sestdiena, 2021. gada 15. maijs

Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"

Zviedru rakstnieks Matiass Edvardsons (Mattias Edvardsson) man jau bija zināms no trillera "Gandrīz normāla ģimene" lasīšanas. Viņa jaunākā latviešu valodā tulkotā grāmata "Labie kaimiņi" kādu laiku gaidīja savu lasīšanas kārtu pie krēsla līdz man radīsies atbilstošs noskaņojums. Arī šoreiz lasītājs tiek mazliet pavazāts aiz deguna un sastopas ne tikai ar noziegumu, bet arī ar vairākiem noslēpumiem, kas piemīt katrai no lielajām tēlu grupām. Sporta skolotājs Mīkaels un nekustamo īpašumu aģente Bjanka no trauksmainās Stokholmas pārcēlušies uz dzīvi klusajā Skones lēnes pilsētā Čēpingā. Ar diviem maziem bērniem šī šķiet kā sapņu vieta. Matiass un Bjanka mēģina salāgot, kā attiekties pret kaimiņiem, lai būtu pieklājīgi, bet vienlaikus arī ievērotu principu turēt kaimiņus izstieptas rokas attālumā, lai būtu labi kaimiņi, nepiekāpjoties saviem principiem. Kādu vakaru notiek nelaime - kaimiņiene Žaklīna ar auto notriec Bjanku.

otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Delfīne de Vigāna "No un es"




Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

sestdiena, 2021. gada 8. maijs

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"


Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

otrdiena, 2021. gada 4. maijs

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

sestdiena, 2021. gada 1. maijs

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!






trešdiena, 2021. gada 28. aprīlis

Eiropas Savienības Literatūras balvai izvirzītās grāmatas 2021.gads

 

Izsludinātas četras Latvijas grāmatas, kas pretendē uz Eiropas Savienības Literatūras balvu 2021.gadā, attiecīgi arī uz subsidētas tulkošanas iespējām citās Eiropas Savienības valodās. No 14 dalībvalstīm kopumā nominēti 55 darbi un uzvarētāji tiks izsludināti 18.maijā tiešsaistes ceremonijā. Latvijas žūrija lēmusi balvai virzīt Janu Egli ar stāstu krājumu "Dzimšanas diena", Lauru Vinogradovu ar garstāstu "Upe", Rasas Bugavičutes-Pēces darbu "Puika, kurš redzēja tumsā" un Svenu Kuzminu ar romānu/stāstu krājumu "Hohma". Pārmaiņas pēc esmu lasījusi visas šīs grāmatas un par visām arī kaut ko rakstījusi. Par Latvijas izvirzītajām grāmatām neko daudz jaunu pateikt nevaru. Mana sirds pieder Janai Eglei un jebkuram no viņas stāstu krājumiem. Kamēr saprotu, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu ieguvušo pulciņā vislabāk iederēsies Svena Kuzmina "Hohma". Tik varētu padomāt, ka "Hohmu" būs pagrūti pārnest citās valodās, nezaudējot tās hohmisko burvību.

Katru gadu Eiropas Savienības Literatūras balvu iegūst pa vienai grāmatai no trešdaļas valstu, kuras piedalās programmā "Radošā Eiropa" (Creative Europe). Līdz ar Latviju šogad uz balvu pretendē arī autori no Albānijas, Armēnijas, Bulgārijas, Čehijas, Islandes, Maltas, Moldovas, Nīderlandes, Portugāles, Serbijas, Slovēnijas, Zviedrijas un TunisijasApskatot pilno nominantu sarakstu, grūti kaut ko spriest par citu valstu pretendentiem uz balvām. Varu savilkt tikai matemātiskas darbības - Latvija uz finālu virza četrus darbus, kamēr citas valstis virza pat piecus, bet dažas tikai divus vai trīs.

Eiropas Savienības Literatūras balva izveidota 2009. gadā, lai veicinātu Eiropas jauno rakstnieku atpazīstamību. Būtisks autoru izvēles kritērijs ir, lai pirmais nominanta darbs būtu iznācis pēdējo piecu gadu laikā, izvirzītajā prozas darbā jābūt atklātai Eiropas kultūras dimensijai un autoram jāpiemīt literārajam nākotnes potenciālam. Kopš 2009.gada balvu ieguvuši 135 autori, kuru darbi pēcāk tulkoti daudzās Eiropas valodās. Iepriekšējos gados no Latvijas balvu ieguvusi Inga Žolude par "Mierinājums Ādama kokam" (2011, tulkota 6 valodās), Jānis Joņevs par "Jelgava 94" (2014, tulkota 13 valodās) un Osvalds Zebris par "Gaiļu kalna ēnā" (2017, tulkota 8 valodās).

Gaidām 18.maiju un uzzināsim, kurš Latvijas autors tuvākajos gados daudz stāstīs par sevi svešās mēlēs!

otrdiena, 2021. gada 27. aprīlis

Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"


Ielēkt LaLiGaBa 2021.gada nomināciju vilcienā kamēr tas vēl nav kļuvis par laureātu sarakstu? Jā, labprāt! Andra Kalnozola debiju literatūrā "Kalendārs mani sauc" steidzu iegādāties otrajā piedrukā, kad pamanīju masveidīgas pozitīvas atsauces par šo grāmatu. Taču, kā jau daudz ko no pēdējā laikā pirktā, lasīšanu aizvien atliku. Jums taču arī tā mēdz gadīties - pirms grāmatas pirkšanas esi tik daudz ko dzirdējis un redzējis par to, ka nopērkot savu eksemplāru, ir sajūta, ka jau esi to izlasījis? Nav? Nu, man tā mēdz gadīties. Dīvaini, bet mani laikam piemeklējis tā dēvētais grāmatkluba lāsts. Nevaru īsti piedalīties vispārējā lasītāju sajūsmā par šo grāmatu. Tā bija interesanta, neparasta un sevī ieraujoša, tomēr nosaukt to par kaut ko ģeniālu un nepārspējamu laikam gan nevarēšu. 

svētdiena, 2021. gada 25. aprīlis

Inga Ābele "Balta kleita" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #303)


Šis raksts pirmpublicēts žurnālā "Jaunā Gaita" 2020.gada ziemas numurā (#303). Ingas Ābeles stāstu krājums "Balta kleita" nominēts Latvijas Literatūras gada balvai labākā prozas darba kategorijā.

Gaisīgu skatu un domu uz piezemētām cilvēciskām vājībām

Ābele Inga Balta kleita, izdevniecība Dienas grāmata 2020, 158 lpp.

 

Viena no mūsdienu ražīgākajām latviešu literātēm Inga Ābele nodevusi lasītājiem jaunāko stāstu krājumu Balta kleita. Grāmata ir veltījums Andrai. Tā var būt pērn martā aizsaulē devusies rakstniece Andrai Neiburga, kuru Ābele intervijās piemin kā sev nozīmīgu cilvēku. Un mazliet Neiburgas stilu arī atgādina šis Ābeles krājums – tie ir noskaņu un sajūtu teksti. Bet tikpat labi, tā var būt arī cita rakstniece – krāsainos ziedu rakstu lakatos un sarkanām lūpām rotātā Andra Manfelde. Viens plašāk neizvērsts vārds “Andrai” lappusē uzreiz aiz titullapas, tā atšifrējums lai paliek autores pašas ziņā.

Grāmatā ir deviņi stāsti, kuru galvenās varones ir deviņas sievietes. Taču varoņu kopskaits ir daudz lielāks un balta kleita stāstos ir tikai simbols. Katram stāstam nosaukumā sievietes vārds, attiecīgi piešķirot tekstam nosacītu personību ne tikai ar to, kas pēc nosaukuma, bet jau ar pirmo vārdu.  Ābeles jaunie stāsti nosacīti iedalāmi divās daļās – daži ir proza “tīrā” veidā, bet daži ir žanru sakausējums – dzjeproza, kurā rakstniece izpaudusies jau agrāk. Visos stāstos ir noraugāms sižets vai tā aizmetņi, taču daži no tekstiem ir liriskāki un šķietami nepabeigti, bezgalīgās nebeidzamās pārdomās plūstoši. Dzejprozai piederīgajos stāstos nav izteiktas kulminācijas, līdz ar to arī atrisinājuma vai lūzuma. Taču tajos noteikti ir tēli ar gaisīgiem, garīguma un nosacītas filozofijas pilniem spriedumiem. Pārdomās par cilvēku sev blakus un laika gaitā mainījušām attiecībām slīgst Alise:

Alise gribētu, lai viņš domā uz lielu. Uz lielu domājot, nekad nevar zaudēt. Vai viņa dzīvē vairs nav nekā liela? Riez dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli. Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu. Vieglums nekad nesniedz piepildījumu, viņa gribēja teikt. Bet kā lai to pasaka? Ceļā vienmēr gadījās kaķis. Bet nu kaķis ir miris un viņa to pateikts. /stāsts “Alise” 39. – 40.lpp./

Līdzīgi arī stāstā “Donna”. Šie teksti ir ēteriski, šķietami lidojošu domu plūdumi. Vienlaikus tie ir arī par piezemētām lietām:

Acu skatiens tvana smags, neiespējami pacelt tveices pielijušos plakstus ar smagām lāsēm skropstgalos, lai uzmestu otram gādīgu mirkli. Kaisle pamazām uzsūcas ķermenī, tāpat kā pazuda mazās krūtis ar milzīgiem saldajiem ķiršiem līdzīgajiem zīdekļiem, pagaisa atpakaļ krūšu kurvī, no kurienes reiz izplaukušas. Agrs rīts, jūlija svētība. Atkal 13. datums, bet pēc daudziem gadiem. Migla virs ezera kārtām kā kāzu palagi. Donna iebrien. Ūdens spilvenu glāsmaini trīsošā želeja. Mati tumša dzintara krāsā, augums izplūdis kā atspulgs ezerā. Ūdens zilganā caurspīdība. Miers un slīpi pāri kokiem krītoši stari. Vēl nav svelmes Bet! Saule brīdinoši paslej pirkstu kā baznīcas torni pār pamalei un dzirksteles nojūk ap acu varavīksnenēm, atkal sviedri. /stāsts “Donna” 50. – 51. lpp./

 

Stāsti “Malda”, “Sandra” un arī “Klinta” jau ir konkrētāki, skaidrākām robežām, par vienkāršām un ikdienišķām lietām, zināmā mērā par dzīves netaisnībām. Sandras un Klintas stāstos īpaši koncentrējoties uz cilvēciskām attiecībām. Klinta iesprūdusi slēgtā vidē, gaidot atceltu lidmašīnas reisu uz Latviju, uz mātes bērēm. Tikmēr viņai ir iespēja apdomāt savas attiecības gan ar nelaiķi, gan dzimtenē palikušo māsu, gan padomāt par svešatnē izveidotajām attiecībām ar vīrieti. Savukārt Sandra risina telefonsarunas un apmainās īsziņām ar dēlu, kurš nespēj noturēties nevienā vietā un darbā, nesameklējis problēmas un pie tām vainīgos. Nosaukums “Malda” jēdzieniski jau ar pirmo vārdu dod mājienu par kaut ko ačgārnu, greizu jeb maldīgu. Un Malda nudien ir apmaldījusies dzīves vērtībās un tajā, kā dzīvot. Lai arī Malda spēj saņemties un turēt dzīves grožus rokās, ik pa laikam tomēr sanāk atkal nošļūkt no kārtīgās dzīves ceļa, atpakaļ iekšā maldu grāvī.

Atšķirīgs no pārējiem ir stāsts “Margarēta”, jo tajā vērotājs un stāstītājs ir vīrietis un viņa skatījums uz sievieti. Pārējos stāstos domas pludinās pašu galveno varoņu vai citu vērotāju sieviešu galvā. Taču arī vīrietis ir melanholisks, šķietams dīvainis, kurš atdevis sevi visu rozēm.

Vēl īpaši uz pārējo fona izceļas stāsts “Linda”. Tas ir kā skaists veltījums lībiešiem un lībiešu valodai, tautas mutvārdu daiļradei, iekļaujot arī Valta Ernštreita atdzejojumu. Šis stāsts ir kā maza mīlestības vēstule Kurzemei un cilvēkiem jūras ciemos, atzinība dvēselēm, kas ar siltu skatu seko uz zemes palikušo gaitām un sarunām:

Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu. /no stāsta “Linda” 65. lpp./

Ingai Ābelei nenoliedzami ir savs lirisks, unikāls stils. Tam raksturīga ārkārtīgi skaista valodas bagātība, krāšņums. Vienlaikus Ābele spēj šo bagātību izmantot, nesavijot no vārdiem mūsdienu lasītājam nesaprotams valodas mežģīnes. Viņas radītie tēli ir spēcīgi katrs savā veidā un ir arī pārlaicīgi, nepiesaistīti kādam noteiktam vēsturiskam laikam. Un tā baltā kleita – to varētu uzģērbt katrai no stāstu varonēm gan kā godu kārtu, gan kā metafizisku sirdsapziņas tīrības simbolu. Balta kleita ir tikai ietvars un vāka noformējumam izmantotā grafiķes Aleksandras Beļcovas šķīvja “Jūrmala” attēls dīvainā kārtā ar pirmo acu uzmetienu atgādina skatu uz veļas mašīnas durtiņām.

trešdiena, 2021. gada 21. aprīlis

Leonīds Dobičins "Enpils"


Viena no grāmatām, kas pavadīja plauktā kādu brītiņu līdz lasīšanai, ir krievu rakstnieka Leonīda Dobičina "Enpils" (Город Эн).  Nopirku to pēc tam, kad noklausījos literātu Svena Kuzmina un Toma Treiberga raidījumu "Cienījamie klausītāji. Etīdes par literatūru" Latvijas radio. Raidījums, manuprāt, ir izcils un tajā apskatīto darbu fragmentu lasījumi patiešām aizrauj līdzi literārajā realitātē. Noklausījos arī raidījumu, kurā par "Enpili" runāja grāmatas tulkotāja Māra Poļakova un biju "uzķērusies uz āķa" bez atpakaļceļa. Līdz lasīšanai gan uzreiz netiku, bet darba pacelšanu uz augšu lasāmo kaudzē pamudināja nominācija Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. Grāmatu izlasījusi, nebrīnīšos, ja aprīļa beigās Māra Poļakova balvu arī iegūs!

sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Anna Starobiņeca "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs"


Bērnu grāmatas, manuprāt, var iedalīt divās lielās grupās - pamācošās un izklaidējošās. Protams, arī pamācošajās ir kāda deva izklaides un izklaidējošajās var rast kādu pamācību. Annas Starobiņecas grāmatu sērija "Zvērīgs detektīvs", domāju, pieder pie izklaidējošās literatūras. Tās iesūc sevī ar humoriņu, ar grūti uz priekšu paredzamu sižetu un, kā jau labā detektīvā pienākas, vainīgais nekad nav paredzams jau no pirmajām divām nodaļām. Nupat esmu izlasījusi trešo grāmatu "Naida nagi. Zvērīgs detektīvs". Atzīšos, ka darīju to bez dēla iesaistes, jo kopā ar viņu tas gluži vienkārši ir pārāk lēni. Pirmo grāmatu "Vilka midzenis" lasīju puikam priekšā un tas prasīja vairākus vakarus, jo teksta ir salīdzinoši daudz, tas izkārtots blīvi, bet vienā apsēšanās reizē daudz izlasīt balsī nesanāk, es nogurstu. Otro grāmatu "Plēsēja tiesības" es dēlam priekšā izlasīju līdz pusei un tad es neizturēju. Sagaidīju, kad viņš iemieg un ātri pabeidzu lasīt viena. Pie trešās grāmatas "Naida nagi" ķēros tikai tad, kad puika jau gulēja. Es nespēju gaidīt, ka man ir lēnām jāvirzās cauri tekstam, jāčubinās cauri stāstam ar bērnu vairāki vakari, lai uzzinātu, kā risināsies šaušalīgie notikumi Tālmežā! Kad gatavojos izlasītās grāmatas pa kluso pārvietot no sava lasāmstūra uz dēla plauktu, es pieļāvu lielu kļūdu - es to darīju dēlam redzot. Kas tas bija par skandālu! Es esmu izlasījusi šīs košās un krāsainās grāmatas bez viņa. Mana nedēļas lielākā kļūda un nožēlojamākais lēmums...

Anna Starobiņeca "Plēsēja tiesības. Zvērīgs detektīvs"


Pērn rudenī lasīju detektīvu bērniem "Vilka midzenis. Zvērīgs detektīvs", ko sarakstīja krievu autore Anna Starobiņeca. Mani šī grāmata sajūsmināja, taču jaunumu, ko gribas lasīt, ir tik daudz, ka otro daļu "Plēsēja tiesības" izlasīju tikai, kad iznāca jau trešā. Un kas par to? Tas tikai ļāva man otro un trešo izlasīt vienu pēc otras un nešķirties no amizantajiem tēliem mazliet ilgāk. Turklāt pirmo daļu biju aizņēmusies lasīšanai grāmatu klubiņā un iecerējusi iegādāties dēla grāmatu plauktam kaut kad vēlāk. Apņemšanās arī piemirsās, taču paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kas man to atgādināja, sarūpēja visas trīs daļas pašu lietošanai un vēl vienu bonusā izspēlēšanai konkursā! Sadarbība vairāk nekā 10 gadu garumā, kas silda manu sirdi. Bez glaimiem un liekulības!