Arī stāsts par deviņus gadus veco meitēnu man ļoti gāja pie sirds. Vasara ir tikko sākusies, mamma savā darba lietām pārpildītajā ikdienā beidzot atradusi laiku, lai, nokavējot tikai stundu pēc solītā laika, aizvestu meitu nosvinēt liecības saņemšanu un skolas gada noslēgumu. Katrīnai ir daudz neatbildētu jautājumu. Mamma bieži saka: "Izaugsi, pati sapratīsi. Tu taču man esi gudra meitene," taču tas neizskaidro, piemēram, kāpēc tētis aizgāja no viņām pie citas ģimenes. Un tas nemazina bažas par to, ka arī mamma reiz neatnāk mājās un paliek darbā vai arī izvēlas citu ģimeni.
"- Vai tagad mans tētis ir tavējais?
Martins ilgi vērās man acīs.
- Mēs varam ar viņu dalīties, - viņš beidzot noteica.
Devāmies ēst zupu." /35.lpp./
Lai arī draudzenes uz vasaru izbraukušas, Katrīna cenšas neskumt un atrast sev nodarbošanos, turklāt kopumā viņa ir ļoti asu prātu un patstāvīga meitene. Kate iepērkas, ļaujas draudzībai ar amizanto kaimiņieni Līzestanti, izgudro izveicīgu plānu, kā atpelnīt neapdomīgi iztērētu naudu, iekuļas piedzīvojumos ar zirgu, mācās pacietību, un kopā ar Martinu apgūst arī būvēšanas prasmes.
Lai arī grāmatā skartie temati ir diezgan nopietni, stāstā netrūkst viegluma un humora. Jā, vecāku šķiršanās nevar būt nekas viegls un vienkārši izskaidrojams, taču no Hinrikusas rakstītā ir skaidrs, ka par to ar bērnu ir jārunā. Jautājumi nedrīkst palikt karājamies gaisā līdz brīdim, kad kāds izaugs un "pats sapratīs". Jaunas situācijas var būt mulsinošas, bet ar tām ir iespējams tikt galā.
Grāmatā ļoti trāpīgi ieskanas arī vēl kāda populāra problēma - mūžīgā aizņemtība. Gan Katrīnas mamma, gan tētis daudz strādā, un darbs mēdz sekot viņiem līdzi arī tajos brīžos, kas it kā pieder bērnam. Fiziski būt blakus vēl nenozīmē būt klātesošam. Bērni alkst ne tikai pēc kopā pavadīta laika, bet arī pēc brīžiem, kad vecāka domas nav darbā, acis nav ekrānā un sarunu nepārtrauc kārtējais e-pasts vai telefona zvans. Katrīnas stāstā ļoti labi jūtams, cik daudz bērnam nozīmē, lai pieaugušais uz brīdi patiešām būtu tikai ar viņu.
Un, protams, kā tad bez bailēm? Tās ir saprotamas, un tām drīkst būt vieta, taču bailes ir arī pārvaramas. Varbūt dažreiz bailēm ir iespēja izpausties tikai tāpēc, ka ir pārāk daudz vaļas? Dažreiz ir jāsaņemas un jādara, lai bailēm vienkārši nav vietas.
" - Vai tev nebija bail?
- Baidīties nebija laika. Bija kaut kas jādara, lai pārliecinātos, ka jūs vēl esat dzīvi." /71.lpp/
Un vēl šajā grāmatā ir arī burvīga stereotipu graušana par to, ko pienākas vai nepienākas darīt mazām preilenēm. Šī aspekta dēļ vien ļoti iesakāms stāsts gan maziem puikām, gan meitenēm un viņu vecākiem. Šajā stāstā ir pārsteidzoši daudz slāņu, un tie visi iznesti caur sirsnību, dialogi ir dzīvi un dzirkstoši, labi parādot dažādu cilvēku atšķirīgos domāšanas veidus.
" - Laiks aizsteidzies kā vēja spārniem, - beidzot noteica Līzestante un piecēlās kājās. - Tādam vecam kraķim kā es laiku pa laikam jāizstaipās, citādi tā arī palikšu kāsī saliekusies.
- Cik tev ir gadu?
- Vecākā māsa mani joprojām sauc par skuķēnu." /18.lpp./
Mans deviņgadīgais puika no bibliotēkas atnesto grāmatu sākumā ignorēja. Var jau būt, ka meitēns uz vāka signalizēja par kaut ko viņam ne pārāk saistošu. Taču es vairākus smieklīgos fragmentus nolasīju dēlam priekšā, un arī viņš nolēma, ka grāmata tomēr būs lasāma.
Sākumā domāju, ka "Katrīna un zirņi" ir kāds pavisam nesen iznācis jaunums, bet izrādījās, ka Zvaigzne ABC izdotais tulkojums pie lasītājiem nonāca jau 2023. gadā. Brīnums, kā tik burvīga lasāmviela man bija paskrējusi garām nemanīta! Taču vēl lielāks pārsteigums bija, kad sasēju kopā, ka man reiz jau bija iekritusi sirdī cita šīs autores grāmata. Viņas spalvai pieder arī "Zilonis"! Arī tas latviski iznāca 2023. gadā, bet Jāņa Rozes apgādā. Cik interesanta sakritība, ka divi izdevēji vienā gadā izdod vienas autores grāmatas.
Arī "Ziloni" savulaik biju paņēmusi bibliotēkā. Man tas ļoti patika, un biju pat izrakstījusi vairākus citātus savās piezīmēs. Tikai laika trūkuma dēļ tā arī neuzrakstīju atsauksmi. Laikam jāņem bibliotēkā vēlreiz un beidzot tas jāizdara, jo izskatās, ka Hinrikusai ļoti labi sanāk mani uzrunāt ar saviem tekstiem. "Katrīna un zirņi", visticamāk, jau drīz nonāks manā grāmatu plauktā, jo vēl ir nopērkama veikalā, bet "Ziloni" sev gan varētu dabūt tikai no otrajām rokām.
Grāmatu "Katrīna un zirņi" no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru