Taču, pat ja pie interneta ķerties negribas, ieskatam un fona informācijai pilnīgi pietiek ar grāmatas priekšvārdu. Tajā Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes profesors Gvido Straube lasītājam izskaidro Albānijas vēstures līkločus.
“Dubļi saldāki par medu” ir dokumentālu stāstu apkopojums, kas atklāj ļoti dažādas dzīves pieredzes Envera Hodžas vadītajā komunistiskajā Albānijā. Cilvēki, ar kuriem runājusi Margo Reimere, ir ļoti dažādi – skolotāji, strādnieki, pārsvarā parasti cilvēki. Daudzi no viņiem bijuši politieslodzītie. Kad Hodžas režīms sabruka, no jauna dzīvot bija jāmācās visiem.
Pat no cietuma atbrīvots cilvēks nekļuva brīvs. Arī pēc soda izciešanas viņš tika uzskatīts par “tautas ienaidnieku” – nicināts, grūstīts, pelts un gānīts, nosūtīts uz visattālākajiem valsts nostūriem. Nežēlastībā varēja krist ikviens, jo arī sienām bija ausis un, izrādās, cilvēks bija spējīgs pretvalstiski noskaņot pat šīs dzirdīgās sienas. Ironiski. Jā, šajos stāstos netrūkst ironijas, taču pamatā tie ir sāpju caurvīti. Cilvēks tika sodīts atkal un atkal.
Arī vadoņa kults, šķiet, bija novests līdz pilnībai – līdz pat tam, ka pēc Hodžas nāves bijis ierosinājums uz kapakmeņa nelikt viņa nāves datumu, jo dievam līdzīgais ir nemirstīgs. Cik ironiski – ateistiskā valstī politisko vadoni padarīt gandrīz par dieva līdzinieku.
Tieši šīs cilvēku balsis Margo Reimere nes tālāk, caur tām stāstot Albānijas vēsturi “saulainajā sociālismā”. Visa iespējamā trūkums, izlūkdienesta nemitīgā klātbūtne it visur, ziņotāji, spīdzināšana, korupcija un nabadzība; patosa pilnas frāzes un ikdienas problēmas mijas ar ideoloģijas absurdajām dogmām par pasaulē labāko valsti. Klusēšana un jautājumu neuzdošana bija izdzīvošanas stratēģija, sieva izvēlējās nezināt, ko darbā dara viņas vīrs, jo tā bija iespēja, ka nevilšus nepalaidīsi muti par daudz. Kāpēc izpļāpāties lieku bija bīstami? Jo cieta ne tikai "noziedznieks", bet visa viņa ģimene vairākās paaudzēs. Taču lielā mērā komunistu režīma soda metodes nav nekas jauns un pārsteidzošs, ja vien esi lasījis par Latviju vai jebkuru citu valsti krievu okupācijas laikā.
Kas interesanti - tieši laikā, kad lasīju grāmatas asiņainākos un sāpīgākos stāstus, sociālajos tīklos pamanīju vairākus cilvēkus, kuri bija aizbraukuši ceļojumā uz Albāniju. Viņu Instagram stāstos bija saule, jūra, atpūta un smaidi. Skaties uz šīm bildēm un vienlaikus lasi par to, kas šajā pašā zemē vēl pavisam nesen noticis ar cilvēkiem. Uz brīdi manā prātā sastapās divas tik atšķirīgas Albānijas.
Man dziļi iesēdās doma, ka Albānijā jau gadiem ilgi diskutē par bijušo režīmu, izdod neskaitāmas grāmatas un dienasgrāmatas, atklājas arvien jauni fakti, daudzi gribētu runāt par pagātni, bet ir maz to, kuri grib par to dzirdēt. Valda pārliecība, ka viss jau ir pateikts. (238. lpp.)
Kāpēc šī doma aizķērās? Jo patiesībā tā ir ar daudziem lielajiem un sāpīgajiem vēstures posmiem – holokaustu, Latvijas okupāciju, padomju varas īstenotajām represijām ne tikai Latvijā. Jā, ir daudz to, kuri grib runāt, bet šķiet, ka aizvien mazāk paliek to, kuri grib klausīties vai lasīt. Mana pārliecība aizvien ir, ka šādi stāsti jāturpina stāstīt, lai nepieļautu vēstures atkārtošanos un spētu laikus pamanīt pazīmes, kas var novest pie tā, ka šādas nejēdzības atkārtojas.
No vienas puses, šo grāmatu varu lasīt kā vēl vienu stāstu par neizdevušos komunistu režīmu, un šajā ziņā tajā it kā nav nekā jauna. Taču, no otras puses, tieši tas man šķiet vērtīgais – šis darbs parāda, ka posts plosījis ne tikai Latviju, bet arī citas valstis. Ar vienu lielu atšķirību: Latvija tika okupēta, bet Albānija šajā atvarā savā ziņā metās pati. Pareizāk sakot, tajā metās tās valdītāji, jo parastajai tautai neviens neprasīja, ko tā grib.
Var gadīties, ka šī grāmata kādam palīdzēs labāk saprast sevi. Vai varbūt ne gluži personīgi sevi, bet savas tautas kolektīvo atmiņu.
Grāmatu tulkojusi Zane Štāla. Izdevējs “Rundas raksti”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru