![](https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhecwHb6Bbb0I33ADY4DF9zG8W0XbYmKK2I2VKZCfyZRQvyR17NYvJjRtwwCPaxsJdq9iO8ATHk0aVq0N6cYDwqiNYB9_fsJA1kJgG8qLw6a8ZQhcIUJaHw3aCBesd6faLPPBsSD4pB8Q4/s1600/Shantaram+vaks.jpg)
Šodien varu uzsist sev krietni uz pleca. Vienlaikus nokaunos un mulsi nolaižu acis. Kāpēc? Tāpēc, ka BEIDZOT esmu izlasījusi Gregorija Deivida Robertsa "
Šāntarāmu". Tik
sen jau rakstīju ieskatu par šo grāmatu un izteicu cerību, ka notiks brīnums un drukas mašīnas strādās ātrāk nekā paredzēts. Brīnums notika - ātrāk, šķiet, sāka strādāt pulkstenis. Ar katru dienu aizvien pārliecinos, ka grāmatu lasīšana ir ekskluzīva privilēģija.