otrdiena, 2021. gada 21. septembris

Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"

Trīs pieci astoņi. Šie skaitļi apzīmē jaunas bites rašanos. Tagad es to zinu! Un nākamvasar uz bitēm savā dārzā skatīšos pavisam atšķirīgu skatu. 

Pēdējais laiks bijis ļoti saspringts darba vietā, tāpēc grāmatas lasīt sanācis gausi - pāris lappuses vakarā, jau gultā esot, un miegs klāt, neatkarīgi no izvēlētās lasāmvielas. Vācu autores Petras Postertes grāmata bērniem "Gads, kad ieradās bites" bija mana sabiedrotā šajā piesātinātajā laikā. Šajā stāstā divpadsmit gadus vecā Jozefīne jeb Jozija manto vectētiņa bišu saimi. Tas varbūt nebūtu nekas dīvains, ja Jozija nebūtu pilsētniece. Katra grāmatas nodaļa ir viens mēnesis un gada garumā Jozija ne tikai apgūst biškopību, bet arī noskaidro, kāpēc opis veicis dīvainu izvēli bites novēlēt tieši viņai.

otrdiena, 2021. gada 7. septembris

Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"


"... tikt galā ar jūtām ir māksla nevis zinātne." /52.lpp./ 

Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem.  Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.

Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.

ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris

Paolo Džordāno "Sērgas laikā"


Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.