otrdiena, 2021. gada 7. septembris

Adele Fābere un Eleina Mazliša "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu"


"... tikt galā ar jūtām ir māksla nevis zinātne." /52.lpp./ 

Adeles Fāberes un Eleinas Mazlišas grāmatu "Kā runāt ar bērniem, lai bērni klausītos un kā klausīties, lai bērni runātu" saņēmu brīdī, kad jutos vissliktākā māte pasaulē, kā sabojājusies plate, kuras bērns ne velna nedzird. Vai pēc izlasīšanas es jūtos labāk? Ne gluži. Grāmata nav brīnumlīdzeklis. Tomēr tā paliks man pie rokas vēl krietnu laiku, pašķirstīt, atgādināt sev, motivēt sevi, sajusties labāk. Tagad man ir aptuvens plāns, kā mēģināt tikt ārā no "sliktās, bļaujošās mātes" lomas. Vislielākos strīdus bērnu un pieaugušo starpā, manuprāt, rada nespēja tikt galā ar savām jūtām - gan vecākiem, gan bērniem.  Viens vakars bez strīda ir liels sasniegums ceļā uz daudziem vakariem.

Patiesi tikt galā ar jūtām ir īsta māksla, taču ļoti noder, ja mākslas apgūšanai tiek dotas kādas teorētiskas vadlīnijas un pamatprincipi. Vienlaikus jāatzīst, ka līdz ar plašākām zināšanām brīžos, kad noraujos no sava iedomātā pozitīvā kursa, mieles un pretīgums pret sevi par vājuma mirkli ir divtik liels. Pašpārmetumi, ka nespēju izdarīt tā, kā esmu lasījusi un dzirdējusi pareizi esam, izaug kā milzīgi kalni. Tad nākas saņemties un dzīvot tik tālāk, jo mēs neatkārtosim mūsu vecāku pieļautās kļūdas, bet mums vienmēr būs iespējas radīt pašiem savējās. Es daru labāko, ko šobrīd spēju sava bērna labā. Esmu gana laba mamma.

ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris

Paolo Džordāno "Sērgas laikā"


Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.



pirmdiena, 2021. gada 30. augusts

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte 3. grāmata"

Skudriņai Kāpēcītei ir jauni piedzīvojumi un daudz jautājumu. Mūsu rokās nonākusi lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) trešā Skudriņas Kāpēcītes piedzīvojumu grāmata jau atkal iepazīstina ar dažādiem mežu un pļavu iemītniekiem, ielūkojas zem ūdens un aktualizē arī ekoloģijas tematu. Mūsu mājās ir Skudriņas Kāpēcītes 2.grāmata, par ko jau rakstīju, tāpēc turpinājums bija gaidīts.

Iepriekšējā grāmatā skudriņas stāsts bija kā rāma pastaiga un satiktā, redzētā aprakstīšana un iepazīšana caur skudras jautājumiem. Savukārt trešā grāmata jau sāk atgādināt spraiga sižeta filmu. Skudriņa iekrīt dīķī, taču viņai palaimējas kritienā iegūt gaisa burbuli. Tad skudrulim uzklūp vēzis, pēcāk laipni uzņem milzu sams, jāslēpjas no līdakas un jāpalīdz izglābties bruņurupucim. Savukārt dīķa tuvumā skudra uzzina, kā dzīvo meža pele un kā no tās atšķiras sikspārnis. Turklāt vēl Kāpēcītei jāglābjas no ugunsgrēka un pazemes tuneļos jāsastop iepriekšējās grāmatās iegūtie draugi. Patiesi spraigi, vai ne?

piektdiena, 2021. gada 27. augusts

Ieva Samauska "Gulošais policists un sapnis"

Lai arī pati ar dzeju esmu uz "jūs", dēlam cenšos piedāvāt daiļliteratūru dažādos veidos. Jaunākā dzejas grāmata Ievas Samauskas "Gulošais policists un sapnis" mūsmājās ienāca kā izdevniecības dāvana. Latviešu rakstniece Ieva Samauska roku jau pamatīgi ietrenējusi dažādos literārajos žanros, taču man līdz šim viņas darbus nebija sanācis lasīt. Viņas jaunākajam veikumam, dzejas krājumam bērniem, ilustrācijas veidojusi Evija Timma-Novika. Grāmata paredzēta bērniem vecumā no pieciem gadiem, tāpēc drošu sirdi ķēros tai klāt kopā ar savu bez piecām minūtēm piecgadnieku.

trešdiena, 2021. gada 25. augusts

Pireta Rauda "Kā izglābt mazītiņo mammu"

Igauņu rakstnieces Piretas Raudas grāmata "Kā izglābt mazītiņo mammu" manā redzeslokā nonāca, jo tā iekļauta lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2021. gada programmā. Grāmata ieteikta lasīšanai vecuma kategorijā no deviņiem gadiem. Taču varu viennozīmīgi teikt, ka šis stāsts ir ļoti iepaticies manam dēlam jau nepilnu piecu gadu vecumā. 

Patiesībā par šo grāmatu saņēmu vienu pamatīgu skandālu no dēla. Atļāvu izpētīt ilustrācijas un izpildot dēla vēlmi palasīt priekšā, lasīju pa pāris nodaļām vakaros. Kādu vakaru viņš ar tēti lasīja citu grāmatu tikmēr es otrā istabā nolēmu pati palasīt uz priekšu šo. Valters ieraudzīja, ka turpinu bez viņa lasīt mammas stāstu un sašutis kliedza, ka izlasīšu visu bez viņa un tad viņš nezinās, kas notika ar mammu!

pirmdiena, 2021. gada 23. augusts

Eve Hietamies "Tētis skolā"


Ir klāt! Ir klāt! Gaidīju ļoti, ļoti, kā Anti Pasanens tiks galā ar spriedzi, aizsūtot dēlu Pāvo uz pirmo klasi? Sagaidīju! Somu rakstnieces Eve Hietamies pirmo grāmatu "Tētis uz pilnu slodzi" un otro turpinājumu "Tētis diviem" abas lasīju pavasarī, 2019. un 2020.gadā. Trešā grāmata "Tētis skolā" bija jāgaida līdz vasaras beigām, tāpēc biju īpaši priecīga to pagājušā nedēļā beidzot saņemt e-pastā. Īsumā par Pasanenu ģimenītes stāstu: Karsto punktu žurnālists un vispār normāls vecis Anti Pasanens gatavojās kļūt par jauno tēvu, taču negaidīti nonāca vientuļā tēva lomā. Ar to visa viņa dzīve, pašsaprotami, sagriezās kājām gaisā. Sievietei vismaz ir grūtniecības laiks, lai sagatavotos gaidāmajām bezmiega naktīm, autiņiem, rotaļlietām un bērna attīstības/miega fāzēm. Vīrietim, kurš nav diez ko iejūtīgs pret savu sievu grūtnieci, sagatavošanās paskrējusi secen. Pirmajā grāmatā Anti tiek pāri zīdaiņa posmam un iegūst savu atbalsta komandu. Otrajā grāmatā dēlēns Pāvo dodas uz bērnudārzu, kamēr tētis cenšas nesajukt prātā, apgūstot arī meiteņu audzināšanas īpatnības. Trešās grāmatas nosaukums jau pasaka priekšā - Pāvo sasniedzis skolas vecumu. Arī šajā posmā tētim jāapgūst daudz jauna un pie viena jācenšas neprojicēt uz dēlu paša skolas laika psiholoģiskās traumas.

sestdiena, 2021. gada 21. augusts

Nora Ikstena un Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti”

Rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieka Aivara Vilipsona kopdarbs "Suņa dzīve. Stāsti un suneti" iznākusi jau 2019.gadā, taču nupat atguvusi aktualitāti. Līdz augusta beigām Rīgas vasaras kultūras programmas laikā norisinās projekts “Dzilvēku stāsti”. Tas ir aicinājums uz kulturālu pastaigu cauri desmit Rīgas parkiem, ko īsteno biedrība "Suns ar misiju". Ķeros klāt sunetiem un stāstiem, vienlaikus cerot uz mazāk slapju laiku, lai dotos arī pastaigā. Stāsti un suneti ir viena vakara darbiņš, savukārt sausāks laiks ir garāka posma izaicinājums. Beigu beigās samierinos ar trīs savam Rīgas galam tuvāko suņu apmeklējumu. Apciemojām medīgo Ripsi, dzīvelīgo Džekiju un Vīnogactiņu Klāru.

Sameklējiet pastaigas karti biedrības "Suns ar misiju" lapā, izplānojiet krietnu strēķīti brīva laika un dodieties apskatīt tēlnieka Kristapa Andersona veidotās skulptūras. To apgleznošanā piedalījušies dažādi mākslinieki. Pie katras skulptūras arī izvietots QR kods, kuru noskenējot ar telefonu, var noklausīties stāsta audio versiju, ko ierunājusi aktrise Marija Bērziņa. Diemžēl divi no projekta mākslas darbiem, Frīda un Pipars, cietuši vandālismā un vairs nav apskatāmi, taču viņu stāsti aizvien klausāmi Operas skvērā un A.Briāna un Palīdzības ielas skvērā.

ceturtdiena, 2021. gada 19. augusts

Lina Žutaute "Kika Mika un milzu netaisnība"

 

Laimīgais Kikas Mikas fans un draugs, mans dēls, pie jaunākās sērijas grāmatas tika otrajā dienā pēc tās parādīšanās veikalā un esam to jau krietni izpētījuši. Grāmata "Kika Mika un milzu netaisnība" ir devītais Linas Žutautes darbs stāstu sērijā par ņipro meitēnu. Šoreiz mācāmies tikt galā ar to, kas citiem ir, bet pašam nav jeb vienā vārdā ar NETAISNĪBĀM! Īsāk sakot, šoreiz Kikai Mikai skauž un ir dikti grūti atvainoties un kļūmes labot.

trešdiena, 2021. gada 18. augusts

Klēra Norta "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"

Piedzimt atkal un atkal no jauna, vienā un tajā pašā laikā un vietā, ar tiem pašiem cilvēkiem apkārt, un atkal no jauna gūt iespēju savu dzīvi veidot citādāk. Pirmie četri gadi parasti ir diezgan garlaicīgi, bet pirmās trīs dzīves - grūtākās. Otrajā un trešajā no izmisuma pat nākas pastrādāt pašnāvību. Patiesībā pašnāvība ir visai ērts veids izkulties no nepatikšanām esošajā dzīvē, tikai pēc tam atkal jāpārcieš kaitinošā bērnība un pusaudzības gadi. Pēc tam jau pamazām pierod un daudzās dzīves un iegūtās zināšanas kalačakra sāk izmantot sev par labu. 

Britu autore Klēra Norta (Claire North, pseidonīms. Autores īstais vārds ir Katrīna Veba (Catherine Webb)) liek galvenajam varonim Harijam Augustam piedzimt un nomirt vismaz 15 reižu. Romānā "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves" lasītājs ienirs piecpadsmit dažādās pasaulēs, kurās šķietami mainās tikai nedaudz, taču viss var beigties postoši visām pasaulēm vienlaikus.

pirmdiena, 2021. gada 16. augusts

Juhani Pitseps un Gundega Muzikante "Ir mēness zelta kuģis"

Ir mēness zelta kuģis, ir zvaigzne sudrabairis. Ja atkal, atkal es pie tevis tikšu, būs mēness zelta kuģis, būs zvaigzne sudrabairis, un naktī tavi smiekli skanēs kairi.


Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps un latviešu māksliniece Gundega Muzikante kopīgi radījuši grāmatu "Ir mēness zelta kuģis" par to, kā 1944. gada rudenī Igaunijas un citu Baltijas valstu civiliedzīvotāji glābās no kara, dodoties bīstamā ceļā pāri jūrai uz Zviedriju. Bēgļu laivās galvenokārt bija bērni, sievietes un vecāki cilvēki. Tūkstošiem cilvēku devās pēdējo cerību ceļā. Dažiem tas bija pēdējais ceļš šajā saulē. Juhani Pitseps licis uzsvaru uz Igaunijas bēgļiem. Apļveida kompozīcijā lasītājs vispirms iepazīstas ar sirmo Kēti un viņas nopluskāto plīša lācīti Pekaini, satiek mazo meitenīti Kēti, izviļņojas cauri vētrai Baltijas jūrā, nonāk Zviedrijā pie kakao, utu pirts un karantīnas vingrotavā uz grīdas, līdz atkal atgriežas pie vecās sievietes mūsdienās. Cik labi būt mūsdienu bērnam, ne bez savām mazajām raizītēm, taču karā mūsdienu bērniem nav jādzīvo.

trešdiena, 2021. gada 4. augusts

Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"


Biju lasījusi, ka Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink) romāns "Priekšlasītājs" (Der Vorleser) ir viena no grāmatām, kas mūža laikā obligāti jāizlasa. Kādam tas pat bijis visu dzīvi mainošs darbs. Latviešu valodā "Izdevniecība AGB" 2002. gadā izdotā versija šai grāmatai man nebija pieejama, tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka "Priekšlasītājs" 2020. gadā izdots vēlreiz "Zvaigzne ABC" paspārnē un tapis atkal pieejams.

Nevaru noliegt, ka grāmata patiesi ir lieliska! Tajā ir holokausts, mīlestība, kauns, kritika iepriekšējai paaudzei un analfabētisms. Lieli temati, ja tā var teikt, taču iekļauti nelielā apjomā. Par to vien autors apbrīnojams. Berhnards Šlinks ir ne tikai rakstnieks, bet arī Vācijā labi pazīstams tiesību zinātnieks un praktiķis. Autors strādājis par tiesnesi, pasniedzis tiesību filozofiju un publiskās tiesības vairākās universitātēs, piedalījies dažādu tiesību aktu izstrādē. Šādā ziņā no Šlinka grāmatā ir ļoti daudz gan galvenajā varonī, gan viņa ģimenes locekļos. Vai arī pārējos aspektos? Nav ne jausmas.