Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā nāve"

"Tas vien, ka kādam citam bijis vēl grūtāk, nenozīmē, ka tev pašam nevar būt grūti. Tad jau cilvēks nekad nedrīkstētu padomāt, ka kaut kas ir sarežģīti. Es gribēju teikt, vienmēr jau ir kāds, kuram kaut kur ir vēl sliktāk. Nu jā, izņemot to bēdulīti, kuram klājas visvissliktāk par visiem pasaulē." /317.lpp./

Pie latviešu lasītājiem atkal nonācis stāsts par divpadsmitgadīgo Sigi, kurš dzīvo visai izteiksmīgā mājā un ne mazāk izteiksmīgā ģimenē. Zviedru rakstniece un psiholoģe Jennija Jēgerfelde (Jenny Jägerfeld) ir sarakstījusi jauniešiem domātu triloģiju, un "Mana kolosālā nāve" (Min storslagna död) ir sērijas (Skärblackatrilogin) otrā grāmata. Pirmā – "Mana kolosālā dzīve" – latviešu valodā iznāca šķietami jau krietni pasen. Par to rakstīju jau 2022. gadā. Kad lasīju pirmo, tad trešā vēl nebija pat uzrakstīta, bet šobrīd tā jau kādu laiciņu ir izdota un ceru, ka tās tulkojums nebūs jāgaida tik ilgi kā gaidīju otro grāmatu. 

Sige kopā ar māsām Bobo un Majkenu, kā arī mammu joprojām dzīvo pie vecmāmiņas Šarlotes viesnīcā Royal Grand Golden Hotel. Lai gan man ir aizdomas, ka šis nams kā viesnīca īsti nemaz nedarbojas, jo bez Siges ģimenes vienīgais iemītnieks tajā ir Krille Bezē, kurš faktiski jau kļuvis par ģimenes locekli kopā ar visām savām pelargonijām. Viesnīcā joprojām netrūkst dzīvnieku izbāzeņu, un Šarlote aizvien labprāt ģērbjas kažokos, kas Sigem kā veģetārietim un dabas draugam brīžiem ir grūti pieņemams. Taču Šarlote dzīvo pēc savas filozofijas – dzīvnieki jau tāpat bija miruši, nevis speciāli viņas dēļ nogalināti, tāpēc būtu grēks tos ļaut vienkārši izmest mēslainē.

Apetīte jau rodas ēdot, vai ne? Sigem vajadzētu priecāties par to, ka viņam ir viena īsta un patiesa draudzene – Juno –, bet cilvēkam jau vienmēr gribas vēl. Šķietami sakārtoto dzīvi satricina brīdis, kad Sige kļūst par hiphopa grupas dalībnieku. Ne viņš to īpaši gribējis, ne arī izceļas ar īpašu talantu, taču kaut kā tā sagadās, ka skolas populārie dvīņi izvēlas viņu par trešo grupas biedru. Un Sige piekrīt. Nu, kā piekrīt – nespēj vai nepaspēj atteikt, jo ir tik patīkami pārmaiņas pēc būt starp populārajiem, kaut arī pār plecu joprojām krīt iepriekšējā skolā piedzīvotās apcelšanas ēna. Sige nonāk vairāku dilemmu priekšā, kur jāizlemj, kas ir svarīgāk - pārbaudītas vērtības vai pēkšņa un strauja popularitāte. Jāsaka, ka viss atrisinās visai pozitīvi un bez liekiem asumiem. Kamēr jaunietis vēl svārstās, kā rīkoties, dzīve pati ievieš savas korekcijas.

Arī otrajā grāmatā Sige saskaras ar jautājumiem, kas labi pazīstami daudziem viņa vecuma lasītājiem. Te ir dilemmas par draudzību un izvēlēm, par spēju vai nespēju pateikt to, ko patiesībā domā, par vēlmi iederēties un tikt pieņemtam, kā arī par bailēm netikt pieņemtam. Grāmata skar arī to, cik dziļas pēdas atstāj iepriekšējā pieredze, īpaši tad, ja esi atšķirīgs no citiem. Taču var gadīties arī tā, ka esi kā Siges māsa Majkena un šķiet, ka apkārt notiekošais tevi neietekmē nemaz, jo visa pasaule, tavuprāt, griežas ap tevi.

Tas viss ir ietīts tādā īpatnējā skandināvu humorā. To kultūrā atpazīstu, bet man to grūti definēt. Šķiet, ka zviedru un somu humors ir mazliet absurds, mazliet melanholisks, bet vienlaikus ļoti cilvēcīgs. Tu nesmejies par cilvēku un situāciju, bet gan kopā ar viņu. Man tas patīk, lai gan ne vienmēr līdz galam uztveru, piemēram, filmās. Humors rodas nevis no jokiem, bet no kontrasta starp situācijas absurdumu un cilvēku reakciju. Un tieši tā tas iepīts arī grāmatas nosaukumā. Nu, kā nāve var būt kolosāla? Ieraudzīju šo grāmatu bibliotēkas bērnu un jauniešu nodaļas jaunieguvumu kaudzītē un nodomāju, ka tas gan ir viens stulbs nosaukums bērnu grāmatai. Tad ieraudzīju autori un savilku kopā vāka dizainu ar "Mana kolosālā dzīve", un sapratu, ka šī noteikti ir jāizlasa. Varētu pat gaidīt, ka šī grāmata būs tieša nāves tematikas apspēle, piemēram, galvenais varonis būs sasirdzis ar kādu nāvējošu slimību un stāsta ietvaros pamazām pieņems savu nenovēršamo likteni, vienlaikus palīdzot ar to samierināties arī paliekošajiem tuviniekiem. Taču nebīstieties ne nieka - te neviens nemirst! Tikai piedzīvo sajūtu, ka pēdējā stundiņa nupat būs nenovēršami klāt.

Man ar dažādību nav problēmu, un zināms, ka skandināvi šajā ziņā ir ļoti pieņemoši. Taču skaidrs, ka šī grāmata nepatiks ļoti konservatīviem (pieaugušajiem) lasītājiem. Te netrūkst ne trīs gudro kvīru Ziemassvētku uzvedumā, ne Siges atklāsmju par mīlestību, ne vēl šādu tādu detaļu, kas kādam varētu šķist pārāk izaicinošas. Manuprāt, jauniešiem šī ir ļoti laba grāmata, jo arī reālajā dzīvē nekas nav plakans, vienkāršs vai vienkrāsains un pareizs. Tajā ir dažādība, dilemmas, izvēles un nebūt ne vienkārša esamība. No zviedru valodas tulkojusi Vizma Grīnberga.