"Radio jau četras dienas ir mēms. Atkal varam pārliecināties, kādus apšaubāmus labumus mums sagādā tehnika. Lietām nav vērtības pašām par sevi, tās tikai tik ilgi ir nosacīti vērtīgas, kamēr tās var kaut kur pieslēgt pie elektrības. Maize ir absolūta. Ogles ir absolūtas. Un zelts ir zelts, Romā vai peru, vai Breslavā. Turpretī radio, gāzes pavards, centrālapkure, elektriskā plītiņa, visas tās jauno laiku dižās veltes - bezjēdzīgs balasts, ja enerģijas centrāle atsakās darboties. Patlaban mēs esam atpakaļgājienā uz pagājušajiem gadsimtiem. Alu iemītnieki." /13.lpp./
Anonīmas sievietes, Berlīnes iedzīvotājas, dienasgrāmata par laika posmu no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam "Sieviete Berlīnē" (Eine Frau in Berlin: Tagebuchaufzeichnungen vom 20. April bis 22. Juni 1945). Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1954. gadā angļu valodā, jo autore nemaz nav gribējusi, lai pie teksta tiek vācu valodā lasošie. Grāmata šokēja lasītājus, tika tulkota vairākās citās valodās un vācu valodā tomēr tika izdota 1959. gadā. Kas interesanti, Rietumvācijā grāmata tika aizliegta.
"Ja acu priekšā daži liellopu liemeņi un cūku vaigi, iztur pat nervozās vecmāmiņas. Tur nu viņas stāv kā mūris - viņas, kas agrāk traucās uz bunkuriem, tiklīdz pār Vidusvāciju pārlidoja trīs iznīcinātāji! Tagad šīs večiņas, augstākais, uzmauc galvā spaini gluži kā kasku. Visa ģimene uz maiņām nāk stāvēt rindā; katrs iztur vismaz pāris stundu."/ 33.lpp./
Šī darba autore nemaz tik anonīma beigās neizrādās - tā bija vācu žurnāliste Marta Hillers. Dienasgrāmatas rakstīšanas brīdī 34 gadus vecā sieviete jau bija paspējusi apceļot vairākas Eiropas valstis, zināja angļu un franču valodu, paviesojusies arī Krievijā, tāpēc prata arī krievu valodu. Viņa aizrāvās ar zīmēšanu, fotografējusi un arī iztiku vēl īsi pirms Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā pelnīja gan ar tekstu rakstīšanu, gan fotogrāfiju.
Lai arī grāmata nav jauna, tā spēcīgi rezonēja un ilgi nepameta manas domas. Tas noteikti cita starpā saistīts ar to, ka autorei rakstīšanas brīdī bija tikpat gadu, cik man tagad. Un visticamāk, ka īpaši rezonējošs Martas Hillers stāsts šķiet šķietami bezgalīgā Krievijas kara dēļ Ukrainā. Krievu līdz nāvei mocītu un kropļotu ukraiņu stāsti veļas šurp kā lavīna. Tieši tamdēļ šķiet, ka nekas nemainās. Karš kropļo gan karojošo, gan tam blakus un arī nostāk stāvošo cilvēku dzīves. Karā uzvarētāju nebija ne toreiz, ne tagad. Zaudējuši būs visi.
Jaunās sievietes dienasgrāmatas ieraksti sākumā pilni pārdomu, tēlainu aprakstu par personām, ar ko kopā jāuzturas bumbu patvertnē un jādzīvo pussagrautajā īres namā.
"Šīsmājas pagraba ļaudis katrā ziņā ir pārliecināti, ka viņu ala ir viena no drošākajām. Nav nekā svešāka par svešu pagrabu. Es te nāku jau gandrīz trīs mēnešus, bet tik un tā vēl jūtos sveša. Katram pagrabam ir citi likumi, citi paradumi, citas nervozas ākstības." /14.lpp./
Laikam ritot, sieviete diezgan strauji pāriet pie sausāka faktu un notikumu uzskaitījuma. Mazāk pārdomu, mazāk morāles. Ir skaidri nojaušama šī krauja, izvarošana, pēc kuras emocijas rakstītāja cenšas atstāt kaut kur ārpus ikdienas. Berlīni ieņem PSRS karaspēks un pāri Vācijai veļas seksuāli izbadējušos vīriešu ordas. Apstākļi ir skarbi ne tikai pārtikas un elementāru ērtību ziņā un katram tajos jāspēj izdzīvot pašam saviem spēkiem. Karā ne tikai karotāju, bet arī civiliedzīvotāju pusē atklājas cilvēku visnepatīkamākās šķautnes un nav brīnums, ka kāds vienkāršāk izvēlas pašnāvību ne palikšanu. Brutālā atklātība, tieša runa, kā ar āmuru pa pieri, nenoklusētās detaļas - nav pārsteidzoša autores sākotnējā vēlme saglabāt anonimitāti un Vācijā tekstus nepublicēt vispār.
"Tagad tas pieder pie kolektīvā pārdzīvojuma, par kuru jau iepriekš bija zināms, ar ko mūs jau iepriekš biedēja, - tātad runa ir par ko tādu, kas noticis pa labi, pa kreisi, tepat blakus, kas zināmā mērā rada piederības sajūtu. Šī izvarošanas kolektīvā forma tiks arī kolektīvi pārdzīvota. Sievietes cita citai palīdzēs, runās par to, atvieglos sirdi un arī citām dos iespēju sirdi atvieglot, izspļaut pāridarījumu. Kas, dabiski, tomēr neizslēdz, ka trauslākas būtnes nekā šī rūdītā Berlīnes skuķe pēc notikušā varētu salūzt vai saglabāt traumu uz mūžu." /153.lpp./
Šajā grāmatā nav naida. Nevienam savas ciešanas nav jānes mūžam līdzi kā ērkšķu kronis galvā. Un tieši savu ciešanu atstāšana kaut uz papīra lapas, atbrīvo. Daudz šī grāmata lika domāt par morāles atmešanu piespiedu kārtā. Šeit sievietēm bija jāsamierinās ar izvarošanu, bieži vien grupveidā, dažreiz pat pašas vīrs vai kaimiņš sievieti pastūmis uz krieva pusi un mudinājis atdoties nemuļķojoties, lai pasargātu citus no briesmām. Galu galā jānotrulina emocijas un jāpārdod sava miesa par konservu bundžu un maizes klaipu, izvēloties vienu pastāvīgo pircēju, lai izvairītos no savas miesas plosīšanas apkārt pa vairākiem desmitiem kārīgu ķetnu.
Atkārtots izdevums grāmatai vācu valodā bija 2003. gadā, divus gadus pēc autores nāves. Latviešu valodā grāmata izdota 2005. gadā. Man patika Daces Lāžes veiktais tulkojums latviešu valodā. Pati sev izrakstīju gan izvirpotos pumpuļus, gan krumšļus krēsla kājām. Atsevišķas izvēles tulkojumā gan nesapratu, bet norakstu uz to, ka pagājuši gandrīz 20 gadi un valoda uz vietas nestāv. Pēc grāmatas motīviem 2008.gadā uzņemta filma "Sieviete Berlīnē" (Anonyma - Eine Frau in Berlin).
Latviešu izdevumam ir rakstnieka Kurta Vilhelma Mareka pēcvārds, kura dēļ kladītes, ko sākotnēji nevienam nebija iecerēts rādīt, nonāca pie lasītājiem. Interesanti, vai viņš spēja saskatīt dienasgrāmatas vērtību kā bez emociju žurnālists un redaktors vai kā trešā reiha propagandists? Jebkurā gadījumā, Krievijā jaunākajos laikos grāmata aizliegta un atzīta par ekstrēmistisku materiālu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru