trešdiena, 2022. gada 25. maijs

Marija Ērnestama "Mīlestības pavasaris"


Pēdējā laikā, dažādu iemeslu dēļ, ar lasīšanu man iet pagalam gausi. Goodreads dzen mani stresā un kompleksos, ka esmu "XX books behind schedule" un attiecīgi arī blogs pieklusis. Protams, arī tsundoku kaudzīte (lasi: plauktiņš) spiež sirdsapziņu. Taču vienu grāmatu esmu lēnu garu izčunčinājusi cauri un tas ir zviedru rakstnieces Marijas Ērnestamas romāns "Mīlestības pavasaris". Pērn, Ziemassvētku noskaņu meklējot, lasīju citas zviedru autores Jennijas Fāgelundas romānu "24 labie darbi". Līdzīgi arī Marijas Ērnestamas grāmata ir noskaņu radīšanas literatūra un šī autore lasītāju sagatavo Lieldienām. Starp citu, "Mīlestības pavasaris" ir turpinājums stāstam par skolotāju Līsbetu, bet to es uzzināju tikai grāmatas pēcvārdā un nejutos ne nieka zaudējusi, iepriekš nelasījusi romānu "Mīlestībai nav brīvdienu". Tātad šo grāmatu var lasīt gan kā vienīgo, gan kā turpinājumu. 

svētdiena, 2022. gada 10. aprīlis

Anja Portina "Radio Popovs"


"Silts vējš iepūta man ribās un atslābināja muskuļus. Neraugoties uz visu šonakt piedzīvoto, es jutos laimīgs. Un, ja es, vientuļākais puika pasaulē, biju laimīgs, varbūt arī citiem aizmirstajiem vēl bija iespēja tā sajusties. Es vismaz varētu palīdzēt viņiem, likt nojaust, ka viņus nakts tumsā kāds dzird, jā, patiešām dzird." /72.lpp./

Somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) grāmata "Radio Popovs" (Radio Popov) ir ne tikai izklaidējoša un izglītojoša, bet, man šķiet, arī mierinoša. Varētu šķist, ka tevi nekad neviens nedzird, taču patiesībā vienmēr būs kāds, kas tevi sadzirdēs. Vajag vien gana skaļi nopūsties. Arī deviņus gadus vecais Alfrēds kādā vientuļā bezmiega naktī tapa sadzirdēts un apgādāts ar avīzi, sviestmaizi, zeķēm un āboliem. Ar šo sākas neticams piedzīvojums, kurā Alfrēds iegūst jaunus draugus, apgūst jaunas zināšanas un prasmes.

piektdiena, 2022. gada 4. marts

Anna Krasiļščika "Klau, aizbrauksim uz Unalašku!"


Cik jūtīgs jautājums šodien - krievu autoru literatūra, no krievu valodas tulkota literatūra, krievi... Izlasīju krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmatu bērniem jau pirms  kāda laiciņa un pamazām apkopoju domas aprakstam, plānoju to palasīt priekšā dēlam, patestēt uz bērnu, lasīju intervijas ar Annu. Un tad sākās Krievijas karš pret Ukrainu. Ko nu? Es baidījos meklēt autores profilu soctīklos, ja nu viņa atbalsta karu? Ja nu viņa klusē? Ja nu viņa, vēl trakāk, aģitē par karu un nīst Ukrainai līdzi jūtošos? Es izrāpos no sava prāta stinguma un paskatījos. Savā sociālo tīklu profilā Anna Krasiļščika nostāju pret karu pauda jau pirmajā uzbrukuma dienā, taču darīja to klusi, neuzprasoties uz nepatikšanām, nepiesaistot lieku uzmanību, baidoties tikt sodītai savas nostājas dēļ, baidoties par saviem bērniem un turklāt darīja to ļoti inteliģenti, kā rakstniecei tas piedienas - līdzībās. Arī krievi Krievijā baidās. Es mierīgāku sirdi varu pievērsties grāmatai "Klau, aizbrauksim uz Unalašku".

trešdiena, 2022. gada 23. februāris

Radeks Jons "Memento"

Šoreiz manās rokās nav kāds no izdevēju jaunumiem, bet gan nonākusi krietni piedzīvojusi grāmata. Pēc kādas sarunas par visvairāk iespaidojušām grāmatām esmu aizņēmusies izlasīšanai čehu autora Radeka Jona (Radek John) grāmatu "Memento". Savukārt pretī no sava krājuma iedevu vācietes Kristiānes F. (Christiane Vera Felscherinow) darbu "Mēs, Zoostacijas bērni" (Wir Kinder vom Bahnhof Zoo). Meklējot Zoostacijas bērnus, uzdūros arī Andras Manfeldes grāmatai "Adata" (nevilša vārdu spēle, ko tomēr atstāšu) - būs jānoliek kaut kur tuvāk un jāpārlasa. Neatceros, ka "Adata" būtu mani iespaidojusi tā, kā savulaik Kristiānes F. stāsts. 

Patiešām tematiskā un noskaņas ziņā "Memento" ir ļoti līdzīgs "Mēs, Zoostacijas bērni", kas pirmo reizi publicēta 1979. gadā un stāsta par septiņdesmito gadu otro pusi Rietumberlīnē. Savukārt čeha Radeka Jona "Memento" iznāca 1986. gadā un sižets skar astoņdesmitos gadus Prāgā, Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā jeb komunistiskajā Čehoslovākijā. Latviešu valodā "Memento" izdots 1990. gadā, tajā pašā gadā tas ekranizēts Čehoslovākijas televīzijai. Grūti spriest, vai kāda iedvesma vienam no otra gūta vai vienkārši septiņdesmito beigas, astoņdesmito sākums bija tāds laiks, kad pat sociālisma valstīs bija gatavi sākt runāt par narkomāniju kā problēmu, kas skar aizvien jaunākus cilvēkus.

sestdiena, 2022. gada 19. februāris

Aivars Kļavis "Avota laiks"

Nedaudz bažījos, vai grāmata "Avota laiks" būs man un manam vecumam. Sākotnēji domāju, ka žurnāla "Avots" galvenais redaktors Aivars Kļavis sarakstījis melanholisku atmiņu stāstu, kas drīzāk paredzēts kādreizējiem žurnāla lasītājiem un savu paša rēķinu noslēgšanai ar pagātni. Taču tā nebūt nav! Rēķinu noslēgšanai gan varbūt tā grāmata ir, bet tā noteikti ir arī grāmata jaunajiem, kuri "Avota" izdošanu paši nav pieredzējuši vai piedzimuši aptuveni līdz ar paša žurnāla rašanos. Caur šo darbu devos aizraujošā ceļojumā uz astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu, pie divdesmit un trīsdesmit gadus veciem cilvēkiem, kuri ticēja, kuriem vairs nebija autoritāšu un bija liela aizrautība. Kļavja grāmatā aprakstīts ne tikai žurnāls un tā dzīve, bet arī literāti, kuri toreiz pieredzēja sava radošuma sākumu. Tie ir cilvēki, kuru grāmatas šodien lasām jau kā pieredzējušu rakstnieku un publicistu veikumu - Rudīte Kalpiņa, Vladis Spāre, Guntars Godiņš, Normunds Naumanis, Gundega Repše, Andra Neiburga, Klāvs Elsbergs. Starp tulkotājiem, piemēram, Laima Žihare un Silvija Brice. Cilvēki leģendas mūsdienu literatūrā! Daži paši vairs nav starp mums, bet viņu darbi ir dzīvi. Jaunākam lasītājam noderīgi būs iestāžu un organizāciju nosaukumi un īsie apraksti grāmatas beigās. 

ceturtdiena, 2022. gada 10. februāris

Anna Starobiņeca "Mango dievi. Zvērīgs detektīvs"

Uz žirafēm es laikam vairs neskatīšos tāpat kā iepriekš. Izlasījusi Annas Starobiņecas Zvērīgo detektīvu sērijas ceturto grāmatu "Plūktiņš", es nebiju pameklējusi informāciju krievu valodā, ka autore atkāpusies no sākotnējās ieceres palikt pie četriem darbiem un jau uzrakstījusi arī piekto. Turklāt visai drīz arī izdevniecība Zvaigzne ABC man ziņoja, ka piektā grāmata "Mango dievi" ir jau tulkošanā un lūdza atļauju uz veikalos izvietotajiem grāmatas reklāmas plakātiem izmantot manu citātu no atsauksmes. Priecīgs, priecīgs bija mans prāts pēc šādu jaunumu saņemšanas! Nu esmu izlasījusi arī Zvērīgā detektīva jaunāko sējumu un mans prāts priecīgs ne tikai par pašu faktu, bet arī par saturu! Un atradu kādu ziņu krievu valodā no pērnā augusta, ka top arī sestā grāmata! Ir, ko gaidīt!

otrdiena, 2022. gada 1. februāris

Pīters Meils "Joprojām Provansa"



"Lai ko es jelkad būtu jautājis provansietim par Provansu - par klimatu, ēdienu, vēsturi, dzīvnieku paradumiem vai cilvēku dīvainībām, - atbildes nekad nav bijušas īsas. Provansiešiem patīk pamācīt, turklāt krietni izpušķojot pašu pieredzi, un, vēlams, pie galda." /160. lpp./

Angļu uzņēmējs Pīters Meils (Peter Mayle) ar sievu Dženiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pameta visu Anglijā un devās mīlēt Provansu, ko nekavējās arī aprakstīt grāmatās. Kopā ar Meilu caur grāmatām "Gads Provansā" un "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi" Provansu iemīlēju arī es. Lai arī kopš pirmā mana literārā ceļojuma uz Provansu ir pagājuši desmit gadi, Francijas apmeklēšana, diemžēl, aizvien pagaidām ir tikai sapnis. Bet sapnis IR! Un tas, man šķiet, ir labs rādītājs Meila stāstnieka talantam. Grāmatā "Joprojām Provansa" Meils turpina labi iesākto stāstu par dzīvi šajā klusajā stūrītī, ko tikai vasaras mēnešos mazliet satricina atpūtas kārie. Protams, jo ilgāk iebraucējs dzīvo šajā vidē, jo labāk to iepazīst un Meils turpina savas zināšanas nodot arī lasītājiem. Jaunākajā latviešu valodā tulkotajā grāmatā liela loma ir trifelēm. 
Diemžēl autors samērā nesen, 2018. gadā, aizgāja mūžībā, taču literārais mantojums palicis ievērojams un šī nebūt nav pēdējā grāmata, kas veltīta viņa mūža nogales saulainajai apmešanās vietai, Provansai.

pirmdiena, 2022. gada 31. janvāris

Viktors Emīls Frankls "...tomēr teikt dzīvei jā. Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni"

"Nenormālā situācijā nenormāla reakcija tieši ir normāla izturēšanās. Arī kā psihiatri mēs teju vai sagaidām, ka normāls cilvēks uz nenormālām situācijām reaģēs nenormāli, turklāt, jo viņš ir normālāks, jo nenormālākai jābūt viņa reakcijai, piemēram, uz nokļūšanu psihiatriskajā slimnīcā." /38.lpp./

Precīzi tā, kā norādīts nosaukumā, ir izlasāms arī grāmatā. Viktors Frankls bija veiksmīgs psihologs, veica zinātnisko darbu, pētniecību, strādāja un sapņoja līdz tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Ieraudzījusi jaunumu sarakstā šo grāmatu un īsu tās aprakstu, sapratu, ka vēlēšos to izlasīt. Austriešu neirologa, psihiatra, filozofa, rakstnieka un psihoterapijas skolas – logoterapijas – dibinātāja Viktora Emīla Frankla “… tomēr teikt dzīvei JĀ” grāmata ir tieši tas, kas man patīk - holokausta stāsts ar "rozīnīti". Autors turējies pie dzīvības nenormālos apstākļos, domājot par profesionālo dzīves pusi, sapņojot, kā kādreiz paša novēroto varēs stāstīt lekcijās publikai.

trešdiena, 2022. gada 26. janvāris

00000000 "Grāmata par nonullēšanos"


Kas es esmu? Es esmu sieviete ar ģimeni, hipotēku, mājdzīvnieku un ikdienas rūpēm. Es esmu cilvēks, kuram patīk meklēt un atrast sevi grāmatās, lasīt. Esmu atradusi sevī prieku čubināties dārzā un patiesībā brīžiem arī diezgan izbaudu pat veļas mazgāšanu un izkāršanu. Es arī esmu sieviete, kura bija aizmirsusi, cik labi ir divas vai trīs reizes nedēļā paņemt stundu sev ar sportu. Tieši šīs divas, trīs stundas nedēļā bija mana nonullēšanās jeb restarts prātam. Un par šo visu man atgādināja Raimonda Platača "Grāmata par nonullēšanos". 

Pusotru gadu dokumentējis ceļu pie sevis, pieredzējušais reklāmas jomas profesionālis savu stāstu izdeva grāmatā. Es biju ieskrējusi ikdienas virpulī un piemirusi padomāt par to, kas liek justies labi man pašai. Dažreiz es to atceros atvaļinājumu laikā, bet dažreiz vajadzīgs mazs grūdiens ar burtiem, komatiem un punktiem caur grāmatas lapām.

piektdiena, 2022. gada 21. janvāris

Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"


"Bērnībā visi ilgojas izaugt lieli un paši visu izlemt, bet, kad esi pieaudzis, tu saproti, ka tas ir pats ļaunākais. Ka tev visu laiku jāizsaka viedoklis, jāpieņem lēmumi, par kuru partiju balsot, kādas tapetes tev patīk un kāda jogurta garša visprecīzāk izsaka tavu personību. Tev jāizdara izvēles un tevi izvēlas citi, ik sekundi, nepārtraukti." /185. lpp./

Esmu iecienījusi zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana stāstus - tie ir sirsnīgi, cilvēciski, silti un ar diezgan lielu devu man patīkama humora. Esmu lasījusi visas līdz šim latviešu valodā izdotās Bakmana grāmatas, par visām arī rakstījusi (saites uz rakstiem: "Te bija Brita Marija", "Omce sūta sveicienus un atvainojas", "Vīrs vārdā Ūve"), tāpēc daudz nedomāju un ķēros arī pie jaunākā tulkojuma "Nervozie ļautiņi". Arī šī grāmata man sagādāja baudu ar sajūtām, ko tās lasīšana rada. Bakmans ir mana literārā mīlestība, bīstos no tās dienas, kad izlasīšu kādu viņa tekstu, kurš man nepatiks. Un paskatiet, cik skaists sarkanais vāks ar krītošajiem cilvēciņiem! Mēs visi esam kādreiz piedzīvojuši kritiena sajūtu.

ceturtdiena, 2022. gada 20. janvāris

"Grāmatu lasītāju klubi un kopienas introvertam lasītājam" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #304)

 

Pirms pāris gadiem Londonas grāmatu tirgum veidotā Latvijas literatūras eksporta kampaņa "#iamintrovert" ("Es esmu introverts") šķiet jau labi iesakņojusies sabiedrībā un atzinīgi novērtēta reklāmas profesionāļu aprindās. Kampaņā latvieši tika prezentēti kā introvertu rakstnieku nācija. Diezgan likumsakarīgi arī grāmatu lasītāji varēja saskatīt sevi asprātīgajās introverto latviešu pasaules attēlojuma karikatūrās. Grāmatu lasīšana taču parasti tiek uzskatīta par vientulību paģērošu jeb uz sevi vērstu nodarbi, vai ne?  Lai arī varētu domāt, ka introvertam vēlme un vajadzība pēc citu cilvēku sabiedrības ir minimāla, vispasaules mājās palikšanas un fiziskās distancēšanās laiks praksē parāda, cik tomēr cilvēkam svarīga ir socializēšanās, cik grūti bez tās iztikt, kad atceltas publiskas sanākšanas, pasākumi un citas norises, kurās satikt cilvēkus. Un novērojumi liecina, ka apspriesties ar citām dzīvām būtnēm par izlasīto cilvēkiem patīk.