Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Marjus Marcinkevičs un Lina Itagaki “Meitene ar šauteni”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 14. jūnijā mani pamudināja pastāstīt par grāmatu-komiksu, kas pamatskolas vecuma bērnus saudzīgi iepazīstina ar smagām vēstures lappusēm. Lietuviešu autori Marjus Marcinkevičs (Marius Marcinkevičius) un Lina Itagaki (Lina Itagaki) izveidojuši saturiski bagātīgu, daudzslāņainu un kvalitatīvu komiksu “Meitene ar šauteni”. No lietuviešu valodas, kā allaž burvīgi, tulkojusi Dace Meiere. Ļoti pozitīvi vērtēju Izdevniecības “Liels un mazs” burvīgo grafisko romānu jeb grāmatu-komiksu izlasi par pieminamās vēstures lappusēm.

Hetere Morisa "Trīs māsas"

Blogā jau esmu aprakstījusi jaunzēlandiešu autores Heteres Morisas pirmo grāmatu “Aušvicas tetovētājs”, otro – “Cilkas stāsts” un tagad laiks trešajai grāmatai “Trīs māsas”. Manā lasāmo grāmatu plauktā tā bija pavadījusi krietnu laiku un gana ilgi gaidīja arī pierakstīšanu blogā. Pamanīju, ka Zvaigzne ABC no jauna izdevusi  “Aušvicas tetovētāju”, šoreiz brošētais izdevums jeb grāmata mīkstajos vākos. 

Visas trīs Heteres Morisas grāmatas par Aušvicas darba nometnēs ieslodzītajiem un izdzīvojušajiem bijuši bestselleri, tulkotas daudzās valodās. Nupat, 2024. gada maijā uz ekrāniem nonācis arī seriāls “Aušvicas tetovētājs”. Būs jāmēģina paskatīties, jo šī grāmata saņēma daudz pārmetumu, ka pārāk atgādina filmas scenāriju. 

Arī romāns “Trīs māsas”, tāpat kā iepriekšējie divi, balstīts uz patiesiem notikumiem, tie ir reāli dzīvojušu cilvēku stāsti. Turklāt Morisa savij savas grāmatas kopā, trīs māsas nometnēs satikušas gan tetovētāju Lali un viņa mīļoto Gitu, gan Cilku un citus iepriekšējās grāmatās pieminētos ebrejus un viņu mocītājus. Šobrīd Heteres Morisas “Cilkas ceļojums” un “Trīs māsas” pieejama lasīšanai arī elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv

Anonīma autore "Sieviete Berlīnē"

"Radio jau četras dienas ir mēms. Atkal varam pārliecināties, kādus apšaubāmus labumus mums sagādā tehnika. Lietām nav vērtības pašām par sevi, tās tikai tik ilgi ir nosacīti vērtīgas, kamēr tās var kaut kur pieslēgt pie elektrības. Maize ir absolūta. Ogles ir absolūtas. Un zelts ir zelts, Romā vai peru, vai Breslavā. Turpretī radio, gāzes pavards, centrālapkure, elektriskā plītiņa, visas tās jauno laiku dižās veltes - bezjēdzīgs balasts, ja enerģijas centrāle atsakās darboties. Patlaban mēs esam atpakaļgājienā uz pagājušajiem gadsimtiem. Alu iemītnieki." /13.lpp./

Anonīmas sievietes, Berlīnes iedzīvotājas, dienasgrāmata par laika posmu no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam "Sieviete Berlīnē" (Eine Frau in Berlin: Tagebuchaufzeichnungen vom 20. April bis 22. Juni 1945). Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1954. gadā angļu valodā, jo autore nemaz nav gribējusi, lai pie teksta tiek vācu valodā lasošie. Grāmata šokēja lasītājus, tika tulkota vairākās citās valodās un vācu valodā tomēr tika izdota 1959. gadā. Kas interesanti, Rietumvācijā grāmata tika aizliegta. 

Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi

Šī gada pirmajos mēnešos man bija kāda ļoti interesanta telefonsaruna, kurā uzzināju par topošu projektu - grāmatā izdot Mārtiņa Ķibilda (1973 - 2019) dokumentālo televīzijas raidījumu “Atslēgas. Gadsimta Latvijas vēstures atradumi”. Raidījumos un nu arī grāmatā apskatīti 50 Latvijas vēstures notikumi, kas veidojuši ne tikai mūsu valsti, bet arī mūs pašus. Simboliski, ka grāmata piedzīvoja savu dzimšanu tieši novembrī. Latvijas proklamēšanas svētku mēnesis, manuprāt, ir ļoti piemērots laiks, lai izdotu darbu, kas apskata valsts simts pastāvēšanas gados svarīgāko.

Savukārt atsauksmei esmu nobriedusi kādā citā simboliskā laikā - brīdī, kad kāda cita valsts cīnās par savu neatkarību. Līdz 22. decembrim iegādājoties grāmatu "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" projekta mājas lapā, Tu palīdzēsi bērniem no Ukrainas piedzīvot Latvijā vēl vienu dienu bez sprādzieniem - 5 eiro no katras nopirktās grāmatas tiks ziedoti "Dod PIECI" labdarības kampaņai.

Dace Vīgante "Romantiķis"

Ja man būtu iespēja dot nupat izlasītajai grāmatai citu nosaukumu, es teiktu, ka Daces Vīgantes jaunākajam romānam jāsaucas "Grēksūdze" vai "Atvainošanās". Taču autore darbam izvēlējusies nosaukumu "Romantiķis". Pēc vairākiem stāstu krājumiem Dace Vīgante izvēlējusies romāna žanru un man viņa patīk arī "garajā formā". Iepriekš lasītie Vīgantes stāstu krājumi "Ledus apelsīns", "Tad redzēs" un "Bumbulītis". Par "Tad redzēs" es savulaik rakstīju - ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis. Tad šoreiz "Romantiķis" nebūs vis nekāds gaisīgo krāsas plūdumu mākslas darbs, bet gan ķepīgi eļļas krāsām triepts vīrieša dzīves gājums, ko bagātīgi izraibinājuši motoreļļas, jūras ūdens un dubļu šļaksti.

Kaspars Aleksandrs Irbe "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949"

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata izlasīto plauktiņā savu atsauksmi gaida jau kādu brīdi. Daudz par to prātoju, domājot, ko teikt. Jo ilgāk prātoju, jo mazāk saprotu, ko gribu pateikt. Vīrietis dienasgrāmatu sāka rakstīt 1927. gadā, būdams 21 gadu vecs un savas domas pierakstīja līdz pat savai nāvei 90 gadu vecumā, 1996. gadā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un sabiedrības finansiālu atbalstu šobrīd izdota pirmā dienasgrāmatu daļa par laika posmu no 1927. līdz 1949. gadam. Ar ko ievērojama Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata? Ar ko tā atšķiras no citiem šī laika posma atmiņu pierakstiem? Tā ir homoseksuāla cilvēka dienasgrāmata, kas turēta un rakstīta slepenībā. Aiz rozā papīra apvāka slēpjas zaigojoši krāsu mainoši lillā un rozā auduma vāki, jo “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata” ir par dzīvi un kaisli, ko nedrīkst atklāt citiem. Grāmatu izdeva biedrība "Ascendum" kopā ar LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka".

Anne Franka "Sētas māja"

Ir kāda grāmata, ko varu nosaukt par vienu no manu literāro gaumi visvairāk ietekmējušo. Tā ir 1963. gadā Latvijas Valts izdevniecībā iznākusī Annas Frankas dienasgrāmata. Mazo melno grāmatiņu ar sarkanu aizlauztu rozi uz vāka pirmo reizi izlasīju pirms gadiem 20. Kopš tā brīža mani interesē vēsturiskā proza, atmiņu stāsti un jo īpaši - holokausta temats. Brīnumaini, kā viens mazs sējumiņš var atstāt milzīgu ietekmi uz visu turpmāko mūžu! 

Toreiz lasītā ir manas mammas grāmata, tāpēc vēlākos gados vienmēr esmu lūkojusi iegūt arī pati savu. Īsti līdz šim nav sanācis, tāpēc liels bija mans prieks redzēt, ka Annes Frankas dienasgrāmata vēstulēs no 1942. gada 12. jūnija līdz 1944. gada 1. augustam jeb "Sētas māja" jaunākajā redakcijā šoruden tiek izdota apgādā "Zvaigzne ABC". Anne Franka bija ebrejiete un tas bija spriedums viņas dzīvei un nāvei.

Inese Krūmiņa "Vilkme"

Dzimtas stāsts cauri gadu desmitiem, cauri Latvijas vēsturei, cauri cilvēku likteņiem - Ineses Krūmiņas romāns "Vilkme" ir caur dzimtas vairākām paaudzēm izstāstīta mūsu valsts vēsture. Vēsture prozā. Izdevniecības "Drīzumā" sadaļā šai grāmatai manu skatu piesaistīja vāks, kas nedaudz tā kā atgādināja spocīgus tēlus, nedaudz tā kā - kailus kokus. Tā dizains man ļoti atsauca padomju literatūras iesējumus, visticamāk, krāsu gammas dēļ - dzeltenīgi brūnais, melnais, sarkanais. Sajūtu līmenī šķita, ka redzu kādu vēl nelasītu grāmatu no mammas plaukta. Arī pēc anotācijas spriedu, ka žanrs un temats man ir saistošs - vēsturiskā proza caur cilvēku likteņiem. Iegādājos grāmatu elektroniski un gaidīju īsto vilkmi pie tās.

Markuss Zusaks "Grāmatu zagle"

"Vienpadsmit gadus veca paranoja ir jaudīga. Vienpadsmit gadus vecs atvieglojums ir eiforisks"

Grāmata, kuru kā fantastisku slavē daudzi lasītāji. Grāmata, kuru regulāri kāds vēlas nopirkt un neatrod lietotu grāmatu maiņas un tirgošanas grupās. Grāmata, kuras papildmetienu septiņus gadus pēc tam, kad tā primo reizi izdota latviešu valodā, sagaidīja ar lielu sajūsmu. Tā ir grāmata par mīlestību pret grāmatām. Markuss Zusaks "Grāmatu zagle". Nu nav jau tā, ka tā ir grāmata tikai par grāmatām, tā būtībā ir grāmata par vēsturi, par vāciešiem Vācijā Otrā pasaules kara laikā, par ebrejiem un to, ka caur pilsētu dzīvu nomocīto ebreju kolonnas ne visiem vāciešiem sagādāja prieku.

Galvenā stāstītāja ir nāve un tas šajā grāmatā ir īpaši. Nāvei Hitlera Vācijā un kara plosītajā pasaulē nudien bija daudz darba un nepavisam nebija laika ziņkārības dzītai uzkavēties un pavērot tāpat vien, nesagaidot pēc vērošanas arī dvēseli promnešanai. Tomēr kaut kā nāvei acīs patrāpījusies Līžele Memmingere un viņas dzīvē notiekošais. Attiecīgi caur nāves stāstījumu (kā viņa to visu uzzināja, neminot meitēnam visu laiku uz papēžiem, lasītājs izlasa grāmatā pats) arī es varu iepazīties ar Līželi parastiem cilvēkiem nabadzīgā priekšpilsētā hitleriskās Vācijas laikā.

Žaume Kabrē "Es atzīstos"

"Es domāju, ka mēs visi pēc īsāka vai garāka turpceļa pagriežamies atpakaļceļā, kas ved uz sākotni. Un ikviens cilvēks kādā mūža brīdī atgriežas pie sava sākuma. Ja vien viņu neapsteidz nāve..."

Tas, ka caur vienu ģimeni var izstāstīt Eiropas vēsturi, mani neizbrīna. Tas, ka to var izdarīt caur vienu vijoli, gan ir "oh un ah" vērts. Lorenzo Storioni Viāls daudz mainījis īpašniekus un šķietami nes tiem nelaimi, visbeidzot nonācis un ilgus gadus bijis Ardevulu īpašumā. Bet par šo vijoli tā īsti nedrīkst teikt, ka tā ir kāda īpašumā. Cilvēki drīzāk kalpo šim izcilajam mūzikas instrumentam. 

Izlasījusi katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē (Jaume Cabre) "Es atzīstos" (Jo Confesso), es pat nezinu, ko par to lai rakstu. Tas ir apjomīgs, varens darbs, filozofisks, traģisks, sāpīgs, pārbrauc lasītājam pāri kā ar tanku, vienlaikus priecē un tracina. Ārkārtīgi divējādu turklāt pretrunīgu sajūtu maisījums. 

Hetere Morisa "Cilkas ceļojums"

Izlasījusi Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs", kas būtībā bija vēsturiskā vidē un notikumos balstīta Lali atzīšanās mīlestībā Gitai, zināju, ka noteikti lasīšu arī otru Morisas grāmatu "Cilkas ceļojums". Holokaustu izdzīvojušo Lali un Gitas draudzene Cilka, kura arī izdzīvoja, tika pieminēta jau pirmajā grāmatā. "Skaistums izglāba viņai dzīvību un vienlaikus kļuva par viņas sodu," rakstīts grāmatas "Cilkas ceļojums" anotācijā. Šis viens teikums man sasaucās ar Ingas Gailes romānu "Skaistās" un pavadīja visu lasīšanas laiku. Taču jāpiemin, ka Cilka bija ne tikai skaista, bet arī ļoti vērīga, asredzīga, uzmanīga un prātīga. Tāds bija Heteres Morisas radītais literārais tēls, taču es nešaubos, ka arī dzīvē Cecilija tāda bija, jo citādi cilvēks gluži vienkārši nespētu izdzīvot tik šausminošos apstākļos.

Vēsture veido mūsu izpratni par tagadni. Šie stāsti ir jāstāsta, lai neaizmirstu. Un šāds "vieglais" veids, manuprāt, ir labs sākums. Gluži kā lasīšanu bērns sāk mācīties ar ābeci un dažādiem piemīlīgiem tekstiņiem, tā dokumentālo un vēsturisko prozu var iemīlēt pamazām caur šādiem romāniem. Tikai paturiet prātā, ka cauri kritizētām neprecizitātēm, spīd īstu cilvēku šausminošā pieredze.

Varlams Šalamovs "Kolimas stāsti"

"Prasme aizmirst padara cilvēku laimīgu. Atmiņa vienmēr ir gatava aizmirst slikto un atcerēties tikai

labo." /55.lpp./

Līdzīgi kā Sergeja Dovlatova "Zona" arī Varlama Šalamova "Kolimas stāsti" jau labu laiku gaidīja lasīšanu, jo bija nopirktas, kad iznāca, bet nebija garstāvokļa to lasīšanai. Dovlatova grāmatai beidzot pieķēros grāmatu kluba mudināta, jo tas bija vienīgais krievu autora darbs manā kaudzē. Savukārt Šalamova lasīšana kā nākamā bija likumsakarīga, jo Dovlatovs pāris reizes atsaucas uz Šalamova rakstīto.

Šalamova grāmata izdevniecībā "Latvijas mediji" iznākusi sērijā - "Gulaga literatūras klasika". Nevaru saprast, vai tā būs paralēla vēl ir kaut kāds kopīgs lielāks apzīmējums sērijai, jo Dovlatova stāstiem uz vāka bija birka "Lēģeru literatūras klasika". Lai nu kā ar tiem sēriju nosaukumiem un dalījumiem, tā ir cerība, ka latviešu valodā kaut kad nākotnē varētu būt lasāmi arī citi šai tematikai veltīti darbi,. Piemēram, Aleksandra Solžeņicina daiļrade man būtu ļoti gaidīta. Varu jau lasīt krievu valodā, bet latviešu valodā kaut kā ietu ātrāk. 

Frīda Mihelsone "Es izdzīvoju Rumbulā"

Kaut kā nemanot esmu ieslīdējusi holokausta tematā dziļi līdz pašām ausīm. Viss sākās ar "Aušvicas tetovētāju", kuru aizskrēju uz veikalu pirkt, nesagaidījusi atsauksmju eksemplāru no izdevniecības. Tad no sava plaukta izņēmu tur sen gaidījušo Frīdas Mihelsones stāstu "Es izdzīvoju Rumbulā", bet atsauksmi par šo grāmatu nesteidzu rakstīt. Kopš Frīdas Mihelsones grāmatas esmu paspējusi izlasīt un uzrakstīt par čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas grāmatu "Hana" un Primo Levi garo ceļu mājup grāmatā "Atelpa". Beidzot pienākusi kārta rakstīt arī par Frīdas Mihelsones izdzīvošanas stāstu. Par Frīdas izglābšanās stāstu rakstīšanu atliku, jo vēlējos izlasīt arī Lolitas Tomsones sastādīto "Cilvēkglābējs Žanis Lipke". Šīs abas grāmatas ir par izglābšanos no nāves nacistu organizētajā ebreju iznīcināšanas mašīnā. Viena no izglābtā puses, otra par glābēju.

Inga Gaile "Skaistās"

"Grāmatu smarža ir nomierinoša. Grāmatas neuzbrūk. Grāmatas nesastāda sarakstus, kas jāizved. Grāmatas negrib izpist un pēc tam nepamet.

Magdalēna stāv pie bibliotēkas loga un skatās uz ielu. Drīz nāks skolēni. Pavasara saule mirdz. Ir jābūt laimīgai. Tā taču ir mīlestība. Vienalga, ka viņam nav mīlestības. Prostji dorogaja. Un pēc brīža: ti točno znaeš, što eto moi?" / 92.lpp./

Ar romānu "Stikli" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" dzejniece Inga Gaile debitēja prozas žanrā. Nupat pie lasītājiem nonācis jauns autores romāns "Skaistās". Nepieminu "Stiklus" tāpat vien, aiz nav ko darīt. Jaunais romāns ir turpinājums labi iesāktajam darbam. Acīmredzot, autore nav spējusi tikt vaļā no pirmajā grāmatā ieliktajiem varoņiem, norakstīt tos no sevis nost. Romānā "Stikli" iepazītais ārsts Kārlis Vilks un viņa paciente (bērna māte) Magdalēna, kā arī vairāki citi tēli dzīvo arī romānā "Skaistās". Šim traģiskajam cilvēku kopumam pievienojas vēl vairāki varoņi, visiem, pirmās personas formā izklāstītajiem, notikumiem un pārdomām norisot dažādās vietās laika posmā no 1941. gada līdz 2006. gadam. 

Alena Mornštajnova “Hana”

Čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas (Alena Mornštajnová) grāmata "Hana" manā redzeslokā nonāca sociālajos tīklos. īsti neatceros, ko par grāmatu bija rakstījis tas cilvēks un kurš tas vispār bija. Atceros tikai, ka stāsts par meiteni, par nelaimīgām sakritībām un likteņiem, bet galvā neaizķērās pat laika posms, par kuru stāstīts grāmatā. Acīmredzot, kaut kas aprakstā mani aizķēra un piefiksēju savā lasīšanas vēlmju sarakstā arī šo grāmatu. Vāks izskatās rotaļīgi romantisks, bet neļaujieties maldināties, nekā romantiska tur nav. Drīzāk pievērsiet uzmanību pelēkajām svītrām. Alena Mornštajnova izstāstījusi par holokaustu Čehoslovākijā. Bet pirms nonākt līdz, manuprāt, vēstures lielākajām šausmām, lasītājs iepazīstas ar meitenīti Miru. Autore lakoniski ar gada skaitļiem jau pie grāmatas daļas ieskicē aptuveni, par ko lasīsim turpmākajās lapās. Šis nav biogrāfisks stāsts par kādu konkrētu ģimeni vai cilvēku, taču balstās pavisam reālos notikumos un ciešanās.

Hetere Morisa "Aušvicas tetovētājs"

"Glābt vienu nozīmē glābt pasauli"

Sajūsmu par jaunzēlandiešu rakstnieces Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs" redzēju jau angļu valodā lasošu un rakstošu sociālo tīklu lietotāju vidū, taču lasāmā latviešu valodā ir tik daudz, ka nemaz neķēros klāt šīs grāmatas meklējumiem angļu valodā. Kad grāmata iznāca latviešu valodā, steidzos pēc tās uz veikalu, un brīvdienās to arī gluži vai vienā elpas vilcienā izlasīju. Kādu laiku biju atturējusies no holokausta stāstiem un vēsturiskās prozas par šo tematu, taču ar "Aušvicas tetovētāju" atkal esmu ierauta šajā tematā un jau ķērusies pie nākamās tematiski līdzīgās grāmatas.

Hetere Morisa pierakstījusi Aušvicas nāves nometni pārdzīvojušā Lali Sokolova stāstu un,  kā viņš šajā nometnē satika savu mūža mīlestību Gitu. Šis stāsts sākotnēji pierakstīts ar domu veidot scenāriju ekranizācijai, bet beigās tomēr vispirms iznācis kā grāmata. Tas ir skaudrs vēstījums par to, kā cilvēks ir darījis visu, lai izdzīvotu, lai tiktu ārā no nometnes un dzīvotu ar savu nometnē satikto mīļoto normālu dzīvi. Tas ir arī stāsts par to, kā nākas iet pret savu sirdsapziņu, izdzīvošanas dēļ pieņemt to, kas šķitis nepieņemams, tā ir grāmata par lielas cilvēku grupas izciestajiem par pazemojumiem.

Lāsma Gaitniece "Par to, ko es tev neteicu"

Šo grāmatu izlasīt mani uzrunāja pati autore, turklāt izrādījās, ka esam gandrīz vai kaimiņienes un satikšanās (jeb grāmatas nodošanas/saņemšanas akts) bija ātri un ērti nokārtojama. Lāsmas Gaitnieces "Par to, ko es tev neteicu" ir īsprozas jeb stāstu krājums, kuram necerēju pieķerties tik ātri kā to sanāca izdarīt. Man ir patiešām iespaidīga lasāmo grāmatu kaudze, gan pašas pirktas, gan izdevniecību piedāvātās. Šī grāmata ātri pacēlās uz šobrīd lasāmo kaudzes virspusi tās ērtā izmēra dēļ - tā ir nedaudz mazāka nekā lielākā daļa grāmatu, tieši tik liela, lai būtu ērti pārnēsājama rokassomā turklāt tā gluži vai pati iegulst plaukstās, aicinot to turpināt turēt rokās līdz pašai pēdējai lappusei. Vaļā to laist negribas ne tikai patīkamo taustes īpašību dēļ, bet arī satura aizraujošās burvības aicinātai. Es domāju, ka "Par to, ko es tev neteicu" tā arī paliktu ārpus manas apziņas apvāršņiem, ja autore nebūtu mani uzrunājusi pati, jo grāmata iznākusi man nezināmā apgādā "Vesta LK".

Toms Kreicbergs "Lopu ekspresis"

Esi aizmirsis mājās lielo, smago papīra grāmatu vai vienkārši nav gribējies stūķēt lasāmvielu mazajā rokassomā? Nav nekādu problēmu - atver elektronisko bibliotēku 3td.lv un izvēlies lasāmvielu pēc vēlmēm un interesēm. Jāpaspēj tik izlasīt divreiz divu nedēļu termiņā. Tā man ar paspēšanu bija jāizlasa Toma Kreicberga "Lopu ekspresis". Izlasījusi jaunāko Kreicberga romānu "Havanas kaķu karalis", kādā "nepaņēmu līdzi grāmatu" reizē nospriedu, ka jāizlasa arī autora pirmais romāns.

Šis romāns ar tā saturu un arī nosaukumu ir kā vienots apzīmējums diviem dažādiem laikiem un šķietami dažādiem notikumu foniem (un arī pašiem notikumiem, protams), taču patiesībā atklājas, ka vilcienā cilvēki ir braukuši tiklab uz Sibīriju, cik turpina neizkāpt no neviena neapsargātā vagona arī mūsdienās. "Lopu ekspresis" ir stāsts par diviem laikiem un divām pasaulēm visdažādākajos apsektos. Viena stāsta norises laiks un vide ir Latvija 20. gadsimta pirmajā pusē - Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.  Savukārt otra vide un laiks ir Ņujorka 21. gadsimtā. Šajā pasaulē ir Volstrītas bankas, nauda, daudzsološa, spoža dzīve.

"Mēs vienmēr esam katrs savā dimensijā un nedz varam kādu citu sasniegt, nedz paši tikt sasniegti. Mēs to nemanām, bet tā ir."

Jūlija Jakovļeva (Юлия Яковлева) "Укрощение красного коня"

Kamēr līdz papīram un veikaliem ceļoja krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) pirmā grāmata par izmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu latviešu valodā "Mednieks tieši virsū skrien", es esmu paspējusi izlasīt otro daļu oriģinālajā krievu valodā - "Укрощение красного коня" jeb latviešu tulkojums, pieļauju, ka skanētu apmēram kā "Sarkanā zirga pieradināšana (vai pakļaušana)". Izrādās, ka retrodetektīvu sērijā ir iznākusi arī trešā grāmata "Небо в алмазах", kuru pagaidām laikam atturēšos lasīt, jo vairāki viena žanra vai sērijas darbi, lasīti pēc kārtas, mazina manu patiku pret tiem.

Arī otrā grāmata retrodetektīvu sērijā ir viegla lasāmviela, kurā lasītājam ne viss tiek paskaidrots līdz galam. Turklāt, pēc otrās Jakovļevas grāmatas izlasīšanas jāsecina, ka šī sērija par izmeklētāja Zaiceva darbu noteikti nav tikai detektīvs, tā drīzāk ir vēsture, jo īpaši, ja cilvēkam interesē 20.gadsimta 30.gadi.  Savukārt valoda ir vēl vienas rindkopas vērta atkāpe. Jakovļevas krievu valoda ir skaista, izkopta, taču atbilstoša aprakstītajam. Nevilšus vairākas reizes sevi pieķēru pie domas, ka es labprāt pati pārnestu šo romānu no krievu valodas latviešu mēlē, kas vienlaikus būtu gan liels izaicinājums, gan milzu lingvistiskā bauda.