Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā nāve"

"Tas vien, ka kādam citam bijis vēl grūtāk, nenozīmē, ka tev pašam nevar būt grūti. Tad jau cilvēks nekad nedrīkstētu padomāt, ka kaut kas ir sarežģīti. Es gribēju teikt, vienmēr jau ir kāds, kuram kaut kur ir vēl sliktāk. Nu jā, izņemot to bēdulīti, kuram klājas visvissliktāk par visiem pasaulē." /317.lpp./

Pie latviešu lasītājiem atkal nonācis stāsts par divpadsmitgadīgo Sigi, kurš dzīvo visai izteiksmīgā mājā un ne mazāk izteiksmīgā ģimenē. Zviedru rakstniece un psiholoģe Jennija Jēgerfelde (Jenny Jägerfeld) ir sarakstījusi jauniešiem domātu triloģiju, un "Mana kolosālā nāve" (Min storslagna död) ir sērijas (Skärblackatrilogin) otrā grāmata. Pirmā – "Mana kolosālā dzīve" – latviešu valodā iznāca šķietami jau krietni pasen. Par to rakstīju jau 2022. gadā. Kad lasīju pirmo, tad trešā vēl nebija pat uzrakstīta, bet šobrīd tā jau kādu laiciņu ir izdota un ceru, ka tās tulkojums nebūs jāgaida tik ilgi kā gaidīju otro grāmatu. 

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./

Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.

Klēra Beresta "Mata tiesa"

Franču rakstniece Klēra Beresta (Claire Berest) romānā “Mata tiesa” (L’Épaisseur d’un cheveu) ieved lasītāju divu nelaimīgu cilvēku traģēdijā, jau no pirmās lappuses neatstājot neko apslēptu. Etjēns un Viva desmit gadus ir bijuši pāris – radoši, aktīvi, izvēlējušies dzīvi bez bērniem, baudot savu brīvību. Tomēr tieši cilvēka dabas tumšā puse ir tā, kas šo savienību pamazām aizved neprātā. Šis ir autores septītais romāns, bet pirmais, kas pieejams latviešu valodā. No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Zane Nuts "Džekpots"

Viens no vasaras lasīšanas izaicinājumiem pamudināja mani ielūkoties jau labi zināmās latviešu autores daiļradē. Man gan nebija iepriekš sanācis lasīt, ko sarakstījusi Zane Nuts, bet visam pienāk pirmā reize. Šoreiz manā redzeslokā "Džekpots". Būtībā it kā romāns jauniešiem par jauniešiem, bet arī es, kā pieaugušais, guvu visnotaļ atzīstamu devu izklaides. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ko es darītu, ja pēkšņi laimētu loterijā miljonu eiro. Kā ar taviem mērķiem un fantāzijām pēkšņa laimesta gadījumā?

Simona Deivisa, Džanifa Uzodika "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads"

"Bērni nav tukši trauki, kurus vajag piepildīt. Dr. Montesori uzskatīja, ka bērni ir spējīgi aogūt vairumu

zināšanu, atrodoties pareizajā vidē. Tas atbrīvo vecākus no atbildības par to, ka viņiem jāzina viss un jākļūst par visu savam bērnam." /222.lpp./

Tā simboliski sagadījās, ka pēdējā grāmata, ko saņēmu sadarbībai no izdevniecības "Latvijas Mediji" pirms devos bērna kopšanas "atvaļinājumā", bija "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads". Pirmais gads un vēl mazliet ar otro bērnu ir aizskrējis aulekšiem. Galvenokārt lēkšojām pakaļ pirmā bērna, pirmklasnieka, vajadzībām un dienas ritmam. Skaidrs, ka ar otro (gan jau arī ar trešo, ceturto un tā tālāk) bērnu nekas nav tā, kā bija ar pirmo. Toreiz itin viss bija nezināmā teritorija. 

Tina Oževiča "Ko dara jūtas?"

Ko dara jūtas mūsu dzīvē? Velns viņ' zina! Bieži vien visu apgrūtina. Taču skaidrs, ka jūtas un emocijas ir jāsauc vārdos un tad var mēģināt saprast, ko ar tām iesākt. Jo īpaši tas svarīgi maziem bērniņiem, kuri tikai mācās runāt, mācās saprast paši sevi un pasauli apkārt un mācās arī tikt galā ar to, ko viņi jūt. Bieži vien līdz ar bērniņiem to mācās arī viņu vecāki. Reiz bēbīšu skoliņā par bērnu emocionālo audzināšanu, man iedeva lapu ar jūtu vārdnīcu. Tajā bija uzskaitīti 120 vārdi jūtu apzīmēšanai četros līmeņos - no vāja līdz intensīvam. Iedomājieties - 120 vārdi jūtām! Poļu filozofe un bērnu grāmatu autore Tina Oževiča izvēlējusies 31 jūtu izpausmi un aprakstījusi tās savā grāmatā "Ko dara jūtas?". Tās ietērpt attēlos palīdzējusi māksliniece Aleksandra Zajonca. 

Krista Kukuvasa "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa"

Āpsēns Villijs ir ļoti nasks uz dažādu ieceru īstenošanu un vēl viņš ir uzticams draugs, ar kuru doties piedzīvojumos. Āpsēna labākais draugs ir Lapsēns Rudā Aste. Viņi izdomā sev aizraujošu nodarbi un veidu, kā pavadīt laiku. Abu plāni vasarai mainās, kad draugu pieskatīšanā nonāk jenotu mazulis. Drīz arī viņš tiek pie sava īpašā piedzīvojumu vārda. Visiem kopā uzrodas viena varena misija - tikt galā ar Caunu! Tā dažos teikumos aprakstāma Kristas Kukuvasas sarakstītā grāmata "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa".

Bens Bērants, Villija Kvieskaite "Bambus ir lēēēns"

Vai zinājāt, ka bambusi spēj augt ar ātrumu pat līdz 5 centimetriem stundas laikā? Es to uzzināju, gatavojoties rakstīt par kādu bērnu grāmatu, kurā galvenais tēls ar šī steidzīgā zālauga vārdu ir gluži pretēji - ļoti gauss. Lietuviešu autoru duets Bens Berants un Vilija Kvieskaite latviešu valodā jau iepazīti ar baiļu pārvarēšanas stāstu "Bubuļbailes". Tagad abi izveidojuši grāmatu par atšķirīgā pieņemšanu un noderīgumu. Mazajam pandai grāmatā "Bambuss ir lēēēns" laiks rit pavisam atšķirīgi nekā viņa draugiem un ne vienmēr viņš jūtas pieņemts un iederīgs.

Dace Taurīte "Burtu balle"

Jau kopš pavasara mūsu mājās dzīvo dzejas grāmata "Burtu balle". Tās autore Dace Taurīte ir pirmsskolas pedagoģe un četru bērnu mamma. Grāmatas jautrie dzejoļi veidoti tā, ka katrs vārds tajos sākas ar vienu konkrēto burtu un visi dzejoļi kopā veido alfabētu. Šis ir ne tikai paņēmiens, kā "iesēdināt" burtiņu bērna atmiņā aizraujošā un asociatīvā veidā, bet arī izmantojams kā mēles veiklības treniņš. Turklāt jāpastrādā ir ne tikai bērnam, bet arī vecākam, šos dzejoļus priekšā un kopā lasot. Ilustrāciju autore Dace Broka.

Grāmatu var izmantot kopā ar darba burtnīcu, kura palīdz nostiprināt iegūtās zināšanas arī rakstāmā formā. Klasiski - katram burtam veltīta sava lappuse, kurā ir izkrāsojams attēls, zilbēs sadalīta divrinde drukātiem burtiem un iespēja trenēt roku lielā un mazā rakstītā burta vilkšanā, vispirms pārvelkot šablonu un nākamajā rindā jau rakstot visu burtu patstāvīgi.

Dženifera Linna Bārnsa "Mantojuma spēles"

Ko darītu tu, ja pēkšņi saņemtu prāvu mantojumu? Un tie nav kaut kādi nieka daži tūkstoši, bet gan vairāki miljardi dolāru un krietns daudzums īpašumu piedevām. Jāievēro vien daži nosacījumi un mazliet jāpaspēlējas ar pārējiem līdzmantiniekiem. Eiverija ir vienmēr spiedīgos apstākļos dzīvojusi pusaudze, viņas plāns ir izcili pabeigt skolu, lai iegūtu studiju stipendiju un mācītos to, kas nākotnē potenciāli nesīs labus ienākumus.

Teksasas bagātākais cilvēks Tobaiass Hotorns maina Eiverijas ikdienu, izvēloties meiteni par savu galveno mantinieci. Ar savu nāvi svešinieks Eiveriju ne tikai padara stāvus bagātu, bet arī nemitīgi apdraudētu, kā arī iesaista viņu atjautības uzdevumu spēlē. Āķīgās mīklas Eiverijai jāmin kopā ar četriem Tobaiasa Hotorna mazdēliem. Nav grūti iztēloties, cik neapmierināti ar vecā vīra izvēli ir citi ģimenes locekļi.

Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā dzīve"

Skrēblakas Royal Grand Golden Hotel apmetas dārza rūķi, suņi, jūrascūkas, bruņurupuči un bērni! Šepat varat apskatīt arī apjomīgu izbāzeņu kolekciju un izauklēt dižās kinofilmu idejas. Ko jūs, ko jūs! Šī ir tikai nedaudz neparasta māja ar pavisam mazliet ekscentriskiem iedzīvotājiem. Turklāt viens no viņiem pa vasaras brīvlaiku iecerējis kļūt populārs. Kā nu neizmantosi izdevību, kad no lielas pilsētas, kur neesi bijis īpaši iecienīts vienaudžu vidū, esi pārvācies dzīvot uz mazpilsētu, kur tevi vēl neviens nepazīst? Sige nav dārza rūķis, kas redzams uz grāmatas "Mana kolosālā dzīve" vāka. Viņš ir divpadsmit gadus vecs zēns un viņš ir ceļā uz popularitātes piesātinātu kolosālo dzīvi.

Šīs grāmatas autore Jennija Jērfelde (Jenny Jägerfeld) ir ne tikai zviedru rakstniece, bet arī psiholoģe, un viņa spēj palūkoties uz plašu spektru problēmjautājumu, piemēram, vienaudžu apcelšana skolas vidē, savas vietas meklējumi jaunā vietā, draudzība bērniem vai pēdas, ko atstāj vecāku šķiršanās, kā arī to, cik dažādi ir cilvēki.

Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"

Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.

Solvita Denisa-Liepniece "SaZVĒRestības teorija"

Vai zini, kas notiek, kad palaiž mēli savā vaļā? Vai zini, kas notiek, kad ir pārāk maz informācijas par notikušo, bet parunāt vajag? Tieši tā! Apkārt sāk klejot pavisam zvērīgas sazvērestības teorijas! 

Mežā noticis šausmīgs noziegums! Zaķim uzbrucis neredzēts briesmonis! Stāstam klīstot no viena meža iemītnieka pie nākamā, briesmonis iegūst aizvien jaunas aprises un īpatnības, arī pati situācija ar katru stāstītāju kļūst aizvien detalizētāka. Taču patiesība noskaidrojas, kad to dodas meklēt neticīgais ezis.

Jānis Sviklāns "Žults"

Kad vajag kaut ko lasīšanai ātri, viegli un izklaidējoši, tad sērija "Vakara romāns" ir gandrīz nekļūdīga izvēle. Un tieši šādi kritēriji man bija, izvēloties no visu lasāmo grēdas pēdējo izlasīto grāmatu - Jāņa Sviklāna darbu "Žults". Šis lasāmgabals ir romānu konkursa debijas balvas saņēmējs un tā autors, Jānis Sviklāns, strādājis gan privātajā sektorā, gan publiskajā, tāpēc zina, par ko raksta savā grāmatā. Romāna "Žults" galvenais varonis Agris strādā valsts pārvaldē un viņa darba ikdiena tiek aizvadīta, cīnoties par gaismas nešanu tautas masās. Agris raksta interneta komentārus. Nē, nē, nepadomājiet - savu darbu iestādē Agris arī izdara, bet nesteidzas ar tā atrādīšanu priekšniecei, lai tik kāds nepadomā, ka viņam ir  pārāk viegli uzdevumi un pārāk daudz brīvā laika.

Magdalēna Kuļus un Marta Kurčevska "Minka"

 

Minka Miķelītis neklausa mammu un noklīst, bet viņam paveicas, līdz viņš atkal iekuļas nākamajā ķezā. Šoreiz gan ne paša vainas dēļ, bet gan greizsirdības pagrūsts. Tik šķietami vienkāršs un vienlaikus dziļš ir poļu autores Magdalēnas Kuļus (Magdalena Kulus) un ilustratores Martas Kurčevskas (Marta Kurzewska) darbs bērniem. 

Grāmata nupat nonākusi tirdzniecībā, bet man bija iespēja to izlasīt vēl pirms tam, kas bija liels un patīkams pārsteigums. Nenoguršu atkārtot, ka tā ir vislabākā blakne sadarbībai ar izdevniecībām - tu zini, kas iznāks, vēl pirms iznākšanas un vari pie jauku grāmatu ieteikšanas ķerties vēl pirms tās aizēnojušas nākamās jaunās grāmatas.

Amēlija Žavo un Annika Masona "Mana negantā diena"

Beļģu rakstniece un psiholoģe Amēlija Žavo (Amélie Javaux) un ilustratore Annika Masona (Annick Masson) pratušas vienkārši izstāstīt bērniem, manuprāt, ļoti sarežģītu tematu - jūtas un attiecības ar citiem bērniem mācību iestādē vai citā kolektīvā. Galvenajai grāmatas "Mana negantā diena" varonei Šarlotei tādas negantas gadījušās pat vairākas dienas. Šarlotei bail no vilka, bet tas vilks ir  klasesbiedrene, kura sākumā šķita draudzene. 

Ja cilvēks ir nobijies un nedrošs, viņš var pārvērsties par īstu vilku - izgāzt savas bailes un nedrošību kā agresiju uz citiem. Galvenā mācība - ja jūties nedrošs, labāk meklē draugu. Vēl labāk, ja izdodas pirms tam atcerēties par saviem vecākiem, kuriem uzticēties, ja jūti skumjas vai vispār nesaproti savas izjūtas. Šī grāmata ir jauks veids atgādināt bērnam - ja jūties nedroši, ja bail vai bēdīgi, nāc pie vecākiem. Mazam bērnam blakus ir vajadzīgs pieaugušais, lai izprastu savas izjūtas un mācītos ar tām tikt galā. Vēl viens labs temats šajā darbā ir saistīts ar to, ka citu dusmas nav iespējams apkarot ar savām dusmām. Dažreiz labāk ir atrast sev citus draugus. 

Lai arī šajā grāmatā runa ir par skolu, teksta priekš skolas vecuma bērniem ir ļoti maz. Varbūt tas saistīts ar to, ka tas, kas Latvijā tiek dēvēts par pirmsskolas izglītības iestādi, Beļģijā ir skoliņa. Tādējādi salīdzinoši runa šajā grāmatā ir par bērnudārza vecuma ne skolas vecuma bērniem. Manam piecus gadus vecajam bērnam šī bija vecumam ļoti atbilstoša grāmata tematikas ziņā, savukārt teksta daudzumā viņam šķita pat maz. Varbūt tad, kad viņš būs sācis lasīt arī pats, šādi teksti, pa dažām rindiņām katrā lapā, būs tieši tik, cik vajadzīgs. Pagaidām viņš protestēja, ka stāsts tik ātri beidzies. Taču vienlaikus, tas rada vairāk vietas sarunai pēc izlasītā. Katrā gadījumā, ir jāprot visa dziļā doma ietvert īsos tekstos un Amēlijai Žavo tas, manuprāt, izdevies.

Jennija Fāgelunda "24 labie darbi"

Ja nevarat vien sagaidīt Ziemassvētku noskaņu ar lampiņām, sniegu un svētku krāsiņām vai tās radīšanai vajadzīgs pamudinājums, man ir īstā grāmata šim nolūkam! Zviedru žurnālistes un rakstnieces Jennijas Fāgelundas (Jenny Fagerlund) romāns "24 labie darbi" (24 goda gärningar) liks jums pagatavot tasīti pēc kanēļa, apelsīniem un krustnagliņām smaržojoša dzēriena un vajadzīgo atmosfēru radīs. Uz grāmatas pēdējā vāka rakstīts, ka autore raksta labsajūtas romānus un tāds šis darbs patiesi ir - ieritinoties segā ar krūzi tējas, jūti Ziemassvētkus tuvojamies. Tiesa romāna galvenajai varonei Emmai Ziemassvētki nav diez ko priecīgs laiks, jo uzjundī sāpīgas atmiņas un vainas sajūtu.

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte 3. grāmata"

Skudriņai Kāpēcītei ir jauni piedzīvojumi un daudz jautājumu. Mūsu rokās nonākusi lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) trešā Skudriņas Kāpēcītes piedzīvojumu grāmata jau atkal iepazīstina ar dažādiem mežu un pļavu iemītniekiem, ielūkojas zem ūdens un aktualizē arī ekoloģijas tematu. Mūsu mājās ir Skudriņas Kāpēcītes 2.grāmata, par ko jau rakstīju, tāpēc turpinājums bija gaidīts.

Iepriekšējā grāmatā skudriņas stāsts bija kā rāma pastaiga un satiktā, redzētā aprakstīšana un iepazīšana caur skudras jautājumiem. Savukārt trešā grāmata jau sāk atgādināt spraiga sižeta filmu. Skudriņa iekrīt dīķī, taču viņai palaimējas kritienā iegūt gaisa burbuli. Tad skudrulim uzklūp vēzis, pēcāk laipni uzņem milzu sams, jāslēpjas no līdakas un jāpalīdz izglābties bruņurupucim. Savukārt dīķa tuvumā skudra uzzina, kā dzīvo meža pele un kā no tās atšķiras sikspārnis. Turklāt vēl Kāpēcītei jāglābjas no ugunsgrēka un pazemes tuneļos jāsastop iepriekšējās grāmatās iegūtie draugi. Patiesi spraigi, vai ne?

Ieva Samauska "Gulošais policists un sapnis"

Lai arī pati ar dzeju esmu uz "jūs", dēlam cenšos piedāvāt daiļliteratūru dažādos veidos. Jaunākā dzejas grāmata Ievas Samauskas "Gulošais policists un sapnis" mūsmājās ienāca kā izdevniecības dāvana. Latviešu rakstniece Ieva Samauska roku jau pamatīgi ietrenējusi dažādos literārajos žanros, taču man līdz šim viņas darbus nebija sanācis lasīt. Viņas jaunākajam veikumam, dzejas krājumam bērniem, ilustrācijas veidojusi Evija Timma-Novika. Grāmata paredzēta bērniem vecumā no pieciem gadiem, tāpēc drošu sirdi ķēros tai klāt kopā ar savu bez piecām minūtēm piecgadnieku.