Juhani Pitseps un Gundega Muzikante "Ir mēness zelta kuģis"

Ir mēness zelta kuģis, ir zvaigzne sudrabairis. Ja atkal, atkal es pie tevis tikšu, būs mēness zelta kuģis, būs zvaigzne sudrabairis, un naktī tavi smiekli skanēs kairi.

Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps un latviešu māksliniece Gundega Muzikante kopīgi radījuši grāmatu "Ir mēness zelta kuģis" par to, kā 1944. gada rudenī Igaunijas un citu Baltijas valstu civiliedzīvotāji glābās no kara, dodoties bīstamā ceļā pāri jūrai uz Zviedriju. Bēgļu laivās galvenokārt bija bērni, sievietes un vecāki cilvēki. Tūkstošiem cilvēku devās pēdējo cerību ceļā. Dažiem tas bija pēdējais ceļš šajā saulē. Juhani Pitseps licis uzsvaru uz Igaunijas bēgļiem. Apļveida kompozīcijā lasītājs vispirms iepazīstas ar sirmo Kēti un viņas nopluskāto plīša lācīti Pekaini, satiek mazo meitenīti Kēti, izviļņojas cauri vētrai Baltijas jūrā, nonāk Zviedrijā pie kakao, utu pirts un karantīnas vingrotavā uz grīdas, līdz atkal atgriežas pie vecās sievietes mūsdienās. Cik labi būt mūsdienu bērnam, ne bez savām mazajām raizītēm, taču karā mūsdienu bērniem nav jādzīvo.

Aino Pervika "Prezidents"

Janvāris man "galu savilkšanas mēnesis" un velku no plaukta ārā grāmatas, kas tur iesēdējušās un pirmo lasīšanu gaida jau ilgi. Nu jau pasen iznākusi igauņu rakstnieces Aino Pervikas (Aino Pervik) grāmata "Prezidents". Tas ir mātes un meitas kopdarbs, jo ilustrāciju autore ir Pervikas meita Pireta Rauda (Piret Raud). Grāmatu savulaik iegādājos izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanā ar domu, ka izlasīšu pati un tad izvērtēšu, vai atstāt lasīšanai arī bērnam. Beidzot izlasīju un nolēmu - protams, ka atstāšu dēlam nākotnei! Humoristiskais stāsts par Igaunijas ļoti aizņemto, paveco, bet ļoti pieredzējušo prezidentu, paredzēts pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. 

Ketlina Kaldmā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi"

Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.

Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.

Paša Matsinovs "Gogoļa disko"

Pēdējos mēnešus, lasot grāmatu, veicu piezīmes par lasāmo, fiksēju savas tā brīža domas, idejas, lai ieskatītos šajās piezīmēs vēlāk, rakstot atsauksmi. Arī par Igauņu rakstnieka Pašas Matsinova (Pāvo Matsins) jaunāko grāmatu "Gogoļa disko" veidoju piezīmes, taču pārstāju to darīt, netikusi vēl līdz simtajai lappusei. Iemesls ir gluži vienkāršs - tur ir tāds karuselis, disko, karnevāls un nirvančiks, ka neattopi, kas no visa vēl ir svarīgs un kas ir kļuvis par ēnu lielajā audeklā. Pāvo Matsina izdomātā Igaunijas pilsēta Vīlande kaut kad nenosakāmā nākotnē ir tik neparasta un notikumi brīžiem nesaprotami, ka es gluži vienkārši esmu apjukusi savās domās. Ja jāmeklē, ko man atgādina nupat izlasītā grāmata teiktu, ka kaut ko no Viktora Peļevina un arī Mihaila Bulgakova. Tomēr Bulgakovs un Peļevins man brīžiem šķita saprotamāki nekā Matsinovs.

Andruss Kivirehks "Oskars un lietas"

Sociālajos tīklos ar lielu sajūsmu jau dalījos ar igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas" fragmentu, kas ievietots portālā "Satori", un nedaudz vēlāk tiku arī pie sava grāmatas eksemplāra izdevniecībā "Liels un mazs". Lasīju salīdzinoši ilgi un pamatīgi, bet tikai tāpēc, ka ik pa laikam kādus fragmentus centos lasīt priekšā dēlam pirms miedziņa. Galu galā sanāca tā, ka viņam izlasīju salīdzinoši nedaudz un lielāko daļu "apēdu" viena pati. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu pārāk aizrāva un smīdināja manis lasītie Oskara un dažādo lietu dialogi, tad pēc lielas smiešanās miegs puikam vairs nenāca nevienā acī. Īpaši dēlu aizrāva skapja stāstījums par asinskāro blūzīti, kā tā kļuvusi ļauna, jo Oskara vecmāmiņa viņu sagriezusi lupatiņās "šņirks, šņirks, šņirks". Kā nesmiesies? 

Kai Ārelaida "Pilsētu dedzināšana"

Grāmatas dažādu sakritību rezultātā mēdz "atnākt" pie manis pašas, jau kādu laiku man seko mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - autoru darbi. Šoreiz igauņu rakstnieces Kai Ārelaidas darbs "Pilsētu dedzināšana" par Tartu 1950-tajos un 1960-tajos gados. Igaunijā grāmata iznāca 2016.gadā un esot ieguvusi lielu popularitāti, latviešu valodā grāmata bija pirmais tulkotais izdevums un, manuprāt, lieliski iekļaujas laikā, kad Latvijā iznāk latviešu autoru darbi sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Tas ir vēl viens stāsts par laiku kad daudz runāt bija bīstami. Cilvēki ir tik ļoti pazuduši klusumā, ka paši kļuvuši par klusumu.

Lēlo Tungala "Biedrs bērns"

Vienlaikus ar Latviju savu simtgadi svin arī pārējās Baltijas valstis, Lietuva un Igaunija, un nupat izlasīto igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas grāmatu "Biedrs Bērns" es varētu nosaukt par vēl vienu simtgades pasākumu vispozitīvākajā šī vārdu salikuma nozīmē. Lai arī grāmata rakstīta astoņus gadus un igauņu valodā izdota jau 2008.gadā, šogad kā viens no Igaunijas simtgades pasākumiem kaimiņvalstī iznākusi filma pēc šīs grāmatas motīviem. Ak, cik ļoti ceru to kādreiz skatīt arī Latvijas kinoteātrī, jo grāmata man ļoti, ļoti patika! Romāna pilnais nosaukums ir “Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts”, kas vienlaikus ir gan ļoti aprakstošs, gan nedaudz melojošs.

Mārja Kangro "Stikla bērns"

Šī nu reiz bija grāmata, kuras lasīšanu ilgi apsvēru. Bērni un jo īpaši neveseli bērni ir ļoti jūtīgs temats, baidījos noraudāt visu grāmatas lasīšanas laiku. Galu galā līdz oficiālajam grāmatas atklāšanas pasākumam biju lēmumu pieņēmusi un devos uz sanākšanu, kur arī iegādājos grāmatu. Par to ne mirkli nenožēloju, bet arī emocijas, no kurām bijos, manī neradās.  Mārja Kangro (1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas, bet vispirms viņa noteikti ir stipra sieviete. Dokumentālais romāns “Stikla bērns” ir dienasgrāmatai līdzīgā formā izklāstīts stāts par autores personīgo traģēdiju. Ilgi gaidījusi bērniņu savā dzīvē, viņa beidzot ir stāvoklī, taču uzzina par to, ka bērnam ir nedziedināma slimība un pat piedzimis bērniņš visticamāk ilgi nedzīvotu.