sestdiena, 2026. gada 21. novembris

Jevheņija Kuzņecova "Pajautājiet Miječkai"

Cik labi, ka ir tāda vieta kazeņu biezoknī, kur patverties no dzīves skrējiena, apturēt laiku, nogaidīt, kamēr pāriet likstas un, iespējams, atrodas risinājumi dzīves samezglojumiem. Miječkai un Ļiļičkai tāda vieta ir. Vasaru viņas dodas pavadīt bērnības mājās pie vecmāmiņas. Šāda pati doma neierasti radusies arī viņu māsīcai Martai. Nekāda dīka laiskošanās gan jaunajām sievietēm nesanāk, jo darbu ir daudz, un arī no dzīves likstām un samezglojumiem pavisam paslēpties nemaz nav iespējams.

"Šī ir patversme, Solomij. Patvērums gļēvuļiem, kurus straume kaut kur nes, bet viņi nezina, kur viņiem jānokļūst, un tikai grib uz brīdi izkāpt krastā un apžāvēties. Tā nu mēs ar tevi te sēžam, skurināmies." /193. lpp./


Ukraiņu rakstnieces Jevheņijas Kuzņecovas (Євгенія Кузнєцова) romāns "Pajautājiet Miječkai" (Спитайте Мієчку) ir kā bērnības vasaru atbalss. Šķiet, ka visi stāsta varoņi cenšas tverties pie laika, kad viss bija vienkāršāk, bezrūpīgāk, vieglāk. Patiesībā ir grūti atrast vārdus, lai aprakstītu, kāda šī grāmata ir. Lai arī vārdos un teikumos izstāstīts, tas pirmām kārtām ir sajūtu stāsts. Lasot man bija sajūta, ka esmu ietīta siltā, omulīgā lakatā, man rokās ir krūze karstas tējas, smaržo ābolkūka un pat lietainās dienas šķiet patīkamas. Šis romāns man vienkārši lika justies labi.

Ja nezinātu, ka šis ir autores debijas darbs, man tas pat neienāktu prātā. Tik pārliecinoši, gudri un ar dziļu dzīves izjūtu tas uzrakstīts. "Pajautājiet Miječkai" ir gan dzīvesziņa, viedums un prātīgums, gan humors, ziņkārīga kaimiņiene un nebeidzamības sajūta. Taču visvairāk te ir ģimenes, mīlestības un asinsbalss. Dzīvība turpinās bērnos un nākamajās paaudzēs. Pat ja bērni nav tavi, viņi ir turpināšanās garants gan tiešā, gan simboliskā nozīmē. Kamēr vien ir jaunā paaudze, arī vecā māja turas, gluži kā spītēdama vīteņu uzbrukumam. Šī ir pasaule, kurā valda sievietes. Ne vienmēr tas nākas viegli, bet galu galā viss notiek pēc sieviešu prāta. Nu labi, vēl arī ar zināmu devu likteņa labvēlības.

"Jo dzīvi ne vienmēr var dzīvot, reizēm vajag no tās paslēpties" /221. lpp./

Vienīgais, kas var aptumšot šīs grāmatas radīto labsajūtu, siltumu un mīļumu, ir apziņa, ka simtiem un tūkstošiem šādu patvērumu ir nopostījis Krievijas izvērstais karš Ukrainā.

Kā vienmēr, izcili no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

ceturtdiena, 2026. gada 19. novembris

Zane Zusta "kurš teica, ka nedrīkst"

Kurš teica, ka nedrīkst dzīvot svešu dzīvi? Gan jau, ka drīkst, bet cik ilgi? 
Zanes Zustas jaunākais romāns "kurš teica, ka nedrīkst" ir stāsts par to, kā no savas dzīves aizbēgt citā. Radīt sev citu dzīvi sociālajos tīklos vai bēgt no savas dzīves vienmuļības, vērojot svešās dzīves internetā. Man šķiet, ka ļoti aktuāls temats laikā, kad telefons kabatā ir vai ikkatram, sākot no septiņgadnieka līdz sirmam senioram. Un katram tur ir sava pasaule, kurā reizēm ir daudz interesantāk nekā īstajā dzīvē.

"kurš teica, ka nedrīkst" izvēlēta arī par grāmatu kluba #LaiksLasīt novembra lasāmvielu. Uz tās lasīšanu tiku iekārdināta jau rudenī gaidāmo grāmatu prezentācijā Zvaigzne Cafe, bet grāmatu svētkos tiku gan pie sava eksemplāra, gan Zanes autogrāfa. Vienā brīvdienā biju veikli tikusi cauri visam romānam un jutos visai labi pavadījusi laiku.

otrdiena, 2026. gada 17. novembris

Andris Kalnozols "Zobi"


"Novembra beigās jebkura Austrumeiropas mazpilsēta izskatās pēc salijuša bezšķirnes suņa. Suns ir pietiekami liels, pat milzīgs, lai varētu iekarot pienācīgu vietu dzīvnieku hierarhijā, taču tas audzis apstākļos, kas viņu kopš kucēna laikiem spiež pazemoties, neticēt savām spējām, nerēķināties ne ar ko citu kā vien ļoti retām laimīgu apstākļu sakritībām." /18. lpp./

Lai man neiznāk kā ar "Kalendāru", otrajā Andra Kalnozola romānā steidzu ne vien iekosties (lasīt "nopirkt") iespējami ātri, bet arī izlasīt to atbilstoši veikli. Tik ar rakstīšanu man nevedās tikpat naski. Pēc pirmā romāna "Kalendārs mani sauc", otrais latviešu literatūras sabiedrībā tika gaidīts ar lielu nepacietību un cerībām. Nu, "Zobi" samērā ātri iekarojuši lasītāju simpātijas, un arī manas. Es reti kaut ko pasvītroju un atzīmēju grāmatās, bet šoreiz gan paņēmu rokās zīmuli un pasvītroju ne vienu vien teksta vietu.

Romāna galvenais varonis Roberts ir tāds īpatnējs savdabis. Viņš ir rakstnieks, kurš izvēlas nerakstīt. Bet vispirms viņš ir alkoholiķis.

"Labi rakstnieki uzraksta ļoti maz, slikti - ļoti daudz. Es varētu būt izcils rakstnieks un neuzrakstīt neko." /60. lpp./

svētdiena, 2026. gada 8. novembris

Ruta Svaža "Padomju bērns"


Vai  maz iespējams tā skaidri parādīt vienu padomju bērnību? Man šķiet ka ne.  Ir bijis tūkstošiem dažādu bērnību, un katra no tām ir maza daļiņa lielajā vēsturē. Tikko izlasīju jau labi zināmas bērnu grāmatu autores Rutas Svažas pirmo grāmatu pieaugušajiem. Labi jau labi, arī pusaudži to droši var lasīt, jo „Padomju bērns” nav vienkārši vākos ieliktas atmiņas par laiku, kura vairs nav. Te ir arī slīprakstā un zemsvītras piezīmēs pievienoti paskaidrojumi par to, kas mūsdienu jaunietim varētu būt nesaprotams. Vēl grāmatas prezentācijā izskanēja, ka šī ir grāmata tiem bērniem, kas dzīvo mums iekšā, mūsu dvēseliskajam bērnam. 

Man ļoti patīk šādi stāsti. Varētu šķist, ka lasītājiem taču jau ir tik daudzu mazu meitenīšu skatījums uz Latviju, kāda tā bija agrāk, vēsture caur mazā cilvēka acīm. Mums ir Vizmas Belševicas „Bille”, Zanes Daudziņas „Bērnudienas komunālijā”, Ingunas Ulas Cepītes „Ulsiks”, Māras Zālītes „Pieci pirksti” un „Paradīzes putni”, bet tomēr gribas lasīt vēl.

piektdiena, 2026. gada 2. oktobris

Marina Abramoviča "Ejot cauri sienām"

Pagājis jau kāds brītiņš kopš mūsu #LaiksLasīt grāmatu kluba septembra tikšanās, bet ieraksts par izlasīto tapis tikai tagad. Mana kļūda bija atlikt rakstīšanu. Biju izdomājusi, ka vispirms aiziešu uz tikšanos, pēc tam rakstīšu. Nevajadzēja. Jo vairāk skatījos un klausījos, jo vairāk radās sajūta, ka viss jau ir pateikts un izdomāts. 

Serbu mākslinieces Marinas Abramovičas (Marina Abramović, Марина Абрамовић) vārds man nebija svešs arī pirms grāmatas "Ejot cauri sienām" (Walk Through Walls: A Memoir) izlasīšanas. Lai arī man nav bijusi iespēja apmeklēt nevienu no viņas performancēm un nevaru sevi saukt par laikmetīgās mākslas mīļotāju, viņas darbs un personība mani fascinē. Tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka izdevniecībā “Aminori” iznākusi viņas autobiogrāfija, kurā Abramovičas stāstīto pierakstījis Džeimss Kaplans, un vēl vairāk priecājos, kad grāmata tika izvēlēta par #LaiksLasīt septembra lasāmvielu.

ceturtdiena, 2026. gada 24. septembris

Margo Rejmera "Dubļi saldāki par medu. Komunistiskās Albānijas balsis"

“Mēs izturējām, pateicoties viens otram. Labi, ka tu atnāci pie manis. Rakstnieki ceļveži – viņi parāda svešas takas, lai citi varētu sevi saprast.” /115. lpp./

Par poļu autores Margo Reimeres (Małgorzata Rejmer) grāmatu “Dubļi saldāki par medu. Komunistiskās Albānijas balsis” (Błoto słodsze niż miód. Głosy komunistycznej Albanii) uzzināju grāmatu klubā. Nospriedu, ka šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz paplašināt redzesloku gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski. Par Albāniju neko daudz nebiju lasījusi, un šī grāmata bija labs iemesls padarbināt arī interneta meklētāju.

Taču, pat ja pie interneta ķerties negribas, ieskatam un fona informācijai pilnīgi pietiek ar grāmatas priekšvārdu. Tajā Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes profesors Gvido Straube lasītājam izskaidro Albānijas vēstures līkločus. 

Albānija ir aptuveni trīsreiz mazāka nekā Latvija, un tās iedzīvotāju skaits ir apmēram 2,3 miljoni. 20. gadsimts bija satricinājumu un pārmaiņu pilns daudzām Eiropas valstīm, un Albānija nebija izņēmums. Karaļa Zogu I monarhiju 1939. gadā pārtrauca Itālijas iebrukums un okupācija, vēlāk valsti okupēja Vācija, bet 1944. gadā varu pārņēma Envera Hodžas vadītie komunisti.

svētdiena, 2026. gada 23. augusts

Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni"


Kad man lūdz izvēlēties vienu grāmatu, tas ir neiespējami. Bez paskaidrojumiem, neiespējami. Taču ir iespējams nosaukt grāmatu, kas ievērojami ietekmējusi manu dzīvi. Un šī viena grāmata ir tā, kura ik reizi man ienāk prātā, ja kāds uzdod tik plaši atbildamu jautājumu - Kristiāne F. “Mēs, Zoo stacijas bērni” (Christiane Vera Felscherinow - Wir Kinder vom Bahnhof Zoo).

Pirmo reizi to iepazinu nejauši ap 11 gadu vecumu. Biju izlasījusi visu interesējošo bibliotēkas bērnu grāmatu plauktos un aizklīdu uz plauktu rindu pilnīgi otrā telpas galā. Tur bija dažādas psiholoģijas grāmatas un kaut kas no pašpalīdzības literatūras. Arī plauktiņš pusaudžiem par sava ķermeņa iepazīšanu un tamlīdzīgas grāmatas, bet starp tām arī Kristiāne F. Nezinu, kas mani piesaistīja. Varbūt vārds "bērni" nosaukumā. Varbūt mani uzrunāja anotācija un tas, ka galvenā varone ir gandrīz manā vecumā.

Kopš tās reizes "Mēs, Zoo stacijas bērni" esmu izlasījusi reizes piecas un pat nopietni apsvērusi grāmatas zādzību no bibliotēkas. Nē, to es neizdarīju.

svētdiena, 2026. gada 16. augusts

Joahims Meierhofs "Var krist arī augšup"

Pagājušā gada pavasarī lasīju vācu aktiera, režisora un rakstnieka Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) grāmatu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" (Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke). Toreiz par grāmatu uzrakstīju vien īso atsauksmi Instagram, par ko tagad mazliet žēl. Man stāsts ļoti patika un palika atmiņā uz ilgu laiku. Tāpēc, uzzinot, ka latviešu valodā Gundara Āboliņa tulkojumā iznācis vēl viens Meierhofa darbs, nekavējos to pievienot savai lasāmo grāmatu čupiņai. Arī izlasīju samērā drīz, vien ar atsauksmi slinkoju, taču sapratu, ka nedrīkstu atstāt "Var krist arī augšup" bez garāka ieskata.

sestdiena, 2026. gada 8. augusts

Kadri Hinrikusa "Katrīna un zirņi"


Igauņu rakstnieces Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrikus) grāmatu bērniem "Katrīna un zirņi" bibliotēkā pamanīju koši zaļā vāka dēļ. Māksliniece Anne Pikova (Anne Pikkov), izrādās, radījusi arī mūsu mājās iemīļotās grāmatas "Oskars un lietas" ilustrācijas. Tas izskaidro, kāpēc manu skatu piesaistīja Katrīna uz vāka - rokraksts šķita pazīstams.

Arī stāsts par deviņus gadus veco meitēnu man ļoti gāja pie sirds. Vasara ir tikko sākusies, mamma savā darba lietām pārpildītajā ikdienā beidzot atradusi laiku, lai, nokavējot tikai stundu pēc solītā laika, aizvestu meitu nosvinēt liecības saņemšanu un skolas gada noslēgumu. Katrīnai ir daudz neatbildētu jautājumu. Mamma bieži saka: "Izaugsi, pati sapratīsi. Tu taču man esi gudra meitene," taču tas neizskaidro, piemēram, kāpēc tētis aizgāja no viņām pie citas ģimenes. Un tas nemazina bažas par to, ka arī mamma reiz neatnāk mājās un paliek darbā vai arī izvēlas citu ģimeni.

"- Vai tagad mans tētis ir tavējais?

Martins ilgi vērās man acīs.

- Mēs varam ar viņu dalīties, - viņš beidzot noteica.

Devāmies ēst zupu." /35.lpp./

pirmdiena, 2026. gada 3. augusts

Huans Rulfo "Līdzenums liesmās"

Ir autori, bez kuriem pasaules literatūra, iespējams, būtu pavisam citāda. Viens no tiem ir meksikāņurakstnieks Huans Rulfo (Juan Rulfo, 1917–1986). Gabriels Garsija Markess savulaik atzinis, ka pēc pirmajām četrām grāmatām bija nonācis radošā strupceļā un tikai pēc Rulfo romāna Pedro Páramo izlasīšanas atguvis pārliecību, ka spēj rakstīt. Drīz pēc tam tapa "Simts vientulības gadu".

Rakstīju, ka latviešu lasītājam pagaidām nav pieejams Rulfo slavenais romāns Pedro Páramo, bet izrādās, ka kāds lasa vismaz manus Instagram ierakstus par grāmatām. Nolēmu izlabot savu bloga ierakstu. Ieva man komentārā norādīja, ka Pedro Paramo ir gan izdots latviešu valodā, un patiesi tā ir - 2007. gadā to izdeva nu jau neesošais apgāds "Atēna", tulkojis Guntis Valujevs. Nu ir iztulkots arī Rulfo stāstu krājums "Līdzenums liesmās" (El Llano en llamas), kas oriģināli izdots 1953. gadā, divus gadus pirms romāna, un bija Rulfo literārā debija. Ja jums patīk Markess, ir liela iespēja, ka patiks arī Rulfo. Taču, ja Markesa romāni var nogurdināt ar savu apjomu un tēlu daudzumu, tad Rulfo stāsti ir tieši tik īsi, lai varētu izsekot tēla attīstībai no sākuma līdz beigām, neapjūkot trīsdesmit septiņos sižeta apkārtceļos.

svētdiena, 2026. gada 26. jūlijs

Kristīne Stakena "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja"

Par dzeju es rakstu reti. Galvenokārt tāpēc, ka nekad neesmu sevi uzskatījusi par cilvēku, kurš spēj nolasīt visas tās jēgas, zemjēgas un sajēgas, ko dzejnieki mēdz paslēpt starp rindām. Tāpēc arī parasti no dzejas vērtēšanas izvairos.

Ar Kristīnes Stakenas krājumu "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja" ir vēl sarežģītāk. Mēs kādreiz esam strādājušas kopā. Neesam bijušas tik tuvas, lai teiktu, ka pazīstu viņu pa īstam, bet pietiekami, lai, lasot viņas tekstus, aiz tiem redzētu arī cilvēku. Tiesa, redzu to cilvēku, kuru pazinu toreiz. Vēl pirms bērniem. Pirms mammas identitātes. Pirms dzīves pieredzes, kas mūs abas, visticamāk, ir pamatīgi izmainījusi.

Lasot šo krājumu, es pieķēru sevi pie domas - ja tas man būtu nonācis rokās laikā, kad piedzima mans pirmais bērns, iespējams, tas būtu palīdzējis. Varbūt ātrāk saprast, ka neesmu viena. Ka galva ir ķīselī nevis tāpēc, ka bērns ir slikts vai dzīve ir slikta, bet tāpēc, ka mātišķība reizēm vienkārši ir ļoti sarežģīta pieredze. Un tagad, kā divu bērnu mamma, to redzu pavisam skaidri. Droši vien, daļu šīs dzejas varētu uztvertu kā veidu, kā izlikt ārā frustrāciju, sāpes un emocijas, kas nāk līdzi pēc bērna piedzimšanas. To var darīt terapeita kabinetā. Bet to var darīt arī dzejā.