Joanna Rudņanska "Brigitas kaķenīte"

Karš izmaina visu. Cilvēku attieksmi, attiecības, dzīvotgribu, intereses, pat smaržas un garšas. Poļu rakstniece Joanna Rudņanska (Joanna Rudniańska) latviešu lasītājam līdz šim nav bijusi pazīstama, viņas stāsts "Brigitas kaķenīte" (Kotka Brygidy) ir pirmais viņas darbs, kas tulkots latviešu valodā. Otrais pasaules karš ienāk Polijā un lasītājs to skata bērna, Helēnas, acīm. Helēna dzīvo ar mammu, tēti un mammas aukli Stancju. Tēvam pieder brūzis un ģimene ir samērā pārticīga, ko vērts atcerēties līdz pat grāmatas beigām, kad Poliju "atbrīvo" krievu karaspēks. Pie viņas ģimenes uz laiku apmetusies Brigitas kaķenīte, jo Brigita, viņas brālis Kamils un pārējā ģimene, līdz ar pārējiem ebrejiem pārcēlušies un geto un tur kaķim nav vietas. 

Karš bērna acīm ir dažas nejaukas neērtības un zuduši ģimenes draugi, mainījušies brīvdienu paradumi un trūcīgāka ēdienkarte. Taču kopumā arī kara laikā bērns turpina izdzīvot savus sapņus un fantāzijas, rāpjas zīdkokā, lec ar lecamauklu un gaida brīnumus. Un bērns arī domā par to, kā uz Vislas upes otru krastu aizgājušie reiz atgriezīsies. Tikmēr Stancja ir skarba - neviens nesadzen žīdus geto, lai viņi atgrieztos. Bet manas domas nepamet Helēnas tēva frāze - tagad katrs pieklājīgs cilvēks ir žīds. 

Ar nelielu maģiskā reālisma noti, runājoša kaķa un trīs bārdaino dievu ādā, autore vēsturi padarījusi it kā bērnam lasāmu un tuvāku. Šī ir vēl viena grāmata, ko līdz ar, piemēram, Jurgas Viles un Linas Itagaki "Sibīrijas Haiku" nolikt pamatskolēnam uz galda vēstures apguvei caur daiļliteratūras prizmu. Joanna Rudņanska uzrakstījusi par Otro pasaules karu, par ebreju nogalināšanu, denunciācijām, ebreju glābšanu un glābējiem, par bruņoto sacelšanos Varšavas geto, krievu karaspēka ienākšanu Polijā un padomju laika nestām pārmaiņām. Tas ir ļoti ietilpīgs teksts samērā nelielā lappušu apjomā. Uz beigām gan tā, šķiet, galīgi vairs nebija nekāda bērnu grāmata. Stāsta noslēgums bija smeldzīgs, jo bērna pasaules skatījums attīstījies par stāstījumu, ko pauž veca, slima miesa, cilvēciskā vientulībā ar astoņiem kaķiem. Tieši neparastais grāmatas noslēgums to, visticamāk, iegravēs atmiņā uz ilgāku laiku. Bērns vai pusaudzis to var lasīt kā pasaku, jo brīžiem ir grūti izšķirt, kas Helēnas sapnis un kas naksnīgās tumsas slēpta patiesība. Taču pieaugušais šo grāmatu lasa ar vēstures notikumu zināšanām un mūsdienu realitātes skaudrumu. Šādas grāmatas ir grūti vērtēt, jo tie ir likteņi, kas nedrīkst palikt neizstāstīti.