otrdiena, 2021. gada 21. septembris

Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"

Trīs pieci astoņi. Šie skaitļi apzīmē jaunas bites rašanos. Tagad es to zinu! Un nākamvasar uz bitēm savā dārzā skatīšos pavisam atšķirīgu skatu. 

Pēdējais laiks bijis ļoti saspringts darba vietā, tāpēc grāmatas lasīt sanācis gausi - pāris lappuses vakarā, jau gultā esot, un miegs klāt, neatkarīgi no izvēlētās lasāmvielas. Vācu autores Petras Postertes grāmata bērniem "Gads, kad ieradās bites" bija mana sabiedrotā šajā piesātinātajā laikā. Šajā stāstā divpadsmit gadus vecā Jozefīne jeb Jozija manto vectētiņa bišu saimi. Tas varbūt nebūtu nekas dīvains, ja Jozija nebūtu pilsētniece. Katra grāmatas nodaļa ir viens mēnesis un gada garumā Jozija ne tikai apgūst biškopību, bet arī noskaidro, kāpēc opis veicis dīvainu izvēli bites novēlēt tieši viņai.

Stāsts izklāstīts no divām perspektīvām - Jozijas un slīprakstā bija dots vārds arī bitēm. Man ārkārtīgi patīk šie divi skatījumi, jo lasītājam ļauj uzzināt gan par biškopību (Jozija), gan par bišu dzīvi (bites). Skaidra lieta, ka meitenei apgūt zinības palīdz opja draudzene Alma, kura turklāt arī pazinusi Jozijas vectēvu, šķiet, daudz labāk nekā paša ģimene. 

"No bitēm Otis mācījās dzīvot. Mācījās, ko nozīmē turpināt, lai nāktu kas nākdams. Bites tavam vectēvam parādīja, ka dažkārt pati dzīve var būt tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot." /47. lpp./

Šis ir skaists emocionāls stāsts ar vairākiem tematiskajiem slāņiem. Tajā ieskanas nedaudz vēstures - Jozijas ģimenes izcelsme meklējama vēsturiskajā Silēzijas reģionā un opis, bērns būdams, mājas bijis spiests pamest. Šo stāstu meitēns, šķiet, nav iepriekš zinājis un tāpēc tas ir arī savu sakņu apzināšanās stāsts. Stāsts liek padomāt arī par to, kā mēs uztveram savus seniorus, vai nedzīvojam paši savos pārdzīvojumos, nemaz īsti nepazīstot un nesaprotot viņus.  Grāmatā var gana daudz uzzināt arī par bitēm, to uzvedību un kopšanu. Vienmēr ir vajadzīgs kāds sākotnējais stimuls, lai vispār uzzinātu, ka gribi noskaidrot ko vairāk par kādu tematu. Iepriekš bites man bijis vien lidonis dārzā un krāsaina, bet tukša, kaste pļavā aiz lauku mājas pļavas.

Liels bija mans prieks ieraudzīt, ka māksliniece Aleksandra Runde dzimusi Liepājā. Viņas smalkās un detalizētās bitītes padara šo grāmatu īpaši piemīlīgu. Mana piecgadnieka aci grāmata noteikti piesaistījusi un viņš jau pasūtījis, ka tieši šī būs nākamā nakts grāmata, ko lasīt skaļi priekšā viņam. Ļoti iederīgs grāmatas pēcvārds, ko latviešu valodas tulkojumam sarakstījis bitenieks Māris Lielkalns. Viņš īsi izskaidro nelielas biškopības atšķirības starp to, kā ir Latvijā un kā grāmatas darbības norises vietā Vācijā.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru