Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni"

Kad man lūdz izvēlēties vienu grāmatu, tas ir neiespējami. Bez paskaidrojumiem, neiespējami. Taču ir iespējams nosaukt grāmatu, kas ievērojami ietekmējusi manu dzīvi. Un šī viena grāmata ir tā, kura ik reizi man ienāk prātā, ja kāds uzdod tik plaši atbildamu jautājumu - Kristiāne F. “Mēs, Zoo stacijas bērni” (Christiane Vera Felscherinow - Wir Kinder vom Bahnhof Zoo).

Pirmo reizi to iepazinu nejauši ap 11 gadu vecumu. Biju izlasījusi visu interesējošo bibliotēkas bērnu grāmatu plauktos un aizklīdu uz plauktu rindu pilnīgi otrā telpas galā. Tur bija dažādas psiholoģijas grāmatas un kaut kas no pašpalīdzības literatūras. Arī plauktiņš pusaudžiem par sava ķermeņa iepazīšanu un tamlīdzīgas grāmatas, bet starp tām arī Kristiāne F. Nezinu, kas mani piesaistīja. Varbūt vārds "bērni" nosaukumā. Varbūt mani uzrunāja anotācija un tas, ka galvenā varone ir gandrīz manā vecumā.

Kopš tās reizes "Mēs, Zoo stacijas bērni" esmu izlasījusi reizes piecas un pat nopietni apsvērusi grāmatas zādzību no bibliotēkas. Nē, to es neizdarīju.

Kad pati sāku pelnīt naudu, atcerējos, ka vienmēr esmu gribējusi savu šīs grāmatas eksemplāru, taču savulaik lasīto, 2000. gadā izdoto versiju, vairs pārdošanā neatradu. Pēc kāda laika nopirku atkārtoto izdevumu, kas drukāts uz sliktas kvalitātes papīra, ar garlaicīgi sarkanbrūno vāku. Tāpēc biju sajūsmā, kad ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC šogad grāmatu izdevusi vēlreiz. Šī nav manas bērnības mīksto vāku versija, bet kvalitatīvs sējums cietos vākos - grāmata, ko lasīt, pārlasīt un kādreiz nodot tālāk saviem bērniem, kad viņi būs gana veci.

Galvenajai varonei Kristiānei bija divpadsmit, kad viņa sāka lietot hašišu, un trīspadsmit, kad nonāca līdz heroīnam. No rīta viņa vēl gāja uz skolu, bet pēcpusdienās kopā ar citiem atkarīgiem jauniešiem devās uz Berlīnes Zoo staciju, kur ar prostitūciju pelnīja naudu narkotikām. Savu un draugu dzīvi viņa izstāsta bezkaislīgi, detalizēti un biedējoši atklāti. Grāmatā iekļautas arī oriģinālās fotogrāfijas no Kristiānes un viņas draugu dzīves, kas visu aprakstīto padara vēl reālāku.

Šis nav tipisks iedvesmojošais stāsts, kādu iedod izlasīt pusaudžiem, lai viņi kļūtu labāki. Tas ir baiss brīdinājums. Kristiānes F. atmiņas par pašas un vienaudžu dzīvi narkotiku miglā Berlīnē septiņdesmitajos gados bija tik iespaidīgs vēstījums, ka atstāja manī paliekošu nepatiku pret narkotiku lietošanu un jebkādām adatām miesā.

Neieslīgstot detaļās, pusaudžu gados nebiju tas labākais bērns. Varbūt tobrīd es to neapzinājos, taču tagad, skatoties uz pusaugu sevi ar pieauguša cilvēka acīm, saprotu, ka kaut kur dziļi zemapziņā Kristiānes F. stāsts bija viens no pamatīgajiem blokiem, kas mani, iespējams, paglāba no sliktiem lēmumiem. Vismaz narkotikas manā galvā bija nonākušas kategorijā, kurai tuvoties negribas. Tur nebija nekā vilinoša, dumpīga vai romantiska.

Vai es izlasīju šo grāmatu atbilstošā vecumā? Jā, man tā derēja tieši tad. Vai es to piedāvāšu saviem bērniem līdzīgā vecumā? Visticamāk, ka jā. Būs ļoti atkarīgs no tā, cik nobriedušus viņus redzēšu. Šī ir ļoti tieša lasāmviela. Kādam jaunietim tā derēs jau 11-12 gadu vecumā, bet kāds mierīgi var pagaidīt līdz 14-15 gadiem. Uz mani šī grāmata ļoti agrā vecumā iedarbojās kā ārkārtīgi spēcīgs brīdinājums.

Taču kāpēc šo grāmatu lasīt 2026. gadā cilvēkam, kuram ir 30, 40 vai 50, nevis tikai iedot savam pusaudzim? Vienpadsmit gados es šo lasīju galvenokārt kā stāstu par narkotikām. Tagad drīzāk to lasu kā stāstu par bērniem un viņu vecāku bezspēcību.

Lasot pieaugušā vecumā, daudz skaudrāk nekā vienpadsmit gados redzi ne tikai narkotikas, prostitūciju un atkarību, bet arī to, cik jauni patiesībā ir šie cilvēki. Viņi nonāk situācijās, kurās nevienam bērnam nevajadzētu nonākt, bet tāpēc bērni nekļūst par pieaugušajiem. Robežas starp normālo un iznīcību pārbīdās pamazām. Vide, draugi, vēlme iederēties, pirmā pieredze, nākamā pieredze, arvien tālāka robeža. Pieaugušam cilvēkam tas ir stāsts ne tikai par narkotikām, bet vispār par ievainojamību, piederības nepieciešamību un to, cik pakāpeniski cilvēks var nonākt vietā, kurā nekad nav plānojis nonākt.

Mūsdienās "Mēs, Zoo stacijas bērni" var lasīt arī kā skatu uz Rietumberlīni 70. gados: jauniešu subkultūru, klubiem, Bahnhof Zoo vidi un heroīna epidēmiju. Šis stāsts ir sava laika sociāls dokuments. Taču grāmata nav novecojusi tikai tāpēc, ka mainījušās narkotikas, mūzika, klubi un jauniešu vide. Mehānismi, kas Kristiāni ievelk zaņķī, nav pazuduši. Vēlme piederēt, pārbaudīt robežas, aizbēgt no tā, kas notiek mājās vai pašam sevī, atrast savējos un neizkrist no grupas ir ļoti mūsdienīgas lietas. Mainās tikai nianses.

Grāmatu oriģināli 1970. gadu otrajā pusē pēc magnetofona ierakstiem publicēšanai sagatavojuši Kajs Hermanis un Horsts Rīks. No vācu valodas tulkojusi Barba Voitkāne.

Es nezinu, kāda būtu mana dzīve, ja toreiz vienpadsmit gadu vecumā nebūtu aizklīdusi līdz tam bibliotēkas plauktam. Droši vien būtu pārspīlēti apgalvot, ka viena grāmata mani no kaut kā izglāba. Bet es zinu, ka ir grāmatas, kuras mēs ne tikai izlasām. Tās paliek kaut kur mūsos un piedalās tajā, par kādiem cilvēkiem kļūstam. "Mēs, Zoo stacijas bērni" man ir viena no tādām grāmatām.