ceturtdiena, 2020. gada 9. aprīlis

Bens Berants un Vilija Kvieskaite "Bubuļbailes"

Mēs visi no kaut kā baidāmies. Bailes mēdz būt dažādas - racionālākas un pavisam neparastas un neizskaidrojamas. Jo īpaši bailes var uzbrukt tiem, kuri vēl neko daudz par pasauli nezina - bērniem. Pat īpaši piedomājot par to, lai bērnu nebiedētu ar ļaunām tantēm, onkuļiem un nezināmiem bubuļiem, bailes bērnam reizēm sarodas. Tā ir pilnīgi dabiska organisma reakcija un neko daudz ar to nevar padarīt kā vien mēģināt palīdzēt tikt bailēm pāri un gūt mācību no situācijām, kas tās radījušas. 
Bet tik nopietns ievads patiesībā ir pavisam jaukai lasāmvielai. Lietuviešu rakstnieks Bens Berants un māksliniece Vilija Kvieskaite izveidojuši grāmatu "Bubuļbailes", kas kādam bērnam var palīdzēt tikt pāri nepamatotām bailēm. 

trešdiena, 2020. gada 8. aprīlis

Eve Hietamies "Tētis diviem"

Pikets pie izdevniecības man nebija jārīko, pat jāgaida bija salīdzinoši neilgi un somu rakstnieces Eve Hietamies otro grāmatu par Anti un Pāvo Pasaneniem "Tētis diviem" varēsim lasīt jau šajā pavasarī, bet es esmu to izlasījusi vēl pirms tulkojums nonācis uz papīra. Liels paldies izdevniecībai par šādu patīkamu bonusu dzīvē! Turklāt pie manis ieradās versija vēl bez ISBN numura un ar "xxx" korektora, literārā redaktora un fotogrāfiju apzīmējumu vietā. Tāpēc arī šoreiz bloga ierakstu ilustrēju ar somu valodas versijas vāku.

Pirmā daļa "Tētis uz pilnu slodzi" iepazīstināja ar Anti Pasanenu, kura sieva Pija dažas dienas pēc dzemdībām iesēdās taksometrā un aizbrauca. Tāds sīkums - Anti palika viens ar dažas dienas vecu zīdaini uz rokām. Otrajā daļā "Tētis diviem" (un Tarhapäivä nav nekāda nieru diena vai dārziņdiena, kā es centos ar gūgli saprast pēc pirmās grāmatas izlasīšanas) lasītājs turpina dzīvot līdzi tēva un dēla ķibelēm un ikdienai. Pāvo nu jau ir pieci gadi, viņš nav nomušīts vai neglābjami sakropļots, Anti viņu aizvien audzina viens, tēvs ir atgriezies darbā, savukārt dēls iet dārziņā, kur ik pa laikam uzrodas lapiņas, lapiņas, lapiņas un uz tām ļoti svarīga informācija. Dzīve rit savu gaitu līdz pēkšņi Anti nākas uzņemties rūpes par vēl vienu bērnu. Labi vismaz, ka Tertu ir Pāvo vecuma un šķietami diezgan pazīstams bērns. Anti šādās situācijās neiekuļas, viņš tajās tiek ierauts - tā ir frāze, kas tiek atkārtota vairākas reizes un ir ļoti trāpīga.

piektdiena, 2020. gada 3. aprīlis

Mjūriela Barberī "Eža elegance"

"Mišela kundze... Kā lai pasaka? Viņa izstaro gudrību. Un tomēr viņa pūlas, tas ir redzams, darīt visu iespējamo, lai tēlotu durvju sardzi un izliktos par padumju. [..] Mišela kundzei piemīt eža elegance - ārēji viņu sargā adatiņas, īsts cietoksnis, bet es intuitīvi jūtu, ka iekšēji viņa ir tikpat vienkārši izsmalcināta kā eži, šie mazie, tēloti laiskie, izmisīgi vientuļie un ārkārtīgi elegantie dzīvnieciņi." /137. lpp./

Šī grāmata varētu būt no sērijas "kauns, ka tik ilgi lasu", jo šī laika ziņā bija tiešām ievilkusies lasīšana. No otras puses, šobrīd jau nekādas steigas ar atdošanu atpakaļ īpašniekam nav. Jāpacenšas tik tagad izlasīt visas palienētās grāmatas un tad jau vispār nebūs ne par ko vairs kauns.

Franču rakstniece un filozofijas skolotāja Mjūriela Barberī grāmatā "Eža elegance" izvērsusi pārdomas par vientulību, par sabiedrības slāņu dažādību, kas kam piedienas un kas nē. Šajā grāmatā iepītas gan parūgtas un nedaudz vīzdegunīgas seniora pārdomas, gan pusaudža melnbaltais pasaules skatījums, neliels skrējiens caur filozofijas vēsturi un domāšanas virzieniem apvienojumā ar šķipsniņu kultūrvēstures un nelielu deguna iebāšanu japāņu kultūrā.

trešdiena, 2020. gada 25. marts

Elīna Barreta "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim"

"Saskarsmes atslēga ir abpusējība jeb atgriezeniskā saite, tādēļ pārāk liela atturība vai lēnprātība kļūst par pirmo šķērsli tuvošanās mēģinājumam." /18.lpp./

Latviešu autores Elīnas Barretas grāmatu "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim" no izdevniecības saņēmu vēl pirms Ķīpsalas grāmatu svētkiem, pat autogrāfu ieguvu un ar autori aprunājos, taču lasīt pabeidzu vien tagad. Lai arī grāmatiņa maza un izlasāma ātri, tai visu laiku pa priekšu iespraucās citas grāmatas.

Katrs, kurš mani dzīvē saticis kaut reizi, zina, ka man ar socializēšanos problēmu nav. Ņemot vērā, ka mēdzu vienreiz satiktus cilvēkus satikt arī otro un trešo reizi un uz ielas, mani ieraugot, neviens otrā pusē nebēg, es pieļauju, ka man ne tikai nav problēmu ar komunicēšanu kā tādu, bet nav arī problēmu ar korektu, sociāli pieņemamu un patīkamu socializēšanos.

Man gan ir viena īpašība, kuru personiskās attiecībās cenšos bet apspiest, piedomāt, kontrolēt, bet tas, atzīstu, ne vienmēr sanāk - es bieži pārāk daudz pļurkstu pati un pārāk maz ļauju runāt otram, uzdodu jautājumu un ātri cenšos arī  padalīties ar savu viedokli. Atvainojos! Es apzinos savu trūkumu un ar sevi strādāju. Cenšos laboties.

pirmdiena, 2020. gada 23. marts

Varlams Šalamovs "Kolimas stāsti"

"Prasme aizmirst padara cilvēku laimīgu. Atmiņa vienmēr ir gatava aizmirst slikto un atcerēties tikai
labo." /55.lpp./

Līdzīgi kā Sergeja Dovlatova "Zona" arī Varlama Šalamova "Kolimas stāsti" jau labu laiku gaidīja lasīšanu, jo bija nopirktas, kad iznāca, bet nebija garstāvokļa to lasīšanai. Dovlatova grāmatai beidzot pieķēros grāmatu kluba mudināta, jo tas bija vienīgais krievu autora darbs manā kaudzē. Savukārt Šalamova lasīšana kā nākamā bija likumsakarīga, jo Dovlatovs pāris reizes atsaucas uz Šalamova rakstīto.

Šalamova grāmata izdevniecībā "Latvijas mediji" iznākusi sērijā - "Gulaga literatūras klasika". Nevaru saprast, vai tā būs paralēla vēl ir kaut kāds kopīgs lielāks apzīmējums sērijai, jo Dovlatova stāstiem uz vāka bija birka "Lēģeru literatūras klasika". Lai nu kā ar tiem sēriju nosaukumiem un dalījumiem, tā ir cerība, ka latviešu valodā kaut kad nākotnē varētu būt lasāmi arī citi šai tematikai veltīti darbi,. Piemēram, Aleksandra Solžeņicina daiļrade man būtu ļoti gaidīta. Varu jau lasīt krievu valodā, bet latviešu valodā kaut kā ietu ātrāk. 

piektdiena, 2020. gada 20. marts

Sergejs Dovlatovs "Zona"

"Mēs bijām ļoti līdzīgi un pat savstarpēji aizstājami. Gandrīz jebkurš ieslodzītais derēja apsarga lomai. Gandrīz jebkurš uzraugs bija pelnījis cietumu."

Grāmatu klubiņa mēneša temats bija krievu rakstnieku darbu lasīšana. Parakos savā lasāmo grāmatu tornī un atradu tur Sergeja Dovlatova "Zona". Grāmata izdota ar sērijas emblēmu "Lēģeru literatūras klasika", taču pagaidām ir vienīgā grāmata un ceru, ka izdevniecība "Latvijas Mediji" turpinās šo sēriju. Savulaik nopirkt šo grāmatu mani pamudināja tieši apakšvirsraksts "Cietuma uzrauga piezīmes", jo daudz it kā bija lasīts no ieslodzīto puses, bet it nemaz no viņu uzraugu viedokļa raugoties. Savukārt pēc nopirkšanas ar steigu izlasīt mani laikam kavēja pelēcīgais un šķietami garlaicīgais grāmatas noformējums. Tas liek domāt par sausiem gada skaitļiem, atskaites veida atstāstu, dokumentālu teksta sausumu. Taču maldīgi. Aiz pelēcīgā noformējuma ir maz skaitļu un daudz vides un cilvēku aprakstu.
Izlasījusi grāmatu, secinu, ka uz grāmatas vāka liktais citāts, kas ir arī šī ieraksta sākumā, ir ļoti atbilstošs iekšā lasāmajam. Cietumnieks no sava uzrauga bieži vien atšķīrās tikai ar to, ka viņam nebija šaujamieroča.

trešdiena, 2020. gada 4. marts

Baiba Zīle "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados"

Lasot stāstu krājumus, veicu īsas piezīmes par katru stāstu. Dažreiz piefiksēju kādu teikumu, pārdomas garākā formā, bet dažreiz sanāk pierakstīt tikai atslēgvārdus. Baibas Zīles stāstu krājumam "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" visbiežāk pierakstītais atslēgvārds bija "dīvaini". Tieši šī atslēgvārda dēļ ļoti gribēju aiziet uz grāmatas prezentācijas pasākumu Ķīpsalā grāmatu svētku ietvaros - lai dzirdētu, ko saka pati autore, ko saka redaktors un varbūt vēl kāds grāmatas tapšanā iesaistītais. Šis tas kļuva skaidrāks, sakārtojās manas domas un grāmatu pabeidzu lasīt jau ar citu izpratni par tekstu, ko redzu.

Redaktore Gundega Sēja par šo grāmatu teica, ka šī var būt radināšanās lasīt jocīgs stāstus. Es ar visām četrām piekrītu šai frāzei. Grāmatu ilustrējis Māris Bišofs.

Šie 13 stāsti tapuši dažādos laika posmos, attiecīgi arī autorei esot dažādos dzīves posmos un dažādās vietās arī ģeogrāfiski. Turklāt daži stāsti sākotnēji tapuši angļu valodā. Un tas viss tekstā patiešām ir jūtams - gan valodas nianses, gan stāstos valdošā atšķirīgā noskaņa ļauj nojaust, ka tas nav bijis "vienā piesēdienā un rāvienā" uzrakstīts darbs. It visam cauri jūtami vijas liega filozofija, apceres, vienlaikus autorei prasmīgi neieslīgstot vienmuļos prātuļojumos, šur tur pavīd arī maģiskā nots, pasakas žanra pieskāriens. Īsāk sakot - vienos vākos ir liela daudzveidība, bet visiem tēliem ir kādas nepiepildītas gaidas un to atrisinājumu meklējumi.

pirmdiena, 2020. gada 2. marts

Ulla Sāra un Indreks Kofs "Visu dienu labiņi"

Trešdienās Lēne un Oskars drīkst palikt mājās un neiet uz dārziņu, jo viņus var pieskatīt vecmāmiņa. Māsa nolemj, ka viņiem ar brāli visu dienu jābūt labiņiem. Kamēr vecmāmiņa aizņemta ar snaudu avīzes pavēnī un televīzijas seriālu varoņu pārdzīvojumiem bērni pamostas, iztīra zobus un izmazgā acis, sakārot istabu un uzkopj virtuvi, pagatavo kūku un pat uzrīko spodrības dienu apģērbiem un apaviem. Mākslinieces Ullas Sāras un teksta autora Indreka Kofa radīto varoņu diena ir darbu pilna un ārkārtīgi nogurdinoša. Grāmatā "Visu dienu labiņi" parāda dažādo skatījumu uz lietām. Tas, kas bērna acīm domāts labi, pieaugušajam paveras kā pēckara aina.

Plāna un jauka grāmatiņa bērniem ar sirsnīgu saturu par to pašu veco - par ikdienu ģimenē ar bērniem. Grāmatā ir ārkārtīgi maz lieliem burtiem rakstīta teksta un košas, mīļas ilustrācijas, bet arī daudz "brīva papīra" potenciālām mazo lasītāju mākslas izpausmēm. Interesanti, kā māksliniece izvēlējusies bērnu ikdienu parādīt košu un krāsainu, vecāku acis redz visu vienā krāsā, bet vecmāmiņa ir melnām līnijām izzīmēts, bet neizkrāsots tēls - it kā visu laiku klātesoša, bet vienlaikus arī pilnīgi neesoša.

piektdiena, 2020. gada 28. februāris

Marta Velsa "Slepkabota dienasgrāmatas 1"

Varu tikai pievienoties citu lasītāju sajūsmai par Martas Velsas romānu "Slepkabota dienasgrāmatas". Biju ielikusi šīs abas grāmatas lasāmo sarakstā un ķēros klāt, tiklīdz ieraudzīju "Slepkabota dienasgrāmatas 1" ievietotu e-bibliotēkā 3td.lv. Tādējādi no mana "nopirkt Ķīpsalas izstādē" saraksta izsvītroju vienu nosaukumu. Tagad tik jāsagaida, kad 3td.lv būs ievietota arī otrā Slepkabota grāmata.

Kaut kad nākotnē roboti dara daudz vairāk nekā mūsdienās. Kaut kad nākotnē ir ne tikai parasti cilvēki, bet arī uzlaboti cilvēki, konstrukti ar robotu un bioloģiskām daļām un arī 100% boti ar mākslīgo intelektu. Vispār kaut kad nākotnē cilvēki un pārējās it kā dzīvās radības mitinās ne tikai uz Zemes, bet arī daudz kur citur. Vispār, ja godīgi, nesapratu, vai cilvēki vispār vēl dzīvo uz Zemes. Galvenais varonis Slepkabots ir DrošVienība, kurai vajadzības gadījumā paredzēts būt par nāvējošu ieroci, bet tas kļuvis patvaļīgs jeb spējīgs pretoties kontrolei.

trešdiena, 2020. gada 26. februāris

Jana Egle "Dzimšanas diena"


"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.

piektdiena, 2020. gada 21. februāris

Andra Manfelde "Vilcēni"

Andras Manfeldes jaunākais romāns "Vilcēni" noteikti ir tāds īsteni "Manfeldisks". It kā no anotācijas uz grāmatas pēdējā vāka viss tik skaidri un labi saprotams, taču izpildījums veikts tik ļoti poētiski un savīti, ka liek man kārtējo reizi izvērtēt - vai man patīk Andras Manfeldes stils? Ir skaidrs, ka autorei ir savs noteikts rokraksts, kas izpaužas gan bērniem paredzētajās grāmatās, gan pieaugušajiem.

Jūrmalā starp jūru un upi dzīvo dažādi cilvēki. Daļa no mainīgo deviņdesmito sabiedrības ir cilvēkveidīgi vilcēni jeb bērni, kuri veido paši savus likumus un izpratnes par dzīvi. Caur viena pusaudža Andžeja acīm un muti lasītājs uzzina par neizdibināmo un noslēpumaino Vilcēnu, un par pārējiem bara locekļiem. Barā bez Vilcēna un Andžeja ir arī Zīmulis, Saņka Pristaņ, Būda Vilks, Brunčiks, Skeltons, Tauķis un Ričards Sarkans.