trešdiena, 2018. gada 24. oktobris

Inga Gaile "Piena ceļi"

Lai arī nebiju plānojusi, Rīgas grāmatu svētkos tiku pie sava eksemplāra Ingas Gailes jaunajam stāstu krājumam "Piena ceļi". Par stāstu krājumiem man vienmēr rakstīt ir grūtāk nekā par viengabalainiem darbiem. Var katru stāstu aprakstīt un novērtēt atsevišķi, tā riskējot potenciālajam lasītājam atklāt par daudz un sabojāt lasīšanas un jaunatklājuma prieku. Var rakstīt par krājumu kopumā, neiegrimstot detaļās, taču atkal riskējot nepateikt tā īsti neko. Stāstu krājums tapis ilgi, man stāstīja, ka 10 gadus. Dažus stāstus jau biju pat kaut kur pirms tam lasījusi - vai Satori portālā vai kur citus, neatminu. Līdz lasītājam nonākusi pavisam plāna grāmatiņa, kurā ir astoņi stāsti. ļoti sievišķīgi, piepildīti, pārdomām pilni un neizbrīna, ka ilgi tapuši. Vienlaikus šie stāsti ir arī asprātību un humora pilni, tieši kā ar bomi pa pieri un atklājoši.

ceturtdiena, 2018. gada 18. oktobris

Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs "Varēt. Solvita Āboltiņa"

Pirms nesen notikušajām Saeimas vēlēšanām politikas manā sociālo tīklu burbulī un patērētajos masu medijos bija vairāk nekā pietiekami. Draudzenes pamudināta tomēr palūdzu izdevniecībai Latvijas mediji nesen iznākušo vairāku autoru sarakstīto grāmatu "Varēt. Solvita Āboltiņa", taču uzreiz nolēmu, ka par to kaut ko rakstīšu tikai pēc vēlēšanām. Man bija iekšējā sajūta, ka internetam nav vajadzīgi arī mani "pieci centi" par politiku. 

otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Andruss Kivirehks "Oskars un lietas"

Sociālajos tīklos ar lielu sajūsmu jau dalījos ar igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas" fragmentu, kas ievietots portālā "Satori", un nedaudz vēlāk tiku arī pie sava grāmatas eksemplāra izdevniecībā "Liels un mazs". Lasīju salīdzinoši ilgi un pamatīgi, bet tikai tāpēc, ka ik pa laikam kādus fragmentus centos lasīt priekšā dēlam pirms miedziņa. Galu galā sanāca tā, ka viņam izlasīju salīdzinoši nedaudz un lielāko daļu "apēdu" viena pati. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu pārāk aizrāva un smīdināja manis lasītie Oskara un dažādo lietu dialogi, tad pēc lielas smiešanās miegs puikam vairs nenāca nevienā acī. Īpaši dēlu aizrāva skapja stāstījums par asinskāro blūzīti, kā tā kļuvusi ļauna, jo Oskara vecmāmiņa viņu sagriezusi lupatiņās "šņirks, šņirks, šņirks". Kā nesmiesies?