Manu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta apguvi noslēdz lietuviešu autore Jurga Vile un viņas "Sibīrijas haiku". Pašu labumiņu no tā, ko biju apņēmusies vai iecerējusi izlasīt, šķiet, biju atstājusi beigām. Šī ir neparasta grāmata, jo līdz ar stāstu vienlīdz svarīgas arī ilustrācijas, kuru autore Lina Itagaki. No lietuviešu valodas tulkoja lieliskā Dace Meiere (šķiet, viņa tulkotāja lomā ir kā garants labai literatūrai).
Grafiskais romāns pamatskolas vecuma bērniem. Ja tā padomā, šis laikam ir pirmais grafiskais stāsts, ko lasīju. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā "Sibīrijas haiku" iesaka lasītājiem vecumā no 11 gadiem. Bet tas nenozīmē, ka to nevar lasīt arī pieaugušie. Šis biezais komikss ieņēma pirmo vietu starp izdevēja Liels un mazs 2020.gada grāmatām. Manuprāt, pelnīti.
Jurga Vile izklāsta savas ģimenes traģisko stāstu par Sibīriju veidā, kas neatstāj nospiedoši smagu nospiedumu. 1941.gada jūnijs nesa sāpes ne tikai daudzām Latvijas ģimenēm, bet arī kaimiņos Lietuvā. Caur komiksu valoda un attēli ir vienlīdz svarīgi, lai parādītu un izstāstītu nebūt ne vienkāršo likteņstāstu. Aļģis Bite nākotnē kļūs par autores Jurgas Viles tēvu, bet grāmatā viņš ir tikai mazs puisēns, kurš māju sajūtu uz Sibīriju nes līdzi ābolu sēkliņās un fantāzijās par saldu medu. Sibīrijā āboli neaug. Sibīrijā arī nedzīvo bites. Aļģa tētis bija maza lauku pagasta vecākais un spēja nodrošināt savu ģimeni, prasmīgi saimniekojot. Par to viņš tika sodīts un nomira darba nometnē tālu prom no savas ģimenes. Aļģis un māsa Daļa varēja atgriezties Lietuvā ar tā saucamo bāreņu vilcienu, pēc gadiem mājās tika arī mamma.
Sibīrijas stāstu ir tieši tikpat daudz cik izsūtīto uz Sibīriju. Represēto un deportēto cilvēku stāstu ir tieši tik daudz cik represēto un deportēto cilvēku. Pēc dažādiem datiem no Lietuvas izsūtīja no nepilniem 16 tūkstošiem līdz 17,5 tūkstošiem cilvēku. Katram no viņiem bija un ir stāsts. No Latvijas ar saknēm izrāva ap 15 tūkstošus cilvēku. Arī viņiem katram ir savs stāsts. No dažādām PSRS iekļautajām valstīm kopumā deportēja ap 100 tūkstošus cilvēku. Tātad ir ap 100 tūkstoši deportēto cilvēku stāstu - ciešanu, nāves, slimību un cerību pilni. Zināmā mērā šie stāsti ir to autoru mēģinājums tikt pāri savai traumai. Turklāt traumai ne vienmēr jābūt paša pieredzētai, tā var būt pārņemta, ģimenes, trauma, kā tas ir arī Jurgas Viles gadījumā.
Jurgas Viles un Linas Itagaki darbs ir vēl viens oriģināls veids, kā neļaut šiem stāstiem noklust un aizmirsties. Tā kā grāmata paredzēta kā literatūra jauniešiem, starp reālisma rindiņām iekļauta arī sava deva maģiskā. Vienlaikus, arī ticība zināmā mērā ir maģija. Daudzus izsūtītos mājās atvedusi tieši ticība un cerība. Tie, kas padevās, tie palika. Šis grafiskais stāsts, manuprāt, ir izdevies mēģinājums pastāstīt nopietnu vēstures lappusi veidā, kas bērna prātam ir vieglāk uztverams, sevī ievelkošs un vienlaikus ar skarbo tematu nerada pašam savas, mūsdienu pasaules, traumas.
Īsāk sakot, es izlasīju, man patika un grāmata noteikti pagaidīs plauktā laiku, kad dēls sāks skolā mācīties vēsturi. Domāju, ka "Sibīrijas haiku" viņam tad noderēs. Man pašai tā noteikti būtu patikusi pamatskolas vecumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru