Tara Menona "Zem ūdens"

Tieši pirms autora vizītes Latvijā ir pēdējais mirklis uzrakstīt par grāmatu, ko izlasīju pirms kāda laiciņa. Tara Menona (Tara Menon) ir Indijā dzimusi un Singapūrā augusi rakstniece, kura bērnībā daudz laika pavadījusi pludmalēs, kādas aprakstījusi grāmatā "Zem ūdens" (Under water). Nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Ņujorkā un ir angļu filoloģijas profesore Hārvarda universitātē. Taras Menonas romāns “Zem ūdens” gandrīz vienlaikus šogad tika izdots vairāk nekā trīsdesmit valstīs, arī Latvijā. Pie manis gan tas nonāca caur grāmatu klubu kā kaitinošs un nav pārāk paticis. Ņemot vērā, ka grāmata nav bieza, nolēmu dot tai iespēju un paskatīties, vai arī mani grāmata un tās galvenā varone kaitinās. Pasteigšos uz priekšu un atbildēšu jau tagad - mani kaitināja, bet pavisam citu iemeslu dēļ nekā klubā. Taču lasiet tālāk un uzziniet arī, kāpēc stāsts man patika.

Virdžīnija Evansa "Vēstuļniece"

Ar roku rakstītas vēstules, pastkartes, kas nosūtītas ar pasta starpniecību, šķiet kaut kas pagātnei piederīgs. Taču šī nu ir grāmata, kas var mazliet pamudināt atgriezties pie šīs nodarbes. Kāds raksta dienasgrāmatas, kāds raksta vēstules sev vai citiem.  Abas šīs nodarbes palīdz kā sava veida terapija, prāta sakārtošana, grēku nožēla. Virdžīnija Evansa (Virginia Evans) grāmatā "Vēstuļniece" (Correspondent) ir ielikusi stāstu par tādām vecumdienām, kādas sev savā ziņā vēlētos arī es - lasīt, apmainīties domām un ierosmēm jaunai lasāmvielai ar citiem lasītājiem, parunāties ar autoriem, parosīties dārzā un visā visumā ļauties savam dzīves tempam, kādu es to vēlos un nosaku. Tikai bez tās nožēlas un vainas sajūtas, kas nomoka Sibilu, lūdzu. 

Sāra Jēgere un Sāra Mausa "Un pasaule, tā aizlido"

Lieliem soļiem tuvojas vasaras brīvlaiks skolēniem un jau kādu brīdi manas domas dedzina kāda šim laikam ļoti piemērota grāmata. Cik gan dažāds var būt brīvlaiks ikvienam no mums? Jā, jā, arī pieaugušajiem skolas brīvlaiks var ļoti ietekmēt ikdienu. Vācu rakstnieces Sāras Jēgeres (Sarah Jäger) teksts un mākslinieces Sāras Mausas (Sarah Maus) ilustrācijas grāmatā "Un pasaule tā aizlido" (Und die Welt, sie fliegt hoch) ieved lasītāju divu pusaudžu sarakstē par vasaru, par to, kas viņiem aktuāls attiecībās ar vienaudžiem, ģimeni, pasauli un sevi pašu.  Lasiet divreiz! Vispirms "izlasiet" attēlus un tad otrajā reizē pieslēdzieties tekstam. Man šķiet, ka šādi varēsiet sev atklāt vairākas stāsta dimensijas. 

Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.

Viktars Marcinovičs “Mova 墨瓦”

"Ne velti kristiešu grāmatā rakstīts, ka vārds bija sākumā un vārds bija Dievs. Pēc nāves mēs dzīvojam valodā. Nemirstība ir tajā." /206.lpp./

Baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča (Віктар Марціновіч) grāmata "Mova 墨瓦" (Мова) izvēlēta par #LaiksLasīt grāmatu kluba aprīlī lasāmo. Par šo lielisko slavinājumu valodai un tās spēkam tautas pastāvēšanā noteikti jāstāsta arī plašāk, jo tauta, kura neizmanto savu valodu, lemta iznīcībai!

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka valoda ir lielisks apsišanās veids? Jā, jā, šajā tulkojumā neliterāras valodas ir gana daudz, bet stāsta būtībai tas ļoti piestāv. Manuprāt, rakstītā valoda patiešām ir fantastisks veids, kā ietekmēt savu apziņu, tā spēj likt redzēt vairāk nekā tikai ar acīm. Un lasīšana patiešām spēj radīt atkarību. Tu vēl tikko esi vienas grāmatas pēdējās lapās, vēl neesi to pat līdz galam izlasījis, un jau domā, ko lasīsi nākamo. Ja mēs iedomātos, ka esam iekrituši Marcinoviča uzrakstītajā pasaulē, tad man mājās ir nesubstanciālas apštirīšanās iespējas miljoniem eiro vērtībā. Taču labi vien ir, ka Marcinoviča pasaule ir izdomāta, vismaz attiecībā uz latviešu valodas pastāvēšanu un izmantošanu. Lai kā tur arī būtu ar teksta kvalitāti, bet rakstītāju tomēr esot daudz. Tātad latviešu valoda aizliegta nav, un atliek vien uzlabot kvalitāti un pavairot lasītāju skaitu! 

Terijs Pračets "Sardze, sardze"

Grāmatas, par kurām ir grūti uzrakstīt, parasti ir tās, kas visvairāk paliek galvā. Ne tāpēc, ka būtu nesaprotamas – lai gan arī tas šeit ir mazliet spēkā –, bet tāpēc, ka tās ietekmē prātu kaut kādā citā līmenī. Ne gluži sižetā, ne gluži pasaules uzbūvē, bet tajā dīvainajā sajūtā, ka tu kaut ko ļoti izbaudi, pat ja nespēj to līdz galam izskaidrot. Un tieši tā man bija ar Terija Pračeta (Terry Pratchett) "Sardze! Sardze!" (Guards! Guards!).

Grāmatu izlasīju jau gada sākumā un zināju, ka gribu to piefiksēt blogā, jo biju izrakstījusi vairākus citātus. Diska pasaule (Discworld) gan man palika pavisam nesaprasta. Pieļauju gan, ka tas ir pilnīgi loģiski - caur vienu tulkojumu nav iespējams saprast veselu fantāzijas pasauli, ko autors radījis un aprakstījis 41 grāmatā, kas sadalītas vairākos ciklos, un nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam.

Sagaidot, kad "Sardze! Sardze!" ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kā viens no labākajiem gada tulkojumiem, sapratu, ka nav svarīgi saprast visu. Svarīgi ir ļauties procesam, valodai un sajūtām, ko literārais darbs rada tevī. “Sardze! Sardze!” ir Terija Pračeta pirmais romāns ciklā par Pilsētas Sardzi, taču grāmatas par Diska pasauli varot lasīt jebkādā secībā.

Vinko Mēderndorfers „Kā filmā”

Slovēņu rakstnieks Vinko Mēderndorfers (Vinko Möderndorfer) man līdz šim nebija zināms, lai gan latviešu valodā jau iepriekš izdots viņa stāsts pusaudžiem "Sirds plaukstā", kas 2022. gadā tika iekļauts arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā. Ar jaunāko viņa darba tulkojumu latviešu valodā "Kā filmā" (Kot v filmu) gan iepazinos, un man ļoti patīk autora balss, atklājot bērna skatījumu uz notiekošo vienaudžu savstarpējās attiecībās, kā arī redzējumā par pieaugušo dzīvi.

"Tā ir katastrofa, kā pieaugušie spēj visu sajaukt. Turklāt visu uzreiz. Vai nebūtu labāk, ja vienmērīgi sadalītu savas problēmas vairāku gadu gaitā? Lai gan es nezinu, kāda kuram ir problēma. [..] Bet es pārdzīvošu. Man pie tā jāpierod. Mamma daudzkārt ir teikusi: "Gašper, pierodi, kad pieaugsi, tā būs vienmēr." Tas viss piederas pie pieaugšanas." /239.lpp./

Mets Heigs "Neiespējamā dzīvība"

Ir grāmatas, kuras lasa kā stāstu. Un ir grāmatas, kurās iegrimst kā ūdenī. Brīžiem silti, brīžiem auksti, brīžiem aizraujas elpa. Meta Heiga (Matt Haig) “Neiespējamā dzīvība” (The Life Impossible) man bija otrā veida pieredze. Tā atgādināja sen lasīto Kristofa Onodibio “Ienirt”. Mazliet sižetā, jo arī Meta Heiga darbā ūdenim ir liela loma, bet kopumā gan jāsaka, ka tā līdzība visvairāk ir sajūtu ziņā. Arī Heigs runā par prātu, kurā nirt, kuru paplašināt un turēt atvērtu dažādām versijām. Arī te ir satricinājumi, kas cilvēku sašķeļ un vienlaikus veido no jauna. Un vēl Heiga grāmatās ir tik daudz citātu, ko izrakstīt, ka beigās sanāk veidot atsauksmi tieši ap tiem. Kāds varbūt kādreiz pasmīn par viedumu, kas jau "velk" uz klišejām Koelju stilā, bet man šķiet, ka viss atkarīgs no perspektīvas. Galu galā ticu, ka ikkatra grāmata pie sava lasītāja nonākt tieši lasītājam īstajā un piemērotākajā brīdī. Ja kāds literārais darbs tevi vēl neuzrunā, mudina uz ironiju vai liek smīkņāt, visticamāk, tev vēl nav īstais brīdis priekš tās.

Jū Nesbē “Sniegavīrs”

"Kas ir ļaunāk: atņemt dzīvību cilvēkam, kurš grib dzīvot, vai atņemt nāvi tādam cilvēkam, kas vēlas nomirt?" /468. lpp./

Iepazīšanās ar norvēģu rakstnieka Jū Nesbē (Jo Nesbø) rakstīto bija nejauša un uzreiz ar septīto grāmatu izmeklētāja Harija Hola sērijā, jo “Sniegavīrs” (Snømannen) tika izvēlēta par mēneša lasāmvielu #LaiksLasīt grāmatu klubiņā. Uz grāmatu klubu skatos kā uz iespēju turēt savu pieredzi atvērtu, tāpēc metos vien iekšā par spīti tam, ka detektīvžanrs nav mana pirmā izvēle lasāmvielā. Ar interesi sekoju līdzi izmeklētāja Harija Hola domāšanas un secinājumu izdarīšanas līkločiem, tiku vazāta aiz deguna un vietām pat pamatīgi izbiedēta. Pēc šīs grāmatas jūtos absolūti ieinteresēta lasīt vēl kaut ko no Nesbē.

Taņa Maļarčuka "Nejauša brīnuma biogrāfija"

Taņa Maļarčuka (Таня Малярчук) ir ukraiņu rakstniece, dzimusi Ukrainas rietumos – Ivanofrankivskā. Viņas romāns "Nejauša brīnuma biogrāfija" (Біографія випадкового чуда), kas latviešu valodā izdots Māras Poļakovas tulkojumā apgādā “Jānis Roze”, ir ļoti trāpīgs laikmeta gara atspoguļojums. Darbība norisinās vēlīnajos padomju un agrīnajos postpadomju gados. Tas bija laiks, kad inteliģenti, filozofi, mācībspēki un mākslinieki kļūst par tirgotājiem, bet pēc tirgus slēgšanas lok pašdzīto, rāpjas no paletēm būvētās skatuvēs skandēt dzeju.

Andrē Snaijs Magnasons "Laika lāde"

Andrē Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks, kura grāmatu “Laika lāde” (Tímakistan) ļoti silti ieteica grāmatu klubiņa biedrene Lilita. Pirms ķēros pie atsauksmes rakstīšanas, mazliet palasīju par autoru, un tikai tad sapratu, ka man mājās jau kādu laiku neizlasīta stāv arī viņa iepriekšējā grāmata “Zilās planētas stāsts”.

Iepazīstoties ar autora sabiedriskajām aktivitātēm, pārliecībām un literāro rokrakstu, kļūst skaidrs, ka “Laika lāde” ir brīdinājuma stāsts. Tomēr jāsaka godīgi, arī bez konteksta un priekšzināšanām šī pasaka–teiksma–fantāzijas romāns lasītājam ļoti skaidri pasaka – mēs paši pazudināsim savas mājas, ja vienmēr mēģināsim aizbēgt problēmām, nevis risināt tās.