" Pēkšņi es skaidri sapratu: man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara." /214.lpp./
Citās atsauksmēs un profesionālās recenzijās izslavēta grāmata izlasīta grāmata ierindojusies arī manā izlasīto grāmatu sarakstā. Vēsturniece Inese Dreimane grāmatas neraksta, taču pamatdarbā izcilātā un iegūtā informācija un atmiņu stāsti nav pametusi viņu tik ilgi, ka radies romāns "Vēstule ar pielikumu". Es ar lielu baudu turu rokās iespiestas grāmatas, kuras ietērptas gaumīgā "āriņā" un šis nudien ir viens taustei ārkārtīgi patīkams sējums - gluži kā nosaukumā ir par vēstuli arī grāmatas fiziskā formā vāciņš ir izveidots kā iztaustāms kuvērs. Un vai nu man tā vienmēr veiksmīgi trāpījies vai tā gluži vienkārši ir likumsakarība, ka skaistai "āriņai" ir arī itin baudāma "iekšiņa". Divi mīlētāji, kuru jūtām nav bijis auglīgs laikmets, naidnieku izšķirti, tomēr uz mūžu ir kopā. Tas šķietami ir ārkārtīgi daudz apspēlēts un izmuļļāts, pat nedaudz noguris temats, bet risināts ļoti atjautīgā formā. "Vēstule ar pielikumu" ir galvenās varones saruna ar kādu.
Latvijā 20.gadsimta 30.gados satiekas divi jauni cilvēki, ar savstarpējo cieņu un mīlestību viņi kāpj pāri sabiedrības normām, bauda dzīvi, tver no tās, cik spēdami. Un tikai pavisam īss brīdi bija viņiem lemts būt fiziski kopā, jo Latviju, viens otru nomainīdami, šķeļ krievu un vācu iebrucējs. Garā šie cilvēki paliek kopā mūžam.
Galvenajiem tēliem, abiem mīlētājiem un sievietes stāsta uzklausītājam, nemaz nav doti vārdi. Tie ir šķietami anonīmi personāži. Tas, manuprāt, ir gluži likumsakarīgi, jo šo stāstu varētu piedēvēt gan kādam visnotaļ reālam, kādreiz dzīvojušam, cilvēkam, gan var uzskatīt, ka tas ir rūpīgi sadiegts kopā no vairākiem tūkstošiem Latvijas neatkarības zaudēšanas vēsturē cietušo cilvēku likteņiem. Kāda gan starpība, kā sauc galveno varoni, ja stāsts ir universāls un visaptverošu ciešanu pilns?
"Nevis pagātne traucēja šodienai, bet ikdienas "reālijas" lika glābties atmiņās." /185.lpp./
Visa šī grāmata nudien ir atmiņas - uz vēsturiskiem faktiem, vēsturisko notikumos ieliktas atmiņas. Tas nav plašs vēstījums par visas latviešu tautas traģēdijām, izsūtījumiem, spīdzināšana čekas kabinetos, geto veidošanu, kaimiņu pēkšņo pazušanu naktīs, vispārēju badu un citām nelaimēm. Tā ir dziļi personiska vienas personas traģēdija Otrā pasaules kara dzirnavās (protams, ne bez citu tuvu un zināmu cilvēku skaršanas, bet tomēr - viena cilvēka traģēdija). Likumsakarīgi galvenā tēla ciešanu avotam, par vāciešu zvērībām Latvijas teritorijā stāstā maz, lielāku uzsvaru liekot uz krievu neģēlībām. Kas interesanti, pretēji ierastajam medijos izplatītajam naratīvam, manuprāt, šī grāmata parāda, ka ne visi čekas ziņotāji bija gluži vienā maisā bāžami. "Čekas maisos" cilvēks varēja nokļūt arī personiska naida vadīts, mēģinot glābt sev mīļu cilvēku, bet neejot uz apzinātu citu cilvēku nodošanu savu interešu īstenošanai. Vienlaikus, šajā grāmatā pausts vēstījums, ka neizmērojams nicinājums izjūtams pret cilvēku, kurš izvēlējies ziņot čekai sava mantiska pašlabuma meklējumu vadīts un cenšoties kļūt liels, kad patiesībā garā mazs.
Varbūt šis teksts man neaizrāva elpu kā citiem lasītājiem, man nebira asaras, bet es sajutu niknumu un emocijas šajā tekstā, sajutu kas ir svarīgs un man noteikti palika sajūta, ka šo grāmatu lasīšu vēl kādu reizi. Atkārtojoties - klusēt par lielajām vēstures pārestībām, kur aiz katras ir gan pāridarītāja, gan cietēja seja, nedrīkst, jo tā būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara. Visticamāk, ka grāmata patiks vēsturiskās prozas žanra cienītājiem, savukārt tie, kuri pie katras šādas grāmatas "bļauj", ka pietiks vienreiz ciest un vēstures netīrās lapas uz augšu raust, arī šo grāmatu nopulgos, nemaz nepaņemot rokās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru