Literārās balvas un to ietekme uz lasītāju izvēli

Jau sen biju pierakstījusi sev bloga raksta ideju un atgādinājumu paskatīties, kādas, cik bieži un kad literārās balvas tiek piešķirtas pasaulē. Pievienoju arī piebildi - ja pasaule būs pārāk plašs mērogs, tad aptvert vismaz Eiropu. Kad pie šīs idejas atgriezos, iedomājos arī apjautāties dažās grāmatu cienītājus pulcējošās Facebook grupās, vai autoram piešķirta literārā balva un kuras balvas viņuprāt apliecina lasāmvielas kvalitāti. Tādējādi uzzināju, vai un kā lasītāju izvēles ietekmē grāmatai piešķirtās balvas. Uzmanību! Šī raksta izlasīšanai būs nepieciešams ilgāks laiks nekā parasti, jo īpaši, ja vēlēsieties arī sekot līdzi hipersaitēm uz ārējām vietnēm.

LATVIJĀ PASNIEGTĀS BALVAS

Par Latvijā piešķirtajām balvām runājot, sākumā varētu šķist, ka to nav nemaz tik daudz. Latvijas Literatūras gada balvai šogad sekoju arī sev neierastu azartu un jāsaka, ka šogad, manuprāt, šai balvai bija neierasti aktīva reklāmas kampaņa. Balvu kopš 2000. gada vairākās nominācijās pasniedz  labākajiem latviešu daiļliteratūras darbiem un tulkojumiem. 

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti” un “Trīs nāves Mārtiņdienā”

Ar divām spoku stāstu grāmatām noslēdzu savu iepazīšanos ar Latvijas Literatūras gada balvai nominētajiem darbiem. Balvai nominēta 2018.gadā iznākusī “Trīs nāves Mārtiņdienā”. Šī grāmata var tikt uztverta gan kā atsevišķs un neatkarīgs darbs, gan kā turpinājums 2016.gadā izdotajiem Pārupes spoku stāstiem, tāpēc lasīju abas.

Māris Rungulis ir rakstnieks, kura darbus labi atceros vēl no savas bērnības gan dažādu spoku un šausmu stāstu apkopojumu veidā, gan kā piedzīvojumu romānus bērniem. Vislabāk atmiņā un taustē palikušas divas nelielas, plānas grāmatiņas, mīkstajos vākos – “Spoku un joku stāsti” zili melnā noformējumā ar mošķi un zirnekļu tīkliem uz vāka un “Spoku stāsti” ar sarkanu ķieģeļu sienu un galvaskausu, kas izdotas vēl “Zīlītes” redakcijā. Skolas bibliotēkā šīs grāmatiņas bija gauži nolasītas un mēs ar klases biedriem tās mēdzām paņemt no bibliotēkas uz ballītēm, lai aptumšotā istabā kopīgi lasītu un baidītos.

Gunta Šnipke "Ceļi"

Turpinot iepazīties ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem esmu izlasījusi Guntas Šnipkes dzejas krājumu "Ceļi" 

un tieši no autores izmantotā rakstības stila esmu iedvesmojusies 

arī es šīs atsauksmes rakstīšanas veidā ņemiet vien par labu 

kā ir un es pat nepiktotos ja nespēsiet izlasīt 

līdz galam jo iespējams tikai tā varēsiet saprast manas domas par šo 

dzejas sakopojumu

arhitekte dzejniece arhitekte literatūras pasaulē ir jau zināma

bet nebija man pazīstama šie dzejoļi 

ir uzrakstīti izkārtoti rindās un pantos bez vienas pašas pieturzīmes 

katra rinda iekļaujas nākamajā rindā katrs pants saplūst ar 

nākamajiem pantiem un tikai dzejoļu virsraksti atdala tos 

vienu no otra un arī tematiski tie šķiet ir 

viena gara jo gara dzejnieces arhitektes apziņas un domas 

plūsma šis bezgalīgais pieturzīmju trūkums šausmīgi 

besī jo vēl no darba radio esmu 

Inga Žolude "Materia botanica"

Tikai nesen sāku sev atļaut grāmatas neizlasīt līdz galam, ja tās mani neaizrauj. Varētu teikt, ka es tikai nesen sāku cienīt savu laiku. Parasti par grāmatām, kuras neesmu izlasījusi līdz galam, nerakstu blogā neko, taču šoreiz no šī principa atkāpšos kaut vai tāpēc, lai vēlāk būtu kur paskatīties, kas man nav paticis. Nupat esmu aizvērusi Ingas Žoludes romānu "Materia botanica", tā arī neiejutusies sižetā, neiepazinusi tēlus un nespējot saskatīt šī darba vērtību manā dzīvē. Šī grāmata ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai prozas kategorijā un ir vienīgā no četrām nominantēm, ko nebiju lasījusi un tāda arī paliks. Es nevaru teikt, ka grāmata ir slikta. Tā ir savdabīga, bet mani neuzrunāja, neaizrāva un es to gluži vienkārši ne-sa-pra-tu. Un nevar teikt, ka es nemēģināju ar šo darbu runāt un tajā ierakties kā siltā pavasara augsnē. Mēģināju, ilgi. Vairs nespēju.

Inga Gaile "Lieldienas"

Kur nu vēl piemērotāku laiku, lai lasītu dzejas krājumu ar nosaukumu "Lieldienas"? Piemērotāks laiks varētu būt vien pašas Lieldienu brīvdienas. Tomēr pamudinājums pievērsties dzejai vairāk nekā parasti šogad man ir Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas. Turpinot iepazīšanos ar dzejas kategorijai nominētajiem darbiem, esmu izlasījusi Ingas Gailes izlasi "Lieldienas". Lai arī šis ir autores sestais dzejas krājums, līdz šim neko no Ingas Gailes dzejas nebiju lasījusi. Taču sērijā "Mēs, Latvija XX gadsimts" iznākušo "Stikli" un stāstu krājumu "Piena ceļi" gan esmu lasījusi un man patika. Bez lielām bažām ķēros klāt arī plānajam dzejas krājumiņam ar pelēkos toņos un WordArt stilistikā ieturēto noformējumu.

Kārlis Vērdiņš "Dilles tante"

Kamēr Latvijas Literatūras gada balvas vēl nav piešķirtas, steidzu iepazīties ar vēl nelasītajiem nominantiem. Kategorijā bērniem nominēta Kārļa Vērdiņa poēma "Dilles tante", ko ieguvu lasīšanai bibliotēkā, bet stingri apsveru iespēju nopirkt  arī mūsu grāmatu plauktam. Šīs grāmatas vērtība ir gan asprātīgais izteiksmes vieds, gan žanrs, kurā tā sarakstīta. Cik esmu pamanījusi, poēma nav biežāk izmantotais žanrs bērnu literatūrā. Poēmā izpaužas gan dzejai raksturīgais ritms un atskaņas, kā arī sakārtojums pantos, gan sižeta attīstība.

Velta Sniķere "Pietuvoties vārdiem"

Latvijas Literatūras gada balva Veltai Sniķerei par Mūža ieguldījumu literatūrā mani mudināja iepazīties ar viņas daiļradi. Sāku ar īsprozas krājumu "Savādībiņas" un turpināju ar dzejas krājumu "Pietuvoties vārdiem". Dzejai ķēros klāt ne bez bažām, jo jau nesen rakstīju, kā man izgāja ar Ulda Bērziņa krājumu "Idilles". Tikai mieru, Sniķere mani atgrieza pie ticības sev. Kaut ko no dzejas es tomēr saprotu.

Šai izlasei dzejoļus autore izvēlējusies pati un tie izkārtoti astoņās grāmatas daļās. Vislabāk man patika daļas "Lausku dzidrums" dzejoļi, kuros nosacīti vairāk saskatīju mīlestības tematam veltīto dzeju. Veltas Sniķeres dzejoļos ir arī par mīlestību pret Latviju un tās likteni, darbu un strādāšanu, pasaules izjūtu un realitātes pieskārieniem. Jā, maģiskā un simbolu neiztrūkst, taču dzejoļi neaizplūst filozofiskās vārsmās. Tie pārsvarā ir samērā īsām rindām, lakoniski un skaidri izteiktu domu, kas nav jāmeklē aiz mākoņu pūkām, mežģīņu kruzuļiem vai ziedlapiņu virpuļu mirgās.

Rakstnieks Anšlavs Eglītis esot nodēvējis Veltas Sniķeres dzejoļus par buramvārdiem. Un nudien daža laba dzejas rinda skan kā aicinājums, kā mudinājums vai piesaukšana. Atstāšu vienu Veltas Sniķeres dzejoli arī te.

PIENEŅU PŪKAS

Mēs esam viens otra ērkšķi

Kādas man tiesības Tevi saudzēt

Es esmu raugs

Tavus untumus vērmelēs raudzēt;

Bet tagad ir lielais piedošanas laiks...

Es piedodu tev savu ļaunumu pret tevi

Un to, ka tu ļāvi sevi sāpināt...

Es tev piedodu, ka tu nebiji stiprāks par mani

Redzi, kur aiziet pieneņu pūkas

Tik viegla ir dzīve bez manis.

Velta Sniķere "Savādībiņas"

Šogad Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) eksperti Mūža balvu Latvijas literatūrā piešķīra dzejniecei un jogas skolotājai Veltai Sniķerei. Domāju, ka mūža balva ir labs iemesls arī man beidzot iepazīties ar Veltas Sniķeres daiļradi, jo iepriekš par šo autori biju dzirdējusi tikai fragmentāri. Apskatījusies Rīgas centrālās bibliotēkas elektroniskajā katalogā, kas no Sniķeres man tuvumā vispār pieejams, pieteicu sev dzejas krājumu "Pietuvoties vārdiem" un īsprozas krājumu "Savādībiņas".

Uldis Bērziņš "Idilles"

Nekad neesmu bijusi liela dzejas cienītāja, varētu pat teikt, ka mana dzejas mīlestība palikusi skolas obligātā kursa ietvaros. Atsevišķi izņēmumi ir Imanta Ziedoņa vai Eduarda Veidenbauma vārsmas, kurās esmu ielūkojusies arī jau pieaugušā vecumā. Tomēr Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas par 2018.gadā izdotajām grāmatām mani izaicina uz jaunatklājamām teritorijām. Nebiju lasījusi lielāko daļu no šogad nominētajām grāmatām, tāpēc devos izlūkos uz Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogu un pasūtīju sev no saraksta tur dabūjamo. Tā teikt devos mazajā literaTŪRĒ pa filiālēm no mājām aizsniedzamā attālumā, jo man tuvākā bibliotēkas filiāle "Zvirbulis" pērn slēgta.