Virdžīnija Evansa "Vēstuļniece"

Ar roku rakstītas vēstules, pastkartes, kas nosūtītas ar pasta starpniecību, šķiet kaut kas pagātnei piederīgs. Taču šī nu ir grāmata, kas var mazliet pamudināt atgriezties pie šīs nodarbes. Kāds raksta dienasgrāmatas, kāds raksta vēstules sev vai citiem.  Abas šīs nodarbes palīdz kā sava veida terapija, prāta sakārtošana, grēku nožēla. Virdžīnija Evansa (Virginia Evans) grāmatā "Vēstuļniece" (Correspondent) ir ielikusi stāstu par tādām vecumdienām, kādas sev savā ziņā vēlētos arī es - lasīt, apmainīties domām un ierosmēm jaunai lasāmvielai ar citiem lasītājiem, parunāties ar autoriem, parosīties dārzā un visā visumā ļauties savam dzīves tempam, kādu es to vēlos un nosaku. Tikai bez tās nožēlas un vainas sajūtas, kas nomoka Sibilu, lūdzu. 

Sāra Jēgere un Sāra Mausa "Un pasaule, tā aizlido"

Lieliem soļiem tuvojas vasaras brīvlaiks skolēniem un jau kādu brīdi manas domas dedzina kāda šim laikam ļoti piemērota grāmata. Cik gan dažāds var būt brīvlaiks ikvienam no mums? Jā, jā, arī pieaugušajiem skolas brīvlaiks var ļoti ietekmēt ikdienu. Vācu rakstnieces Sāras Jēgeres (Sarah Jäger) teksts un mākslinieces Sāras Mausas (Sarah Maus) ilustrācijas grāmatā "Un pasaule tā aizlido" (Und die Welt, sie fliegt hoch) ieved lasītāju divu pusaudžu sarakstē par vasaru, par to, kas viņiem aktuāls attiecībās ar vienaudžiem, ģimeni, pasauli un sevi pašu.  Lasiet divreiz! Vispirms "izlasiet" attēlus un tad otrajā reizē pieslēdzieties tekstam. Man šķiet, ka šādi varēsiet sev atklāt vairākas stāsta dimensijas. 

Taņa Maļarčuka "Nejauša brīnuma biogrāfija"

Taņa Maļarčuka (Таня Малярчук) ir ukraiņu rakstniece, dzimusi Ukrainas rietumos – Ivanofrankivskā. Viņas romāns "Nejauša brīnuma biogrāfija" (Біографія випадкового чуда), kas latviešu valodā izdots Māras Poļakovas tulkojumā apgādā “Jānis Roze”, ir ļoti trāpīgs laikmeta gara atspoguļojums. Darbība norisinās vēlīnajos padomju un agrīnajos postpadomju gados. Tas bija laiks, kad inteliģenti, filozofi, mācībspēki un mākslinieki kļūst par tirgotājiem, bet pēc tirgus slēgšanas lok pašdzīto, rāpjas no paletēm būvētās skatuvēs skandēt dzeju.

Sofija Šanfro un Amanda Šanfro "Žirafes sirds ir neparasti liela"

Somijas zviedru rakstniece Sofija Šanfro (Sofia Chanfreau) un viņas māsa ilustratore Amanda Šanfro (Amanda Chanfreau) radījušas fantastisku stāstu par ģimeni, mīlestību un spēju ikdienišķajā saskatīt neparasto "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Giraffens hjärta är ovanligt stort). Grāmata saņēmusi visprestižāko grāmatniecības balvu Somijā "Finlandia Junior". Latviešu valodā to varam lasīt, jo no zviedru valodas grāmatu tulkojusi Inga Mežaraupe. 

Galvenajai stāsta varonei Vegai ir deviņi gadi un viņa kopā ar tēti dzīvo žirafes salā. Netālu dzīvo arī jautrais un bagātīgu iztēli apveltītais vectētiņš Hektors, taču māmiņas Vegai gan nav. Meitene neatceras savu mammu, pie vectētiņa ir apskatāma vien mammas bērnības fotogrāfija. Kādu dienu vienmēr gādīgais un uzmanīgais tētis kļūst aizmāršīgs, nevaļīgs un visā visumā sāk uzvesties dīvaini. Meitene saprot, ka vienīgais veids tēti glābt, ir sameklēt mammu.

"Viņš itin kā bija ļoti tālu, un tas ir dīvains veids, kā raksturot cilvēku, kurš sēž tev pretī pie ēdamgalda, bet labāku raksturojumu Vega nemācēja izdomāt. Ar katru dienu attālums starp viņiem palielinājās par vairākiem futbola laukumiem." /19.lpp./

Golnāza Hašemzāde Bunde "Dabiska uzvedība"

"Kā tas bija noticis, ka attālums bija kļuvis par normu un  tuvība - par kaut ko aizliegtu? Provokāciju,kaut ko, kas paturams pie sevis. Nedrīkstēja izšķīst bērnā, padoties bērnam. Ļaut bērnam kļūt par augstāko un galveno." /118.lpp./

Irāņu izcelsmes zviedru rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) latviešu valodā tulkota otro reizi. Pirmā grāmata "Tie bijām mēs" runā par etniskām saknēm, savukārt jaunākais darbs "Dabiska uzvedība" (Naturliga beteenden) pievēršas ģimenes mantojumam, kur etniskajam nav nozīmes un uzsvēruma. Svarīgas ir mātes un bērna attiecības. Sieviete, kura kā bērns nav izjutusi mātes mīlestību, pati kļūstot par māti var iet divus ceļus - turpināt pieredzēto vai darīt visu, lai būtu pilnīgs pretstats savai mātei. Taču visam pāri klāsies jautājums - kura būs dabiskā uzvedība un kura izvēlētā? Vai savu uzvedību mātes lomā maz iespējams izvēlēties?

Gundega Šmite “Koncerts stāstos”

Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.

Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.

Hjersti Annesdatere Skumsvolla un Māri Kansta Junsena “Arlabunakti, Bū!”

Norvēģu rakstniece Hjersti Annesdatere Skumsvolla (Kjersti Annesdatter Skomsvold) un māksliniece Māri Kansta Junsena (Mari Kanstad Johnsen) grāmatā “Arlabunakti, Bū!” ("Dyrene sover") attēlo situāciju, ko ik dienu tādā vai citādā veidā piedzīvo teju katra ģimene ar bērniem. Runa ir par gulētiešanas rituāliem. Tomēr stāsts patiesībā nav tik daudz par pašiem rituāliem, cik par vienu ļoti pacietīgu mammu. Ja viņai ik vakaru jāiziet cauri tam, kas redzams šajā grāmatā, viņa noteikti būtu pelnījusi pieminekli. Kurš gan vecāks nav pie sevis domājis: “Lūdzu, ej beidzot gulēt un dod man brīdi miera — novākt sauso veļu, nomazgāt traukus, pievākt grīdu…”? (Ha, ha, miers, vai ne?) Bet tieši tajā brīdī bērniem parasti uzrodas viszinātkārākie jautājumi.

Sāra Baume “Plūst virst krist vīst”

Britu izcelsmes īru rakstniece Sāra Baume (Sara Baume) debitēja literatūrā ar romānu “Plūst virst krist vīst” (Spill Simmer Falter Wither), kas oriģinālvalodā iznāca 2015. gadā un pavisam nesen izdots arī latviski meistarīgā Ilmāra Šlāpina tulkojumā.

Šis stāsts ir pirmajā personā izvērsta saruna ar klusējošu biedru. Rejs ir 57 gadus vecs, visu mūžu dzīvojis kopā ar tēvu, taču sabiedrībā viņš iedzīvoties neprot. Rejam ir dažas standarta frāzes, ko viņš lieto tikai galējas nepieciešamības brīžos, visādi citādi viņš cilvēkus izvairās satikt. Vienīgā plaisa šajā noslēgtībā rodas tad, kad viņš pieņem no patversmes suni. Arī tas nav sabiedrisks pret citiem, bet Rejam kļūst par pašu svarīgāko būtni. Sunim dots vārds Vienacs, un viņš kļūst par katalizatoru visām pārmaiņām Reja ikdienā. Beidzot viņam ir kāds, kam stāstīt, nebaidoties no nosodījuma.

Tina Oževiča un Aleksandra Zajonca "Kas jūtām patīk?" un "Ko jūtas dara naktī?"

Pēc pirmās iepazīšanās ar Tinas Oževičas (Tina Oziewicz) un Aleksandras Zajoncas (Aleksandra Zając) kopdarbu “Ko dara jūtas?” kļuva skaidrs – šīs nav parastās bērnu grāmatas. Vizuāli atturīgas, tekstuāli minimālistiskas un tik ļoti vērstas uz iekšējo pasauli, ka bieži vien tieši pieaugušais kļūst par to īsto lasītāju. Zināju, ka arī turpinājumus “Kas jūtām patīk?” un “Ko jūtas dara naktī?” mūsu grāmatplauktam vajadzēs. Un ne tikai tāpēc, ka esmu dīvains cilvēks un mani urda grūti izskaidrojams nemiers, ja neesmu ieguvusi savā īpašumā visas grāmatas sērijā.

Tīna Hārneska "Ļaudis, kas sēj sniegā"

Gluži vasarīgā svelmē sapratu, ka esmu pati sev parādā vienu atsauksmi, par grāmatu, kas manuprāt, ļoti paplašina redzesloku un ir pelnījusi, ka par to pastāsta publikai. Tīna Hārneska (Tina Harnesk) ir sāmu izcelsmes rakstniece un es to pieminu, jo autores izcelsmei ir svarīga loma viņas debijas romānā "Ļaudis, kas sēj sniegā" (Folk som sår i snö).

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, pārdomāju, ar ko personiski man saistās sāmi un cik daudz es par viņiem zinu. Sapratu, ka neko daudz nezinu un tāpēc ķēros pie grāmatas kā redzesloka paplašināšanas instrumenta. Un cerēto es patiešām ieguvu, apvienojumā ar rāmu dzīves un dzīvības apceres piepildītu laiku.

Andreass Šteinhēfels "Ja mans mēness būtu tava saule"

Cik personīgi jūs laižat caur sevi izlasītās grāmatas? Stāstus, ko tās nes sevī? Vai ļaujat pieskarties savai sirdij? Vai atstājat tikai prāta līmenī? Vai salīdzināt autora radīto stāstu ar savu dzīvi, pieredzi? Vai tomēr atstājat rakstīto prāta apziņas līmenī un dziļāk nelaižat? Vācu rakstnieks Andreass Šteihēfels (Andreas Steinhöfel) radījis grāmatu "Ja mans mēness būtu tava saule" (Wenn mein Mond deine Sonne wäre), ko grūti neizlaist caur sirdi. 

Maniem bērniem nav vectēva, man arī īsti nav bijis. Taču jebkura radinieka ilgstoši sniegtās drošības sajūtas zaudējums ir sāpīgs. Ar to jātiek galā. Un grūti pat spriest, kas būtu un ir vieglāk - tikt galā ar pēkšņu zaudējumu vai redzēt ierasto gaistam pamazām. Šteinhāfela stāsts dzīvos blakus Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks" un Mihaela de Koka, Kristīnes Ārstenas "Kā vecmamma vislaik samazinājās". Arī Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" ir grāmata gan bērniem, gan viņu pieaugušajiem.

Rebeka Dotremēra “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”

“Kā jau varēja nojaust, Žakomēns, kurš dzīves rītu bija sagaidījis mazs mazītiņš, tās norietā bija kļuvis pavisam vecs.

Viņš skrēja vēl lēnāk un palēcās vēl gausāk. Viņš pat atkal sāka sarauties.

Viņš vairs nebilda ne vārda. Viņš taupīja spēkus vissvarīgākajam: saklausīt vēja dvesmu parka koku lapotnē. Atsaukt atmiņā lietuslāšu bungošanu pa verandas jumtu. Atminēties, kā skolas pagalmā atbalsojas bērnu klaigas. Ieraudzīt kaiju pēdu nospiedumus bēguma mitrajās smiltīs. No jauna sadzirdēt pūļa troksni lielo sacīkšu dienās.

Millijas Vidokas saulessarga klakšķēšanu. Signāltauri, kuģim pametot ostu. Draugu gurdenos soļus sniegā. Dadzīšu vīterošanu pasaules visjaukākajā kapsētā. Millijas kleitu, kas aizķeras aiz ceļmalas puķēm. Un vēl mazliet – lietavas uz bruģa. Vēl mazliet- Džunas, Nila un Monas sīko soļu dipoņu, raudas un smieklus. Mūziku no viņa vissavādākajiem sapņiem. Un tad vēl to palielo oli, kas kādā vasarā skaņi atbalsojās klinšainā apvidū.

“Lūk, tas ir vissvarīgākais, “ viņš nopūtās.”

Vai tā maz var būt? Bērniem paredzēta grāmata, kas liek domāt par nebūt ne bērniem paredzētu filmu. Franču autore un ilustratore Rebeka Dotremēra radījusi patiesu mākslas darbu – grāmatu “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”. Un ziniet, par ko domāju, lapojot šo burvīgo meistardarbu? Par amerikāņu režisora Vesa Andersona filmu “Diženā viesnīca Budapešta” un tās galveno teicēju aktieri F. Mareju Ābrahamu. 

Eškols Nevo “Trijos stāvos”

Katra ģimene ir kā atsevišķa planēta, un reizēm nepieciešams kāds no citas planētas, kas nolaižas uz
tavas un palīdz to saprast. Pēc otrās ciemošanās uz manas planētas viņa teica: “Zini, tava mamma izturas pret tevi tā it kā būtu tava pamāte.” Es gandrīz aizrijos. Jo pirms tam neviens nebija uzdrošinājies man to pateikt tieši, neizskaistinot.” /166.lpp./

Trijos stāvos mīt trīs grēksūdzes. Trīs ģimenes, katra ar savu sāpju stāstu. Trīs stāstītājiem ir trīs klausītāji. Ģimenes tēva stāstu bez vārdiem uzklausa kāds sens draugs rakstnieks. Mājsaimnieces izmisumu uzņem vēstuļpapīrs, kas, iespējams, nemaz nesasniegs adresātu. Savukārt pensionētās tiesneses, atraitnes, sarunu ar mirušo vīru fiksē vecs automātiskais atbildētājs. Izraēļu rakstnieks Eškols Nevo (Eshkol Nevo) grāmatā “Trijos stāvos” (Shalosh Qomot) izveidojis burvīgu cilvēciskā šķērsgriezumu – šaubas, bailes, kaislība, meli un patiesības sāpīgums, noslēpumi, aizvainojumi un samierināšanās. Viss pirmās personas stāstījumā. No ivrita latviešu lasītājam pārcēlis Ilmārs Zvirgzds.

Kirana Milvuda Hārgreiva un Toms de Frestons “Džūlija un haizivs”

Godalgotā britu autore Kirana Milvuda Hārgreiva latviešu valodā lasošajiem vēl nebija zināma, pērn vasarā izdota pirmā latviešu valodā tulkotā viņas grāmata “Džūlija un haizivs”. Kopskaitā gan tas ir septītais autores darbs bērniem. Brīnišķīgo lirisko ģimenes stāstu ilustrējis autores vīrs mākslinieks Toms de Frestons. Tas ir viņu abu pirmais kopdarbs. Un vizuāli šī grāmata ir ārkārtīgi uzteicama - melns, balts, dzeltens. Teksta un ilustrāciju aizpildītās lappuses mijas ar puscaurspīdīga atšķirīga papīra lapām, kas aiz tām paslēptās ilustrācijas papildina ar nedaudz noslēpuma, gluži kā stāsts stāstā. 

“Džūlija un haizivs” iekļauta lasīšanas izaicinājumā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija kategorijā lasītājiem no 11 gadu vecuma. Tāpēc mani neizbrīna, ka šis mākslas darbs grāmatas vākos bibliotēkas plauktā uzrunāja tieši mani, bet dēls pirmklasnieks pagāja tai garām kā nebijušai.

Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"

Mūsdienu lasītājs vēlas patieso, viņš allaž interesēsies, cik daudz no grāmatā izlasītā vai filmā redzētā noticis pa īstam. Tas labi redzams arī tad, kad internetā meklē informāciju par kādu literāru darbu un Google piedāvā sadaļu ar bieži uzdotiem jautājumiem par tēmu. Tur allaž būs arī jautājumi par to, vai literārajam tēlam par prototipu ir īsts cilvēks, kas no aprakstītā noticis ar autoru pašu un tamlīdzīgi vaicājumi. Delfīne de Vigāna (Delphine de Vigan) man literatūrā ir īsta mīlestība un nelaižu garām nevienu viņas grāmatu, kas tulkota latviešu valodā. Uzreiz pēc izdošanas nopirku arī jaunāko "Balstīts patiesos notikumos" (D'après une histoire vraie), taču ilgi atliku tās lasīšanu. Man bija bail, ka mana mīlestība tiks pievilta. Taču nē! Manas jūtas attaisnotas pilnā apmērā.

Negara Džavadi "Dezorientāliste"

Irāņu izcelsmes franču rakstnieces Negaras Džavadi romāns "Dezorientāliste" savulaik manā plauktā nonāca, lai es paplašinātu savu zināšanu apvārsni par ģeogrāfiski "eksotiskākām" valstīm. Cik gan daudz vidējais aritmētiskais cilvēks zina par Irānu, par cilvēkiem un politiskām peripetijām tur? Es teiktu, ka neko daudz. Trīs gadus grāmata gaidīja manu garastāvokli lasīt. Aizverot pēdējo vāku, gribējās pameklēt, cik daudz no galvenās varones Kimias personiskajiem pārdzīvojumiem balstīts reālā stāstā, vai aprakstītais nāk no autores pašas piedzīvotā? Pēcsajūta ļoti reālistiska. Un patiesi, internetā par autori esošā informācija liecina, ka galvenajā grāmatas tēlā ir ielikts arī šis tas no autores.

Tina Oževiča "Ko dara jūtas?"

Ko dara jūtas mūsu dzīvē? Velns viņ' zina! Bieži vien visu apgrūtina. Taču skaidrs, ka jūtas un emocijas ir jāsauc vārdos un tad var mēģināt saprast, ko ar tām iesākt. Jo īpaši tas svarīgi maziem bērniņiem, kuri tikai mācās runāt, mācās saprast paši sevi un pasauli apkārt un mācās arī tikt galā ar to, ko viņi jūt. Bieži vien līdz ar bērniņiem to mācās arī viņu vecāki. Reiz bēbīšu skoliņā par bērnu emocionālo audzināšanu, man iedeva lapu ar jūtu vārdnīcu. Tajā bija uzskaitīti 120 vārdi jūtu apzīmēšanai četros līmeņos - no vāja līdz intensīvam. Iedomājieties - 120 vārdi jūtām! Poļu filozofe un bērnu grāmatu autore Tina Oževiča izvēlējusies 31 jūtu izpausmi un aprakstījusi tās savā grāmatā "Ko dara jūtas?". Tās ietērpt attēlos palīdzējusi māksliniece Aleksandra Zajonca. 

Taņa Postavna "Kad es biju lapsa"

Ir bērnu grāmatas, kas dīvainā kārtā vairāk paķer bērnu manī nekā manu dēlu. Tā sanācis ar ukraiņu autores Taņas Postavnas debijas grāmatu "Kad es biju lapsa". Viņas teksts Māras Poļakovas pārcēlumā ir bauda dvēselei, barība līdzjūtībai. Taču pirms vēl tiku pie sirdi aizkustinošā stāsta, mani uzrunāja Marijas Fojas ilustrācijas, rūsganā krāsu gamma. Te bērnības brīnumu rudmatainajai meitenei visiem spēkiem cenšas saglabāt vectēvs un vecmamma. Taču arī viņi nav mūžīgi. Un te es mazliet nobirdināju asariņu otro reizi. Pirmā bija, tā, kad sapratu, kāpēc meitene dzīvo ar vecvecākiem.

Delīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"

"Nav nekādas vajadzības izrādīties, lai kļūtu redzams, izsekojams, identificējams, reģistrējams un arhivējams. Novērošanas kameras, kā arī saziņas, pārvietošanās un maksājumu izsekojamība, neskaitāmi digitālie nospiedumi, ko atstājam it visur, ir izmainījuši mūsu attiecības ar tēlu un intimitāti." /213. lpp./

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - "Lojalitātes". Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - "No un es". Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā. 

Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan  citur, kur tā izdota tulkota. 

Anja Portina "Radio Popovs"

"Silts vējš iepūta man ribās un atslābināja muskuļus. Neraugoties uz visu šonakt piedzīvoto, es jutos laimīgs. Un, ja es, vientuļākais puika pasaulē, biju laimīgs, varbūt arī citiem aizmirstajiem vēl bija iespēja tā sajusties. Es vismaz varētu palīdzēt viņiem, likt nojaust, ka viņus nakts tumsā kāds dzird, jā, patiešām dzird." /72.lpp./

Somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) grāmata "Radio Popovs" (Radio Popov) ir ne tikai izklaidējoša un izglītojoša, bet, man šķiet, arī mierinoša. Varētu šķist, ka tevi nekad neviens nedzird, taču patiesībā vienmēr būs kāds, kas tevi sadzirdēs. Vajag vien gana skaļi nopūsties. Arī deviņus gadus vecais Alfrēds kādā vientuļā bezmiega naktī tapa sadzirdēts un apgādāts ar avīzi, sviestmaizi, zeķēm un āboliem. Ar šo sākas neticams piedzīvojums, kurā Alfrēds iegūst jaunus draugus, apgūst jaunas zināšanas un prasmes.