Vienlaikus ar Latviju savu simtgadi svin arī pārējās Baltijas valstis, Lietuva un Igaunija, un nupat izlasīto igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas grāmatu "Biedrs Bērns" es varētu nosaukt par vēl vienu simtgades pasākumu vispozitīvākajā šī vārdu salikuma nozīmē. Lai arī grāmata rakstīta astoņus gadus un igauņu valodā izdota jau 2008.gadā, šogad kā viens no Igaunijas simtgades pasākumiem kaimiņvalstī iznākusi filma pēc šīs grāmatas motīviem. Ak, cik ļoti ceru to kādreiz skatīt arī Latvijas kinoteātrī, jo grāmata man ļoti, ļoti patika! Romāna pilnais nosaukums ir “Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts”, kas vienlaikus ir gan ļoti aprakstošs, gan nedaudz melojošs.
Galvenajai grāmatas varonei Lēlo ir 5 gadi. Viņa ir skolotāju meita, pēdējā laikā viņu dzīves apstākļi ir strauji mainījušies - no siltām un jaukām telpām skolas ēkā viņi ir izmitināti uz pamestu māju netālu. Kādu dienu krievu vīrieši nejauki izmētā mammas un tēta mantas, nosauc mazo meitēnu par kverpli un galu galā aizved Lēlo mammu sev līdzi, savukārt tētis nemitīgi stāsta, ka mamma tūlīt nokārtos savas darīšanas cietumā un būs atpakaļ. Ja ne šodien, tad rīt noteikti, jo gadījies kāds pārpratums. Turpmāko lappušu gaitā lasītājs uzzina, kā iet mazajam meitēnam starp lielo cilvēku sarunām, kā pārvēršas ikdiena bez mammas, kāda ir Igaunija 20.gadsimta piecdesmitajos gados.
Arī Igauniju 1949.gada 25.martā, tāpat kā Latviju, skāra padomju okupācijas varas deportācijas. Uz austrumiem izveda vairāk nekā 20 tūkstošus iedzīvotāju. Kā grāmatā savu radinieču runāto atstāsta Lēlo Tungala - uz katru izvesto igauni, ieveda vismaz trīs vaņkas. Abām pusēm - gan aizvestajiem, gan palikušajiem - bija liela neziņa un bailes par turpmāko likteni, apjukums un pusteikumos runātas patiesības. Lēlo Tungalas stāsts ir skatījums no palicēju puses caur maza bērna acīm un ausīm.
Gadu pēc "Biedrs Bērns" iznāca arī otrā stāsta daļa "Samts un zāģi skaidas jeb biedrs bērns un burti", savukārt grāmatu triloģijas noslēdzošā daļa iznākusi tikai 2018.gadā un stāsta par laiku, kad Lēlo māte atgriežas no izsūtījuma. Lai arī Lēlo mātei par igauņu skolas direktora amata ieņemšanu, kā uzzinām "Biedrs Bērns" pēdējās lappusēs, piesprieda pavadīt izsūtījumā 25 gadus ar 5 gadu aizliegumu apmesties pirmsizsūtījuma mītnes vietā, līdz reabilitācijai sieviete izsūtījumā bija pavadījusi 5 gadus un varēja atgriezties pie ģimenes.
Igauņu rakstniece parāda, cik ļoti atšķirīga ir pieaugušo un bērnu uztvere par notiekošo. Un nemaz nav noslēpums, ka šādas uztveres atšķirības ir, taču nav daudz rakstnieku, kuri palūkojas uz neseno vēsturi caur bērna acīm. No latviešu autoriem Vizma Belševica caur Billi rādīja vēsturi no represiju tieši neskarto palicēju puses, savukārt Māra Zālīte ar Lauru rādīja no izsūtījuma atbraukušo cilvēku stāsta pusi. Par atšķirīgo liecina lielo cilvēku leksikā izmantotie vārdi - pirms kara, Igaunijas laikā, pagājušajā uzplaukumā, pirms krievu atnākšanas. Bērnam šādi izteikumi ir ļoti abstrakti, bet lasītājam parāda atšķirības.
Lēlo dzīvo savā pasaulītē, kur lielie cilvēki runā lietas, slēpj priekšmetus un dzied dziesmas, par kurām varētu izsūtīt arī viņus. Vienlaikus ne tikai caur radio aparātu Lauru sasniedz padomju ideoloģija ar brašajiem maršiem un pionieru dziesmām, kā arī audzinošajiem ziņu izlaidumiem un raidījumiem par Volstrītas neliešiem aiz peļķes. Uzruna "biedrs bērns" pieaugušā ausij izklausās smieklīgi, taču 5 gadus vecam bērnelim liek justies cienītam un svarīgam. Robeža starp ideoloģiski atļauto un aizliegto, labo un slikto bērnam ir ļoti izplūdusi, bet Lēlo ļoti cenšas būt labs bērns, jo tad mamma noteikti atgriezīsies. Šajā romānā lasītājs saskatīs gan humora dzirksti, gan kaimiņu tautas ne mazāk traģisko likteni. Tas bija absurda un izlikšanās pilns laiks.
Šo 20.gadsimta vēstures lappusi autore nemēģina paskaidrot caur dokumentālu pieaugušā cilvēka skatījumu, tas paliek bērna redzējums par apkārtējo. Tieši tāpēc šo grāmatu var lasīt tie, kuriem ir aptuvena nojausma par notikumu laika līniju - padomju karaspēka ienākšanu Igaunijā, padomju varas izrīkošanos un dažādajām starpvalstu politiskajām norisēm, piemēram, par tā dēvēto Kubas raķešu krīzi 1962.gadā, kā arī par ikdienas reālijām tajā laikā, piemēram, rindām veikalos un cukura dalīšanu "uz deguna". Ja šo grāmatu lasīs bērns, kas vēstures jautājumos vēl nav izglītots, man grūti paredzēt iespējamo jautājumu daudzumu un to vai šī grāmata mazo lasītāju vispār aizķers aiz dvēseles stīgām.
Grāmata "Biedrs Bērns" atklāj ne tikai karu un deportāciju atstātās sekas, bet kalpo arī kā ģimenes hronika, kā galvas noliekšana savai dzimtai - tēva un mātes zaram - par godu. Es ļoti gaidīšu latviešu valodā tulkotus arī abus šī romāna turpinājumus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru