Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"

Ārkārtīgi grūti rakstīt par grāmatu, par ko stāstījuši jau tik daudzi. Šķiet, ka viss ir pateikts un vairs nav jāuzbāžas ar savu viedokli. Tomēr domas par amerikāņu rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romānu "Kur vēži dzied" vēlos kaut kur piefiksēt, jo ilgu laiku pēc tā izlasīšanas no prāta neiziet galvenā tēla attīstība un transformācija. Šajā grāmatā faktiski ir divi centrālie tēli - dumbrājs un purva skuķe Kija. Un tie abi stāsta gaitā mainās, ko es patiesi izbaudīju, lappuses uz priekšu šķirot. Pieaugšana ir zināšanu un pieredzes uzkrāšanas process, ne tikai gadu ritums, un Dēlija Ouensa to izcili iznes caur Kijas tēlu. Šis ir stāsts ne tikai par zināšanām, ko apgūt, dabu, dzīvi vienā ritmā ar vidi sev apkārt, bet arī par vientulību, paļaušanos uz paša spējām un neuzticēšanos nevienam. Šī grāmata 2021. gadā The British Book Awards konkursā ieguva balvu kategorijā Pageturner  jeb "Grāmata, kuru nevar nolikt malā”. Patiesi tāda tā arī ir!

Marija Ērnestama "Mīlestības pavasaris"

Pēdējā laikā, dažādu iemeslu dēļ, ar lasīšanu man iet pagalam gausi. Goodreads dzen mani stresā un kompleksos, ka esmu "XX books behind schedule" un attiecīgi arī blogs pieklusis. Protams, arī tsundoku kaudzīte (lasi: plauktiņš) spiež sirdsapziņu. Taču vienu grāmatu esmu lēnu garu izčunčinājusi cauri un tas ir zviedru rakstnieces Marijas Ērnestamas romāns "Mīlestības pavasaris". Pērn, Ziemassvētku noskaņu meklējot, lasīju citas zviedru autores Jennijas Fāgelundas romānu "24 labie darbi". Līdzīgi arī Marijas Ērnestamas grāmata ir noskaņu radīšanas literatūra un šī autore lasītāju sagatavo Lieldienām. Starp citu, "Mīlestības pavasaris" ir turpinājums stāstam par skolotāju Līsbetu, bet to es uzzināju tikai grāmatas pēcvārdā un nejutos ne nieka zaudējusi, iepriekš nelasījusi romānu "Mīlestībai nav brīvdienu". Tātad šo grāmatu var lasīt gan kā vienīgo, gan kā turpinājumu. 

Fransuāza Sagāna "Visos sirds nostūros"

Franču rakstniece Fransuāza Sagāna man zināmākā šķita ar savu pirmo grāmatu "Esiet sveicinātas skumjas", jo citas nebiju lasījusi. Kad uzzināju, ka latviešu valodā iznāk iepriekš nepublicētais, autores dzīves laikā (1935 - 2004) pēdējais tapušais romāns, iekšēji jutu, ka man to noteikti vajag. Anotācijā sola, ka tekstā ir Sagānai raksturīgais nesavažotais gars, absolūtā brīvība, griezīgais humors un uzdrīkstēšanās. Kā nu netieksies pēc ikoniskas autores darba, kurš sola viņas vispārzināmā stila turpinājumu? Protams, ka vajag! Un ziniet, ko? Izrādās, ka "Esiet sveicinātas skumjas" man galvā iezagušās pašas, neprasītas un nemaz nelasītas. Izrādās, ka tieši ar "Visos sirds nostūros" es iepazīstu Sagānu nevis saņemu man jau zināmo un gaidīto. Interesanti gan, kā nelasīts darbs (tās skumjas) var šķist sev tik pazīstams un tuvs, ja patiesībā nav nemaz lasīts? Bet nopirkusi gan savulaik es šo grāmatu biju un nu laikam ir īstais brīdis to izlasīt. Bet atgriezīšos pie nupat patiešām izlasītā romāna.

Edvards van de Vendels "Zilās zāles vasara"

Holandiešu autors Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) radījis romānu pusaudžiem par iemīlēšanos. Neesmu gluži Tiho un Ulivera mīlas stāsta mērķauditorija, bet mani ieinteresēja pieteikums par dažādību, ka grāmata būs diskusiju rosinātāja. Izlasīju un ilgi domāju, ko lai rakstu par to, jo būtībā tā patiešām ir grāmata par pusaudžu mīlestību, bet nekādas lielās diskusijas manā galvā neraisījās. Varbūt esmu pārāk brīva savos uzskatos? Viena alga vai puika vai meitene, visi savos padsmit gados, veidojot pirmās attiecības, pirmās reizes iemīloties vai domājot, ka iemīlas, sadara visādas dumjības.

Nora Ikstena "Mīlestība"

"Neviens nav teicis, ka mīlestību īstenot nav viegli. Visticamāk, tas būs grūti un būs brīži, kad rokas nolaidīsies. Bet tad pēkšņi aci priekšā mīļotā cilvēka galvas pagrieziens vai saruna pie pusdienām koka paēnā. Un atkal tiek iedots spēks." /123.lpp./

Rudenīgās krāsās ieturētā Aivara Vilipsōna grafika slēpj rudenīgi romantiskus un apcerīgus Noras Ikstenas stāstus grāmatā "Mīlestība". Lai arī dažās esejās aprakstītā darbība noris karstās zemēs un siltos laikapstākļos, citiem stāstiem īsti gadalaiks netiek uzsvērts, es nudien nespēju iedomāties citu, piemērotāku, gadalaiku šī stāstu un eseju krājuma lasīšanai. Ikstena tik lieliski iederējās pirmajās rudens dienās ar nelielu smeldzi, ar dažu retu vēl sildošu saules staru, ar vēju, ar virpuļojošām dzeltenām lapām. 

Inese Dreimane "Vēstule ar pielikumu"

" Pēkšņi es skaidri sapratu: man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara." /214.lpp./

Citās atsauksmēs un profesionālās recenzijās izslavēta grāmata izlasīta grāmata ierindojusies arī manā izlasīto grāmatu sarakstā. Vēsturniece Inese Dreimane grāmatas neraksta, taču pamatdarbā izcilātā un iegūtā informācija un atmiņu stāsti nav pametusi viņu tik ilgi, ka radies romāns "Vēstule ar pielikumu". Es ar lielu baudu turu rokās iespiestas grāmatas, kuras ietērptas gaumīgā "āriņā" un šis nudien ir viens taustei ārkārtīgi patīkams sējums - gluži kā nosaukumā ir par vēstuli arī grāmatas fiziskā formā vāciņš ir izveidots kā iztaustāms kuvērs. Un vai nu man tā vienmēr veiksmīgi trāpījies vai tā gluži vienkārši ir likumsakarība, ka skaistai "āriņai" ir arī itin baudāma "iekšiņa". Divi mīlētāji, kuru jūtām nav bijis auglīgs laikmets, naidnieku izšķirti, tomēr uz mūžu ir kopā. Tas šķietami ir ārkārtīgi daudz apspēlēts un izmuļļāts, pat nedaudz noguris temats, bet risināts ļoti atjautīgā formā. "Vēstule ar pielikumu" ir galvenās varones saruna ar kādu. 

Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija"

Ar Sabīnes Košeļevas rakstības stilu jau biju pazīstama pavisam neplānoti izlasot "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts", tāpēc, ieraugot, ka iznācis jauns viņas stāstu krājums biju ļoti iepriecināta un steidzu uzrunāt izdevēju, lai tiktu pie sava eksemplāra. Kad man kādreiz būs savs nekustamais īpašums ar pavisam nekustamiem grāmatplauktiem, man tur noteikti būs iedalīts plauktiņš latviešu autoru stāstu krājumiem un Košeļevas "Vientulības ministrija" tur noteikti būs, jo manās mājās šī grāmata ir uz palikšanu. Ja sākumā sev jautāju, vai Košeļevas stāstu varoņi aug un mainās, vai visiem stāstiem ir kāds augstākais punkts, līdz kuram pakāpeniski aizved meistarīgi virknētie vārdi, tad beigās sapratu, ka šis jautājums sev nav jāuzdod. Šo krājumu lasot, sev vispār nevajadzētu uzdot jautājumus. Vajag ienirt tajos iekšā un izpeldēties katra atsevišķa tēla vientulībā, lai nenokļūtu pats savējā vientulības burbulī.

Dženifera Nivena "Mūsu spožās dienas"

Divi jaunieši ar dažādiem mērķiem tuvākai un tālākai nākotnei. Finčs un Violeta satiekas uz zvanu torņa dzegas. Viņi katrs atsevišķi bija uzkāpuši tur ar vienu mērķi - paskatīties kā būs, kāda būs sajūta. Violeta ir zaudējusi māsu un tagad palikusi par vienīgo savu vecāku cerību piepildītāju. Finčs izdomā sev aizvien jaunus tēlus, kuros iejusties, bet skolā tiek saukts par dīvaini. Divi cilvēki ar dažādām rētām viņu sirdī un prātā satiekas uz dzegas un tālākais jau ir Violetas ceļš uz dzīvotgribas atjaunošanu un vainas sajūtas izskaušanu un Finča kūleņu kūleņi caur viņa daudzajām personībām.  

Amerikāņu rakstnieces Dženiferas Nivenas darbs "Mūsu spožās dienas" nav vis nekāds cukursaldais, rozā mākoņiem piebērtais mīlas stāsts jauniešiem un jaunietēm. Šī ir ļoti nopietna grāmata, kuru patiesībā nemaz katrs jaunietis nedrīkstētu lasīt. Meitene atkal iemācās dzīvot no puiša, kurš to vien domā, kā nomirt, bet aizvien katru dienu atrod jaunus veidus, kā to neizdarīt. Autore aicina ar to runāt par savām psiholoģiskajām problēmām, nepalikt savā purvā vienam, turklāt viņa šo grāmatu rakstījusi no pašas pieredzes prizmas.

Sāra Pinboro "Viņai nemanot"

Gribējās kaut ko par mīlestību, bet ne gluži tādu cukurvates saldu un rozā, izvēlējos Sāras Pinboro "Viņai nemanot". Nepavisam nenožēloju, jo autore bija savijusi mīlestību un psiholoģisku spriedzi tādos mezglos, ka tikai pēdējās 30 lappusēs beidzot šķetinājās, kurš tur ko ir izdarījis. Bet ar to vēl nebija gana, pēdējās 10 lappusēs Pinboro ne tikai apgāza to spaini otrādi, bet arī pacēla augšā un izbēra visas samazgas ārā, atklājot kaut ko, ko pilnīgi nebiju iedomājusies. Jāsaka, ka darba nosaukumu angļu valodā uzzināju tikai pirms sāku rakstīt šo atsauksmi un tad nodvesos "aaaaahhh, nu tā taču uzreiz vajadzēja!". Ejam dziļāk mežā pēc vairāk malkas.

Angļu valodas nosaukums ir daudz dziļāks, vairāk izsakošs un aprakstošs par sižetu. Latviešu valodā tas šķietami neko daudz nepasaka. Protams, ka bija varones, ka kaut ko nemanīja un nepamanīja un tāpēc notika tā, kā nu notika. Bet patiesība tiešām būtu saprotama jau ātrāk, ja es būtu netulkoto nosaukumu ieraudzījusi kaut kur uz vāka, nevis wikipēdijā, pētot autores pārējo daiļradi.

Kristofs Onodibio "Ienirt"

Kad daudzu citu lasītāju un atsauksmju rakstītāju lielā sajūsma un tekstu plūsma nedaudz noklususi, līdz franču rakstnieka un žurnālista Kristofa Onodibio (Christophe Ono-dit-Biot) darbam "Ienirt" esmu tikusi arī es. Ieniru šajā saules, siltuma, mīlestības un naida pasaulē līdz pašām ausīm un vēl mazliet, tikai skābekļa balonu neattapu līdzi paķert. Un palasījusi arī dažas intervijas ar autoru, ienirstu vēl dziļāk šajā daudzdimensiju labirintā, tik ļoti labi saprotot, kāpēc Facebook grupā "Izcilas grāmatas" un arī citur esmu lasījusi tik daudzu šī darba apburtu cilvēku atsauksmes.

Lorina Grofa "Gaisma un niknums"

Par amerikāņu godalgotās rakstnieces Lorinas Grofas romānu "Gaisma un niknums" biju lasījusi daudzas labas atsauksmes. Stāsts ir par vīra un sievas attiecībām, par lomām, par savas profesionālās vietas meklēšanu un atrašanu. Turklāt katram divu cilvēku savienības stāstam ir divas puses jeb leņķi un tā, atklāti sakot, ir šī romāna labākā īpašība. Anotācija jau pasaka priekšā, ka lielisku laulību, kā dažkārt izrādās, nodrošina nevis patiesības, bet noslēpumi. Tad nu lasītājs var pilnā sparā mesties iekšā pirmajā grāmatas lielajā daļā, kas saucas "Gaisma" un mēģināt saprast, kas no visa aprakstītā un notikušā ir noslēpumi vai puspatiesības, bet nonākot otrajā (daudz īsākajā daļā) "Niknums", beidzot arī iegūt atbildi uz šo jautājumu. 

Ežēns Grīns "Universālā kopiena"

Franču kinorežisora, rakstnieka un dramaturga Ežēna Grīna (Eugène Green) grāmatu "Universālā kopiena" paņēmu apgāda "Mansards" mājās no palodzes grāmatām, kas meklē jaunas mājas. Mani uzrunāja anotācija uz pēdējā vāka, bet es neveicu vienu sev ierastu darbību - nepašķīru kādu lapu grāmatas vidū, lai paskatītos vai mani uzrunā arī nejauši izvēlēts teikums tekstā. Šī grāmata ir ļoti izteikts gaumes jautājums, man nepatika, bet Goodreads lapā var lasīt arī gluži pretējas - izteikti sajūsmas pilnas atsauksmes.

Emīls Zolā "Terēza Rakēna"

Franču rakstnieks naturālisma žanra pārstāvis Emīls Zolā jau ierindojams klasiķu plauktiņā, taču

romānu "Terēza Rakēna" esmu izlasījusi tikai tagad. Skolas laikā (ja pareizi atceros) mēs varējām izvēlēties starp vairākiem Zolā romāniem, ko lasīt vasarā vai arī īsi pirms pēc plāna nonācām pie tās apspriešanas. Izvēlējos "Dāmu paradīzi" un tā kļuva par manu mīļāko pavasara grāmatu. Tā vienkārši man asociējas ar pavasari un viss. Ik pa laikam tieši pavasarī man ir neizmērojama vēlme to pārlasīt. Tieši šādā kārtā "Terēza Rakēna" skolas laikā man paskrēja garām nemanīta. Tagad vairs neatceros, vai vienkārši tā man palidoja gar ausīm vai gluži vienkārši mēs to pat neapspriedām, jo to izvēlējies nebija neviens. Lai vai kā, grāmata man jau pāris gadus plauktā ir un tagad esmu to arī izlasījusi.

Džodžo Moja "Pirms atkal tiksimies" un "Pēc Tevis"

Klusiņām, klusiņām, nakts aizsegā līdz trijiem no rīta. Tā varētu raksturot lasīšanas stilu un apstākļus šīm grāmatām. Skarbi saldsērais Džodžo Mojas romāns "Pirms atkal tiksimies" nemanot ievelk sevī uz vairākām stundām, lai arī esi paņēmis grāmatu rokā uz pusstundiņu pirms miega. Lūisai Klārkai ir neparasts ģērbšanās stils, viņa daudz pļāpā un labprāt piedāvā pagatavot tasi tējas, vēl Lūisa dzīvo mazā Lielbritānijas pilsētiņā, kur ar darbu ir pašvaki un visa dzīve griežas ap seno pili. Bet Lūisas dzīve mainās līdz ar jauno darbu, nīgro priekšnieku Vilu Treinoru, atklājas arī dažs labs noslēpums.

Džodžo Moja "Pēdējā vēstule no mīļotā"

Sen nebiju lasījusi tāda veida literatūru, bet Džodžo Mojas grāmata "Pēdējā vēstule no mīļotā", iegūta nejauši kā balva konkursā, jau sen dedzināja manu plauktu. Šis ir romantisks vēstījums par to, ka mīlestība skar ne tikai jaunas sirdis un neziņas radītas sirdsapziņas ēdas var mocīt visu mūžu. Vēl šī ir no tāda tipa grāmatām, ko izlasu un dodu tālāk, jo otro reizi intriga vairs nav intriga. Viegli, ātri lasāms darbs, kas ierauj sevī, aiznes uz sešdesmito gadu Lielbritāniju ar visiem tās sabiedriskajiem tikumiem, laulības modeļiem un dzīvesstilu.

Dace Rukšane "Mīlasstāsti"

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”

Biju reklāmas upuris un nopirku Daces Rukšanes jaunāko stāstu krājumu "Mīlasstāsti". Vienlaikus es sevi pārbaudīju, vai esmu kļuvusi par Rukšānes lasītāju, vai viņa ir mainījusies kā autore manā izpratnē. Nekā, par Rukšanes lasītāju kļuvusi neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka esmu vīlusies šajā grāmatā. Pašās begās atcerējos vienu no retajām grāmatām, ko biju pametusi puslasītu aiz nespējas turpināt - Rukšānes "Sarunas par attiecībām". Varbūt nebija istais prāta stāvoklis šim darbam. Mīlasstāsti gan nāca tieši laikā pārdomām.

Keita Mortone "Noslēpuma glabātāja"

Grāmata, kas man visu laiku lika domāt: "kas būs tālāk, kas būs tālāk? Nu kad vienreiz es uzzināšu?" Skaties uz lappušu rādītāju un vēl ir un ir, ko lasīt, bet atrisinājums kā nenāk, tā nenāk. Līdz vienā mirklī iestājas: "Nopietni!? Tā?". Ar plaši atplestu žokli izlasu vēl pāris atlikušās lappuses un aizveru grāmatu, pie sevis prātojot, ka to nu nekad nebūtu iedomājusies. Tā ir Keita Mortone un tas ir viņas romāns "Noslēpuma glabātāja"

Zuzanna Kubelka "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Ceļojumi, greznas viesnīcas, bagātīgi restorāni un krāšņa dzīve studentei Kitijai Valentīnai vēl vakar nerādījās ne sapņos. Jau šodien viņa satiek divreiz vecāko un apburoši šarmanto amerikāņu žurnālistu Klifordu Tečeru un viss sākas. Kaislīga mīlestība ar mokošiem atšķirtības brīžiem un spirdzinošām atkalsatikšanām. Tam visam pa vidu Kliforda sieva. "Labāk mokošas beigas, nekā bezgalīgas mocības" tāds ir Kitijas motīvs Zuzannas Kubelkas romānā "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Gregorijs Deivids Robertss "Šāntarāms"

Šodien varu uzsist sev krietni uz pleca. Vienlaikus nokaunos un mulsi nolaižu acis. Kāpēc? Tāpēc, ka BEIDZOT esmu izlasījusi Gregorija Deivida Robertsa "Šāntarāmu". Tik sen jau rakstīju ieskatu par šo grāmatu un izteicu cerību, ka notiks brīnums un drukas mašīnas strādās ātrāk nekā paredzēts. Brīnums notika - ātrāk, šķiet, sāka strādāt pulkstenis. Ar katru dienu aizvien pārliecinos, ka grāmatu lasīšana ir ekskluzīva privilēģija.

Paula Makleina "Parīzes sieva"

Manā plauktiņā, šoreiz virtuālajā iegulst vēl viena grāmata par rakstnieku sievām. Iepriekš lasīju par latviešu rakstnieku dzīvesbiedrēm, tagad pārītis no svešām zemēm. Pabeidzu lasīt Paulas Makleinas darbu "Parīzes sieva" un man radās šausmīgi daudz pārdomu par vīriešiem. Jāatzīst, ka lielākā daļa no sērijas "visi veči ir cūkas". Šis romāns ir stāsts par dižā rakstnieka Ernesta Hemingveja pirmo sievu Hadliju Ričardsoni. Sāpīgs, smeldzīgs un ārkārtīgi emocionāls darbs, kura lasīšanas laikā nekā nespēju palikt vienaldzīga un distancēta.