Tieši pirms autora vizītes Latvijā ir pēdējais mirklis uzrakstīt par grāmatu, ko izlasīju pirms kāda laiciņa. Tara Menona (Tara Menon) ir Indijā dzimusi un Singapūrā augusi rakstniece, kura bērnībā daudz laika pavadījusi pludmalēs, kādas aprakstījusi grāmatā "Zem ūdens" (Under water). Nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Ņujorkā un ir angļu filoloģijas profesore Hārvarda universitātē. Taras Menonas romāns “Zem ūdens” gandrīz vienlaikus šogad tika izdots vairāk nekā trīsdesmit valstīs, arī Latvijā. Pie manis gan tas nonāca caur grāmatu klubu kā kaitinošs un nav pārāk paticis. Ņemot vērā, ka grāmata nav bieza, nolēmu dot tai iespēju un paskatīties, vai arī mani grāmata un tās galvenā varone kaitinās. Pasteigšos uz priekšu un atbildēšu jau tagad - mani kaitināja, bet pavisam citu iemeslu dēļ nekā klubā. Taču lasiet tālāk un uzziniet arī, kāpēc stāsts man patika.
Kad Marissa vēl ir bērns, viņas mamma iet bojā, un tētis kopā ar meitēnu bēg no zaudējuma sāpēm, pārceļoties uz mazu Taizemes saliņu Andamanu jūrā. Te par Marissas labāko draudzeni kļūst Arielle, abas kopā viņas iepazīst salas mežu, rifu, pludmales un ūdens iemītniekus. Viņas ir ļoti līdzīgas, bet vienlaikus arī ļoti atšķirīgas. Arielles vecākiem pieder viesnīca, savukārt Marissas tēvs ir dabas pētnieks. Viņas visu dara kopā, vienai draudzenei palīdzot tikt galā ar otras meitenes dzīves ēnas pusēm, un tādas ir abām. Viss mainās dienā, kad Indijas okeāna ūdens kļūst nāvējošs ceturtdaļmiljonam cilvēku, arī Ariellei. Cik simboliski, ka Arielles jeb Arielas vārds bija arī Hansa Kristiana Andersena pasakas mazajai nāriņai.
Viss stāsts izvijas divās laika līnijās. Viena ir abu meiteņu draudzības sākums un 2004. gada Ziemassvētki laiks, kad Taizemē plosījās spēcīgs cunami, un otra ir 2012. gads Ņujorkā, kad pilsētai tuvojas viesuļvētra Sendija. Caur šīm divām laika līnijām Tara Menona, manuprāt, lieliski parāda, cik atšķirīgi tiek uztvertas dabas katastrofas, par kurām cilvēki tiek savlaicīgi brīdināti, un tās, kuras pienāk negaidīti.
Kas mani kaitināja? Tas, ka es biju gaidījusi ko vairāk par cunami, par upuriem, par sekām, to novēršanu, skarbāk, atklātāk, atkailinātāk par traģēdiju. Kaitināja tas, ka nesaņēmu tik, cik gribēju un cerēju. Taču, kad tiku tam pāri un pieņēmu sev, ka šī ir grāmata par draudzību, par to, cik cieša tā var būt, es nomierinājos, atbrīvojos un ļāvos stāstam. Jā, tas nesaviļņoja mani tā, kā es to gaidīju, taču nevaru noliegt šīs grāmatas burvību. Šis stāsts jālasa kā veltījums ikvienam, kurš zaudējis tuvu draugu, savu otro personības pusi, savu dzīves atsvaru un līdzsvarotāju. Marissa nav spējusi tikt pāri zaudējumam un tamdēļ iznīcina pati sevi. Jaunās sievietes zaudējuma sāpes ir tik dziļas, ka viņa itin visu skata caur šo prizmu.
Šis nenoliedzami ir arī veltījums dabai, ko ar savām darbībām iznīcina cilvēks. Dabai nepatīk steiga, tā jāvēro, aizturot elpu un neiejaucoties. Cilvēks drīkst būt blakus un vērot, taču cilvēkam nav tiesību darīt tai pāri. Ak, un Tarai Menonai ir tik skaisti izdevies uzrakstīt par zilo krāsu. Zils nekad nav vienkārši zils.
"Kad sāku strādāt žurnāla redakcijā, man šķita absurda redaktora doma, ka lasītāji iztēlē redz katru nokrāsu. Kā lai viņi zina atšķirību starp kobaltzilu, debeszilu, akvamarīnu, tirkīzu? Taču es kļūdījos: neviens to negaidīja. Šie vārdi bija sinonīmi, tie nozīmēja vienkārši ļoti zilu, koši zilu, jūraszilu. Neviens no autoriem nebija pavadījis okeānā pietiekami daudz laika, lai zinātu, ka nav tādas krāsas kā jūraszila, ka ūdens maina krāsu tūkstošreiz dienā. [..] Jūra, kuru mēs pazinām, bija smaragdzaļa un sudrabzila, ūdens mirdzēja un zaigoja. Bet tajā dienā tā bija brūni melna un duļķaini pelēka." /158. - 159.lpp./
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru