Mets Heigs "Neiespējamā dzīvība"

Ir grāmatas, kuras lasa kā stāstu. Un ir grāmatas, kurās iegrimst kā ūdenī. Brīžiem silti, brīžiem auksti, brīžiem aizraujas elpa. Meta Heiga (Matt Haig) “Neiespējamā dzīvība” (The Life Impossible) man bija otrā veida pieredze. Tā atgādināja sen lasīto Kristofa Onodibio “Ienirt”. Mazliet sižetā, jo arī Meta Heiga darbā ūdenim ir liela loma, bet kopumā gan jāsaka, ka tā līdzība visvairāk ir sajūtu ziņā. Arī Heigs runā par prātu, kurā nirt, kuru paplašināt un turēt atvērtu dažādām versijām. Arī te ir satricinājumi, kas cilvēku sašķeļ un vienlaikus veido no jauna. Un vēl Heiga grāmatās ir tik daudz citātu, ko izrakstīt, ka beigās sanāk veidot atsauksmi tieši ap tiem. Kāds varbūt kādreiz pasmīn par viedumu, kas jau "velk" uz klišejām Koelju stilā, bet man šķiet, ka viss atkarīgs no perspektīvas. Galu galā ticu, ka ikkatra grāmata pie sava lasītāja nonākt tieši lasītājam īstajā un piemērotākajā brīdī. Ja kāds literārais darbs tevi vēl neuzrunā, mudina uz ironiju vai liek smīkņāt, visticamāk, tev vēl nav īstais brīdis priekš tās.

Jū Nesbē “Sniegavīrs”

"Kas ir ļaunāk: atņemt dzīvību cilvēkam, kurš grib dzīvot, vai atņemt nāvi tādam cilvēkam, kas vēlas nomirt?" /468. lpp./

Iepazīšanās ar norvēģu rakstnieka Jū Nesbē (Jo Nesbø) rakstīto bija nejauša un uzreiz ar septīto grāmatu izmeklētāja Harija Hola sērijā, jo “Sniegavīrs” (Snømannen) tika izvēlēta par mēneša lasāmvielu #LaiksLasīt grāmatu klubiņā. Uz grāmatu klubu skatos kā uz iespēju turēt savu pieredzi atvērtu, tāpēc metos vien iekšā par spīti tam, ka detektīvžanrs nav mana pirmā izvēle lasāmvielā. Ar interesi sekoju līdzi izmeklētāja Harija Hola domāšanas un secinājumu izdarīšanas līkločiem, tiku vazāta aiz deguna un vietām pat pamatīgi izbiedēta. Pēc šīs grāmatas jūtos absolūti ieinteresēta lasīt vēl kaut ko no Nesbē.

Taņa Maļarčuka "Nejauša brīnuma biogrāfija"

Taņa Maļarčuka (Таня Малярчук) ir ukraiņu rakstniece, dzimusi Ukrainas rietumos – Ivanofrankivskā. Viņas romāns "Nejauša brīnuma biogrāfija" (Біографія випадкового чуда), kas latviešu valodā izdots Māras Poļakovas tulkojumā apgādā “Jānis Roze”, ir ļoti trāpīgs laikmeta gara atspoguļojums. Darbība norisinās vēlīnajos padomju un agrīnajos postpadomju gados. Tas bija laiks, kad inteliģenti, filozofi, mācībspēki un mākslinieki kļūst par tirgotājiem, bet pēc tirgus slēgšanas lok pašdzīto, rāpjas no paletēm būvētās skatuvēs skandēt dzeju.

Andrē Snaijs Magnasons "Laika lāde"

Andrē Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks, kura grāmatu “Laika lāde” (Tímakistan) ļoti silti ieteica grāmatu klubiņa biedrene Lilita. Pirms ķēros pie atsauksmes rakstīšanas, mazliet palasīju par autoru, un tikai tad sapratu, ka man mājās jau kādu laiku neizlasīta stāv arī viņa iepriekšējā grāmata “Zilās planētas stāsts”.

Iepazīstoties ar autora sabiedriskajām aktivitātēm, pārliecībām un literāro rokrakstu, kļūst skaidrs, ka “Laika lāde” ir brīdinājuma stāsts. Tomēr jāsaka godīgi, arī bez konteksta un priekšzināšanām šī pasaka–teiksma–fantāzijas romāns lasītājam ļoti skaidri pasaka – mēs paši pazudināsim savas mājas, ja vienmēr mēģināsim aizbēgt problēmām, nevis risināt tās.

Kristīne Ilziņa "Soļu skaitīšana"

Kristīnes Ilziņas mikroromāns “Soļu skaitīšana” manā soctīklu burbulī tika saslavēts jau no pirmajām
dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām. 

Sofija Šanfro un Amanda Šanfro "Žirafes sirds ir neparasti liela"

Somijas zviedru rakstniece Sofija Šanfro (Sofia Chanfreau) un viņas māsa ilustratore Amanda Šanfro (Amanda Chanfreau) radījušas fantastisku stāstu par ģimeni, mīlestību un spēju ikdienišķajā saskatīt neparasto "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Giraffens hjärta är ovanligt stort). Grāmata saņēmusi visprestižāko grāmatniecības balvu Somijā "Finlandia Junior". Latviešu valodā to varam lasīt, jo no zviedru valodas grāmatu tulkojusi Inga Mežaraupe. 

Galvenajai stāsta varonei Vegai ir deviņi gadi un viņa kopā ar tēti dzīvo žirafes salā. Netālu dzīvo arī jautrais un bagātīgu iztēli apveltītais vectētiņš Hektors, taču māmiņas Vegai gan nav. Meitene neatceras savu mammu, pie vectētiņa ir apskatāma vien mammas bērnības fotogrāfija. Kādu dienu vienmēr gādīgais un uzmanīgais tētis kļūst aizmāršīgs, nevaļīgs un visā visumā sāk uzvesties dīvaini. Meitene saprot, ka vienīgais veids tēti glābt, ir sameklēt mammu.

"Viņš itin kā bija ļoti tālu, un tas ir dīvains veids, kā raksturot cilvēku, kurš sēž tev pretī pie ēdamgalda, bet labāku raksturojumu Vega nemācēja izdomāt. Ar katru dienu attālums starp viņiem palielinājās par vairākiem futbola laukumiem." /19.lpp./

Santa Irbe “Mazpilsētas meitenes”

Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.

Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss, paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./

Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.

Golnāza Hašemzāde Bunde "Dabiska uzvedība"

"Kā tas bija noticis, ka attālums bija kļuvis par normu un  tuvība - par kaut ko aizliegtu? Provokāciju,kaut ko, kas paturams pie sevis. Nedrīkstēja izšķīst bērnā, padoties bērnam. Ļaut bērnam kļūt par augstāko un galveno." /118.lpp./

Irāņu izcelsmes zviedru rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) latviešu valodā tulkota otro reizi. Pirmā grāmata "Tie bijām mēs" runā par etniskām saknēm, savukārt jaunākais darbs "Dabiska uzvedība" (Naturliga beteenden) pievēršas ģimenes mantojumam, kur etniskajam nav nozīmes un uzsvēruma. Svarīgas ir mātes un bērna attiecības. Sieviete, kura kā bērns nav izjutusi mātes mīlestību, pati kļūstot par māti var iet divus ceļus - turpināt pieredzēto vai darīt visu, lai būtu pilnīgs pretstats savai mātei. Taču visam pāri klāsies jautājums - kura būs dabiskā uzvedība un kura izvēlētā? Vai savu uzvedību mātes lomā maz iespējams izvēlēties?

Viljams Goldings "Mušu valdnieks"

"Pieaugušie visu zina, – teica Ruksis. – Un nebaidās no tumsas. Viņi kopā padzertu tēju un aprunātos. Un visu izspriestu." /120.lpp./

Ir grāmatas, kuras jālasa noteiktā vecumā. Viljama Goldinga (William Golding) "Mušu valdnieks" ("Lord of the Flies") varētu būt viena no tām. To vajadzētu lasīt pusaudžu gados vai agrā jaunībā — laikā, kad vēl tic, ka pasaule ir vienkārša, bet pieaugušie tikai bojā dzīvi ar saviem likumiem un ierobežojumiem. Varbūt ar šo grāmatu tad varētu iegūt apziņu, ka pieaugušie tomēr nav tik slikti un nevajadzīgi. Lasot "Mušu valdnieku" vecumā pēc trīsdesmit, sajūta ir cita, jo ir pieredze, kas iemācījusi - tumsa cilvēkā patiesībā nav nekāds izdomājums un sāc saskatīt tekstā arī politiku.

Goldings romānu "Mušu valdnieks" sarakstīja 1954. gadā. Tas bija laiks, kad cilvēce vēl tikai sāka apzināties Otrā pasaules kara traumas. Tajā var saskatīt arī britu koloniālisma ēnas jeb vēlmi "civilizēt mežoņus", kas šajā gadījumā ir daļa no bērniem. Galu galā, kas tad īsti ir civilizācija? Vai to rada tikai noteikumu kopums, ko var iznīcināt bailes un dusmas?

Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.