Tikai nesen sāku sev atļaut grāmatas neizlasīt līdz galam, ja tās mani neaizrauj. Varētu teikt, ka es tikai nesen sāku cienīt savu laiku. Parasti par grāmatām, kuras neesmu izlasījusi līdz galam, nerakstu blogā neko, taču šoreiz no šī principa atkāpšos kaut vai tāpēc, lai vēlāk būtu kur paskatīties, kas man nav paticis. Nupat esmu aizvērusi Ingas Žoludes romānu "Materia botanica", tā arī neiejutusies sižetā, neiepazinusi tēlus un nespējot saskatīt šī darba vērtību manā dzīvē. Šī grāmata ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai prozas kategorijā un ir vienīgā no četrām nominantēm, ko nebiju lasījusi un tāda arī paliks. Es nevaru teikt, ka grāmata ir slikta. Tā ir savdabīga, bet mani neuzrunāja, neaizrāva un es to gluži vienkārši ne-sa-pra-tu. Un nevar teikt, ka es nemēģināju ar šo darbu runāt un tajā ierakties kā siltā pavasara augsnē. Mēģināju, ilgi. Vairs nespēju.
Šī 2018.gadā iznākusī grāmata patiesībā ir divas grāmatas - pirmā daļa ir jau 2008.gadā izdotais romāns "Silta zeme", savukārt otrā daļa ir turpinājums "Materia botanica". Zināmā mērā tas atvieglo iepazīšanos ar mūsdienu literātiem, ja to vēlas darīt ar Ingas Žoludes darbiem - nav jāmeklē divas grāmatas, jo abas ir vienā. Galvenie tēli ir ģimene - māte Līva, tēvs Andrē un bērni Daniels un Nellija. Ik pa laikam parādās arī kalpone Sallija un Daniela mīļotā sieviete Vū. Visi notikumi tiek izklāstīti caur Daniela skatījumu, stāstījumu no pirmās personas, ko ik pa laikam pātrauc īsi pārējo ģimenes locekļu un arī Daniela dienasgrāmatu ieraksti. Un tas arī lielā mērā ir viss, ko varu pateikt par šo grāmatu.
Es īsti nesapratu tēlus, nesapratu notikumus, kas ar viņiem risinās un vai vispār šie notikumi bijuši vai ir tikai slimīgas fantāzijas un murgi, es nesapratu ne galvenā varoņa pārdomas, ne rīcības. Lai arī valoda autorei ir skaista un katrs vārds pats par sevi ir saprotams, tie salikti kopā tādos teikumos, ka regulāri pazaudēju gan domu, gan uzmanību. Ja vēl grāmatas pirmās 50 lappuses domāju, ka šis vienkārši ir no TIEM darbiem, kuros jāielasās, tad pie 170. lappuses es secināju, ka šajā grāmatā es neielasīšos un tā vispār nav man. Es mēģināju lasīt atšķirīgās vidēs un diennakts laikos, mēģināju skaidrā un mēģināju pēc pāris vīna glāzēm, bet regulāri sevi pieķēru,ka tikai truli blenžu uz tiem burtiem un neko nesaprotu. Es bieži arī aizmaldījos domās par autores lietotajām apreibinošajām vielām un kur tādas var dabūt. Par autores fantāzijas un domu lidojumu, cik daudz ir piedomāts, cik daudz pieredzēts un izjusts, lai kaut ko tādu uzliktu uz papīra.
Es nenoliedzu, ka, iespējams, šī grāmata pie manis atnākusi neīstajā laikā un pēc kādiem gadiem es to varētu mēģināt lasīt vēlreiz un uztvert, iejusties, aizrauties, ja ne saprast. Bet visticamāk, ka es šai grāmatai otru iespēju nemaz nedošu. Tieši šī iemesla dēļ - lai atcerētos savu apņemšanos otrreiz nemēģināt - ir izveidots šis bloga ieraksts. Šai grāmatai noteikti ir savs lasītājs un cienītājs, bet es iesaku nepaļauties uz to, ko izlasīsiet uz tās pēdējā vāka vai internetā atrodamajā preses relīzē. Ja gribat šo grāmatu pirkt vai ņemt lasīšanai bibliotēkā, noteikti pirms tam izlasiet pāris rindkopas turpat veikalā vai bibliotēkā. Starp citu, fragmentu no "Materia botanica" varat lasīt arī Satori portālā. Tikai tā varēsiet saprast vai būsiet šīs grāmatas lasītājs, vai sanāks iejusties Ingas Žoludes apziņas, domas un valodas plūsmā.
Grāmatas noformējums, kam izmantota Daces Lielās glezna "Nacionālais parks" (2013, audekls/akrils), gan ir ļoti skaists. Manuprāt, labi sasaucas ar to, ko šajā grāmatā tomēr spēju saskatīt - pamatīgu purvu. Plus viena zvaigzne grāmatai par izskatu.
Mēģināju lasīt otrreiz, paliks nepabeigta tāpat kā pirmoreiz.
AtbildētDzēst