pirmdiena, 2024. gada 15. jūlijs

Astra Filipsone “Drauga tarifs”


“Tu zini, cik patiesībā tas stulbais soctīklu darbs ir grūts? Tu zini, cik daudz naidīgu komentāru es saņemu, lai gan mēģinu tos neņemt galvā? Bet kaut kur jau tie paliek. Tāpat kā brāļa sitieni, kas ārēji sadzijuši jau desmit gadus. Un tad es to visu cenšos izlabot ar sirsniņu vākšanu internetā. Es tās salasu kā sēnes caurā groziņā. Tās birst it kā iekšā, bet izbirst cauri.”

Latviešu autore Astra Filipsone un viņas “Drauga tarifs”, iespējams, būtu paskrējis man garām nemanīts, ja ne izdevēja Zvaigzne ABC e-grāmatu ikmēneša atlaižu akcija. Allaž izmantoju iespēju iegādāties elektroniskās grāmatas šajās akcijās, lai vajadzības gadījumā lasāmais vienmēr būtu pa rokai visdažādākajos formātos. Tā sacīt - veidoju savu tsundoku plauktiņu arī elektroniski, tā it kā ar taustāmo nepietiktu. Debija Filipsonei izdevusies. Skatīsim, ko varam sagaidīt vēl.

otrdiena, 2024. gada 9. jūlijs

Ēvalds Flisars "Zelta krastā"


Slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars (Evald Flisar) romānā „Zelta krastā” (Na zlati obali) aizved lasītāju uz Āfriku. Tā ir nogurdinoša, putekļaina, teatrāla, karsta un absurda – ja to uzlūko ar eiropieša acīm. Tā ir baltā cilvēka Āfrika. Savukārt, ja gribas redzēt Āfriku melnā cilvēka acīm, jālasa Jā Džasi “Mājupiešana”. Izcili būtu lasīt abas grāmatas vienu pēc otras vai pat pamīšus, ja mēdzat piekopt šādu “netikumu”. “Zelta krastā” nebūs iekļaujoši un maigi uzrakstīta grāmata, kurā visas sabiedrības grupas jūtas sadzirdētas un cienītas. Tajā ir pārpārēm šovinisma, seksisma, rasisma, un stāsta tēli nebaidās no neērtiem izteikumiem. Āfrikā neesmu bijusi, nezinu, vai var strīdēties ar Flisaru vai Hladniku par to, kā tad patiesībā ir. Taču kā ceļojums šī grāmata ir savdabīgi īpatnēja pieredze.


“Āfrika pārmaina cilvēku,” tēvs rakstīja pēdējā nodaļā. “Atklāj tam viņa tumšās puses, ļaujot tām uznirt virspusē, nedomājot par sekām. Tieši tā ir melnā kontinenta sliktākā ietekme: mudināt cilvēkus rīkoties, nedomājot par sekām. Kārdina viņu, valdzina, apbur. Kad viņš pamana notiekošo, ir jau par vēlu; tas jau ir kļuvis par upuri, un viņa liktenis vairs nav viņa paša rokās.” /229.lpp./

pirmdiena, 2024. gada 1. jūlijs

Eškols Nevo “Trijos stāvos”

Katra ģimene ir kā atsevišķa planēta, un reizēm nepieciešams kāds no citas planētas, kas nolaižas uz
tavas un palīdz to saprast. Pēc otrās ciemošanās uz manas planētas viņa teica: “Zini, tava mamma izturas pret tevi tā it kā būtu tava pamāte.” Es gandrīz aizrijos. Jo pirms tam neviens nebija uzdrošinājies man to pateikt tieši, neizskaistinot.” /166.lpp./

Trijos stāvos mīt trīs grēksūdzes. Trīs ģimenes, katra ar savu sāpju stāstu. Trīs stāstītājiem ir trīs klausītāji. Ģimenes tēva stāstu bez vārdiem uzklausa kāds sens draugs rakstnieks. Mājsaimnieces izmisumu uzņem vēstuļpapīrs, kas, iespējams, nemaz nesasniegs adresātu. Savukārt pensionētās tiesneses, atraitnes, sarunu ar mirušo vīru fiksē vecs automātiskais atbildētājs. Izraēļu rakstnieks Eškols Nevo (Eshkol Nevo) grāmatā “Trijos stāvos” (Shalosh Qomot) izveidojis burvīgu cilvēciskā šķērsgriezumu – šaubas, bailes, kaislība, meli un patiesības sāpīgums, noslēpumi, aizvainojumi un samierināšanās. Viss pirmās personas stāstījumā. No ivrita latviešu lasītājam pārcēlis Ilmārs Zvirgzds.