Eškols Nevo “Trijos stāvos”

Katra ģimene ir kā atsevišķa planēta, un reizēm nepieciešams kāds no citas planētas, kas nolaižas uz
tavas un palīdz to saprast. Pēc otrās ciemošanās uz manas planētas viņa teica: “Zini, tava mamma izturas pret tevi tā it kā būtu tava pamāte.” Es gandrīz aizrijos. Jo pirms tam neviens nebija uzdrošinājies man to pateikt tieši, neizskaistinot.” /166.lpp./

Trijos stāvos mīt trīs grēksūdzes. Trīs ģimenes, katra ar savu sāpju stāstu. Trīs stāstītājiem ir trīs klausītāji. Ģimenes tēva stāstu bez vārdiem uzklausa kāds sens draugs rakstnieks. Mājsaimnieces izmisumu uzņem vēstuļpapīrs, kas, iespējams, nemaz nesasniegs adresātu. Savukārt pensionētās tiesneses, atraitnes, sarunu ar mirušo vīru fiksē vecs automātiskais atbildētājs. Izraēļu rakstnieks Eškols Nevo (Eshkol Nevo) grāmatā “Trijos stāvos” (Shalosh Qomot) izveidojis burvīgu cilvēciskā šķērsgriezumu – šaubas, bailes, kaislība, meli un patiesības sāpīgums, noslēpumi, aizvainojumi un samierināšanās. Viss pirmās personas stāstījumā. No ivrita latviešu lasītājam pārcēlis Ilmārs Zvirgzds.

Einata Carfati "Varēja būt trakāk"

Izraēlas mākslinieces Einatas Carfati grāmata "Kaimiņi" mūsu mājās bija un aizvien ir ārkārtīgi iemīļota jau vairāk nekā divus gadus. Ieraudzījusi grāmatu jaunumos vēl vienu šīs autores darbu, skaidri zināju, ka mums ar dēlu to vajag. Jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Varēja būt trakāk", manuprāt, ir lielisks dzīves moto dažādām dzīves ķibelēm. Sagaidījuši jaunāko Einatas Carfati grāmatu mūsmājās, ar skubu ķērāmies klāt lasīšanai un pētīšanai un darījām to turpmākajās nedēļās vēl un vēl. 

Pēc kuģa avārijas divi jūrnieki patvērušies uz peldlīdzekļa atliekām. Albertīni ir sašļucis pesimists, savukārt Džordžs ir allaž mundrs un pozitīvisma pārpilns. Lietusgāzē, kopā ar caurejas mocītu lidojošu zivju baru, briesmīgi dziedošām jūras vāravām, vaļa vēderā un tumšā alā, ēdot smirdīgu jūras aļģu zupu, Džordžs nebeidz skandēt, ka viss varēja būt vēl trakāk. Galu galā arī Albertīni pārliecinās, ka nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk un, skatoties uz notiekošo atvērtu prātu, kopējā aina paveras gaišāka.

Meirs Šalevs "Balodis un zēns"

"Kas cilvēkam vispār vajadzīgs? Nekas daudz - kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz ko lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt." /26.lpp./

Vizuālais noformējums grāmatai ir ārkārtīgi svarīgs un tas bija pirmais, kas mani piesaistīja izraēļu rakstnieka Meira Šaleva grāmatai "Balodis un zēns". Latviešu valodas izdevumam grāmatas noformējumam izmantota mākslinieces Gitas Treices glezna "Lielais pelēkais" un šis noformējums, manuprāt, ir izcili atbilstošs. Apskatījos citās valodās tulkoto izdevumu vākus un neviens tik ļoti nepiesaista manu skatienu kā latviešu izdevums. Lai kā mani piesaistīja vāks, šī bija reize, kad mani īsti neieinteresēja anotācija un pat dažas uz labu laimi atšķirtās un izlasītās rindkopas. Vairākas reizes gāju uz veikalu grāmatu cilāt un gāju atkal prom bez tās. Visbeidzot nospriedu, ka jāmēģina lasīt. Pirmkārt, neesmu neko daudz lasījusi no izraēļu autoriem un par Izraēlu. Otrkārt, aizvien sapņoju par savu skaisto grāmatu plauktu (khm sienu), kādreiz pašai savā miteklī, un šī grāmata noteikti tajā iederētos, pagriezta ar vāku uz ārpusi, nevis tikai iespiesta kā neizteiksmīga muguriņa starp daudzām citām, šī grāmata rotātu telpu kā maza glezna.