Vai grāmatu mīļotājam var būt labāki draugi par tiem, kuri uzdāvina grāmatnīcas dāvanu karti, ieteikumu par iegādājamo, bet neuzspiež uz obligātu izpildi? Atbilde ir – tie ir vislabākie draugi! Šādā ceļā tiku pie šobrīd LaLiGaBa nominētās grāmatas. Dainas Tabūnas “Raganas” izvirzīta Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Šis romāns vēsta par jaunu sievieti, kura pārdzīvo šķiršanos no vīra un sevis meklējumos ne vien ielūkojas pa ezotērikas portālu, bet arī sāk rakstīt.
Man ir mazliet pāri 30 gadiem, taču tas arī varētu būt vienīgais aptuvenais saskares punkts ar literāro varoni. Almai ir gandrīz 30 un viņa mēģina rast savu vietu pasaulē un sevī pēc šķiršanās. Ne es šķīrusies, ne pazaudējusies. Laikam tāpēc šo grāmatu lasīju ar mēreni atsvešinātu skatu. Neba jau nu nav bijusi tāda pazaudēšanās arī manā dzīvē. Ir, ir bijusi! Un vecumā līdz pus30 gadiem pamats zudis zem kājām bija vairākkārt. Taču kaut kā līdz ezotērikai tā arī nenonācu. Pieļauju gan, ka Almas ceļu uz man zināmajiem dvēseles ārstniecības līdzekļiem aizšķērsoja Covid pandēmija un mājsēde. Kad priesterienes klātienes sesijas pačibēja un neklātienē vairs “nav tas”, Almai nācās vien gremdēties literāros un mākslinieciskos centienos. Un no tiem savukārt iznāca raganas.
Lasītājam galu galā nav skaidrs, vai tās īstas, bijušas, dzīvojušas vai vien Almas fantāzijā dzimušas. Almas nodaļai mijoties ar raganas nodaļu grāmatā, lasītājs tiek svaidīts no mūsdienām uz attiecīgās raganas senāko dzīves laiku. Mūsdienas, padomju laika garu izsaukšanas seansi, apmēram 17. gadsimta raganu prāvas un krustnešu iekarojumi savijas vienotā kopumā, Almas mēģinājumos rast pamatu zem kājām. Pamīšus nodaļu izkārtojums palīdz stāstiem savienoties, veidojot groda teksta sajūtu. Galu galā šis romāns ir par sievietes mēģinājumu atrast pašpietiekamību un apmierinātību ar savu esību, pierādīt savu vērtību un atklāt to, kam, dzenoties pēc sevis, paskriets garām attiecībās ar tuvākajām draudzenēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru