Italo Kalvino "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"

"Es tik labi esmu iemācījies nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši. Tas nav viegli: lasīt mums iemāca jau bērnībā, un visu mūžu mēs vergojam visam rakstītajam, ko mums liek priekšā. Sākumā arī man bija grūti iemācīties nelasīt, taču tagad tas nāk dabiski. Galvenais ir neatteikties skatīties uz rakstītiem vārdiem, taisni otrādi - vajag uz tiem skatīties tik cieši, ka tie pazūd." /54.lpp./

Šis bija viens garš ceļojums no 2020. gada iekšā 2021. gadā. Ja Rīgā būtu sniega kupenas, varētu iedomāties, ka brien par nepārskatāmu, neiebristu baltumu, meklējot ceļu vai virzienu. Itāļu rakstnieks Italo Kalvīno tulkotājas Daces Meieres pārcēlumā ar grāmatu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" izvazāja mani kā lasītāju aiz deguna desmit atsevišķos tekstuālos piedzīvojumos un vienā filozofiskā pārspriedumā par rakstīšanas un lasīšanas būtību. Ar šo grāmatu noslēdzu vienu 2020. gada apņemšanos - Latvijas Literatūras gada balvas nominantu saraksta apguvi. 

Uz nomināciju paziņošanas brīdi lielu daļu no LaLiGaBa nominētajiem darbiem biju paspējusi izlasīt tiklīdz tie bija iznākuši kā jaunumi un tikai dažas "astītes" no iecerētā prozā bija palikušas. Italo Kalvīno darbs bija nominēts tulkojumu kategorijā. Vēl viens iemesls, kāpēc šo grāmatu vēlējos kaut kad izlasīt, bija tulkotājas Daces Meieres viesošanās grāmatu lasītāju klubiņā un stāsti par dažādu autoru tulkošanu.

Par grāmatas saturu jau zināms no anotācijas - desmit romānu sākumi, kuri katrs aizved citā virzienā. Ikkatrs no tiem pārtrūkst spraigākajā brīdī. Atklāti sakot, šīm stāsta daļām lielā mērā skrēju pāri, ilgāk pakavējoties pie visu saistošā stāsta - Lasītājs un Lasītāja cenšas saķert šos stāstus aiz astes un skrien pakaļ samudžinātiem minējumiem par visu desmit romānu izcelsmi. Un visprecīzākais skaidrojums lasīšanas baudai vai veltījums lasīšanai kā kaislībai ir atrodams tieši šajās numurētajās nodaļās.

Ak, tie garie, garie teikumi. Un grāmata kā nerimtīga autora saruna ar lasītāju. Cik neapskaužama cīņa noteikti bijusi tulkotājai ar autora gara bērnu! Lielisks vārda baudījums! Tikmēr saturā lasītājs tiek trenkts no stāsta uz stāstu, cauri tekstiem, kas saistīti un vienlaikus arī nesaistīti. Tie ir daudzi stāsti un vienlaikus viens stāstījums par lasīšanu un arī tekstu rakstīšanu. Taču kopumā man priekšstats par to, ko lasu, galu galā palika nedaudz miglains. Gluži kā vāka ilustrācijā attēlotajam cilvēkam, teksti man bira cauri kā nesaistīti burti. Bet kādas domas arī mazliet aizķērās starp ausīm.

" - Arī es jūtu vajadzību pārlasīt grāmatas, ko jau esmu lasījis, - saka trešais lasītājs, taču katrā pārlasīšanas reizē man šķiet, ka lasu jaunu grāmatu pirmo reizi. Vai nemitīgi mainos es pats un tāpēc redzu jaunas lietas, ko iepriekš nebiju pamanījis? Vai arī lasīšana ir konstrukcija, kas iegūst formu, saliekot kopā milzīgu skaitu mainīgu lielumu, un nevar divreiz atkārtoties pēc viena un tā paša parauga? Katru reizi, ka cenšos izdzīvot kāda agrāka lasījuma emocijas, es gūstu pavisam citādus un negaidītus iespaidus, bet iepriekšējos vairs neatrodu." /279.lpp./

Man šķiet, ka autors savu galveno visas grāmatas domu ielicis tieši pēdējā nodaļā, kurā aprakstīti dažādi lasīšanas pieredžu veidi. Un patiesībā es, šķiet, būtu gana daudz ieguvusi arī tad, ja es varētu esejas veidā izlasīt tikai pēdējo nodaļu. Varbūt varētu kādreiz vaļas brīdī pārlasīt tikai numurētās nodaļas un iegūt pavisam citu baudījumu no šīs grāmatas? Bet, atklāti sakot, postmodernisms nekad nav bijis mans lauciņš. Ja paņemsiet šo romānu rokās un sāksiet lasīt, noteikti nepaliksiet vienaldzīgi. Tikai negarantēju, ka šīs emocijas būs saldkaisli dvesumi par izcilību. Tās varbūt pat dusmas par vazāšanu aiz deguna. Lai kā brīžiem dusmojos, apstāties gan nebija iespējams, jo gribējās zināt, kādu absurdu Kalvīno būs izdomājis Lasītājam par kārtējo samudžinājumu atbilžu meklējumos.