Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.
Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.
Vienlaikus tā ir arī ļoti personiska atvadu grāmata. Tās ir atvadas no cilvēka, kuru tu esi pazinis, bet kuru pamazām aiznes Alcheimers, līdz brīdim, kad jēgpilnas sarunas vairs nav iespējamas. Tas, ko vairs nevar pateikt dzīvē, šeit tiek uzrakstīts.
Žoludes rakstītais man lika domāt arī ļoti personīgi. Man pašai tēva nav, un lasot pieķēru sevi pie jautājuma, kā būtu, ja būtu? Kādas būtu viņa pārliecības par mūsdienu pasauli? Vai mēs būtu uz viena viļņa, vai arī sarunas par politiku, karu vai vakcīnām pārvērstos par to neveiklo laipošanu, kur katrs vārds jāizsver kā solis uz karstām oglēm?
Ironiski, ka mans tētis pats auga jauktā ģimenē, gluži kā Agnese šajā grāmatā. Varbūt tieši tāpēc šī tēma šķiet tik ietilpīga un viegli identificējama?
Stāsta fonā nepārtraukti ir Padomju Savienības pieredze, ne tikai kā laikmets, bet kā nospiedums cilvēkā, ko nevar vienkārši nokratīt. Man patika, ka tas nav tikai vēsturisks atskats, tekstā ieausti vairāki paralēli temati, kas to padara daudzslāņainu, nevis lineāru.
Interesanti, ka līdz šim ar Žoludi man nebija izdevies “satikties”. Pēc “Materia botanica” biju viņu ielikusi “mums nav pa ceļam” plauktiņā . Izrādās, ka varbūt tomēr ir. “Tēvs” mani pārliecināja, ka Žoludes valoda un teksta izjūta man tomēr var arī patikt.
“Alcheimers nav ārstējams. Ar zālēm to var piebremzēt, bet ārstējams tas nav, un tie bojājumi, ko slimība smadzenēm jau nodarījusi, ir neatgriezeniski.
Bet arī tie bojājumi, ko cilvēkam nodarījusi Padomju savienība, nav tik viegli nokratāmi.” /43. lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru