Joahims Meierhofs "Var krist arī augšup"

Pagājušā gada pavasarī lasīju vācu aktiera, režisora un rakstnieka Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) grāmatu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" (Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke). Toreiz par grāmatu uzrakstīju vien īso atsauksmi Instagram, par ko tagad mazliet žēl. Man stāsts ļoti patika un palika atmiņā uz ilgu laiku. Tāpēc, uzzinot, ka latviešu valodā Gundara Āboliņa tulkojumā iznācis vēl viens Meierhofa darbs, nekavējos to pievienot savai lasāmo grāmatu čupiņai. Arī izlasīju samērā drīz, vien ar atsauksmi slinkoju, taču sapratu, ka nedrīkstu atstāt "Var krist arī augšup" bez garāka ieskata.

Kadri Hinrikusa "Katrīna un zirņi"

Igauņu rakstnieces Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrikus) grāmatu bērniem "Katrīna un zirņi" bibliotēkā pamanīju koši zaļā vāka dēļ. Māksliniece Anne Pikova (Anne Pikkov), izrādās, radījusi arī mūsu mājās iemīļotās grāmatas "Oskars un lietas" ilustrācijas. Tas izskaidro, kāpēc manu skatu piesaistīja Katrīna uz vāka - rokraksts šķita pazīstams.

Arī stāsts par deviņus gadus veco meitēnu man ļoti gāja pie sirds. Vasara ir tikko sākusies, mamma savā darba lietām pārpildītajā ikdienā beidzot atradusi laiku, lai, nokavējot tikai stundu pēc solītā laika, aizvestu meitu nosvinēt liecības saņemšanu un skolas gada noslēgumu. Katrīnai ir daudz neatbildētu jautājumu. Mamma bieži saka: "Izaugsi, pati sapratīsi. Tu taču man esi gudra meitene," taču tas neizskaidro, piemēram, kāpēc tētis aizgāja no viņām pie citas ģimenes. Un tas nemazina bažas par to, ka arī mamma reiz neatnāk mājās un paliek darbā vai arī izvēlas citu ģimeni.

"- Vai tagad mans tētis ir tavējais?

Martins ilgi vērās man acīs.

- Mēs varam ar viņu dalīties, - viņš beidzot noteica.

Devāmies ēst zupu." /35.lpp./

Huans Rulfo "Līdzenums liesmās"

Ir autori, bez kuriem pasaules literatūra, iespējams, būtu pavisam citāda. Viens no tiem ir meksikāņurakstnieks Huans Rulfo (Juan Rulfo, 1917–1986). Gabriels Garsija Markess savulaik atzinis, ka pēc pirmajām četrām grāmatām bija nonācis radošā strupceļā un tikai pēc Rulfo romāna Pedro Páramo izlasīšanas atguvis pārliecību, ka spēj rakstīt. Drīz pēc tam tapa "Simts vientulības gadu".

Rakstīju, ka latviešu lasītājam pagaidām nav pieejams Rulfo slavenais romāns Pedro Páramo, bet izrādās, ka kāds lasa vismaz manus Instagram ierakstus par grāmatām. Nolēmu izlabot savu bloga ierakstu. Ieva man komentārā norādīja, ka Pedro Paramo ir gan izdots latviešu valodā, un patiesi tā ir - 2007. gadā to izdeva nu jau neesošais apgāds "Atēna", tulkojis Guntis Valujevs. Nu ir iztulkots arī Rulfo stāstu krājums "Līdzenums liesmās" (El Llano en llamas), kas oriģināli izdots 1953. gadā, divus gadus pirms romāna, un bija Rulfo literārā debija. Ja jums patīk Markess, ir liela iespēja, ka patiks arī Rulfo. Taču, ja Markesa romāni var nogurdināt ar savu apjomu un tēlu daudzumu, tad Rulfo stāsti ir tieši tik īsi, lai varētu izsekot tēla attīstībai no sākuma līdz beigām, neapjūkot trīsdesmit septiņos sižeta apkārtceļos.

Kristīne Stakena "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja"

Par dzeju es rakstu reti. Galvenokārt tāpēc, ka nekad neesmu sevi uzskatījusi par cilvēku, kurš spēj nolasīt visas tās jēgas, zemjēgas un sajēgas, ko dzejnieki mēdz paslēpt starp rindām. Tāpēc arī parasti no dzejas vērtēšanas izvairos.

Ar Kristīnes Stakenas krājumu "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja" ir vēl sarežģītāk. Mēs kādreiz esam strādājušas kopā. Neesam bijušas tik tuvas, lai teiktu, ka pazīstu viņu pa īstam, bet pietiekami, lai, lasot viņas tekstus, aiz tiem redzētu arī cilvēku. Tiesa, redzu to cilvēku, kuru pazinu toreiz. Vēl pirms bērniem. Pirms mammas identitātes. Pirms dzīves pieredzes, kas mūs abas, visticamāk, ir pamatīgi izmainījusi.

Lasot šo krājumu, es pieķēru sevi pie domas - ja tas man būtu nonācis rokās laikā, kad piedzima mans pirmais bērns, iespējams, tas būtu palīdzējis. Varbūt ātrāk saprast, ka neesmu viena. Ka galva ir ķīselī nevis tāpēc, ka bērns ir slikts vai dzīve ir slikta, bet tāpēc, ka mātišķība reizēm vienkārši ir ļoti sarežģīta pieredze. Un tagad, kā divu bērnu mamma, to redzu pavisam skaidri. Droši vien, daļu šīs dzejas varētu uztvertu kā veidu, kā izlikt ārā frustrāciju, sāpes un emocijas, kas nāk līdzi pēc bērna piedzimšanas. To var darīt terapeita kabinetā. Bet to var darīt arī dzejā.

Deivs Pelzers - triloģija par zēnu, kuru nesauca vārdā, kurš izdzīvoja un ieguva savu vārdu

Šoreiz vienā ierakstā par trim grāmatām, jo man tās šķiet neatraujamas cita no citas. Deivs Pelzers (Dave Pelzer) ir autors trīs grāmatām "Bērns, kuru nesauca vārdā" (A Child Called "It"), "Zēns, kas izdzīvoja" (The Lost Boy) un "Vīrietis vārdā Deivs" (A Man Named David). Latviešu valodā grāmatas iznākušas jau pasen -  2004. gadā izdoti pirmās un otrās tulkojumi, trešā tulkota 2006. gadā. Manā redzeslokā tās nonāca samērā nesen caur Ievas Strazdiņas Instagram ierakstiem. Ieva gan tālāk par pirmo daļu nelasīja un, kad grāmatklubā viņa pauda vēlmi tikt no tām vaļā, es ar skubu pieteicos. Cik gan šausmīgam jābūt stāstam, lai no visas triloģijas izlasītu tikai pirmo grāmatu?

Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā nāve"

"Tas vien, ka kādam citam bijis vēl grūtāk, nenozīmē, ka tev pašam nevar būt grūti. Tad jau cilvēks nekad nedrīkstētu padomāt, ka kaut kas ir sarežģīti. Es gribēju teikt, vienmēr jau ir kāds, kuram kaut kur ir vēl sliktāk. Nu jā, izņemot to bēdulīti, kuram klājas visvissliktāk par visiem pasaulē." /317.lpp./

Pie latviešu lasītājiem atkal nonācis stāsts par divpadsmitgadīgo Sigi, kurš dzīvo visai izteiksmīgā mājā un ne mazāk izteiksmīgā ģimenē. Zviedru rakstniece un psiholoģe Jennija Jēgerfelde (Jenny Jägerfeld) ir sarakstījusi jauniešiem domātu triloģiju, un "Mana kolosālā nāve" (Min storslagna död) ir sērijas (Skärblackatrilogin) otrā grāmata. Pirmā – "Mana kolosālā dzīve" – latviešu valodā iznāca šķietami jau krietni pasen. Par to rakstīju jau 2022. gadā. Kad lasīju pirmo, tad trešā vēl nebija pat uzrakstīta, bet šobrīd tā jau kādu laiciņu ir izdota un ceru, ka tās tulkojums nebūs jāgaida tik ilgi kā gaidīju otro grāmatu. 

Tara Menona "Zem ūdens"

Tieši pirms autora vizītes Latvijā ir pēdējais mirklis uzrakstīt par grāmatu, ko izlasīju pirms kāda laiciņa. Tara Menona (Tara Menon) ir Indijā dzimusi un Singapūrā augusi rakstniece, kura bērnībā daudz laika pavadījusi pludmalēs, kādas aprakstījusi grāmatā "Zem ūdens" (Under water). Nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Ņujorkā un ir angļu filoloģijas profesore Hārvarda universitātē. Taras Menonas romāns “Zem ūdens” gandrīz vienlaikus šogad tika izdots vairāk nekā trīsdesmit valstīs, arī Latvijā. Pie manis gan tas nonāca caur grāmatu klubu kā kaitinošs un nav pārāk paticis. Ņemot vērā, ka grāmata nav bieza, nolēmu dot tai iespēju un paskatīties, vai arī mani grāmata un tās galvenā varone kaitinās. Pasteigšos uz priekšu un atbildēšu jau tagad - mani kaitināja, bet pavisam citu iemeslu dēļ nekā klubā. Taču lasiet tālāk un uzziniet arī, kāpēc stāsts man patika.

Virdžīnija Evansa "Vēstuļniece"

Ar roku rakstītas vēstules, pastkartes, kas nosūtītas ar pasta starpniecību, šķiet kaut kas pagātnei piederīgs. Taču šī nu ir grāmata, kas var mazliet pamudināt atgriezties pie šīs nodarbes. Kāds raksta dienasgrāmatas, kāds raksta vēstules sev vai citiem.  Abas šīs nodarbes palīdz kā sava veida terapija, prāta sakārtošana, grēku nožēla. Virdžīnija Evansa (Virginia Evans) grāmatā "Vēstuļniece" (Correspondent) ir ielikusi stāstu par tādām vecumdienām, kādas sev savā ziņā vēlētos arī es - lasīt, apmainīties domām un ierosmēm jaunai lasāmvielai ar citiem lasītājiem, parunāties ar autoriem, parosīties dārzā un visā visumā ļauties savam dzīves tempam, kādu es to vēlos un nosaku. Tikai bez tās nožēlas un vainas sajūtas, kas nomoka Sibilu, lūdzu. 

Sāra Jēgere un Sāra Mausa "Un pasaule, tā aizlido"

Lieliem soļiem tuvojas vasaras brīvlaiks skolēniem un jau kādu brīdi manas domas dedzina kāda šim laikam ļoti piemērota grāmata. Cik gan dažāds var būt brīvlaiks ikvienam no mums? Jā, jā, arī pieaugušajiem skolas brīvlaiks var ļoti ietekmēt ikdienu. Vācu rakstnieces Sāras Jēgeres (Sarah Jäger) teksts un mākslinieces Sāras Mausas (Sarah Maus) ilustrācijas grāmatā "Un pasaule tā aizlido" (Und die Welt, sie fliegt hoch) ieved lasītāju divu pusaudžu sarakstē par vasaru, par to, kas viņiem aktuāls attiecībās ar vienaudžiem, ģimeni, pasauli un sevi pašu.  Lasiet divreiz! Vispirms "izlasiet" attēlus un tad otrajā reizē pieslēdzieties tekstam. Man šķiet, ka šādi varēsiet sev atklāt vairākas stāsta dimensijas. 

Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.

Viktars Marcinovičs “Mova 墨瓦”

"Ne velti kristiešu grāmatā rakstīts, ka vārds bija sākumā un vārds bija Dievs. Pēc nāves mēs dzīvojam valodā. Nemirstība ir tajā." /206.lpp./

Baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča (Віктар Марціновіч) grāmata "Mova 墨瓦" (Мова) izvēlēta par #LaiksLasīt grāmatu kluba aprīlī lasāmo. Par šo lielisko slavinājumu valodai un tās spēkam tautas pastāvēšanā noteikti jāstāsta arī plašāk, jo tauta, kura neizmanto savu valodu, lemta iznīcībai!

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka valoda ir lielisks apsišanās veids? Jā, jā, šajā tulkojumā neliterāras valodas ir gana daudz, bet stāsta būtībai tas ļoti piestāv. Manuprāt, rakstītā valoda patiešām ir fantastisks veids, kā ietekmēt savu apziņu, tā spēj likt redzēt vairāk nekā tikai ar acīm. Un lasīšana patiešām spēj radīt atkarību. Tu vēl tikko esi vienas grāmatas pēdējās lapās, vēl neesi to pat līdz galam izlasījis, un jau domā, ko lasīsi nākamo. Ja mēs iedomātos, ka esam iekrituši Marcinoviča uzrakstītajā pasaulē, tad man mājās ir nesubstanciālas apštirīšanās iespējas miljoniem eiro vērtībā. Taču labi vien ir, ka Marcinoviča pasaule ir izdomāta, vismaz attiecībā uz latviešu valodas pastāvēšanu un izmantošanu. Lai kā tur arī būtu ar teksta kvalitāti, bet rakstītāju tomēr esot daudz. Tātad latviešu valoda aizliegta nav, un atliek vien uzlabot kvalitāti un pavairot lasītāju skaitu!