Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.

Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Tamāra Horiha Zerņa "Meitiņa"

“Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.” /71.lpp./

Karš Ukrainā noris jau kopš 2014.gada, kad Krievija iebruka Ukrainai piederošajā Krimas pussalā. Kopš tā laika kara āva ir turpinājusi šķaidīt likteņus savā ceļā. Literārā pasaule neklusē - ukraiņu rakstnieki skaļi stāsta par noziegumiem pret Ukrainu un arī latviešu valodā lasošie sadzird ukraiņu balsis, kuras mums nodod vairāki dedzīgi tulkotāji. Ukraiņu autore Tamāra Horiha Zerņa (Тамара Горіха Зерня), īstajā vārdā Tamāra Duda, ar savu debijas romānu "Meitiņa" (Доця) sniedz ieskatu 2014. gadā un sākotnējā neticībā, ka apkārt notiekošais haoss nav ļauns murgs. Tā ir īstenība. Cilvēki, kuri vakar bija tavi draugi, šodien ir noticējuši... KAM? Kam gan viņi ir noticējuši, ka ikdiena Doņecka var pārvērsties tik šaušalīgā ellē?

Jichoks Baševis Zingers "Šoša"

Koši sarkans vāks ar baltu joslu un teātra masku ir skatienu ļoti piesaistošs. Arī nosaukums "Šoša" intriģē, jo nevari īsti uzreiz saprast, ko tas apzīmētu. Jidišā rakstījušais autors Jichoks Baševis Zingers latviešu valodā lasošam cilvēkam nav bijis īsti pazīstams, pirmo reizi tulkots viņa romāns "Šoša". Tas ir intelektuāls izaicinājums lasītājam. Visu laiku mani nepameta domas, cik daudz jāzina šādas grāmatas tulkotājam, lai teksts nezaudētu ne nieka no tās īpatnējības, kas autoram ir dabiski ikdienišķais, bet lasītājam vulgaris - neparasta eksotika - ortodoksālo ebreju kultūra! Tas ir AP-BRĪ-NO-JA-MI! 

Jichoks Baševis Zingers, angliskajā pasaulē Aizeks Baševis Singers (Isaac Bashevis Singer) – Nobela prēmiju saņēma 1978. gadā un savu lekciju par godu apbalvojumam veltīja jidišam – “trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība”. Angļu valodā Zingera romāns "Šoša" iznāca šajā pašā 1978. gadā.

Svens Kuzmins "Dizažio"

Dizažio nav nekāds pagalmā dižākā un brangākā āža apzīmējums. Dizažio ir veiksmīgā uzņēmēja ekscentriskais alter ego. Nu un vēl dizažio ekonomikas terminos esot procenti, ko atskaita no naudas vai vērtspapīru nominālvērtības, ja to kurss biržā ir krities zem nomināla. Taču Tēzaurs var pastāvēt pie ratiem, jo pēc Svena Kuzmina romāna izlasīšanas Dizažio man tagad ir īpašvārds, kas tērpies gaiļa spalvās, baltā samtā un lillā ādā, aizrūcina garām dzeltenā zemūdenē. Viens vareni traks gabals! Svenam Kuzminam izdevies ar savu tekstu izveidot karnevāla cienīgu karuseli, kurā sēžot (lasot) brīžiem pavelk uz vēmienu, bet lielāko daļu laika gar acīm zib krāsains, raibs, košs, gaismas un visu laiku ausīs skan kaut kādi dīvaini brēcieni.

Džordžs Orvels "Mācītāja meita"

Pēc grāmatas "Posts Parīzē un Londonā" Džordžam Orvelam rakstīšana (un publicēšanās), šķiet, gājusi no rokas. Grāmata par Parīzi un Londonu pirmpublicēta 1933.gadā, pēc tam 1934. gadā lasītājiem nodots darbs "Toreiz Birmā" (Burmese Days) un vēl gadu vēlāk, 1935.gadā, arī manis nupat izlasītā "Mācītāja meita" (A Clergyman's Daughter). Šo grāmatu iegādāju kā mierinājumu sev, kad nespēju atrast "Posts Parīzē un Londonā". Kad to beidzot biju atradusi un izlasījusi, uzreiz ķēros klāt arī mācītāja meitas stāstam, jo Londonas padibeņu dzīves apraksts mani gluži vienkārši uzreiz nelaida vaļā. Šis romāns autora dzīves laikā atkārtoti nav izdots, ne arī tulkots citās valodās, jo Orvels to uzskatīja par cenzūras nejēdzīgi izkropļotu un tamdēļ neizdevušos. 

Džordžs Orvels "Posts Parīzē un Londonā"

"Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību - jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši." /18.lpp./

Džordža Orvela darbu "Posts Parīzē un Londonā" man ierunāja brālis, viņš to bija klausījies angļu valodā, tālus ceļus mērodams. Viņam kā pavāram īpaši patika Parīzes apraksta daļa un galvenā varoņa darbs viesnīcas restorānā. No brāļa stāsta man bija āķis lūpā un viena bēda - šī grāmata latviešu valodā vairs nebija nopērkama, jo tulkota un izdota 2006.gadā. Nepārspīlēšu sakot, ka meklēju to grāmatu pārdošanas grupās un vietnēs vairākus gadus, apjautājos arī izdevējam vai nav kas noliktavā aizķēries. Nebija. Jau biju samierinājusies ar to, ka nāksies lasīt angļu valodā un biju pat jau pieteikusies rindā uz angļu versiju grāmatu klubiņā. Taču cauri nelaimei man uzspīdēja laime. Manā darba vietā likvidēja bibliotēku un darbinieki drīkstēja grāmatas paņemt sev. Šeku-reku es beidzot tiku pie sava Orvela eksemplāra un mierīgu sirdi noliku to plauktiņā vēlākai lasīšanai! Tas novietojās blakus vēl no plēves neizpakotajai tā paša Orvela grāmatai "Mācītaja Meita", ko biju nopirkusi kā mierinājumu savai Parīzes un Londonas posta alkstošajai dvēselei. Taču beidzot grāmatu izlasīt mani pamudināja tas, ka Dienas grāmata to nolēma izdot atkārtoti. Sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nedrīkstu un jāķeras klāt!

Ilze Jansone "Vīru lietas"

Stāstu krājums vai īss romāns? Ļoti īss romāns ar dažiem stāstiem iespraudumos starp romāna nodaļām? Īsti nezinu, kurā kastītē ielikt nupat izlasīto Ilzes Jansones grāmatu "Vīru lietas". Starp citu, arī anotāciju uz pēdējā vāka lielāku skaidrību nesniegs, jo tur ir rakstnieka Svena Kuzmina un grāmatu redaktores Gundegas Blumbergas viedokļi par to. Krāsainajos Kaspara Groševa tāda paša nosaukuma gleznas rotātajos vākos paslēpušies vairāki dzīves un sevis pašu pamocīti varoņi, draugu vai drīzāk paziņu grupiņa, šķiet, pusmūžā. Kam monogrāfija top jau nezkuro gadu un intelektuālās akadēmiķu aprindu sarunas līdz ar mūžīgo gaušanos par finansējuma trūkumu pētniecībai jau aknās sēž, kam mīlestība sirdi grauž vairāk nekā mīlamajam objektam, kas sāk apšaubīt izvēlēto profesionālo ceļu, jo līdz pusmūžam šķietami nekas vēl īsti nav izdevies. Viņi ir dažādi, viens otru kaitina, atbalsta un mēdz iedzert jau dienvidū.

Maikls Ondatje "Ēnas pār Temzu"

Londona, 1945. gads, Otrais pasaules karš beidzies, bet izrādās, ka tikai šķietami. Kara ēnas aptumšo daudzu cilvēku pagātni, tagadni un nākotni. Četrpadsmit gadus vecais Nataniels un viņa nedaudz vairāk kā gadu vecākā māsa Reičela paliek Lielbritānijā kamēr tēvam jādodas komandējumā uz Singapūru un mamma dodas līdzi. Paredzēts, ka vecāku nebūs tikai gadu, turklāt bērni dosies uz internātskolām, savukārt nedēļas nogalēs un brīvlaikos viņiem iecelts aizgādnis - svešinieks, ko jaunieši savā starpā iesaukuši par Naktstauriņu. 

Kanādiešu autora Maikla Ondatje (Michael Ondaatje) vārds manām ausīm un acīm nebija pazīstams, taču, apskatījusi bibliogrāfiju, vismaz nosaukumu "Angļu pacients" spēju pazīt. Tiesa, ne pēc tā, ka zināju grāmatu ar šādu nosaukumu, bet gan pēc 1996. gada ekranizācijas. “Angļu pacients” ir autora zināmākais romāns, tas 1992. gadā ieguva Bukera balvu un 2018. gadā saņēma Golden Man Booker balvu. Tas nozīmē, ka “Angļu pacients” tika atzīts arī par labāko Bukera laureātu 50 Bukera piešķiršanas gados. Kopumā Ondatje sarakstījis sešus romānus, memuārus, grāmatu par kino un vairākus dzejas krājumus. Arī Ondatje nupat latviešu valodā iznākušais jaunākais romāns "Ēnas pār Temzu" nominēts Bukera balvai 2018. gadā, kad tas tika publicēts oriģinālvalodā, taču piekāpās Annai Bērnsai un viņas romānam "Milkman".

Jānis Joņevs "Tīģeris"

"Solāns skatījās pa logu. Tas vienmēr nostrādāja, šī ilgā Latvijas krēsla, stunda, ko nepazīst Francijā, stunda, kad cilvēks ir aklāks nekā tumsā. Viss izskatās citāds, tālāks, tuvāks. Ne diena, ne nakts, nekā, bet kaut kas. Viņš dzirdēja, kā atvērās zārka vāks, mirušie ceļas augšā. Protams, viņš saprata, ka īstenībā tas ir tikai klavieru vāks." / 209. lpp./

Ne pārāk biju sadraudzējusies ar Jāņa Joņeva "Jelgava 94", lai arī citi lasītāji to slavēt slavēja. Kad īsi pirms mājās palikšanas sērgas izdevniecība "Dienas grāmata" informēja par Joņeva stāstu krājuma iznākšanu, pēc nelielām pārdomām lēmu mēģināt vēlreiz šo autoru iepazīt. Biju nedaudz pārsteigta, saņemot priekš stāstu krājum pabiezu grāmatu, jo kāds man zināms cilvēks teica, ka latviešu autoriem vairāk par simts lapiņām grūti izspiest (uz citāta precizitāti nepretendēju). Turklāt šis gandrīz 250 lappušu garadarbs iesiets spilgti oranžos mīkstajos vākos. Par iesējumu man šīs grāmatas saistībā vislielākās sāpes. Turklāt sāpes ir visburtiskākajā nozīmē. Tik biezai grāmatai mīkstie vāki, manuprāt neder, jo grāmata slikti šķiras un turas vaļā. Man tiešām sāpēja īkšķi, šo krājumu ilgāk rokās paturot. Tāpēc lasīšana bija lēnāka, nekā man gribētos. Grāmatu bieži liku malā un ņēmu citas, ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka sāp un bija dusmas.

Andra Manfelde "Vilcēni"

Andras Manfeldes jaunākais romāns "Vilcēni" noteikti ir tāds īsteni "Manfeldisks". It kā no anotācijas uz grāmatas pēdējā vāka viss tik skaidri un labi saprotams, taču izpildījums veikts tik ļoti poētiski un savīti, ka liek man kārtējo reizi izvērtēt - vai man patīk Andras Manfeldes stils? Ir skaidrs, ka autorei ir savs noteikts rokraksts, kas izpaužas gan bērniem paredzētajās grāmatās, gan pieaugušajiem.

Jūrmalā starp jūru un upi dzīvo dažādi cilvēki. Daļa no mainīgo deviņdesmito sabiedrības ir cilvēkveidīgi vilcēni jeb bērni, kuri veido paši savus likumus un izpratnes par dzīvi. Caur viena pusaudža Andžeja acīm un muti lasītājs uzzina par neizdibināmo un noslēpumaino Vilcēnu, un par pārējiem bara locekļiem. Barā bez Vilcēna un Andžeja ir arī Zīmulis, Saņka Pristaņ, Būda Vilks, Brunčiks, Skeltons, Tauķis un Ričards Sarkans. 

Dace Rukšāne "Ķīpsalas putni"

"Es zinu, ko nozīmē mīlestība! Es zinu! Un tieši tāpēc arī pametu to rižo Kristīni, tieši tāpēc! Saproti, mīlestība ir brīvība. Bet es nekad nenonākšu pie brīvības, dzīvojot sieviešu uzspiestās sadzīves cietumā! Tās nemitīgās runas par pieskārienu būtisko nozīmi mīlošu cilvēku attiecībās, tie citāti no Jāņa Zālīša grāmatas, mīlēt viegli, mīlēt grūti, mīlēt sakostiem zobiem... Pie sadzīves nonākam tikai tad, kad mīlestība vairs nav stipra vai arī tās nav vispār. Nu, nav mīlestība ne vēlme nopisties, ne drošības sajūta, nav!" /105. - 106.lpp./

Iedvesmojoties no patikas pret Daces Rukšānes jaunāko romānu "Krieva āda", nedomājot ķēru ciet senāku autores stāstu krājumu "Ķīpsalas putni", kad to pamanīju lietoto grāmatu veikalā. Esmu ļoti patīkami pavadījusi laiku ar šiem 18 Rukšānes stāstiem (atsevišķos gadījumos tās ir īsas skices, nevis pilnvērtīgi stāsti) par Ķīpsalas cilvēkiem. Katrā stāstā atklāts kāds Ķīpsalas iemītnieks - dažos pirmajā personā no paša tēla viedokļa, dažos no autora kā vērotāja pozīcijas. Soli pa solītim savijas vienotā veselumā tik daudzi un dažādi cilvēki un viņu saistība. Tas nav romāns, tomēr katrā atsevišķā stāstā gluži vai paviesojas arī tēli no citiem stāstiem. Un tas ir gluži normāli, ja darbības vide ir tik ierobežota teritorija.

Dace Rukšāne "Krieva āda"

"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./

Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi. 

Inga Gaile "Skaistās"

"Grāmatu smarža ir nomierinoša. Grāmatas neuzbrūk. Grāmatas nesastāda sarakstus, kas jāizved. Grāmatas negrib izpist un pēc tam nepamet.

Magdalēna stāv pie bibliotēkas loga un skatās uz ielu. Drīz nāks skolēni. Pavasara saule mirdz. Ir jābūt laimīgai. Tā taču ir mīlestība. Vienalga, ka viņam nav mīlestības. Prostji dorogaja. Un pēc brīža: ti točno znaeš, što eto moi?" / 92.lpp./

Ar romānu "Stikli" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" dzejniece Inga Gaile debitēja prozas žanrā. Nupat pie lasītājiem nonācis jauns autores romāns "Skaistās". Nepieminu "Stiklus" tāpat vien, aiz nav ko darīt. Jaunais romāns ir turpinājums labi iesāktajam darbam. Acīmredzot, autore nav spējusi tikt vaļā no pirmajā grāmatā ieliktajiem varoņiem, norakstīt tos no sevis nost. Romānā "Stikli" iepazītais ārsts Kārlis Vilks un viņa paciente (bērna māte) Magdalēna, kā arī vairāki citi tēli dzīvo arī romānā "Skaistās". Šim traģiskajam cilvēku kopumam pievienojas vēl vairāki varoņi, visiem, pirmās personas formā izklāstītajiem, notikumiem un pārdomām norisot dažādās vietās laika posmā no 1941. gada līdz 2006. gadam. 

Māris Bērziņš "Aizliegtais pianīns"

Ja no Māra Bērziņa lasīta tikai "Svina garša", tad "Aizliegtais pianīns" būs kaut kas svaigi nepieredzēts. Savukārt, ja iepriekš jau lasīti arī Gūtenmorgena piedzīvojumi, tad ar klavieru stāstu teiksiet, ka Bērziņš iekāpis atpakaļ humora kurpēs. Pēc vairākām grāmatām par holokausta tematu, man ļoti vajadzēja palasīt kaut ko vieglāku un citādā veidā izklaidējošāku. Māris Bērziņš ar savu jaunāko veikumu "Aizliegtais pianīns" mani nudien izklaidēja ne pa jokam. Ja ieskatās zilajā vākā, tad saskatāma sen zināmā galda spēle "Cirks". Un aiz vākiem patiešām zināmā mērā cirks vien darās, ar to nelielo atšķirību, ka tas ir pirmsskolas izglītības iestādē "Puķu lodziņš", nevis zem izliekta kupola Merķeļa ielā.

" - Es zinu, tas noteikti ir manis dēļ. - Atgāzusi galvu, Sabīne spiež plaukstu pie pieres.

 - Ko?

 - Jo man interešu konflikts ar pianīnu. Viņi domā, ka man ir vēl citi pārkāpumi. Bet vairāk man nekā cita nav. Goda vārds!

 - Es zinu... zinu. - Elita nodrebinās, redzot Sabīnes sejas izteiksmi. - Bet pagaidi, kā tu to domā? Kas par tevi ziņos?

 - Tieši tā. Pianīna dēļ es zaudēju Departamenta uzticību, un to nevar tik vienkārši atgūt. Bet nekas! - Sabīne iesmejas. - Es visu sakārtošu priekšzīmīgā kārtībā un pierādīšu, ka mēs tomēr esam vislabākie."

Nora Ikstena "Mīlestība"

"Neviens nav teicis, ka mīlestību īstenot nav viegli. Visticamāk, tas būs grūti un būs brīži, kad rokas nolaidīsies. Bet tad pēkšņi aci priekšā mīļotā cilvēka galvas pagrieziens vai saruna pie pusdienām koka paēnā. Un atkal tiek iedots spēks." /123.lpp./

Rudenīgās krāsās ieturētā Aivara Vilipsōna grafika slēpj rudenīgi romantiskus un apcerīgus Noras Ikstenas stāstus grāmatā "Mīlestība". Lai arī dažās esejās aprakstītā darbība noris karstās zemēs un siltos laikapstākļos, citiem stāstiem īsti gadalaiks netiek uzsvērts, es nudien nespēju iedomāties citu, piemērotāku, gadalaiku šī stāstu un eseju krājuma lasīšanai. Ikstena tik lieliski iederējās pirmajās rudens dienās ar nelielu smeldzi, ar dažu retu vēl sildošu saules staru, ar vēju, ar virpuļojošām dzeltenām lapām. 

Dzintars Sodums "Post Scriptum"

Visas pasaules grāmatas un pat ne visas dzimtajā valodā iznākušās grāmatas viens cilvēks savas dzīves laikā nevar izlasīt. Cenšos šo domu pieņemt, cenšos ar to dzīvot un sadzīvot. Taču tas nekavē mēģināt aptvert vismaz tik daudz, cik iespējams. Par rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Dzintaru Sodumu (1922–2008) biju dzirdējusi vai lasījusi saistībā ar Soduma balvu literatūrā, bet galvenokārt saistībā ar viņa veikto apjomīgo darbu - īru rakstnieka Džeimsa Džeisa darba "Uliss" tulkojumu. Informatīvajos avotos Sodums tiek slavēts kā noteikti jau skolas solā izlasāms autors. Savukārt "Uliss" tiek dēvēts par iespējams garlaicīgāko grāmatu, bet arī noteikti izlasāmu. Vienlaikus, kā izskatās, pavisam nedaudzi spēj ar "Ulisu" tikt galā. Arī es mēģināju pāris fragmentos ielasīties, bet īsti nesanāca, nebija "mana tējas tase". Bet ko nu par to, kas par Sodumu man nav zināms. Jācenšas pateikt, ko par viņu uzzināju, izlasot grāmatu "Post Scriptum". Šajā grāmatā ir gan iepriekš nepublicēti fragmenti no rakstnieka paša tekstiem, kaut kas no tā, ko viņš pats sauca par "kompostu", gan arī, tādam lasītājam un Soduma nezinātājam kā es, ļoti noderīgi citi teksti - literatūrpētnieces Kristas Annas Belševicas skatījums uz Dzintara Soduma daiļradi un izlases sastādītājas (viņa bija arī tuva rakstnieka uzticības persona) Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu. 

Kārlis Skalbe "Pasakas"

Šogad aprit 140 gadi kopš rakstnieka Kārļa Skalbes (1879 - 1945) dzimšanas un vēl pavasarī saņēmu ziņu no izdevēja par autora  jauna pasaku krājuma izdošanu. Man Kārlis Skalbe asociējas ar pasaku "Kaķīša dzirnavas" un 1993.gadā uzņemto režisores Rozes Stiebras animācijas filmu. Jo īpaši man multfilma un pasaka patika nevis kādas dziļi iekšā ieliktās domas dēļ, bet gan tāpēc, ka arī man mājās bija sniegbalts kaķis. Kā nu nepatiks multfilma ar paša mīluli "galvenajā lomā"? Man kā bērnam ļoti patika saredzēt literatūrā un multfilmās arī daļiņu no savas dzīves, lai cik arī "aiz matiem pievilkta" šī daļiņa būtu. Vēl man no Skalbes atmiņā palikusi "Pasaka par vērdiņu", gan grāmatas, gan 1969.gadā uzņemtās animācijas filmas veidā. Nenoliegšu gan, ka video formā pasaka atstājusi dziļāku atmiņu rievu nekā grāmata. Pēc tāda ievada redzat, ka mana asociācija ar Skalbi un atmiņas par viņa darbiem varētu būt visai romantiskas un literatūra ar ekrāna tēliem cieši savēlušās kopā. Tagad, lasot krājumu, sapratu, ka nebiju lasījusi ne daudz piesaukto "Kā es braucu Ziemeļmeitas  lūkoties", ne arī kaut ko citu no viņa darbiem. Taču "par vēlu" ir tikai kapsētā zem zemes, tāpēc nejūtos neko nokavējusi un ar lielu azartu ķēros klāt jauniegūtajai grāmatai.

Avoti vēsta, ka dzīves laikā Skalbe kopumā sarakstījis 76 pasakas, kas apkopotas septiņos krājumos. Rakstnieka jubilejas gadā iznākušajā krājumā apkopotas visas Kārļa Skalbes pasakas no rakstnieka dzīves laikā publicētajām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem. Šajā krājumā gan ir 79 pasakas.

"Viņi neaizgāja tālu pa lauku; tie tūliņ sāka meklēt akmeņus un celt namus. Un te ir izaugusi šī akmeņu kaudze, kurā mēs maldāmies un nevaram atrast cilvēka." /91.lpp./

Osvalds Zebris "Māra"

Autors Osvalds Zebris vairs nav nekāds iesācējs literatūras lauciņā, esmu lasījusi romānu "Gaiļu kalna ēnā", kas iznāca sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", arī romānu "Koka nama ļaudis" (un interesanti palasīt pašai savas pārdomas, ka ar Zebri kā autoru "man nav pa ceļam", jo šobrīd tā gluži nedomāju). Nupat iznācis viņa veikums jauniešu auditorijai romāns "Māra". Nevaru ielikt Zebri savu mīļāko rakstnieku plauktiņā, bet kaut kas man viņā patīk. Un šis kaut kas ir tāds grūti noķerams un paskaidrojams arī jaunākajā grāmatā. 

Galvenā varone Māra meklē sevi, savu "es", pārdzīvo to, ko nu jaunieši mēdz pārdzīvot vecumā, kad mācās 10.klasē, un piedzīvo arī vairāk nekā jaunietim šajā vecumā būtu jāpiedzīvo, vidusskolā satiekas tik dažādi jaunieši, no tik dažādām ģimenēm, ar tik dažādām iespējām un vēlmēm, ir tehnoloģijas, to sniegtās iespējas un radītie draudi, ir visādi ietekmeļi, bagātie un ne tik bagātie, viltīgie un pilnīgi naivie. Mārai ir neparasti nobriedusi domāšana, taču tas nekavē viņu pieļaut arī neticami muļķīgas kļūdas (un šajā punktā mana 16 gadīgā Līva tik ļoti pašidentificējās ar šo tēlu, ka Māra mani brīžiem šausmīgi kaitināja - un mēs jau zinām, ka kaitinošais citos patiesībā ir tas, kas mūs visvairāk kaitina mūs pašos). Jaunietis šajā vecumā nudien meklē atbildes uz daudziem jautājumiem un, lai nebēdājas tie, kas neatrod. Daži atrod, daži turpina meklēt visu mūžu, bet daži šos jautājumus gadu gaitā uzdod atkal un atkal no jauna, meklējot jaunas atbildes uz tiem pašiem vecajiem jautājumiem (tās laikam mēdz dēvēt par tām dažādu vecumposmu krīzēm). Tas, man šķiet, ir pārlaicīgi, raksturīgi visām paaudzēm.