Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Astra Filipsone “Drauga tarifs”

“Tu zini, cik patiesībā tas stulbais soctīklu darbs ir grūts? Tu zini, cik daudz naidīgu komentāru es saņemu, lai gan mēģinu tos neņemt galvā? Bet kaut kur jau tie paliek. Tāpat kā brāļa sitieni, kas ārēji sadzijuši jau desmit gadus. Un tad es to visu cenšos izlabot ar sirsniņu vākšanu internetā. Es tās salasu kā sēnes caurā groziņā. Tās birst it kā iekšā, bet izbirst cauri.”

Latviešu autore Astra Filipsone un viņas “Drauga tarifs”, iespējams, būtu paskrējis man garām nemanīts, ja ne izdevēja Zvaigzne ABC e-grāmatu ikmēneša atlaižu akcija. Allaž izmantoju iespēju iegādāties elektroniskās grāmatas šajās akcijās, lai vajadzības gadījumā lasāmais vienmēr būtu pa rokai visdažādākajos formātos. Tā sacīt - veidoju savu tsundoku plauktiņu arī elektroniski, tā it kā ar taustāmo nepietiktu. Debija Filipsonei izdevusies. Skatīsim, ko varam sagaidīt vēl.

Dace Vīgante "Romantiķis"

Ja man būtu iespēja dot nupat izlasītajai grāmatai citu nosaukumu, es teiktu, ka Daces Vīgantes jaunākajam romānam jāsaucas "Grēksūdze" vai "Atvainošanās". Taču autore darbam izvēlējusies nosaukumu "Romantiķis". Pēc vairākiem stāstu krājumiem Dace Vīgante izvēlējusies romāna žanru un man viņa patīk arī "garajā formā". Iepriekš lasītie Vīgantes stāstu krājumi "Ledus apelsīns", "Tad redzēs" un "Bumbulītis". Par "Tad redzēs" es savulaik rakstīju - ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis. Tad šoreiz "Romantiķis" nebūs vis nekāds gaisīgo krāsas plūdumu mākslas darbs, bet gan ķepīgi eļļas krāsām triepts vīrieša dzīves gājums, ko bagātīgi izraibinājuši motoreļļas, jūras ūdens un dubļu šļaksti.

Vladis Spāre "Tu nevari dabūt visu, ko gribi"

Lielajos kapos pastaigājas trīs īpatni personāži. Viens strādā krematorijā, viena sapņo par skaistu dzīvi un mammas mīlestību un viens mīl otro un mākslu, cerot ar to kādreiz sagādāt daiļo dzīvošanu. Vlada Spāres rakstīšanas stils man bija pazīstams no stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" un biju apņēmusies izlasīt arī iepriekšējo viņa grāmatu - romānu "Tu nevaru dabūt visu, ko gribi". Nevaru noliegt, visu gribēto dabūt nevar. Vismaz ne tūlīt un tagad, uz vakardienu. Villijs, Sofija un Pepiņš izvadā lasītāju pa dažādiem pakšiem, gluži kā ignorēdami. Visa šī grāmata ir kā milzīgs dialogs, kurā tēli dzīvo savu dienu, pārspriež dziļākus un mazāk dziļus jautājumus, prāto par nākotni un vienkārši ir - tik dzīvi, mazliet skaudruma, mazliet skumju, bet traģikomiska humora pilni.

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"

Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"

Ielēkt LaLiGaBa 2021.gada nomināciju vilcienā kamēr tas vēl nav kļuvis par laureātu sarakstu? Jā, labprāt! Andra Kalnozola debiju literatūrā "Kalendārs mani sauc" steidzu iegādāties otrajā piedrukā, kad pamanīju masveidīgas pozitīvas atsauces par šo grāmatu. Taču, kā jau daudz ko no pēdējā laikā pirktā, lasīšanu aizvien atliku. Jums taču arī tā mēdz gadīties - pirms grāmatas pirkšanas esi tik daudz ko dzirdējis un redzējis par to, ka nopērkot savu eksemplāru, ir sajūta, ka jau esi to izlasījis? Nav? Nu, man tā mēdz gadīties. Dīvaini, bet mani laikam piemeklējis tā dēvētais grāmatkluba lāsts. Nevaru īsti piedalīties vispārējā lasītāju sajūsmā par šo grāmatu. Tā bija interesanta, neparasta un sevī ieraujoša, tomēr nosaukt to par kaut ko ģeniālu un nepārspējamu laikam gan nevarēšu. 

Dace Vīgante "Bumbulītis"

Latviešu autore Dace Vīgante turpina priecēt lasītāju ar stāstiem. Biju lasījusi iepriekšējos divus krājumus "Ledus apelsīns" un "Tad jau redzēs". Šoreiz manās rokās nonācis jaunākais krājums "Bumbulītis", kurā ir 13 stāsti. Bet pirms teksta, manuprāt, lasītāju "paņem" vāks. Tam izmantota fantastiska Gundegas Dūdumas glezna "Pliante dance". Tā  ir grezna un gluži vai aptaustāmas faktūras pilna. Mazliet kā no Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskā Getsbija" laika atvesta. Lasot tekstus, es varēju šādā pozā iedomāties vairākas no Vīgantes radītajām varonēm. Savu brīdi šādi pār krēslu varētu noslīgt tuvību mūžīgi neīstajos meklējošā Lelde no stāsta "Bumbulītis". Arī stāsta "Šanel" galvenā varone šādi varētu izliekties, lai nedomātu par ledusskapja iekarojumiem (ja vien viņai netraucētu nedaudz nekonkrētās izplūdušo ovālu proporcijas). Un mūžīgo svētku svinētāja varētu, šādi izliekusies, mēģināt ieklausīties omītes padomos. Ikkatrā stāstā visa centrā ir sieviete un viņas dzīves līkloči. Jā, pat stāstā "Īssavienojums", lai arī teicējs ir vīrietis, galvenās te ir sievietes.

Lalita Muižniece "Pēdas. Melita Rīgā"

" - Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? - pēkšņi vaicāja Karga.

Ko tu vēl prasi, Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem, zvaigznēm un saulēm. Visās ielās. Uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varētu aiziet.

Bet viņa teica: - Nē, es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.

Melita neskatījās Kargas sejā.

- Tas ir labi,, ka tu to apzinies, - Karga teica pēc brīža. - Tu nevarētu. Jūs neviens nevarētu. Jūs noietu dibenā pirmajā nedēļā.

- Kodols jums ir, - viņš turpināja, - Labs, vesels! Bet čaulas, tās trīsdesmit gadus audzētās čaulas jums nav. Ar visu to reizēm ir grūti. Bet bez tās neiespējami. /118. - 119. lpp./

Par Lalitas Muižnieces grāmatas izdošanu pirmo reizi dzirdēju radio raidījumā. Tobrīd izdevēja "Apgāds Mansards" mājas lapā nekādas informācijas par to vēl nebija un apņēmos gaidīt. Šis ir gadījums, kad vislabākā reklāma ir paša autora un izdevēja stāstījums par topošo darbu, tas ir personisks aicinājums lasītājam gaidīt un ķerties klāt. 

Es biju pārsteigta saņemt plauksta izmēra mīksto vāku sējumiņu, jo šķita, ka temats taču ir tik apjomīgs, ka mazā lappušu daudzumā ne aptaustāms. Proti, pavisam nelielā apjoma grāmatiņā ir divi stāsti vai divi dzīves posmi. Lalita Muižniece stāsta par Rīgu 1941.-1945. gadā un it kā to pašu, bet citādo Rīgu 1974. gadā. Vienā grāmatas daļā galvenais vēstītājs ir vēl mazs bērns. Otrā darba daļā Rīga jau tiek skatīta pieauguša cilvēka nobriedušām acīm, zināšanām prātā. Tā varētu būt tā pati pilsēta, bet ir pavisam atšķirīga. 

Kaspars Zaviļeiskis "Pilnīgs Šahs"

Īss un jautrs lasāmgabals ir mūzikas žurnālista, dažādu kultūras projektu redaktora un rakstnieka Kaspara Zaviļeiska garstāsts "Pilnīgs Šahs". Aizrautīga melomāna muzikāli alkoholiskā ikdiena divdesmit gadus senā pagātnē, izdaiļota ar tumšu mīlestības sulu, izrauj cauri gadu tūkstošu mijai kā vienas nakts gadījuma sakarā. Brīva valoda, brīvi uzskati, brīva jaunība.

Šahs aizraujas ar mūziku un piektdienās sapošas Svampvilidžai netipiski, piesaista skatienus Purvciema trolejbusā uz centru un uzspēlē tumši šaurā Vecrīgas bārā "Makšeins", Šahs ir viņa DJ vārds, bet tādi paši izdomāti vārdi ir arī viņa draugiem - Smukais, Autosportists, Garais, Fiksais, Limbažos ir Gaterists. Dažiem cilvēkiem, kuri izplīvo cauri Šaha dzīvei, ir arī vārdi, bet uz tiem tāpat nav vērts ieciklēties. Iemīlas viņš Tumšajā, kura dzīvo turpat virs "Makšeina". Visi izdomāti tēli, izdomātās un tomēr šķietami pazīstamās vietās. Šahs spēlē arī šahu. Šaha gājieni izmantoti arī nodaļu nosaukumu vietā, taču es šahu spēlēt īsti neprotu, tāpēc uz to arī neieciklējos. Šīs spēles pratējam gan jau tās burtu un ciparu kombinācijas izteiks ko vairāk.

Patiešām šis stāsts ir izraujams cauri vienā vakarā, daudz nedomājot un nesasprindzinot smadzenes. Jauna cilvēka jaunības trakumi ar kūpināmām vielām, dzeramām substancēm, izklaidēm, ironiskiem un asredzīgiem pārspriedumiem par dzīvi un cilvēkiem, kā arī sirds lāpīšanu kā nu jauni cilvēki prot.  Manās divdesmitgadnieka trakulībās no Medovvilidžas uz Vecrīgu apmēram desmit gadus pēc Šaha trakulībām daudz nekas nebija mainījies, tāpēc spēju identificēties, līdzi just un atviegloti nopūsties par to, ka tādi laiki manā dzīvē pagājuši. Īsāk sakot, Kaspara Zaviļeiska radītais ir izklaidējoši arī lasītājam. Ne ko pielikt, bet ir ko atņemt. Manuprāt, pēdējā nodaļa bija lieka. Visādi citādi - cepuri nost.

Vāka un iekšlapu dizainam izmantota Aivara Vilipsōna grafika “Meitene”.

Ja lasīsiet, uzlieciet fonā garstāstā pieminētās dziesmas, kas galvenajam varonim pa laikam skan galvā un es apkopoju šajā atskaņošanas sarakstā Youtube.

Palīdzēs iejusties noskaņā, ja kas no pieminētā aizmirsies vai nedzirdēts.

Ilze Jansone "Vīru lietas"

Stāstu krājums vai īss romāns? Ļoti īss romāns ar dažiem stāstiem iespraudumos starp romāna nodaļām? Īsti nezinu, kurā kastītē ielikt nupat izlasīto Ilzes Jansones grāmatu "Vīru lietas". Starp citu, arī anotāciju uz pēdējā vāka lielāku skaidrību nesniegs, jo tur ir rakstnieka Svena Kuzmina un grāmatu redaktores Gundegas Blumbergas viedokļi par to. Krāsainajos Kaspara Groševa tāda paša nosaukuma gleznas rotātajos vākos paslēpušies vairāki dzīves un sevis pašu pamocīti varoņi, draugu vai drīzāk paziņu grupiņa, šķiet, pusmūžā. Kam monogrāfija top jau nezkuro gadu un intelektuālās akadēmiķu aprindu sarunas līdz ar mūžīgo gaušanos par finansējuma trūkumu pētniecībai jau aknās sēž, kam mīlestība sirdi grauž vairāk nekā mīlamajam objektam, kas sāk apšaubīt izvēlēto profesionālo ceļu, jo līdz pusmūžam šķietami nekas vēl īsti nav izdevies. Viņi ir dažādi, viens otru kaitina, atbalsta un mēdz iedzert jau dienvidū.

“Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 3"

"Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri - vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt. Un kur lai atrod šo laimi vai nelaimi? Laime nenāk, un uz nelaimīgu mīlestību es ar savu vēja kazas raksturu neesmu spējīga." /87. lpp. 1951. gada 14. aprīlis/

Rakstniece Vizma Belševica (1931 - 2005) man vismīļākā tieši ar "Billes" triloģiju. Ar lielu interesi lasīju arī divas grāmatas, kas izdotas, gaidot nu jau aizsaulē esošās rakstnieces 90. jubileju - arhīva burtnīcas. Nesen iznākusi trešā arhīva burtnīca, ko nekavējos pasūtīt un arī lasīt. Pirmajās divās burtnīcās bija iepriekš rakstnieces dzīves laikā nepublicēti stāsti, savukārt trešā ir "Dienasgrāmata 1947 - 1960". Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim. Tātad tās bijušas aptuveni mana vecuma sievietes piezīmes pavisam atšķirīgā laikā.

Kas interesanti, priekšvārdā pirmajā burtnīcā Vizmas Belševicas literārā mantojuma sastādītājs, dēls Jānis Elsbergs, rakstīja, ka materiāla pietiktu vismaz četrām, piecām šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā Elsbergs rakstīja, ka viss, vairāk nebūs. Taču pagāja pāris gadi un klāt ir arī trešā, ļoti privāta burtnīca, turklāt tiek solīta arī ceturtā burtnīca ar iepriekš nepublicētu dzeju. Savukārt par dienasgrāmatas ierakstiem pēc 1960. gada vēl ļoti jāapdomājot un jāizvērtē vajadzība, jo daudzi no aprakstītajiem vēl esot dzīvi.

Lienīte Medne-Spāre "Dziedošās smiltis"

Zini to skaņu, kas rodas, kad pludmalē pa sausām smiltīm ej nedaudz šļūkājot kājas? Tāda it kā griezīga un ausīs cērtoša kā nagu skrāpēšana pa stiklu, bet vienlaikus arī tik ļoti tīksmīgi skrienoša no papēža līdz pašām matu saknītēm. Tā, manuprāt, dzied smiltis. Vajadzēja būt tādai sakritībai, ka pabeidzu lasīt Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā" , uzreiz atvēru Lienītes Mednes-Spāres "Dziedošās smiltis" un tur pirmais stāsts "Paklausies, kā smiltis dzied" ir par līdzīgu tematu. Nemaitāšu nākotnes lasītājam grāmatas atklāšanas prieku jau pirmajā stāstā. Vien piebildīšu, ka mazās meitenītes sāpe manī iedūrās visvairāk. Jau ar pirmo krājuma stāstu, biju ierauta iekšā līdz ausīm un sevi apzināti bremzēju, cenšoties neizlasīt visu vienā rāvienā. Krājumiņš šķiet ļoti plāns, bet ir ārkārtīgi ietilpīgs, noslīpēts un meistarīgs bez pašmērķīgas izcakināšanās izpausmēm. Tur viss ir savās vietās.

Jānis Joņevs "Tīģeris"

"Solāns skatījās pa logu. Tas vienmēr nostrādāja, šī ilgā Latvijas krēsla, stunda, ko nepazīst Francijā, stunda, kad cilvēks ir aklāks nekā tumsā. Viss izskatās citāds, tālāks, tuvāks. Ne diena, ne nakts, nekā, bet kaut kas. Viņš dzirdēja, kā atvērās zārka vāks, mirušie ceļas augšā. Protams, viņš saprata, ka īstenībā tas ir tikai klavieru vāks." / 209. lpp./

Ne pārāk biju sadraudzējusies ar Jāņa Joņeva "Jelgava 94", lai arī citi lasītāji to slavēt slavēja. Kad īsi pirms mājās palikšanas sērgas izdevniecība "Dienas grāmata" informēja par Joņeva stāstu krājuma iznākšanu, pēc nelielām pārdomām lēmu mēģināt vēlreiz šo autoru iepazīt. Biju nedaudz pārsteigta, saņemot priekš stāstu krājum pabiezu grāmatu, jo kāds man zināms cilvēks teica, ka latviešu autoriem vairāk par simts lapiņām grūti izspiest (uz citāta precizitāti nepretendēju). Turklāt šis gandrīz 250 lappušu garadarbs iesiets spilgti oranžos mīkstajos vākos. Par iesējumu man šīs grāmatas saistībā vislielākās sāpes. Turklāt sāpes ir visburtiskākajā nozīmē. Tik biezai grāmatai mīkstie vāki, manuprāt neder, jo grāmata slikti šķiras un turas vaļā. Man tiešām sāpēja īkšķi, šo krājumu ilgāk rokās paturot. Tāpēc lasīšana bija lēnāka, nekā man gribētos. Grāmatu bieži liku malā un ņēmu citas, ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka sāp un bija dusmas.

Elīna Barreta "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim"

"Saskarsmes atslēga ir abpusējība jeb atgriezeniskā saite, tādēļ pārāk liela atturība vai lēnprātība kļūst par pirmo šķērsli tuvošanās mēģinājumam." /18.lpp./

Latviešu autores Elīnas Barretas grāmatu "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim" no izdevniecības saņēmu vēl pirms Ķīpsalas grāmatu svētkiem, pat autogrāfu ieguvu un ar autori aprunājos, taču lasīt pabeidzu vien tagad. Lai arī grāmatiņa maza un izlasāma ātri, tai visu laiku pa priekšu iespraucās citas grāmatas.

Katrs, kurš mani dzīvē saticis kaut reizi, zina, ka man ar socializēšanos problēmu nav. Ņemot vērā, ka mēdzu vienreiz satiktus cilvēkus satikt arī otro un trešo reizi un uz ielas, mani ieraugot, neviens otrā pusē nebēg, es pieļauju, ka man ne tikai nav problēmu ar komunicēšanu kā tādu, bet nav arī problēmu ar korektu, sociāli pieņemamu un patīkamu socializēšanos.

Man gan ir viena īpašība, kuru personiskās attiecībās cenšos bet apspiest, piedomāt, kontrolēt, bet tas, atzīstu, ne vienmēr sanāk - es bieži pārāk daudz pļurkstu pati un pārāk maz ļauju runāt otram, uzdodu jautājumu un ātri cenšos arī  padalīties ar savu viedokli. Atvainojos! Es apzinos savu trūkumu un ar sevi strādāju. Cenšos laboties.

Baiba Zīle "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados"

Lasot stāstu krājumus, veicu īsas piezīmes par katru stāstu. Dažreiz piefiksēju kādu teikumu, pārdomas garākā formā, bet dažreiz sanāk pierakstīt tikai atslēgvārdus. Baibas Zīles stāstu krājumam "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" visbiežāk pierakstītais atslēgvārds bija "dīvaini". Tieši šī atslēgvārda dēļ ļoti gribēju aiziet uz grāmatas prezentācijas pasākumu Ķīpsalā grāmatu svētku ietvaros - lai dzirdētu, ko saka pati autore, ko saka redaktors un varbūt vēl kāds grāmatas tapšanā iesaistītais. Šis tas kļuva skaidrāks, sakārtojās manas domas un grāmatu pabeidzu lasīt jau ar citu izpratni par tekstu, ko redzu.

Redaktore Gundega Sēja par šo grāmatu teica, ka šī var būt radināšanās lasīt jocīgs stāstus. Es ar visām četrām piekrītu šai frāzei. Grāmatu ilustrējis Māris Bišofs.

Šie 13 stāsti tapuši dažādos laika posmos, attiecīgi arī autorei esot dažādos dzīves posmos un dažādās vietās arī ģeogrāfiski. Turklāt daži stāsti sākotnēji tapuši angļu valodā. Un tas viss tekstā patiešām ir jūtams - gan valodas nianses, gan stāstos valdošā atšķirīgā noskaņa ļauj nojaust, ka tas nav bijis "vienā piesēdienā un rāvienā" uzrakstīts darbs. It visam cauri jūtami vijas liega filozofija, apceres, vienlaikus autorei prasmīgi neieslīgstot vienmuļos prātuļojumos, šur tur pavīd arī maģiskā nots, pasakas žanra pieskāriens. Īsāk sakot - vienos vākos ir liela daudzveidība, bet visiem tēliem ir kādas nepiepildītas gaidas un to atrisinājumu meklējumi.

Jana Egle "Dzimšanas diena"

"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.

Andra Manfelde "Vilcēni"

Andras Manfeldes jaunākais romāns "Vilcēni" noteikti ir tāds īsteni "Manfeldisks". It kā no anotācijas uz grāmatas pēdējā vāka viss tik skaidri un labi saprotams, taču izpildījums veikts tik ļoti poētiski un savīti, ka liek man kārtējo reizi izvērtēt - vai man patīk Andras Manfeldes stils? Ir skaidrs, ka autorei ir savs noteikts rokraksts, kas izpaužas gan bērniem paredzētajās grāmatās, gan pieaugušajiem.

Jūrmalā starp jūru un upi dzīvo dažādi cilvēki. Daļa no mainīgo deviņdesmito sabiedrības ir cilvēkveidīgi vilcēni jeb bērni, kuri veido paši savus likumus un izpratnes par dzīvi. Caur viena pusaudža Andžeja acīm un muti lasītājs uzzina par neizdibināmo un noslēpumaino Vilcēnu, un par pārējiem bara locekļiem. Barā bez Vilcēna un Andžeja ir arī Zīmulis, Saņka Pristaņ, Būda Vilks, Brunčiks, Skeltons, Tauķis un Ričards Sarkans. 

Vladis Spāre "Gājiens ar klibo zirdziņu"

Vlada Spāres stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" koši melnais vāks man jau bija pavīdējis gar acīm, bet ar autora daiļradi pazīstama nebiju, tāpēc lasīt jaunumu nesteidzu. Grāmatu lasītāju klubiņā pašķirstīju grāmatiņu un acis aizķērās aiz dažām rindkopām, pasmaidīju, aizņēmos izlasīt visu grāmatu. Es nemēdzu dienām ilgi prātot par nupat pabeigto grāmatu, kavējoties ķerties pie nākamās. Tāpat arī šoreiz - aizvēru Daces Rukšānes "Ķīpsalas putni" pēdējo vāku un uzreiz arī vēru vaļā Vlada Spāres krājumu. Tieši tamdēļ interesanti, bet tikpat kā nejutu pāreju no viena autora pie cita. Jā, Vlada Spāres tēli paliek sava stāsta ietvaros un neiet viesos uz citiem stāstiem, kā to dara Rukšānes tēli Ķīpsalā, taču noskaņās starp abām grāmatām manā galvā izveidojās neizskaidrojama saite. Rukšānes tēli ar saviem putniem galvā un pēdējā stāsta "Ola" varone gatava doties uz slimnīcu, un arī Spāres varoņi padzīvojas gan pa slimnīcu, gan pasnaikstās turpat pie logiem (un ne tikai) un visādu kustoņu galvā Spāres stāstu varoņiem arī gana.

Māris Bērziņš "Aizliegtais pianīns"

Ja no Māra Bērziņa lasīta tikai "Svina garša", tad "Aizliegtais pianīns" būs kaut kas svaigi nepieredzēts. Savukārt, ja iepriekš jau lasīti arī Gūtenmorgena piedzīvojumi, tad ar klavieru stāstu teiksiet, ka Bērziņš iekāpis atpakaļ humora kurpēs. Pēc vairākām grāmatām par holokausta tematu, man ļoti vajadzēja palasīt kaut ko vieglāku un citādā veidā izklaidējošāku. Māris Bērziņš ar savu jaunāko veikumu "Aizliegtais pianīns" mani nudien izklaidēja ne pa jokam. Ja ieskatās zilajā vākā, tad saskatāma sen zināmā galda spēle "Cirks". Un aiz vākiem patiešām zināmā mērā cirks vien darās, ar to nelielo atšķirību, ka tas ir pirmsskolas izglītības iestādē "Puķu lodziņš", nevis zem izliekta kupola Merķeļa ielā.

" - Es zinu, tas noteikti ir manis dēļ. - Atgāzusi galvu, Sabīne spiež plaukstu pie pieres.

 - Ko?

 - Jo man interešu konflikts ar pianīnu. Viņi domā, ka man ir vēl citi pārkāpumi. Bet vairāk man nekā cita nav. Goda vārds!

 - Es zinu... zinu. - Elita nodrebinās, redzot Sabīnes sejas izteiksmi. - Bet pagaidi, kā tu to domā? Kas par tevi ziņos?

 - Tieši tā. Pianīna dēļ es zaudēju Departamenta uzticību, un to nevar tik vienkārši atgūt. Bet nekas! - Sabīne iesmejas. - Es visu sakārtošu priekšzīmīgā kārtībā un pierādīšu, ka mēs tomēr esam vislabākie."