Kaut ko no latviešu autora Viļa Lācīša (īstajā vārdā - Aleksandrs Ruģēns) jau biju lasījusi, ar rakstīšanas stilu aptuveni esmu pazīstama, tāpēc bez lielām bažām un gaidām par augsti intelektuālu saturu ķēros klāt grāmatai "Asterdamas princips", pat anotāciju īsti nelasījusi. Par Amsterdamu šajā grāmatā nekā neatradīsiet un stāsta varoņi uz turieni pat nedodas. Galvenā darbības vide ir dažādas vietas Latvijā un Skotijā. Vareni labi strādājoši noziedznieki atlido ar helikopteru, nosēžas uz preses nama jumta, kaut ko pamestajā ēkā nozog un aizlido prom. Šo lietu atrast nav viegli, bet, piesaistot īstos cilvēkus īstajā laikā un vietā, tas izdodas. Līdz ar nozagtās mantas meklēšanas niansēm un izmantotajām darbībām lasītājs pamazām uzzina, kas tad ir šī meklētā lieta. Tā uzzinām arī dažādas sazvērestības teorijas par tehnoloģijām, politiku un pat Padomju savienības ģenerālsekretāriem.
Romānā liela daļa darbību noris datorā vai saistībā ar to, notiek telefonsarunu noklausīšanās, darbības ar novērošanas kamerām un to ierakstu izmaiņām, nelikumības ar epastu un skaipa kontiem, signalizāciju uzlaušana un pārprogrammēšana. Tajā visā ir nedaudz absurda, nedaudz ēverģēlību un pasmiešanās pašiem par sevi, kā arī pavisam mazliet latvieša eksistenciālo pārdomu problēmu risināšanas. Kas interesanti - tieši vasarā pirms Saeimas vēlēšanām es pilnīgi nejauši esmu paņēmusi lasīt grāmatu, kurā daļa darbību ir saistībā ar pirmsvēlēšanu posmu un tādējādi ironiski palūkojas arī uz partiju priekšvēlēšanu cīņām.
Lai arī darba anotācijā uz pedējā vāka ir rakstīts, ka uz katru lūriķi atradīsies pa lūriķim, patiesībā būtu jāpadomā un jāpiemeklē kāds princips, kur runa būtu par to, ka uz katru apčakarētāju atradīsies pa apčakarētājam. Trīs galvenie varoņi gan raisa līdzjūtību, gan liek pasmieties par mūsdienu latviešu reālijām un cīniņiem zem šīs baltās saules, atceroties, ka grāmata izdota 2013.gadā.
Vilis Lācītis savā rakstībā izmanto dzīvu valodu ar daudz žargonismiem un neiztrūkst arī tēlu lūpās ieliktas lamāšanās. Tā tas neiztrūkstoši ir arī šajā grāmatā un jāsaka, ka šie žargonismi, nelielas rupjības un citas valodas nianses iekļaujas kopējā tekstā ļoti nesamāksloti. Nav sajūtas, ka autors uzrakstījis tekstu un tad meklējis, kur rupjības iespraust. Kopumā grāmata ir ļoti ātri izlasāma, humoristiska un smadzenes nenogurdinoša. Tāda laba izklaides lasāmviela.
Vilis Lācītis dzimis 1975.gadā. Studējis antropoloģiju Oksfordas Universitātē. Sarakstījis romānus "Stroika ar skatu uz Londonu" (2010, klausāmgrāmatā 2011), "Pamodināt Lāčplēsi" (2011), "Garais ceļš uz Hantimansijsku" (2012, kopā ar Šmidzi Klonatanu Vāvertu).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru