīvē līdzās pusaudžiem, kuriem šodien varbūt ir nepieciešams atbalsts, sapratne un palīdzīga roka šķietami neatšķetināmos pinekļos. Ir tik viegli gadu laikā aizmirst, kā bija pašam un neatcerēties, kas pašaprāt būtu palīdzējis, ja vien, ja vien... Un jauniešiem tik viegli nezināt vai aizmirst, ka vispirms ir jāpastāv pašam par sevi.
Ja sākotnēji no šīs grāmatas gaidīju laikmeta un vides sava veida literāro iemarinēšanu nākamajām lasošo paaudzēm, tad ieguvu daudz vairāk. Es ieguvu ceļojumu laikā uz ne tik senu, bet kārtīgi aizmirstu pagātni. Un ieguvu apziņu, ka pagājušais ir bijis, izbijis un labi, ka bez sekām nākotnei. Esmu piedevusi sev savas kļūdas. Manuprāt, tieši spēja identificēties ar saviem pārdzīvojumiem un neveselīgajiem piedzīvojumiem bija tā, kas mani ievilka Ivetas Troalikas radītajā stāstā tik dziļi un aizrautīgi. Vienlaikus pieļauju, ka gandrīz ikvienam lasītājam būtu kas kopīgs ar kādu no šī romāna literārajiem tēliem. Un tieši spēja universāli uzrunāt padara šo stāstu labu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru