“Mēs izturējām, pateicoties viens otram. Labi, ka tu atnāci pie manis. Rakstnieki ceļveži – viņi parāda svešas takas, lai citi varētu sevi saprast.” /115. lpp./
Par poļu autores Margo Reimeres (Małgorzata Rejmer) grāmatu “Dubļi saldāki par medu. Komunistiskās Albānijas balsis” (Błoto słodsze niż miód. Głosy komunistycznej Albanii) uzzināju grāmatu klubā. Nospriedu, ka šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz paplašināt redzesloku gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski. Par Albāniju neko daudz nebiju lasījusi, un šī grāmata bija labs iemesls padarbināt arī interneta meklētāju.
Taču, pat ja pie interneta ķerties negribas, ieskatam un fona informācijai pilnīgi pietiek ar grāmatas priekšvārdu. Tajā Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes profesors Gvido Straube lasītājam izskaidro Albānijas vēstures līkločus.
Albānija ir aptuveni trīsreiz mazāka nekā Latvija, un tās iedzīvotāju skaits ir apmēram 2,3 miljoni. 20. gadsimts bija satricinājumu un pārmaiņu pilns daudzām Eiropas valstīm, un Albānija nebija izņēmums. Karaļa Zogu I monarhiju 1939. gadā pārtrauca Itālijas iebrukums un okupācija, vēlāk valsti okupēja Vācija, bet 1944. gadā varu pārņēma Envera Hodžas vadītie komunisti.
