Kristīne Ilziņa "Soļu skaitīšana"

Kristīnes Ilziņas mikroromāns “Soļu skaitīšana” manā soctīklu burbulī tika saslavēts jau no pirmajām
dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām. 

Santa Irbe “Mazpilsētas meitenes”

Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.

Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss, paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.

Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.

Gundega Šmite “Koncerts stāstos”

Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.

Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.

Baiba Ziedone-Jansone "Tā tas bija"

Septembris atnāk ar Dzejas dienām un daudzām jaunām balsīm. Taču šoreiz gribu pastāstīt par grāmatu, kas ved pie viena no vispazīstamākajiem latviešu dzejniekiem – Imanta Ziedoņa. Viņa vārds, manuprāt, ir pazīstams pat tiem, kuri ar dzeju ir uz “Jūs”. Arī man Ziedoņa minimismi, epifānijas un rindas, kas tik skaisti iekļautas fonda “Viegli” dziesmās, ir tuvas sirdij. Dzeja dziesmā skan pavisam īpaši.

Vasarā manu uzmanību piesaistīja gaiši zili vāki ar uzrakstu "Tā tas bija", kas slēpa Baibas Ziedones-Jansones atmiņas. Tā nav grāmata par Ziedoni kā literāro dižgaru. Tā ir par viņu kā jaunu vīrieti, tēti bērniem, vīru sievai – par dzīves šķautnēm, kas reti tiek izceltas. Par knapināšanos ar naudu, obligātajām "nodevām" politiskajam režīmam, arī par strīdēšanos un ikdienu. To visu atklāj Ziedoņa meita Baiba Ziedone-Jansone.

Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Laura Vinogradova "Pauls spēlē"

Pauls rudenī ies skolā. Nesen kopā ar mammu viņi pārvācās, un zēnam patīk spēlēt. Tetris viņam ne pārāk, bet visādi kautiņi un šautiņi viņam iet pie sirds – pat ļoti, ļoti. Dažreiz ir grūti atteikties no spēlītēm, un mamma tad dusmojas.

Kā vecāks zinu – nav viegli ievērot konsekvenci ekrānlaika nosacījumos bērniem. Īpaši grūti tas, visticamāk, ir, ja mamma audzina bērnu viena, kā tas ir Paula un viņa mammas gadījumā. Pārvācoties, remontējot, izkrāmējot un kārtojot mantas, ir ļoti ērti, ja bērnu “pieskata” ekrāns un spēlītes. Taču tādi mirkļi, kad mazie tikai maisītos pa kājām, paiet, un ekrāni būtu jāliek nost. Tomēr pieradums ir izveidojies, un nolikt tos ir ļoti grūti – tikmēr īstā dzīve pa to laiku draud paskriet nemanīta un neizbaudīta.

Arno Jundze "Virtuves pasaciņas"

Kurš gan nav kādu reizi domājis — nez, ko teiktu suns vai kaķis, ja prastu runāt? Un kā manas dzīves izvēles komentētu kāmītis būrī? Arno Jundze grāmatā “Virtuves pasaciņas” pafantazējis par virtuvi — ko par mājokļa iemītniekiem domā sadzīves priekšmeti, pārtikas produkti, trauki un tehnika. Virtuvē mīt arī kāda īpaša ragana, un reiz, kad mājokļa saimnieki dodas ceļojumā, tiek rīkota traka ballīte.

Pasaciņu tēliem izveidots amizants raksturs un piešķirtas cilvēkam piemītošas emocijas. Nemaz nav grūti arī man sadzirdēt slotas vilinošo čukstu — es taču esmu jau liela, es drīkstu, ko vien gribu! Kefīra un biešu burciņas aizgrābjošo mīlasstāstu kāds soctīklos jau apcerēja, un teikšu vienu — ziepju operas uz šī fona nobāl. Patiesībā tieši šis biešu un kefīra stāsts šķiet vissmalkāk izstrādātais — tā norises vērotāju aizgrābtās elsas un nopūtas es varēju iztēloties tik spilgti, it kā dzirdētu pati savām ausīm.

Zane Nuts "Džekpots"

Viens no vasaras lasīšanas izaicinājumiem pamudināja mani ielūkoties jau labi zināmās latviešu autores daiļradē. Man gan nebija iepriekš sanācis lasīt, ko sarakstījusi Zane Nuts, bet visam pienāk pirmā reize. Šoreiz manā redzeslokā "Džekpots". Būtībā it kā romāns jauniešiem par jauniešiem, bet arī es, kā pieaugušais, guvu visnotaļ atzīstamu devu izklaides. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ko es darītu, ja pēkšņi laimētu loterijā miljonu eiro. Kā ar taviem mērķiem un fantāzijām pēkšņa laimesta gadījumā?

Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"

Ja jūs zinātu, kā mani kaitināja grāmatas nosaukums "Tūlīt paliks labāk"! Attiecīgi biju skeptiska arī par saturu. Un tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku - vien nieka trīs gadus pēc izdošanas esmu izlasījusi Ivetas Troalikas "Tūlīt paliks labāk". Novērtējumu saraksts grāmatai iespaidīgs: Iveta Troalika 2022. gada jūnijā par šo romānu saņēma Dzintara Soduma balvu; romāns iekļauts 2022. gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā un arī LaLiGaBa 2021 garajā sarakstā kā spilgtākā debija.

Romānā aprakstītais vidusskolēnu attiecības un pieaugšanas stāsts risinās tūkstošgades mijā. Taču hierarhijas un robežu brukšanai nav saistības ar milēniumu, bet gan ar pašu jauniešu pārmaiņām un dumpīgumu, apjukumu un pazaudēšanos sevī un apkārtējo prasībās. Lauras un Māra attiecības nav vienkāršas un ar laiku kļūst tikai sarežģītākas, sāpīgākas un neveselīgākas. Šķietami labklājīgi pusaudži no labām ģimenēm var būt visvientuļākie un savas dvēseliskās sāpes mēdz risināt visdestruktīvākajos veidos. Patiesības vecas kā pasaule - ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Un tomēr ir jāspēj kādam paskatīties dziļāk, pāri bravūras maskām un virspusējībai.

Daina Tabūna "Raganas"

Vai grāmatu mīļotājam var būt labāki draugi par tiem, kuri uzdāvina grāmatnīcas dāvanu karti, ieteikumu par iegādājamo, bet neuzspiež uz obligātu izpildi? Atbilde ir – tie ir vislabākie draugi! Šādā ceļā tiku pie šobrīd LaLiGaBa nominētās grāmatas. Dainas Tabūnas “Raganas” izvirzīta Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Šis romāns vēsta par jaunu sievieti, kura pārdzīvo šķiršanos no vīra un sevis meklējumos ne vien ielūkojas pa ezotērikas portālu, bet arī sāk rakstīt.

Krista Kukuvasa "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa"

Āpsēns Villijs ir ļoti nasks uz dažādu ieceru īstenošanu un vēl viņš ir uzticams draugs, ar kuru doties piedzīvojumos. Āpsēna labākais draugs ir Lapsēns Rudā Aste. Viņi izdomā sev aizraujošu nodarbi un veidu, kā pavadīt laiku. Abu plāni vasarai mainās, kad draugu pieskatīšanā nonāk jenotu mazulis. Drīz arī viņš tiek pie sava īpašā piedzīvojumu vārda. Visiem kopā uzrodas viena varena misija - tikt galā ar Caunu! Tā dažos teikumos aprakstāma Kristas Kukuvasas sarakstītā grāmata "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa".

Andra Neiburga "Izbāzti putni un putni būros"

Grāmatu kluba mēneša temats bija autora debija un es jau biju samierinājusies, ka uz tikšanos neko nebūšu paspējusi izlasīt. Nebūtu jau pirmā reize. Taču burtiski nedēļu pirms tikšanās es grāmatu apmaiņas plauktā darbā pamanīju no skata pavisam necilu sējumiņu un tas bija Andras Neiburgas stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros". Bingo! Īstā lasāmviela grāmatkluba uzdevumam. Neiburgas stāsti nopaijāja manu dvēseli ar savu īpašo dūmakaino šarmu.

Stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros" izdots 1988. gadā izdevniecībā "Liesma" sērijā "Pirmā grāmata". Neliels brošēts sējums, uz plāna papīra, nedaudz biezāka kartona vākos. Skatos lietoto grāmatu interneta tirgū, ka šajā sērijā izdoti arī Gunta Bereļa, Rimanta Ziedoņa un citu autoru pirmie centieni literatūrā. 

Jānis Sviklāns "Žults"

Kad vajag kaut ko lasīšanai ātri, viegli un izklaidējoši, tad sērija "Vakara romāns" ir gandrīz nekļūdīga izvēle. Un tieši šādi kritēriji man bija, izvēloties no visu lasāmo grēdas pēdējo izlasīto grāmatu - Jāņa Sviklāna darbu "Žults". Šis lasāmgabals ir romānu konkursa debijas balvas saņēmējs un tā autors, Jānis Sviklāns, strādājis gan privātajā sektorā, gan publiskajā, tāpēc zina, par ko raksta savā grāmatā. Romāna "Žults" galvenais varonis Agris strādā valsts pārvaldē un viņa darba ikdiena tiek aizvadīta, cīnoties par gaismas nešanu tautas masās. Agris raksta interneta komentārus. Nē, nē, nepadomājiet - savu darbu iestādē Agris arī izdara, bet nesteidzas ar tā atrādīšanu priekšniecei, lai tik kāds nepadomā, ka viņam ir  pārāk viegli uzdevumi un pārāk daudz brīvā laika.

Svens Kuzmins "Dizažio"

Dizažio nav nekāds pagalmā dižākā un brangākā āža apzīmējums. Dizažio ir veiksmīgā uzņēmēja ekscentriskais alter ego. Nu un vēl dizažio ekonomikas terminos esot procenti, ko atskaita no naudas vai vērtspapīru nominālvērtības, ja to kurss biržā ir krities zem nomināla. Taču Tēzaurs var pastāvēt pie ratiem, jo pēc Svena Kuzmina romāna izlasīšanas Dizažio man tagad ir īpašvārds, kas tērpies gaiļa spalvās, baltā samtā un lillā ādā, aizrūcina garām dzeltenā zemūdenē. Viens vareni traks gabals! Svenam Kuzminam izdevies ar savu tekstu izveidot karnevāla cienīgu karuseli, kurā sēžot (lasot) brīžiem pavelk uz vēmienu, bet lielāko daļu laika gar acīm zib krāsains, raibs, košs, gaismas un visu laiku ausīs skan kaut kādi dīvaini brēcieni.

Nora Ikstena un Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti”

Rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieka Aivara Vilipsona kopdarbs "Suņa dzīve. Stāsti un suneti" iznākusi jau 2019.gadā, taču nupat atguvusi aktualitāti. Līdz augusta beigām Rīgas vasaras kultūras programmas laikā norisinās projekts “Dzilvēku stāsti”. Tas ir aicinājums uz kulturālu pastaigu cauri desmit Rīgas parkiem, ko īsteno biedrība "Suns ar misiju". Ķeros klāt sunetiem un stāstiem, vienlaikus cerot uz mazāk slapju laiku, lai dotos arī pastaigā. Stāsti un suneti ir viena vakara darbiņš, savukārt sausāks laiks ir garāka posma izaicinājums. Beigu beigās samierinos ar trīs savam Rīgas galam tuvāko suņu apmeklējumu. Apciemojām medīgo Ripsi, dzīvelīgo Džekiju un Vīnogactiņu Klāru.

Sameklējiet pastaigas karti biedrības "Suns ar misiju" lapā, izplānojiet krietnu strēķīti brīva laika un dodieties apskatīt tēlnieka Kristapa Andersona veidotās skulptūras. To apgleznošanā piedalījušies dažādi mākslinieki. Pie katras skulptūras arī izvietots QR kods, kuru noskenējot ar telefonu, var noklausīties stāsta audio versiju, ko ierunājusi aktrise Marija Bērziņa. Diemžēl divi no projekta mākslas darbiem, Frīda un Pipars, cietuši vandālismā un vairs nav apskatāmi, taču viņu stāsti aizvien klausāmi Operas skvērā un A.Briāna un Palīdzības ielas skvērā.

Vladis Spāre "Tu nevari dabūt visu, ko gribi"

Lielajos kapos pastaigājas trīs īpatni personāži. Viens strādā krematorijā, viena sapņo par skaistu dzīvi un mammas mīlestību un viens mīl otro un mākslu, cerot ar to kādreiz sagādāt daiļo dzīvošanu. Vlada Spāres rakstīšanas stils man bija pazīstams no stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" un biju apņēmusies izlasīt arī iepriekšējo viņa grāmatu - romānu "Tu nevaru dabūt visu, ko gribi". Nevaru noliegt, visu gribēto dabūt nevar. Vismaz ne tūlīt un tagad, uz vakardienu. Villijs, Sofija un Pepiņš izvadā lasītāju pa dažādiem pakšiem, gluži kā ignorēdami. Visa šī grāmata ir kā milzīgs dialogs, kurā tēli dzīvo savu dienu, pārspriež dziļākus un mazāk dziļus jautājumus, prāto par nākotni un vienkārši ir - tik dzīvi, mazliet skaudruma, mazliet skumju, bet traģikomiska humora pilni.

Maija Migla-Streiča "Matildes gadsimts"

Biju sailgojusies pēc tāda kvalitatīva un skaista dzimtas stāsta, pēc dokumentālās prozas, un atcerējos e-grāmatā gaidošo Maijas Miglas-Streičas "Matildes gadsimts". No šīs grāmatas gaidīto saņēmu pilnā apjomā. Turklāt varēju arī mazliet ielūkoties Padomju Latvijas Liepājā. Galvenā varone, autores vecmāmiņa Matilde dzimusi pašā 20.gadsimta sākumā un pieredzējusi gan pirmo, gan otro pasaules karu, dažādas varas un valdīšanas, sapņos pie viņas ar viedu padomu nācis pazudušais tēvs, bet citi pirms nāves vēl ienākuši sapņos atvadīties. Vieda seno latviešu gudrība ieklausīties senču padomos un sirdaspziņā, kā arī nebāzt savu degunu tur, kur bez tā itin labi var iztikt. Caur "Matildes gadismts" lasītājs pieredz Latviju sešās cilvēku paaudzēs.