Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.

Viktars Marcinovičs “Mova 墨瓦”

"Ne velti kristiešu grāmatā rakstīts, ka vārds bija sākumā un vārds bija Dievs. Pēc nāves mēs dzīvojam valodā. Nemirstība ir tajā." /206.lpp./

Baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča (Віктар Марціновіч) grāmata "Mova 墨瓦" (Мова) izvēlēta par #LaiksLasīt grāmatu kluba aprīlī lasāmo. Par šo lielisko slavinājumu valodai un tās spēkam tautas pastāvēšanā noteikti jāstāsta arī plašāk, jo tauta, kura neizmanto savu valodu, lemta iznīcībai!

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka valoda ir lielisks apsišanās veids? Jā, jā, šajā tulkojumā neliterāras valodas ir gana daudz, bet stāsta būtībai tas ļoti piestāv. Manuprāt, rakstītā valoda patiešām ir fantastisks veids, kā ietekmēt savu apziņu, tā spēj likt redzēt vairāk nekā tikai ar acīm. Un lasīšana patiešām spēj radīt atkarību. Tu vēl tikko esi vienas grāmatas pēdējās lapās, vēl neesi to pat līdz galam izlasījis, un jau domā, ko lasīsi nākamo. Ja mēs iedomātos, ka esam iekrituši Marcinoviča uzrakstītajā pasaulē, tad man mājās ir nesubstanciālas apštirīšanās iespējas miljoniem eiro vērtībā. Taču labi vien ir, ka Marcinoviča pasaule ir izdomāta, vismaz attiecībā uz latviešu valodas pastāvēšanu un izmantošanu. Lai kā tur arī būtu ar teksta kvalitāti, bet rakstītāju tomēr esot daudz. Tātad latviešu valoda aizliegta nav, un atliek vien uzlabot kvalitāti un pavairot lasītāju skaitu! 

Terijs Pračets "Sardze, sardze"

Grāmatas, par kurām ir grūti uzrakstīt, parasti ir tās, kas visvairāk paliek galvā. Ne tāpēc, ka būtu nesaprotamas – lai gan arī tas šeit ir mazliet spēkā –, bet tāpēc, ka tās ietekmē prātu kaut kādā citā līmenī. Ne gluži sižetā, ne gluži pasaules uzbūvē, bet tajā dīvainajā sajūtā, ka tu kaut ko ļoti izbaudi, pat ja nespēj to līdz galam izskaidrot. Un tieši tā man bija ar Terija Pračeta (Terry Pratchett) "Sardze! Sardze!" (Guards! Guards!).

Grāmatu izlasīju jau gada sākumā un zināju, ka gribu to piefiksēt blogā, jo biju izrakstījusi vairākus citātus. Diska pasaule (Discworld) gan man palika pavisam nesaprasta. Pieļauju gan, ka tas ir pilnīgi loģiski - caur vienu tulkojumu nav iespējams saprast veselu fantāzijas pasauli, ko autors radījis un aprakstījis 41 grāmatā, kas sadalītas vairākos ciklos, un nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam.

Sagaidot, kad "Sardze! Sardze!" ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kā viens no labākajiem gada tulkojumiem, sapratu, ka nav svarīgi saprast visu. Svarīgi ir ļauties procesam, valodai un sajūtām, ko literārais darbs rada tevī. “Sardze! Sardze!” ir Terija Pračeta pirmais romāns ciklā par Pilsētas Sardzi, taču grāmatas par Diska pasauli varot lasīt jebkādā secībā.

Vinko Mēderndorfers „Kā filmā”

Slovēņu rakstnieks Vinko Mēderndorfers (Vinko Möderndorfer) man līdz šim nebija zināms, lai gan latviešu valodā jau iepriekš izdots viņa stāsts pusaudžiem "Sirds plaukstā", kas 2022. gadā tika iekļauts arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā. Ar jaunāko viņa darba tulkojumu latviešu valodā "Kā filmā" (Kot v filmu) gan iepazinos, un man ļoti patīk autora balss, atklājot bērna skatījumu uz notiekošo vienaudžu savstarpējās attiecībās, kā arī redzējumā par pieaugušo dzīvi.

"Tā ir katastrofa, kā pieaugušie spēj visu sajaukt. Turklāt visu uzreiz. Vai nebūtu labāk, ja vienmērīgi sadalītu savas problēmas vairāku gadu gaitā? Lai gan es nezinu, kāda kuram ir problēma. [..] Bet es pārdzīvošu. Man pie tā jāpierod. Mamma daudzkārt ir teikusi: "Gašper, pierodi, kad pieaugsi, tā būs vienmēr." Tas viss piederas pie pieaugšanas." /239.lpp./

Mets Heigs "Neiespējamā dzīvība"

Ir grāmatas, kuras lasa kā stāstu. Un ir grāmatas, kurās iegrimst kā ūdenī. Brīžiem silti, brīžiem auksti, brīžiem aizraujas elpa. Meta Heiga (Matt Haig) “Neiespējamā dzīvība” (The Life Impossible) man bija otrā veida pieredze. Tā atgādināja sen lasīto Kristofa Onodibio “Ienirt”. Mazliet sižetā, jo arī Meta Heiga darbā ūdenim ir liela loma, bet kopumā gan jāsaka, ka tā līdzība visvairāk ir sajūtu ziņā. Arī Heigs runā par prātu, kurā nirt, kuru paplašināt un turēt atvērtu dažādām versijām. Arī te ir satricinājumi, kas cilvēku sašķeļ un vienlaikus veido no jauna. Un vēl Heiga grāmatās ir tik daudz citātu, ko izrakstīt, ka beigās sanāk veidot atsauksmi tieši ap tiem. Kāds varbūt kādreiz pasmīn par viedumu, kas jau "velk" uz klišejām Koelju stilā, bet man šķiet, ka viss atkarīgs no perspektīvas. Galu galā ticu, ka ikkatra grāmata pie sava lasītāja nonākt tieši lasītājam īstajā un piemērotākajā brīdī. Ja kāds literārais darbs tevi vēl neuzrunā, mudina uz ironiju vai liek smīkņāt, visticamāk, tev vēl nav īstais brīdis priekš tās.

Jū Nesbē “Sniegavīrs”

"Kas ir ļaunāk: atņemt dzīvību cilvēkam, kurš grib dzīvot, vai atņemt nāvi tādam cilvēkam, kas vēlas nomirt?" /468. lpp./

Iepazīšanās ar norvēģu rakstnieka Jū Nesbē (Jo Nesbø) rakstīto bija nejauša un uzreiz ar septīto grāmatu izmeklētāja Harija Hola sērijā, jo “Sniegavīrs” (Snømannen) tika izvēlēta par mēneša lasāmvielu #LaiksLasīt grāmatu klubiņā. Uz grāmatu klubu skatos kā uz iespēju turēt savu pieredzi atvērtu, tāpēc metos vien iekšā par spīti tam, ka detektīvžanrs nav mana pirmā izvēle lasāmvielā. Ar interesi sekoju līdzi izmeklētāja Harija Hola domāšanas un secinājumu izdarīšanas līkločiem, tiku vazāta aiz deguna un vietām pat pamatīgi izbiedēta. Pēc šīs grāmatas jūtos absolūti ieinteresēta lasīt vēl kaut ko no Nesbē.