Cik labi, ka ir tāda vieta kazeņu biezoknī, kur patverties no dzīves skrējiena, apturēt laiku, nogaidīt, kamēr pāriet likstas un, iespējams, atrodas risinājumi dzīves samezglojumiem. Miječkai un Ļiļičkai tāda vieta ir. Vasaru viņas dodas pavadīt bērnības mājās pie vecmāmiņas. Šāda pati doma neierasti radusies arī viņu māsīcai Martai. Nekāda dīka laiskošanās gan jaunajām sievietēm nesanāk, jo darbu ir daudz, un arī no dzīves likstām un samezglojumiem pavisam paslēpties nemaz nav iespējams."Šī ir patversme, Solomij. Patvērums gļēvuļiem, kurus straume kaut kur nes, bet viņi nezina, kur viņiem jānokļūst, un tikai grib uz brīdi izkāpt krastā un apžāvēties. Tā nu mēs ar tevi te sēžam, skurināmies." /193. lpp./
Ukraiņu rakstnieces Jevheņijas Kuzņecovas (Євгенія Кузнєцова) romāns "Pajautājiet Miječkai" (Спитайте Мієчку) ir kā bērnības vasaru atbalss. Šķiet, ka visi stāsta varoņi cenšas tverties pie laika, kad viss bija vienkāršāk, bezrūpīgāk, vieglāk. Patiesībā ir grūti atrast vārdus, lai aprakstītu, kāda šī grāmata ir. Lai arī vārdos un teikumos izstāstīts, tas pirmām kārtām ir sajūtu stāsts. Lasot man bija sajūta, ka esmu ietīta siltā, omulīgā lakatā, man rokās ir krūze karstas tējas, smaržo ābolkūka un pat lietainās dienas šķiet patīkamas. Šis romāns man vienkārši lika justies labi.
Ja nezinātu, ka šis ir autores debijas darbs, man tas pat neienāktu prātā. Tik pārliecinoši, gudri un ar dziļu dzīves izjūtu tas uzrakstīts. "Pajautājiet Miječkai" ir gan dzīvesziņa, viedums un prātīgums, gan humors, ziņkārīga kaimiņiene un nebeidzamības sajūta. Taču visvairāk te ir ģimenes, mīlestības un asinsbalss. Dzīvība turpinās bērnos un nākamajās paaudzēs. Pat ja bērni nav tavi, viņi ir turpināšanās garants gan tiešā, gan simboliskā nozīmē. Kamēr vien ir jaunā paaudze, arī vecā māja turas, gluži kā spītēdama vīteņu uzbrukumam. Šī ir pasaule, kurā valda sievietes. Ne vienmēr tas nākas viegli, bet galu galā viss notiek pēc sieviešu prāta. Nu labi, vēl arī ar zināmu devu likteņa labvēlības.
"Jo dzīvi ne vienmēr var dzīvot, reizēm vajag no tās paslēpties" /221. lpp./
Vienīgais, kas var aptumšot šīs grāmatas radīto labsajūtu, siltumu un mīļumu, ir apziņa, ka simtiem un tūkstošiem šādu patvērumu ir nopostījis Krievijas izvērstais karš Ukrainā.
Kā vienmēr, izcili no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.









