tag:blogger.com,1999:blog-53155527212739664122024-03-15T12:45:54.742+02:00Līvas Alksnes logs uz pasauliPar izlasītajām grāmatām, par gūtajiem iespaidiem un mani.Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.comBlogger587125tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-32653941180054656652024-03-15T12:45:00.001+02:002024-03-15T12:45:12.623+02:00Eimors Taulzs "Džentlmenis Maskavā"<div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgUS1VQyn8mxYU_3Vu3lUZbllMm3lFykXPmuEhlNCKWyglkwXOPtKAcLkR0y6SDcdL8uci3QNFKewxfByiRFeRRuk1OCei4gZCCXTYg2h1b_nfuIs7MK-fSYjEE-c0Brd-Im-zuE4DmSIvZNem6uRoXfQdK7taorkHgadwciHyuW9jI9pt6vt_elIIfQc4/s512/dzentlmenis.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="512" data-original-width="336" height="241" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgUS1VQyn8mxYU_3Vu3lUZbllMm3lFykXPmuEhlNCKWyglkwXOPtKAcLkR0y6SDcdL8uci3QNFKewxfByiRFeRRuk1OCei4gZCCXTYg2h1b_nfuIs7MK-fSYjEE-c0Brd-Im-zuE4DmSIvZNem6uRoXfQdK7taorkHgadwciHyuW9jI9pt6vt_elIIfQc4/w158-h241/dzentlmenis.jpg" width="158" /></a></div><br />Ja nevaldīsi pār apstākļiem, apstākļi valdīs pār tevi. Ar šādu dzīves moto dzīvo grāfs Aleksandrs Rostovs. Viņš no 1922. gada izcieš trīsdesmit gadu arestu viesnīcā "Metropole" un nedrīkst spert ne soli ārpus tās. Neparasta vieta ieslodzījumam, vai ne? Es vismaz nekad nebiju dzirdējusi par to, ka kādam var aizliegt pamest viesnīcu. Komunisti/boļševiki saudzēja Rostova dzīvību un cerēja salauzt grāfa garu, taču šķiet tikai stiprināja to, jo Grāfs bija zināmā mērā pasargāts no skarbās ikdienas reālijām un tās viņu skāra caur viesnīcas filtru. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: center;"><i>"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." /504.lpp./</i></div><span><a name='more'></a></span><div style="text-align: center;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Amerikāņu rakstnieks Eimors Taulzs romānā "Džentlmenis Maskavā" ieslodzījis savu literāro tēlu visnotaļ neikdienišķā vidē un liek viņam pielāgoties apstākļiem. Nē, precīzāk būtu teikt, ka grāfs Rostovs pielāgo apstākļus sev un izmanto pieejamos resursus savā labā iespējami pilnā apmērā - viņš valda pār apstākļiem, kuros nokļuvis. Ilgstoša dzīvošana viesnīcā ar savām mēbelēm, piemiņas un greznuma lietām, ģimenes relikvijām, šķiet visnotaļ neparasta no mūsdienu viedokļa raugoties, taču 20.gadsimta sākumam diezgan ierasta parādība. Vēsturiskā romāna sižets rit no 1992. līdz 1952. gadam galvenokārt Maskavā. Interesanti, cik ļoti smalki caur vienu literāru aristokrāta tēlu amerikānis spēj ironizēt par padomju iekārtu, valsts pārvaldi un sabiedrības pārmaiņām padomiskajās reālijās, nebūt neieslīgstot lappusēm garos paskaidrojošos rakstos. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: center;"><i>“Ja kāds ir ar mieru astoņas stundas stāvēt rindā, lai iegādātos maizes klaipu [..] kas gan ir stunda vai divas, lai par brīvu paskatītos uz varoņa līķi?” /344.lpp./</i></div><div style="text-align: center;"><i><br /></i></div><div style="text-align: justify;">Un, manā skatījumā, Eimors Taulzs nepavisam neaizstāvēja arī rojālismu un caru laikus, bet gan spēja aizraujoši parādīt daudzgadu lejupslīdi kultūras, morāles un saprātīgas domas politisko pārmaiņu ēnā un šādai parādīšanai vajadzīgi pretstati. Taču džentlmenis nav statuss, tā ir audzināšana un raksturs, džentlmenis būs tāds arī, kad nosaukts par biedru.</div><div style="text-align: center;"><br /></div><div style="text-align: center;"><i>"Galu galā, ko mums var pavēstīt pirmais iespaids par kādu cilvēku, ko mēs tikai uz minūti esam sastapuši viesnīcas foajē? Šajā sakarā , ko pirmais iespaids var mums pateikt par kādu? Ne vairāk par to, ko stīga var paust par Bēthovenu vai otas triepiens par Botičelli. Cilvēki no dabas ir tik kaprīzi, tik sarežģīti, tik brīnišķīgi pretrunīgi, ka ir pelnījuši ne tikai mūsu uzmanību, bet arī atkārtotu uzmanību , un nesatricināmu apņēmību paturēt savas domas pie sevis, līdz esam ar viņiem bijuši visos iespējamos apstākļos visos iespējamos laikos." /153.lpp./</i></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Lai arī grāmata bieza, tā ir ļoti ievelkoša un paņem lasītāju līdzi inteliģentā izglītošanā par vīniem, viesnīcu un restorānu kultūru Krievijā un Eiropā 20.gadsimta sākumā, par sabiedrību, par pārmaiņām un nemainīgo, par cilvēcību, ko nezaudēt. Džentlmenis ir ne vien kulturāli izglītots un erudīts, bet arī īstens ēdienu un vīnu, kā arī citu dzērienu zinātājs un baudītājs. Viņš ir prasmīgs vērotājs, uzmanīgs klausītājs un aizraujošs sarunu biedrs jebkādās sanākšanās. Tas viss un vēl mazliet ietērpts gaumīgā un inteliģentā humorā, dzirkstošā ironijā un lēnprātīgā, taču ne padevīgi asti nolaidošā, apstākļu pieņemšanā. Protams, ka stāstā ir arī intrigas, noklusētais, nojaušamais un arī neparasta mīlestība. Kā nu bez visa tā? </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Šķiet, šo grāmatu būšu izlasījusi īstajā brīdī - 29.martā solīta pirmizrāde seriālam, kas uzņemts pēc grāmatas motīviem. Galvenajā, grāfa Rostova lomā, Evans Makgregors. Seriālu gan sākumā rādīs Lielbritānijas un Īrijas skatītājiem, bet gan jau drīz tādā vai citādā veidā tas nonāks arī līdz pārējai Eiropai. Tikmēr jūs vēl varat paspēt izlasīt grāmatu.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjQ4H0lS2COkmrHu_viRkFm9N0cjm99hRXyaMAfdVtHPTtlTlsS_oc7LWfW2p-TYfG7U-7A_5gnnAtpSNEhqcnxLoC-6CyvWdWb91YdM-wXlxxFEZhnlqGB2adLGmVbhfWKEM8BatcCTAKC3Bw_DHr3BXaiX-aAzzJDAFfyw4P3hqcuiGpI-5xbuVhZoAA/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="43" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjQ4H0lS2COkmrHu_viRkFm9N0cjm99hRXyaMAfdVtHPTtlTlsS_oc7LWfW2p-TYfG7U-7A_5gnnAtpSNEhqcnxLoC-6CyvWdWb91YdM-wXlxxFEZhnlqGB2adLGmVbhfWKEM8BatcCTAKC3Bw_DHr3BXaiX-aAzzJDAFfyw4P3hqcuiGpI-5xbuVhZoAA/w187-h43/5%20star.png" width="187" /></a></div><br /><div style="text-align: center;"><br /></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-56853484672520566972024-02-29T18:18:00.001+02:002024-02-29T18:18:10.894+02:00Simona Deivisa, Džanifa Uzodika "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads"<div style="text-align: center;"><div style="font-style: italic; text-align: left;"><i>"Bērni nav tukši trauki, kurus vajag piepildīt. Dr. Montesori uzskatīja, ka bērni ir spējīgi aogūt vairumu</i></div><div style="font-style: italic; text-align: left;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhZqChXvhqvS5PMyZ85NxhlwFov8iKx0sBltDAhvviosACNuxiOMx78gQ4rvAJEMyeMv5063hLOZtkkUz9xFI9od92LChJLXD2I2_gf-UDUo-QOLdWsoMKaLSMxhiRxKqtRtu-eceAH6AYpR-lLG9pLTkk1dzVYJgTWZcs5022wN0OHuJ-aGnWlsPfeOpA/s242/Montesori.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="242" data-original-width="208" height="242" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhZqChXvhqvS5PMyZ85NxhlwFov8iKx0sBltDAhvviosACNuxiOMx78gQ4rvAJEMyeMv5063hLOZtkkUz9xFI9od92LChJLXD2I2_gf-UDUo-QOLdWsoMKaLSMxhiRxKqtRtu-eceAH6AYpR-lLG9pLTkk1dzVYJgTWZcs5022wN0OHuJ-aGnWlsPfeOpA/s1600/Montesori.jpg" width="208" /></a></div><i>zināšanu, atrodoties pareizajā vidē. Tas atbrīvo vecākus no atbildības par to, ka viņiem jāzina viss un jākļūst par visu savam bērnam." /222.lpp./</i></div><div style="font-style: italic; text-align: left;"><span style="text-align: justify;"><br /></span></div><div style="text-align: left;"><span style="text-align: justify;">Tā simboliski sagadījās, ka pēdējā grāmata, ko saņēmu sadarbībai no izdevniecības "Latvijas Mediji" pirms devos bērna kopšanas "atvaļinājumā", bija "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads". Pirmais gads un vēl mazliet ar otro bērnu ir aizskrējis aulekšiem. Galvenokārt lēkšojām pakaļ pirmā bērna, pirmklasnieka, vajadzībām un dienas ritmam. Skaidrs, ka ar otro (gan jau arī ar trešo, ceturto un tā tālāk) bērnu nekas nav tā, kā bija ar pirmo. Toreiz itin viss bija nezināmā teritorija. </span></div><div style="text-align: left;"><span style="text-align: justify;"><br /></span></div><div style="text-align: left;"><span style="text-align: justify;"><span><a name='more'></a></span>Ar otro bērnu ir daudz zināmā, aptuveni sagaidāmā un grūtākais ir nesalīdzināt abus savus bērnus, jo tie ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki un arī mēs kā vecāki esam absolūti citādāki nekā bijām vienam, pirmajam, bērnam. Šo un arī citu faktoru dēļ man šķiet noderīgi atkārtot kaut kādas teorētiskās zināšanas bērnu audzināšanā, paskatīties uz tām jau ar cita cilvēka acīm un cita bērna vajadzībām.</span></div></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Man jau bija mājās Simonas Deivisas grāmata "Montesori mazulis". Tā latviešu valodā tulkota un izdota 2020. gadā, kad mans pirmais bērns jau sen vairs nebija mazuļa vecumā. Tieši tāpēc Simonas Deivisas, otrā latviešu valodā tulkotā grāmata, kopdarbs ar Džanifu Uzodiku, "Montesori mazulis: Dzīves pirmais gads" šķita nākam pie manis īstajā brīdī. Grāmata izstrādāta, balstoties izglītības pionieres doktores Marijas Montesori izstrādātajos principos. Anotācijā solīts, ka “Montesori mazulis: dzīves pirmais gads” atklāj, kā ar mīlestību, cieņu, izpratni un pārsteidzošu miera sajūtu audzināt mazuli no dzimšanas līdz gada vecumam. Autores sniedz ārkārtīgi daudz praktisku ideju sava mazuļa izprašanai un apzinātai palīdzēšanai viņam, neiejaucoties paša bērna dabiskajā attīstības ritmā. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div><div style="text-align: justify;">Šajā grāmatā var atrast noderīgas lietas, arī audzinot otro bērnu, piemēram, mājokļa un bērnam drošas, aizraujošas un attīstošas vides iekārtošanas idejas ieraugi jaunām acīm. Tās ar nelielu devu fantāzijas var pielāgot gandrīz ikkatrā mājoklī un ģimenē, nav obligāti jāiekārto bērnam atsevišķa Montesori istaba. Un nemaz nav vajadzības fanātiski ievērot ikkatru ieteikumu un pārdzīvot, ja kaut ko neizdodas ieviest tieši savā ģimenē un dzīves vidē, jo pilnīgi pietiek, ja ievieš vienu otru padomu un patur galvā vispārīgo principu - ar cieņu pret bērnu un viņa individuālo ritmu, nesteidzinot un vērojot. Daudz ko vienkārši noder laiku pa laikam atkārtot un atgādināt pašam sev, piemēram, pozitīvo formulējumu prakse. Tā noder ne tikai pie mazuļiem, bet arī ar lielākiem bērniem (ja vien ir izdevies panākt, ka viņi vispār ir atvēruši savas ausis vecāku sacītajam).</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Nevienu no bērnkopības padomu grāmatām neesmu mēģinājusi adaptēt savā dzīvē no A līdz Z. Katrā grāmatā, ko lasu, paņemu to, kas atbilst manai dzīves filozofijai, ģimenes vērtībām un ikdienas ritmam. Attiecīgi visu pārējo kaut kā laižu pāri galvai un bieži vien pat nepamanu vispārējā tekstā. Vienu lietu gan grāmatā atzīmēju - grāmatā pieminēts, ka bērnu labi nēsāt ķengursomā vai slingā, es piebildīšu, ka ķengursomas ir arhaisms - ergosomas ir bērna ķermenim labākas. Vai vēl, piemēram, ieteikumu veidot guļvietu grīdas līmenī mēs mājās neīstenojam, jo gultas apakša mūsu mūžīgajā pusremontā ilgu laiku bija mūsu vienīgais skapis. Turklāt mani bērni vieni paši lielajā gultā parasti nav uzturējušies un vēlmi doties prom no gultas paši saviem spēkiem neizrādīja ātrāk kā iemācījušies izpildīt komandu "ar dupsi pa priekšu". Savukārt mazā bērnu gulta praktiski izmantota tikai divās pozīcijās - uz pašu augstāko līmeni kamēr mazulis vēl ir pavisam nemobils kunkulītis un pašā zemākajā pozīcijā jau ar pusaudžu gultas redeli. Pāršķirstot grāmatu, pamanīju, ka vienā lietā gan esmu bijusi ļoti skarba. Nodaļai "Izplatīti jautājumi par miegu un gulēšanu" esmu pielīmējusi lapiņu un uzrakstījusi "Sūds tas viss". Kāpēc tā? To gan vairs neatceros. </div><div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Man personīgi ļoti patīk princips sagatavot vidi, nevis izklaidēt bērnu, kā arī veidot tā dēvētās “jā” telpas. Mūsu ģimenes gadījumā allaž esmu centusies visu dzīvokli padarīt par vidi, kurā bērns sev nevar nodarīt pāri. Brīžiem tas izdevies sekmīgāk, brīžiem mazāk sekmīgi no dizainiskā un pārējo ģimenes locekļu ērtības viedokļa, bet, piemēram, šobrīd par drošāko vietu čellam un vienai ģitārai esam atzinuši cietos futlārus, savukārt ukulele un cita ģitāra dzīvo uzkārtas pie sienas. Arī par viesistabas aizkariem līdz pašai grīdai man vēl jāpasapņo, jo pašlaik dienas aizkari sasieti mezglā īsāki un biezie aizkari uzmesti uz logu rokturiem. Izskatās tizli, toties mazam auduma purinātājam aizkaru stanga uz galvas neuzkritīs.</div></div></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">No otrā bērna perspektīvas grāmata "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads" noderīga, lai tajā ieskatītos un saprastu, kas no mājās noglabātajām pirmā bērna mantām, kad jāceļ priekšā otrajam bērnam. Kurā brīdī groziņš ar dažādu materiālu bumbām vēl tikai krās putekļus vai būs mūžīgā bardaka avots un kurā brīdī tas jau būs aizraujoša attīstoša rotaļlieta, kad striķītī iesiets sunītis patiešām tiks vilkts aiz sevis un kad vēl tikai lidināts pa gaisu ar risku sapīties auklā utt. Īsāk sakot - ņemiet sev noderīgo un netērējiet lieku enerģiju, lai ceptos par to, kas pašam nav vajadzīgs.</div><div><br /></div><div><br /></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-54876158524395727192024-02-13T16:48:00.001+02:002024-02-13T16:48:30.793+02:00Anonīma autore "Sieviete Berlīnē"<div style="text-align: center;"><i><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjic_ozzSDhleRNFLyZoUBGJxqI6sD657uawbczssGA8gj2qKgalE0fH3RMpdFuxtekx0_3n7_I5AnAo2CbNkupj253QhKXjlibZXHCtukIf0j7ggEex_v0ESUMR5mimvTCvM6FApGg6YwMiBFdyxeGtv-gVTDlGFGMRBoAhPAKkIfbDpwqOd4iT_7W_HE/s460/sieviete%20berl%C4%ABn%C4%93.webp" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="460" data-original-width="307" height="317" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjic_ozzSDhleRNFLyZoUBGJxqI6sD657uawbczssGA8gj2qKgalE0fH3RMpdFuxtekx0_3n7_I5AnAo2CbNkupj253QhKXjlibZXHCtukIf0j7ggEex_v0ESUMR5mimvTCvM6FApGg6YwMiBFdyxeGtv-gVTDlGFGMRBoAhPAKkIfbDpwqOd4iT_7W_HE/w212-h317/sieviete%20berl%C4%ABn%C4%93.webp" width="212" /></a></div><br />"Radio jau četras dienas ir mēms. Atkal varam pārliecināties, kādus apšaubāmus labumus mums sagādā tehnika. Lietām nav vērtības pašām par sevi, tās tikai tik ilgi ir nosacīti vērtīgas, kamēr tās var kaut kur pieslēgt pie elektrības. Maize ir absolūta. Ogles ir absolūtas. Un zelts ir zelts, Romā vai peru, vai Breslavā. Turpretī radio, gāzes pavards, centrālapkure, elektriskā plītiņa, visas tās jauno laiku dižās veltes - bezjēdzīgs balasts, ja enerģijas centrāle atsakās darboties. Patlaban mēs esam atpakaļgājienā uz pagājušajiem gadsimtiem. Alu iemītnieki." /13.lpp.</i>/</div><div><br /></div><div><div style="text-align: justify;">Anonīmas sievietes, Berlīnes iedzīvotājas, dienasgrāmata par laika posmu no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam "Sieviete Berlīnē" (<i>Eine Frau in Berlin: Tagebuchaufzeichnungen vom 20. April bis 22. Juni 1945)</i>. Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1954. gadā angļu valodā, jo autore nemaz nav gribējusi, lai pie teksta tiek vācu valodā lasošie. Grāmata šokēja lasītājus, tika tulkota vairākās citās valodās un vācu valodā tomēr tika izdota 1959. gadā. Kas interesanti, Rietumvācijā grāmata tika aizliegta. </div><span><a name='more'></a></span><div style="text-align: justify;"><br /></div><div><br /></div><div style="text-align: center;"><i>"Ja acu priekšā daži liellopu liemeņi un cūku vaigi, iztur pat nervozās vecmāmiņas. Tur nu viņas stāv kā mūris - viņas, kas agrāk traucās uz bunkuriem, tiklīdz pār Vidusvāciju pārlidoja trīs iznīcinātāji! Tagad šīs večiņas, augstākais, uzmauc galvā spaini gluži kā kasku. Visa ģimene uz maiņām nāk stāvēt rindā; katrs iztur vismaz pāris stundu."/ 33.lpp./</i></div><div><i><br /></i><div style="text-align: justify;">Šī darba autore nemaz tik anonīma beigās neizrādās - tā bija vācu žurnāliste Marta Hillers. Dienasgrāmatas rakstīšanas brīdī 34 gadus vecā sieviete jau bija paspējusi apceļot vairākas Eiropas valstis, zināja angļu un franču valodu, paviesojusies arī Krievijā, tāpēc prata arī krievu valodu. Viņa aizrāvās ar zīmēšanu, fotografējusi un arī iztiku vēl īsi pirms Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā pelnīja gan ar tekstu rakstīšanu, gan fotogrāfiju.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Lai arī grāmata nav jauna, tā spēcīgi rezonēja un ilgi nepameta manas domas. Tas noteikti cita starpā saistīts ar to, ka autorei rakstīšanas brīdī bija tikpat gadu, cik man tagad. Un visticamāk, ka īpaši rezonējošs Martas Hillers stāsts šķiet šķietami bezgalīgā Krievijas kara dēļ Ukrainā. Krievu līdz nāvei mocītu un kropļotu ukraiņu stāsti veļas šurp kā lavīna. Tieši tamdēļ šķiet, ka nekas nemainās. Karš kropļo gan karojošo, gan tam blakus un arī nostāk stāvošo cilvēku dzīves. Karā uzvarētāju nebija ne toreiz, ne tagad. Zaudējuši būs visi.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Jaunās sievietes dienasgrāmatas ieraksti sākumā pilni pārdomu, tēlainu aprakstu par personām, ar ko kopā jāuzturas bumbu patvertnē un jādzīvo pussagrautajā īres namā. </div><div><i><br /></i></div><div style="text-align: center;"><i>"Šīsmājas pagraba ļaudis katrā ziņā ir pārliecināti, ka viņu ala ir viena no drošākajām. Nav nekā svešāka par svešu pagrabu. Es te nāku jau gandrīz trīs mēnešus, bet tik un tā vēl jūtos sveša. Katram pagrabam ir citi likumi, citi paradumi, citas nervozas ākstības." /14.lpp./</i></div><div style="text-align: center;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Laikam ritot, sieviete diezgan strauji pāriet pie sausāka faktu un notikumu uzskaitījuma. Mazāk pārdomu, mazāk morāles. Ir skaidri nojaušama šī krauja, izvarošana, pēc kuras emocijas rakstītāja cenšas atstāt kaut kur ārpus ikdienas. Berlīni ieņem PSRS karaspēks un pāri Vācijai veļas seksuāli izbadējušos vīriešu ordas. Apstākļi ir skarbi ne tikai pārtikas un elementāru ērtību ziņā un katram tajos jāspēj izdzīvot pašam saviem spēkiem. Karā ne tikai karotāju, bet arī civiliedzīvotāju pusē atklājas cilvēku visnepatīkamākās šķautnes un nav brīnums, ka kāds vienkāršāk izvēlas pašnāvību ne palikšanu. Brutālā atklātība, tieša runa, kā ar āmuru pa pieri, nenoklusētās detaļas - nav pārsteidzoša autores sākotnējā vēlme saglabāt anonimitāti un Vācijā tekstus nepublicēt vispār.</div><div><br /></div><div style="text-align: center;"><i>"Tagad tas pieder pie kolektīvā pārdzīvojuma, par kuru jau iepriekš bija zināms, ar ko mūs jau iepriekš biedēja, - tātad runa ir par ko tādu, kas noticis pa labi, pa kreisi, tepat blakus, kas zināmā mērā rada piederības sajūtu. Šī izvarošanas kolektīvā forma tiks arī kolektīvi pārdzīvota. Sievietes cita citai palīdzēs, runās par to, atvieglos sirdi un arī citām dos iespēju sirdi atvieglot, izspļaut pāridarījumu. Kas, dabiski, tomēr neizslēdz, ka trauslākas būtnes nekā šī rūdītā Berlīnes skuķe pēc notikušā varētu salūzt vai saglabāt traumu uz mūžu." /153.lpp./</i></div><div><br /><div style="text-align: justify;">Šajā grāmatā nav naida. Nevienam savas ciešanas nav jānes mūžam līdzi kā ērkšķu kronis galvā. Un tieši savu ciešanu atstāšana kaut uz papīra lapas, atbrīvo. Daudz šī grāmata lika domāt par morāles atmešanu piespiedu kārtā. Šeit sievietēm bija jāsamierinās ar izvarošanu, bieži vien grupveidā, dažreiz pat pašas vīrs vai kaimiņš sievieti pastūmis uz krieva pusi un mudinājis atdoties nemuļķojoties, lai pasargātu citus no briesmām. Galu galā jānotrulina emocijas un jāpārdod sava miesa par konservu bundžu un maizes klaipu, izvēloties vienu pastāvīgo pircēju, lai izvairītos no savas miesas plosīšanas apkārt pa vairākiem desmitiem kārīgu ķetnu.</div><div style="text-align: justify;">Atkārtots izdevums grāmatai vācu valodā bija 2003. gadā, divus gadus pēc autores nāves. Latviešu valodā grāmata izdota 2005. gadā. Man patika Daces Lāžes veiktais tulkojums latviešu valodā. Pati sev izrakstīju gan izvirpotos pumpuļus, gan krumšļus krēsla kājām. Atsevišķas izvēles tulkojumā gan nesapratu, bet norakstu uz to, ka pagājuši gandrīz 20 gadi un valoda uz vietas nestāv. Pēc grāmatas motīviem 2008.gadā uzņemta filma "Sieviete Berlīnē" <i>(Anonyma - Eine Frau in Berlin)</i>. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div><div style="text-align: justify;">Latviešu izdevumam ir rakstnieka Kurta Vilhelma Mareka pēcvārds, kura dēļ kladītes, ko sākotnēji nevienam nebija iecerēts rādīt, nonāca pie lasītājiem. Interesanti, vai viņš spēja saskatīt dienasgrāmatas vērtību kā bez emociju žurnālists un redaktors vai kā trešā reiha propagandists? Jebkurā gadījumā, Krievijā jaunākajos laikos grāmata aizliegta un atzīta par ekstrēmistisku materiālu. </div><br /></div></div></div></div><div><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh84JoPsfHrtl_PIeJIMvQx-U3UMow_LGYLkauOgDap2N32Qe2W-1cj6fhASVU5ooxzSajErzg158orjco5yfx1k0qEj3PFMU4OPMeQ-ucaMuLJDYebt-O-6DVxLu2IInF9C9aluGXag-8k5Ftc9sS-shE53BFg-0aQgI0RpT1XPEkyh9uhf2qj5p0wDRI/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="59" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh84JoPsfHrtl_PIeJIMvQx-U3UMow_LGYLkauOgDap2N32Qe2W-1cj6fhASVU5ooxzSajErzg158orjco5yfx1k0qEj3PFMU4OPMeQ-ucaMuLJDYebt-O-6DVxLu2IInF9C9aluGXag-8k5Ftc9sS-shE53BFg-0aQgI0RpT1XPEkyh9uhf2qj5p0wDRI/w256-h59/5%20star.png" width="256" /></a></div><br /><div><br /></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-90718463240754231972023-12-19T19:00:00.005+02:002023-12-19T19:00:54.313+02:00Negara Džavadi "Dezorientāliste"<div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj6zGOyDpOBluaWgwjHP9Twb_ye5gqgo3ZwLq1_SAins7FPcUVALmCD8hPxEw7FlFHT6ctCx40QyMtBzI9HVDeeCyWC4I4S5NWax9JjtY2bP0HGi7kIKte7yL0IUYFwPfswIXbT54wQG_62PUREMYd4TZwgFCYEsjB6veMTe_rcWeYVRKgY3JDcyCXi_tc/s966/Dezorient%C4%81liste.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="966" data-original-width="650" height="223" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj6zGOyDpOBluaWgwjHP9Twb_ye5gqgo3ZwLq1_SAins7FPcUVALmCD8hPxEw7FlFHT6ctCx40QyMtBzI9HVDeeCyWC4I4S5NWax9JjtY2bP0HGi7kIKte7yL0IUYFwPfswIXbT54wQG_62PUREMYd4TZwgFCYEsjB6veMTe_rcWeYVRKgY3JDcyCXi_tc/w150-h223/Dezorient%C4%81liste.jpg" width="150" /></a></div><br />Irāņu izcelsmes franču rakstnieces Negaras Džavadi romāns "Dezorientāliste" savulaik manā plauktā nonāca, lai es paplašinātu savu zināšanu apvārsni par ģeogrāfiski "eksotiskākām" valstīm. Cik gan daudz vidējais aritmētiskais cilvēks zina par Irānu, par cilvēkiem un politiskām peripetijām tur? Es teiktu, ka neko daudz. Trīs gadus grāmata gaidīja manu garastāvokli lasīt. Aizverot pēdējo vāku, gribējās pameklēt, cik daudz no galvenās varones Kimias personiskajiem pārdzīvojumiem balstīts reālā stāstā, vai aprakstītais nāk no autores pašas piedzīvotā? Pēcsajūta ļoti reālistiska. Un patiesi, internetā par autori esošā informācija liecina, ka galvenajā grāmatas tēlā ir ielikts arī šis tas no autores.</div><span><a name='more'></a></span><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Galvenā stāstītāja Kimia Sadra ir augusi kultūrā, kur kopiena stāv pāri indivīdam, un nu viņai jādzīvo pasaulē, kur individuālais labums ir visaugstākais mērķis. Meitene vecāku politiskās pārliecības un pilsonisko aktivitāšu dēļ tiek izrauta no milzīgas, skaļas, austrumnieciskas bagātas ģimenes un dodas trimdā uz Parīzi, kur ir vien daži paši tuvākie - mamma, tētis un divas māsas. Līdzšinējā pasaules uztvere, iedomas un ilūzijas par sabiedrību Parīzē (un Eiropā kopumā) sašķīst gabaliņos kopā ar Irānā palikuši dzīvi. Kimiai dzīves laikā jāstiķē sevi kopā kā saplīsušu austrumniecisku rakstu rotātu vāzi, un brīžiem šī stiķēšana ir visnotaļ destruktīva. Dezorientāls šajā meitenē ir ne tikai ar kultūru un izcelsmi saistītais, bet arī seksuāli, un arī šie meklējumi nepadara savas identitātes veidošanu vieglāku.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Starp jaunas sievietes stāstu par savas identitātes zaudēšanu un meklēšanu, par personisko dekonstrukciju, seksualitātes un sava dzimuma apzināšanos, savas personības rekonstrukciju, pavīd arī stāsts par Irānas politisko pārmaiņu līkločiem gadu desmitu laikā. Jāatzīst, ka par šo tematu maz zinošam lasītājam pietrūkst konteksta tieši šajā otrajā stāsta līnijā, prasās pameklēt papildus informāciju. Lai arī abi stāsti ir neatņemami, cieši savīti un viens otru veidojoši, tomēr visvairāk izbaudīju tieši tās teksta daļas, kur bija stāsts par Kimias ģimenes vēsturi, sākot no persiešu vecvectēva ar 52 sievu harēmu un beidzot ar īsu ieskatu Kimias abu māsu māsu centienos atrast savu identitāti jaunajās dzīves reālijās mūsdienās. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Negara Džavadi ir ļoti talantīga stāstniece, kura savā tekstā ielikusi gan ironiju, gan skumjas, humoru un cilvēciskās vājības, viņa apskata daudz un vienlaikus arī nepasaka tik daudz. Irāna ir viena ļoti pretrunīga valsts, kur vienas paaudzes laikā sievietes te strauji zaudējušas savas tiesības, te uz brīdi atguvušas un jau drīz atkal zaudē. Prātā var sajukt, ja esi sieviete šajā politiski reliģiskajā murskulī. Šajā stāstā ir gan austrumnieciskās tradīcijas, gan rietumnieciskās vēsmas, kas veido savādi brīnišķu, šķietami pat disonējošu ainu un attiecīgi neveicina arī pasaules uztveres viengabalainību. Diemžēl Negara Džavadi pārāk neaizraujas ar detalizētu skaidrošanu, kā Irānas iedzīvotāju ikdienu ietekmē mētāšanās no rietumnieciskas brīvības uz reliģisku dogmu ierobežotu dzīvi. Šim visam autore pieskaras gluži kā mājieniem un fragmentāri. Diemžēl. Taču tas ir piedodami, citādi grāmata, kas jau tā veidota sīksīkā drukā, kļūtu vēl divtik biezāka. Jāsaka, ka pēcgarša šim romānam sajūtu līmenī ir tāda, ka kaut kā pietrūka, kaut kur aizšļūkts pa virsu, lai arī lasītājam būtu gribējies, lai tiek rakts dziļāk. Bet darbs noteikti izlasīšanas vērts un rada vēlmi lasīt vēl. Fantastisks ģimenes mitoloģijas, māsu attiecību un vēstures savijums vienā grāmatā.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Ja ir iespēja, aizejiet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā uz Jāzepa Grosvalda izstādi. Telpā, kas veltīta mākslinieka austrumu cikla darbiem un Tuvajos austrumos pavadītajam laikam, var mēģināt sajust un vizualizēt arī šo grāmatu. Pašai šķiet neparasti un interesanti, kā man sakrita un sasaucās "Dezorientālistes" lasīšanas laiks un izstādes apmeklējums.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div> <div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><i>"Mincīši, dzīve ir risku pilna. Ja neriskējam, mēs paļaujamies, bet tie, kas pakļaujas, tie mirst, ja ne citādi, tad aiz garlaicības." /294.lpp./</i></div><div style="text-align: justify;"><i><br /></i></div><div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWF_Jw1vnoaRcdAZOL6Py5l9Vm1YVyLWRjZcnoqufVeVA59H3ueJVjk-XbmVP0y0aA-9X7xKxjCMJkdcRDZHoV99xsrHElymCja1VLzVA99QD3NmDxD37hCRt-tzAkCkNs8xvsxtz_4mqv65zFMd_0vNElhmyaurhZ6e50Ye9siMYPcVqDGBlZT8LrxKU/s375/4%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="375" height="64" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjWF_Jw1vnoaRcdAZOL6Py5l9Vm1YVyLWRjZcnoqufVeVA59H3ueJVjk-XbmVP0y0aA-9X7xKxjCMJkdcRDZHoV99xsrHElymCja1VLzVA99QD3NmDxD37hCRt-tzAkCkNs8xvsxtz_4mqv65zFMd_0vNElhmyaurhZ6e50Ye9siMYPcVqDGBlZT8LrxKU/w223-h64/4%20star.png" width="223" /></a></div><br /><i><br /></i></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-35616014446827298742023-02-24T15:08:00.001+02:002023-02-24T15:08:38.626+02:00Tina Oževiča "Ko dara jūtas?"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEju4zuoXl6OLojU-kWAVZgmY2MCcqWI-AxILSNcMZNP72lOx6bpFo4kguavbxk7sqdJAqxr3bKka7PWPI_8_Z2uzG0JBdh79Zf1C0t0MvycmHUImPjR10imzpHz6F0Qr-YOzQq75nIh5HpT9MXWrvRPuPMz1SxlfRlQAMH2fpN98Imt9mBcJC0o25Ex/s265/J%C5%ABtas.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="265" data-original-width="265" height="222" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEju4zuoXl6OLojU-kWAVZgmY2MCcqWI-AxILSNcMZNP72lOx6bpFo4kguavbxk7sqdJAqxr3bKka7PWPI_8_Z2uzG0JBdh79Zf1C0t0MvycmHUImPjR10imzpHz6F0Qr-YOzQq75nIh5HpT9MXWrvRPuPMz1SxlfRlQAMH2fpN98Imt9mBcJC0o25Ex/w222-h222/J%C5%ABtas.jpg" width="222" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;">Ko dara jūtas mūsu dzīvē? Velns viņ' zina! Bieži vien visu apgrūtina. Taču skaidrs, ka jūtas un emocijas ir jāsauc vārdos un tad var mēģināt saprast, ko ar tām iesākt. Jo īpaši tas svarīgi maziem bērniņiem, kuri tikai mācās runāt, mācās saprast paši sevi un pasauli apkārt un mācās arī tikt galā ar to, ko viņi jūt. Bieži vien līdz ar bērniņiem to mācās arī viņu vecāki. Reiz bēbīšu skoliņā par bērnu emocionālo audzināšanu, man iedeva lapu ar jūtu vārdnīcu. Tajā bija uzskaitīti 120 vārdi jūtu apzīmēšanai četros līmeņos - no vāja līdz intensīvam. Iedomājieties - 120 vārdi jūtām! Poļu filozofe un bērnu grāmatu autore Tina Oževiča izvēlējusies 31 jūtu izpausmi un aprakstījusi tās savā grāmatā "Ko dara jūtas?". Tās ietērpt attēlos palīdzējusi māksliniece Aleksandra Zajonca. </div><span><a name='more'></a></span><p></p><p style="text-align: justify;">Gribēju rakstīt tikai par šo grāmatu, kad aptvēru, ka gan tematiski, gan vizuāli tai mūsu grāmatu plauktos ir divi draudziņi - katalāņu autores Annas Ļenasas Krāsu mošķi. Par pirmo, <a href="http://lalksne.blogspot.com/2020/07/anna-lenasa-krasu-moskis.html" target="_blank">"Krāsu mošķis"</a> , jau iepriekš rakstīju blogā, bet otrā latviešu valodā izdotā viņas grāmata, "Krāsu mošķis iet bērnudārzā", palika neaprakstīta. Tā palīdz saprast, kas būs gaidāms, uzsākot bērnudārza gaitas un dienas režīma pamatus tajā. Manam lielajam bērnam šī grāmatiņa iznākšanas brīdī vairs nebija aktuāla, bet tā noteikti gaidīs mazāko klausītāju.</p><p style="text-align: justify;"></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi3XelCjkwKPbMnibYcrEglklbN-N2GhMShkhJTJYIYFt1wDc4BaXuvLHZ-x0Zhh1tR-gZVMp-fck7Iv3-ycoY3EckngJtzeMuOGmVyaXpyPt1GFvJ-dQu0aj8JOcoGQBzUg5QVnIXwnN8aZGssGnvErhgqx07-x8YhtUwUlbZLGdkDQYfHBXsjmx2e/s4000/jtas%20un%20mo%C5%A1%C4%B7i.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="4000" data-original-width="3000" height="246" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi3XelCjkwKPbMnibYcrEglklbN-N2GhMShkhJTJYIYFt1wDc4BaXuvLHZ-x0Zhh1tR-gZVMp-fck7Iv3-ycoY3EckngJtzeMuOGmVyaXpyPt1GFvJ-dQu0aj8JOcoGQBzUg5QVnIXwnN8aZGssGnvErhgqx07-x8YhtUwUlbZLGdkDQYfHBXsjmx2e/w184-h246/jtas%20un%20mo%C5%A1%C4%B7i.jpg" width="184" /></a></div><div style="text-align: justify;">Tā nu manā galvā izveidojās jauks komplektiņš, ko izmantot tad, kad bērnam jāpalīdz saprast viņa emocijas un, ko ar tām darīt. Krāsu mošķi ar košumu un bērnišķīgumu steigs palīgā bērnudārza jaunākā un vidējā vecuma bērniņiem. Savukārt Tinas Oževičas grāmata ar minimālistiski eleganto tekstu un piezemētām krāsām piesaistīs un noturēs jau pirmsskolas vecuma lasītāju, kuram vairs nav jāveido krāsu asociācijas ar jūtām. </div><p></p><p style="text-align: justify;">Bet tā pa īstam šo grāmatu sirdī, manuprāt, pratīs ielaist tieši pieaugušais, kurš lasīs bērnam priekšā. Piemēram, "Kompleksi būvē būrus". Vai nav tā patiesi filozofiski pateikts, kā jau autorei ar filozofijas doktora grādu piedien? Šī grāmata kodolīgi attēlo cilvēciskās attiecības un tikai ar vizuālo veidolu slēpjas bērnu grāmatu plauktiņā kaut patiesībā, šī varbūt pat būtu mazliet dzejas grāmata, bet tikai ar vienu dzejoli. Caur īsiem teikumiem, manuprāt, mudināts padomāt plašāk un tālāk, kas ir brīvība, nemiers, vientulība, kas drosme un līdzcietība, naids, dusmas, nostalģija un miers?</p><p style="text-align: justify;"><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj4Ag2zKKkhB8u7ddARKnta-JAkevLu8uAkTx6GC1paUQrFr5OfNKAC91JI18_H1yqelNxNyv_DPQIbDbhmFo7MD-lJ_4NBxAIzs1h_7IGJjWFoI3VuOJcAPyMpXBasnIJ5LMvwFH4YQK0J-iZCkf5iRY3GMKtd4wj224Cs1dzWLbJJ05Rx0hd7W2U-/s465/5%20star.png" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="46" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj4Ag2zKKkhB8u7ddARKnta-JAkevLu8uAkTx6GC1paUQrFr5OfNKAC91JI18_H1yqelNxNyv_DPQIbDbhmFo7MD-lJ_4NBxAIzs1h_7IGJjWFoI3VuOJcAPyMpXBasnIJ5LMvwFH4YQK0J-iZCkf5iRY3GMKtd4wj224Cs1dzWLbJJ05Rx0hd7W2U-/w200-h46/5%20star.png" width="200" /></a></div><br /><p><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-91430867981696999772023-02-22T00:50:00.001+02:002023-02-22T00:54:16.192+02:00Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiVVUK_ysPp3jQSx10ePxUDAxsPbsU5y_4NVuAxDHQFn3KUypsprRnqZ0iGtR1Sy1mLVSLnUaqyj13dYS3imhoPOPt6nWAZbJnxovpNK_P_wK-W5FFjuvk9hEHSSYzVH3vJFaOaVwOfvA6oimhU0but9D5WRmDxpi7u-yWbsUsVnbYm5sEZOKw-NlNT/s441/V%C4%93%C5%BEi%20dzied.jpg" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="441" data-original-width="300" height="288" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiVVUK_ysPp3jQSx10ePxUDAxsPbsU5y_4NVuAxDHQFn3KUypsprRnqZ0iGtR1Sy1mLVSLnUaqyj13dYS3imhoPOPt6nWAZbJnxovpNK_P_wK-W5FFjuvk9hEHSSYzVH3vJFaOaVwOfvA6oimhU0but9D5WRmDxpi7u-yWbsUsVnbYm5sEZOKw-NlNT/w197-h288/V%C4%93%C5%BEi%20dzied.jpg" width="197" /></a></div><div style="text-align: justify;">Ārkārtīgi grūti rakstīt par grāmatu, par ko stāstījuši jau tik daudzi. Šķiet, ka viss ir pateikts un vairs nav jāuzbāžas ar savu viedokli. Tomēr domas par amerikāņu rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romānu "Kur vēži dzied" vēlos kaut kur piefiksēt, jo ilgu laiku pēc tā izlasīšanas no prāta neiziet galvenā tēla attīstība un transformācija. Šajā grāmatā faktiski ir divi centrālie tēli - dumbrājs un purva skuķe Kija. Un tie abi stāsta gaitā mainās, ko es patiesi izbaudīju, lappuses uz priekšu šķirot. Pieaugšana ir zināšanu un pieredzes uzkrāšanas process, ne tikai gadu ritums, un Dēlija Ouensa to izcili iznes caur Kijas tēlu. Šis ir stāsts ne tikai par zināšanām, ko apgūt, dabu, dzīvi vienā ritmā ar vidi sev apkārt, bet arī par vientulību, paļaušanos uz paša spējām un neuzticēšanos nevienam. Šī grāmata 2021. gadā <i>The British Book Awards</i> konkursā ieguva balvu kategorijā <i>Pageturner</i> jeb "Grāmata, kuru nevar nolikt malā”. Patiesi tāda tā arī ir!</div><p></p><span><a name='more'></a></span><p style="text-align: justify;">Vēlmi izlasīt Dēlijas Ouensas romānu auklēju jau sen, no brīža, kad to lasīja "visi" un ar to atgriezos pie mazliet piemirstās e-grāmatu bibliotēkas www.3td.lv. Atkārtošu pati sevi - visērtākais veids, kā atgriezties pie grāmatu lasīšanas, ir tad, ja grāmata vienmēr ir pa rokai un tas ne vienmēr iespējams ar papīra formātu. Turklāt zīdaiņa mammai noderīgi ir arī tas, ka e-grāmatu var lasīt ar vienu roku. </p><p style="text-align: justify;">Ziemeļkarolīnas dumbrājā dzīvo bērns. Kiju vispirms pameta mamma, kādu dienu aizejot no mājām glaunākajās kurpēs, kad meitēns ir sešus gadus vecs. Pēc tam pa vienam no mājām aizgāja vecākie brāļi un māsas, līdz bērns palika viens ar alkohola un azartspēļu atkarīgo tēvu. Taču arī tas nebija uz ilgu laiku. Kādā jaukā dienā viņš devās kārtējā žūpošanas tūrē un pazuda "ar galiem". Kija Klārka ir tikai mazs meitēns, kura skolā gājusi tieši vienu dienu, un nu viņai ar dzīvi jātiek galā pavisam vienai. Stāsta darbība lēkā turp un atpakaļ divās stāsta līnijas, no 1952. gada, ritot uz priekšu līdz notikumi savienojas 1970. gadā. Notikusi slepkavība un vienīgā aizdomās turamā ir dīvainā purva meitene. Kāpēc? Tāpēc, ka - kurš gan cits?</p><p style="text-align: justify;">Kija ir ļoti dzīvs tēls ar gluži vai pārdabiskām spējām vērot un saplūst ar vidi. Tieši rāmums, apdomība un spēja pielāgoties izved Kiju no nepatikšanām. Protams, viņai paveicas sastapt savā dzīvē izpalīdzīgus cilvēkus un uzticēties īstajiem, vienlaikus viņa spēj izvairīties no tiem, kuri nesīs nepatikšanas. Vismaz vairumā gadījumu viņai tas izdevās. Viņas kaislīgā vēlme atgūt ģimenes sajūtu, tomēr rada viņai aizvien jaunas sāpes. Tāds mežonīgās Pelnrušķītes stāsts, kas ierauj sevī ar ūdeņiem un putniem bagāto norises vidi. Te ir mazliet kaut kas no pasakas, un daudz kas no <i>National Geographic</i> dokumentālajām filmām. Ā, protams, neizbēgami te ir arī mīlestība un slepkavība. Nogalināts miesta mīlētākais un spicākais čalis. Te ir viss, lai būtu atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti dižpārdokļa radīšanai. Taču aprakstu to šādi bez jebkādas negatīvas pieskaņas. Viss ir lieliski un ļoti baudāmi.<br /></p><p style="text-align: justify;">Ļoti interesanta ir autores spēja maigiem spalvas vēzieniem pieskarties arī tematam par kara veterānu traumēto prātu un dzīves uztveri. Savukārt melnādaino segregācijas, kā arī sieviešu līdztiesības tematiem Ouensa ir braukusi virsū ar pamatīgu buldozeru, tieši un nesaudzīgi atklājot to, kā cilvēki tiek iedalīti pareizajos un nepareizajos, ierobežojot viņu iespējas, lēmumi tiek pieņemti sieviešu vietā, viņu viedokli pat nepajautājot, vēl pirms nieka 50 - 60 gadiem. </p><p style="text-align: justify;">Grāmatā "Kur vēži dzied" šķiet ir viss, lai tā būtu izcila! Te ir daba, mīlestība, pamazām atklāti noslēpumi par galveno un otrā plāna tēliem, noziegums, neticamais un ļoti ticamais. Turklāt beigās autore galveno tēlu veikli un eleganti novāc no skatuves, lai lasītājs var mierīgu sirdi aizvērt pēdējo grāmatas lapu un atvadīties no lasāmvielas, lai ķertos pie nākamās grāmatas. Nu labi, varbūt vēl pirms tam jāmēģina kaut kur noskatīties pēc šīs grāmatas veidotā, pērn pirmizrādi piedzīvojusī, filma. </p><p><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiszAt3h5ig27BOvgLduz7fuT9x1ZV0FQlaCcRxqeR0Xle2tavoqj5mtnqQh9V7C922s4BYJ7omrOXF_ySO7mqN0LFHUtJWzy5mu5fJIfSqcsaweHbRJhGssqViSiBXL0tn91cFP1dd_ePD-KS9e2hh_S90xIUmD5wOq50unqGQRYh8HCmRvFQd3SjA/s465/5%20star.png" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="46" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiszAt3h5ig27BOvgLduz7fuT9x1ZV0FQlaCcRxqeR0Xle2tavoqj5mtnqQh9V7C922s4BYJ7omrOXF_ySO7mqN0LFHUtJWzy5mu5fJIfSqcsaweHbRJhGssqViSiBXL0tn91cFP1dd_ePD-KS9e2hh_S90xIUmD5wOq50unqGQRYh8HCmRvFQd3SjA/w200-h46/5%20star.png" width="200" /></a></div><br /><p><br /></p><p><br /></p><p><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-66946871222629930162023-02-20T01:02:00.003+02:002023-02-20T01:03:00.101+02:00Rēli Reinausa "Kā mans tētis atrada sev sievu"<div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhTV2gLkoHn72NQOfGU4NnY1gHKlWAQcH0c8dB31AvaO9-_JCuQk3C-dpM_-YagaC-IhBETwlG4B2sGiZv-ozCvqOLOT3AaO2am9c1s7ZoC6wP63vZB_i6YcXxF4V3_A_sH_hHxN9QlKZ-5ts0SjjRqPvRA2cAzt7NPgmnJZVBMVXkQ9IU4qI13HgaR/s413/300x0_ka_mans_tetis_atrada_sev_sievu_vaks-2.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="413" data-original-width="300" height="229" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhTV2gLkoHn72NQOfGU4NnY1gHKlWAQcH0c8dB31AvaO9-_JCuQk3C-dpM_-YagaC-IhBETwlG4B2sGiZv-ozCvqOLOT3AaO2am9c1s7ZoC6wP63vZB_i6YcXxF4V3_A_sH_hHxN9QlKZ-5ts0SjjRqPvRA2cAzt7NPgmnJZVBMVXkQ9IU4qI13HgaR/w166-h229/300x0_ka_mans_tetis_atrada_sev_sievu_vaks-2.jpg" width="166" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;">Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas jaunākā grāmata latviešu valodā it kā liekama bērnu grāmatu plauktiņā, taču tā pa īstam saprotama, manuprāt, būs tieši pieaugušajiem. Skaidrs, ka es grāmatas vairs nespēju lasīt bērna acīm, taču noteikti spēju novērtēt smalko humoru, kas tekstā ielikts priekš vecākiem. Garais stāsts "Kā mans tētis atrada sev sievu" aizved lasītāju aizraujošā cilvēku dažādības pasaulē - randiņu pasaule ir mežonīga un brīžiem aizved pat pie ļoti neracionālām domām.</div></div><span><a name='more'></a></span><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Iepazīšanās un otrās pusītes meklējumi nekad nav bijuši viegli. Vēl grūtāk, ja procesā iesaistīts arī paliels bērns un suns. Keitai ir 12 gadi un viņi ar tēti, pēc māmiņas nāves, dzīvo divatā, vēl ģimenē ir arī labradors Fredis. Tētis nolēmis precēties un ar Keitas piekrišanu sāk līgavas meklējumus. Protams, būtu jauki, ja līgavu varētu pasūtīt kā preci no interneta veikala, norādot vēlamos raksturlielumus un īpašības. Līgavas varētu būt lētākas un dārgākas. Lētākās būtu dārgākas pēc tam uzturēšanā, savukārt sākotnēji dārgākās būtu salīdzinoši lētāk uzturēt pēc tam. Bet dzīve nav lielveikals un Keitas tētis sākumā diezgan neveiksmīgi un lasītājam humorīgi izmēģina iepazīšanos sabiedriskās vietās, taču pēcāk piereģistrējas iepazīšanās vietnē internetā. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Darba dienu vakaros uz randiņiem tētis dodas viens, taču nedēļas nogalēs potenciālās līgavas satiek arī Keitu, jo meklēta tiek ne tikai nākamā sieva, bet arī mamma. Labi, ka tā, jo tieši šajā brīdī parasti atklājas visas kolorītākās īpašības. Kāda potenciālā līgava vēlas uzzināt Keitas tēva domas par miesas sodiem bērnu disciplinēšanā, cita iebilst pret Keitas sarkano džemperi, jo tas uzspiež dzimumlomas. Vienai līgavai ļoti patika horoskopi un bez brīdinājuma pagultēs atstāt dīvainus amuletus, kamēr cita turpat pagultēs medīja putekļus un šausminājās par vispārēju netīrību. Vienai citai dāmai ļoti skaļi tikšķēja bioloģiskais pulkstenis, bet vēl kādai jau bija piecas atvases, ar kurām viņa vairs netiek ielaista vairumā apkaimes sabiedrisko vietu. Un tās ir tikai dažas no sievietēm, kuras uzradās, kad tika izmisīgi meklētas. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Jauniegūto pieredzi apstrādāt Keitai palīdz labākā draudzene Merita, kurai pūrā ir arī daudzi novērojumi par to, kā meklējams un atrodams dzīvesbiedrs. Viņas mammai pēdējos gados šajā ziņā bijusi bagātīga pieredze. Piemēram, ka izmisīgā meklēšana ir acīmredzama un uz tādu īstais cilvēks neatnāks. Vajagot atslābt un ļauties procesam.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Latviešu valodā jau lasāms Rēli Reinausas darbs<a href="http://lalksne.blogspot.com/2020/11/reli-reinausa-marks-magija-un-vilkate.html" target="_blank"> "Marks, maģija un vilkate Vilma"</a>. Ja tā bija pārdabiskā un teiksmainā pilna grāmata, tad "Kā mans tētis atrada sev sievu" pilnīgi noteikti varētu būt arī reāls kādas ģimenes stāsts. Gan bērni, gan pieaugušie šajā grāmatā varētu novērtēt tieši to realitātes garšu. Puikas klasē visi tādi nejēgas un internetā sapulcējušās tikai visādas dīvaines. Par skolu te gaužām maz, tik vien, cik vajadzīgs pieklājības pēc sižeta kopā savilkšanai. Toties par dzīvi gan te ir ļoti daudz. Piektā, sestā klase būs īstais laiks, kad šo grāmatu lasīt bērnam, bet patiesībā šis šķiet vairāk pieaugušajiem rakstīts darbs ar domu, ka viss labs, kas labi beidzas.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Lasiet lieli un lasiet mazi! Patiesībā šī grāmata mani iedvesmoja uzmeklēt un iegādāties sen, sen sērijā "Lasītprieks" izdoto triloģiju par Alfonu Trīcvaidziņu. Bērnībā Alfona nedienas lasīju paņemtas no bibliotēkas un atceros kā jautra humora un smieklīgu pārpratumu pilnus stāstus. Kaut kas no Alfona labdabīgā humora noskaņas laikam bija arī Rēli Reinausas stāstā, ja tas pamudināja mani rīkoties un uzmeklēt sen veikalos nenopērkamas grāmatas. Taču pilnībā pieļauju, ka atmosfēru varēja radīt arī lakoniskās melnbaltās ilustrācijas, ko Keitas un tēta stāstam radījusi Marja Līsa Patsa.</div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-27705035537355636132023-02-09T14:54:00.001+02:002023-02-09T14:54:48.048+02:00Vita Kalniņa "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē"<p style="text-align: justify;"></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhG2TMGFGFvTBbeThL6HOt7YgaSd_9xPmEVrsd-72fG7aMAsjYaggDg4MEWwKrJMK8YkDSEcuKxFbTkqM-vUg0wUnwv_lzKHoU0tkcVT4CZB9-k3CCqop0XUIaMEgWYyIb39OB_0NwuHTU44i0f2bs_3tKaZtNoSUr86UTYYSrVBwj0WGkNZgYwY1rB/s879/Vita%20Kalni%C5%86a%20Pirm%C4%81s%20attiec%C4%ABbas.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="879" data-original-width="650" height="248" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhG2TMGFGFvTBbeThL6HOt7YgaSd_9xPmEVrsd-72fG7aMAsjYaggDg4MEWwKrJMK8YkDSEcuKxFbTkqM-vUg0wUnwv_lzKHoU0tkcVT4CZB9-k3CCqop0XUIaMEgWYyIb39OB_0NwuHTU44i0f2bs_3tKaZtNoSUr86UTYYSrVBwj0WGkNZgYwY1rB/w184-h248/Vita%20Kalni%C5%86a%20Pirm%C4%81s%20attiec%C4%ABbas.jpg" width="184" /></a></div><div style="text-align: justify;">Ģimenes psihoterapeites Vitas Kalniņas grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" pie manis atnāca, kad manam pirmajam bērnam jau bija divi gadi. Dāvanu ar prieku saņēmu, bet izlasīt tā arī tobrīd vairs nešķita būtiski. Ģimenē ienākot otrajam bērniņam, beidzot atradu laiku arī šai grāmatai. Pirms turpinu ar pārdomām par "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē", atstāšu še sākumā domu, ko paņēmu sev no Vitas Kalniņas lekcijas par to, kāda mamma vēlos būt - nav iespējams radīt tik daudz bērnu, lai vienreiz beidzot ar vienu bērnu VISU izdarītu pareizi. Šī doma palīdz man neiekrist pārāk dziļos pašpārmetumos, kad analizēju savas attiecības ar vecāko dēlu un to, kā kopā veidojāmies un turpinām attīstīties kā ģimene.<span> </span></div><p></p><a name='more'></a><p></p><p style="text-align: justify;">Grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" izdota 2018. gadā un apskata mazulīša ienākšanu pasaulē no psiholoģiskā skatu punkta - sākot ar bērniņa dzīvi dzemdē un piedzimšanu un pirmajām dienām šai pusē, un turpinot ar to, kā mainās bērna vecāku savstarpējās attiecības, kādas ir mazuļa psiholoģiskās un fiziskās vajadzības, kas pieaugušajiem var palīdzēt iejusties jaunajā vecāku lomā un tamlīdzīgi jautājumi. Lai arī anotācijā solīts pasaulē jaunākās informācijas apkopojums, šī grāmata nav pētījumu un atsauču krājums. Šis teksts ir kā saruna un psihoterapeites veikta jauno vecāku vešana aiz rokas cauri tam, ko iedomājamies esam par vecāku lomu mūsdienās. Netiek ignorētas arī skumjas un grūtie brīži, iesakot, kā mēģināt atrast ceļu ārā no tiem.</p><p style="text-align: justify;">Man personīgi šai grāmatai īstais laiks bija līdz ar mana otrā bērna piedzimšanu. Lielu daļu informācijas par grūtniecību es varēju uztvert ar vēsāku prātu, pieņemt kā man personīgi derīgu vai gluži otrādi - nevajadzīgu. Ja būtu to lasījusi ar pirmo bērnu, visticamāk, es tikai sajustos vēl sliktāk par trauksmainību grūtniecības laikā, par to, ka viņš dzimis priekšlaikus, par to, ka mums vajadzēja cīnīties par veiksmīgu krūts barošanu un par visu citu, kas man šķita slikti izdevies mammas lomā pirmajā reizē. Kopā ar šo tekstu ejot otrā mazulīša dzīves ceļojumā, varēju analizēt šo to no iepriekš darītā, mazliet nožēloju iepriekš nezināto, guvu dažus skaidrojumus. Taču kopumā varēju tvert šo grāmatu ar rāmu mieru, iejūtību pret saviem bērniem un prieku par to, ka varu darīt citādāk.</p><p style="text-align: justify;">Jā, manu draugu un paziņu lokā ir mammas, kuras šo grāmatu nosauca par pārlieku "ezotērisku" un dusmojās uz autori, tekstu un daudz ko citu saistībā ar to. Varu piekrist, ka šajā grāmatā patiesi var atrast arī, manuprāt, absurdas domas, piemēram, atslēgt mājās wi-fi uz bērna gulēt iešanas laiku vai kaut kas par sonogrāfijām, medicīniskajām pārbaudēm un "pareizām" domām grūtniecības laikā, taču kādai citai sievietei tieši šie padomi būs ļoti noderīgi, pieņemami un atbalstoši. Visticamāk mazulis būtu kaut kad nomierinājies arī tad, ja vecāki neizslēgtu wi-fi, taču, ja situācija sakrita tā, ka bērns nomierinās tieši pēc rūtera izslēgšanas un vecāki tam notic, lai nu tā būtu šajā ģimenē. Kā zināms, arī medikamentu izmēģinājumos ir novērots veiksmīgs <i>placebo</i> efekts. Man gan šķiet, ka ticamāk līdz ar interneta atslēgšanu būs sanācis arī beidzot izslēgt televizoru, youtube, spotify un vēl visu citu, kas darbojas no interneta, rada troksni un novērš vecāku uzmanību no paša galvenā - pievērsties savam bērnam, sadzirdēt, saskatīt viņa vēlmes un palīdzēt izdzīvot dienas emocijas bez paralēlajiem stimuliem.</p><p style="text-align: justify;">Būt par vecākiem, audzināt bērnus cieņpilni pret visām iesaistītajām pusēm nav viegli. Spiedienu tikai vēl vairāk palielina internetā pieejamās pretrunīgās informācijas pārpilnība, sociālajos tīklos eksponētie smaidi, kā arī tur neparādītās asaras un strīdi. Ir svarīgi atrast savu līdzsvaru un nepazust emocijās. Tamdēļ domāju, ka ļoti vērtīga šajā grāmatā būtu vēl viena nodaļa par to, kā cieņpilni atvairīt negribētus padomus un uzbāšanos ar veciem mītiem un leģendām. Par sociālajiem tīkliem tur mazliet jau bija.</p><p></p><div style="text-align: justify;">Šajā grāmatā atradu daudz noderīga, daudz vienkārši interesanta, šur tur skrēju pāri pa diagonāli, bet citur apstājos padomāt un pierakstīt savas sajūtas. Ne visi padomi der visiem, arī ne visi psihoterapeiti un viņu metodes der visiem cilvēkiem, kuri psihoterapeitu meklē un vēlas apmeklēt. Ar šo pēdējo domu tad arī grāmatu vērts lasīt. Lai kā jūs arī justos kā ģimene, kā vecāki, kā jaunā mamma vai jaunais tētis, pat ja ģimenē ienāk otrais un trešais bērns, tas viss ir ok. Atliek vien saprast pašam ar sevi - vajadzīga arī palīdzība no malas vai pietiks ar pašu resursiem.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Noslēgumam vēl viens citāts no <a href="https://www.santa.lv/raksts/ieva/intervijas/gimenes-psihoterapeite-vita-kalnina-sabiedriba-nav-skaidrs-ka-audzinat-delus-lai-vini-klutu-par-istiem-viriesiem-25961/" target="_blank">kādas intervijas ar Vitu Kalniņu</a>: "Katrs vecāks bērnam dod to maksimālo, ko tajā brīdī var iedot. Katra mamma, atskatoties atpakaļ, varētu sev par kaut ko teikt: ja es būtu zinājusi… Bet tu tobrīd nezināji un tāpēc nevarēji rīkoties citādi!"</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJumT9TABi0EcUoErUrLXebHkmYFf3UdLGUxI2vcaRF4WiQKoQ9zU0Cwt2VEi_zmWKLyqPeUHd8Xs63W1mwu17YpAYr0XsoKMPprxa-NyGgpCt8akHlUtQY-oWJVpBEjO8S_AlTo8X9v4VHlq00B_nAPSPWFJ_EZNXN6uHSboDKQoYSy8X4dNoquP-/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="54" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjJumT9TABi0EcUoErUrLXebHkmYFf3UdLGUxI2vcaRF4WiQKoQ9zU0Cwt2VEi_zmWKLyqPeUHd8Xs63W1mwu17YpAYr0XsoKMPprxa-NyGgpCt8akHlUtQY-oWJVpBEjO8S_AlTo8X9v4VHlq00B_nAPSPWFJ_EZNXN6uHSboDKQoYSy8X4dNoquP-/w235-h54/5%20star.png" width="235" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;"><br /></div><p></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-67932053825127879652023-01-23T00:11:00.001+02:002023-01-23T00:20:38.667+02:00Staņislavs Asejevs "Gaišais ceļš"<p style="text-align: center;"><i></i></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><i><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinrrPkNTFnA4ueQ5pRUFfAAr6q6SrVYCJHvVy1htlsIrNLyduYwK_RKwXLUVw4SvFJ_RadkbgHMt-1p4D3o4GAHgJBIbFajCn3wJjnRKg7tfSvoUSgwB9mQvfXBfInMhj3QYWlQ026mCeljX7nk-AcZaQJJdNGCO9yMYtdmLROz3u2JRWw_BqsBlkE/s1914/Gai%C5%A1ais%20ce%C4%BC%C5%A1.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1914" data-original-width="1210" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinrrPkNTFnA4ueQ5pRUFfAAr6q6SrVYCJHvVy1htlsIrNLyduYwK_RKwXLUVw4SvFJ_RadkbgHMt-1p4D3o4GAHgJBIbFajCn3wJjnRKg7tfSvoUSgwB9mQvfXBfInMhj3QYWlQ026mCeljX7nk-AcZaQJJdNGCO9yMYtdmLROz3u2JRWw_BqsBlkE/s320/Gai%C5%A1ais%20ce%C4%BC%C5%A1.jpg" width="202" /></a></i></div><i><br />"Mēs esam ieslodzīti personīgās pieredzes šaurajā telpā, kurā tāpat pastāv bezgalība. Nekad nespēšu savam draugam izskaidrot, ko jūtu šajā brīdī, un viņš pat man nespēs aprakstīt savu Izolācijas pieredzi, kaut abi esam atradušies vienā kamerā. Mūsu valoda ir pārāk nabadzīga, bet ikviena šeit pārdzīvota emocija ir veselas vārdnīcas vērta". /167.lpp./</i><p></p><p style="text-align: justify;">Ukrainai nu jau gandrīz gadu pievērsts daudz uzmanības ne tikai ikvakara ziņu raidījumos, bet arī literatūrā. Augustā latviešu valodā izdots ukraiņu žurnālista Staņislava Asejeva pieredzes stāsts no koncentrācijas nometnes "Gaišais ceļš". Un ceļš autoram ne pa visam nav bijis gaišs, grāmatas nosaukums ir ieslodzījum, spīdzināšanu un necilvēcības vietas adrese - Doņecka, Gaišais ceļš 3. Turpat aiz betona sienas pavisam parasti cilvēki gaida trolejbusu.</p><p style="text-align: center;"><i>"Divdesmit astoņos gados man trīs rokas kā vecam vīram, un līdz ar mani sēž cilvēki, kuri mēneša laikā nosirmojuši. Ja Dievs eksistē, tad viņš ir ļoti cietsirdīgs vai arī nekad šeit neienāk un adrese Gaišais ceļš 3 viņam nav zināma." /144.lpp./<span></span></i></p><a name='more'></a><p></p><p style="text-align: justify;">Pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā 2014. gadā rakstnieks un žurnālists Staņislavs Asejevs palika okupētajā Donbasā un rakstīja par tur notiekošo dažādiem medijiem, izmantojot pseidonīmu. Asejevs tika arestēts un ieslodzīts 2017. gadā uz divarpus gadiem ar "spiegošanas" pantu un pretvalstiskiem izteikumiem žurnālista darbā - reportāžā žurnālists nosaukumu "Doneckas tautas republika" bija ielicis pēdiņās.</p><p style="text-align: justify;">Esejas, pieraksti, atmiņas, domas par to, ka ieslodzījumā piedzīvotais jāiznes ārpus cietuma sienām, šķiet, Asejevam palīdzēja saglabāt veselo saprātu nebūt ne veselīgajos apstākļos. Šajā ziņā Asejeva stāsts kaut kādā mērā atgādina ebreju izcelsmes psihologa <a href="http://lalksne.blogspot.com/2022/01/viktors-emils-frankls-tomer-teikt.html" target="_blank">Viktora Emīla Frankla izdzīvošanas stāstu koncentrācijas nometnē,</a> ko lasīju pirms gada. Un tomēr tas bija stāsts par Otrā pasaules kara laiku, par pagājušo gadsimtu. Koncentrācijas nometne 21. gadsimtā šķiet kaut kas absolūti neiedomājams. Taču tieši tikpat neiedomājama vēl nesen šķita vardarbīga ielaušanās citas valsts teritorijā. </p><p style="text-align: justify;">Asejevs meklē un atrod glābiņu pats savās pārdomās. Filozofiju reiz studējušais vīrietis neļauj savām smadzenēm atslābināties un risina pie sevis dažādas morāli ētiskas dilemmas, pārspriež tās ar sevi un arī ar lasītāju. Kaut kādā ziņā Asejeva dokumentālais "Izolācijas" stāsts ir līdzīgs kara žurnālista reportāžai, piezīmēm no kaujas vietas. Tāpat kā lasot daudzus citus koncentrācijas nometņu izdzīvotāju stāstus, arī še ir normālam prātam neaptverami, kā ieslodzītā ķermenis un prāts spējis izturēt, lai iznāktu brīvībā un pastāstītu citiem. Īpaši satriecošas ir pēdējās nodaļas, kurās žurnālists dalās izdzīvotāja pārdomās, raksta par izjūtām, ko rada piedzīvotais stress un tas, ka līdzcilvēki pat gribēdami nevar saprast koncentrācijas nometnē izdzīvojušā cilvēka izjūtas.</p><p style="text-align: justify;">Kā Asejevs raksta uzrunā latviešu lasītājam "Ļaunums ir jāsauc vārdā" un šis ļaunums ir alkatīgais krievs un Krievija. Taču, ko tas līdz Ukrainai, kas jau 11 mēnešus cīnās pret vārdā nosaukto ļaunumu, kas draud, ka sabradās zildzelteno karogu un metīsies tālāk virsū arī Baltijas valstīm? Ko dod nosaukt krievu par asinskāru slepkavu, ja tas nav spējis apturēt posta darbu? Es laikam kļūstu pesimistiska par to, ka ar vārdu var nogalināt, vai šajā gadījumā, mudināt pārstāt nogalināt. Sāk šķist, ka nevar.</p><p style="text-align: justify;">Un nekas vairāk kā smilkstošs izmisums un svelošas dusmas par šīs grāmatas saturu laikam pat nav pasakāms. Kā?! Kā kaut kas tāds var mūsdienās vēl masveidā notikt? Kas ir tie cilvēki, kuri spēj spīdzināt, nogalināt un, kad "darba diena" beigusies, mierīgi aiziet mājās un pavadīt omulīgu vakaru ar ģimeni un zupas bļodu vakariņās?</p><p style="text-align: justify;">Grāmatā aprakstītās spīdzināšanas detaļas te neizklāstīšu. Lasiet Staņislava Asejeva "Gaišais ceļš", <a href="https://www.petergailis.lv/veikals/Gaisais-cels-p486925568" target="_blank">pērciet to pie izdevēja "Pētergailis"</a> un puse no šīs grāmatas ienākumiem tiek ziedota Ukrainas atbalstam. </p><div style="text-align: justify;">No krievu valodas tulkojusi Tamāra Ringa. Māksliniece Elīna Brasliņa.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhlBtQlOatKBxrk4jmqp0kQHEL4xg-AJx26bBjEbt7VQ1S029JvxIm-cGZeNMQ_7qNP6rRlIOTROHMjzQ2AUDXwLZWBjp_GkizLGK6AggKzFo271aRdDuvLgamlNjen-ov3YTXWbUlD9IEFMAxV2INDl-u9I5I8hQ_8YDYwpz9xtLYFljWaG-iVlLWr/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="58" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhlBtQlOatKBxrk4jmqp0kQHEL4xg-AJx26bBjEbt7VQ1S029JvxIm-cGZeNMQ_7qNP6rRlIOTROHMjzQ2AUDXwLZWBjp_GkizLGK6AggKzFo271aRdDuvLgamlNjen-ov3YTXWbUlD9IEFMAxV2INDl-u9I5I8hQ_8YDYwpz9xtLYFljWaG-iVlLWr/w250-h58/5%20star.png" width="250" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;"><br /></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-19144136289022506262023-01-07T00:35:00.003+02:002023-01-07T00:35:35.042+02:00Krista Kukuvasa "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa"<p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white;"></span></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjRbZbd1dqr1tPyhXSC1UvgnrVa1BU-30fDWThMmcS7IhPjIE4Wt5NdKgza0cj6aBkyferDoqDjoKyc2sbU-P1VNSbKVL3Jk_Ms4UUZJHHaux-o0Gx0h5PYo5Jd_S1pE5txg8TZ2melOP-mEgL2xwD72C-5jf3by6lW4YSX4DIPyWT22Ybzm6uOqZeR/s1453/%C4%81psis.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1453" data-original-width="1234" height="226" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjRbZbd1dqr1tPyhXSC1UvgnrVa1BU-30fDWThMmcS7IhPjIE4Wt5NdKgza0cj6aBkyferDoqDjoKyc2sbU-P1VNSbKVL3Jk_Ms4UUZJHHaux-o0Gx0h5PYo5Jd_S1pE5txg8TZ2melOP-mEgL2xwD72C-5jf3by6lW4YSX4DIPyWT22Ybzm6uOqZeR/w192-h226/%C4%81psis.jpg" width="192" /></a></div><div style="text-align: justify;">Āpsēns Villijs ir ļoti nasks uz dažādu ieceru īstenošanu un vēl viņš ir uzticams draugs, ar kuru doties piedzīvojumos. Āpsēna labākais draugs ir Lapsēns Rudā Aste. Viņi izdomā sev aizraujošu nodarbi un veidu, kā pavadīt laiku. Abu plāni vasarai mainās, kad draugu pieskatīšanā nonāk jenotu mazulis. Drīz arī viņš tiek pie sava īpašā piedzīvojumu vārda. Visiem kopā uzrodas viena varena misija - tikt galā ar Caunu! Tā dažos teikumos aprakstāma Kristas Kukuvasas sarakstītā grāmata "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa".</div><span></span><p></p><a name='more'></a> <p></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white;">Nedaudz naivais stāstiņš ar dzīvniekiem galvenajās lomās pēc burtu lieluma un daudzuma, kā arī sižeta, piemērotākais, manuprāt, būs sākumskolas pirmo klašu skolēnam. Pasakā skarti vairāki svarīgi temati, piemēram, spēja saglabāt vecu draudzību un prasme iegūt jaunus. Tāpat arī sava laika plānošana un spēja pielāgoties pārmaiņām, ja tādas notiek, un draudīgā padarīšana par mazāk biedējošu. Domas šajā stāstā saskatāmas ieliktas labas, taču izpildījums mani un, kā novēroju arī manu mazo klausītāju, līdz galam "nepaņēma". </span></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white;">Jaukie dzīvnieku tēli visi šķita vienlīdz svarīgi un plaši izvērsti, kamdēļ es īsti nesapratu autores vēlmi grāmatas nosaukumā likt tikai vienu no viņiem. Nešķita, ka Āpsis viens būtu svarīgāks nekā pārējie. Vēl - lai arī stāstā iekļautie temati gana svarīgi, to izvērsums nebija pārliecinoši ieinteresējošs. Neizpratu to, cik pēkšņi autore mainīja stāsta fokusu un meta klāt jaunus tematus. Radās sajūta, ka viņa pierakstījusi katru domu un iespējamo notikumu pavērsienu, kas iešāvušies prātā, baidoties tos pazaudēt. Es būtu ieteikusi koncentrēties uz mazāku tēmu daudzumu un izvērst katru pamatīgāk, citus atstājot nākamajām grāmatām. Āpsēna Viljama Naskās Ķepas un viņa draugu piedzīvojumiem bija visas iespējas kļūt par aizraujošu vairāku grāmatiņu sēriju. Tā vietā tapis viens plašs, bet neaudz haotisks darbs ar iedvesmojošām frāzēm nodaļu beigās un tām pašām atkārtotām arī ilustrācijās.</span></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white;">Grāmatu ilustrējusi Kristiāna Kristberga un veikusi jauku darbu, atdzīvinot šķelmīgus zvēriņus. Diemžēl āpsēnu no jenotēna atšķirt ir pagrūti, ja tie neatrodas kopā vienā zīmējumā. Dēls vairākas reizes pārprasīja, vai viņš redz āpsi vai jenotu. Un te vaina patiesībā nebūt nav mākslinieka veikumā, bet gan tajā, ka stāsta autore izvēlējusies par varoņiem divus krāsojumā ļoti līdzīgus zvērēnus.</span></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white;">Par Kristu Kukuvasu informācijas atrodams ļoti maz, lai neteiktu necik. Ibook vietnē atrodamas divas viņas iepriekš rakstītās 2009. un 2012. gadā izdotas grāmatas. Arī soctīkli nav diez ko informatīvi šajā ziņā. Daudz kas paliek noslēpumā vīts - gan par autori, gan grāmatu.</span></p><p><span style="background-color: white;"><br /></span></p><p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh5LrI4qCIjUk9WdjQmhnQac7Hgmn99r8J4pusFVHWw0kPBn61oYgtvCMa43WUOkmPIYutc-RThXKSVnX_HUKsVeaLzkLjS__nwWNfh-x7r4YCEagPchguSm-QDZv-ruXiIGLN3oabrQe8RQhGEhZwWpgIY0JHwkj-Q79DXX_YwotnCO7VxjoEFwHyt/s93/3%20star.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="53" data-original-width="93" height="53" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh5LrI4qCIjUk9WdjQmhnQac7Hgmn99r8J4pusFVHWw0kPBn61oYgtvCMa43WUOkmPIYutc-RThXKSVnX_HUKsVeaLzkLjS__nwWNfh-x7r4YCEagPchguSm-QDZv-ruXiIGLN3oabrQe8RQhGEhZwWpgIY0JHwkj-Q79DXX_YwotnCO7VxjoEFwHyt/s1600/3%20star.jpg" width="93" /></a></div><br /><span style="background-color: white;"><br /></span><p></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-6574799763670717082022-12-31T12:15:00.003+02:002022-12-31T12:18:37.743+02:00Bens Bērants, Villija Kvieskaite "Bambus ir lēēēns"<div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhm1kLBdxdrYtjbcj_cKDLnB82lOV9vGiOpqM6FRrqfdxDQc-IXKSYTVdA9LkJVz5n1FnkEJM2kcCwlJErWMncWIq_ViqheA_Qk6aDbtL_RVTdq2KITdCU_N9I7FbWGoESMCdeKaOUIbz4iTeTla8CdkD94Duue1zMjKWntdwqp6KEEaSVLY0ai925j/s700/Bambuss.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="700" data-original-width="699" height="201" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhm1kLBdxdrYtjbcj_cKDLnB82lOV9vGiOpqM6FRrqfdxDQc-IXKSYTVdA9LkJVz5n1FnkEJM2kcCwlJErWMncWIq_ViqheA_Qk6aDbtL_RVTdq2KITdCU_N9I7FbWGoESMCdeKaOUIbz4iTeTla8CdkD94Duue1zMjKWntdwqp6KEEaSVLY0ai925j/w201-h201/Bambuss.jpg" width="201" /></a></div><div style="text-align: justify;">Vai zinājāt, ka bambusi spēj augt ar ātrumu pat līdz 5 centimetriem stundas laikā? Es to uzzināju, gatavojoties rakstīt par kādu bērnu grāmatu, kurā galvenais tēls ar šī steidzīgā zālauga vārdu ir gluži pretēji - ļoti gauss. Lietuviešu autoru duets Bens Berants un Vilija Kvieskaite latviešu valodā jau iepazīti ar baiļu pārvarēšanas stāstu <a href="http://lalksne.blogspot.com/2020/04/bens-berants-un-vilija-kvieskaite.html" target="_blank">"Bubuļbailes".</a> Tagad abi izveidojuši grāmatu par atšķirīgā pieņemšanu un noderīgumu. Mazajam pandai grāmatā "Bambuss ir lēēēns" laiks rit pavisam atšķirīgi nekā viņa draugiem un ne vienmēr viņš jūtas pieņemts un iederīgs.</div><span><a name='more'></a></span></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Kamēr Bambuss nopūš dzimšanas dienas kūkas svecītes, torte jau ir apēsta. Kamēr lācēns sasukājas, uz galvas ligzdu novijis sīlis. Citi dzīvnieki Bambusu par to velk uz zoba, un viņš jūtas visai vientuļi. Taču reiz Bambusa draugi skriešanās sacīkšu laikā iekļūst nelaimē, un tikai lēnais panda Bambuss var viņiem palīdzēt.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Arī šajā grāmatā autori ievērojuši iepriekšējo stilu un uz iekšējiem vākiem zīmēti stāsta varoņi un īss apraksts par viņiem. Ilustratores Vilijas Kvieskaites rokraksts ar mīlīgajiem zvēriņiem apalīšiem izpaužas arī šajā darbā. Pat krokodils un gepards šeit ir draudzīgi bumbulīši, nevis zvērīgi plēsoņas. Oranžīgi, brūnos, sarkanos un citos zemes toņos veidotās ilustrācijas ar nelieliem teksta laukumiem māca mazajam lasītājam draudzības nozīmi un to, ka atšķirīgais nav nosodāms vai apsmejams. Nekad nevar zināt, kad noderēs šī viena īpašā un atšķirīgā drauga prasmes un spējas. Tā gadījies arī ar pandu mazuli Bambusu. Vienaudžu rotaļās viņam iekļauties ir pagrūti, bet tomēr ir reizes un vietas, kur rāmums noder.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Manuprāt, šī grāmatiņa, īpaši lēni lasīta un mierīgi pieaugušā roku šķirta, var palīdzēt vakarā "samazināt apgriezienus" tādam kustīgam vēl nenogurušam bērņukam. Bet tā jālasa priekšā nevis jādod lasīt pašam. Un kopīgi arī lēnām jāizpēta detaļas Vilijas Kvieskaites radītajos zīmējumos. Tikai tad varētu būt panākams īstais nomierināšanas efekts. Mūžīgiem miega ienadniekiem un "es vēl neesmu noguris" tipa bērniem šī varētu būt tāda maiga iemānīšana mierā un miegā. Uz "es nekad negribu gulēt" tipa sešgadnieku iedarbojās labi. Burti lieli un teksta maz, tāpēc šī grāmata varētu būt ērta lasīšanai tiem, kuri nupat šo prasmi apguvuši. Taču tad, visticamāk, nomierinošais efekts nebūs tik spēcīgs kā tad, ja priekšā gausi lasīs pieaugušais.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj97RZaP9DKVXRyLz5BPHoM1imLmzcCF9ykqntvHyTFI0TjDnNS_-6nuXfthEByCClOswglJ0K8THSCshc72uVT8OGPUmhFn45cj-ODN_Ka0DarvoPxCe1JQlaWXYL2_t1axkK0syI5FXaZg3IqX_hUvPrI3eE8YYPvMWIyzicyrnBFjTI9QicU6rPR/s465/5%20star.png" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="50" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj97RZaP9DKVXRyLz5BPHoM1imLmzcCF9ykqntvHyTFI0TjDnNS_-6nuXfthEByCClOswglJ0K8THSCshc72uVT8OGPUmhFn45cj-ODN_Ka0DarvoPxCe1JQlaWXYL2_t1axkK0syI5FXaZg3IqX_hUvPrI3eE8YYPvMWIyzicyrnBFjTI9QicU6rPR/w217-h50/5%20star.png" width="217" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;"><br /></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-3509697362970573692022-12-24T02:15:00.001+02:002022-12-24T02:15:21.967+02:00Taņa Postavna "Kad es biju lapsa"<p style="text-align: justify;"></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjH2QNYEQZ4vcU85WbmK_9AdVoaSn2olYkxcK4n3837SWEwTkR0mAwANlqv_LU4hNrdahlTiOHCzJBuL8rVH8jvVsjpxpdK8QVqD0E-7adMDiWCjeIqJxGJNy9-y5TMgtvWUyvJ-5Sbdd_YIiXa4rPELE2RI7KLYuRtfBxV3h_eGRigC_z7tXPsESoK/s530/Lapsa.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="530" data-original-width="437" height="251" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjH2QNYEQZ4vcU85WbmK_9AdVoaSn2olYkxcK4n3837SWEwTkR0mAwANlqv_LU4hNrdahlTiOHCzJBuL8rVH8jvVsjpxpdK8QVqD0E-7adMDiWCjeIqJxGJNy9-y5TMgtvWUyvJ-5Sbdd_YIiXa4rPELE2RI7KLYuRtfBxV3h_eGRigC_z7tXPsESoK/w207-h251/Lapsa.jpg" width="207" /></a></div><div style="text-align: justify;">Ir bērnu grāmatas, kas dīvainā kārtā vairāk paķer bērnu manī nekā manu dēlu. Tā sanācis ar ukraiņu autores Taņas Postavnas debijas grāmatu "Kad es biju lapsa". Viņas teksts Māras Poļakovas pārcēlumā ir bauda dvēselei, barība līdzjūtībai. Taču pirms vēl tiku pie sirdi aizkustinošā stāsta, mani uzrunāja Marijas Fojas ilustrācijas, rūsganā krāsu gamma. Te bērnības brīnumu rudmatainajai meitenei visiem spēkiem cenšas saglabāt vectēvs un vecmamma. Taču arī viņi nav mūžīgi. Un te es mazliet nobirdināju asariņu otro reizi. Pirmā bija, tā, kad sapratu, kāpēc meitene dzīvo ar vecvecākiem.</div><span><a name='more'></a></span><p></p><p style="text-align: justify;">It kā paredzēts, ka šī grāmata bērniem palīdzēs labāk izprast pieaugušo pasauli, bet man grūti spriest, vai tā, jo uz savu dēlu stāstu iztestēt nepaspēju pirms grāmata bija jāatdod. </p><p style="text-align: justify;">Taču man mazliet atcerēties bērnību un ticību visādiem pieaugušo izdomājumiem tā gan palīdzēja. Otro nodaļu izlasot, atcerējos arī kādu bērnības draudzeni, kurai patika <i>piefleitēt</i>. Pasēdēju, piedomāju par to, kā nez viņai tagad klājas un kāpēc viņa tā darīja toreiz? Bet kopumā man ļoti imponēja spēcīgā vectēva tēls. Viņš izveidots kā tāds pamatīgs stiprais plecs, uz kuru paļauties pavisam reāli. Vai bieži vien nav tā, ka reālajā dzīvē vectēvs ir tikai nikna fasāde, bet patiesībā visu saimniecību uz sevis nes vecmamma? Tieši tādu stipru un viedu, kā Postavnas uzrakstīto vectēvu - ar bagātu iztēli un stiprām, drošām rokām - es iedomājos savu vectēvu, kuru nekad nesatiku, bet viņš ir dzīvs manā galvā no mammas stāstiem.</p><p style="text-align: justify;">"Kad es biju lapsa" ir ārkārtīgi krāšņām ilustrācijām, kas mudina gan iztēloties, gan vienkārši padomāt par iztēles spēku. Emocionālā līmenī Taņas Postavnas stāst rezonēja uz viena viļņa ar iepriekš lasīto <a href="http://lalksne.blogspot.com/2022/03/anna-krasilscika-klau-aizbrauksim-uz.html" target="_blank">Annas Krasiļščikas "Klau, aizbrauksim uz Unalašku"</a>. Arī tajā galvenajam varonim, Markam, ir ārkārtīgi īpaša iztēle. Bet varbūt nekā īpaša? Varbūt es vienkārši pati esmu aizmirsusi, kā ir būt par bērnu un iztēloties visu tik dzīvi, kā to dara tikai bērnībā?</p><p></p><div style="text-align: justify;">Taņa Postavna ir žurnāliste, rakstniece, režisore, mediju komunikācijas pasniedzēja universitātē. Bērnība viņai pagāja Ukrainas rietumos Ļvivas apgabalā, vēlāk dzīvoja valsts austrumos Harkivā. </div><div style="text-align: justify;">"Kad es biju lapsa" ir autores pirmā grāmata, un tā saņēma balvu kā gada labākā debija bērnu literatūrā, kā arī tika iekļauta BBC gada grāmatu sarakstā. Savukārt ilustratore Marija Foja<span style="background-color: white; color: #333333; font-family: LatoLatin, Lato, sans-serif; font-size: 18px;"> </span>dzīvo un strādā Kijivā. Savos darbos māksliniece apvieno datorgrafiku un dažādas faktūras, bet vislabāk viņai patīk zīmēt ar zīmuļiem. <div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEisAlWRLVirCoK6n3aP0cp2W_caWm0kxCAbGtzJYIEaqcLWxxSHOfgLB5cNQvT4QYYCD5--IO7Yt3DWgGXQg-LwbEmO3GYTci28TOW_EYTEKM6RJLubdeTqspQdB_hSbWrPU_SKDbKK1X5eTU-A4W6zL1AIpoZHRq1Kw9r6U_ph9nzsphgRLGcXe4x1/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="48" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEisAlWRLVirCoK6n3aP0cp2W_caWm0kxCAbGtzJYIEaqcLWxxSHOfgLB5cNQvT4QYYCD5--IO7Yt3DWgGXQg-LwbEmO3GYTci28TOW_EYTEKM6RJLubdeTqspQdB_hSbWrPU_SKDbKK1X5eTU-A4W6zL1AIpoZHRq1Kw9r6U_ph9nzsphgRLGcXe4x1/w207-h48/5%20star.png" width="207" /></a></div><br /></div><p></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-35535194194653482612022-12-20T18:21:00.000+02:002022-12-20T18:21:25.485+02:00Dace Taurīte "Burtu balle"<p style="text-align: justify;"><span face="Roboto, sans-serif" style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;"></span></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><span face="Roboto, sans-serif" style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgvdVQm_-fF2JTsPdvPa-fwGjr3RIflz_e2HrwvmDO03XcsIwgVqUGDqaUdsmBvynOEloSFm8aZ0_NPOjMpmaFUBFRpMcxQKKZ2TF7_jPE4TI_fah-uXQV1leiquE3xrtcHfYBDYWZKJe_fdxklRDBJAs59c-k0WJ3PiCq-TXyiYXXvZ2eMxbm7lAeF/s701/Burtu%20balle.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="701" data-original-width="650" height="224" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgvdVQm_-fF2JTsPdvPa-fwGjr3RIflz_e2HrwvmDO03XcsIwgVqUGDqaUdsmBvynOEloSFm8aZ0_NPOjMpmaFUBFRpMcxQKKZ2TF7_jPE4TI_fah-uXQV1leiquE3xrtcHfYBDYWZKJe_fdxklRDBJAs59c-k0WJ3PiCq-TXyiYXXvZ2eMxbm7lAeF/w208-h224/Burtu%20balle.jpg" width="208" /></a></span></div><div style="text-align: justify;"><span face="Roboto, sans-serif" style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;">Jau kopš pavasara mūsu mājās dzīvo dzejas grāmata "Burtu balle". Tās autore Dace Taurīte ir pirmsskolas pedagoģe un četru bērnu mamma. Grāmatas jautrie dzejoļi veidoti tā, ka katrs vārds tajos sākas ar vienu konkrēto burtu un visi dzejoļi kopā veido alfabētu. Šis ir ne tikai paņēmiens, kā "iesēdināt" burtiņu bērna atmiņā aizraujošā un asociatīvā veidā, bet arī izmantojams kā mēles veiklības treniņš. Turklāt jāpastrādā ir ne tikai bērnam, bet arī vecākam, šos dzejoļus priekšā un kopā lasot. Ilustrāciju autore Dace Broka.</span></div><p></p><p style="text-align: justify;"></p><div style="text-align: justify;"><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;">Grāmatu var izmantot kopā ar darba burtnīcu, kura palīdz nostiprināt iegūtās zināšanas arī rakstāmā formā. Klasiski - katram burtam veltīta sava lappuse, kurā ir izkrāsojams attēls, zilbēs sadalīta divrinde drukātiem burtiem un iespēja trenēt roku lielā un mazā rakstītā burta vilkšanā, vispirms pārvelkot šablonu un nākamajā rindā jau rakstot visu burtu patstāvīgi.</span></div><span face="Roboto, sans-serif" style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;"><span><a name='more'></a></span></span><p></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;"></span></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiFv0OQKhba1QInej9RRg41vkDVWgRtn5GqCsqOrClNKNlsyEhFF3FRjeRlWsduAOBQ2h6Dp4vHhbOHTfbPF-S3HUwqkgvSUSDpIXwIq2kPLzDTKKEuPAYtXGOLcMIHeGvP7YFD-aWXExoqGJm2nWfUEgHlI8pEAwjVvNFTXoafCHxlweVo_ZoRPkXs/s2036/burtu%20balle%20burtn%C4%ABca.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="2036" data-original-width="1450" height="235" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiFv0OQKhba1QInej9RRg41vkDVWgRtn5GqCsqOrClNKNlsyEhFF3FRjeRlWsduAOBQ2h6Dp4vHhbOHTfbPF-S3HUwqkgvSUSDpIXwIq2kPLzDTKKEuPAYtXGOLcMIHeGvP7YFD-aWXExoqGJm2nWfUEgHlI8pEAwjVvNFTXoafCHxlweVo_ZoRPkXs/w167-h235/burtu%20balle%20burtn%C4%ABca.jpg" width="167" /></a></div><div style="text-align: justify;">Sākumā mēģinājām grāmatu lasīt un rotaļas formā skaitīt dzejolīšus, taču tas ne pārāk aizrāva dēlu. Tāpēc iegādājos klāt arī darba burtnīcu. Abi materiāli kopā interesi spēja noturēt labāk. Tad nolikām materiālus prom no acīm, lai piedāvātu vēlreiz pēc kāda laika. Otrais un nākamie mēģinājumi grāmatai nodrošināja lielāku dēla piekrišanu. Laikam bija piemērotākas laiks šādai izklaidējošai zināšanu apguvei. Mācība: ja kaut kas līdz galam nepaķer ar pirmo reizi, neatmest ar roku un dot laiku.</div><p></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;">Kā mamma redzu, ka šis materiāls ir ļoti noderīgs un interesants. Redzu, ka gan grāmatā, gan burtnīcā ir diezgan daudz vietas arī bērna iztēlei un ar diviem materiāliem var apgūt ļoti plašu spektru zināšanu, kas saistītas ar burtiem. Taču vienlaikus arī redzu, ka bērnam šādas burtnīcas pildīšanai ir jābūt atbilstošam noskaņojumam. Retas tās reizes, kad to var noķert mājās, īpaši sešgadniekam, kurš pirmsskolā jau apgūst burtus, matemātiskas darbības un darba dienās no tā ļoti nogurst. Redzams, ka nedēļas nogalēs bērnam vairāk gribas kustēties fiziski un lasīšanai vakaros pirms miega viņš labprātāk izvēlas kādu stāstu grāmatu, ne dzejoļus. <br /></span></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;">Attiecīgi secinu, ka šāds materiāls, grāmata un darba burtnīca, noteikti varētu būt noderīga pirmsskolas izglītības iestādē darbam kopā ar pedagogiem vai tajās ģimenēs, kur bērni zināšanas apgūst tikai mājmācībā. Starp citu, autorei ir <a href="https://radace.mozello.lv/" target="_blank">ļoti interesanta pašas veidota interneta vietne</a> ar dažādiem mācību materiāliem un ieteikumiem. Nevaru ignorēt arī faktu, ka individuāli tieši mans bērns nu jau kādu laiku vairāk pieķēries tieši ciparu apguvei un matemātiskām darbībām. No dārziņa viņš nes mājās tur pildītās darba burtnīcas un darba lapas un redzu, ka ar daudz lielāku aizrautību viņš man rāda un stāsta par skaitļu un matemātiskas darbiņiem kamēr burtu apguves uzdevumiem viņš pārskrien pāri "tā starp citu". Cenšos jūtīgi uztvert katru mazāko mirkli, kad viņš prasa kaut ko par burtiem un lasīšanu, lai nenokautu arī to mazo intereses asniņu, kas mēdz reizi pa reizei izspraukties. Iespējams mūsu gadījumā burtu apguves sensitīvais posms pagāja tad, kad šādas grāmata mums vēl nebija un jāgaida nākamais, lai vilktu tās laukā no plaukta atkal. Skatoties uz mūsu pieredzi, iesaku "Burtu balli" rotaļīgi integrēt savās mājās jau plus mīnuss ap četru gadu vecumu, tuvojoties pieciem gadiem, jo sešgadniekiem pirmsskolā jau ir diezgan liela zināšanu apguves slodze darba dienās.</span></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;">Es personīgi dažos dzejoļos izvēlētos citus vārdus vai kādus samainītu vietām, piemēram, dzejolī, kur ātrajam āpsim Alpos apelsīns apaļš aug, es teiktu, ka šim ātrajam āpsim apaļš apelsīns aug </span><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;">Alpos. Tas viennozīmīgi palīdzētu šos dzejoļus lasīt ar loģiskākiem uzsvariem. Taču vienlaikus saprotu, ka ačgārna vārdu kārtība palīdz trenēt smadzenes. Ja tās, protams, "nesalūzt" šajā treniņu procesā... Savukārt oda dzejolītī tas taču varēja būt omulīgs ods, ne otrs. Bet tā jau ir - no dīvāna vienmēr labāk redzams, kā vajadzēja darīt.</span></p><p style="text-align: justify;"><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;"><br /></span></p><p style="text-align: justify;"></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgRqf3_N9qFIBBxcvv8hUEM3LyE3gTqGdZHLLE44_esK0Eg4CZyeTVWwt-MoYS7ORz5d4HzksOekHaItUzPgtLp86GUtmx5N_6nsNBiEUGCriG-u1Q111t5n9onMvpwuORIkfMmcSMFCTyUVqami-9R61A2tOP6i4jQm_5Gi2vGbdWQn1pNQyukTjo4/s278/3%20star.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="278" height="59" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgRqf3_N9qFIBBxcvv8hUEM3LyE3gTqGdZHLLE44_esK0Eg4CZyeTVWwt-MoYS7ORz5d4HzksOekHaItUzPgtLp86GUtmx5N_6nsNBiEUGCriG-u1Q111t5n9onMvpwuORIkfMmcSMFCTyUVqami-9R61A2tOP6i4jQm_5Gi2vGbdWQn1pNQyukTjo4/w151-h59/3%20star.jpg" width="151" /></a></div><br /><span style="background-color: white; color: #535353; font-size: 14px;"><br /></span><p></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-44337349715967057002022-12-20T01:18:00.003+02:002022-12-20T01:19:04.720+02:00Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi<div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEisvlNT5F3OYgyYmsru0sDThNzsQxJ7N773dbbKdXMJtM6qK8TSZG7wP4lHXlvAPjyPSscEaqCcIkRurlXo9r3kN3Mpn3xRxMNJMOLasptsZsUsm0eUz0u30lmDjGEbFNdqz2HLRJI9t2tkNkondzhGCv3kyW02wnhwMrLlgfDP7twZ8EGWLcltU71P/s2880/DSC08611.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="2880" data-original-width="1920" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEisvlNT5F3OYgyYmsru0sDThNzsQxJ7N773dbbKdXMJtM6qK8TSZG7wP4lHXlvAPjyPSscEaqCcIkRurlXo9r3kN3Mpn3xRxMNJMOLasptsZsUsm0eUz0u30lmDjGEbFNdqz2HLRJI9t2tkNkondzhGCv3kyW02wnhwMrLlgfDP7twZ8EGWLcltU71P/s320/DSC08611.jpg" width="213" /></a></div><div style="text-align: justify;">Šī gada pirmajos mēnešos man bija kāda ļoti interesanta telefonsaruna, kurā uzzināju par topošu projektu - grāmatā izdot Mārtiņa Ķibilda (1973 - 2019) dokumentālo televīzijas raidījumu “Atslēgas. Gadsimta Latvijas vēstures atradumi”. Raidījumos un nu arī grāmatā apskatīti 50 Latvijas vēstures notikumi, kas veidojuši ne tikai mūsu valsti, bet arī mūs pašus. Simboliski, ka grāmata piedzīvoja savu dzimšanu tieši novembrī. Latvijas proklamēšanas svētku mēnesis, manuprāt, ir ļoti piemērots laiks, lai izdotu darbu, kas apskata valsts simts pastāvēšanas gados svarīgāko.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Savukārt atsauksmei esmu nobriedusi kādā citā simboliskā laikā - brīdī, kad kāda cita valsts cīnās par savu neatkarību. Līdz 22. decembrim iegādājoties grāmatu "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" projekta <a href="https://veikals.atslegas.tv/?l=lv&fbclid=IwAR3-B-SAvHKiQDSVxXHjhLoyAvSDvEyokv1D7ijFuM6mgP3wQnWbId86Sto">mājas lapā</a>, Tu palīdzēsi bērniem no Ukrainas piedzīvot Latvijā vēl vienu dienu bez sprādzieniem - 5 eiro no katras nopirktās grāmatas tiks ziedoti "Dod PIECI" labdarības kampaņai.</div></div><div style="text-align: justify;"><span><a name='more'></a></span><span face=""Segoe UI Historic", "Segoe UI", Helvetica, Arial, sans-serif" style="background-color: white; color: #050505; font-size: 15px; white-space: pre-wrap;"><br /></span></div><div style="text-align: justify;">Mārtiņš Ķibilds savos raidījumos uz Latvijas vēsturi bieži skatījās no maz zināmu notikumu prizmas. Jau TV formātā skatoties, bija jūtams, ka tēmu Ķibilds pētījis kā detektīvs, urķējies un meklējis sakarības, nebaidoties ironijas un arī skarbāku secinājumu. Man patika gan Mārtiņa izvēlētie notikumi, gan viņa stils un tāpēc grāmatu lasīju ar lielu interesi. Turklāt tā nav "plakana", grāmata ir ceļojums vairākām maņām - lasīt tekstus, skatīt no jauna raidījumus, dzirdēt balsi, turēt rokās šo apjomīgo sējumu, sataustīt papīru un sajust drukas smaržu. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: right;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh-W60GG_AMEOec9f2pbRi6nnRlKPvMNCfJw2JiWPum7ucNvISlz31QSC1wuH9cr-26M01L_WCvYiW2OLAaZp1VgAPIuaW3fIYRQEa49l0A8v_DLhXOdxGUR11GOj5X9QNS7NeXigUvqq9si-QyX49b1VVjfxtVA0TB1Kfkp4XZkbE0XmPM1ePY65bL/s2880/atslegas-12.jpg" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="1920" data-original-width="2880" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh-W60GG_AMEOec9f2pbRi6nnRlKPvMNCfJw2JiWPum7ucNvISlz31QSC1wuH9cr-26M01L_WCvYiW2OLAaZp1VgAPIuaW3fIYRQEa49l0A8v_DLhXOdxGUR11GOj5X9QNS7NeXigUvqq9si-QyX49b1VVjfxtVA0TB1Kfkp4XZkbE0XmPM1ePY65bL/s320/atslegas-12.jpg" width="320" /></a></div>Lai arī vēsture ir mana kaislība un vēsturiskā proza viens no tuvākajiem žanriem lasīšanai, daudz kas no šeit aprakstītā man bija gandrīz vai atklājums. Gluži vienkārši, gadu gaitā skolā mācītais ir pagaisis no atmiņas un ievērpies vispārīgās zināšanās bez sīkākām detaļām. Viens no atradumiem man, piemēram, bija 36. epizodē aprakstītais par zemes reformu. Lasot par to, kā muižu zemes dalītas, arī padarbināju interneta meklētāju un apskatīju vienu otru muižu, kas nebija dzīvē redzēta. Arī 19. epizodes informācija par Roņu salas piederības dalīšanu bija kaut kas zemapziņā sēdošs, kā zināms, bet ne skaidri detaļās atminams.<br /></div><div><p style="text-align: justify;">Epizodes grāmatā nav izkārtotas pēc kārtas to rādīšanas secībā, bet gan atbilstoši tam, kad aprakstītais noticis, sākot ar 1918. gada 18. novembri un ceļu uz valsts neatkarības proklamēšanu. Katrā stāstā ir ne tikai vēsture un fakti, gadskaitļi, darbojošās personas, bet arī paša Mārtiņa Ķibilda attieksme pret notikumiem un to sekām mūsdienās. Tā Mārtiņš turpina dzīvot caur saviem raidījumiem, un nu arī caur šo grāmatu. Viņa radītie teksti ir viegli saprotami, neļauj lasītājam sapiņķerēties, zaudēt uzmanību un pazust lielajā vēsturē. </p><p></p><div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: left;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEitq2yXNli6_L2mQWaNgAlHo0cT6rYO0XkULNZmNMkA4qxs_Fhk1ck2QqhK-2pKbipk9rSU6HNQ_0Ok2VWvj2KjAhM2VtGV74c-SzujY2uoA_gUTr3bUPgFsGjKReNg7HJGhgy3wU8DKsjLF-3nxKOsRZq_XgaQhsEsLDKFWYu2Z9tbV061PNLG_wcN/s2880/atslegas-28.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1920" data-original-width="2880" height="213" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEitq2yXNli6_L2mQWaNgAlHo0cT6rYO0XkULNZmNMkA4qxs_Fhk1ck2QqhK-2pKbipk9rSU6HNQ_0Ok2VWvj2KjAhM2VtGV74c-SzujY2uoA_gUTr3bUPgFsGjKReNg7HJGhgy3wU8DKsjLF-3nxKOsRZq_XgaQhsEsLDKFWYu2Z9tbV061PNLG_wcN/s320/atslegas-28.jpg" width="320" /></a></div>Kas ir šīs atslēgas? Atslēgas, manuprāt, ir tas, ar ko mēs atslēdzam latvisko identitāti, atveram durvis uz to, kas veidojis latvieti Latvijā. Kas ietekmējis mūs, mūsu dzīvesziņu un pasaules uzskatus? Notikumi! Mārtiņš tos lika kopā. Šī grāmata ir skaists reprezentācijas materiāls par mums un valsti, jo izdota trīs valodās - dāvināma ne tikai sev pašam, bet arī ārvalstu sadarbības partneriem vai draugiem ārzemniekiem. Turklāt šī grāmata parāda, kā saturs var būt multimediāls - TV raidījumi pārtop grāmatā, kas caur QR kodiem aizved atpakaļ pie raidījumiem. Turklāt papildu pievienotā vērtība ir iespēja šīs grāmatas un raidījumu iekļaut skolu izglītības saturā, jo izdota arī "Skolotāja burtnīca". Tā ir atsevišķs mācību palīglīdzeklis, ko izmantot skolās un tajā iekļauti mācību stundu plānu un darba uzdevumu piemēri par "Atslēgās" aplūkotajiem tematiem<span face=""Open Sans", Arial, sans-serif" style="color: #2b292a; font-size: 16px;">. </span>Šī materiāla tapšanā piedalījusies Salaspils 1. vidusskolas vēstures skolotāja Annija Bergmane. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Grāmatas "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" radošā komanda: projekta turpinātāja un grāmatas izdevēja Ilze Grase-Ķibilde, redaktore Lilita Vaingārdnere, dizainere Madara Krieviņa, vēstures konsultante Annija Bergmane, grāmatas priekšvārda autors vēsturnieks Gustavs Strenga, projekta vadītāja Anta Jansone.</div><p></p><p style="text-align: justify;">Šajā rakstā izmantoti publicitātes foto.</p></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-46034645489291892612022-12-11T01:25:00.001+02:002022-12-11T01:25:28.765+02:00Mauri Kunnass "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgIT40A4bm-LHXHE_dU7N_2_S3niuf2Ys9qqSJOcPIS4muW32JrF6UK2-jLlKGgCweytQqWLP8wxPj9vPibRgWPYX2vR2gTvFtResSdMe5ZdIaC6YpT8XcFPbePCRkxXysL5gRpE4zuSh9XaB6Hv9O_8Av-zSHxLgtqyaaIObuMb0i74cXjza9C0nBS/s382/12%20d%C4%81vanas.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="382" data-original-width="300" height="280" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgIT40A4bm-LHXHE_dU7N_2_S3niuf2Ys9qqSJOcPIS4muW32JrF6UK2-jLlKGgCweytQqWLP8wxPj9vPibRgWPYX2vR2gTvFtResSdMe5ZdIaC6YpT8XcFPbePCRkxXysL5gRpE4zuSh9XaB6Hv9O_8Av-zSHxLgtqyaaIObuMb0i74cXjza9C0nBS/w220-h280/12%20d%C4%81vanas.jpg" width="220" /></a></div><div style="text-align: justify;">Ziemassvētku laiks ir klāt! Nu, labi - gandrīz ir klāt. Trešo gadu mūsu Ziemassvētku laika grāmatu klāstam pievienojas kaut kas no somu rakstnieka Mauri Kunnasa veikumiem. Pirms diviem gadiem iepazinām šo autoru ar pirmizdevumu latviešu valodā, grāmatu <a href="http://lalksne.blogspot.com/2020/12/mauri-kunnass-ziemassvetku-vecitis.html" target="_blank">"Ziemassvētku vecītis"</a>. Pērn ar dēlu uzzinājām, kā Ziemassvētku vecītis pēc svētkiem atpūšas, caur grāmatu <a href="http://lalksne.blogspot.com/2021/12/mauri-kunnass-ziemassvetku-vecisa.html" target="_blank">"Ziemassvētku vecīša brīvdienas"</a>. Šogad Zvaigzne ABC jaunai mazo lasītāju paaudzei devusi "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim", kas pirmo reizi latviešu valodā izdota 1996. gadā. Tolaik man to lasīt nebija sanācis, taču kopā ar savu dēlu grāmatu arī pati no sirds izbaudu kā bērns.</div><span><a name='more'></a></span><p></p><p style="text-align: justify;">Korvantunturos, kā allaž pirms svētkiem, darba pilnas rokas un rūķi vienā skriešanā. Mazais rūķis Ville ir ļoti gādīgs, tieši 12 dienas līdz svētkiem viņš iedomājas, ka arī Ziemassvētku vecītis ir pelnījis iepriecinājumu un apņemas vecītim gādāt ko īpašu visas šīs līdz Ziemassvētkiem atlikušās dienas. Kā nu mazajam nebēdnim iet, kā neiet, lai mazie un lielie lasītāji uzzina paši. Es savukārt apjūsmošu krāšņās un košās ilustrācijas, kā arī stāstā ielikto morāli - ar vieglumu uztvert mazās neizdošanās un ar pateicību pieņemt labi domāto, pat, ja tas nav noticis kā plānots.</p><p style="text-align: justify;">Es aizvien esmu ļoti pateicīga jaukajam cilvēkam Mauri Kunnasam, kurš radījis stāstus par Ziemassvētku vecīti un viņa neikdienišķi ikdienišķo dzīvi! Mans sešgadnieks šajā vasarā uzdeva liktenīgo bērna pieaugšanas jautājumu par Ziemassvētku vecīša īstumu. Vasarā mana atbilde bija vairāk vai mazāk meistarīga izlocīšanās, kas vienlaikus nāca ar apjausmu, ka zaudēt ticību brīnumam sešu gadu vecumā ir vēl mazliet par agru. Tāpēc pielieku dažādas pūles ticības stiprināšanai. Šogad svētkus gaidām gan ar jauniem atribūtiem mūsu mājās (adventes kalendārs ar uzdevumiem ģimenei), gan jau iesakņotām mūsmāju tradīcijām, un viena no tām ir Ziemassvētku gaidīšana ar tematisku literatūru. Te nu lieliski talkā nāk Mauri Kunnass ar saviem stāstiem!</p><p style="text-align: justify;">Labdabīgā humora pilnais teksts papildināts piemīlīgām ilustrācijām. Attēlos ir ārkārtīgi daudz sīku detaļu, kuru pētīšanā pavadīt piectik ilgāku laiku nekā teksta lasīšanā. Manuprāt, šī grāmata varētu patikt gan bērnudārza, gan sākumskolas vecuma bērniem, un arī pieaugušajiem, kuri vēl tic brīnumam. Bet domāju, ka visatbilstošāko sajūtu Ziemassvētku vecīša stāsti radīs tad, ja tiek lasīti priekšā kādam, kurš azotē cīnās pret miega atnākšanu. </p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiSJ2GQRP8tkIVyMXBepqITmkQ0MMMRJAoglEYZ68q4FPN76edBp8WyVmwDDgacpov58QtzgZOF7EGsv8Y6Vnz3_UM99Phdg7-pR9bVUj91m6cZTWzlxDHk7IA2dzQ6nMzZjTqnCCmYh59LDxHbsOP_loNBYjHAgx19sK7P_wtLnn_qf5E7pRmPQp2W/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="46" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiSJ2GQRP8tkIVyMXBepqITmkQ0MMMRJAoglEYZ68q4FPN76edBp8WyVmwDDgacpov58QtzgZOF7EGsv8Y6Vnz3_UM99Phdg7-pR9bVUj91m6cZTWzlxDHk7IA2dzQ6nMzZjTqnCCmYh59LDxHbsOP_loNBYjHAgx19sK7P_wtLnn_qf5E7pRmPQp2W/w200-h46/5%20star.png" width="200" /></a></div><br /><p><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-77812366211567674942022-12-07T23:01:00.001+02:002022-12-07T23:01:31.840+02:00Alekss Maiklīdess "Jaunavas"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg0reKQjsH3H5_zOw30K8-8nU49AUOyKiVtsUG-w8AUMpsC61fIHXEfzRhRhnKGLxXI23uwYj1VwlDdLVfnPI_z3ve78TW8tO6XwqhK81_Y3SD7X_tGtRvysuiIztPjI1LN0gaVB84IrePcRfqNDCOQ6HnpGGs_yId07CcYwHUmjp1yYJJATZpsShc0/s445/Jaunavas.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="445" data-original-width="300" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg0reKQjsH3H5_zOw30K8-8nU49AUOyKiVtsUG-w8AUMpsC61fIHXEfzRhRhnKGLxXI23uwYj1VwlDdLVfnPI_z3ve78TW8tO6XwqhK81_Y3SD7X_tGtRvysuiIztPjI1LN0gaVB84IrePcRfqNDCOQ6HnpGGs_yId07CcYwHUmjp1yYJJATZpsShc0/s320/Jaunavas.jpg" width="216" /></a></div><div style="text-align: justify;">Psihoterapeitei Merianai Androsai pašai pilna galva albatrosu, bet viņa metas uz savu <i>alma mater, </i>Kembridžas universitāti, šķetināt sengrieķu traģēdiju motīvu caurvītas slepkavības. Viņai pilnīgi un galīgi uzreiz ir skaidrs vainīgais un Meriana velta visus savus pūliņus, lai to pierādītu, ar savu teoriju nebaidoties pat kļūt smieklīga. Un viņa kļūst smieklīga tad, kad grāmatas otrajā daļā viens pēc otra atklājas fakti, kuri būtu pamanīti ātrāk, ja vien Merionai nebūtu ap kaklu aplikts tāds plastmasas konuss kā suņiem apliek vetārsts, lai nelaiza brūces. Tā dažos teikumos varu aprakstīt Aleksa Maiklīdesa jaunāko latviešu valodā izdoto romānu "Jaunavas".</div><p></p><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Alekss Maiklīdess ir dzimis Kiprā grieķu-angļu ģimenē un studējis angļu valodu Kembridžā - arī viņa romāna galvenā varone ieguvusi daudz no autora pieredzes. Tas nebūt nav slikti, jo kaut kādās lietās autors raksta ļoti zinoši un tas ir jūtams. Vēl autors ieguvis maģistra grādu scenāriju rakstīšanā un arī tas ir ļoti jūtams, jo Kembridžas jaunavu stāsts būtu lielisks trilleris. Aleksa Maiklīdesa pirmais romāns “Klusējošā paciente” arī tika izdots latviešu valodā, taču tā popularitātes pīķī man nesanāca līdz lasāmvielai tikt. Taču skaidri atceros, ka toreiz (pirms vairākiem gadiem) redzēju romānu rokās lasītājiem ārkārtīgi bieži, turklāt ne tikai Rīgā savās ikdienas gaitās, bet arī citās valodās lasošu cilvēku rokās, kad biju atvaļinājumā Ēģiptes kūrortā. Varbūt jāatrod laiks izlasīt arī "Klusējošā paciente", jo izklaide varētu būt laba.</div><span><a name='more'></a></span><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Nupat izlasītā romāna "Jaunavas" izklaide bija brīžiem tracinoša, jo mani kaitināja galvenā varone. Viņa bija tik ļoti pašpārliecināta par savu slepkavas versiju, ka lasītājam bija acīmredzami skaidrs, ka Merionas aizdomās turētais nudien nebūs vainīgais. Katru reizi, kad Meriona slepkavībās apsūdzēja profesoru Fosku, tā vien niezēja pirksti pāršķirt pēdējās lappuses un izlasīt vainīgā vārdu. Bet labi, ka nocietos. Jāatzīst, ka atrisinājums bija visnotaļ pārsteidzošs, ko neatklāšu šeit. Vienlaikus atzīšu arī, ka mazliet paspurdzu zem deguna, kad Maiklīdess šķetināja pēdējos romāna mezgliņus. Var jau fantazēt, bet nu šādi... Lai nu būtu. Papīrs ir pacietīgs.</div><p></p><p></p><p style="text-align: justify;">Kopumā šis psiholoģiskās spriedzes romāns bija neslikta izklaide brīvdienu vakariem, īpaši, ja patīk, ka galvenie tēli lasīšanas procesā raisa nelielu aizkaitinājumu. Man patika, ka un kā aprakstītas Kembridžas tradīciju nianses un īpatnības (es patiešām ceru, ka tas viss bija un ir patiesība, jo <i>kamoon </i>personīgās gultu klājējas un ēdnīcā īpašs augstais galds pasniedzējiem). Lai gan jāatzīst, ka brīžiem jau šķita nedaudz par daudz snobiskuma. Sengrieķu traģēdijas bija interesants fons, kurā ietvert slepkavas maniaka rīcību, taču es šajā tēmā maz orientējos, tāpēc brīžiem mana uzmanība šajos tekstu gabalos pazuda. Skaidrs, ka Fosku es aizdomās neturēju, bet arī negaidīju to, kas bija īstais vainīgais nežēlīgajās slepkavībās. Vainīgā noteikšanā mani nedaudz samulsināja katras jaunas grāmatas daļas pirmā nodaļa, kas bija rakstīta pirmajā personā vīriešu dzimtē. Te nu jāpaklakšķina mēle un draiski jāpakrata ar pirkstu autoram, sak' - malacis, sanāca gan, negantniek, ievest mani minējumu neceļos.</p><p style="text-align: justify;"><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEir-OhDIDUKdLHpe3YPViayTIXirIbrxODBrfok59pokeGrXNaoM1MB-5L1st3frGHzMRSKorv4SGTmoXEuzrNHmmyz00WVN-86l9CnPsXfYSVmkM9MYuMlMu4ivzZD4SSOzD4-o8XCNvpFDHc9ArjLx5nFKvdiQUHQV-hcP4NDoNDCTkKri_QPKFkI/s375/4%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="375" height="53" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEir-OhDIDUKdLHpe3YPViayTIXirIbrxODBrfok59pokeGrXNaoM1MB-5L1st3frGHzMRSKorv4SGTmoXEuzrNHmmyz00WVN-86l9CnPsXfYSVmkM9MYuMlMu4ivzZD4SSOzD4-o8XCNvpFDHc9ArjLx5nFKvdiQUHQV-hcP4NDoNDCTkKri_QPKFkI/w184-h53/4%20star.png" width="184" /></a></div><br /><p style="text-align: justify;"><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-39822945873650017682022-10-07T12:07:00.000+03:002022-10-07T12:07:00.681+03:00Džons Skalzi "Sirmgalvju karš"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj16OnrlH-VDNXNAgJfgITkV6uyjfX1U67xxPvtiHpCaCHKgOSCklq2h6hL6FQh89tV5-x6TJVp0dTG49DNYqlqSRcGXDkcT4OZwjgtyWpq4_g3YObwW51tcP4KOneOAXNlOhwbL1kBvTYRPIqvcCDoJXJp_Tec3VHP0UZG30OPb_aMd1h2Q6zHJLRo/s960/sirmgalvju%20kar%C5%A1.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="960" data-original-width="650" height="270" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj16OnrlH-VDNXNAgJfgITkV6uyjfX1U67xxPvtiHpCaCHKgOSCklq2h6hL6FQh89tV5-x6TJVp0dTG49DNYqlqSRcGXDkcT4OZwjgtyWpq4_g3YObwW51tcP4KOneOAXNlOhwbL1kBvTYRPIqvcCDoJXJp_Tec3VHP0UZG30OPb_aMd1h2Q6zHJLRo/w183-h270/sirmgalvju%20kar%C5%A1.jpg" width="183" /></a></div><div style="text-align: justify;">Izcils veids, kā risināt sociālā budžeta problēmas - sūtīt pensionārus karā, oficiāli paziņojot viņus par mirušiem un attiecīgi ietaupot arī uz izmaksājamām pensijām. Par laimi vai diemžēl (kā nu kuram), tā nav šodienas realitāte. Tas ir amerikāņu autora Džona Skalzi <i>(John Scalzi) </i>debijas romāns fantastikas žanrā "Sirmgalvju karš" <i>(Old Man's War)</i>. Skalzi iedomātajā nākotnes pasaulē cilvēki iekaro starpzvaigžņu telpu. Diemžēl dzīvošanai piemērotu planētu nav pārāk daudz, savukārt kandidātu uz to ir vesels lērums. Koloniju aizsardzības spēki (KAS) izgudrojuši veidus, kā cilvēkam tur augšā nokļūt, dzīvot un pat karot. Zemes valdībām trūkst specifisko zināšanu kosmosa iekarošanai, taču novecojošo cilvēku uz Zemes gan ir atliku likām. Sasniedzot 75 gadu vecumu, ikviens var doties dienēt KAS, taču atpakaļ uz Zemes neatgriežas neviens.</div><span><a name='more'></a></span><div><br /><p></p><p>Šajā armijā nepieciešami cilvēki zināšanām un prasmēm, kuras nekādā veidā nevar būt jauniešiem:</p><p><br /></p><div style="text-align: center;"><i>"Tas zināt ir viens no iemesliem, kādēļ KAS par kareivjiem izraugās sirmgalvjus - ne tikai tādēļ, ka esat pensionāri un slogs ekonomikai. Bet arī tādēļ, ka esat nodzīvojuši garu mūžu un apzināties, ka jūsu dzīve nav vienīgā vērtība pasaulē. Lielākā daļa no jums ir bijuši ģimenes cilvēki, jums bija bērni, mazbērni, un jūs saprotat, ka citkārt nākas pārkāpt sev un saviem patmīlīgajiem mērķiem. Pat ja nekad neesat bijuši kolonisti, tik un tā apzināties, ka kolonijas sniedz labumu mums visiem , un par to ir vērts iestāties. Deviņpadsmit gadu vecam tīnim tādu konceptu iedzīt galvā ir grūti. Taču jums ir liela pieredze. Šajā Visumā pieredzei ir nozīme." /139.lpp./</i></div><div style="text-align: center;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Džons Perijs savā septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā aizgāja pie sievas kapa un pēc tam iestājās armijā, nemaz nezinādams, ko tur darīs. Par armiju un kosmosa koloniju aizsardzību tad arī ir viss šis stāsts. Autors salīdzinoši īsi iepazīstina gan ar Džona, gan ceļā uz dienesta vietu satikto biedru dzīvi pirms armijas, taču pārāk neiedziļinājās detaļās, neļaujot pārlieku pieķerties tēliem.</div><p></p><div style="text-align: justify;">Kopumā romāna sākums šķita aizraujošs ar to, ka iepazīstam jaunu sistēmu, lietu kārtību, vispārīgu izklāstu par to, kā sirmgalvju bataljoni vispār padarāmi par karotājiem, taču kā līdz tam nokļūts izklāstīts diezgan virspusēji, neieslīgstot detaļās. Stāsta vidū lasīt kļuva maaaķenīt garlaicīgāk, taču uz beigām, kad ienāk dažādi kauju apraksti, nedaudz vairāk tiek stāstīts par citiem visuma iemītniekiem, kādi tie ir, un parādās arī mīlestības līnija, atkal kļūst interesanti lasīt.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div><div style="text-align: justify;">Skalzi "Sirmgalvju karš" bija lieliska un aizraujoša lasāmviela un tieši sava fantastiskuma dēļ lasāma pat tad, kad ģeogrāfiski netālu notiek pavisam īsts karš. Teksts mazliet lika sasprindzināt galvu, kad varoņi prātoja par visa iespējamību no fizikas un matemātikas skatu punkta, taču es ātri vien spēju abstrahēties no šīm teksta daļām un lasīt tām "pāri". Būsim godīgi, fizika un matemātika nav manas stiprās puses, tāpēc teksti par teorētiskiem fizikāliem un matemātiskiem principiem man neko daudz neizsaka un ar tiem garlaikojos. Visādi citādi, man ārkārtīgi patika apraksti par to, kā varētu būt, ja būtu. "Sirmgalvju karš" sērijā esot sešas grāmatas, taču nākamajās, cik saprotu, Skalzi vairs neseko pirmās grāmatas galvenajam tēlam Džonam Perijam, bet gan pievēršas sirmgalvju karotāju universa izpētei un izklāstam. Nezinu, vai "Prometejs" ņemsies ar pārējo piecu grāmatu izdošanu latviešu valodā, taču, ja izdos, labprāt izlasīšu. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEivrhyZLxbVE2xmKuXU_NjcYTj5KtMGyewQWK2JOydXsXIakehltcgY27Zi8ISp14DwlxC4YwJG0vblamgixAW5OTeX3D6Mrw_6707MrdourEbw0fzyqPQUfA5JXuyUDL10DCymN3tqfA4No6Jq3ECpv3XZUkIQ_gapgaf1dph2FhNj9VW1x6x99jmt/s375/4%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="375" height="61" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEivrhyZLxbVE2xmKuXU_NjcYTj5KtMGyewQWK2JOydXsXIakehltcgY27Zi8ISp14DwlxC4YwJG0vblamgixAW5OTeX3D6Mrw_6707MrdourEbw0fzyqPQUfA5JXuyUDL10DCymN3tqfA4No6Jq3ECpv3XZUkIQ_gapgaf1dph2FhNj9VW1x6x99jmt/w212-h61/4%20star.png" width="212" /></a></div><br /></div></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-22840565415149711402022-10-03T12:32:00.003+03:002022-10-03T12:32:56.090+03:00Dace Vīgante "Romantiķis"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiaHntuH4auININM4wcTYTJQM_G_2POrPSJyQZ6nWYx1mw86rbsdSrzpm36vMlkNB_yJc5SSpT5i0Q_TO3gKnPkSY6Q28GmIxcpEOYmEdqE2HLxtVrROk1YbHk9-uLYz2e-NAnzL3lOLndytoY5MXykjHi5PjxMW42jRu0_kIrwY20suBURiEJZe7iN/s460/Romanti%C4%B7is.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="460" data-original-width="300" height="256" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiaHntuH4auININM4wcTYTJQM_G_2POrPSJyQZ6nWYx1mw86rbsdSrzpm36vMlkNB_yJc5SSpT5i0Q_TO3gKnPkSY6Q28GmIxcpEOYmEdqE2HLxtVrROk1YbHk9-uLYz2e-NAnzL3lOLndytoY5MXykjHi5PjxMW42jRu0_kIrwY20suBURiEJZe7iN/w167-h256/Romanti%C4%B7is.jpg" width="167" /></a></div><div style="text-align: justify;">Ja man būtu iespēja dot nupat izlasītajai grāmatai citu nosaukumu, es teiktu, ka Daces Vīgantes jaunākajam romānam jāsaucas "Grēksūdze" vai "Atvainošanās". Taču autore darbam izvēlējusies nosaukumu "Romantiķis". Pēc vairākiem stāstu krājumiem Dace Vīgante izvēlējusies romāna žanru un man viņa patīk arī "garajā formā". Iepriekš lasītie Vīgantes stāstu krājumi <a href="http://lalksne.blogspot.com/2019/06/dace-vigante-ledus-apelsins.html" target="_blank">"Ledus apelsīns"</a>, <a href="http://lalksne.blogspot.com/2019/01/dace-vigante-tad-redzes.html" target="_blank">"Tad redzēs"</a> un <a href="http://lalksne.blogspot.com/2020/11/dace-vigante-bumbulitis.html" target="_blank">"Bumbulītis"</a>. Par "Tad redzēs" es savulaik rakstīju - ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis. Tad šoreiz "Romantiķis" nebūs vis nekāds gaisīgo krāsas plūdumu mākslas darbs, bet gan ķepīgi eļļas krāsām triepts vīrieša dzīves gājums, ko bagātīgi izraibinājuši motoreļļas, jūras ūdens un dubļu šļaksti.</div><p></p><span><a name='more'></a></span><p style="text-align: justify;">Haralds Vindinieks visu savu dzīvi pakārto un atdod dažādu veidu motoru sporta veidiem. Sāk ar motocikliem, tad iebrien jūrā, pēc kā atgriežas uz šosejas un arī dubļos. Taču visa Haralda sporta vienojošais elements, šķiet, mūžīgā ubaga tarba. Arī šajā romānā, līdzīgi kā autores stāstos, liela daļa teksta veltīta laikmeta atspoguļojumam, kas organiski savijas vienotā veselumā ar literāro tēlu personības izpausmēm un attīstību. Vindinieku dzimta Otrā pasaules kara laikā nežēlīgi izšķaidīta, taču Haralda karjeru motosportā Padomju republikās tēvu grēki brīnumainā kārtā nav īpaši kavējuši. Bet labi, ir taču jābūt arī izņēmumiem un veiksmes stāstiem. Turklāt, lai arī stāsts sākotnējo iedvesmu radis autores tēva tehniskajā dienasgrāmatā, stāsts nav biogrāfisks, tajā ir daudz literārās fantāzijas. Šis ir tas gadījums, kad pirms visa darba jāizlasa ne tikai anotācija ar autores pavadvārdiem uz grāmatas pēdējā vāka, bet arī jāpašķir dažas pēdējās lapas un jāpārskrien pēcvārdam ar apakšvirsrakstu "Kas ir un nav patiesība". </p><p style="text-align: center;"><i>"Redzi, Mazulīt, ja pieveram acis uz tehniskām nebūšanām, panākumus sportā nosaka ne tikai talants un darbs, bet arī veiksme. Diemžēl veiksmes daba ir visai cilvēciska - bieži vien noslēpumaina un untumaina. Un ir cilvēki, kuriem šī godība ir jāiepazīst pašiem pēc pilnas programmas, kuri citādi nevar dzīvot. Tiesnesis , izmērīdams trokšņa pakāpi, piesviež pēdējo piparu manā harčo zupā - braucienu anulē kā nebijušu. Astoņdesmit četru decibelu vietā ir astoņdesmit seši. Nu nekas, vismaz sasildījos." /335.lpp./</i></p><p style="text-align: justify;">Man šīs grāmatas lasīšana nāca patiešām lēni un pa mazam gabaliņam. Pēc grāmatas prezentācijas pasākuma biju šo darbu sajutusi kā autorei ļoti personisku stāstu un tā arī to lasīju - daudz laika veltīju pārdomām par to, kas īsti no visa ir patiešām noticis un kas piedomāts gan Vindinieku dzimtas un Haralda mātes izcelsmes stāstā, gan galvenā varoņa dzīvē. Ļoti pārdzīvoju līdzi nelaimēm un arī mūžīgajam cīniņam par palikšanu "uz trases". Dace Vīgante arī atzina, ka šo vīrieti, Haraldu, nēsājusi sev līdzi ļoti ilgi un teksts veidoties sācis vēl pirms viņas stāstu krājumiem. Un tas ir labi sajūtams arī lasītājam - autors slīpējis savus tēlus, dzīvojis ar tiem daudzus gadus līdz palaidis dzīvot pie lasītājiem. </p><p style="text-align: justify;">Šajā grāmatā daudz tehnisku detaļu, kas saistītas ar motoru uzbūvi, ar dažādiem sacīkšu transportlīdzekļiem un norisēm sacīkšu trasē. Šo sadaļu absolūti nevaru komentēt, taču atbalsta komanda tehniskajos jautājumos Dacei Vīgantei bijusi plaša un tuvu, tāpēc, domājams, arī tehniskajās detaļās šajā stāstā viss ir kārtībā.</p><p style="text-align: justify;">Bet kāpēc romantiķis? Nezinu, varbūt tāpēc, ka Haralds ticēja lieliem panākumiem par spīti katrām jaunām grūtībām, kas blieza pa bremzēm? Vai romantiķis tamdēļ, ka absolūti bez bailēm lidot? Varbūt tamdēļ, ka romantiski tic savu dzīves sieviešu spējai līdzpārdzīvot līdz viļas savā ticībā un sirdi uztic kladei? Jo romantikas Padomju savienībā, manuprāt, absolūti nav.</p><p style="text-align: justify;"><a href="http://zagarins.net/JG/jg307/JG307_Vigante.htm#sthash.muYyMNdz.dpbs" target="_blank">Fragments no romāna publicēts literārajā izdevumā "Jaunā Gaita" 2021. gada ziemas numurā</a> un vēl viens <a href="https://www.punctummagazine.lv/2022/07/04/romantikis/" target="_blank">fragments arī literatūras un kritikas izdevumā "Punctum"</a>. Man šķiet, ka par abiem kopā, stāsts noteikti ievilks arī uz visas grāmatas lasīšanu.</p><p style="text-align: justify;"><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEihwkAk8JoUN_nFEQcbsGTVP-HCkX9AZ16zKdiWMSyvquNlr9vn0w3OSmVNZ5v6poayHsDnTwn1YMAGbbK7O3Czfq0iFuyGLrXqL4g-DgZrELZZZjum7J4fp41VR8haPmUBRZ9YRkU6u4nQtpxwL3okKWmJXFsMEI_lLM9Bx4iqTt1ERp_bJQw2ffWj/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="48" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEihwkAk8JoUN_nFEQcbsGTVP-HCkX9AZ16zKdiWMSyvquNlr9vn0w3OSmVNZ5v6poayHsDnTwn1YMAGbbK7O3Czfq0iFuyGLrXqL4g-DgZrELZZZjum7J4fp41VR8haPmUBRZ9YRkU6u4nQtpxwL3okKWmJXFsMEI_lLM9Bx4iqTt1ERp_bJQw2ffWj/w206-h48/5%20star.png" width="206" /></a></div><br /><p style="text-align: justify;"><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-81919142677294106662022-08-30T22:55:00.001+03:002022-08-30T22:55:04.426+03:00Tatjana Tolstaja "Lūška"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEil32K-zyI16SM0emV4LTtMPN2XBuUy4r9ot2xREcuzix6fr7nt9IAP4Ue7DxQsf0PTWCZ1w9_thz4mEAIUqClZRL6VtQ5AajzoY-VvnRHDnrDwB51w5NsPGJ__2A5z8r7GRtZ-Udnvh6UE5zEKdr9V4FnHbOWpzyEjWqCgJAi4_aKHedyd80snqwvd/s907/L%C5%AB%C5%A1ka.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="907" data-original-width="650" height="240" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEil32K-zyI16SM0emV4LTtMPN2XBuUy4r9ot2xREcuzix6fr7nt9IAP4Ue7DxQsf0PTWCZ1w9_thz4mEAIUqClZRL6VtQ5AajzoY-VvnRHDnrDwB51w5NsPGJ__2A5z8r7GRtZ-Udnvh6UE5zEKdr9V4FnHbOWpzyEjWqCgJAi4_aKHedyd80snqwvd/w172-h240/L%C5%AB%C5%A1ka.jpg" width="172" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;">Krievu autores Tatjanas Tolstajas <i>(Татьяна Толстая) </i>stāsts "Lūška" <i>(Кысь) </i>mani primāri ieinteresēja specifiskā tulkojuma dēļ. No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis un paveicis izcili sarežģītu darbiņu, izvadot latviešu lasītāju cauri krievu valodas mitoloģisma labirintiem ar jaunu kombinēto vārdu šķēršļiem un šķietamajiem strupceļiem. Ar atsevišķiem nelieliem izņēmumiem tulkotājs spējis pārnest gan interesanti izveidotos deminutīvus, gan šķietami neloģiskās, taču nozīmīgi ļoti ietilpīgās vārdu spēles, gan parādīt autores tekstā ielikto satīru. Savukārt to reto, kas nav pārnesams, vien iztulkojams, var iedomāties lasītājs, kurš pārvalda krievu valodu.</div><span><a name='more'></a></span><p></p><p style="text-align: justify;">Tatjanas Tolstajas pasaule pēc īsti nepaskaidrotas kataklizmas "sprādziena" kļuvusi toksiska. Pareizāk sakot, toksiskas ir grāmatas. Pagājuši divsimt gadi kopš sprādziena, dažādi mājieni ļauj nojaust, ka darbības vieta ir kādreizējā Maskava, cilvēki dzimst ar Sekām un visvērtīgākā valūta ir pele. No peles ādiņām var ko uzšūt, tās iemaināmas pret precēm tirgū un liemeņi der virumam, ko labākai garšai pasālīt ar tārpaiņiem. Arī rudzene ir diezgan universāla - to var pīpēt, var veidot brūvējumu dzeršanai, sabāzt sienu spraugās, lai aukstums nevelk un vēl visu ko. Panašķēties var ar ugurķēniem, vēlams, īstajiem, citādi var saindēties. Ja palaimējas notriekt lidojošo zaķi, var pat uzšūt tā ādas cepuri. Melnā zaķa miesa gan ēdama vien pēc trīs dienu mērcēšanas un vairākām citām darbībām, bet labāk neēst to vispār. Taču, cik gan bieži laimējas to lidojošo zaķi gar zemi dabūt? Reti! Var tik sapņot. Un vēl no tumša meža uzglūn Lūška. Tā izsūc visu dzīvesprieku un tad mīlītim kļūst vienalga.</p><p style="text-align: justify;">Pēc sprādziena dzimušie ir primitīvi un lielā mērā tumsonīgi, vēl nezina, kas ir pindzīns. Vēl ir pārdzimteņi, ko uzlūko ar nicinājumu un izmanto par iejūdzamiem lopiem, lai arī tiem ir cilvēciskas īpašības un pat runas spējas, ir pat zināšanas par pirmssprādziena laikiem. Savukārt Agrākie jeb sprādzienu pārdzīvojušie dzīvo nenovecodami un tiek uzskatīti ar zināmu aizdomīgumu un gremdējas cerībās, ka kaut kad cilvēce nonāks arī līdz pagātnē sasniegtajam. </p><p style="text-align: justify;">Tāda dīvaina, grūti izskaidrojama ir postapokaliptiskā pasaule. Kad mēģināju paskaidrot draudzenei, ko šobrīd lasu, to bija gandrīz neiespējami izdarīt. Jo vairāk stāstīju, jo trakāk šķita. Taču viens liels vadmotīvs šīs grāmatas sižetam izkristalizējās - meli, interpretācijas, tumsonība un nekontrolēta piesavināšanās prakse valda Tolstajas radītajā pasaulē. Maz gan paskaidrota lietu un parādību izcelsme, kā Fjodor-Kuzmičiska un tās ļautiņi nonākusi līdz aktuālajai esamības stadijai, maz raksturoti no visām pusēm ieskaujošie biedējošie kaimiņi. Tas arī, manā skatījumā, ir šīs grāmatas lielākais mīnuss - maz skaidrojuma par iztēles lidojumu, teksts vairāk kā vienā virzienā, uz priekšu, plūstoša teika caur viena varoņa muti. Un lasītājs, sagaidot galvenā tēla apgaismošanos un jaunas domāšanas atklāsmi, sev atklājot "senās" drukātās grāmatas, mazliet viļas. Jo nenotiek nekas. Benedikts aizvien paliek mazizglītots tumsoņa, kas lasījis visu bez šķirošanas un analīzes ar vienlīdz lielu aizrautību un apmātību.</p><p style="text-align: justify;">Ja visu pārējo es diezgan vēsi varu palaist pāri galvai, izlasīt un aizmirst, izbaudot kā labu fantāzijas augli ar aizmetņiem Krievijas folklorā un un nosacītā mūsdienu realitātē, tad viena lieta gan man neliek mieru - kas ir Lūška? Depresija? Kaut kas tai līdzīgs, radiācijas mainīts, bet sakņojas depresijā? Kaut kas neizskaidrojams, jo nāk no "lielā sprādziena"? Maz vai nemaz par Lūškas tēlu diskusiju gan Goodreads, gan krievu valodas diskusiju portālos un atbildi sev nerodu arī pie citu lasītāju prātojumiem. Dīvaini, neparasti, ņemot vērā, ka Lūška ir šīs grāmatas nosaukumā.</p><p style="text-align: justify;">Tatjanai Tolstajai iepriekš izdoti stāsti, bet šis pirmais un pagaidām vienīgais romāns, pirmo reizi oriģinālvalodā publicēts 2000. gadā un tapis vairākus gadus. Ļoti jūtama autores izcelsme no inteliģences - dzimusi 1951. gadā, viņas tēvs bija fizikas profesors, bet dzimtas saknēs pamatīgi iegūlusi literārā tradīcija.</p><p style="text-align: justify;">Tā noteikti ir grāmata lasītājam, kas radis pie sarežģītiem autora fantāzijas lidojumiem, es pat teiktu, ka lasītājam ar īpašu gaumi. Ja jums patīk fantāzijas, fantastikas literatūras žanrs, ar to vien, manuprāt, būs par maz, lai izbaudītu "Lūšku". Zināmā mērā šis stāsts ir cilvēcisko trūkumu attēlojums greizo spoguļu karaļvalstī. Skaudība, nenovīdība, prieks par cita nelaimi un pat sava labuma saskatīšana tajā. Latviskais "ne sunīša kājām spert" klusi pīpē stūrītī, jo māmuliņa Fjodor-Kuzmičiskā maz ko iemāca savām atvasēm. Mīlestības tur arī nav. Stāsts sākās kā biedinošs vēstījums par iespējamām nepaskaidrotām cilvēku rīcības sekām, bet beidzās kā pravietiska pamācība, ka iznākums tāpat vienmēr būs vienāds. Šo stāstu vienā elpas vilcienā neizlasīsi, tas jāņem rokās pa vairākiem lāgiem. Neteiktu, ka es izbaudīju lasāmvielu, taču tās noteikti bija pamatīgs prāta treniņš. Vērtējumu tai izteikt ārkārtīgi grūti.</p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiaMnHjkMrTDExS7OYJjjuYmwUIp30rGvAwvJ7sR85FUgJGnQY0a6MuxaeCekPe4uKzRcxrsmJ3b1t7tfGOPVE3W2UWEbD3sTBSrjfRGJSgybo8Z8ySjfr6HbDXeKJ1Ucoz0vO9NkxgtQ5s_qcFWPRLo6h_gZf20DP_UkRVvAVjoFps089iQJ8TKWsy/s278/3%20star.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="278" height="45" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiaMnHjkMrTDExS7OYJjjuYmwUIp30rGvAwvJ7sR85FUgJGnQY0a6MuxaeCekPe4uKzRcxrsmJ3b1t7tfGOPVE3W2UWEbD3sTBSrjfRGJSgybo8Z8ySjfr6HbDXeKJ1Ucoz0vO9NkxgtQ5s_qcFWPRLo6h_gZf20DP_UkRVvAVjoFps089iQJ8TKWsy/w115-h45/3%20star.jpg" width="115" /></a></div><br /><p style="text-align: justify;"><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-38583734810923015262022-08-17T11:17:00.000+03:002022-08-17T11:17:10.070+03:00Andra Neiburga "Izbāzti putni un putni būros"<p style="text-align: justify;"></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiwQKr6oZvJvdt9VJ5XjQGY3omsFNX01V4M0w4ECmKJWHSi28vpVTtRXYaoEWWCmD3pUEya7exWqq2Afdnhbq4ndE7o77BuwVdWD1fdiqZxejoX1V0reo9DdY_YxxlktDRGSfocOXqW79IJdCCO8xTSMKeie6EEzkX2DpOVRPnK92QTYFb8HPKpGrte/s708/Neiburga.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; float: right; margin-bottom: 1em; margin-left: 1em;"><img border="0" data-original-height="708" data-original-width="450" height="200" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiwQKr6oZvJvdt9VJ5XjQGY3omsFNX01V4M0w4ECmKJWHSi28vpVTtRXYaoEWWCmD3pUEya7exWqq2Afdnhbq4ndE7o77BuwVdWD1fdiqZxejoX1V0reo9DdY_YxxlktDRGSfocOXqW79IJdCCO8xTSMKeie6EEzkX2DpOVRPnK92QTYFb8HPKpGrte/w127-h200/Neiburga.jpg" width="127" /></a></div><div style="text-align: justify;">Grāmatu kluba mēneša temats bija autora debija un es jau biju samierinājusies, ka uz tikšanos neko nebūšu paspējusi izlasīt. Nebūtu jau pirmā reize. Taču burtiski nedēļu pirms tikšanās es grāmatu apmaiņas plauktā darbā pamanīju no skata pavisam necilu sējumiņu un tas bija Andras Neiburgas stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros". Bingo! Īstā lasāmviela grāmatkluba uzdevumam. Neiburgas stāsti nopaijāja manu dvēseli ar savu īpašo dūmakaino šarmu.</div><p></p><p style="text-align: justify;">Stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros" izdots 1988. gadā izdevniecībā "Liesma" sērijā "Pirmā grāmata". Neliels brošēts sējums, uz plāna papīra, nedaudz biezāka kartona vākos. Skatos lietoto grāmatu interneta tirgū, ka šajā sērijā izdoti arī Gunta Bereļa, Rimanta Ziedoņa un citu autoru pirmie centieni literatūrā. </p><p style="text-align: justify;"><span></span></p><a name='more'></a><div style="text-align: justify;">Neiburgas stāstiem savu vērtējumu priekšvārdā atstājusi tobrīd jau cienītā rakstniece Regīna Ezera un šis teksts ir vērtība pats par sevi. Ezera par Neiburgu rakstīja: <i>"Neviens cilvēks viņai nav tik sīks, lai nebūtu viņas uzmanības cienīgs. Neviens raksturs tik melns, lai nemirdzētu arī kāda gaiša maliņa. Neviena seja tik bezpersoniski blāva, lai nepavīdētu vismaz viens spilgts vaibsts. Ja tēlotājā mākslā viņa ir dizainere, tad vārda mākslā viņa ir gleznotāja."</i></div><p></p><p style="text-align: justify;">Caur šo krājumu sajutu to Neiburgas stāstu garu, ko atceros no krājuma <a href="http://lalksne.blogspot.com/2019/05/andra-neiburga-stum-stum.html" target="_blank">"Stum, stum" </a>lasīšanas laika. Krājuma "Izbāzti putni un putni būros" pirmais stāsts "Spīdēja saule" sasaucās ar krājumā "Stum, stum" man īpaši patikušo gabalu "Logi". Autorei jau ar pirmajiem prozas tekstiem, manuprāt, izdevies ieskatīties savu tēlu cilvēciskajā dvēselē kā pa logu, tā pa durvīm. Savukārt "Notikums bez komentāra" šķita kā noticis tajā pašā mājā, kurā mazās meitenes trenējās diega rīšanā. Šī krājuma titulstāsts "Izbāzti putni un putni būros" atstāts kā pēdējais un nedaudz atšķiras no pārējiem tekstiem. Tas 1988. gadā pieskaras tam, par ko divtūkstošajos gados raksta daudzi - izsūtījums, salauzti likteņi, ačgārni un defektīvi veidotas cilvēciskās attiecības caur nepateikto, izjauktas ģimenes, sagrauta vēsture.</p><p style="text-align: justify;">Man patiesībā nav daudz, ko teikt par Neiburgas tekstiem. Caur šo grāmatu uzzināju, ka jau no pirmajiem stāstiem Neiburga radījusi lasītājam veselu sajūtu pasauli. Tie, kuri lasījuši autores vēlāka laika darbus, domājams, nebūs vīlušies, lasot arī pirmos grāmatā publicētos tekstus. Neiburgai, šķiet, nebija sīku un nenozīmīgu cilvēku un tēlu.</p><p><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiz73fHH5B24G-BqYU7sbO5ECJ9xQ2JCOEwS8D5UJDm1rGvywtdW-FP3_yShYXbjzYZPTRyzZCkueuMaKiol3CLdEwzglpVBgyt9cuPo-ZAU6QIYI24h3d4Jb7tfkNcPRrVFVtr5XtSlUuoK5REXpUQmeR_lmwMhEJV392MQOSxqdGdonoj6eU3r09j/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="46" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiz73fHH5B24G-BqYU7sbO5ECJ9xQ2JCOEwS8D5UJDm1rGvywtdW-FP3_yShYXbjzYZPTRyzZCkueuMaKiol3CLdEwzglpVBgyt9cuPo-ZAU6QIYI24h3d4Jb7tfkNcPRrVFVtr5XtSlUuoK5REXpUQmeR_lmwMhEJV392MQOSxqdGdonoj6eU3r09j/w200-h46/5%20star.png" width="200" /></a></div><br /><p><br /></p><p><br /></p><p><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-81725064412696331812022-07-29T13:52:00.002+03:002022-07-29T13:52:32.097+03:00Dženifera Linna Bārnsa "Mantojuma spēles"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEilW6hIJjAFtitXpahQzo1ScRFfzGs8rc2TzYmYbNu50cRfoS4aaBtqm23J2-Prr-AMfmxtpkOfoD6rjD7O_nixT4OfNCrYbg2hpYrAj1dCWIdHU9KvY2Xar56Q4y5PoGnhVqOGaBRaMOgvo17pYHpltimHZRKl-kgBp0tRx1mqzlCqMFPitpI0J1sg/s1020/Mantojuma%20sp%C4%93les.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1020" data-original-width="650" height="246" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEilW6hIJjAFtitXpahQzo1ScRFfzGs8rc2TzYmYbNu50cRfoS4aaBtqm23J2-Prr-AMfmxtpkOfoD6rjD7O_nixT4OfNCrYbg2hpYrAj1dCWIdHU9KvY2Xar56Q4y5PoGnhVqOGaBRaMOgvo17pYHpltimHZRKl-kgBp0tRx1mqzlCqMFPitpI0J1sg/w157-h246/Mantojuma%20sp%C4%93les.jpg" width="157" /></a></div><div style="text-align: justify;"><span style="text-align: left;">Ko darītu tu, ja pēkšņi saņemtu prāvu mantojumu? Un tie nav kaut kādi nieka daži tūkstoši, bet gan vairāki miljardi dolāru un krietns daudzums īpašumu piedevām. Jāievēro vien daži nosacījumi un mazliet jāpaspēlējas ar pārējiem līdzmantiniekiem. Eiverija ir vienmēr spiedīgos apstākļos dzīvojusi pusaudze, viņas plāns ir izcili pabeigt skolu, lai iegūtu studiju stipendiju un mācītos to, kas nākotnē potenciāli nesīs labus ienākumus.</span></div><div style="text-align: justify;"><span style="text-align: left;"><br /></span></div><div style="text-align: justify;"><span style="text-align: left;">Teksasas bagātākais cilvēks Tobaiass Hotorns maina Eiverijas ikdienu, izvēloties meiteni par savu galveno mantinieci. Ar savu nāvi svešinieks Eiveriju ne tikai padara stāvus bagātu, bet arī nemitīgi apdraudētu, kā arī iesaista viņu atjautības uzdevumu spēlē. Āķīgās mīklas Eiverijai jāmin kopā ar četriem Tobaiasa Hotorna mazdēliem. Nav grūti iztēloties, cik neapmierināti ar vecā vīra izvēli ir citi ģimenes locekļi.</span></div><div style="text-align: justify;"><span style="text-align: left;"><br /></span></div><div style="text-align: justify;"><span style="text-align: left;"><span><a name='more'></a></span>Straujā tempā, divās dienās, esmu izrāvusi cauri pirmo no amerikāņu autores Dženiferas Linnas Bārnsas "Mantojuma spēļu" triloģijas grāmatām. Pagaidām tā arī ir vienīgā latviešu valodā iztulkotā. Labā ziņa - otrā daļa jau ir uzrakstīta un trešās iznākšana gaidāma šogad. Tāpēc latviešu valodā lasošais jaunietis var cerēt arī uz turpinājumiem latviešu valodā. Turklāt pēc grāmatu motīviem šobrīd tiekot filmēts seriāls, kas varētu būt papildu interesi raisošs faktors. Man vienmēr patīk salīdzināt, kā drukātais teksts tiek pārnests uz ekrāniem, kā strādājusi režisora iztēle un cik tuvu manām fantāzijām izvēlēti aktieri.</span></div><p></p><div class="separator" style="clear: both;"><div style="text-align: justify;">Šis darbs ir aizraujoša un mazu spriedzīti raisoša lasāmviela jauniešiem, taču arī es kā pieaugušais lasītājs tajā guvu labu izklaidi. Neatkarīgi no gadalaika un laikapstākļiem aiz loga, grūti atrauties. Visi galvenie stāsta tēli ir pusaudži. Ja Hotorna mazdēli prātu slīpējuši ar vectēva uzdotajām atjautības mīklām un ikgadējiem dzimšanas dienas pārbaudījumiem, tad Eiverija savas analītiskās spējas izkopa, spēlējot šahu ar bezpajumtnieku parkā. Starp citu, šai detaļai vērts pievērst uzmanību un atcerēties, jo grāmatas noslēgumā šī nianse veidos pamatīgu tiltu ar nākamo grāmatu. Es patiešām ļoti ceru, ka otrās daļas "The Hawthorne legacy" tulkojums jau top un nebūs pārāk ilgi jāgaida, lai neaizmirstos pirmajā grāmatā lasītais.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Amerikāņu autoriem gan raksturīgi sižetā iekļaut dažas nianses, kas vidējam aritmētiskajam lasītājam citos kontinentos ne vienmēr būs saprotamas. Te lieti noderētu arī kāds tulkotāja skaidrojums, zemsvītras piebilde. Taču pieļauju arī, ka man te gadījusies kādas vecuma barjera, kas mani kavē zināt aktuālākās popkultūras tendences mūsdienu pusaudžiem. Kopumā nebija tik traki, lai es nespētu vai negribētu lasīt tālāk, vien brīžiem gribējās paguglēt plašāku informāciju.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Kopumā šī ir jauka pasaka, bez postapokaliptiskā scenārija, bet ar mazu pasmīkņāšanu par bagātu ļautiņu ieradumiem un dīvainībām. Mazliet it kā atgādina kaut ko iepriekš lasītu, bet tā uzreiz nevaru atcerēties ko tieši. Piedzīvojumi ar mantojumiem un miroņu spēlītes ar dzīvajiem gan arī kopumā kā stāsta galvenā līnija nav nekas diži jauns, tāpēc jāuzteic autores meistarība izveidot aizraujošu sižetu, kas stingri notur lasītāju savās važās. Angļu valodas versijas vāks ar ērkšķiem un nažiem sola krietni asiņainākus scenārijus, bet latviešu versijas vāks ar atslēgām man šķiet atbilstošāks tiem prāta mežģiem, kas patiesībā tiek risināti. Gaidīšu otro un arī trešo daļu!</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhFYDzuTZtcACBCG-S_Pmppst-f4IP67S61H3D4ZBgHbkqR4HBuHkCIhJLRdHAPbcwq0nU11Cd23xhwbXeTkPMppAZjgm2T68PlII6SGvfs-L8IYqX0I3E5QnnlSDdJ7o0hYrx0GZH5dZVzvgQyox5P1uXWOANdwsZywnV6eynTuJ99lSiSvl0Dl7bV/s375/4%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="375" height="53" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhFYDzuTZtcACBCG-S_Pmppst-f4IP67S61H3D4ZBgHbkqR4HBuHkCIhJLRdHAPbcwq0nU11Cd23xhwbXeTkPMppAZjgm2T68PlII6SGvfs-L8IYqX0I3E5QnnlSDdJ7o0hYrx0GZH5dZVzvgQyox5P1uXWOANdwsZywnV6eynTuJ99lSiSvl0Dl7bV/w185-h53/4%20star.png" width="185" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;"><br /></div><br /></div><div class="separator" style="clear: both;"><br /></div><br /><p><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-20970098076728967822022-07-24T22:03:00.004+03:002022-07-24T22:09:26.969+03:00Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā dzīve"<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh6UQR0R4RkKZBe5OL1ofN2fULGH2DksFSYhI9PQoBu_hioIBLwOzOtsQHEUpJusuz2dq3iiPIJeI7cPoplbtDEyun0FVi-Y0Jc-5homQbp5tpPgtgJO4b1rO9sDWzdMt9owMkSGSD09nBLvZhlZgIQdzK5J7Vtmxc44mXhU-jM6M18y0cbUOYP69iK/s1011/Kolos%C4%81l%C4%81%20dz%C4%ABve.jpg" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em; text-align: justify;"><img border="0" data-original-height="1011" data-original-width="650" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh6UQR0R4RkKZBe5OL1ofN2fULGH2DksFSYhI9PQoBu_hioIBLwOzOtsQHEUpJusuz2dq3iiPIJeI7cPoplbtDEyun0FVi-Y0Jc-5homQbp5tpPgtgJO4b1rO9sDWzdMt9owMkSGSD09nBLvZhlZgIQdzK5J7Vtmxc44mXhU-jM6M18y0cbUOYP69iK/s320/Kolos%C4%81l%C4%81%20dz%C4%ABve.jpg" width="206" /></a></div><div style="text-align: justify;">Skrēblakas Royal Grand Golden Hotel apmetas dārza rūķi, suņi, jūrascūkas, bruņurupuči un bērni! Šepat varat apskatīt arī apjomīgu izbāzeņu kolekciju un izauklēt dižās kinofilmu idejas. Ko jūs, ko jūs! Šī ir tikai nedaudz neparasta māja ar pavisam mazliet ekscentriskiem iedzīvotājiem. Turklāt viens no viņiem pa vasaras brīvlaiku iecerējis kļūt populārs. Kā nu neizmantosi izdevību, kad no lielas pilsētas, kur neesi bijis īpaši iecienīts vienaudžu vidū, esi pārvācies dzīvot uz mazpilsētu, kur tevi vēl neviens nepazīst? Sige nav dārza rūķis, kas redzams uz grāmatas "Mana kolosālā dzīve" vāka. Viņš ir divpadsmit gadus vecs zēns un viņš ir ceļā uz popularitātes piesātinātu kolosālo dzīvi.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Šīs grāmatas autore Jennija Jērfelde <i>(Jenny Jägerfeld) </i>ir ne tikai zviedru rakstniece, bet arī psiholoģe, un viņa spēj palūkoties uz plašu spektru problēmjautājumu, piemēram, vienaudžu apcelšana skolas vidē, savas vietas meklējumi jaunā vietā, draudzība bērniem vai pēdas, ko atstāj vecāku šķiršanās, kā arī to, cik dažādi ir cilvēki.</div><span><a name='more'></a></span><div><br /></div><div style="text-align: justify;">Siges apņemšanās un ceļš uz tās izpildi ir gan amizanti neparastu notikumu, gan vienkāršu bērnības dumjībiņu pilns. Skaidrs ir viens - nav vienkārši būt divpadsmit gadus vecam no dzimšanas šķielējošam, žestos ekspresīvam puisim, kuru turklāt aizrauj daiļslidošana. Pat zviedru liberālajā un pieņemošajā sabiedrībā tas nav viegli, jo izrādās, ka bērni mēdz būt nežēlīgi pret atšķirīgo jebkur. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Kopumā interesanta lasāmviela arī pieaugušajiem, lai arī primāri, protams, paredzēta un aizraujošākā būs pamatskolas vecuma lasītājiem. Stāstam nav ģeogrāfisko robežu, jo arī Latvijā ir gan ģimenes, kurās vairāki bērni aug bez tēva, ir nesen pārvākušies uz jaunu dzīvesvietu, kuriem tas ir gan drauds, gan iespēja pierādīt sevi no jauna, gan ir arī citu biedru atstumti bērni un ekscentriskas vecmāmiņas. Vienlaikus šajā stāstā ir arī sava deva pasakas un neiespējamības, kas ir jaunāka vecuma lasītāju piesaistošais elements. </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Šī ir pirmā grāmata no iecerētas triloģijas <i>(Skärblackatrilogin Series)</i>, iznākusi zviedru valodā 2019. gadā. Otrā izdota 2021. gadā un, spriežot pēc Goodreads, trešo lasītāji vēl nav saņēmuši. Redzēsim, kā latviešu valodā lasošie būs uzņēmuši pirmo mums tulkoto darbu un skatīsim, vai būs gana labi, lai latviešu valodā varētu lasīt arī otro un trešo daļu, līdz ar to, vai varēsim vērtēt autores spēju turpināt labi iesāktu darbu trīs grāmatās pēc kārtas. Iepriekš latviešu valodā jau tulkota Jennijas Jēgerfeldes grāmata "Stendapa karaliene". Pati to neesmu lasījusi, bet izskatās, ka latviešu valodā lasījušie to uzņēmuši diezgan labāk atsauksmēm.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">P.S. Vasarā vēl atlicis viens mēnesis un viena nedēļa, lai iegūtu popularitāti ;) </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgrgmU6d8MtpOYF5AJN4-95HR5MHQYKkhVMBHU3vMrvkANeoRT1JILAefSUVldbXAEWglZQvMeQMrQdzPDCaSlZ6s147ti9-xFisHcn0ykxx-p_V81-6NztadSvliwMbFK950uumftFvn4Z76QVTSKhnsybsh6_aHBSuwktJhcY1MLoCW3QvgxRyLae/s375/4%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="375" height="58" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgrgmU6d8MtpOYF5AJN4-95HR5MHQYKkhVMBHU3vMrvkANeoRT1JILAefSUVldbXAEWglZQvMeQMrQdzPDCaSlZ6s147ti9-xFisHcn0ykxx-p_V81-6NztadSvliwMbFK950uumftFvn4Z76QVTSKhnsybsh6_aHBSuwktJhcY1MLoCW3QvgxRyLae/w200-h58/4%20star.png" width="200" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;"><br /></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-72812122870283689112022-07-05T09:54:00.002+03:002022-07-05T09:54:31.679+03:00Delīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"<p style="text-align: center;"><i></i></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><i><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjyAnOOidLRw3K3FMWhsvenkfHhmDQhIE5WV6kvjl5oTl04lGRMJXNV-xagKRJRwC-Ked-rly3TgDrfGc2hBRbcwSlGxh7EfDUWa90rdwOx36AP0fCC6rH6aObX0wyUILyPMwnZSQOrDFOs59F9VyUrRdpnDq9VtDkT3GuPoTD2ApjWh_4pa--QdyEt/s1060/B%C4%93rni%20ir%20kara%C4%BCi.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1060" data-original-width="650" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjyAnOOidLRw3K3FMWhsvenkfHhmDQhIE5WV6kvjl5oTl04lGRMJXNV-xagKRJRwC-Ked-rly3TgDrfGc2hBRbcwSlGxh7EfDUWa90rdwOx36AP0fCC6rH6aObX0wyUILyPMwnZSQOrDFOs59F9VyUrRdpnDq9VtDkT3GuPoTD2ApjWh_4pa--QdyEt/s320/B%C4%93rni%20ir%20kara%C4%BCi.jpg" width="196" /></a></i></div><i><br /><div style="text-align: center;"><i>"Nav nekādas vajadzības izrādīties, lai kļūtu redzams, izsekojams, identificējams, reģistrējams un arhivējams. Novērošanas kameras, kā arī saziņas, pārvietošanās un maksājumu izsekojamība, neskaitāmi digitālie nospiedumi, ko atstājam it visur, ir izmainījuši mūsu attiecības ar tēlu un intimitāti." /213. lpp./</i></div></i><p></p><p style="text-align: justify;">Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - <a href="http://lalksne.blogspot.com/2020/07/delfine-de-vigana-lojalitates.html" target="_blank">"Lojalitātes"</a>. Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - <a href="http://lalksne.blogspot.com/2021/05/delfine-de-vigana-no-un-es.html">"No un es"</a>. Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā. </p><p style="text-align: justify;">Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan citur, kur tā izdota tulkota. </p><span><a name='more'></a></span><p style="text-align: center;"><i><br />"Klārai iešāvās prātā trešā hipotēze: šī sieviete nav ne upuris, ne bende, viņa pieder savam laikmetam. Laikmetam, kad ir normāli būt nofilmētam pat vēl pirms piedzimšanas. Cik ultrasonogrāfijas attēlu katru nedēļu publicēt instagramā vai feisbukā? Cik ir bērnu vai ģimenes foto, cik selfiju? Bet ja nu privātās dzīves jēdziens ir novecojis, vecmodīgs vai, vēl ļaunāk, iluzors?" /212. lpp./</i></p><p style="text-align: justify;">Stāstā "Bērni ir karaļi" pazūd bērns, sociālo tīklu zvaigzne. Galvenie tēli, kuru domas lasītājs iepazīst, ir pazudušās meitenītes mamma un policiste, izmeklēšanas dokumentētāja. Tiesa, mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka mammu Melāniju tā īsti nemaz nevar iepazīt vai atklāt. Viņa visu laiku ir aiz filtriņiem un ar sociālo mediju plānu galvā. Savukārt policisti un viņas domas gan šķietami atklāju sev labāk. Viena atrod veidu, kā izlauzties no ikdienas grūtsirdības un īsteno savus dzīves sapņus caur saviem bērniem. Tikmēr otra izvēlas iet savas pašas pārliecības, ne audzināšanas, ceļu un izvēlas savai ģimenei negaidītu karjeru, turklāt viņa arī izvēlas neradīt savus bērnus vispār un arī palikt vientuļa. Šī grāmata ir tieši tāda, kā man patīk - vienā darbā satiekas daudz slāņu, taču tie visi ir zināmā mērā "no vienas operas" un labi saskan. Un Delfīnei de Vigānai, paldies dievam, labi izdodas šos slāņus salikt vienotā stāstā, nepazaudējoties pa ceļam. </p><p style="text-align: justify;">Delfīne de Vigāna aprakstījusi pirmo realitātes šovu parādīšanos, sociālo tīklu karjeras veidošanu un bērnu ekspluatāciju tajos. Tāpat viņa iepin stāstā 2016. gadā Francijā pieņemto bērnu privātuma aizsardzības likumu, kurā cita starpā noteikts, ka bērns pēc pilngadības sasniegšanas varēs saņemt morālo kompensāciju no saviem vecākiem par to, ka vecāki savulaik viņa fotogrāfijas izvietojuši internetā. De Vigānas versijā gan šis likums pieņemts 2020. gadā un arī "apspēlēts" nākotnes scenārijs ar šī likuma reālu izmantošanu. Pagaidām līdz latviešu valodā rakstošiem medijiem nav nonākušas ziņas par to, kā reālajā dzīvē šis likums Francijā darbojas, vai kādas prasības tiesā jau bijušas utt. Tāpēc de Vigānas interpretāciju uztveru kā tīru fikciju un fantāziju. Man šķita ļoti interesanti, kā sižets pārlec uz nākotni un apskata iespējamo norišu scenārijus, bet vienlaikus arī vērtēju ļoti pozitīvi, ka autore nav pārāk ieķērusies šajā stāsta virzienā un atstājusi to īsu un konspektīvu, pie viena iepazīstinot ar grāmatas galveno tēlu nākotni, tā sniedzot lasītājam zināmu noslēguma sajūtu ar stāstu un tā varoņiem. </p><p style="text-align: justify;">Skaidrs, ka mūsdienu laikmets liek padomāt par mūsdienu reālijām - video novērošanu sabiedriskās vietās un sejas atpazīšanas tehnoloģijām, cik daudz un ko likt sociālajos tīklos, ko likt par saviem bērniem, draugiem, dzīves apstākļiem, kā izmantot sociālajos tīklos un internetā atrodamo informāciju, kā tevis ielikto var izmantot citi, iespējams, arī ar ļauniem nolūkiem, par piederīgumu, ko rada sociālo tīklu sekotāji - tā mānīgumu vai patiesumu. Ieskatoties nākotnē - de Vigāna prāto par jaunām profesijām, piemēram, psihoterapeitu, kurš specializējas uz sociālo tīklu radīto neirožu ārstēšanu. Vienlaikus man patīk, ka autore pieturējusies pie zināma reālistiskumu un tikai desmit gadus attālā nākotnē neliek cilvēkiem lidot pa gaisu ar domu spēku vien.</p><p style="text-align: justify;">Tīri no ikdienišķā - arī es esmu gan piedomājusi, cik daudz un ko lieku sociālajos tīklos pati par savu bērnu, gan apspriedusi ar draudzenēm Latvijas mēroga influenceru saturu, kas iekļauj kaut ko par viņu bērniem. Un katrs jau pats savu baļķi neredz, bet cita skabargu gan, taču man šķiet, ka manam dēlam nebūtu, par ko sūdzēt mani tiesā. Dažam labam no Latvijas ietekmeļiem gan būtu, par ko baidīties no saviem bērniem nākotnē. </p><p style="text-align: justify;">Arī šai grāmatai, tāpat kā iepriekšējām divām, latviešu izdevuma vizuālo noformējumu veidoja māksliniece Lote Vilma Vītiņa. Zilais sējums ar šķietami hipnotizētajām acīm, manuprāt, ir ļoti trāpīga ilustrācija tam, kas atrodams aiz vākiem.</p><p style="text-align: justify;"><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhcZjy-rgbrEySwf5XBJueZf7UKSgsK_HvBGG2RxEUPZA-KnAf3oF9hDdg2gkR9-_1P0vAfxOzJPazvAz2YtLGxuSTeos5kiO3-3-K34TJEn7UhnuYtokoTuVyGWm2kX-nMIfdhBt_9WBpa-d0IyvrGl6MvSpnTpMjpjQX_SBGOdJHQNVdeK7EzOjAd/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="46" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhcZjy-rgbrEySwf5XBJueZf7UKSgsK_HvBGG2RxEUPZA-KnAf3oF9hDdg2gkR9-_1P0vAfxOzJPazvAz2YtLGxuSTeos5kiO3-3-K34TJEn7UhnuYtokoTuVyGWm2kX-nMIfdhBt_9WBpa-d0IyvrGl6MvSpnTpMjpjQX_SBGOdJHQNVdeK7EzOjAd/w200-h46/5%20star.png" width="200" /></a></div><br /><p style="text-align: justify;"><br /></p><p><br /></p><div><span style="background-color: white; color: #333333; font-family: Ubuntu, georgia, serif; font-size: 13px;"><br /></span></div>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-41501866453871995942022-06-27T23:22:00.000+03:002022-06-27T23:22:07.887+03:00Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"<p></p><div style="text-align: justify;"><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiqh1RUxWnZJ-9oilxH0EP-TX8F11xPhdLvSLeT2fBLQxJjFtKorHBSSymKr5KCpwKE4jsdiLPBDVqQ7_RnHgkpMPb67ixA1WiCJgHZPFO-qLA2gyUbicJB9Jmjxy8zTB8bWuI1tQ3LIdq6sSABeWBmMChl7_Mgnr3BJ_M28WxCcOpS51U5n5WbzZLN/s993/tvitera%20tiesa.jpg" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="993" data-original-width="650" height="271" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiqh1RUxWnZJ-9oilxH0EP-TX8F11xPhdLvSLeT2fBLQxJjFtKorHBSSymKr5KCpwKE4jsdiLPBDVqQ7_RnHgkpMPb67ixA1WiCJgHZPFO-qLA2gyUbicJB9Jmjxy8zTB8bWuI1tQ3LIdq6sSABeWBmMChl7_Mgnr3BJ_M28WxCcOpS51U5n5WbzZLN/w177-h271/tvitera%20tiesa.jpg" width="177" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;">Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.</div></div><span><a name='more'></a></span><p></p><p style="text-align: justify;">Lelde Kovaļova sarakstījusi jau četras grāmatas, turklāt romāns "Bezvēsts pazudušās" pat pārvērsts seriālā. To visu zinu un esmu dzirdējusi, vienkārši sekojot izdevniecības aktualitātēm sociālajos tīklos, bet pati grāmatas nelasījusi un seriālu neskatījusies. Nezinu, kāpēc, bet kaut kā Kovaļovas grāmatas līdz šim pie manis nebija "atnākušas". Tagad ir, izdevniecība piesūtīja. Ja man prasītu, vai šī grāmata mani interesētu lasīšanai, es visticamāk atteiktos un paņemtu kaut ko no jaunākās iznākušās vēsturiskās prozas, taču man neviens neprasīja un forši, ka tā. Spriežot pēc pārējo Kovaļovas romānu anotācijām "Tvitera tiesas" pēdējās lapās, man varētu patikt arī pārējie autores darbi. </p><p style="text-align: justify;"><span>Neko pārlieku sarežģītu un samudžinātu nemaz negaidīju un arī nesaņēmu. Jau no paša sākuma man bija diezgan skaidrs, kurš no varoņiem melo. Es gan to neatklāšu šajā ierakstā, lai nemaitātu kādam Kovaļovas cienītājam vēl priekšā stāvošo lasīšanas prieku. Protams, ja vien vēl ir kāds Kovaļovas fans, kurš vēl nav paspējis izlasīt viņas jaunāko rakstu darbu. </span>Mazītiņu pipariņu stāstam piešauj pāris pavedieni par to, kas liek tēliem melot un izdomāt. Grāmata sagādā vieglu izklaidi un patīkamu laika pavadīšanu, nedaudz liek padomāt par sociālo tīklu lietošanas blaknēm un tikpat viegli ir palaižama vaļā, lai ķertos pie nākamā lasāmā gabala. Izcils brīvdienu lasāmais gabals, lai palaistu smadzenes prom no savām problēmām. Protams, ja vien pats neesi ar kādu savu darbību vai vārdu kļuvis par sociālo tīklu un diskusiju forumu karstāko kartupeli apviļāšanai mutē. </p><p style="text-align: justify;">Šajā stāstā ir pavisam taustāma ikdienas sociālo tīklu realitāte, kur anonīmi un mazāk anonīmi cilvēki uzburbuļo par kādu norisi un norimst. Dažreiz līdz "norimst" paiet ilgāks laiks, dažreiz īsāks. Katrā gadījumā, sevis eksponēšana sociālajos tīklos ir izcils materiāls talantīgiem īpatņiem, kuru prasmes neaprobežojas tikai ar neizmērojama apjoma publikai iedotās informācijas izmantošanu savtīgiem mērķiem. Sižets rit raiti un arī iedotie galvenie varoņi ir gana interesanti, lai nemanītu, kā kopā ar viņiem aizskrien laiks. Autore centusies pacelt vienā grāmatā vairākas Latvijas sabiedrībai aktuālas tēmas, ne tikai sociālo tīklu izmantošanas ēnas puses un to, cik viegli internetā anonīmi apmuļķojams nekritisks un garlaikots prāts, bet arī, piemēram, šobrīd vasaras karstumā aizvien aktuālo lēkšanu ūdenī uz galvas un šādas neprātības iespējamās sekas. Nepameta gan doma, ka Kovaļova centusies lasītāju pat iežēlināt par tā dēvēto <i>fake news </i>portālu veidotājiem un melīgo ziņu radītājiem. Tas gan kaitināja, jo tādi skribentiņi var pabojāt ne tikai atsevišķu indivīdu ikdienu, bet arī apdraudēt valsts drošību kopumā. Bet tas man tāds ar izglītību saistītais profesionālais kretīnisms. </p><p style="text-align: center;"><i>"Tu vēl esi jauna un vēlāk sapratīsi, ka šajā pasaulē ir arī daudz labu cilvēku. Reizēm, kad mēs redzam neizmērojamu ļaunumu, turpat blakus mēs ieraugām neticamu labsirdību. Šajā dzīvē viss ir l'dizsvarā, tomēr labā ir daudz vairāk." /272.lpp./</i></p><p style="text-align: justify;">Jāpiekrīt <a href="https://happynorelle.wordpress.com/2022/06/19/lelde-kovalova-tvitera-tiesa/" target="_blank">Norellei,</a> ka es arī nebūtu bijusi noslēgumā tik jauka pret tēliem. Mazliet radās iespaids, ka Leldei Kovaļovai aptrūkās iedvesma. Norelles blogā ir maitekļi par sižetu, tā, ka lasiet uz savu atbildību.</p><p style="text-align: justify;"><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh8wYWsp4QgTJg-66J6OdukjU_RojHp-ZKWLDHT3cLebT-Y1LkiIPiIyvxqjqB43J6roh7htZhRKspAsc2qCxuOMrU4F4XGyZUqHrxXd-7GT1RFTSJ66JLhQnh-4RbdrrUXYUVzvNtnttJ_pVrBwspSGcKn1iozgM19nuy9ewWplcrrOShOkXF3pS8a/s465/5%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="465" height="46" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh8wYWsp4QgTJg-66J6OdukjU_RojHp-ZKWLDHT3cLebT-Y1LkiIPiIyvxqjqB43J6roh7htZhRKspAsc2qCxuOMrU4F4XGyZUqHrxXd-7GT1RFTSJ66JLhQnh-4RbdrrUXYUVzvNtnttJ_pVrBwspSGcKn1iozgM19nuy9ewWplcrrOShOkXF3pS8a/w200-h46/5%20star.png" width="200" /></a></div><br /><p style="text-align: justify;"><br /></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-5315552721273966412.post-70559848435031789762022-06-08T17:04:00.000+03:002022-06-08T17:04:03.577+03:00Solvita Denisa-Liepniece "SaZVĒRestības teorija"<p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhPuz45jwfb9EDZ3xuj1IiyM9NeqVLaxrInTxu1hiMnKZA2D_tWkbsxtovJT2ycDrOHNZtuGzBw_vaj511Cnf7LhnYWRmzGke6SLWguB_Aw5BGYtYNLAeuZ9jg25OmS_ib2lejTnYG-aKWIk5mxvzuTBZRKSGnaWB-SNfJ8Dfw5EKc6Gp_1n5oTs7AU/s780/Sazv%C4%93rest%C4%ABbas%20teorija.png" imageanchor="1" style="clear: left; float: left; margin-bottom: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="780" data-original-width="632" height="215" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhPuz45jwfb9EDZ3xuj1IiyM9NeqVLaxrInTxu1hiMnKZA2D_tWkbsxtovJT2ycDrOHNZtuGzBw_vaj511Cnf7LhnYWRmzGke6SLWguB_Aw5BGYtYNLAeuZ9jg25OmS_ib2lejTnYG-aKWIk5mxvzuTBZRKSGnaWB-SNfJ8Dfw5EKc6Gp_1n5oTs7AU/w174-h215/Sazv%C4%93rest%C4%ABbas%20teorija.png" width="174" /></a></div><div style="text-align: justify;">Vai zini, kas notiek, kad palaiž mēli savā vaļā? Vai zini, kas notiek, kad ir pārāk maz informācijas par notikušo, bet parunāt vajag? Tieši tā! Apkārt sāk klejot pavisam zvērīgas sazvērestības teorijas! </div><p></p><p></p><div style="text-align: justify;">Mežā noticis šausmīgs noziegums! Zaķim uzbrucis neredzēts briesmonis! Stāstam klīstot no viena meža iemītnieka pie nākamā, briesmonis iegūst aizvien jaunas aprises un īpatnības, arī pati situācija ar katru stāstītāju kļūst aizvien detalizētāka. Taču patiesība noskaidrojas, kad to dodas meklēt neticīgais ezis.</div><span><a name='more'></a></span><p></p><p style="text-align: justify;">Komunikācijas un mediju pratības speciāliste, doktore Solvita Denisa-Liepniece radījusi grāmatu bērniem par to, kā rodas baumas un kā tām nenoticēt. Autore ir zinoša speciāliste savā jomā un jaunāko lasītāju auditorijai jau iepriekš radījusi arī izglītojošu un izklaidējušu grāmatu “Caps un ciet jeb Vilks manipulators” (9 - 11 gadus veciem bērniem). Ar pasaku "Sazvērestības teorija" viņa ķērusies pie vismazāko lasītāju/klausītāju izglītošanas vecumā no pieciem gadiem. </p><p></p><div style="text-align: justify;">Uz krēmīgi oranžīgas krāsas lapām stāsts izklāstīts lieliem melniem burtiem un rotāts lakoniskiem melniem zīmējumiem un krāsas iegūst tikai balto lapu atvērums ar patiesību. Tieši krāsu gamma un grāmatas vizuālais risinājums bija tas, kas pirmais piesaistīja manu piecgadīgo klausītāju. Pats stāsts viņam arī gāja pie sirds un Marinas Heniņas veidotās ilustrācijas raisīja iztēli līdzīgi kā fantāzijas rosījās grāmatas tēlu prātā. Pēdējā grāmatas atvērumā iekļauts izglītojošs teksts par to, kas ir panika, baumas un maldinoša informācija. Noderīgi, ka galvenie noteikumi sevis un citu pasargāšanai no maldinošās informācijas ir izcelti treknrakstā. Tiesa, priekš vismazākajiem lasītājiem man prasītos, lai ir vairāk paskaidrots, piemēram, kā tad mazais cilvēks var pārbaudīt informāciju un kas ir pieminētie uzticamie avoti? </div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;">Cik daudz manam mazajam puisim iesēdās galvā par baumu izplatīšanu, pagaidām grūti spriest. Taču man tas bija atgādinājums tam, cik svarīgi ir izrunāt ar bērnu viņa uztraukumus un ieklausīties arī šķietami vismežonīgākajās fantāzijās. Nogurums dažreiz ir liels, bet izaudzināt domājošu bērnu ir tā vērts dažreiz mazu drusciņu piespiesties pārkāpt pāri savam nogurumam un atbildēt pat uz šķietami dumjākajiem jautājumiem.</div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiQA5jof8BZbAsmaOkk-DjdLae_N7dpI-q3WpyP9f7BoYIb0e1qOlwzcXqpVosufLTl5xnFNG6ZfsTEYtqhOfyp_XdOGfISJT1_zon1V3foycpIuO1jme2evNq09dnaUQa4H4bw5xVTUiqFZ7WnjA8iK5IBQsteu3UhEkqF7bRwCVmHWr4jPCJvcT5U/s375/4%20star.png" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="108" data-original-width="375" height="58" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiQA5jof8BZbAsmaOkk-DjdLae_N7dpI-q3WpyP9f7BoYIb0e1qOlwzcXqpVosufLTl5xnFNG6ZfsTEYtqhOfyp_XdOGfISJT1_zon1V3foycpIuO1jme2evNq09dnaUQa4H4bw5xVTUiqFZ7WnjA8iK5IBQsteu3UhEkqF7bRwCVmHWr4jPCJvcT5U/w200-h58/4%20star.png" width="200" /></a></div><br /><div style="text-align: justify;"><br /></div><div style="text-align: justify;"><br /></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: justify;"><br /></div><br /><p></p>Līva Alksnehttp://www.blogger.com/profile/11253561910276993551noreply@blogger.com0