pirmdiena, 2021. gada 18. janvāris

Aino Pervika "Prezidents"


Janvāris man "galu savilkšanas mēnesis" un velku no plaukta ārā grāmatas, kas tur iesēdējušās un pirmo lasīšanu gaida jau ilgi. Nu jau pasen iznākusi igauņu rakstnieces Aino Pervikas (Aino Pervik) grāmata "Prezidents". Tas ir mātes un meitas kopdarbs, jo ilustrāciju autore ir Pervikas meita Pireta Rauda (Piret Raud). Grāmatu savulaik iegādājos izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanā ar domu, ka izlasīšu pati un tad izvērtēšu, vai atstāt lasīšanai arī bērnam. Beidzot izlasīju un nolēmu - protams, ka atstāšu dēlam nākotnei! Humoristiskais stāsts par Igaunijas ļoti aizņemto, paveco, bet ļoti pieredzējušo prezidentu, paredzēts pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. 

Teksti šajā grāmatā ir vienkārši saprotami un nav pārlieku samudžināti, nedaudz naivisma stilā rakstīti. Tematiski un valodas ziņā es mierīgi varētu piedāvāt šo grāmatu dēlam jau tagad, četrarpus gadu vecumā. Taču tajā vienā lapā ir tik daudz sīku burtiņu, ka, visticamāk, bērnam nepietiks pacietības klausīties tik garu tekstu. Vēl nevaru zināt, kā dēlam patiks un ies lasīšana, kad pats būs iemācījies, to mēs vēl redzēsim. Pagaidām prognozēju, ka arī tad šī grāmata kā viena no pirmajām paša lasāmajām īsti nederēs, tieši šī paša iemesla dēļ - lai arī lapu grāmatā nav daudz, burti ir maziņi, diezgan ciešās rindās un varētu būt grūti uztverami tieši noformējuma dēļ. Bet redzēsim, kā dēlam ies nākotnē. Varbūt mani pareģojumi nebūs patiesi. Pagaidām domāju, ka šī grāmata vislabāk derēs bērnam, kurš jau ir raits lasītājs patstāvīgi.

Igaunijas prezidents Pontus ir vienmēr dažādu darbu nokrauts un atbildīgs, vienlaikus arī ļoti laipns un apķērīgs. Viņš skumst par to, ko nav varējis ņemt līdzi uz šiki iekārtoto prezidenta pili un laika trūkumu tam, kas sagādā prieku. Taču kaut kā viņš pamanās pilī iešmugulēt gan pavisam ne-šiko mīluli suni, kuram trūkst bagātīgu ciltsrakstu. Un atrodas arī laiks sakrāmēt pilnas kabatas kastaņu, jo izrādās, ka pie pils aug vesels kastaņu mežs.

Stāstu par to, kā mazdēls prezidentu aicina vizināties ar ragaviņām, lasīju tieši dienā, kad Rīgā sasniga biezas kupenas. Ļoti amizanti prezidents izkārtoja to, ka priecīgs viņa mazdēls par vectētiņa ierašanos slidināties no kalna un vienlaikus turpināja jaunā dienvidu valsts vēstnieka oficiālo uzņemšanu. Žēl, ka mūsu ragaviņas aizceļoja pavasarī uz laukiem un tagad netiekam tām pakaļ. Šis stāstiņš man atsauca atmiņā, kāds prieks bērnībā piedzīvots uz sniega kalniņa mežā. Man vēl īpaši patika prezidenta vizīte kādā mazā pilsētiņā pie daudzbērnu ģimenes. Šajā pilsētiņā prezidents jau bijis jaunībā, kad apceļojis Igauniju ar velosipēdu, un atceras sildīšanos pie laipnās bibliotekāres. Izrādās, ak daudzbērnu ģimenes mamma ir šīs pašas bibliotekāres meita. Sākotnēji stīvā oficiālā vizīte izvēršas brīva un smieklu pilna, kā tas mēdz gadīties, ja notikumoes piedalās bērni.

Lai arī stāsts ir par Igaunijas prezidentu un Igauniju, tikpat labi tas varētu būt arī Latvijas prezidents. Jo īpaši tāpēc, ka Latvijas šī brīža prezidents Egils Levits ir ļoti līdzīgs Piretas Raudas zīmētajam. Arī prezidenta pienākumi ir līdzīgi gan Igaunijā, gan Latvijā - oficiālas vizītes ārpus valsts (šobrīd gan ne, bet vispār), aizņemta ikdiena, obligātas tikšanās, noteikts dzīves veids un ritms. Kaut kādu ieskatu valsts galvenās amatpersonas darbā šī grāmata bērnam noteikti sniegs. Tiesa gan, tādu nedaudz romantizētu, bet, manuprāt, bērnam visnotaļ piemērotu. Savukārt pieaugušajam šī grāmata varētu radīt maldīgu priekšstatu par prezidentu kā maznozīmīgu amatpersonu, kuru varētu aizvietot ar ministriem. Taču šī jau nemaz nav grāmata pieaugušajiem, bet gan bērniem. Nez, vai bērni pēc šīs grāmatas izlasīšanas/noklausīšanās arī paši gribētu kļūt par prezidentu?

Tekstu latviešu valodā tulkojusi Maima Grīnberga.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana